13. pants

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētā norma

ietver absolūtu aizliegumu personai, kura sodīta par tīšu

noziedzīgu nodarījumu, pildīt dienestu. Turklāt šis aizliegums

esot noteikts uz mūžu, proti, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas

vai noņemšanas. Apstrīdētā norma attiecoties uz visiem

noziedzīgajiem nodarījumiem - kriminālpārkāpumiem, mazāk smagiem,

smagiem noziegumiem un sevišķi smagiem noziegumiem - un

neparedzot izņēmumus. Arī vairākas pieaicinātās personas -

tiesībsargs, Mg. iur. Evija Vīnkalna un Dr. iur.

Kitija Bite - norādījušas, ka apstrīdētajā normā noteiktais

aizliegums ir absolūts.

Savukārt Saeima uzskata, ka šis aizliegums nav absolūts, jo

attiecas nevis uz ikvienu personu, kura sodīta par noziedzīgu

nodarījumu, bet tikai uz tādām personām, kuras sodītas par tīšu

noziedzīgu nodarījumu.

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka absolūtā aizlieguma

stingri ierobežojošā rakstura dēļ likumdevējam šādu tiesību normu

pieņemšanas procesā var tikt izvirzītas stingrākas prasības

attiecībā uz aizlieguma pamatojumu un izvērtējumu (sal. sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr.

2019-01-01 19.2. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai

jānoskaidro, vai apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums ir

uzskatāms par absolūtu aizliegumu.

Vērtējot, vai apstrīdētajā normā ir ietverts absolūtais

aizliegums, ir jāņem vērā, pirmkārt, vai tas attiecas vai

neattiecas uz visām pie noteiktas grupas piederošām personām,

proti, vai tas paredz individuālu katra konkrētā gadījuma

izvērtējumu un tādējādi pieļauj izņēmumus, un, otrkārt, vai tas

ir noteikts uz zināmu laiku vai uz mūžu (sk. Satversmes tiesas

2020. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-18-01 20. punktu

un 2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 18.

punktu).

Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums dienēt Valsts

policijā attiecas uz ikvienu personu, kas bijusi sodīta par tīšu

noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

noņemšanas. Aizliegums neparedz katra konkrētā gadījuma

izvērtējumu, nepieļauj nekādus izņēmumus un ir noteikts uz mūžu.

Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums ir uzskatāms par

absolūtu, tomēr tas vien, ka tiesību normā šāds aizliegums ir

ietverts, pats par sevi vēl nenozīmē, ka vienmēr šādas tiesību

normas pieņemšanā likumdevējam būtu izvirzāmas stingrākas

prasības attiecībā uz aizlieguma pamatojumu un izvērtējumu.

Kā jau šajā spriedumā tika secināts, izskatāmās lietas

pamatjautājums ir par to, vai personām, kas pilda valsts dienestu

Valsts policijā, valsts ir tiesīga izvirzīt īpašas prasības to

statusa dēļ. Proti, īpaša nozīme ir izvērtējumam tieši par to,

vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 101. panta pirmajai

daļai.

Valsts dienests ir publiski tiesisks stāvoklis, kurā atrodas

personas, kam uzticēta valsts uzdevumu pildīšana. Nodarbinātība

valsts dienestā no privātajā sektorā veicamā darba atšķiras gan

pēc tiesisko attiecību nodibināšanas juridiskajiem aspektiem, gan

pēc veicamā darba mērķa, kas ir cieši saistīts ar valsts uzdevumu

pildīšanu. Valsts dienestu pildošās personas atrodas īpašās

attiecībās ar valsti, proti, šo personu tiesības ir ierobežotas,

un tām tiek uzlikti īpaši pienākumi (sk. Satversmes tiesas

2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 10.

punktu).

Nosakot valsts dienesta attiecībās esošo personu tiesības un

pienākumus, likumdevējam ir salīdzinoši lielāka rīcības brīvība

nekā, piemēram, regulējot tiesiskās attiecības, kas dibinātas uz

darba līguma pamata. Tomēr, reglamentējot tiesiskās attiecības

valsts dienestā, likumdevējs ir tiesīgs noteikt tikai tādus

pamattiesību ierobežojumus, kas dienesta attiecībās ir

nepieciešami (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 23. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2013-15-01 10. punktu).

Personas, kuras ieņem amatu Valsts policijas dienestā, ir

īpašās tiesiskās attiecībās ar valsti, jo to statuss ir cieši

saistīts ar valsts funkciju pildīšanu. Atbilstoši Satversmes 101.

panta pirmajai daļai valstij, nosakot pieeju nodarbinātībai

valsts dienestā, ir daudz plašāka rīcības brīvība nekā citu veidu

nodarbinātības regulēšanā. Šī rīcības brīvība citstarp ietver arī

tiesības izvirzīt īpašas prasības personām, kurām valsts uztic

pilnvaras realizēt tās varu un pildīt īpašus valsts funkciju

īstenošanai nepieciešamus pienākumus. Valstij ir jānodrošina

sabiedrības uzticēšanās valsts varai un attiecīgi arī to

amatpersonu darbībai, kuras rīkojas valsts vārdā. Tādējādi

valsts, lai nodrošinātu demokrātiskas tiesiskas valsts vērtību

aizsardzību saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem un citām

Satversmes normām, var noteikt īpašas prasības personām, kuras

vēlas pildīt vai pilda valsts dienestu.

Tomēr ikviena valsts dienestā esošām personām izvirzīta īpaša

prasība ir pakļaujama tās tiesiskuma pārbaudei. Ievērojot valsts

dienesta īpašo lomu un statusu, kā arī likumdevēja plašo rīcības

brīvību šajā jomā, uz šo īpašo prasību tiesiskuma izvērtējumu nav

attiecināma absolūtā aizlieguma satversmības izvērtēšanas

metodoloģija.