Par Izglītības likuma 50. panta 1. punkta, ciktāl tas liedz personai, kura tikusi sodīta par smagu vai sevišķi smagu noziegumu, tiesības strādāt par pedagogu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 106. pantam

1Saeima 1998. gada 29. oktobrī pieņēma Izglītības

2likumu, kas stājās spēkā 1999. gada 1. jūnijā.

3Līdz 2012. gada 30. septembrim šā likuma 50. panta 1. punkts

4noteica, ka par pedagogu nedrīkst strādāt persona, kas sodīta par

5tīšu noziegumu un nav reabilitēta.

6Satversmes tiesā bija ierosināta lieta Nr. 2012-11-01

7"Par Izglītības likuma 50. panta 1. punkta atbilstību

8Latvijas Republikas Satversmes 106. pantam". Ar Satversmes

9tiesas 2013. gada 12. februāra lēmumu tiesvedība minētajā lietā

10tika izbeigta, jo likumdevējs ar 2012. gada 5. jūlija likumu

11"Grozījumi Izglītības likumā" bija novērsis apstākļus,

12kas bija par pamatu pieteikuma iesniegšanai Satversmes tiesā.

13Proti, ar 2012. gada 5. jūlija likumu "Grozījumi Izglītības

14likumā", kas stājās spēkā 2012. gada 1. oktobrī, Izglītības

15likuma 50. panta 1. punkts tika izteikts jaunā redakcijā,

16nosakot, ka par pedagogu nedrīkst strādāt:

17"Persona, kas sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma

18izdarīšanu (neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas),

19izņemot gadījumu, kad pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas

20Ministru kabineta noteikta institūcija, izvērtējusi, vai tas

21nekaitē izglītojamo interesēm, ir atļāvusi strādāt par pedagogu

22personai, kas bijusi sodīta par tīšu kriminālpārkāpumu vai mazāk

23smagu noziegumu. Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā tiek

24izvērtēts, vai atļauja šādai personai strādāt par pedagogu

25nekaitēs izglītojamo interesēm."

1Pieteikuma iesniedzējs - Raivis

2Veinbergs (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka

3Izglītības likuma 50. panta 1. punkts, ciktāl tas liedz personai,

4kura tikusi sodīta par smagu vai sevišķi smagu noziegumu,

5tiesības strādāt par pedagogu, (turpmāk - apstrīdētais

6regulējums) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

7Satversme) 106. pantam.

82.1. Pieteikumā norādīts, ka kopš 1998. gada 30.

9novembra Pieteikuma iesniedzējs strādājis Dobeles 1. vidusskolā

10par peldēšanas fakultatīvo vadītāju. Kopš 2009. gada 1. septembra

11viņš esot bijis arī peldēšanas treneris Dobeles sporta skolā.

12Izglītības kvalitātes valsts dienests esot konstatējis, ka

13Pieteikuma iesniedzējs ar Dobeles rajona tiesas 1994. gada 5.

14novembra spriedumu ir sodīts par tīša smaga nozieguma izdarīšanu

15un uz viņu ir attiecināms apstrīdētajā regulējumā noteiktais

16ierobežojums, kas liedz strādāt par pedagogu. Tādēļ gan Dobeles

171. vidusskola, gan Dobeles sporta skola izbeigusi darba tiesiskās

18attiecības ar Pieteikuma iesniedzēju, lai gan viņš darba

19pienākumus pildījis godprātīgi.

202.2. Pieteikuma iesniedzējam esot atbilstoša

21kvalifikācija un spējas, tomēr apstrīdētais regulējums liedzot

22viņam strādāt par pedagogu. Turklāt šāds ierobežojums esot

23absolūts, jo neesot atkarīgs no sodāmības dzēšanas vai

24noņemšanas. Tāpat apstrīdētais regulējums liedzot kompetentajai

25institūcijai izvērtēt Pieteikuma iesniedzēja atbilstību pedagoga

26amatam. Tādējādi esot aizskartas viņam Satversmes 106. pantā

27garantētās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu

28atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.

29Apstrīdētajā regulējumā ietvertais pamattiesību ierobežojums

30esot noteikts ar likumu, un tam esot leģitīms mērķis. Proti, ar

31apstrīdēto regulējumu tiekot aizsargātas bērnu tiesības un

32likumiskās intereses, nodrošinot to, lai par pedagogu strādātu

33tikai tādas personas, kurām ir nevainojama reputācija.

34Apstrīdētais regulējums esot piemērots leģitīmā mērķa

35sasniegšanai. Tomēr leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt ar

36citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

37Labums, ko sabiedrība iegūst, ierobežojot Pieteikuma iesniedzējam

38Satversmes 106. pantā noteiktās pamattiesības, neesot lielāks par

39viņa tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Līdz

40ar to neesot ievērots samērīguma princips.

41Pieteikumā norādīts, ka ar sodāmības dzēšanu vai noņemšanu

42būtu jāizbeidzas visām no sodāmības izrietošajām negatīvajām

43tiesiskajām sekām, tostarp arī ierobežojumam brīvi izvēlēties

44nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un

45kvalifikācijai. Neesot pieļaujama tāda situācija, ka personai

46papildus jau izciestajam sodam uz mūžu tiek liegts strādāt par

47pedagogu, lai gan noziedzīgais nodarījums, par kuru persona

48sodīta, nav bijis saistīts ar bērnu interešu apdraudējumu.

49Apstrīdētā regulējuma mērķi varot sasniegt ar tikpat

50iedarbīgiem, taču saudzējošākiem līdzekļiem. Likumdevējs varējis

51noteikt konkrētus noziedzīgus nodarījumus, par kuriem sodītas

52personas nedrīkst strādāt par pedagogu, bet pārējos gadījumos

53paredzēt, ka Ministru kabineta noteikta institūcija izvērtē, vai

54konkrētā persona var strādāt par pedagogu. Tas esot būtiski, jo

55noziedzīgi nodarījumi tiekot kvalificēti pēc piemērojamā soda

56maksimālā apmēra, kas nevarot būt par pamatu objektīvam katra

57konkrētā nodarījuma vērtējumam. Citstarp esot jāņem vērā tas, ka

58apstrīdētais regulējums attiecas arī uz tiem nodarījumiem, kas

59izdarīti laikā, kad spēkā bija Latvijas Kriminālkodekss. Līdz ar

60to varot rasties tādas situācijas, ka personai liegts strādāt par

61pedagogu, jo tā saskaņā ar Latvijas Kriminālkodeksu ir sodīta par

62smaga nozieguma izdarīšanu, lai gan šobrīd atbilstoši

63Krimināllikumam konkrētā noziedzīgā nodarījuma kvalifikācija ir

64mainījusies un tas uzskatāms par mazāk smagu noziegumu vai tīšu

65kriminālpārkāpumu.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētais

3regulējums atbilst Satversmes 106. pantam.

43.1. Bērna tiesību uz izglītību nodrošināšana ietverot

5daudzu pasākumu kompleksu un esot vērsta gan uz izglītošanu, gan

6audzināšanu. Izglītības likumā noteiktā mērķa - nodrošināt

7izglītojamiem iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu,

8lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas

9valsts un sabiedrības locekli, - sasniegšanai esot būtiski, lai

10pedagogam ir nevainojama reputācija. Tas izrietot arī no

11Izglītības likuma 30. panta ceturtās daļas. Tādēļ esot pieļaujama

12paaugstinātu prasību izvirzīšana pedagogiem ne tikai attiecībā uz

13kvalifikāciju un profesionālo darbību, bet arī attiecībā uz

14personību.

153.2. Lai gan Izglītības likuma 50. panta 1. punkts

16liedzot strādāt par pedagogu personām, kuras ir iepriekš sodītas,

17tas paredzot diferencētu pieeju atkarībā no vainas formas un

18noziedzīgā nodarījuma smaguma.

19Likumdevējs esot nošķīris nodarījumus, kuri izdarīti tīši, no

20tādiem nodarījumiem, kuri izdarīti aiz neuzmanības. Apstrīdētajā

21regulējumā noteiktais ierobežojums attiecoties tikai uz tādām

22personām, kuras izdarījušas nodarījumu tīši, tas ir, ar tiešu vai

23netiešu nodomu. Tas nozīmējot, ka persona, izdarot noziegumu, ir

24apzinājusies savas rīcības kaitīgumu un ir vai nu vēlējusies

25izraisīt attiecīgās sekas, vai arī apzināti pieļāvusi, ka tās

26rīcība izraisa attiecīgās sekas. Savukārt tas, ka apstrīdētajā

27regulējumā ietverts tāds kritērijs kā sodāmība, esot saistīts

28nevis ar konkrētā noziedzīgā nodarījuma krimināltiesiskajām

29sekām, bet gan ar attiecīgās personas reputāciju, personības

30raksturojumu un potenciālo ietekmi uz izglītojamo un izglītības

31procesu.

32Galvenā pazīme, pēc kuras tiek kvalificēti dažādi noziedzīgi

33nodarījumi, esot nevis maksimālais piemērojamā soda apmērs, bet

34gan tas, cik būtiskas ir aizsargājamās sabiedrības vai atsevišķas

35personas intereses un cik lielā mērā attiecīgā darbība tās

36apdraud. Smagi un sevišķi smagi noziegumi esot augstākās

37bīstamības un sabiedriskā kaitīguma pakāpes nodarījumi, tāpēc

38likumdevējs apstrīdētajā regulējumā noteicis šādus noziegumus

39izdarījušām personām aizliegumu strādāt par pedagogu.

40Tā kā Pieteikuma iesniedzējs sodīts par tīša smaga, nevis tīša

41sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, izskatāmajā lietā esot

42vērtējams vienīgi tas, vai Satversmes 106. pantam atbilst

43likumdevēja izšķiršanās liegt strādāt par pedagogu personām,

44kuras sodītas par tīša smaga nozieguma izdarīšanu.

453.3. Apstrīdētais regulējums ierobežojot par tīša smaga

46nozieguma izdarīšanu sodītai personai Satversmes 106. pantā

47noteiktās pamattiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos. Tomēr šāds

48ierobežojums esot samērīgs.

49Apstrīdētais regulējums esot pieņemts, lai aizsargātu citu

50cilvēku - izglītojamo - tiesības. Tāpat, ņemot vērā to, ka

51audzināšanas process attiecībā uz nepilngadīgajām personām ir

52neatgriezenisks, esot svarīgi, lai pedagogiem uzticas arī

53izglītojamo vecāki un citi ģimenes locekļi. Tas, ka izglītojamo

54audzina un māca gan profesionālās kvalifikācijas, gan arī

55personības ziņā augstām prasībām atbilstoši cilvēki, veicinot arī

56sabiedrības labklājību nemateriālajā nozīmē un uzticēšanos

57izglītības sistēmai kopumā.

58Pedagoga profesija esot uzskatāma par tādu sabiedriski

59nozīmīgu profesiju, kurā strādājošajiem ir gan jānodrošina

60pienācīga izglītojamo audzināšana un izglītošana, gan arī jābauda

61pašu izglītojamo, viņu vecāku un visas sabiedrības uzticēšanās.

62Prasības, kas izvirzītas personai, kura ieņem noteiktu amatu,

63lielā mērā liecinot arī par to, cik nozīmīgas valstij ir

64konkrētās aizsargājamās intereses. Pedagogiem, kuri izglītības

65iestādē ilgstoši strādā ar nepilngadīgām personām, esot

66izvirzāmas augstas prasības gan attiecībā uz profesionālo

67kvalifikāciju, gan arī personiskajām īpašībām un rīcību, kas var

68ietekmēt izglītojamos.

69Tādēļ attiecībā uz personām, kuras sodītas par tīša smaga

70nozieguma izdarīšanu, nepastāvot alternatīvi līdzekļi, ar kuriem

71leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē. Turklāt

72ierobežojums, kas liedz strādāt noteiktās profesijās vai ieņemt

73konkrētus amatus personām, kuras sodītas par dažādu kategoriju

74nodarījumiem, esot ietverts vairākos normatīvajos aktos, kas

75reglamentē valstiski un sabiedriski nozīmīgas profesijas.

76Attiecībā uz pedagogiem šāds ierobežojums esot spēkā arī citās

77valstīs, piemēram, Lietuvā, Čehijā un Krievijā.

783.4. Saeima norāda, ka saskaņā ar Sodu reģistra likuma

799. pantu attiecībā uz notiesātajām personām sodu reģistrā esot

80iekļauta informācija par faktiem, kas saistīti ar personas

81notiesāšanu, tostarp par pantu, uz kura pamata persona notiesāta,

82vainas formu, piespriesto soda veidu un mēru. Tomēr sodu reģistra

83pārzinis un turētājs - Iekšlietu ministrijas Informācijas centrs

84- neveicot noziedzīgu nodarījumu klasifikāciju vai

85pārklasifikāciju Krimināllikuma regulējuma maiņas gadījumā. Tādēļ

86apstrīdētā regulējuma piemērotājam katrā konkrētajā gadījumā esot

87papildus jāpārbauda un jāizvērtē izziņā par notiesāto personu

88iekļautā informācija.

89Turklāt noziegumi, kuri saskaņā ar Latvijas Kriminālkodeksa 7.

90pantu tika atzīti par smagiem, arī šobrīd saskaņā ar Latvijas

91Krimināllikuma 7. panta ceturto un piekto daļu esot uzskatāmi par

92smagiem vai sevišķi smagiem noziegumiem. Izņēmums esot Latvijas

93Kriminālkodeksa 149. panta otrajā daļā paredzētais noziegums -

94spekulācija. Tomēr arī šajā gadījumā esot jāņem vērā, ka likums

95"Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas

96kārtību" paredz īpašus noteikumus attiecībā uz atsevišķiem

97Latvijas Kriminālkodeksā paredzētajiem noziedzīgajiem

98nodarījumiem, tostarp spekulāciju. Proti, krimināllietas, kuras

99uzsāktas par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, bija izbeidzamas.

100Tāpat personas, kuras bija uzsākušas par attiecīgā noziedzīgā

101nodarījuma izdarīšanu piespriestā soda izciešanu, bija

102atbrīvojamas no soda izciešanas, vienlaikus tām dzēšot

103sodāmību.

104Savukārt personas, kuras bija sodītas par likuma "Par

105nelikumīgi represēto personu reabilitāciju" 2.-5. pantā

106norādītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem (piemēram, dzimtenes

107nodevība, nelikumīga izbraukšana uz ārzemēm, izvairīšanās no

108obligātā karadienesta, kontrrevolucionāras darbības un to

109atbalstīšana un citas tamlīdzīgas darbības), esot tikušas

110reabilitētas.

1Pieaicinātā persona - Izglītības un zinātnes

2ministrija - uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst

3Satversmes 106. pantam.

44.1. Apstrīdētajā regulējumā esot ietverts imperatīvs

5aizliegums personai, kura sodīta par tīša smaga vai sevišķi smaga

6nozieguma izdarīšanu, strādāt par pedagogu.

7Noziedzīgi nodarījumi, ievērojot sabiedrības vai personas

8interešu apdraudējuma raksturu un kaitīgumu, esot iedalāmi

9kriminālpārkāpumos un noziegumos. Ņemot vērā maksimālo

10piemērojamā soda apmēru, noziegumi esot iedalāmi sevišķi smagos

11noziegumos, smagos noziegumos un mazāk smagos noziegumos.

12Pieņemot apstrīdēto regulējumu, likumdevējs esot izvērtējis

13noziedzīgu nodarījumu raksturu un kaitējumu sabiedrības

14interesēm. Tas, ka noziedzīgs nodarījums ir kvalificēts kā smags

15vai sevišķi smags noziegums, jau pats par sevi liecinot, ka tas

16ir ļoti bīstams.

174.2. Ar sabiedrībai nozīmīgu funkciju pildīšanu

18saistītu amatu ierobežojumi varot būt stingrāki nekā citu amatu

19ierobežojumi.

20Pedagogs izglītības procesā gan mācot izglītojamo, gan veicot

21audzināšanas darbu, citstarp palīdzot izglītojamam veidot pareizu

22attieksmi pret sevi, citiem cilvēkiem, darbu un sabiedrību.

23Turklāt pedagoga profesija esot viena no reglamentētajām

24profesijām. Tādēļ pedagogam būtiska esot ne vien viņa izglītība

25un kvalifikācija, bet arī personības raksturojums.

26Apstrīdētajā regulējumā ietvertā pamattiesību ierobežojuma

27mērķis esot panākt, lai pedagoga amatu ieņemtu personas ar

28nevainojamu reputāciju. Tādā veidā tiekot aizsargātas izglītojamo

29intereses un veicināta sabiedrības uzticēšanās pedagogiem un

30visai izglītības sistēmai. Risks, ka persona, kura izdarījusi

31tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, var kaitēt izglītojamo

32interesēm un drošībai, esot pamatots. Tādēļ apstrīdētais

33regulējums nodrošinot to, ka personas, kuras sodītas par tīšiem

34smagiem vai sevišķi smagiem noziegumiem, neveic pedagoģisko

35darbu. Labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajā regulējumā

36ietvertā Satversmes 106. pantā noteikto pamattiesību

37ierobežojuma, esot lielāks par atsevišķām personām nodarīto

38kaitējumu.

1Pieaicinātā persona - Izglītības kvalitātes

2valsts dienests (turpmāk - Kvalitātes dienests) - norāda, ka

3pedagogam ir jāatbilst gan augstām profesionālajām, gan arī

4tikpat augstām ētikas un morāles prasībām. Jebkura tīša

5noziedzīga nodarījuma, it īpaši smaga un sevišķi smaga nozieguma

6izdarīšana esot būtisks apstāklis, kas varot likt apšaubīt

7personas atbilstību augstām ētikas un morāles prasībām, kā arī

8ietekmēt izglītojamā tiesības uz kvalitatīvas izglītības ieguvi

9un drošu vidi.

105.1. Atbilstoši Ministru kabineta 2014. gada 15. aprīļa

11noteikumiem Nr. 195 "Kārtība, kādā tiek izvērtēts, vai

12atļauja strādāt par pedagogu personai, kas bijusi sodīta par tīšu

13kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu, nekaitēs izglītojamo

14interesēm" (turpmāk - Noteikumi Nr. 195) Kvalitātes dienests

15izvērtējot vienīgi to, vai persona, kura ir sodīta par tīšu

16kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu, atbilst pedagoga

17amatam. Kvalitātes dienestam neesot tiesību veikt izvērtējumu un

18izsniegt atļauju tādā gadījumā, ja persona ir sodīta par smagu

19vai sevišķi smagu noziegumu. Ja persona, kura ir sodīta par smagu

20vai sevišķi smagu noziegumu, iesniegusi iesniegumu par atļaujas

21saņemšanu, Kvalitātes dienests informējot iesniedzēju un

22attiecīgo izglītības iestādi par apstrīdētajā regulējumā noteikto

23ierobežojumu, kas liedz šai personai strādāt par pedagogu.

24Pirms persona sāk strādāt izglītības iestādē, tās vadītājam

25vajagot pārliecināties, vai uz potenciālo pedagogu neattiecas

26apstrīdētajā regulējumā noteiktais ierobežojums. Informāciju par

27personas sodāmību izglītības iestādes vadītājs varot iegūt,

28pieprasot izziņu no Iekšlietu ministrijas Informācijas centra.

29Turklāt ne retāk kā reizi gadā izglītības iestādes vadītājam

30vajagot atkārtoti pārliecināties par personas atbilstību

31pedagogam izvirzītajām prasībām. Pedagogu atbilstība izglītību

32regulējošu normatīvo aktu prasībām tiekot pārbaudīta arī

33izglītības iestādes vai izglītības programmas akreditācijas

34procesā.

355.2. Kopš 2015. gada 1. janvāra, kad stājās spēkā

36Noteikumi Nr. 195, Kvalitātes dienests esot saņēmis 205 iepriekš

37sodītu personu iesniegumus, kuros lūgts izsniegt atļauju strādāt

38par pedagogu. No visām šīm personām 66 personas esot sodītas par

39smagu vai sevišķi smagu noziegumu izdarīšanu, tostarp 23 personu

40izdarītie noziedzīgie nodarījumi bijuši saistīti ar vardarbību

41vai vardarbības piedraudējumu, savukārt septiņas personas

42noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā bijušas nepilngadīgas.

43Kvalitātes dienests norāda, ka divos gadījumos noziedzīga

44nodarījuma kvalifikācija mainījusies Latvijas Kriminālkodeksa

45grozījumu rezultātā, bet vienā gadījumā persona sodīta par valsts

46vai sabiedriskās mantas izlaupīšanu lielos apmēros, taču šāds

47noziedzīgs nodarījums Krimināllikumā neesot paredzēts. Vienā

48gadījumā noziedzīgais nodarījums pēc tā izdarīšanas saskaņā ar

49Krimināllikumu esot kvalificēts kā smags noziegums, bet

50pašreizējā Krimināllikuma redakcijā tā kvalifikācija esot

51mainīta, tāpēc tas uzskatāms par mazāk smagu noziegumu.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

2uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 106.

3pantam.

46.1. Saskaņā ar Krimināllikuma 63. panta devīto daļu

5sodāmības dzēšana un noņemšana anulējot visas izdarītā noziedzīgā

6nodarījuma krimināltiesiskās sekas. Tomēr ar sodāmības dzēšanu

7vai noņemšanu netiekot anulētas tās sodāmības sekas, kuras

8noteiktas speciālajā likumā kā profesijas ierobežojums. Ja

9speciālajā likumā noteikts, ka ierobežojums pastāv neatkarīgi no

10sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, tad tas turpinot pastāvēt arī

11pēc tam, kad sodāmība tiek dzēsta vai noņemta Krimināllikuma 63.

12pantā noteiktajā kārtībā.

13Tādējādi Krimināllikumā paredzētā sodāmības dzēšana vai

14noņemšana nozīmējot tikai to, ka krimināltiesību izpratnē persona

15ir uzskatāma par nesodītu. Taču tas nenozīmējot, ka persona nav

16izdarījusi noziedzīgo nodarījumu, par kuru ir sodīta, turklāt

17sodāmības faktam esot juridiska nozīme gan civiltiesību, gan

18valststiesību jomā, jo ar sodāmības dzēšanu vai noņemšanu

19netiekot dzēsts sodāmības fakts pats par sevi.

206.2. Atbilstoši personas vai sabiedrības interešu

21apdraudējuma raksturam un kaitīgumam noziedzīgi nodarījumi esot

22iedalāmi kriminālpārkāpumos un noziegumos. Savukārt noziegumi

23iedalāmi mazāk smagos, smagos un sevišķi smagos noziegumos.

24Likumdevējs, nosakot maksimālo soda apmēru, jau esot

25novērtējis noziedzīga nodarījuma kā sabiedrības interešu

26apdraudējuma raksturu un kaitīgumu, proti, definējis konkrētu

27noziedzīgu nodarījumu kā smagu vai sevišķi smagu noziegumu. Tīšu

28smagu un sevišķi smagu noziegumu bīstamības un kaitīguma pakāpe

29esot tik augsta, ka attiecībā uz tiem nebūtu samērīgi paredzēt

30tādu kārtību, kas ļautu Kvalitātes dienestam izvērtēt personas

31piemērotību pedagoga amatam.

326.3. Pedagoģijas process esot atkarīgs ne tikai no

33pedagoga prasmēm un zināšanām, bet lielā mērā arī no pedagoga

34personības. Jomā, kas skar bērna audzināšanu un izglītību, esot

35svarīgi nodrošināt to, lai sabiedrība varētu būt pilnīgi

36pārliecināta, ka pedagogs tam uzticētos pienākumus izpildīs

37pienācīgā kvalitātē.

38Valstij esot pienākums noteikt tādu regulējumu, lai darbs

39sabiedrībai nozīmīgās profesijās tiktu veikts atbilstoši

40sabiedrības interesēm, un citstarp izvirzīt arī kvalifikācijas

41prasības personām, kurām uzticēta valstij un sabiedrībai nozīmīgu

42funkciju izpilde. Turklāt ar sabiedrībai nozīmīgu funkciju

43izpildi saistīta amata ierobežojumi varot būt stingrāki nekā citu

44amatu ierobežojumi. Apstrīdētajā regulējumā ietvertais

45pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar likumu, un tam esot

46leģitīms mērķis - nodrošināt, lai par pedagogu nevarētu strādāt

47personas, kas sodītas par tīša nozieguma izdarīšanu. Plašākā

48nozīmē apstrīdētā regulējuma mērķis esot gan demokrātiskās valsts

49iekārtas, gan citu cilvēku tiesību aizsardzība. Lai šos mērķus

50sasniegtu, normatīvajos aktos pedagogiem tiekot izvirzītas

51paaugstinātas prasības. Neesot citu līdzekļu, ar kuriem leģitīmo

52mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē.

1Pieaicinātā persona - Valsts bērnu tiesību

2inspekcija - norāda, ka apstrīdētais regulējums atbilst

3Satversmes 106. pantam.

4Bērniem esot noteikta īpaša tiesiska aizsardzība, un bērnu

5tiesībām un interesēm valstī vajagot būt prioritārām. Tādēļ

6pedagoga amata kandidātam esot jāatbilst gan augstām

7profesionālajām, gan arī augstām morāles un ētikas prasībām.

8Persona, kura izdarījusi tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu,

9šīm prasībām neatbilstot. Apstrīdētajā regulējumā ietvertais

10ierobežojums esot samērīgs, jo nodrošinot starptautiskajos un

11nacionālajos normatīvajos aktos noteikto bērnu tiesību

12ievērošanu.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

2tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka

3apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 106. pantam.

48.1. Apstrīdētajā regulējumā ietvertā pamattiesību

5ierobežojuma mērķis esot nodrošināt, lai par pedagogu strādātu

6personas, kurām ir nevainojama reputācija un kuras spēj sekmīgi

7mācīt un audzināt izglītojamos, radoši strādāt ar skolēniem,

8audzēkņiem un studentiem, jo šādi raksturojamu pedagogu

9nodarbināšana esot priekšnoteikums Izglītības likuma mērķa

10sasniegšanai. Tādējādi pedagoga amata kandidātiem vajagot atbilst

11augstām gan profesionālajām, gan arī morāles un ētikas

12prasībām.

13Ja cilvēks ir vēlējies un paredzējis vai arī apzināti pieļāvis

14noziedzīga nodarījuma seku iestāšanos, viņa personība vairs

15nevarot tikt atzīta par atbilstošu augstām morāles un ētikas

16prasībām. Tādēļ persona, kas sodīta par tīša smaga vai sevišķi

17smaga nozieguma izdarīšanu, pat ja tai sodāmība ir dzēsta vai

18noņemta, nevarot strādāt par pedagogu.

198.2. Arī Bērnu tiesību aizsardzības likums nosakot

20ierobežojumus darbam ar bērniem. Minētā likuma 72. panta piektā

21daļa aizliedzot ar bērniem strādāt personām, kuras sodītas par

22noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai

23vardarbības piedraudējumu, - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

24noņemšanas. Tāpat ar bērniem aizliegts strādāt personām, kuras

25sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un

26dzimumneaizskaramību, - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

27noņemšanas, kā arī personām, kurām tiesa ir piemērojusi

28Krimināllikumā noteiktos medicīniska rakstura piespiedu

29līdzekļus. Minētie ierobežojumi attiecoties ne tikai uz bērnu

30aprūpes, izglītības, veselības aprūpes un citu tādu iestāžu

31darbiniekiem, kurās uzturas bērni, bet arī uz personām, kas

32iesaistās bērnu pasākumu un citu tādu pasākumu rīkošanā, kuros

33piedalās bērni, tostarp arī uz brīvprātīgā darba veicējiem.

34Tādējādi Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteiktie

35ierobežojumi esot pat stingrāki nekā apstrīdētajā regulējumā

36noteiktie. Tas liecinot par likumdevēja vēlmi attiecīgos

37ierobežojumus maksimāli paplašināt, tos attiecinot uz visām

38vietām, kur uzturas bērni, un tādā veidā nodrošinot bērnu tiesību

39prioritāti.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Izglītības un

2zinātnes darbinieku arodbiedrība - norāda, ka atsevišķos

3gadījumos Ministru kabineta izveidotajai institūcijai vajadzētu

4būt iespējai izvērtēt arī tādas personas piemērotību pedagoga

5amatam, kura izdarījusi smagu noziegumu.

6Izglītības likuma 50. panta 1. punkts nevis paredzot vispārēju

7aizliegumu strādāt par pedagogu personai, kas sodīta par jebkura

8tīša nozieguma izdarīšanu, bet gan nosakot mehānismu, kas

9nodrošinot diferencētu pieeju. Ja persona izdarījusi tīšu

10kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu, Kvalitātes dienesta

11izveidota komisija, ņemot vērā Noteikumu Nr. 195 10. punktā

12noteiktos kritērijus, lemjot par šīs personas piemērotību

13pedagoga amatam. Ja noziegums pēc sava rakstura nav atstājis uz

14personu negatīvas sekas un persona īpaši lūdz, tad atsevišķos

15izņēmuma gadījumos būtu pieļaujams tas, ka komisija vērtē arī par

16tīšu smagu noziegumu sodītas personas atbilstību pedagoga amatam.

17Esot jāņem vērā laika posms, kas pagājis pēc nozieguma

18izdarīšanas, personas darbības pēc tā izdarīšanas, kā arī tas,

19vai persona devusi pozitīvu ieguldījumu izglītības iestādes

20attīstībā. Fakts, ka persona pirms pilngadības sasniegšanas

21izdarījusi noziegumu, ne vienmēr liecinot par to, ka turpmākajā

22dzīvē šī persona nespēs kļūt par labu pedagogu.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

2Juridiskās fakultātes profesore Dr. iur. Valentija

3Liholaja - norāda, ka apstrīdētajā regulējumā ietvertais

4Satversmes 106. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums nav

5samērīgs.

610.1. Sodāmība esot noziedzīgu nodarījumu izdarījušas

7personas notiesāšanas vai soda piemērošanas juridiskās sekas, kas

8ir spēkā tiesas vai prokurora priekšrakstā par sodu noteiktajā

9soda izciešanas laikā, kā arī pēc tam līdz sodāmības dzēšanai vai

10noņemšanai likumā noteiktajā kārtībā.

11Kriminālatbildība esot pats smagākais juridiskās atbildības

12veids, proti, personai saskaņā ar likumu valsts vārdā tiekot

13uzlikts piespiedu pienākums izciest sodu, kas saistīts ar tās

14personiskās brīvības, atsevišķu tiesību vai mantiska rakstura

15ierobežojumiem. Savukārt kriminālsoda individualizācijā, kā arī

16sodāmības dzēšanā un noņemšanā izpaužoties humānisma princips,

17kas esot cieši saistīts ar soda mērķi - aizsargāt sabiedrības

18drošību, atjaunot taisnīgumu, sodīt vainīgo personu par izdarīto

19noziedzīgo nodarījumu, resocializēt sodīto personu un panākt, lai

20tā un arī citas personas pildītu likumus un atturētos no

21noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.

22Neesot samērīgi visos gadījumos, nemaz nevērtējot sodītās

23personas personību, ar noziedzīgu nodarījumu aizskarto intereses

24un personas rīcību pēc soda izciešanas, noteikt tai absolūtu

25aizliegumu ieņemt pedagoga amatu, ja sodāmība šai personai likumā

26noteiktajā kārtībā ir dzēsta vai noņemta.

2710.2. Likumdevējs varot vispārīgi noteikt noziedzīgu

28nodarījumu grupas, uz kurām attiecināms apstrīdētajā regulējumā

29ietvertais pamattiesību ierobežojums. Šāds regulējums jau šobrīd

30esot ietverts Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta

31piektajā daļā. Proti, likumdevējs aizliedzis strādāt ar bērniem

32personām, kuras sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas

33saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, vai par

34noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību,

35neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.

36Tāpat absolūtu aizliegumu ieņemt pedagoga amatu varot noteikt

37personām, kuras izdarījušas noziedzīgus nodarījumus, kas saistīti

38ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, tīšus nodarījumus

39pret personas dzīvību vai veselību, pret tikumību vai

40dzimumneaizskaramību, kā arī jebkuru tīšu noziedzīgu nodarījumu

41pret personu, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu. Savukārt

42attiecībā uz personām, kuras izdarījušas cita veida noziedzīgus

43nodarījumus, kas neapdraud citu personu, tostarp nepilngadīgo,

44intereses, varētu noteikt, ka pēc tam, kad no sodāmības

45noņemšanas vai dzēšanas brīža ir pagājis konkrēts laika posms,

46Ministru kabineta noteikta institūcija var izvērtēt personas

47atbilstību pedagoga amatam.

1Pieaicinātā persona - Dr. iur.

2Andrejs Judins - norāda, ka apstrīdētajā regulējumā

3ietvertais ierobežojums ir samērīgs un attaisnojams arī bez

4konkrētās lietas apstākļu izvērtēšanas vienīgi tādā gadījumā, kad

5persona ir sodīta par tīšu noziegumu, kas saistīts ar vardarbību,

6vardarbības piedraudējumu vai vērsts pret tikumību un

7dzimumneaizskaramību. Pārējos gadījumos personai vajadzētu būt

8nodrošinātai iespējai lūgt tās individuālu izvērtēšanu un atļauju

9strādāt par pedagogu.

1011.1. Pirmskara periodā Latvijā pedagoga amats

11ierobežojumu ziņā esot bijis pielīdzināts ierēdņa amatam. Šobrīd

12ierobežojumus ierēdņa amata pretendentiem nosakot Valsts

13civildienesta likums, kas paredzot, ka uz ierēdņa amatu var

14pretendēt persona, kura nav sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu

15vai ir reabilitēta vai kurai sodāmība ir noņemta vai dzēsta.

16Tādējādi, lai gan ierēdņa un pedagoga amati vēsturiski bijuši

17salīdzināmi, šobrīd likumdevējs ierēdņiem noteicis mazāk stingrus

18ierobežojumus nekā skolotājiem.

19Iepriekš spēkā bijušais Izglītības likums neesot ierobežojis

20sodītu personu iespēju strādāt par pedagogu. Attiecīgais

21ierobežojums esot noteikts ar 1998. gada 29. oktobrī pieņemto

22Izglītības likumu.

2311.2. Apstrīdētais regulējums neatkarīgi no sodāmības

24noņemšanas vai dzēšanas uz mūžu aizliedzot strādāt par pedagogu

25personām, kuras sodītas par smagiem vai sevišķi smagiem

26noziegumiem.

27Sodāmība esot tiesiskās sekas, ko personai rada tās atzīšana

28par vainīgu noziedzīgā nodarījumā un soda piemērošana par šo

29nodarījumu. Tā izpaužoties virknē ierobežojumu un aizliegumu un

30vērtējama kā notiesātajai personai nelabvēlīgas tiesiskas sekas.

31Ierobežojumu un aizliegumu apjomu un ilgumu nosakot ne vien

32Krimināllikums, bet arī vairāki citi likumi, kas regulē ar

33krimināltiesībām nesaistītas tiesiskās attiecības. Viens no

34šādiem ierobežojumiem esot arī apstrīdētajā regulējumā noteiktais

35aizliegums strādāt par pedagogu.

36Ar sodāmības dzēšanu krimināltiesībās esot saprotama

37automātiska sodāmības izbeigšanās pēc Krimināllikuma 63. panta

38trešajā daļā paredzētā laika posma beigām. Savukārt sodāmības

39noņemšana nozīmējot ar sodāmību saistīto krimināltiesisko seku

40izbeigšanos pirms tā brīža, kad sodāmība būtu automātiski dzēsta.

41Sodāmības noņemšanas vai dzēšanas rezultātā persona, kura sodīta

42par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, esot atzīstama par

43nesodītu. Tomēr no Krimināllikuma 63. panta devītās daļas

44izrietot tas, ka sodāmības dzēšana un noņemšana anulē tikai visas

45izdarītā noziedzīgā nodarījuma krimināltiesiskās sekas. Ārpus

46krimināltiesībām pastāvošajās attiecībās sodāmības noņemšana vai

47dzēšana ne vienmēr nozīmējot ar sodāmību saistīto personai

48nelabvēlīgo tiesisko seku izbeigšanos.

4911.3. Apstrīdētais regulējums attiecoties uz personām,

50kuras izdarījušas tīšus smagus un sevišķi smagus noziegumus.

51Šobrīd Krimināllikuma sevišķajā daļā esot 200 panti, kuros

52paredzēta atbildība par tīšiem smagiem un sevišķi smagiem

53noziegumiem, bet kopējais uz minētajiem noziegumiem attiecināmo

54pantu dispozīciju skaits esot 322. Starp attiecīgajiem

55noziegumiem esot daudz tādu, kuru kaitīgums ir acīmredzams, tādēļ

56aizliegums to izdarītājiem strādāt par pedagogu esot

57samērīgs.

58Tomēr esot arī tādi noziegumi, pēc kuru izdarīšanas vēlāk, ja

59nav zināmi to izdarīšanas apstākļi, ir grūti paredzēt, vai un cik

60lielā mērā par tiem sodītās personas, ja tām tiktu ļauts strādāt

61par pedagogu, ar savu rīcību varētu apdraudēt izglītojamo un

62sabiedrības intereses. Proti, pie smagiem un sevišķi smagiem

63noziegumiem piederot arī tādu likumpārkāpumu grupa, par kuriem

64paredzētā atbildība tiek formulēta kā atbildība par tīšas

65darbības veikšanu, kas personas neuzmanības dēļ izraisījusi

66noteiktas kaitīgas sekas. Proti, noziedzīgs nodarījums kopumā

67esot atzīstams par izdarītu ar nodomu, kaut gan veiktā darbība

68pati par sevi atzīstama par kriminālpārkāpumu, mazāk smagu

69noziegumu vai administratīvo pārkāpumu. Šādi smagi un sevišķi

70smagi noziegumi esot, piemēram, atkritumu apsaimniekošanas

71noteikumu pārkāpšana, īpaši aizsargājamo dabas teritoriju

72iznīcināšana un bojāšana, kā arī ugunsdrošības noteikumu

73pārkāpšana. Ņemot vērā konkrēta nozieguma raksturu un sekas,

74aizliegums par to sodītai personai veikt pedagoga darbu varot

75tikt atzīts par samērīgu un pamatotu, tomēr esot iespējami arī

76tādi gadījumi, kad personas veiktās darbības nebūtu saistāmas ar

77aizliegumu tai strādāt par pedagogu.

78Tas, ka likumdevējs konkrētus noziegumus kvalificējis kā

79smagus vai sevišķi smagus, ne vienmēr esot pietiekams iemesls uz

80visu mūžu liegt personai strādāt par pedagogu. Apstrīdētais

81regulējums nesamērīgi ierobežojot personai Satversmes 106. pantā

82noteiktās pamattiesības, jo liedzot izvērtēt katra konkrētā

83gadījuma apstākļus un nepiešķirot nozīmi ne personas lomai

84noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, ne tā izdarīšanas veidam, ne

85piespriestajam sodam, nedz arī tam, cik ilgs laiks pagājis kopš

86nozieguma izdarīšanas. Tāpat apstrīdētais regulējums liedzot

87vērtēt ar noziedzīgo nodarījumu radītā kaitējuma apmēru un citus

88svarīgus apstākļus.

89Izglītības likuma 50. panta 1. punktā esot ietverts mehānisms,

90kas nodrošinot individuālu pieeju gadījumā, kad persona sodīta

91par tīšu kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu. Proti,

92persona varot lūgt Kvalitātes dienestu izsniegt tai atļauju

93strādāt par pedagogu. Esot nepieciešams izstrādāt līdzīgu kārtību

94arī attiecībā uz personām, kas sodītas par tīšiem smagiem vai

95sevišķi smagiem noziegumiem, kuri nav saistīti ar vardarbību,

96vardarbības piedraudējumu un nav vērsti pret

97dzimumneaizskaramību. Ievērojot konkrētā nozieguma kaitīgumu,

98varot tikt izvirzītas papildu prasības, kas šīm personām

99jāizpilda, pirms tās var lūgt atļauju strādāt par pedagogu.

100Secinājumu

101daļa

1Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu

2izvērtēt, vai Izglītības likuma 50. panta 1. punkts, ciktāl tas

3liedz personai, kura tikusi sodīta par tīšu smagu vai sevišķi

4smagu noziegumu, tiesības strādāt par pedagogu, atbilst

5Satversmes 106. pantam.

6Savukārt Saeima atbildes rakstā norāda, ka izskatāmajā lietā

7Izglītības likuma 50. panta 1. punkta atbilstība Satversmei

8vērtējama vienīgi tiktāl, ciktāl strādāt par pedagogu ir liegts

9personai, kura sodīta par tīša smaga nozieguma izdarīšanu.

10Likumdevēja izšķiršanās - liegt strādāt par pedagogu arī

11personai, kura sodīta par tīša sevišķi smaga nozieguma

12izdarīšanu, - izskatāmās lietas ietvaros neesot vērtējama, jo

13Pieteikuma iesniedzējs sodīts par smaga, nevis sevišķi smaga

14nozieguma izdarīšanu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 74.-75.

15lpp.).

1612.1. Izglītības likuma 50. panta 1. punkts attiecas uz

17personu, kura sodīta par tīšu mazāk smagu, smagu vai sevišķi

18smagu noziegumu, kā arī tīšu kriminālpārkāpumu. Ja persona ir

19iepriekš sodīta par tīšu kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu

20noziegumu, tad Kvalitātes dienests, izvērtējot, vai tas nekaitēs

21izglītojamo interesēm, var izsniegt šai personai atļauju strādāt

22par pedagogu. Ja pastāv kaitējuma risks, Kvalitātes dienests var

23atteikties iepriekš par tīšu kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu

24noziegumu sodītai personai izsniegt atļauju strādāt par pedagogu.

25Savukārt personai, kura izdarījusi tīšu smagu vai sevišķi smagu

26noziegumu, Izglītības likuma 50. panta 1. punkts aizliedz strādāt

27par pedagogu.

28No Izglītības likuma 50. panta 1. punkta izriet, ka

29ierobežojums, kas liedz strādāt par pedagogu, attiecas uz tādiem

30noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti tīši jeb ar nodomu.

31Proti, persona, izdarot noziegumu, ir apzinājusies savas rīcības

32kaitīgumu un ir vai nu vēlējusies, vai apzināti pieļāvusi to, ka

33tās rīcība izraisa attiecīgās sekas. Personai, kura izdarījusi

34noziedzīgu nodarījumu aiz neuzmanības, Izglītības likuma 50.

35panta 1. punkts neliedz strādāt par pedagogu. Tieslietu

36ministrija norāda, ka tīši noziedzīgi nodarījumi pēc sava

37rakstura ir bīstamāki un kaitīgāki nekā tie, kas izdarīti aiz

38neuzmanības, jo personas psihiskā attieksme tīša noziedzīga

39nodarījuma gadījumā ir apzināti vērsta uz kaitīgo seku radīšanu.

40Tieši šā iemesla dēļ Izglītības likuma 50. panta 1. punkts

41attiecoties tikai uz tādiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas

42izdarīti tīši jeb ar nodomu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 134.

43lpp.).

44Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi: ja apstrīdētā norma

45attiecas uz plašu atšķirīgu situāciju kopumu, tad nepieciešams

46precizēt, ciktāl tā šo normu izvērtēs (sk. Satversmes tiesas

472009. gada 28. maija sprieduma lietā Nr. 2008-47-01 6. punktu un

482011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 13.

49punktu).

50Tātad arī izskatāmajā lietā nepieciešams precizēt, kādā apjomā

51un attiecībā uz kurām personām izvērtējama Izglītības likuma 50.

52panta 1. punkta atbilstība Satversmei.

5312.2. Konkrētajā gadījumā Pieteikuma iesniedzējs ir

54sodīts par tīša smaga nozieguma izdarīšanu, un tādēļ Izglītības

55likuma 50. panta 1. punkts liedz viņam strādāt par pedagogu

56(sk. lietas materiālu 1. sēj. 36. lpp.).

57Izglītības likuma 50. panta 1. punktā ir minēti dažādi

58noziedzīgi nodarījumi, no kuru smaguma ir atkarīgs tas, vai

59konkrēta noziedzīga nodarījuma izdarīšana liedz personai strādāt

60par pedagogu. Tomēr tiesisko seku ziņā Izglītības likuma 50.

61panta 1. punktā noteiktais aizliegums strādāt par pedagogu

62vienādi attiecas gan uz personu, kura sodīta par tīšu smagu

63noziegumu, gan arī uz personu, kura sodīta par tīšu sevišķi smagu

64noziegumu. Tādēļ šīs tiesību normas satversmība ir izvērtējama

65tās tiesisko seku aspektā.

66Izvērtējot tiesību normas tiesisko seku ietekmi gan uz

67personu, kura sodīta par tīša smaga nozieguma izdarīšanu, gan uz

68personu, kura sodīta par tīša sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu,

69tiek nodrošināta lietas vispusīga un objektīva izskatīšana, kā

70arī procesuālā ekonomija un tādas tiesību sistēmas pastāvēšana,

71kurā pēc iespējas pilnīgāk un aptverošāk tiek novērsts

72regulējums, kas neatbilst Satversmei vai citām augstāka juridiska

73spēka tiesību normām (aktiem) (sal. ar Satversmes tiesas 2009.

74gada 7. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-35-01 11.2. punktu).

75Procesuālās ekonomijas principam pretēja būtu tāda situācija, ka

76Satversmes tiesai nāktos ierosināt un izskatīt jaunas lietas par

77to pašu konstitucionāli tiesisko jautājumu, kas var tikt izlemts

78izskatāmās lietas ietvaros.

79Precizējot lietas izskatīšanas robežas, Satversmes tiesai

80jāvērtē arī tas, vai tiek ievēroti pārējie Satversmes tiesas

81procesa principi. Satversmes tiesas process ir balstīts uz

82objektīvās izmeklēšanas principu. Pēc tam, kad ir ierosināta

83lieta, Satversmes tiesa izmanto ne vien lietas dalībnieku -

84pieteikuma iesniedzēja un institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto

85aktu, - iesniegtos argumentus un pierādījumus, bet šādus

86argumentus un pierādījumus meklē arī pati (sk., piemēram,

87Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā Nr.

882001-06-03 secinājumu daļas 2.3. punktu). Papildus

89tam, ka lietas dalībnieki sniedz argumentus un pierādījumus,

90Satversmes tiesa tos savāc arī pēc savas iniciatīvas, jo

91Satversmes tiesas procesa jēga un būtība ir cieši saistīta ar

92tiesas aktīvo lomu lietas izspriešanai juridiski nozīmīgo

93apstākļu noskaidrošanā un pierādījumu vākšanā.

94Saeimas atbildes rakstā nav sniegti apsvērumi par to, vai

95Izglītības likuma 50. panta 1. punktā ietvertais aizliegums

96strādāt par pedagogu personai, kura sodīta par tīšu sevišķi smagu

97noziegumu, atbilst Satversmei. Tomēr lietas sagatavošanas laikā

98ir iegūti Izglītības likuma 50. panta 1. punkta izstrādes

99materiāli, tostarp 11. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes

100komisijas 2012. gada 20. un 26. jūnija sēžu protokoli un

101audioieraksti (sk. lietas materiālu 1. sēj. 99. un

102106.-122. lpp.). Pēc atbildes raksta saņemšanas Satversmes

103tiesa lūdza Saeimu sniegt papildu paskaidrojumus, citstarp arī

104par to, vai aizliegums strādāt par pedagogu personai, kura sodīta

105par tīšu sevišķi smagu noziegumu, ir samērīgs (sk. lietas

106materiālu 1. sēj. 98. un 123.-125. lpp.). No

107iegūtajiem materiāliem un Saeimas sniegtajiem papildu

108paskaidrojumiem ir iespējams izsecināt likumdevēja gribu un

109apsvērumus arī attiecībā uz aizliegumu par pedagogu strādāt

110personai, kura sodīta par tīšu sevišķi smagu noziegumu. Arī

111pieaicinātās personas tika lūgtas izvērtēt, vai Izglītības likuma

11250. panta 1. punkts, ciktāl tas liedz par tīšu smagu vai sevišķi

113smagu noziegumu sodītai personai tiesības strādāt par pedagogu,

114atbilst Satversmes 106. pantam (sk. lietas materiālu 1.

115sēj. 80.-91. un 100.-103. lpp.). Ir saņemti Izglītības

116un zinātnes ministrijas, Tieslietu ministrijas, Kvalitātes

117dienesta, Valsts Bērnu tiesību inspekcijas, Tiesībsarga, V.

118Liholajas un A. Judina viedokļi par to (sk. lietas

119materiālu 1. sēj. 129.-139., 142.-149. lpp. un 2. sēj.

1201.-15. lpp.).

121Satversmes tiesa secina, ka lietā esošie materiāli ir

122pietiekami, lai izvērtētu Izglītības likuma 50. panta 1. punkta

123satversmību gan attiecībā uz personu, kura sodīta par tīša smaga

124nozieguma izdarīšanu, gan attiecībā uz personu, kura sodīta par

125tīša sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu.

12612.3. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētajā

127regulējumā ietvertais aizliegums strādāt par pedagogu personai,

128kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, ir

129absolūts. Proti, tas ir spēkā līdz attiecīgās personas mūža galam

130un izslēdz individuālas katra atsevišķā gadījuma izvērtēšanas

131iespēju (sk. lietas materiālu 1. sēj. 3. lpp.).

132Satversmes tiesas praksē jau vairākkārt ir vērtēta tiesību

133normās ietverta uz noteiktu personu grupu attiecināta un

134neierobežotu laiku pastāvoša aizlieguma atbilstība Satversmei

135(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 23. aprīļa

136spriedumu lietā Nr. 2013-15-01 un 2017. gada 10. februāra

137spriedumu lietā Nr. 2016-06-01). Šādus aizliegumus ir

138vērtējusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa. No Eiropas

139Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka aizliegums ir

140vispārējs, ja tas attiecas uz situāciju, kas tiesību normā jau ir

141precīzi definēta, un tādējādi izslēdz iespēju jebkad izvērtēt

142konkrētu gadījumu [sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

1432005. gada 6. oktobra sprieduma lietā "Hirst (no. 2) v. the

144United Kingdom", pieteikums Nr. 74025/01, 82. punktu un

1452013. gada 22. aprīļa sprieduma lietā "Animal Defenders

146International v. the United Kingdom", pieteikums Nr.

14748876/08, 106. punktu].

148Izglītības likuma 50. panta 1. punktā noteiktais aizliegums

149strādāt par pedagogu attiecas uz ikvienu personu, kura sodīta par

150tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu. Tas nepieļauj izņēmumus.

151Turklāt šāds aizliegums ir noteikts uz mūžu - tas ir spēkā

152neierobežotu laiku arī pēc sodāmības noņemšanas vai dzēšanas.

153Tātad Izglītības likuma 50. panta 1. punktā ietvertais aizliegums

154strādāt par pedagogu ikvienai personai, kura sodīta par tīšu

155smagu vai sevišķi smagu noziegumu, ir uzskatāms par absolūtu.

156Līdz ar to izskatāmajā lietā Satversmes tiesa vērtēs, vai

157Izglītības likuma 50. panta 1. punkts, ciktāl tas nosaka absolūtu

158aizliegumu personai, kura tikusi sodīta par tīšu smagu vai

159sevišķi smagu noziegumu, strādāt par pedagogu, (turpmāk -

160apstrīdētā norma) atbilst Satversmes 106. pantam.

1Satversmes 106. pants nosaka: "Ikvienam ir

2tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši

3savām spējām un kvalifikācijai. Piespiedu darbs ir aizliegts. Par

4piespiedu darbu netiek uzskatīta iesaistīšana katastrofu un to

5seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar tiesas

6nolēmumu."

7Konstitucionālās sūdzības pamatojums neskar piespiedu darba

8aizlieguma pārkāpumu, tādēļ šajā lietā izvērtējama apstrīdētās

9normas atbilstība tikai citētā panta pirmajam teikumam.

1013.1. Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka

11Satversmes 106. panta pirmais teikums tieši negarantē tiesības uz

12darbu, bet gan tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un

13darbavietu, tostarp arī tiesības saglabāt esošo nodarbošanos un

14darbavietu. Tātad tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos ietver

15tādu būtisku elementu kā tiesības saglabāt esošo nodarbošanos,

16kas savukārt ietver tiesības turpināt šo nodarbošanos arī nākotnē

17(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

18Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 3. punktu un 2015. gada 21.

19decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 14.2. punktu).

20Satversmes tiesa ir atzinusi arī to, ka ar Satversmes 106.

21panta pirmajā teikumā ietverto jēdzienu "nodarbošanās"

22saprotams tāda veida darbs, kas prasa atbilstošu sagatavotību un

23kas ir cilvēka eksistences avots, kā arī profesija, kas cieši

24saistīta ar katra indivīda personību kopumā. Jēdziens

25"nodarbošanās" attiecināms uz nodarbinātību gan

26privātajā, gan publiskajā sektorā (sk. Satversmes tiesas 2003.

27gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2003-12-01 7. punktu un

282015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 14.1.

29punktu). Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteiktās

30tiesības attiecas arī uz pedagoga darbu.

31Satversmes 106. panta pirmajā teikumā nostiprinātās

32pamattiesības aizsargā personu pret visām valsts darbībām, kas

33ierobežo personas brīvību izvēlēties nodarbošanos. Tomēr šī norma

34neliedz valstij noteikt prasības, kas personai jāizpilda, lai tā

35konkrētu nodarbošanos varētu īstenot (sk. Satversmes tiesas

362003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu

37daļas 3. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.

382015-03-01 14.2. punktu). Likumdevējam ir rīcības brīvība

39izvirzīt prasības attiecībā uz konkrētu profesionālo darbību,

40ciktāl tas nepieciešams sabiedrības interesēs (sal. ar

41Satversmes tiesas 2010. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr.

422009-74-01 14. punktu).

43Pedagoga profesija ir viena no reglamentētajām profesijām, un

44valsts var noteikt paaugstinātas prasības tiem, kuri vēlas

45strādāt par pedagogu (sal. ar Satversmes tiesas 2007. gada 2.

46maija sprieduma lietā Nr. 2006-30-03 15. punktu). Pedagoga

47profesija ir uzskatāma par sabiedriski nozīmīgu profesiju - tā

48saistīta ar nepieciešamību nodrošināt ikvienai personai

49Satversmes 112. pantā noteiktās tiesības uz izglītību. Apvienoto

50Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (turpmāk -

51UNESCO) un Starptautiskās Darba organizācijas (turpmāk -

52ILO) rekomendācijā par skolotāju statusu uzsvērta pedagoga

53svarīgā loma ne tikai izglītības kvalitātes un zināšanu

54nodrošināšanā, bet arī izglītojamā attieksmju un vērtību

55veidošanā (sk.: ILO/UNESCO Recommendation Concerning

56the Status of Teachers, 1966). Tādēļ likumdevējs ir tiesīgs

57noteikt personām, kuras vēlas strādāt par pedagogu, stingras

58prasības, kas attiecas ne tikai uz profesionālo kvalifikāciju un

59prasmēm, bet arī uz personību un iepriekšējo pieredzi. Ja

60likumdevējs ir paredzējis šādas prasības, tad tās citstarp

61vērtējamas kā Satversmes 106. pantā noteikto pamattiesību

62ierobežojumi.

6313.2. No lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma

64iesniedzējs ilgstoši strādājis par pedagogu. Kvalitātes dienests

65konstatējis, ka uz Pieteikuma iesniedzēju attiecas apstrīdētajā

66normā noteiktais absolūtais aizliegums strādāt par pedagogu, jo

67viņš ir sodīts par tīša smaga nozieguma izdarīšanu. Šā iemesla

68dēļ Pieteikuma iesniedzējs vairs nav tiesīgs veikt pedagoga

69darbu.

70Ja personai ir pedagoga darba veikšanai atbilstošas spējas un

71kvalifikācija, bet šī persona ir sodīta par tīša smaga vai

72sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, tad apstrīdētā norma tai

73liedz strādāt par pedagogu.

74Tādējādi ar apstrīdēto normu tiek

75ierobežotas personai Satversmes 106. panta pirmajā teikumā

76noteiktās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos.

1Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās

2tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos var tikt ierobežotas, taču

3Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai ierobežojums ir attaisnojams,

4proti, vai: 1) tas ir noteikts ar likumu; 2) tam ir leģitīms

5mērķis; 3) tas ir samērīgs (sk., piemēram, Satversmes tiesas

62003. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01 secinājumu

7daļas 2. punktu un 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr.

82016-06-01 21. punktu).

1Lai izvērtētu apstrīdētajā normā ietvertā

2pamattiesību ierobežojuma atbilstību Satversmes 106. panta

3pirmajam teikumam, visupirms jāpārbauda, vai pamattiesību

4ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu,

5t.i.:

61) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

7paredzēto kārtību;

82) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

9normatīvo aktu prasībām;

103) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

11varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

12paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes

13tiesas 2015. gada 2. jūlija sprieduma lietā Nr. 2015-01-01 14.

14punktu).

15Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir vienisprātis, ka

16apstrīdētā norma ir pieņemta normatīvajos aktos noteiktajā

17kārtībā, izsludināta un publiski pieejama atbilstoši normatīvo

18aktu prasībām.

19Apstrīdētās normas redakcija bija iekļauta 11. Saeimas

20Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas iesniegtajā

21likumprojektā "Grozījumi Izglītības likumā"

22(likumprojekts Nr. 296/Lp11), kas tika apspriests steidzamības

23kārtībā divos lasījumos. Likumprojekta izskatīšanas laikā par to

24saņemti Saeimas Juridiskā biroja, kā arī Izglītības un zinātnes

25ministrijas sagatavotie priekšlikumi, kas apspriesti 11. Saeimas

26Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdēs (sk. lietas

27materiālu 1. sēj. 107.-122. lpp.). Apstrīdētajā normā

28ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar Saeimā 2012.

29gada 5. jūlijā pieņemto likumu "Grozījumi Izglītības

30likumā", kas 2012. gada 11. jūlijā izsludināts oficiālajā

31izdevumā "Latvijas Vēstnesis", Nr. 108 (4711). Tātad

32apstrīdētā norma ir pieņemta un izsludināta Satversmē un Saeimas

33kārtības rullī noteiktajā kārtībā.

34Apstrīdētās normas saturs ir noskaidrojams kopsakarā ar

35Krimināllikumā ietverto regulējumu, kas definē konkrētus

36noziegumus kā smagus vai sevišķi smagus, kā arī tiesas spriedumu

37vai prokurora priekšrakstu par sodu konkrētajā krimināllietā.

38Persona var izprast no apstrīdētās normas izrietošo tiesību

39saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas. Tātad apstrīdētajā

40normā ietvertais aizliegums ikvienai par tīšu smagu vai sevišķi

41smagu noziegumu sodītai personai strādāt par pedagogu ir

42formulēts pietiekami skaidri.

43Līdz ar to no apstrīdētās normas

44izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

1Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

2apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

3ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

4labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 22.

5novembra sprieduma lietā Nr. 2011-04-01 16. punktu).

6Satversmes 116. pants noteic, ka Satversmes 106. pantā paredzētās

7tiesības "var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai

8aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu,

9sabiedrības drošību, labklājību un tikumību".

10Ja ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad pienākums uzrādīt un

11pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas

12procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

13konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk., piemēram, Satversmes

14tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 12.

15punktu un 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01

1618. punktu).

17Saeima norāda, ka apstrīdētā norma pieņemta, lai aizsargātu

18izglītojamo, viņu vecāku, aizbildņu un citu ģimenes locekļu

19tiesības un intereses. Ar apstrīdēto normu tiekot veicināta

20uzticēšanās pedagogiem un izglītības sistēmai kopumā. Proti,

21pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot citu cilvēku

22tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība (sk. lietas

23materiālu 1. sēj. 76. un 124.-125. lpp.).

2416.1. Absolūti aizliegumi strādāt noteiktās profesijās

25personām, kuras sodītas par dažādu kategoriju noziedzīgiem

26nodarījumiem, ir ietverti vairākos normatīvajos aktos. Piemēram,

27likuma "Par tiesu varu" 55. panta 1. punktā noteikts,

28ka par tiesneša amata kandidātu nevar būt persona, kura agrāk

29sodīta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu (neatkarīgi no

30sodāmības dzēšanas vai noņemšanas). Saskaņā ar Latvijas

31Republikas Advokatūras likuma 15. panta 6. punktu par zvērinātu

32advokātu nevar uzņemt personu, kura sodīta par tīša noziedzīga

33nodarījuma izdarīšanu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

34noņemšanas. Tāpat atbilstoši likuma "Par policiju" 21.

35panta pirmās daļas 2. punktam par pašvaldības policijas

36darbinieku nevar būt persona, kura sodīta par tīšu noziedzīgu

37nodarījumu - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.

38Ievērojot šā sprieduma 13.1. punktā norādīto, jāatzīst, ka

39pedagoga profesija pēc tās aptvertajiem uzdevumiem un funkcijām

40atšķiras no citām profesijām, attiecībā uz kurām normatīvie akti

41tāpat nosaka ierobežojumus. Tādēļ Satversmes tiesa, izvērtējot

42pamattiesību ierobežojuma atbilstību Satversmei, ņems vērā to, ka

43ierobežojums attiecas uz konkrētu profesiju, proti, uz

44pedagogu.

4516.2. Izglītības likuma 2. pantā noteikts, ka šā likuma

46mērķis ir nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju

47attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par

48patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts

49un sabiedrības locekli. Izglītības process ietver ne tikai

50mācību, bet arī audzināšanas darbību. Atbilstoši izglītojamā

51vecumam un vajadzībām viņam tiek nodrošināta iespēja iegūt

52zināšanas, prasmes un attieksmju pieredzi, kas nepieciešama, lai

53piedalītos sabiedrības un valsts dzīvē. Tāpat izglītības mērķis

54ir nodrošināt arī izglītojamo tikumisku, estētisku, intelektuālu

55un fizisku attīstību, sekmējot zinošas, prasmīgas un audzinātas

56personības veidošanos. Satversmes 112. pantā noteiktās ikvienas

57personas tiesības uz izglītību būtībā nozīmē tiesības uz tādu

58izglītību, kas nodrošina iepriekš minēto Izglītības likuma mērķu

59sasniegšanu.

60Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas

61starptautiski salīdzinošo pētījumu rezultāti apstiprina, ka

62pedagoga izglītība un profesionalitāte ir faktori, kas būtiski

63ietekmē izglītojamos un viņu mācību sasniegumus (sk.: Creating

64Effective Teaching and Learning Environments: First Results from

65TALIS. OECD, 2009. Pieejams: http://www.oecd.org).

66Pedagogam ir svarīga nozīme cilvēka personības attīstībā

67(sal.: ILO/UNESCO Recommendation Concerning the Status

68of Teachers, 1966). Atbilstoša pedagoģijas procesa

69nodrošināšanai un Izglītības likumā noteikto mērķu sasniegšanai

70būtiska ir ne vien pedagoga profesionālā kvalifikācija un spējas,

71bet arī viņa personība. Tātad pedagoga amata kandidātiem ir

72jāatbilst ne tikai profesionālajām prasībām, bet arī augstām

73morāles un ētikas prasībām.

74Apstrīdētā norma liedz pretendēt uz pedagoga darbu, kā arī

75strādāt par pedagogu ikvienai personai, kura sodīta par tīšu

76smagu vai sevišķi smagu noziegumu. Tātad apstrīdētā norma ir

77vērsta uz to, lai mācību un audzināšanas darbu veiktu personas,

78kas, pašas būdamas par paraugu, sekmē tādas personības

79veidošanos, kura ne tikai spēj izmantot apgūtās zināšanas un

80prasmes, bet arī apzinās normatīvo aktu, it īpaši

81krimināltiesības regulējošu normatīvo aktu, ievērošanas un

82izpildīšanas nepieciešamību. Tādēļ tāda iespējamība, ka persona,

83kura ar nodomu izdarījusi smagu vai sevišķi smagu noziegumu, pēc

84sodāmības noņemšanas vai dzēšanas būtu tiesīga veikt mācību un

85audzināšanas darbu, varētu pakļaut riskam izglītojamo tiesības uz

86izglītību. Turklāt viens no būtiskiem sekmīga izglītības procesa

87priekšnoteikumiem ir tas, lai pedagogam uzticas ne tikai paši

88izglītojamie, bet arī viņu vecāki un citi ģimenes locekļi. Tātad

89apstrīdētajā normā ietvertais regulējums ir vērsts uz to, lai

90aizsargātu citu cilvēku - izglītojamo, tostarp bērnu, un viņu

91ģimenes locekļu - tiesības.

92Sabiedrības vairākuma priekšstats par to, kāda uzvedība

93demokrātiskā tiesiskā valstī nav akceptējama un apdraud

94harmonisku sabiedrības funkcionēšanu, citstarp ir ietverts

95Krimināllikumā, kas noteic, kāda cilvēku darbība vai bezdarbība

96ir noziedzīga. Ir šaubas par to, vai persona, kas sodīta par tīšu

97smagu vai sevišķi smagu noziegumu, spēs izglītojamiem radīt

98pareizu attieksmi pret sabiedrībā spēkā esošajām normām. Tātad

99apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums kalpo arī

100tādam mērķim kā sabiedrības tikumības aizsardzība.

101Ar apstrīdēto normu likumdevējs ir vēlējies veicināt arī tādas

102harmoniskas sabiedrības veidošanos, kurā ikviens sabiedrības

103loceklis apzinās un ciena citu personu, sabiedrības un valsts

104intereses. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka jēdziens

105"sabiedrības labklājība" ietver arī nemateriālus

106aspektus, kas nepieciešami pēc iespējas harmoniskākai sabiedrības

107funkcionēšanai (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 2.

108maija sprieduma lietā Nr. 2006-30-03 15. punktu). Tātad

109apstrīdētā norma ir vērsta arī uz sabiedrības labklājības - šā

110jēdziena nemateriālajā aspektā - aizsardzību.

111Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā ietvertais

112ierobežojums kalpo vairākiem Satversmes 116. pantā norādītajiem

113leģitīmajiem mērķiem, tādiem kā citu cilvēku tiesību aizsardzība,

114sabiedrības tikumības un labklājības aizsardzība.

115Līdz ar to apstrīdētajā normā

116ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis.

1Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

2Satversmes tiesai jāpārbauda:

31) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

4sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo

5mērķi;

62) vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi

7nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

8līdzekļiem;

93) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst

10sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto

11kaitējumu.

12Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst

13kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma

14principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas

152007. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2006-42-01 11. punktu un

162015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 25.

17punktu).

1Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

2leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis

3tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7.

4oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 13. punktu).

5Apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais aizliegums (sk. šā

6sprieduma 12.3. punktu) nodrošina to, ka persona, kura sodīta

7par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, neveic mācību un

8audzināšanas darbu. Apstrīdētās normas piemērošana nodrošina to,

9ka par pedagogu ir tiesīga strādāt persona, kura iepriekš nav

10sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu. Persona, kura iepriekš ir

11sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, pedagoga darbu ir tiesīga

12veikt tikai tādā gadījumā, ja tās izdarītais noziedzīgais

13nodarījums ir kvalificēts kā tīšs kriminālpārkāpums vai mazāk

14smags noziegums un Kvalitātes dienests tai izsniedzis atļauju

15strādāt par pedagogu. Tātad absolūtais aizliegums par tīšu smagu

16vai sevišķi smagu noziegumu sodītai personai strādāt par pedagogu

17ir piemērots līdzeklis pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu -

18citu cilvēku tiesību, sabiedrības tikumības un labklājības

19aizsardzība - sasniegšanai.

20Līdz ar to likumdevēja izraudzītais

21līdzeklis ir piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai.

1Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja

2nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus

3izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk.

4Tomēr saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai

5tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā

6pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7.

7oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 14. punktu).

8Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv

9alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās

10pamattiesības aizskartu mazāk. Tāpat tiesas kompetencē ir

11noskaidrot, vai likumdevējs, ierobežojot kādas personas vai

12personu grupas pamattiesības, ir apsvēris to, vai konkrētajā

13gadījumā nepastāv kādi alternatīvi līdzekļi, kas personām

14Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk (sk.,

15piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 30. marta sprieduma lietā

16Nr. 2009-85-01 19. punktu).

17Izskatāmajā lietā tiek vērtēts tas, vai absolūtais aizliegums

18ikvienai par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu sodītai

19personai strādāt par pedagogu atbilst Satversmei. Izvērtējot

20tiesību normā ietverta absolūta aizlieguma atbilstību Satversmei,

21jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā.

22Starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse

23konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par interpretācijas

24līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un vispārējo tiesību principu

25saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto

26pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas (sal. ar

27Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

282004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu un 2007. gada 18. oktobra

29sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 11. punktu). Valsts pienākums

30ņemt vērā starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā izriet no

31Satversmes 89. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā

32cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

33saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Šis pants skaidri norāda

34uz konstitucionālā likumdevēja mērķi panākt Satversmē ietverto

35cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību

36normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000. gada 30.

37augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu

38un 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 11.

39punktu).

40No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka,

41izvērtējot absolūta aizlieguma samērīgumu, tiek pārbaudīts arī

42tas, vai likumdevējs ir: 1) pamatojis absolūtā aizlieguma

43nepieciešamību; 2) izvērtējis tā būtību un piemērošanas sekas; 3)

44pamatojis to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā aizlieguma,

45pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu sasniegts

46līdzvērtīgā kvalitātē (sal. ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas

472013. gada 22. aprīļa sprieduma lietā "Animal Defenders

48International v. the United Kingdom", pieteikums Nr.

4948876/08, 108. punktu).

50Tātad arī Satversmes tiesai jāpārliecinās par to, ka

51likumdevējs ir:

521) pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību;

532) izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas

54sekas;

553) pamatojis to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā

56aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu

57sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē.

5819.1. Pamatojot absolūtā aizlieguma nepieciešamību,

59Saeima atbildes rakstā norāda, ka aizliegums strādāt par pedagogu

60ikvienai personai, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu

61noziegumu, noteikts tāpēc, ka tie ir augstākās bīstamības un

62sabiedriskā kaitīguma pakāpes nodarījumi (sk. lietas

63materiālu 1. sēj. 74. lpp.).

64Izglītības likuma sākotnējā redakcijā bija noteikts, ka par

65pedagogu nedrīkst strādāt persona, kas sodīta par tīšu noziegumu

66un nav reabilitēta. Tādējādi absolūts aizliegums strādāt par

67pedagogu attiecās uz ikvienu personu, kura bija sodīta par

68jebkura tīša nozieguma izdarīšanu. Šāds regulējums tika piemērots

69līdz 2012. gada 1. oktobrim, kad spēkā stājās likums

70"Grozījumi Izglītības likumā", ar kuru apstrīdētā norma

71tika izteikta pašreiz spēkā esošajā redakcijā.

72No likumprojekta "Grozījumi Izglītības likumā"

73anotācijas redzams, ka Izglītības likuma 50. panta 1. punkts tika

74grozīts ar mērķi noteikt diferencētu pieeju atkarībā no tā, cik

75smags bijis personas izdarītais noziedzīgais nodarījums (sk.

762012. gada 14. jūnijā Saeimai iesniegtā likumprojekta Nr.

77296/Lp11 "Grozījumi Izglītības likumā" anotāciju).

78Ar minētajiem grozījumiem bija paredzēts apstrīdētajā normā

79"samērot sabiedrības intereses ar iespējamo indivīda tiesību

80aizskārumu" (sk. Saeimas 2012. gada 14. jūnija sēdes

81stenogrammu).

82Pēc šiem grozījumiem Izglītības likuma 50. panta 1. punkts

83paredzēja, ka to, vai persona, kas sodīta par tīša nozieguma

84izdarīšanu, drīkst strādāt par pedagogu un vai tas nekaitēs

85izglītojamo interesēm, izvērtē Ministru kabineta noteikta

86institūcija Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Tomēr šāda

87iespēja tika attiecināta tikai uz personu, kura sodīta par tīšu

88kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu. Attiecībā uz

89personu, kura sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu,

90Izglītības likuma 50. panta 1. punktā tika saglabāts absolūts

91aizliegums strādāt par pedagogu.

92No lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētās normas redakcija

93ir apspriesta 11. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes

94komisijas (turpmāk - Komisija) 2012. gada 20. un 26. jūnija

95sēdēs. No minēto sēžu protokoliem un audioierakstiem izriet, ka

96priekšlikumu atsevišķos gadījumos paredzēt iespēju izvērtēt

97personas piemērotību pedagoga darbam iesniedzis Saeimas

98Juridiskais birojs. Šādu priekšlikumu Saeimas Juridiskais birojs

99pamatojis ar nepieciešamību padarīt spēkā esošo regulējumu

100elastīgāku, paredzot iespēju gadījumos, kad ar noziedzīgu

101nodarījumu radītais kaitējums ir mazāk nozīmīgs, individuāli

102izvērtēt personas piemērotību pedagoga darbam. Tātad attiecīgais

103priekšlikums paredzēja saglabāt absolūtu aizliegumu strādāt par

104pedagogu ikvienai personai, kura sodīta par tīšu smagu vai

105sevišķi smagu noziegumu, bet pārējos gadījumos, kad persona

106sodīta par tīšu kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu,

107pieļaut individuālu izvērtējumu (sk. Komisijas 2012. gada 20.

108un 26. jūnija sēžu protokolus un audioierakstus lietas materiālu

1091. sēj. 107.-109. un 114.-115. lpp.).

110Likumdevējs nepieciešamību saglabāt absolūto aizliegumu pēc

111būtības pamatoja ar to, ka smagi un sevišķi smagi noziegumi ir

112augstākas bīstamības un sabiedriskā kaitīguma pakāpes nodarījumi

113nekā tīši kriminālpārkāpumi un mazāk smagi noziegumi. Proti, tie

114apdraud ar Krimināllikumu aizsargātas īpaši svarīgas atsevišķu

115personu, sabiedrības vai valsts intereses un rada tām kaitējumu

116(sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 74.

117lpp.).

118Līdz ar to likumdevējs ir pamatojis nepieciešamību saglabāt

119absolūtu aizliegumu strādāt par pedagogu ikvienai personai, kura

120sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu.

12119.2. Absolūts aizliegums ir pieļaujams, ja likumdevējs

122ir izvērtējis arī tā būtību un piemērošanas sekas. Proti, nosakot

123absolūtu aizliegumu, likumdevēja pienākums ir pārliecināties un

124pamatot, ka šāds aizliegums ir nepieciešams tieši konkrētajā

125apmērā, kā arī izvērtēt šā aizlieguma piemērošanas sekas.

12619.2.1. Apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais

127aizliegums strādāt par pedagogu attiecas uz ikvienu personu, kura

128sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu. Krimināllikuma

129sevišķajā daļā ir 200 panti, kuros paredzēta atbildība par

130smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem, bet kopējais uz

131minētajiem noziegumiem attiecināto pantu dispozīciju skaits ir

132322 (sk. lietas materiālu 2. sēj. 16.-20. lpp.). Nosakot

133absolūtu aizliegumu par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu

134sodītām personām strādāt par pedagogu, likumdevējam bija

135jāizvērtē un jāpamato tas, kādēļ šim aizliegumam jābūt absolūtam.

136Citiem vārdiem sakot, likumdevēja pienākums bija izvērtēt, kādas

137intereses apdraud tīši smagi un sevišķi smagi noziegumi, un

138pamatot to, ka par jebkuru no šiem noziegumiem sodītām personām

139nosakāms aizliegums jebkad strādāt par pedagogu.

140Komisijas 2012. gada 20. jūnija sēdē Izglītības un zinātnes

141ministrijas valsts sekretāra vietniece L. Sīka norādīja, ka,

142lemjot par to, vai un kādos gadījumos būtu pieļaujams tas, ka

143iepriekš sodīta persona strādā par pedagogu, vajadzētu balstīties

144uz plašāku Krimināllikumā ietverto noziedzīgo nodarījumu analīzi.

145Komisijas sēdē Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāve minēja

146arī piemērus tam, kā šis jautājums tiek regulēts citās valstīs,

147un izteica priekšlikumu noteikt konkrētus noziegumus, par kuriem

148sodītām personām būtu aizliegts strādāt par pedagogu (sk.

149Komisijas 2012. gada 20. jūnija sēdes protokolu un audioierakstu

150lietas materiālu 1. sēj. 107.-109. lpp.). Izglītības un

151zinātnes ministrijas priekšlikums, kurā bija norādīti konkrēti

152noziedzīgi nodarījumi, par kuru izdarīšanu sodītai personai būtu

153jāaizliedz strādāt par pedagogu, tika izskatīts Komisijas 2012.

154gada 26. jūnija sēdē. Tajā Izglītības un zinātnes ministrijas

155pārstāve skaidroja, ka situācijas var būt atšķirīgas, tāpēc

156nebūtu pareizi itin visām iepriekš sodītām personām liegt strādāt

157par pedagogu. Savukārt iebildumi pret šo priekšlikumu citstarp

158bija saistīti ar to, ka nav veikts pietiekams izvērtējums, uz

159kura pamata varētu noteikt konkrētus gadījumus, kad nosakāms

160absolūts aizliegums strādāt par pedagogu (sk. Komisijas 2012.

161gada 26. jūnija sēdes protokolu un audioierakstu lietas materiālu

1621. sēj. 114.-115. lpp.).

163Komisijas sēdē, diskutējot par to, vai iespēja individuāli

164izvērtēt personas piemērotību pedagoga darbam būtu attiecināma

165tikai uz gadījumu, kad persona sodīta par tīšu kriminālpārkāpumu,

166vai arī uz gadījumu, kad persona sodīta par tīšu mazāk smagu

167noziegumu, tika minēti konkrēti piemēri tam, kāds noziedzīgs

168nodarījums tiek kvalificēts kā tīšs kriminālpārkāpums vai mazāk

169smags noziegums. Atsevišķi Komisijas locekļi norādīja uz to, ka

170tīšs kriminālpārkāpums var būt saistīts arī ar vardarbības

171piedraudējumu, šādā gadījumā izglītības iestādē pastāvētu

172vardarbības risks un tādēļ par prioritārām ir atzīstamas bērnu

173intereses. Saeimas Juridiskais birojs skaidroja, ka risku pilnībā

174izslēgt nav iespējams, taču individuāla vērtēšana būtu labāks

175variants. Tika norādīts, ka situācijas var būt dažādas, tādēļ

176atsevišķos gadījumos, kad persona sodīta par tīšu

177kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziedzīgu nodarījumu, varētu

178tikt individuāli izvērtēta tās piemērotība pedagoga darbam.

179Piemēram, tika minētas tādas varbūtības, ka pedagogs izdarījis

180tīšu kriminālpārkāpumu, aizstāvot citu personu, bet pārkāpjot

181aizstāvēšanās robežas un nodarot miesas bojājumus, vai ka

182pedagogs, kas vienlaikus ir arī zemessargs, ir pārkāpis

183aizturēšanas noteikumus un tādējādi izdarījis mazāk smagu

184noziegumu (sk. Komisijas 2012. gada 26. jūnija sēdes protokolu

185un audioierakstu lietas materiālu 1. sēj. 114.-115. lpp.).

186Taču līdzīgas diskusijas attiecībā uz tīšiem smagiem un sevišķi

187smagiem noziegumiem, ņemot vērā to sastāvu un ar tiem apdraudēto

188interešu raksturu, Komisijas sēdēs nav notikušas.

189Izvērtējot apstrīdētās normas izstrādes materiālus un veidu,

190kādā tās redakcija tika izskatīta Komisijas sēdēs, nav gūstams

191apstiprinājums tam, ka likumdevējs pēc būtības ir izvērtējis,

192kādas personu, sabiedrības vai valsts intereses apdraud

193noziedzīgie nodarījumi, kuru izdarītājiem tiek liegts strādāt par

194pedagogu.

195Krimināllikuma sevišķajā daļā ir ietverti tādi smagi un

196sevišķi smagi noziegumi, kas vērsti pret personas dzīvību,

197veselību, pamattiesībām un pamatbrīvībām, brīvību, tikumību un

198dzimumneaizskaramību. Arī atsevišķi Krimināllikuma XVII nodaļā

199ietvertie noziegumi pret ģimeni un nepilngadīgajiem ir smagi vai

200sevišķi smagi. Ir arī tādi smagi un sevišķi smagi noziegumi, kas

201vērsti pret dabas vidi, īpašumu, vispārējo drošību un sabiedrisko

202kārtību, satiksmes drošību, pārvaldības kārtību un jurisdikciju.

203Arī atsevišķi noziedzīgi nodarījumi tautsaimniecībā, valsts

204institūciju dienestā un militārajā dienestā Krimināllikumā ir

205definēti kā smagi vai sevišķi smagi noziegumi. Smagi un sevišķi

206smagi noziegumi ir arī tādi nodarījumi, kas vērsti pret cilvēci,

207mieru, kara noziegumi, genocīds, kā arī noziegumi pret

208valsti.

209Ar apstrīdēto normu ikvienam, kas sodīts par tīšu smagu vai

210sevišķi smagu noziegumu, ir noteikts absolūts aizliegums strādāt

211par pedagogu neatkarīgi no tā, pret kādām personas, sabiedrības

212vai valsts interesēm viņš, izdarot attiecīgo noziegumu, ir

213vērsies. Šāda absolūta aizlieguma noteikšana par tīšu smagu vai

214sevišķi smagu noziegumu sodītām personām var būt attaisnojama, ja

215tā ir pamatota. Tomēr no apstrīdētās normas izstrādes materiāliem

216nav gūstams apstiprinājums tam, ka likumdevējs būtu izvērtējis,

217vai patiešām katrā gadījumā, kad ar noziedzīgā nodarījuma

218izdarīšanu ir apdraudētas noteiktas personas, sabiedrības vai

219valsts intereses, aizliegums strādāt par pedagogu ir

220pamatots.

221Saeima atbildes rakstā nav norādījusi un Satversmes tiesa arī

222nekonstatē, ka pēc apstrīdētās normas pieņemšanas likumdevējs

223būtu pārskatījis šo jautājumu un rīkojis diskusijas par absolūtā

224aizlieguma saglabāšanas nepieciešamību. Tas citstarp ļautu

225Satversmes tiesai pārliecināties par tiem apsvērumiem, uz kuru

226pamata par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu sodītai

227personai neatkarīgi no tā, kādas intereses tā ar attiecīgā

228nozieguma izdarīšanu bija apdraudējusi, tika noteikts absolūts

229aizliegums strādāt par pedagogu.

23019.2.2. Aizliegums strādāt par pedagogu personai, kura

231sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, ir noteikts uz

232neierobežotu laiku. Arī Saeima norāda, ka šis aizliegums ir

233ilglaicīgs un, visticamāk, personai, uz kuru tas attiecas,

234nāksies izvēlēties citu profesiju (sk. lietas materiālu

2351. sēj. 79. lpp.).

236Nosakot absolūtu neterminētu aizliegumu un neparedzot nekādu

237iespēju to pārskatīt, likumdevējam ir jāpārliecinās par to, vai

238ar šo aizliegumu radītās tiesiskās sekas ir samērīgas. Arī

239Komisijas 2012. gada 26. jūnija sēdē, diskutējot par to, vai

240iespēju individuāli izvērtēt personas piemērotību pedagoga darbam

241var attiecināt tikai uz personu, kura sodīta par tīšu

242kriminālpārkāpumu, vai arī uz personu, kura sodīta par tīšu mazāk

243smagu noziegumu, vairāki diskusijas dalībnieki norādījuši, ka

244situācijas var būt dažādas un tāpēc ne vienmēr un ne visos

245gadījumos būtu jāliedz personai strādāt par pedagogu (sk.

246Komisijas 2012. gada 26. jūnija sēdes protokolu un audioierakstu

247lietas materiālu 1. sēj. 114.-115. lpp.).

248Lai gan apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums, kas liedz

249personai strādāt par pedagogu, ir saistīts ar apstākli, ka

250persona ir sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu,

251tomēr tas rada arī tādas tiesiskās sekas, kas pastāv ārpus

252krimināltiesiskām attiecībām. Tas ir saistīts ar kādu no

253minētajiem noziegumiem izdarījušas personas potenciālo ietekmi uz

254izglītojamiem un izglītības procesu. Tādēļ, nosakot iepriekš

255sodītai personai aizliegumu strādāt par pedagogu, nozīme ir ne

256tikai tam, pret kādām interesēm persona vērsusies, izdarot

257attiecīgo noziegumu, bet arī šo personu raksturojošiem

258kritērijiem - piemēram, personas attieksmei pret savulaik

259izdarīto noziegumu un dzīvesveidam pēc tā izdarīšanas. Būtisks ir

260arī personas raksturojums, kas attiecas uz šo periodu. Jāņem vērā

261arī tas, ka personas attieksme pret pašas izdarīto noziedzīgo

262nodarījumu, kā arī vērtību sistēma laika gaitā var mainīties.

263No lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs kopš

2641998. gada strādājis par pedagogu. Dobeles rajona tiesa, vērtējot

265darba devēja uzteikuma tiesiskumu, norādījusi, ka apbalvojumi un

266pateicības, ko Pieteikuma iesniedzējs saņēmis, liecina par to, ka

267viņš vairāku gadu garumā ir godprātīgi pildījis darba pienākumus.

268Tiesa uzsver, ka apliecības un sertifikāti, kas apliecina papildu

269izglītības iegūšanu, norāda uz to, ka Pieteikuma iesniedzējs ir

270ieinteresēts veicamā darba kvalitātes paaugstināšanā, sporta

271nozares attīstībā un popularizēšanā Dobeles novada izglītības

272iestādēs. Arī Pieteikuma iesniedzēja darba devējs uzsvēris, ka

273viņš nenoliedzami ir profesionāls un augsti kvalificēts pedagogs

274(sk. lietas materiālu 1. sēj. 13.-14. un 17.-26.

275lpp.).

276Arī šis ir piemērs tam, ka persona, kas agrāk izdarījusi tīšu

277smagu vai sevišķi smagu noziegumu, dzīves gaitā var mainīties. No

278apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas dokumentiem

279Satversmes tiesa negūst apstiprinājumu tam, ka likumdevējs,

280nosakot absolūtu aizliegumu strādāt par pedagogu, būtu apspriedis

281šādu gadījumu iespējamību pēc būtības un pamatojis absolūtā

282aizlieguma nepieciešamību arī šādos gadījumos.

28319.3. Absolūts aizliegums ir pieļaujams, ja likumdevējs

284ir pamatojis arī to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā

285aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu

286sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē. Proti, likumdevējam, nosakot

287absolūtu aizliegumu, ir ne tikai jāpamato šāda aizlieguma

288nepieciešamība, bet arī jāpārliecinās par to, ka absolūts

289aizliegums ir vienīgais līdzeklis, ar kuru var sasniegt

290pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi.

291Tādējādi Satversmes tiesai jāpārbauda, vai likumdevējs,

292nosakot absolūtu aizliegumu ikvienai personai, kura sodīta par

293tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, strādāt par pedagogu, ir

294pārliecinājies arī par to, ka izņēmums no šā aizlieguma neļautu

295pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus sasniegt līdzvērtīgā

296kvalitātē.

297No apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas dokumentiem

298Satversmes tiesa negūst apstiprinājumu tam, ka absolūts

299aizliegums strādāt par pedagogu ikvienai personai, kura sodīta

300par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, ir vienīgais

301pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzeklis.

302Satversmes tiesa norāda, ka demokrātiskā tiesiskā valstī

303likumdevējs var tiesību normās ietvert absolūtus aizliegumus,

304tomēr tādā gadījumā likumdevējam ir jāpārliecinās arī par to, ka,

305paredzot izņēmumus no šāda aizlieguma, leģitīmo mērķi nebūtu

306iespējams sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē.

307Izņēmumi no absolūta aizlieguma var būt dažādi, piemēram, gan

308tāds regulējums, kas noteiktos gadījumos pieļauj individuālu

309izvērtēšanu, gan likumā precīzi formulēti izņēmumi, gan arī

310regulējums, kas paredzētu periodisku aizlieguma nepieciešamības

311pārskatīšanu. Piemērotākā risinājuma izvēle ietilpst likumdevēja

312rīcības brīvībā. Satversmes tiesas uzdevums ir izvērtēt

313apstrīdētās normas atbilstību Satversmē noteiktajām

314pamattiesībām, nevis aizstāt likumdevēja rīcības brīvību tiesību

315politikas jautājumā ar savu viedokli par iespējami racionālāko

316normatīvo regulējumu. Satversmes tiesa var vienīgi norādīt, ka

317pastāv arī saudzējošāki leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzekļi

318(sal. ar Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra

319sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 14.3. punktu un 2014. gada 19.

320janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 14. punktu).

321Pieteikuma iesniedzējs un pieaicinātās personas norāda uz

322vairākiem alternatīviem līdzekļiem, kuri personas pamattiesības

323ierobežotu mazāk, bet ar kuriem pamattiesību ierobežojuma

324leģitīmos mērķus varētu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē.

32519.3.1. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka pēc sodāmības

326noņemšanas vai dzēšanas būtu jāizbeidzas visiem ar sodāmību

327saistītajiem personas tiesību ierobežojumiem, tostarp arī

328ierobežojumam, kas liedz personai strādāt par pedagogu (sk.

329lietas materiālu 1. sēj. 7. lpp.).

330Apstrīdētajā normā ietvertais Satversmes 106. pantā noteikto

331pamattiesību ierobežojums pastāv neatkarīgi no sodāmības

332noņemšanas vai dzēšanas. Tātad personai arī pēc tam, kad tai

333sodāmība tiek dzēsta vai noņemta Krimināllikuma 63. pantā

334paredzētajā kartībā, strādāt par pedagogu ir aizliegts.

335Sodāmības dzēšana ir automātiska sodāmības izbeigšanās pēc

336Krimināllikuma 63. panta trešajā daļā paredzētā laika beigām.

337Savukārt sodāmības noņemšana nozīmē ar sodāmību saistīto

338krimināltiesisko seku izbeigšanos pirms tā brīža, kad sodāmība

339būtu automātiski dzēsta. Atbilstoši Krimināllikuma 63. panta

340devītajai daļai sodāmības dzēšana un noņemšana anulē visas

341izdarītā noziedzīgā nodarījuma krimināltiesiskās sekas.

342Minētā tiesību norma attiecas tikai uz krimināltiesiskajām

343sekām, proti, iepriekšējā sodāmība pēc tās dzēšanas vai

344noņemšanas vairs nav ņemama vērā citā kriminālprocesā. Tomēr

345citās attiecībās, kas pastāv ārpus krimināltiesībām, sodāmības

346noņemšana vai dzēšana ne vienmēr nozīmē to, ka ar sodāmību

347saistītās personai nelabvēlīgās tiesiskās sekas arī būtu

348izbeigušās. Ja speciālajā likumā ir noteikts, ka ierobežojums

349pastāv neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, tad tas

350turpina pastāvēt arī pēc tam, kad sodāmība tiek dzēsta vai

351noņemta Krimināllikuma 63. pantā paredzētajā kārtībā (sk.

352lietas materiālu 1. sēj. 132. lpp. un 2. sēj. 7.-8.

353lpp.).

354Tātad sodāmības jēdziens plašākā nozīmē aptver arī citas

355juridiskas sekas, kas citstarp var izpausties kā tiesību brīvi

356izvēlēties nodarbošanos ierobežojums. Turklāt šāds ierobežojums

357var pastāvēt arī pēc sodāmības noņemšanas vai dzēšanas.

358Regulējums, kas ikvienai personai pēc sodāmības noņemšanas vai

359dzēšanas ļautu strādāt par pedagogu, varētu radīt tādas

360situācijas, ka tiek apdraudētas izglītojamo un viņu ģimenes

361locekļu tiesības un intereses, turklāt tas nestiprinātu visas

362sabiedrības interesēm atbilstošu izglītības sistēmu.

363Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību

364ierobežojuma leģitīmie mērķi - citu cilvēku tiesību, sabiedrības

365tikumības un labklājības aizsardzība - netiktu sasniegti tādā

366pašā kvalitātē, ja ikvienai personai pēc sodāmības noņemšanas vai

367dzēšanas būtu ļauts strādāt par pedagogu.

36819.3.2. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka likumdevējs

369būtu varējis noteikt konkrētus noziedzīgus nodarījumus, par

370kuriem sodītās personas nevar strādāt par pedagogu, bet pārējos

371gadījumos paredzēt iespēju individuāli izvērtēt personas

372piemērotību pedagoga darbam (sk. lietas materiālu 1. sēj.

3737.-9. lpp.). Šim viedoklim pievienojas arī A. Judins,

374norādot, ka atsevišķos gadījumos, kad persona ir sodīta par tīšu

375smagu vai sevišķi smagu noziegumu, bet tas nav saistīts ar

376vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, nav vērsts pret

377tikumību un dzimumneaizskaramību, vajadzētu būt paredzētai

378iespējai izvērtēt šīs personas piemērotību pedagoga amatam

379(sk. lietas materiālu 2. sēj. 14.-15. lpp.).

380Savukārt pieaicinātā persona V. Liholaja uzskata, ka

381gadījumos, kad persona sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu

382noziegumu, kas nav apdraudējis citas personas, jo īpaši

383nepilngadīgā, intereses, varētu noteikt konkrētu laiku, pēc kura

384beigām attiecīgā sodītā persona drīkstētu lūgt, lai tiek

385izvērtēta tās piemērotība pedagoga darbam (sk. lietas

386materiālu 1. sēj. 148.-149. lpp.).

387Kārtību, kādā Kvalitātes dienesta izveidota komisija izvērtē

388par tīšu kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu sodītas

389personas atbilstību pedagoga amatam, reglamentē Noteikumi Nr.

390195.

391Atbilstoši minēto noteikumu 10. punktam šī komisija,

392izvērtējot to, vai atļauja agrāk sodītai personai strādāt par

393pedagogu nekaitēs izglītojamo interesēm, ņem vērā arī to, vai

394šādas atļaujas izsniegšana nebūs pretrunā ar Izglītības likumā un

395Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteiktajiem ierobežojumiem.

396Izvērtējot paredzamo ietekmi uz bērniem, komisijai jāņem vērā

397Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteiktie ierobežojumi, kas

398attiecas uz jebkuras tādas izglītības iestādes darbiniekiem, kurā

399uzturas bērni, tostarp uz pedagogiem. Minētā likuma 72. panta

400piektā daļa aizliedz strādāt par pedagogu tādām personām, kuras

401ir sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar

402vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, kā arī par noziedzīgiem

403nodarījumiem pret tikumību un dzimumneaizskaramību.

404Tāpat saskaņā ar Noteikumu Nr. 195 10. punktu komisija ņem

405vērā laika posmu, kas pagājis kopš noziedzīga nodarījuma

406izdarīšanas, konkrētā nodarījuma veidu, raksturu un personas

407attieksmi pret to, personas darbību laika posmā kopš noziedzīgā

408nodarījuma izdarīšanas līdz dienai, kad tā lūgusi atļauju veikt

409pedagoga darbu, kā arī personas raksturojumu attiecībā uz šo

410periodu. Komisija vērtē arī risku izglītojamo veselībai,

411drošībai, intelektuālajai un fiziskajai attīstībai, personas un

412citu institūciju iesniegtajos dokumentos norādīto informāciju, kā

413arī paredzamo ietekmi uz katru izglītības mērķgrupu.

414No lietas materiāliem izriet, ka Kvalitātes dienests

415izsniedzis 125 atļaujas strādāt par pedagogu personām, kuras

416sodītas par tīšiem kriminālpārkāpumiem vai mazāk smagiem

417noziegumiem (sk. lietas materiālu 1. sēj. 138. lpp.).

418Tātad ne vienmēr fakts, ka persona iepriekš bijusi sodīta, ir

419negatīvi ietekmējis tās personību un bijis iemesls absolūtam

420aizliegumam strādāt par pedagogu. Ņemot vērā vienīgi to, ka

421persona ir sodīta par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, un

422nevērtējot konkrēto gadījumu individuāli, ne vienmēr ir iespējams

423gūt pilnīgu pārliecību par to, ka sodāmības fakts ir

424neatgriezeniski ietekmējis potenciālā pedagoga personību.

425Ievērojot to, ka noziegums, par kuru persona sodīta, ir smags

426vai sevišķi smags, likumdevējs ir tiesīgs noteikt arī papildu

427nosacījumus, kam jābūt izpildītiem, lai varētu tikt individuāli

428vērtēta personas piemērotība pedagoga darbam. Tāpat pēc

429aizlieguma nepieciešamības izvērtēšanas un pamatošanas

430likumdevējs ir tiesīgs noteikt, ka agrāk pastrādātu konkrētu tīšu

431smagu vai sevišķi smagu noziegumu gadījumā absolūts aizliegums

432strādāt par pedagogu ir vienīgais leģitīmo mērķu sasniegšanas

433līdzeklis.

434Iespēja individuāli izvērtēt, vai persona drīkst strādāt par

435pedagogu, tai nebūt negarantē tiesības uz konkrēto nodarbošanos.

436Tikai tad, ja Kvalitātes dienesta izveidota komisija secina, ka

437tas nekaitēs izglītojamo interesēm, Kvalitātes dienests izsniedz

438personai atļauju strādāt par pedagogu. Arī no lietas materiāliem

439izriet, ka Kvalitātes dienests, lemjot par to, vai personas,

440kuras sodītas par tīšiem kriminālpārkāpumiem vai mazāk smagiem

441noziegumiem, ir piemērotas pedagoga darbam, četros gadījumos ir

442atteicies izsniegt konkrētai personai attiecīgo atļauju, jo

443secinājis, ka pastāv kaitējuma risks (sk. lietas materiālu 1.

444sēj. 138. lpp.). Turklāt Kvalitātes dienests gadījumā, kad tā

445rīcībā ir informācija, kas liecina par iespējamo kaitējumu

446izglītojamo interesēm, atkārtoti izvērtē konkrētās personas

447piemērotību pedagoga darbam un, ja nepieciešams, anulē tai

448izsniegto atļauju. Atbilstoši Noteikumu Nr. 195 19. punktam

449Kvalitātes dienesta lēmumu var apstrīdēt Izglītības un zinātnes

450ministrijā, bet ministrijas lēmumu - pārsūdzēt tiesā

451Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

452Tātad iespēja izvērtēt to, vai persona, kura sodīta par tīšu

453smagu vai sevišķi smagu noziegumu, drīkst strādāt par pedagogu,

454ļautu pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus - citu cilvēku

455tiesību, sabiedrības tikumības un labklājības aizsardzību -

456sasniegt tādā pašā kvalitātē, kādā tie tiek sasniegti tagad.

457Izglītojamie, viņu ģimenes locekļi un sabiedrība kopumā gūtu

458labumu no tā, ka izglītības iestādēs strādā pedagogi, kas spēj

459nodrošināt pienācīgu pedagoģijas procesu. Izglītības likumā

460noteiktie mērķi varētu tikt sasniegti arī tad, ja pedagoga darbu

461veiktu persona, kura, lai gan iepriekš bijusi sodīta par tīšu

462smagu vai sevišķi smagu noziegumu, ar savu attieksmi pret šo

463noziegumu, kā arī ar savu uzvedību un darbību laikā pēc sodāmības

464noņemšanas vai dzēšanas ir apliecinājusi to, ka spēj

465izglītojamiem radīt pareizu priekšstatu par sabiedrībā spēkā

466esošām normām. Tādā veidā varētu tikt nodrošināta gan citu

467personu tiesību, gan sabiedrības tikumības aizsardzība. Līdz ar

468to tiktu veicināta arī harmoniskas sabiedrības veidošanās un

469nodrošināta sabiedrības labklājības - šā jēdziena nemateriālajā

470aspektā - aizsardzība.

471Vienlaikus tiktu mazāk ierobežotas par tīšiem smagiem vai

472sevišķi smagiem noziegumiem sodīto personu pamattiesības, jo

473atsevišķos gadījumos, kad Kvalitātes dienests secinātu, ka tas

474nekaitēs izglītojamo interesēm, tās drīkstētu strādāt par

475pedagogu. Tādējādi šīs personas, ieguldot savas zināšanas,

476kompetenci un spējas darbā, varētu būt pilnvērtīgi sabiedrības

477locekļi. Kā Satversmes tiesa jau norādījusi, darbs ir neatņemams

478cilvēciskās pašcieņas un apliecināšanās avots demokrātiskā

479sabiedrībā (sal. ar Satversmes tiesas 2007. gada 14. jūnija

480sprieduma lietā Nr. 2006-31-01 14.2. punktu). Ja personai ir

481ne tikai pedagoga darba veikšanai nepieciešamās spējas un

482kvalifikācija, bet arī aicinājums būt par pedagogu, tad iespēja

483strādāt šajā profesijā ir būtisks faktors, kas veicina sociāli

484pozitīvas vērtību izpratnes veidošanos un šādas personas

485pilnvērtīgu iekļaušanos sabiedrībā.

48619.4. No minētā izriet, ka pastāv saudzējošākie

487līdzekļi, kas, ņemot vērā ar noziedzīgo nodarījumu apdraudētās

488intereses, mazāk ierobežotu personai Satversmes 106. pantā

489noteiktās pamattiesības. Tomēr likumdevējs, nosakot absolūtu

490aizliegumu, nav noskaidrojis, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi,

491kā arī nav izvērtējis un pamatojis to, ka sodāmības gadījumā par

492tīša smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu nosakāms

493absolūts aizliegums strādāt par pedagogu. Likumdevējs ir tiesīgs

494noteikt absolūtu aizliegumu tikai tad, ja tas ir vienīgais

495leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzeklis.

496Tādējādi ierobežojums neatbilst

497samērīguma principam un līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst

498Satversmes 106. pantam.

1Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

2daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

3neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

4par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

5dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar

6Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu Satversmes tiesa

7var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku apstrīdētā

8tiesību norma (akts), kas atzīta par neatbilstošu augstāka

9juridiska spēka tiesību normai.

10Minētās Satversmes tiesas likuma normas Satversmes tiesai

11piešķir plašu rīcības brīvību izlemt, no kura brīža spēku zaudē

12tāda norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka

13tiesību normai. Lemjot par brīdi, kad apstrīdētā norma zaudē

14spēku, jāņem vērā ne vien pieteikuma iesniedzēju, bet arī citu

15personu tiesības un intereses. Turklāt apstrīdētās normas

16atzīšana par spēkā neesošu nedrīkst radīt jaunus Satversmē

17noteikto pamattiesību aizskārumus (sk. Satversmes tiesas 2016.

18gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 17.

19punktu).

20Pieteikuma iesniedzējs nav lūdzis atzīt apstrīdēto normu par

21spēkā neesošu ar atpakaļejošu datumu. Satversmes tiesa secina, ka

22šajā gadījumā ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka Satversmei

23neatbilstošā norma vēl kādu laiku paliek spēkā, lai dotu iespēju

24likumdevējam pieņemt jaunu tiesisko regulējumu.

25Ievērojot to, ka jaunā tiesiskā regulējuma pieņemšanai

26likumdevējam nepieciešams saprātīgs laika posms, apstrīdētā norma

27atzīstama par spēkā neesošu no 2018. gada 1. jūnija.

28Nolēmumu

29daļa

30Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

31Satversmes tiesa

32nosprieda:

33atzīt Izglītības likuma 50. panta 1. punktu, ciktāl tas

34nosaka absolūtu aizliegumu personai, kura tikusi sodīta par

35tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu, strādāt par pedagogu, par

36neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 106. pantam un spēkā

37neesošu no 2018. gada 1. jūnija.

38Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

39Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

40Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

41Ziemele