19. pants

Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja

nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus

izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk.

Tomēr saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai

tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā

pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 14. punktu).

Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv

alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās

pamattiesības aizskartu mazāk. Tāpat tiesas kompetencē ir

noskaidrot, vai likumdevējs, ierobežojot kādas personas vai

personu grupas pamattiesības, ir apsvēris to, vai konkrētajā

gadījumā nepastāv kādi alternatīvi līdzekļi, kas personām

Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 30. marta sprieduma lietā

Nr. 2009-85-01 19. punktu).

Izskatāmajā lietā tiek vērtēts tas, vai absolūtais aizliegums

ikvienai par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu sodītai

personai strādāt par pedagogu atbilst Satversmei. Izvērtējot

tiesību normā ietverta absolūta aizlieguma atbilstību Satversmei,

jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā.

Starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse

konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par interpretācijas

līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un vispārējo tiesību principu

saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto

pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas (sal. ar

Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu un 2007. gada 18. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 11. punktu). Valsts pienākums

ņemt vērā starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā izriet no

Satversmes 89. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā

cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Šis pants skaidri norāda

uz konstitucionālā likumdevēja mērķi panākt Satversmē ietverto

cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību

normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000. gada 30.

augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu

un 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 11.

punktu).

No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka,

izvērtējot absolūta aizlieguma samērīgumu, tiek pārbaudīts arī

tas, vai likumdevējs ir: 1) pamatojis absolūtā aizlieguma

nepieciešamību; 2) izvērtējis tā būtību un piemērošanas sekas; 3)

pamatojis to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā aizlieguma,

pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu sasniegts

līdzvērtīgā kvalitātē (sal. ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2013. gada 22. aprīļa sprieduma lietā "Animal Defenders

International v. the United Kingdom", pieteikums Nr.

48876/08, 108. punktu).

Tātad arī Satversmes tiesai jāpārliecinās par to, ka

likumdevējs ir:

1) pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību;

2) izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas

sekas;

3) pamatojis to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā

aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu

sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē.

19.1. Pamatojot absolūtā aizlieguma nepieciešamību,

Saeima atbildes rakstā norāda, ka aizliegums strādāt par pedagogu

ikvienai personai, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu

noziegumu, noteikts tāpēc, ka tie ir augstākās bīstamības un

sabiedriskā kaitīguma pakāpes nodarījumi (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 74. lpp.).

Izglītības likuma sākotnējā redakcijā bija noteikts, ka par

pedagogu nedrīkst strādāt persona, kas sodīta par tīšu noziegumu

un nav reabilitēta. Tādējādi absolūts aizliegums strādāt par

pedagogu attiecās uz ikvienu personu, kura bija sodīta par

jebkura tīša nozieguma izdarīšanu. Šāds regulējums tika piemērots

līdz 2012. gada 1. oktobrim, kad spēkā stājās likums

"Grozījumi Izglītības likumā", ar kuru apstrīdētā norma

tika izteikta pašreiz spēkā esošajā redakcijā.

No likumprojekta "Grozījumi Izglītības likumā"

anotācijas redzams, ka Izglītības likuma 50. panta 1. punkts tika

grozīts ar mērķi noteikt diferencētu pieeju atkarībā no tā, cik

smags bijis personas izdarītais noziedzīgais nodarījums (sk.

2012. gada 14. jūnijā Saeimai iesniegtā likumprojekta Nr.

296/Lp11 "Grozījumi Izglītības likumā" anotāciju).

Ar minētajiem grozījumiem bija paredzēts apstrīdētajā normā

"samērot sabiedrības intereses ar iespējamo indivīda tiesību

aizskārumu" (sk. Saeimas 2012. gada 14. jūnija sēdes

stenogrammu).

Pēc šiem grozījumiem Izglītības likuma 50. panta 1. punkts

paredzēja, ka to, vai persona, kas sodīta par tīša nozieguma

izdarīšanu, drīkst strādāt par pedagogu un vai tas nekaitēs

izglītojamo interesēm, izvērtē Ministru kabineta noteikta

institūcija Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Tomēr šāda

iespēja tika attiecināta tikai uz personu, kura sodīta par tīšu

kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu. Attiecībā uz

personu, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu,

Izglītības likuma 50. panta 1. punktā tika saglabāts absolūts

aizliegums strādāt par pedagogu.

No lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētās normas redakcija

ir apspriesta 11. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes

komisijas (turpmāk - Komisija) 2012. gada 20. un 26. jūnija

sēdēs. No minēto sēžu protokoliem un audioierakstiem izriet, ka

priekšlikumu atsevišķos gadījumos paredzēt iespēju izvērtēt

personas piemērotību pedagoga darbam iesniedzis Saeimas

Juridiskais birojs. Šādu priekšlikumu Saeimas Juridiskais birojs

pamatojis ar nepieciešamību padarīt spēkā esošo regulējumu

elastīgāku, paredzot iespēju gadījumos, kad ar noziedzīgu

nodarījumu radītais kaitējums ir mazāk nozīmīgs, individuāli

izvērtēt personas piemērotību pedagoga darbam. Tātad attiecīgais

priekšlikums paredzēja saglabāt absolūtu aizliegumu strādāt par

pedagogu ikvienai personai, kura sodīta par tīšu smagu vai

sevišķi smagu noziegumu, bet pārējos gadījumos, kad persona

sodīta par tīšu kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu,

pieļaut individuālu izvērtējumu (sk. Komisijas 2012. gada 20.

un 26. jūnija sēžu protokolus un audioierakstus lietas materiālu

1. sēj. 107.-109. un 114.-115. lpp.).

Likumdevējs nepieciešamību saglabāt absolūto aizliegumu pēc

būtības pamatoja ar to, ka smagi un sevišķi smagi noziegumi ir

augstākas bīstamības un sabiedriskā kaitīguma pakāpes nodarījumi

nekā tīši kriminālpārkāpumi un mazāk smagi noziegumi. Proti, tie

apdraud ar Krimināllikumu aizsargātas īpaši svarīgas atsevišķu

personu, sabiedrības vai valsts intereses un rada tām kaitējumu

(sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 74.

lpp.).

Līdz ar to likumdevējs ir pamatojis nepieciešamību saglabāt

absolūtu aizliegumu strādāt par pedagogu ikvienai personai, kura

sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu.

19.2. Absolūts aizliegums ir pieļaujams, ja likumdevējs

ir izvērtējis arī tā būtību un piemērošanas sekas. Proti, nosakot

absolūtu aizliegumu, likumdevēja pienākums ir pārliecināties un

pamatot, ka šāds aizliegums ir nepieciešams tieši konkrētajā

apmērā, kā arī izvērtēt šā aizlieguma piemērošanas sekas.

19.2.1. Apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais

aizliegums strādāt par pedagogu attiecas uz ikvienu personu, kura

sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu. Krimināllikuma

sevišķajā daļā ir 200 panti, kuros paredzēta atbildība par

smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem, bet kopējais uz

minētajiem noziegumiem attiecināto pantu dispozīciju skaits ir

322 (sk. lietas materiālu 2. sēj. 16.-20. lpp.). Nosakot

absolūtu aizliegumu par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu

sodītām personām strādāt par pedagogu, likumdevējam bija

jāizvērtē un jāpamato tas, kādēļ šim aizliegumam jābūt absolūtam.

Citiem vārdiem sakot, likumdevēja pienākums bija izvērtēt, kādas

intereses apdraud tīši smagi un sevišķi smagi noziegumi, un

pamatot to, ka par jebkuru no šiem noziegumiem sodītām personām

nosakāms aizliegums jebkad strādāt par pedagogu.

Komisijas 2012. gada 20. jūnija sēdē Izglītības un zinātnes

ministrijas valsts sekretāra vietniece L. Sīka norādīja, ka,

lemjot par to, vai un kādos gadījumos būtu pieļaujams tas, ka

iepriekš sodīta persona strādā par pedagogu, vajadzētu balstīties

uz plašāku Krimināllikumā ietverto noziedzīgo nodarījumu analīzi.

Komisijas sēdē Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāve minēja

arī piemērus tam, kā šis jautājums tiek regulēts citās valstīs,

un izteica priekšlikumu noteikt konkrētus noziegumus, par kuriem

sodītām personām būtu aizliegts strādāt par pedagogu (sk.

Komisijas 2012. gada 20. jūnija sēdes protokolu un audioierakstu

lietas materiālu 1. sēj. 107.-109. lpp.). Izglītības un

zinātnes ministrijas priekšlikums, kurā bija norādīti konkrēti

noziedzīgi nodarījumi, par kuru izdarīšanu sodītai personai būtu

jāaizliedz strādāt par pedagogu, tika izskatīts Komisijas 2012.

gada 26. jūnija sēdē. Tajā Izglītības un zinātnes ministrijas

pārstāve skaidroja, ka situācijas var būt atšķirīgas, tāpēc

nebūtu pareizi itin visām iepriekš sodītām personām liegt strādāt

par pedagogu. Savukārt iebildumi pret šo priekšlikumu citstarp

bija saistīti ar to, ka nav veikts pietiekams izvērtējums, uz

kura pamata varētu noteikt konkrētus gadījumus, kad nosakāms

absolūts aizliegums strādāt par pedagogu (sk. Komisijas 2012.

gada 26. jūnija sēdes protokolu un audioierakstu lietas materiālu

1. sēj. 114.-115. lpp.).

Komisijas sēdē, diskutējot par to, vai iespēja individuāli

izvērtēt personas piemērotību pedagoga darbam būtu attiecināma

tikai uz gadījumu, kad persona sodīta par tīšu kriminālpārkāpumu,

vai arī uz gadījumu, kad persona sodīta par tīšu mazāk smagu

noziegumu, tika minēti konkrēti piemēri tam, kāds noziedzīgs

nodarījums tiek kvalificēts kā tīšs kriminālpārkāpums vai mazāk

smags noziegums. Atsevišķi Komisijas locekļi norādīja uz to, ka

tīšs kriminālpārkāpums var būt saistīts arī ar vardarbības

piedraudējumu, šādā gadījumā izglītības iestādē pastāvētu

vardarbības risks un tādēļ par prioritārām ir atzīstamas bērnu

intereses. Saeimas Juridiskais birojs skaidroja, ka risku pilnībā

izslēgt nav iespējams, taču individuāla vērtēšana būtu labāks

variants. Tika norādīts, ka situācijas var būt dažādas, tādēļ

atsevišķos gadījumos, kad persona sodīta par tīšu

kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziedzīgu nodarījumu, varētu

tikt individuāli izvērtēta tās piemērotība pedagoga darbam.

Piemēram, tika minētas tādas varbūtības, ka pedagogs izdarījis

tīšu kriminālpārkāpumu, aizstāvot citu personu, bet pārkāpjot

aizstāvēšanās robežas un nodarot miesas bojājumus, vai ka

pedagogs, kas vienlaikus ir arī zemessargs, ir pārkāpis

aizturēšanas noteikumus un tādējādi izdarījis mazāk smagu

noziegumu (sk. Komisijas 2012. gada 26. jūnija sēdes protokolu

un audioierakstu lietas materiālu 1. sēj. 114.-115. lpp.).

Taču līdzīgas diskusijas attiecībā uz tīšiem smagiem un sevišķi

smagiem noziegumiem, ņemot vērā to sastāvu un ar tiem apdraudēto

interešu raksturu, Komisijas sēdēs nav notikušas.

Izvērtējot apstrīdētās normas izstrādes materiālus un veidu,

kādā tās redakcija tika izskatīta Komisijas sēdēs, nav gūstams

apstiprinājums tam, ka likumdevējs pēc būtības ir izvērtējis,

kādas personu, sabiedrības vai valsts intereses apdraud

noziedzīgie nodarījumi, kuru izdarītājiem tiek liegts strādāt par

pedagogu.

Krimināllikuma sevišķajā daļā ir ietverti tādi smagi un

sevišķi smagi noziegumi, kas vērsti pret personas dzīvību,

veselību, pamattiesībām un pamatbrīvībām, brīvību, tikumību un

dzimumneaizskaramību. Arī atsevišķi Krimināllikuma XVII nodaļā

ietvertie noziegumi pret ģimeni un nepilngadīgajiem ir smagi vai

sevišķi smagi. Ir arī tādi smagi un sevišķi smagi noziegumi, kas

vērsti pret dabas vidi, īpašumu, vispārējo drošību un sabiedrisko

kārtību, satiksmes drošību, pārvaldības kārtību un jurisdikciju.

Arī atsevišķi noziedzīgi nodarījumi tautsaimniecībā, valsts

institūciju dienestā un militārajā dienestā Krimināllikumā ir

definēti kā smagi vai sevišķi smagi noziegumi. Smagi un sevišķi

smagi noziegumi ir arī tādi nodarījumi, kas vērsti pret cilvēci,

mieru, kara noziegumi, genocīds, kā arī noziegumi pret

valsti.

Ar apstrīdēto normu ikvienam, kas sodīts par tīšu smagu vai

sevišķi smagu noziegumu, ir noteikts absolūts aizliegums strādāt

par pedagogu neatkarīgi no tā, pret kādām personas, sabiedrības

vai valsts interesēm viņš, izdarot attiecīgo noziegumu, ir

vērsies. Šāda absolūta aizlieguma noteikšana par tīšu smagu vai

sevišķi smagu noziegumu sodītām personām var būt attaisnojama, ja

tā ir pamatota. Tomēr no apstrīdētās normas izstrādes materiāliem

nav gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs būtu izvērtējis,

vai patiešām katrā gadījumā, kad ar noziedzīgā nodarījuma

izdarīšanu ir apdraudētas noteiktas personas, sabiedrības vai

valsts intereses, aizliegums strādāt par pedagogu ir

pamatots.

Saeima atbildes rakstā nav norādījusi un Satversmes tiesa arī

nekonstatē, ka pēc apstrīdētās normas pieņemšanas likumdevējs

būtu pārskatījis šo jautājumu un rīkojis diskusijas par absolūtā

aizlieguma saglabāšanas nepieciešamību. Tas citstarp ļautu

Satversmes tiesai pārliecināties par tiem apsvērumiem, uz kuru

pamata par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu sodītai

personai neatkarīgi no tā, kādas intereses tā ar attiecīgā

nozieguma izdarīšanu bija apdraudējusi, tika noteikts absolūts

aizliegums strādāt par pedagogu.

19.2.2. Aizliegums strādāt par pedagogu personai, kura

sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, ir noteikts uz

neierobežotu laiku. Arī Saeima norāda, ka šis aizliegums ir

ilglaicīgs un, visticamāk, personai, uz kuru tas attiecas,

nāksies izvēlēties citu profesiju (sk. lietas materiālu

1. sēj. 79. lpp.).

Nosakot absolūtu neterminētu aizliegumu un neparedzot nekādu

iespēju to pārskatīt, likumdevējam ir jāpārliecinās par to, vai

ar šo aizliegumu radītās tiesiskās sekas ir samērīgas. Arī

Komisijas 2012. gada 26. jūnija sēdē, diskutējot par to, vai

iespēju individuāli izvērtēt personas piemērotību pedagoga darbam

var attiecināt tikai uz personu, kura sodīta par tīšu

kriminālpārkāpumu, vai arī uz personu, kura sodīta par tīšu mazāk

smagu noziegumu, vairāki diskusijas dalībnieki norādījuši, ka

situācijas var būt dažādas un tāpēc ne vienmēr un ne visos

gadījumos būtu jāliedz personai strādāt par pedagogu (sk.

Komisijas 2012. gada 26. jūnija sēdes protokolu un audioierakstu

lietas materiālu 1. sēj. 114.-115. lpp.).

Lai gan apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums, kas liedz

personai strādāt par pedagogu, ir saistīts ar apstākli, ka

persona ir sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu,

tomēr tas rada arī tādas tiesiskās sekas, kas pastāv ārpus

krimināltiesiskām attiecībām. Tas ir saistīts ar kādu no

minētajiem noziegumiem izdarījušas personas potenciālo ietekmi uz

izglītojamiem un izglītības procesu. Tādēļ, nosakot iepriekš

sodītai personai aizliegumu strādāt par pedagogu, nozīme ir ne

tikai tam, pret kādām interesēm persona vērsusies, izdarot

attiecīgo noziegumu, bet arī šo personu raksturojošiem

kritērijiem - piemēram, personas attieksmei pret savulaik

izdarīto noziegumu un dzīvesveidam pēc tā izdarīšanas. Būtisks ir

arī personas raksturojums, kas attiecas uz šo periodu. Jāņem vērā

arī tas, ka personas attieksme pret pašas izdarīto noziedzīgo

nodarījumu, kā arī vērtību sistēma laika gaitā var mainīties.

No lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs kopš

1998. gada strādājis par pedagogu. Dobeles rajona tiesa, vērtējot

darba devēja uzteikuma tiesiskumu, norādījusi, ka apbalvojumi un

pateicības, ko Pieteikuma iesniedzējs saņēmis, liecina par to, ka

viņš vairāku gadu garumā ir godprātīgi pildījis darba pienākumus.

Tiesa uzsver, ka apliecības un sertifikāti, kas apliecina papildu

izglītības iegūšanu, norāda uz to, ka Pieteikuma iesniedzējs ir

ieinteresēts veicamā darba kvalitātes paaugstināšanā, sporta

nozares attīstībā un popularizēšanā Dobeles novada izglītības

iestādēs. Arī Pieteikuma iesniedzēja darba devējs uzsvēris, ka

viņš nenoliedzami ir profesionāls un augsti kvalificēts pedagogs

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 13.-14. un 17.-26.

lpp.).

Arī šis ir piemērs tam, ka persona, kas agrāk izdarījusi tīšu

smagu vai sevišķi smagu noziegumu, dzīves gaitā var mainīties. No

apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas dokumentiem

Satversmes tiesa negūst apstiprinājumu tam, ka likumdevējs,

nosakot absolūtu aizliegumu strādāt par pedagogu, būtu apspriedis

šādu gadījumu iespējamību pēc būtības un pamatojis absolūtā

aizlieguma nepieciešamību arī šādos gadījumos.

19.3. Absolūts aizliegums ir pieļaujams, ja likumdevējs

ir pamatojis arī to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā

aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu

sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē. Proti, likumdevējam, nosakot

absolūtu aizliegumu, ir ne tikai jāpamato šāda aizlieguma

nepieciešamība, bet arī jāpārliecinās par to, ka absolūts

aizliegums ir vienīgais līdzeklis, ar kuru var sasniegt

pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi.

Tādējādi Satversmes tiesai jāpārbauda, vai likumdevējs,

nosakot absolūtu aizliegumu ikvienai personai, kura sodīta par

tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, strādāt par pedagogu, ir

pārliecinājies arī par to, ka izņēmums no šā aizlieguma neļautu

pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus sasniegt līdzvērtīgā

kvalitātē.

No apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas dokumentiem

Satversmes tiesa negūst apstiprinājumu tam, ka absolūts

aizliegums strādāt par pedagogu ikvienai personai, kura sodīta

par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, ir vienīgais

pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzeklis.

Satversmes tiesa norāda, ka demokrātiskā tiesiskā valstī

likumdevējs var tiesību normās ietvert absolūtus aizliegumus,

tomēr tādā gadījumā likumdevējam ir jāpārliecinās arī par to, ka,

paredzot izņēmumus no šāda aizlieguma, leģitīmo mērķi nebūtu

iespējams sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē.

Izņēmumi no absolūta aizlieguma var būt dažādi, piemēram, gan

tāds regulējums, kas noteiktos gadījumos pieļauj individuālu

izvērtēšanu, gan likumā precīzi formulēti izņēmumi, gan arī

regulējums, kas paredzētu periodisku aizlieguma nepieciešamības

pārskatīšanu. Piemērotākā risinājuma izvēle ietilpst likumdevēja

rīcības brīvībā. Satversmes tiesas uzdevums ir izvērtēt

apstrīdētās normas atbilstību Satversmē noteiktajām

pamattiesībām, nevis aizstāt likumdevēja rīcības brīvību tiesību

politikas jautājumā ar savu viedokli par iespējami racionālāko

normatīvo regulējumu. Satversmes tiesa var vienīgi norādīt, ka

pastāv arī saudzējošāki leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzekļi

(sal. ar Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra

sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 14.3. punktu un 2014. gada 19.

janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 14. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs un pieaicinātās personas norāda uz

vairākiem alternatīviem līdzekļiem, kuri personas pamattiesības

ierobežotu mazāk, bet ar kuriem pamattiesību ierobežojuma

leģitīmos mērķus varētu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē.

19.3.1. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka pēc sodāmības

noņemšanas vai dzēšanas būtu jāizbeidzas visiem ar sodāmību

saistītajiem personas tiesību ierobežojumiem, tostarp arī

ierobežojumam, kas liedz personai strādāt par pedagogu (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 7. lpp.).

Apstrīdētajā normā ietvertais Satversmes 106. pantā noteikto

pamattiesību ierobežojums pastāv neatkarīgi no sodāmības

noņemšanas vai dzēšanas. Tātad personai arī pēc tam, kad tai

sodāmība tiek dzēsta vai noņemta Krimināllikuma 63. pantā

paredzētajā kartībā, strādāt par pedagogu ir aizliegts.

Sodāmības dzēšana ir automātiska sodāmības izbeigšanās pēc

Krimināllikuma 63. panta trešajā daļā paredzētā laika beigām.

Savukārt sodāmības noņemšana nozīmē ar sodāmību saistīto

krimināltiesisko seku izbeigšanos pirms tā brīža, kad sodāmība

būtu automātiski dzēsta. Atbilstoši Krimināllikuma 63. panta

devītajai daļai sodāmības dzēšana un noņemšana anulē visas

izdarītā noziedzīgā nodarījuma krimināltiesiskās sekas.

Minētā tiesību norma attiecas tikai uz krimināltiesiskajām

sekām, proti, iepriekšējā sodāmība pēc tās dzēšanas vai

noņemšanas vairs nav ņemama vērā citā kriminālprocesā. Tomēr

citās attiecībās, kas pastāv ārpus krimināltiesībām, sodāmības

noņemšana vai dzēšana ne vienmēr nozīmē to, ka ar sodāmību

saistītās personai nelabvēlīgās tiesiskās sekas arī būtu

izbeigušās. Ja speciālajā likumā ir noteikts, ka ierobežojums

pastāv neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, tad tas

turpina pastāvēt arī pēc tam, kad sodāmība tiek dzēsta vai

noņemta Krimināllikuma 63. pantā paredzētajā kārtībā (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 132. lpp. un 2. sēj. 7.-8.

lpp.).

Tātad sodāmības jēdziens plašākā nozīmē aptver arī citas

juridiskas sekas, kas citstarp var izpausties kā tiesību brīvi

izvēlēties nodarbošanos ierobežojums. Turklāt šāds ierobežojums

var pastāvēt arī pēc sodāmības noņemšanas vai dzēšanas.

Regulējums, kas ikvienai personai pēc sodāmības noņemšanas vai

dzēšanas ļautu strādāt par pedagogu, varētu radīt tādas

situācijas, ka tiek apdraudētas izglītojamo un viņu ģimenes

locekļu tiesības un intereses, turklāt tas nestiprinātu visas

sabiedrības interesēm atbilstošu izglītības sistēmu.

Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmie mērķi - citu cilvēku tiesību, sabiedrības

tikumības un labklājības aizsardzība - netiktu sasniegti tādā

pašā kvalitātē, ja ikvienai personai pēc sodāmības noņemšanas vai

dzēšanas būtu ļauts strādāt par pedagogu.

19.3.2. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka likumdevējs

būtu varējis noteikt konkrētus noziedzīgus nodarījumus, par

kuriem sodītās personas nevar strādāt par pedagogu, bet pārējos

gadījumos paredzēt iespēju individuāli izvērtēt personas

piemērotību pedagoga darbam (sk. lietas materiālu 1. sēj.

7.-9. lpp.). Šim viedoklim pievienojas arī A. Judins,

norādot, ka atsevišķos gadījumos, kad persona ir sodīta par tīšu

smagu vai sevišķi smagu noziegumu, bet tas nav saistīts ar

vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, nav vērsts pret

tikumību un dzimumneaizskaramību, vajadzētu būt paredzētai

iespējai izvērtēt šīs personas piemērotību pedagoga amatam

(sk. lietas materiālu 2. sēj. 14.-15. lpp.).

Savukārt pieaicinātā persona V. Liholaja uzskata, ka

gadījumos, kad persona sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu

noziegumu, kas nav apdraudējis citas personas, jo īpaši

nepilngadīgā, intereses, varētu noteikt konkrētu laiku, pēc kura

beigām attiecīgā sodītā persona drīkstētu lūgt, lai tiek

izvērtēta tās piemērotība pedagoga darbam (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 148.-149. lpp.).

Kārtību, kādā Kvalitātes dienesta izveidota komisija izvērtē

par tīšu kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu sodītas

personas atbilstību pedagoga amatam, reglamentē Noteikumi Nr.

195.

Atbilstoši minēto noteikumu 10. punktam šī komisija,

izvērtējot to, vai atļauja agrāk sodītai personai strādāt par

pedagogu nekaitēs izglītojamo interesēm, ņem vērā arī to, vai

šādas atļaujas izsniegšana nebūs pretrunā ar Izglītības likumā un

Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteiktajiem ierobežojumiem.

Izvērtējot paredzamo ietekmi uz bērniem, komisijai jāņem vērā

Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteiktie ierobežojumi, kas

attiecas uz jebkuras tādas izglītības iestādes darbiniekiem, kurā

uzturas bērni, tostarp uz pedagogiem. Minētā likuma 72. panta

piektā daļa aizliedz strādāt par pedagogu tādām personām, kuras

ir sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar

vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, kā arī par noziedzīgiem

nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību.

Tāpat saskaņā ar Noteikumu Nr. 195 10. punktu komisija ņem

vērā laika posmu, kas pagājis kopš noziedzīga nodarījuma

izdarīšanas, konkrētā nodarījuma veidu, raksturu un personas

attieksmi pret to, personas darbību laika posmā kopš noziedzīgā

nodarījuma izdarīšanas līdz dienai, kad tā lūgusi atļauju veikt

pedagoga darbu, kā arī personas raksturojumu attiecībā uz šo

periodu. Komisija vērtē arī risku izglītojamo veselībai,

drošībai, intelektuālajai un fiziskajai attīstībai, personas un

citu institūciju iesniegtajos dokumentos norādīto informāciju, kā

arī paredzamo ietekmi uz katru izglītības mērķgrupu.

No lietas materiāliem izriet, ka Kvalitātes dienests

izsniedzis 125 atļaujas strādāt par pedagogu personām, kuras

sodītas par tīšiem kriminālpārkāpumiem vai mazāk smagiem

noziegumiem (sk. lietas materiālu 1. sēj. 138. lpp.).

Tātad ne vienmēr fakts, ka persona iepriekš bijusi sodīta, ir

negatīvi ietekmējis tās personību un bijis iemesls absolūtam

aizliegumam strādāt par pedagogu. Ņemot vērā vienīgi to, ka

persona ir sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, un

nevērtējot konkrēto gadījumu individuāli, ne vienmēr ir iespējams

gūt pilnīgu pārliecību par to, ka sodāmības fakts ir

neatgriezeniski ietekmējis potenciālā pedagoga personību.

Ievērojot to, ka noziegums, par kuru persona sodīta, ir smags

vai sevišķi smags, likumdevējs ir tiesīgs noteikt arī papildu

nosacījumus, kam jābūt izpildītiem, lai varētu tikt individuāli

vērtēta personas piemērotība pedagoga darbam. Tāpat pēc

aizlieguma nepieciešamības izvērtēšanas un pamatošanas

likumdevējs ir tiesīgs noteikt, ka agrāk pastrādātu konkrētu tīšu

smagu vai sevišķi smagu noziegumu gadījumā absolūts aizliegums

strādāt par pedagogu ir vienīgais leģitīmo mērķu sasniegšanas

līdzeklis.

Iespēja individuāli izvērtēt, vai persona drīkst strādāt par

pedagogu, tai nebūt negarantē tiesības uz konkrēto nodarbošanos.

Tikai tad, ja Kvalitātes dienesta izveidota komisija secina, ka

tas nekaitēs izglītojamo interesēm, Kvalitātes dienests izsniedz

personai atļauju strādāt par pedagogu. Arī no lietas materiāliem

izriet, ka Kvalitātes dienests, lemjot par to, vai personas,

kuras sodītas par tīšiem kriminālpārkāpumiem vai mazāk smagiem

noziegumiem, ir piemērotas pedagoga darbam, četros gadījumos ir

atteicies izsniegt konkrētai personai attiecīgo atļauju, jo

secinājis, ka pastāv kaitējuma risks (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 138. lpp.). Turklāt Kvalitātes dienests gadījumā, kad tā

rīcībā ir informācija, kas liecina par iespējamo kaitējumu

izglītojamo interesēm, atkārtoti izvērtē konkrētās personas

piemērotību pedagoga darbam un, ja nepieciešams, anulē tai

izsniegto atļauju. Atbilstoši Noteikumu Nr. 195 19. punktam

Kvalitātes dienesta lēmumu var apstrīdēt Izglītības un zinātnes

ministrijā, bet ministrijas lēmumu - pārsūdzēt tiesā

Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

Tātad iespēja izvērtēt to, vai persona, kura sodīta par tīšu

smagu vai sevišķi smagu noziegumu, drīkst strādāt par pedagogu,

ļautu pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus - citu cilvēku

tiesību, sabiedrības tikumības un labklājības aizsardzību -

sasniegt tādā pašā kvalitātē, kādā tie tiek sasniegti tagad.

Izglītojamie, viņu ģimenes locekļi un sabiedrība kopumā gūtu

labumu no tā, ka izglītības iestādēs strādā pedagogi, kas spēj

nodrošināt pienācīgu pedagoģijas procesu. Izglītības likumā

noteiktie mērķi varētu tikt sasniegti arī tad, ja pedagoga darbu

veiktu persona, kura, lai gan iepriekš bijusi sodīta par tīšu

smagu vai sevišķi smagu noziegumu, ar savu attieksmi pret šo

noziegumu, kā arī ar savu uzvedību un darbību laikā pēc sodāmības

noņemšanas vai dzēšanas ir apliecinājusi to, ka spēj

izglītojamiem radīt pareizu priekšstatu par sabiedrībā spēkā

esošām normām. Tādā veidā varētu tikt nodrošināta gan citu

personu tiesību, gan sabiedrības tikumības aizsardzība. Līdz ar

to tiktu veicināta arī harmoniskas sabiedrības veidošanās un

nodrošināta sabiedrības labklājības - šā jēdziena nemateriālajā

aspektā - aizsardzība.

Vienlaikus tiktu mazāk ierobežotas par tīšiem smagiem vai

sevišķi smagiem noziegumiem sodīto personu pamattiesības, jo

atsevišķos gadījumos, kad Kvalitātes dienests secinātu, ka tas

nekaitēs izglītojamo interesēm, tās drīkstētu strādāt par

pedagogu. Tādējādi šīs personas, ieguldot savas zināšanas,

kompetenci un spējas darbā, varētu būt pilnvērtīgi sabiedrības

locekļi. Kā Satversmes tiesa jau norādījusi, darbs ir neatņemams

cilvēciskās pašcieņas un apliecināšanās avots demokrātiskā

sabiedrībā (sal. ar Satversmes tiesas 2007. gada 14. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2006-31-01 14.2. punktu). Ja personai ir

ne tikai pedagoga darba veikšanai nepieciešamās spējas un

kvalifikācija, bet arī aicinājums būt par pedagogu, tad iespēja

strādāt šajā profesijā ir būtisks faktors, kas veicina sociāli

pozitīvas vērtību izpratnes veidošanos un šādas personas

pilnvērtīgu iekļaušanos sabiedrībā.

19.4. No minētā izriet, ka pastāv saudzējošākie

līdzekļi, kas, ņemot vērā ar noziedzīgo nodarījumu apdraudētās

intereses, mazāk ierobežotu personai Satversmes 106. pantā

noteiktās pamattiesības. Tomēr likumdevējs, nosakot absolūtu

aizliegumu, nav noskaidrojis, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi,

kā arī nav izvērtējis un pamatojis to, ka sodāmības gadījumā par

tīša smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu nosakāms

absolūts aizliegums strādāt par pedagogu. Likumdevējs ir tiesīgs

noteikt absolūtu aizliegumu tikai tad, ja tas ir vienīgais

leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzeklis.

Tādējādi ierobežojums neatbilst

samērīguma principam un līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst

Satversmes 106. pantam.