9. pants

Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa

universitātes doc. p. i. Dr. iur. Kitija Bite -

uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 101. panta

pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam, un pievienojas

Pieteikuma iesniedzēja viedoklim.

Kitija Bite papildus norāda, ka likumā noteiktajā veidā

personai tiesības pildīt valsts dienestu var tikt liegtas pat

tad, ja šīs personas spējas un kvalifikācija atbilst

izraudzītajam nodarbošanās veidam. Sistēmiski likumdevējs

pieprasot dienestā esošu personu nevainojamu uzvedību. Tomēr

likumdevējam, nosakot šādus ierobežojumus, būtu jāizvērtē to

atbilstība Satversmei.

Apstrīdētā norma varot pakļaut riskam konkrētam valsts

dienesta veidam deleģēto valsts funkciju un uzdevumu izpildi.

Publiski pieejamās Valsts policijas atskaites liecinot par

hronisku personāla trūkumu iestādē. Šādā situācijā, atvaļinot no

dienesta amatpersonas, kurām ir pieredze un kuru apmācībā un

kvalifikācijas paaugstināšanā valsts ieguldījusi dažāda veida

resursus, sabiedrības drošība tiekot pakļauta riskam, ka Valsts

policija nespēs nodrošināt likumā noteikto funkciju izpildi

personāla trūkuma dēļ.

Pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs neesot izvērtējis, kāds

ir kriminālsoda mērķis. Viens no soda mērķiem esot panākt to, lai

notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no

noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas, respektīvi, sodītai personai

ir jāizprot savs nodarījums un turpmāk jākoriģē sava uzvedība,

lai tā atbilstu sabiedrības noteiktajiem standartiem. Taču no

apstrīdētās normas izrietot, ka pat tādā gadījumā, ja persona

labojas, koriģē savu uzvedību un nekad vairs neizdara nekādu

noziedzīgu nodarījumu, tai nav iespējams atgriezties dienestā

Valsts policijā.

Likumdevējam būtu jāizsver, vai jebkurš tīšs noziedzīgs

nodarījums ir samērīgs ar aizliegumu jebkad pildīt valsts

dienestu, tomēr konkrētajā situācijā esot secināms, ka šāds

izvērtējums netika veikts.

Likumdevējam būtu jāizvērtē iespēja pieņemt tādu tiesisko

regulējumu, kas ļautu individuāli izvērtēt katru gadījumu, kad

dienestā esoša persona ir sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu,

un jāuzliek šāda izvērtējuma veikšanas pienākums tai iestādei,

kurā sodītā persona pilda valsts dienestu. Tādējādi iestādei

tiktu dota rīcības brīvība izvērtēt personas sodāmības

savietojamību ar dienestu un attiecīgi vai nu atbrīvot personu no

dienesta, vai arī turpināt dienesta tiesiskās attiecības ar šo

personu. Savukārt iestādes pieņemtā lēmuma tiesiskumu būtu

iespējams pārbaudīt administratīvajā procesā - pretēji

pašreizējai kārtībai, kas paredz imperatīvu pienākumu Valsts

policijai atbrīvot no dienesta katru personu, kas sodīta par tīšu

noziedzīgu nodarījumu.

Secinājumu

daļa