6. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 101. panta pirmajai

daļai un 106. panta pirmajam teikumam.

Pēc Tiesībsarga ieskata, izskatāmajā lietā ir vērtējama

absolūtā aizlieguma esība attiecībā uz personas tiesībām pildīt

dienestu Valsts policijā.

Ierobežojums esot noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu.

Tiesībsargs arī piekrīt tam, ka pamattiesību ierobežojumam ir

leģitīmi mērķi, proti, citu cilvēku tiesību aizsardzība un

sabiedrības drošības un labklājības aizsardzība. Tāpat

tiesībsargs uzskata, ka likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir

piemērots minēto leģitīmo mērķu sasniegšanai.

Apstrīdētā norma esot apspriesta Saeimas Aizsardzības,

iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas 2008. gada 17.

septembra sēdē, citstarp atzīstot, ka ir nepieciešams pastiprināt

personām izvirzāmās prasības attiecībā uz dienesta pildīšanu, un

apstrīdētā norma esot pieņemta, lai noteiktu šādas augstas

prasības. Šāda absolūta aizlieguma pamatojums varētu būt rodams

profesionalitātes un reputācijas aspektos, uz ko savā atbildes

rakstā vairākkārt atsaucas arī Saeima. Tādējādi esot iespējams

izdarīt secinājumu, ka likumdevējs ir pamatojis absolūtā

aizlieguma nepieciešamību.

Tomēr tiesībsargs viņa rīcībā esošajos un viņam pieejamos

apstrīdētās normas pieņemšanas dokumentos neesot atradis tādu

informāciju, kas apliecinātu to, ka likumdevējs būtu rūpīgi

analizējis absolūtā aizlieguma būtību un tā piemērošanas sekas

attiecībā uz personu tiesībām pildīt valsts dienestu Valsts

policijā. Proti, likumdevējs neesot padziļināti izvērtējis un

pamatojis nepieciešamību absolūto aizliegumu attiecināt uz

pilnīgi visiem Krimināllikumā paredzētajiem noziedzīgiem

nodarījumiem, tostarp kriminālpārkāpumiem un mazāk smagiem

noziegumiem. Tāpat likumdevējs neesot izvērtējis, kāpēc

absolūtais aizliegums būtu jāattiecina uz tādiem noziedzīgiem

nodarījumiem, kuri salīdzinājumā ar citiem noziedzīgiem

nodarījumiem pēc sava rakstura un apdraudētajām interesēm

uzskatāmi par nodarījumiem ar būtiski mazāku kaitīguma pakāpi.

Likumdevējam vajadzējis izvērtēt to, kādas personu, sabiedrības

vai valsts intereses apdraud noziedzīgie nodarījumi, kuru

izdarītājiem tiek liegts pildīt valsts dienestu Valsts

policijā.

Tāpat likumdevējam, nosakot absolūtu neterminētu aizliegumu un

neparedzot nekādu iespēju to pārskatīt, vajagot pārliecināties

arī par to, vai ar šo aizliegumu radītās tiesiskās sekas ir

samērīgas. Turklāt, nosakot iepriekš sodītai personai absolūtu

aizliegumu, nozīme esot ne tikai tam, pret kādām interesēm šī

persona vērsusies, izdarot attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, bet

arī šo personu raksturojošiem kritērijiem. Tiesībsargs neesot

konstatējis, ka likumdevējs būtu vērtējis, vai un kā iepriekš par

tīšu noziedzīgu nodarījumu sodītas personas uzvedība laika gaitā

var mainīties. Likumdevējs neesot pamatojis arī to, ka, paredzot

izņēmumus no absolūtā aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma

leģitīmais mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē.

Dienests Valsts policijā nevarot būt pašsaprotams, un šajā

dienestā esošai personai pēc savām īpašībām vajagot būt par

paraugu ikvienam sabiedrības loceklim. Tas attiecīgi nozīmējot

to, ka Valsts policijas amatpersonai jābūt profesionālai,

respektējamai un uzticamai. Tādējādi regulējums, kas personai pēc

sodāmības dzēšanas vai noņemšanas automātiski ļautu pretendēt uz

dienestu Valsts policijā, nebūtu pareizs, jo negarantētu personas

un tās īpašību atbilstību attiecīgajam amatam. Tāpat arī

noziedzīgu nodarījumu pilnīga diferencēšana pēc to kaitīguma

pakāpes nepalīdzētu sasniegt leģitīmos mērķus tādā pašā

kvalitātē, jo, piemēram, Krimināllikuma 317. panta pirmajā daļā

paredzētais noziedzīgais nodarījums pēc klasifikācijas ir mazāk

smags noziegums, tomēr tā rezultātā skartās intereses ir tieši

attiecināmas uz valsts amatpersonu, tostarp Valsts policijas

amatpersonu, darbību. Tādēļ, pēc tiesībsarga ieskata, piemēram,

Krimināllikuma XXIV nodaļā paredzētie noziedzīgie nodarījumi

varētu tikt uzskatīti par tādiem, uz kuriem attiecināt absolūto

aizliegumu būtu pieļaujams.

Tiesībsargs uzskata, ka vispiemērotākais alternatīvais

līdzeklis pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai

līdzvērtīgā kvalitātē būtu individuāla izvērtējuma veikšana.

Likumdevējs, izanalizējot Krimināllikumā paredzētos noziedzīgos

nodarījumus, varētu noteikt tādu kārtību, ka uz konkrētiem

pagātnē izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem tiek attiecināts

individuālais izvērtējums. Saskaņā ar šādu regulējumu persona

varētu pretendēt uz dienestu Valsts policijā, ja tai sodāmība ir

dzēsta vai noņemta un ja tai pēc individuāla izvērtējuma

veikšanas sniegtu pozitīvu atzinumu konkrēti šādam mērķim

izveidota komisija.

Tas, vai sabiedrība un indivīdi uzticas policijai kā

ikdienišķās sabiedriskās kārtības sargam, primāri esot atkarīgs

nevis no katra policista rīcības pagātnē, bet gan no tā, kādu

uzticamības un profesionalitātes līmeni ikviena Valsts policijas

amatpersona apliecina šobrīd.