6. pants

1Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

2ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 101. panta pirmajai

3daļai un 106. panta pirmajam teikumam.

4Pēc Tiesībsarga ieskata, izskatāmajā lietā ir vērtējama

5absolūtā aizlieguma esība attiecībā uz personas tiesībām pildīt

6dienestu Valsts policijā.

7Ierobežojums esot noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu.

8Tiesībsargs arī piekrīt tam, ka pamattiesību ierobežojumam ir

9leģitīmi mērķi, proti, citu cilvēku tiesību aizsardzība un

10sabiedrības drošības un labklājības aizsardzība. Tāpat

11tiesībsargs uzskata, ka likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir

12piemērots minēto leģitīmo mērķu sasniegšanai.

13Apstrīdētā norma esot apspriesta Saeimas Aizsardzības,

14iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas 2008. gada 17.

15septembra sēdē, citstarp atzīstot, ka ir nepieciešams pastiprināt

16personām izvirzāmās prasības attiecībā uz dienesta pildīšanu, un

17apstrīdētā norma esot pieņemta, lai noteiktu šādas augstas

18prasības. Šāda absolūta aizlieguma pamatojums varētu būt rodams

19profesionalitātes un reputācijas aspektos, uz ko savā atbildes

20rakstā vairākkārt atsaucas arī Saeima. Tādējādi esot iespējams

21izdarīt secinājumu, ka likumdevējs ir pamatojis absolūtā

22aizlieguma nepieciešamību.

23Tomēr tiesībsargs viņa rīcībā esošajos un viņam pieejamos

24apstrīdētās normas pieņemšanas dokumentos neesot atradis tādu

25informāciju, kas apliecinātu to, ka likumdevējs būtu rūpīgi

26analizējis absolūtā aizlieguma būtību un tā piemērošanas sekas

27attiecībā uz personu tiesībām pildīt valsts dienestu Valsts

28policijā. Proti, likumdevējs neesot padziļināti izvērtējis un

29pamatojis nepieciešamību absolūto aizliegumu attiecināt uz

30pilnīgi visiem Krimināllikumā paredzētajiem noziedzīgiem

31nodarījumiem, tostarp kriminālpārkāpumiem un mazāk smagiem

32noziegumiem. Tāpat likumdevējs neesot izvērtējis, kāpēc

33absolūtais aizliegums būtu jāattiecina uz tādiem noziedzīgiem

34nodarījumiem, kuri salīdzinājumā ar citiem noziedzīgiem

35nodarījumiem pēc sava rakstura un apdraudētajām interesēm

36uzskatāmi par nodarījumiem ar būtiski mazāku kaitīguma pakāpi.

37Likumdevējam vajadzējis izvērtēt to, kādas personu, sabiedrības

38vai valsts intereses apdraud noziedzīgie nodarījumi, kuru

39izdarītājiem tiek liegts pildīt valsts dienestu Valsts

40policijā.

41Tāpat likumdevējam, nosakot absolūtu neterminētu aizliegumu un

42neparedzot nekādu iespēju to pārskatīt, vajagot pārliecināties

43arī par to, vai ar šo aizliegumu radītās tiesiskās sekas ir

44samērīgas. Turklāt, nosakot iepriekš sodītai personai absolūtu

45aizliegumu, nozīme esot ne tikai tam, pret kādām interesēm šī

46persona vērsusies, izdarot attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, bet

47arī šo personu raksturojošiem kritērijiem. Tiesībsargs neesot

48konstatējis, ka likumdevējs būtu vērtējis, vai un kā iepriekš par

49tīšu noziedzīgu nodarījumu sodītas personas uzvedība laika gaitā

50var mainīties. Likumdevējs neesot pamatojis arī to, ka, paredzot

51izņēmumus no absolūtā aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma

52leģitīmais mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē.

53Dienests Valsts policijā nevarot būt pašsaprotams, un šajā

54dienestā esošai personai pēc savām īpašībām vajagot būt par

55paraugu ikvienam sabiedrības loceklim. Tas attiecīgi nozīmējot

56to, ka Valsts policijas amatpersonai jābūt profesionālai,

57respektējamai un uzticamai. Tādējādi regulējums, kas personai pēc

58sodāmības dzēšanas vai noņemšanas automātiski ļautu pretendēt uz

59dienestu Valsts policijā, nebūtu pareizs, jo negarantētu personas

60un tās īpašību atbilstību attiecīgajam amatam. Tāpat arī

61noziedzīgu nodarījumu pilnīga diferencēšana pēc to kaitīguma

62pakāpes nepalīdzētu sasniegt leģitīmos mērķus tādā pašā

63kvalitātē, jo, piemēram, Krimināllikuma 317. panta pirmajā daļā

64paredzētais noziedzīgais nodarījums pēc klasifikācijas ir mazāk

65smags noziegums, tomēr tā rezultātā skartās intereses ir tieši

66attiecināmas uz valsts amatpersonu, tostarp Valsts policijas

67amatpersonu, darbību. Tādēļ, pēc tiesībsarga ieskata, piemēram,

68Krimināllikuma XXIV nodaļā paredzētie noziedzīgie nodarījumi

69varētu tikt uzskatīti par tādiem, uz kuriem attiecināt absolūto

70aizliegumu būtu pieļaujams.

71Tiesībsargs uzskata, ka vispiemērotākais alternatīvais

72līdzeklis pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai

73līdzvērtīgā kvalitātē būtu individuāla izvērtējuma veikšana.

74Likumdevējs, izanalizējot Krimināllikumā paredzētos noziedzīgos

75nodarījumus, varētu noteikt tādu kārtību, ka uz konkrētiem

76pagātnē izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem tiek attiecināts

77individuālais izvērtējums. Saskaņā ar šādu regulējumu persona

78varētu pretendēt uz dienestu Valsts policijā, ja tai sodāmība ir

79dzēsta vai noņemta un ja tai pēc individuāla izvērtējuma

80veikšanas sniegtu pozitīvu atzinumu konkrēti šādam mērķim

81izveidota komisija.

82Tas, vai sabiedrība un indivīdi uzticas policijai kā

83ikdienišķās sabiedriskās kārtības sargam, primāri esot atkarīgs

84nevis no katra policista rīcības pagātnē, bet gan no tā, kādu

85uzticamības un profesionalitātes līmeni ikviena Valsts policijas

86amatpersona apliecina šobrīd.