12. pants

Dienests Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs un

Ieslodzījuma vietu pārvaldē ir valsts dienesta veids, kuru pilda

šo iestāžu amatpersonas, kam ir speciālās dienesta pakāpes.

Dienesta gaitas likuma 4. pants nosaka obligātās prasības

dienestam.

Apstrīdētā norma noteic, ka Valsts policijas dienestā var

atrasties persona, kura nav sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu

- neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.

Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 7. panta pirmās daļas 1.

punktu personas atbilstība dienestam noteiktajām obligātajām

prasībām tiek izvērtēta, personu uzņemot dienestā. Savukārt tad,

ja persona ir dienestā, bet tiek konstatēta tās neatbilstība

dienestam noteiktajām obligātajām prasībām, šāda persona tiek

atvaļināta no dienesta saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 47.

panta pirmās daļas 4. punktu.

Attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju 2020. gada 16. jūlijā,

pamatojoties uz Dienesta gaitas likuma 47. panta pirmās daļas 4.

punktu, tika pieņemts lēmums par atvaļināšanu no dienesta Valsts

policijā, jo Pieteikuma iesniedzējs neatbilda apstrīdētajā normā

izvirzītajai obligātajai prasībai.

12.1. Apstrīdētā norma nosaka ierobežojumu, kas

attiecas uz ikvienu personu, kura ir sodīta par tīši jeb ar

nodomu izdarītu noziedzīgu nodarījumu un ir vai vēlas būt

dienestā Valsts policijā.

Saskaņā ar Krimināllikuma 9. panta pirmo daļu noziedzīgs

nodarījums atzīstams par izdarītu ar nodomu (tīši), ja persona to

izdarījusi ar tiešu vai netiešu nodomu. Saskaņā ar Krimināllikuma

10. panta pirmo daļu noziedzīgs nodarījums atzīstams par izdarītu

aiz neuzmanības, ja persona to izdarījusi aiz noziedzīgas

pašpaļāvības vai noziedzīgas nevērības.

Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums attiecas uz ikvienu

tādu personu, kura izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, bet

neattiecas uz personu, kura izdarījusi noziedzīgu nodarījumu aiz

neuzmanības.

Tādējādi apstrīdētā norma ierobežo ikvienas par tīšu

noziedzīgu nodarījumu sodītas personas tiesības brīvi iestāties

dienestā un turpināt pildīt dienestu Valsts policijā.

12.2. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka aizliegums

pildīt dienestu ir noteikts uz visu mūžu, bez iespējām to atcelt,

un līdz ar to uzskatāms par būtisku. Tas ietekmējot visu personas

dzīvi un veidojot daudz smagākas sekas nekā krimināllietā

noteiktais sods.

Apstrīdētā norma ierobežo tiesības brīvi izvēlēties

nodarbošanos neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.

Saskaņā ar Krimināllikuma 63. panta pirmo daļu sodāmība ir

noziedzīgu nodarījumu izdarījušas personas notiesāšanas vai soda

noteikšanas juridiskās sekas, kas ir spēkā tiesas vai prokurora

priekšrakstā par sodu noteiktajā soda izciešanas laikā, kā arī

pēc tam līdz sodāmības dzēšanai vai noņemšanai likumā noteiktajā

kārtībā.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka iepriekšējā sodāmība pēc tās

dzēšanas vai noņemšanas vairs nav ņemama vērā citā

kriminālprocesā. Tomēr citās, ar krimināltiesību jomu nesaistītās

tiesiskajās attiecībās sodāmības noņemšana vai dzēšana ne vienmēr

nozīmē to, ka būtu izbeigušās arī ar sodāmību saistītās personai

nelabvēlīgās tiesiskās sekas. Ja speciālajā likumā ir noteikts,

ka ierobežojums pastāv neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

noņemšanas, tad tas turpina pastāvēt arī pēc tam, kad sodāmība

tiek dzēsta vai noņemta Krimināllikuma 63. pantā paredzētajā

kārtībā. Sodāmības jēdziens plašākā nozīmē aptver arī citas

juridiskas sekas, kas citstarp var izpausties kā tiesību brīvi

izvēlēties nodarbošanos ierobežojums un pastāvēt arī pēc

sodāmības noņemšanas vai dzēšanas (sk. Satversmes tiesas 2021.

gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 12.4.

punktu).

Apstrīdētā norma ierobežo tiesības iestāties dienestā un

turpināt pildīt dienestu Valsts policijā neatkarīgi no sodāmības

dzēšanas vai noņemšanas, un šis ierobežojums ir spēkā uz

nenoteiktu laiku.

Tādējādi apstrīdētā norma personai

ierobežo Satversmes 101. panta pirmajā daļā un 106. panta pirmajā

teikumā noteiktās tiesības iestāties dienestā un turpināt pildīt

dienestu Valsts policijā.