19. pants

1Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja

2nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus

3izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk.

4Tomēr saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai

5tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā

6pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7.

7oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 14. punktu).

8Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv

9alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās

10pamattiesības aizskartu mazāk. Tāpat tiesas kompetencē ir

11noskaidrot, vai likumdevējs, ierobežojot kādas personas vai

12personu grupas pamattiesības, ir apsvēris to, vai konkrētajā

13gadījumā nepastāv kādi alternatīvi līdzekļi, kas personām

14Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk (sk.,

15piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 30. marta sprieduma lietā

16Nr. 2009-85-01 19. punktu).

17Izskatāmajā lietā tiek vērtēts tas, vai absolūtais aizliegums

18ikvienai par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu sodītai

19personai strādāt par pedagogu atbilst Satversmei. Izvērtējot

20tiesību normā ietverta absolūta aizlieguma atbilstību Satversmei,

21jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā.

22Starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse

23konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par interpretācijas

24līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un vispārējo tiesību principu

25saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto

26pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas (sal. ar

27Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

282004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu un 2007. gada 18. oktobra

29sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 11. punktu). Valsts pienākums

30ņemt vērā starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā izriet no

31Satversmes 89. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā

32cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

33saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Šis pants skaidri norāda

34uz konstitucionālā likumdevēja mērķi panākt Satversmē ietverto

35cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību

36normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000. gada 30.

37augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu

38un 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 11.

39punktu).

40No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka,

41izvērtējot absolūta aizlieguma samērīgumu, tiek pārbaudīts arī

42tas, vai likumdevējs ir: 1) pamatojis absolūtā aizlieguma

43nepieciešamību; 2) izvērtējis tā būtību un piemērošanas sekas; 3)

44pamatojis to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā aizlieguma,

45pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu sasniegts

46līdzvērtīgā kvalitātē (sal. ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas

472013. gada 22. aprīļa sprieduma lietā "Animal Defenders

48International v. the United Kingdom", pieteikums Nr.

4948876/08, 108. punktu).

50Tātad arī Satversmes tiesai jāpārliecinās par to, ka

51likumdevējs ir:

521) pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību;

532) izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas

54sekas;

553) pamatojis to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā

56aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu

57sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē.

5819.1. Pamatojot absolūtā aizlieguma nepieciešamību,

59Saeima atbildes rakstā norāda, ka aizliegums strādāt par pedagogu

60ikvienai personai, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu

61noziegumu, noteikts tāpēc, ka tie ir augstākās bīstamības un

62sabiedriskā kaitīguma pakāpes nodarījumi (sk. lietas

63materiālu 1. sēj. 74. lpp.).

64Izglītības likuma sākotnējā redakcijā bija noteikts, ka par

65pedagogu nedrīkst strādāt persona, kas sodīta par tīšu noziegumu

66un nav reabilitēta. Tādējādi absolūts aizliegums strādāt par

67pedagogu attiecās uz ikvienu personu, kura bija sodīta par

68jebkura tīša nozieguma izdarīšanu. Šāds regulējums tika piemērots

69līdz 2012. gada 1. oktobrim, kad spēkā stājās likums

70"Grozījumi Izglītības likumā", ar kuru apstrīdētā norma

71tika izteikta pašreiz spēkā esošajā redakcijā.

72No likumprojekta "Grozījumi Izglītības likumā"

73anotācijas redzams, ka Izglītības likuma 50. panta 1. punkts tika

74grozīts ar mērķi noteikt diferencētu pieeju atkarībā no tā, cik

75smags bijis personas izdarītais noziedzīgais nodarījums (sk.

762012. gada 14. jūnijā Saeimai iesniegtā likumprojekta Nr.

77296/Lp11 "Grozījumi Izglītības likumā" anotāciju).

78Ar minētajiem grozījumiem bija paredzēts apstrīdētajā normā

79"samērot sabiedrības intereses ar iespējamo indivīda tiesību

80aizskārumu" (sk. Saeimas 2012. gada 14. jūnija sēdes

81stenogrammu).

82Pēc šiem grozījumiem Izglītības likuma 50. panta 1. punkts

83paredzēja, ka to, vai persona, kas sodīta par tīša nozieguma

84izdarīšanu, drīkst strādāt par pedagogu un vai tas nekaitēs

85izglītojamo interesēm, izvērtē Ministru kabineta noteikta

86institūcija Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Tomēr šāda

87iespēja tika attiecināta tikai uz personu, kura sodīta par tīšu

88kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu. Attiecībā uz

89personu, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu,

90Izglītības likuma 50. panta 1. punktā tika saglabāts absolūts

91aizliegums strādāt par pedagogu.

92No lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētās normas redakcija

93ir apspriesta 11. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes

94komisijas (turpmāk - Komisija) 2012. gada 20. un 26. jūnija

95sēdēs. No minēto sēžu protokoliem un audioierakstiem izriet, ka

96priekšlikumu atsevišķos gadījumos paredzēt iespēju izvērtēt

97personas piemērotību pedagoga darbam iesniedzis Saeimas

98Juridiskais birojs. Šādu priekšlikumu Saeimas Juridiskais birojs

99pamatojis ar nepieciešamību padarīt spēkā esošo regulējumu

100elastīgāku, paredzot iespēju gadījumos, kad ar noziedzīgu

101nodarījumu radītais kaitējums ir mazāk nozīmīgs, individuāli

102izvērtēt personas piemērotību pedagoga darbam. Tātad attiecīgais

103priekšlikums paredzēja saglabāt absolūtu aizliegumu strādāt par

104pedagogu ikvienai personai, kura sodīta par tīšu smagu vai

105sevišķi smagu noziegumu, bet pārējos gadījumos, kad persona

106sodīta par tīšu kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu,

107pieļaut individuālu izvērtējumu (sk. Komisijas 2012. gada 20.

108un 26. jūnija sēžu protokolus un audioierakstus lietas materiālu

1091. sēj. 107.-109. un 114.-115. lpp.).

110Likumdevējs nepieciešamību saglabāt absolūto aizliegumu pēc

111būtības pamatoja ar to, ka smagi un sevišķi smagi noziegumi ir

112augstākas bīstamības un sabiedriskā kaitīguma pakāpes nodarījumi

113nekā tīši kriminālpārkāpumi un mazāk smagi noziegumi. Proti, tie

114apdraud ar Krimināllikumu aizsargātas īpaši svarīgas atsevišķu

115personu, sabiedrības vai valsts intereses un rada tām kaitējumu

116(sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 74.

117lpp.).

118Līdz ar to likumdevējs ir pamatojis nepieciešamību saglabāt

119absolūtu aizliegumu strādāt par pedagogu ikvienai personai, kura

120sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu.

12119.2. Absolūts aizliegums ir pieļaujams, ja likumdevējs

122ir izvērtējis arī tā būtību un piemērošanas sekas. Proti, nosakot

123absolūtu aizliegumu, likumdevēja pienākums ir pārliecināties un

124pamatot, ka šāds aizliegums ir nepieciešams tieši konkrētajā

125apmērā, kā arī izvērtēt šā aizlieguma piemērošanas sekas.

12619.2.1. Apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais

127aizliegums strādāt par pedagogu attiecas uz ikvienu personu, kura

128sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu. Krimināllikuma

129sevišķajā daļā ir 200 panti, kuros paredzēta atbildība par

130smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem, bet kopējais uz

131minētajiem noziegumiem attiecināto pantu dispozīciju skaits ir

132322 (sk. lietas materiālu 2. sēj. 16.-20. lpp.). Nosakot

133absolūtu aizliegumu par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu

134sodītām personām strādāt par pedagogu, likumdevējam bija

135jāizvērtē un jāpamato tas, kādēļ šim aizliegumam jābūt absolūtam.

136Citiem vārdiem sakot, likumdevēja pienākums bija izvērtēt, kādas

137intereses apdraud tīši smagi un sevišķi smagi noziegumi, un

138pamatot to, ka par jebkuru no šiem noziegumiem sodītām personām

139nosakāms aizliegums jebkad strādāt par pedagogu.

140Komisijas 2012. gada 20. jūnija sēdē Izglītības un zinātnes

141ministrijas valsts sekretāra vietniece L. Sīka norādīja, ka,

142lemjot par to, vai un kādos gadījumos būtu pieļaujams tas, ka

143iepriekš sodīta persona strādā par pedagogu, vajadzētu balstīties

144uz plašāku Krimināllikumā ietverto noziedzīgo nodarījumu analīzi.

145Komisijas sēdē Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāve minēja

146arī piemērus tam, kā šis jautājums tiek regulēts citās valstīs,

147un izteica priekšlikumu noteikt konkrētus noziegumus, par kuriem

148sodītām personām būtu aizliegts strādāt par pedagogu (sk.

149Komisijas 2012. gada 20. jūnija sēdes protokolu un audioierakstu

150lietas materiālu 1. sēj. 107.-109. lpp.). Izglītības un

151zinātnes ministrijas priekšlikums, kurā bija norādīti konkrēti

152noziedzīgi nodarījumi, par kuru izdarīšanu sodītai personai būtu

153jāaizliedz strādāt par pedagogu, tika izskatīts Komisijas 2012.

154gada 26. jūnija sēdē. Tajā Izglītības un zinātnes ministrijas

155pārstāve skaidroja, ka situācijas var būt atšķirīgas, tāpēc

156nebūtu pareizi itin visām iepriekš sodītām personām liegt strādāt

157par pedagogu. Savukārt iebildumi pret šo priekšlikumu citstarp

158bija saistīti ar to, ka nav veikts pietiekams izvērtējums, uz

159kura pamata varētu noteikt konkrētus gadījumus, kad nosakāms

160absolūts aizliegums strādāt par pedagogu (sk. Komisijas 2012.

161gada 26. jūnija sēdes protokolu un audioierakstu lietas materiālu

1621. sēj. 114.-115. lpp.).

163Komisijas sēdē, diskutējot par to, vai iespēja individuāli

164izvērtēt personas piemērotību pedagoga darbam būtu attiecināma

165tikai uz gadījumu, kad persona sodīta par tīšu kriminālpārkāpumu,

166vai arī uz gadījumu, kad persona sodīta par tīšu mazāk smagu

167noziegumu, tika minēti konkrēti piemēri tam, kāds noziedzīgs

168nodarījums tiek kvalificēts kā tīšs kriminālpārkāpums vai mazāk

169smags noziegums. Atsevišķi Komisijas locekļi norādīja uz to, ka

170tīšs kriminālpārkāpums var būt saistīts arī ar vardarbības

171piedraudējumu, šādā gadījumā izglītības iestādē pastāvētu

172vardarbības risks un tādēļ par prioritārām ir atzīstamas bērnu

173intereses. Saeimas Juridiskais birojs skaidroja, ka risku pilnībā

174izslēgt nav iespējams, taču individuāla vērtēšana būtu labāks

175variants. Tika norādīts, ka situācijas var būt dažādas, tādēļ

176atsevišķos gadījumos, kad persona sodīta par tīšu

177kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziedzīgu nodarījumu, varētu

178tikt individuāli izvērtēta tās piemērotība pedagoga darbam.

179Piemēram, tika minētas tādas varbūtības, ka pedagogs izdarījis

180tīšu kriminālpārkāpumu, aizstāvot citu personu, bet pārkāpjot

181aizstāvēšanās robežas un nodarot miesas bojājumus, vai ka

182pedagogs, kas vienlaikus ir arī zemessargs, ir pārkāpis

183aizturēšanas noteikumus un tādējādi izdarījis mazāk smagu

184noziegumu (sk. Komisijas 2012. gada 26. jūnija sēdes protokolu

185un audioierakstu lietas materiālu 1. sēj. 114.-115. lpp.).

186Taču līdzīgas diskusijas attiecībā uz tīšiem smagiem un sevišķi

187smagiem noziegumiem, ņemot vērā to sastāvu un ar tiem apdraudēto

188interešu raksturu, Komisijas sēdēs nav notikušas.

189Izvērtējot apstrīdētās normas izstrādes materiālus un veidu,

190kādā tās redakcija tika izskatīta Komisijas sēdēs, nav gūstams

191apstiprinājums tam, ka likumdevējs pēc būtības ir izvērtējis,

192kādas personu, sabiedrības vai valsts intereses apdraud

193noziedzīgie nodarījumi, kuru izdarītājiem tiek liegts strādāt par

194pedagogu.

195Krimināllikuma sevišķajā daļā ir ietverti tādi smagi un

196sevišķi smagi noziegumi, kas vērsti pret personas dzīvību,

197veselību, pamattiesībām un pamatbrīvībām, brīvību, tikumību un

198dzimumneaizskaramību. Arī atsevišķi Krimināllikuma XVII nodaļā

199ietvertie noziegumi pret ģimeni un nepilngadīgajiem ir smagi vai

200sevišķi smagi. Ir arī tādi smagi un sevišķi smagi noziegumi, kas

201vērsti pret dabas vidi, īpašumu, vispārējo drošību un sabiedrisko

202kārtību, satiksmes drošību, pārvaldības kārtību un jurisdikciju.

203Arī atsevišķi noziedzīgi nodarījumi tautsaimniecībā, valsts

204institūciju dienestā un militārajā dienestā Krimināllikumā ir

205definēti kā smagi vai sevišķi smagi noziegumi. Smagi un sevišķi

206smagi noziegumi ir arī tādi nodarījumi, kas vērsti pret cilvēci,

207mieru, kara noziegumi, genocīds, kā arī noziegumi pret

208valsti.

209Ar apstrīdēto normu ikvienam, kas sodīts par tīšu smagu vai

210sevišķi smagu noziegumu, ir noteikts absolūts aizliegums strādāt

211par pedagogu neatkarīgi no tā, pret kādām personas, sabiedrības

212vai valsts interesēm viņš, izdarot attiecīgo noziegumu, ir

213vērsies. Šāda absolūta aizlieguma noteikšana par tīšu smagu vai

214sevišķi smagu noziegumu sodītām personām var būt attaisnojama, ja

215tā ir pamatota. Tomēr no apstrīdētās normas izstrādes materiāliem

216nav gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs būtu izvērtējis,

217vai patiešām katrā gadījumā, kad ar noziedzīgā nodarījuma

218izdarīšanu ir apdraudētas noteiktas personas, sabiedrības vai

219valsts intereses, aizliegums strādāt par pedagogu ir

220pamatots.

221Saeima atbildes rakstā nav norādījusi un Satversmes tiesa arī

222nekonstatē, ka pēc apstrīdētās normas pieņemšanas likumdevējs

223būtu pārskatījis šo jautājumu un rīkojis diskusijas par absolūtā

224aizlieguma saglabāšanas nepieciešamību. Tas citstarp ļautu

225Satversmes tiesai pārliecināties par tiem apsvērumiem, uz kuru

226pamata par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu sodītai

227personai neatkarīgi no tā, kādas intereses tā ar attiecīgā

228nozieguma izdarīšanu bija apdraudējusi, tika noteikts absolūts

229aizliegums strādāt par pedagogu.

23019.2.2. Aizliegums strādāt par pedagogu personai, kura

231sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, ir noteikts uz

232neierobežotu laiku. Arī Saeima norāda, ka šis aizliegums ir

233ilglaicīgs un, visticamāk, personai, uz kuru tas attiecas,

234nāksies izvēlēties citu profesiju (sk. lietas materiālu

2351. sēj. 79. lpp.).

236Nosakot absolūtu neterminētu aizliegumu un neparedzot nekādu

237iespēju to pārskatīt, likumdevējam ir jāpārliecinās par to, vai

238ar šo aizliegumu radītās tiesiskās sekas ir samērīgas. Arī

239Komisijas 2012. gada 26. jūnija sēdē, diskutējot par to, vai

240iespēju individuāli izvērtēt personas piemērotību pedagoga darbam

241var attiecināt tikai uz personu, kura sodīta par tīšu

242kriminālpārkāpumu, vai arī uz personu, kura sodīta par tīšu mazāk

243smagu noziegumu, vairāki diskusijas dalībnieki norādījuši, ka

244situācijas var būt dažādas un tāpēc ne vienmēr un ne visos

245gadījumos būtu jāliedz personai strādāt par pedagogu (sk.

246Komisijas 2012. gada 26. jūnija sēdes protokolu un audioierakstu

247lietas materiālu 1. sēj. 114.-115. lpp.).

248Lai gan apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums, kas liedz

249personai strādāt par pedagogu, ir saistīts ar apstākli, ka

250persona ir sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu,

251tomēr tas rada arī tādas tiesiskās sekas, kas pastāv ārpus

252krimināltiesiskām attiecībām. Tas ir saistīts ar kādu no

253minētajiem noziegumiem izdarījušas personas potenciālo ietekmi uz

254izglītojamiem un izglītības procesu. Tādēļ, nosakot iepriekš

255sodītai personai aizliegumu strādāt par pedagogu, nozīme ir ne

256tikai tam, pret kādām interesēm persona vērsusies, izdarot

257attiecīgo noziegumu, bet arī šo personu raksturojošiem

258kritērijiem - piemēram, personas attieksmei pret savulaik

259izdarīto noziegumu un dzīvesveidam pēc tā izdarīšanas. Būtisks ir

260arī personas raksturojums, kas attiecas uz šo periodu. Jāņem vērā

261arī tas, ka personas attieksme pret pašas izdarīto noziedzīgo

262nodarījumu, kā arī vērtību sistēma laika gaitā var mainīties.

263No lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs kopš

2641998. gada strādājis par pedagogu. Dobeles rajona tiesa, vērtējot

265darba devēja uzteikuma tiesiskumu, norādījusi, ka apbalvojumi un

266pateicības, ko Pieteikuma iesniedzējs saņēmis, liecina par to, ka

267viņš vairāku gadu garumā ir godprātīgi pildījis darba pienākumus.

268Tiesa uzsver, ka apliecības un sertifikāti, kas apliecina papildu

269izglītības iegūšanu, norāda uz to, ka Pieteikuma iesniedzējs ir

270ieinteresēts veicamā darba kvalitātes paaugstināšanā, sporta

271nozares attīstībā un popularizēšanā Dobeles novada izglītības

272iestādēs. Arī Pieteikuma iesniedzēja darba devējs uzsvēris, ka

273viņš nenoliedzami ir profesionāls un augsti kvalificēts pedagogs

274(sk. lietas materiālu 1. sēj. 13.-14. un 17.-26.

275lpp.).

276Arī šis ir piemērs tam, ka persona, kas agrāk izdarījusi tīšu

277smagu vai sevišķi smagu noziegumu, dzīves gaitā var mainīties. No

278apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas dokumentiem

279Satversmes tiesa negūst apstiprinājumu tam, ka likumdevējs,

280nosakot absolūtu aizliegumu strādāt par pedagogu, būtu apspriedis

281šādu gadījumu iespējamību pēc būtības un pamatojis absolūtā

282aizlieguma nepieciešamību arī šādos gadījumos.

28319.3. Absolūts aizliegums ir pieļaujams, ja likumdevējs

284ir pamatojis arī to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā

285aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu

286sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē. Proti, likumdevējam, nosakot

287absolūtu aizliegumu, ir ne tikai jāpamato šāda aizlieguma

288nepieciešamība, bet arī jāpārliecinās par to, ka absolūts

289aizliegums ir vienīgais līdzeklis, ar kuru var sasniegt

290pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi.

291Tādējādi Satversmes tiesai jāpārbauda, vai likumdevējs,

292nosakot absolūtu aizliegumu ikvienai personai, kura sodīta par

293tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, strādāt par pedagogu, ir

294pārliecinājies arī par to, ka izņēmums no šā aizlieguma neļautu

295pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus sasniegt līdzvērtīgā

296kvalitātē.

297No apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas dokumentiem

298Satversmes tiesa negūst apstiprinājumu tam, ka absolūts

299aizliegums strādāt par pedagogu ikvienai personai, kura sodīta

300par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, ir vienīgais

301pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzeklis.

302Satversmes tiesa norāda, ka demokrātiskā tiesiskā valstī

303likumdevējs var tiesību normās ietvert absolūtus aizliegumus,

304tomēr tādā gadījumā likumdevējam ir jāpārliecinās arī par to, ka,

305paredzot izņēmumus no šāda aizlieguma, leģitīmo mērķi nebūtu

306iespējams sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē.

307Izņēmumi no absolūta aizlieguma var būt dažādi, piemēram, gan

308tāds regulējums, kas noteiktos gadījumos pieļauj individuālu

309izvērtēšanu, gan likumā precīzi formulēti izņēmumi, gan arī

310regulējums, kas paredzētu periodisku aizlieguma nepieciešamības

311pārskatīšanu. Piemērotākā risinājuma izvēle ietilpst likumdevēja

312rīcības brīvībā. Satversmes tiesas uzdevums ir izvērtēt

313apstrīdētās normas atbilstību Satversmē noteiktajām

314pamattiesībām, nevis aizstāt likumdevēja rīcības brīvību tiesību

315politikas jautājumā ar savu viedokli par iespējami racionālāko

316normatīvo regulējumu. Satversmes tiesa var vienīgi norādīt, ka

317pastāv arī saudzējošāki leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzekļi

318(sal. ar Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra

319sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 14.3. punktu un 2014. gada 19.

320janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 14. punktu).

321Pieteikuma iesniedzējs un pieaicinātās personas norāda uz

322vairākiem alternatīviem līdzekļiem, kuri personas pamattiesības

323ierobežotu mazāk, bet ar kuriem pamattiesību ierobežojuma

324leģitīmos mērķus varētu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē.

32519.3.1. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka pēc sodāmības

326noņemšanas vai dzēšanas būtu jāizbeidzas visiem ar sodāmību

327saistītajiem personas tiesību ierobežojumiem, tostarp arī

328ierobežojumam, kas liedz personai strādāt par pedagogu (sk.

329lietas materiālu 1. sēj. 7. lpp.).

330Apstrīdētajā normā ietvertais Satversmes 106. pantā noteikto

331pamattiesību ierobežojums pastāv neatkarīgi no sodāmības

332noņemšanas vai dzēšanas. Tātad personai arī pēc tam, kad tai

333sodāmība tiek dzēsta vai noņemta Krimināllikuma 63. pantā

334paredzētajā kartībā, strādāt par pedagogu ir aizliegts.

335Sodāmības dzēšana ir automātiska sodāmības izbeigšanās pēc

336Krimināllikuma 63. panta trešajā daļā paredzētā laika beigām.

337Savukārt sodāmības noņemšana nozīmē ar sodāmību saistīto

338krimināltiesisko seku izbeigšanos pirms tā brīža, kad sodāmība

339būtu automātiski dzēsta. Atbilstoši Krimināllikuma 63. panta

340devītajai daļai sodāmības dzēšana un noņemšana anulē visas

341izdarītā noziedzīgā nodarījuma krimināltiesiskās sekas.

342Minētā tiesību norma attiecas tikai uz krimināltiesiskajām

343sekām, proti, iepriekšējā sodāmība pēc tās dzēšanas vai

344noņemšanas vairs nav ņemama vērā citā kriminālprocesā. Tomēr

345citās attiecībās, kas pastāv ārpus krimināltiesībām, sodāmības

346noņemšana vai dzēšana ne vienmēr nozīmē to, ka ar sodāmību

347saistītās personai nelabvēlīgās tiesiskās sekas arī būtu

348izbeigušās. Ja speciālajā likumā ir noteikts, ka ierobežojums

349pastāv neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, tad tas

350turpina pastāvēt arī pēc tam, kad sodāmība tiek dzēsta vai

351noņemta Krimināllikuma 63. pantā paredzētajā kārtībā (sk.

352lietas materiālu 1. sēj. 132. lpp. un 2. sēj. 7.-8.

353lpp.).

354Tātad sodāmības jēdziens plašākā nozīmē aptver arī citas

355juridiskas sekas, kas citstarp var izpausties kā tiesību brīvi

356izvēlēties nodarbošanos ierobežojums. Turklāt šāds ierobežojums

357var pastāvēt arī pēc sodāmības noņemšanas vai dzēšanas.

358Regulējums, kas ikvienai personai pēc sodāmības noņemšanas vai

359dzēšanas ļautu strādāt par pedagogu, varētu radīt tādas

360situācijas, ka tiek apdraudētas izglītojamo un viņu ģimenes

361locekļu tiesības un intereses, turklāt tas nestiprinātu visas

362sabiedrības interesēm atbilstošu izglītības sistēmu.

363Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību

364ierobežojuma leģitīmie mērķi - citu cilvēku tiesību, sabiedrības

365tikumības un labklājības aizsardzība - netiktu sasniegti tādā

366pašā kvalitātē, ja ikvienai personai pēc sodāmības noņemšanas vai

367dzēšanas būtu ļauts strādāt par pedagogu.

36819.3.2. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka likumdevējs

369būtu varējis noteikt konkrētus noziedzīgus nodarījumus, par

370kuriem sodītās personas nevar strādāt par pedagogu, bet pārējos

371gadījumos paredzēt iespēju individuāli izvērtēt personas

372piemērotību pedagoga darbam (sk. lietas materiālu 1. sēj.

3737.-9. lpp.). Šim viedoklim pievienojas arī A. Judins,

374norādot, ka atsevišķos gadījumos, kad persona ir sodīta par tīšu

375smagu vai sevišķi smagu noziegumu, bet tas nav saistīts ar

376vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, nav vērsts pret

377tikumību un dzimumneaizskaramību, vajadzētu būt paredzētai

378iespējai izvērtēt šīs personas piemērotību pedagoga amatam

379(sk. lietas materiālu 2. sēj. 14.-15. lpp.).

380Savukārt pieaicinātā persona V. Liholaja uzskata, ka

381gadījumos, kad persona sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu

382noziegumu, kas nav apdraudējis citas personas, jo īpaši

383nepilngadīgā, intereses, varētu noteikt konkrētu laiku, pēc kura

384beigām attiecīgā sodītā persona drīkstētu lūgt, lai tiek

385izvērtēta tās piemērotība pedagoga darbam (sk. lietas

386materiālu 1. sēj. 148.-149. lpp.).

387Kārtību, kādā Kvalitātes dienesta izveidota komisija izvērtē

388par tīšu kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu sodītas

389personas atbilstību pedagoga amatam, reglamentē Noteikumi Nr.

390195.

391Atbilstoši minēto noteikumu 10. punktam šī komisija,

392izvērtējot to, vai atļauja agrāk sodītai personai strādāt par

393pedagogu nekaitēs izglītojamo interesēm, ņem vērā arī to, vai

394šādas atļaujas izsniegšana nebūs pretrunā ar Izglītības likumā un

395Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteiktajiem ierobežojumiem.

396Izvērtējot paredzamo ietekmi uz bērniem, komisijai jāņem vērā

397Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteiktie ierobežojumi, kas

398attiecas uz jebkuras tādas izglītības iestādes darbiniekiem, kurā

399uzturas bērni, tostarp uz pedagogiem. Minētā likuma 72. panta

400piektā daļa aizliedz strādāt par pedagogu tādām personām, kuras

401ir sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar

402vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, kā arī par noziedzīgiem

403nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību.

404Tāpat saskaņā ar Noteikumu Nr. 195 10. punktu komisija ņem

405vērā laika posmu, kas pagājis kopš noziedzīga nodarījuma

406izdarīšanas, konkrētā nodarījuma veidu, raksturu un personas

407attieksmi pret to, personas darbību laika posmā kopš noziedzīgā

408nodarījuma izdarīšanas līdz dienai, kad tā lūgusi atļauju veikt

409pedagoga darbu, kā arī personas raksturojumu attiecībā uz šo

410periodu. Komisija vērtē arī risku izglītojamo veselībai,

411drošībai, intelektuālajai un fiziskajai attīstībai, personas un

412citu institūciju iesniegtajos dokumentos norādīto informāciju, kā

413arī paredzamo ietekmi uz katru izglītības mērķgrupu.

414No lietas materiāliem izriet, ka Kvalitātes dienests

415izsniedzis 125 atļaujas strādāt par pedagogu personām, kuras

416sodītas par tīšiem kriminālpārkāpumiem vai mazāk smagiem

417noziegumiem (sk. lietas materiālu 1. sēj. 138. lpp.).

418Tātad ne vienmēr fakts, ka persona iepriekš bijusi sodīta, ir

419negatīvi ietekmējis tās personību un bijis iemesls absolūtam

420aizliegumam strādāt par pedagogu. Ņemot vērā vienīgi to, ka

421persona ir sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, un

422nevērtējot konkrēto gadījumu individuāli, ne vienmēr ir iespējams

423gūt pilnīgu pārliecību par to, ka sodāmības fakts ir

424neatgriezeniski ietekmējis potenciālā pedagoga personību.

425Ievērojot to, ka noziegums, par kuru persona sodīta, ir smags

426vai sevišķi smags, likumdevējs ir tiesīgs noteikt arī papildu

427nosacījumus, kam jābūt izpildītiem, lai varētu tikt individuāli

428vērtēta personas piemērotība pedagoga darbam. Tāpat pēc

429aizlieguma nepieciešamības izvērtēšanas un pamatošanas

430likumdevējs ir tiesīgs noteikt, ka agrāk pastrādātu konkrētu tīšu

431smagu vai sevišķi smagu noziegumu gadījumā absolūts aizliegums

432strādāt par pedagogu ir vienīgais leģitīmo mērķu sasniegšanas

433līdzeklis.

434Iespēja individuāli izvērtēt, vai persona drīkst strādāt par

435pedagogu, tai nebūt negarantē tiesības uz konkrēto nodarbošanos.

436Tikai tad, ja Kvalitātes dienesta izveidota komisija secina, ka

437tas nekaitēs izglītojamo interesēm, Kvalitātes dienests izsniedz

438personai atļauju strādāt par pedagogu. Arī no lietas materiāliem

439izriet, ka Kvalitātes dienests, lemjot par to, vai personas,

440kuras sodītas par tīšiem kriminālpārkāpumiem vai mazāk smagiem

441noziegumiem, ir piemērotas pedagoga darbam, četros gadījumos ir

442atteicies izsniegt konkrētai personai attiecīgo atļauju, jo

443secinājis, ka pastāv kaitējuma risks (sk. lietas materiālu 1.

444sēj. 138. lpp.). Turklāt Kvalitātes dienests gadījumā, kad tā

445rīcībā ir informācija, kas liecina par iespējamo kaitējumu

446izglītojamo interesēm, atkārtoti izvērtē konkrētās personas

447piemērotību pedagoga darbam un, ja nepieciešams, anulē tai

448izsniegto atļauju. Atbilstoši Noteikumu Nr. 195 19. punktam

449Kvalitātes dienesta lēmumu var apstrīdēt Izglītības un zinātnes

450ministrijā, bet ministrijas lēmumu - pārsūdzēt tiesā

451Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

452Tātad iespēja izvērtēt to, vai persona, kura sodīta par tīšu

453smagu vai sevišķi smagu noziegumu, drīkst strādāt par pedagogu,

454ļautu pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus - citu cilvēku

455tiesību, sabiedrības tikumības un labklājības aizsardzību -

456sasniegt tādā pašā kvalitātē, kādā tie tiek sasniegti tagad.

457Izglītojamie, viņu ģimenes locekļi un sabiedrība kopumā gūtu

458labumu no tā, ka izglītības iestādēs strādā pedagogi, kas spēj

459nodrošināt pienācīgu pedagoģijas procesu. Izglītības likumā

460noteiktie mērķi varētu tikt sasniegti arī tad, ja pedagoga darbu

461veiktu persona, kura, lai gan iepriekš bijusi sodīta par tīšu

462smagu vai sevišķi smagu noziegumu, ar savu attieksmi pret šo

463noziegumu, kā arī ar savu uzvedību un darbību laikā pēc sodāmības

464noņemšanas vai dzēšanas ir apliecinājusi to, ka spēj

465izglītojamiem radīt pareizu priekšstatu par sabiedrībā spēkā

466esošām normām. Tādā veidā varētu tikt nodrošināta gan citu

467personu tiesību, gan sabiedrības tikumības aizsardzība. Līdz ar

468to tiktu veicināta arī harmoniskas sabiedrības veidošanās un

469nodrošināta sabiedrības labklājības - šā jēdziena nemateriālajā

470aspektā - aizsardzība.

471Vienlaikus tiktu mazāk ierobežotas par tīšiem smagiem vai

472sevišķi smagiem noziegumiem sodīto personu pamattiesības, jo

473atsevišķos gadījumos, kad Kvalitātes dienests secinātu, ka tas

474nekaitēs izglītojamo interesēm, tās drīkstētu strādāt par

475pedagogu. Tādējādi šīs personas, ieguldot savas zināšanas,

476kompetenci un spējas darbā, varētu būt pilnvērtīgi sabiedrības

477locekļi. Kā Satversmes tiesa jau norādījusi, darbs ir neatņemams

478cilvēciskās pašcieņas un apliecināšanās avots demokrātiskā

479sabiedrībā (sal. ar Satversmes tiesas 2007. gada 14. jūnija

480sprieduma lietā Nr. 2006-31-01 14.2. punktu). Ja personai ir

481ne tikai pedagoga darba veikšanai nepieciešamās spējas un

482kvalifikācija, bet arī aicinājums būt par pedagogu, tad iespēja

483strādāt šajā profesijā ir būtisks faktors, kas veicina sociāli

484pozitīvas vērtību izpratnes veidošanos un šādas personas

485pilnvērtīgu iekļaušanos sabiedrībā.

48619.4. No minētā izriet, ka pastāv saudzējošākie

487līdzekļi, kas, ņemot vērā ar noziedzīgo nodarījumu apdraudētās

488intereses, mazāk ierobežotu personai Satversmes 106. pantā

489noteiktās pamattiesības. Tomēr likumdevējs, nosakot absolūtu

490aizliegumu, nav noskaidrojis, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi,

491kā arī nav izvērtējis un pamatojis to, ka sodāmības gadījumā par

492tīša smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu nosakāms

493absolūts aizliegums strādāt par pedagogu. Likumdevējs ir tiesīgs

494noteikt absolūtu aizliegumu tikai tad, ja tas ir vienīgais

495leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzeklis.

496Tādējādi ierobežojums neatbilst

497samērīguma principam un līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst

498Satversmes 106. pantam.