41. pants
, kas regulēja mazākumtautību izglītības programmu

īstenošanu, savukārt ar 2022. gada Grozījumu 12. pantu

Izglītības likuma pārejas noteikumos ieviestais 102. punkta

1. apakšpunkts paredz šo grozījumu 6. panta spēkā

stāšanās noteikumus. Līdz ar to apstrīdētās normas to kopsakarā

veido tiesisko regulējumu, kas no 2023. gada

1. septembra izslēdz iespēju privātajās izglītības iestādēs

pirmsskolas izglītības pakāpē un noteiktās pamatskolas izglītības

pakāpes klasēs, proti, 1., 4. un 7. klasē, vispārējo

izglītību iegūt mazākumtautību izglītības programmu ietvaros.

Tādējādi izskatāmajā lietā ir vērtējama apstrīdēto normu kā

vienota tiesiskā regulējuma atbilstība augstāka juridiska spēka

normām.

Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis izteica Satversmes tiesai lūgumu

izbeigt tiesvedību attiecībā uz Izglītības likuma 9. panta

1.1 daļu, jo prasījums par šīs normas satversmību

esot uzskatāms par izspriestu (sk. lietas materiālu

3. sēj. 75., 76. un 129. lp.). Tomēr Satversmes

tiesa lietā Nr. 2018-22-01 minēto normu vērtēja kopsakarā ar

Izglītības likuma normām, kuras regulēja mācību valodu lietojuma

proporciju formālās izglītības sistēmas ietvaros īstenotajās

mazākumtautību izglītības programmās. Tādējādi Izglītības likuma

9. panta 1.1 daļas satversmība kopsakarā ar

tām tiesību normām, kuras apstrīdētas izskatāmajā lietā, nav

pārbaudīta. Tātad šis Saeimas lūgums ir noraidāms.

27. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis izteica Satversmes

tiesai lūgumu vērtēt, vai Pieteikuma iesniedzēji ir piederīgi

kādai no Latvijā vēsturiski dzīvojošām mazākumtautībām un vai

tādējādi uz viņiem ir attiecināms Satversmes 114. pants un

Minoritāšu konvencija (sk. lietas materiālu

3. sēj. 129. lp.). Pēc Saeimas ieskata, no

lietas materiāliem, tostarp Fizisko personu reģistra datiem,

neizrietot Pieteikuma iesniedzēju piederība krievu

mazākumtautībai. Pieteikuma iesniedzēja Dana Džibuti saskaņā ar

civilstāvokļa aktu reģistra ierakstiem esot piederīga gruzīnu

tautībai. Savukārt Dominika Džibuti tautība civilstāvokļa aktu

reģistrā neesot norādīta, tātad bērna vecāki uz vienošanās pamata

esot nolēmuši nesaistīt bērnu ar piederību noteiktai tautībai.

Tādēļ esot pamats šaubām par to, vai apstrīdētās normas vispār

aizskar Pieteikuma iesniedzēju pamattiesības, kas izriet no

Satversmes 114. panta un Minoritāšu konvencijas. Turpretī

Pieteikuma iesniedzēji norādīja, ka sevi identificējot ar krievu

mazākumtautību un ka viņiem ar šo mazākumtautību esot ģimeniskas

saites (sk. lietas materiālu

5. sēj. 140. lp.).

Mazākumtautības statuss izprotams atbilstoši Satversmes

114. pantam un Minoritāšu konvencijai (sal.

sk. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra

sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 15.2. punktu).

Atbilstoši likuma "Par Vispārējo konvenciju par nacionālo

minoritāšu aizsardzību" 2. pantam termins

"nacionālās minoritātes", kas nav definēts Minoritāšu

konvencijā, šīs konvencijas izpratnē nozīmē Latvijas pilsoņus,

kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešiem,

paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā un uzskata sevi par

piederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai, vēlas saglabāt un

attīstīt savu kultūru, reliģiju vai valodu (sal.

sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 22. punktu).

Noskaidrojot, vai persona ir uzskatāma par piederīgu

mazākumtautībai, būtiska ir pašas personas subjektīvā izvēle un

vēlme saglabāt un attīstīt savas mazākumtautības kultūru,

reliģiju vai valodu (sk.: Advisory committee on the Framework

Convention for the Protection of National Minorities, "The

Framework Convention: a key tool to managing diversity through

minority rights", 27 May 2016, ACFC/56DOC(2016)001, paras

9-11). Tomēr šāda pašidentifikācija nevar būt balstīta

patvaļīgos apsvērumos. Personas subjektīvajai izvēlei jābūt

nesaraujami saistītai ar personas identitāti raksturojošiem

objektīviem kritērijiem (sk.: Council of Europe,

"Explanatory Report to the Framework Convention for the

Protection of National Minorities", 1 February 1995,

para. 35). Tas vien, ka persona identificējas ar

kādu mazākumtautību, nenozīmē, ka tā būtu atzīstama par piederīgu

šai mazākumtautībai, ja vien to neapliecina objektīvi

kritēriji.

Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēju likumiskais pārstāvis -

tēvs - norādīja uz savas ģimenes saikni ar krievu tautību, proti,

uz to, ka viņa tēvs un attiecīgi Pieteikuma iesniedzēju vectēvs

esot bijis piederīgs šai mazākumtautībai (sk. lietas

materiālu 5. sēj. 140. lp.). Pieteikuma

iesniedzēja Dominika Džibuti dzimšanas apliecībā kā viņa mātes

tautība norādīta krievu tautība (sk. lietas materiālu

1. sēj. 49. lp.). Tāpat tiesas sēdē Pieteikuma

iesniedzēju tēvs uzsvēra, ka ģimenē runājot krievu valodā

(sk. lietas materiālu

5. sēj. 140. lp.). Pieteikuma iesniedzēju

vēlmi uzturēt dzimtas saites un piederēt pie krievu

mazākumtautības apliecina arī tas, ka Pieteikuma iesniedzēji jau

ilgstoši izglītību iegūst privātajās mazākumtautību izglītības

iestādēs, kurās tika nodrošināta krievu valodas apguve, kā arī

krievu etniskās un kultūras savdabības nostiprināšana. Līdz ar to

Pieteikuma iesniedzēju saikni ar krievu mazākumtautību apliecina

vairāku apstākļu kopums.

Satversmes tiesas rīcībā nav citu apsvērumu, kas liktu

apšaubīt Pieteikuma iesniedzēju pašidentifikācijas pamatojumu.

Turklāt Satversmes tiesā jau ir izskatīta lieta, kurā pieteikuma

iesniedzēja Dana Džibuti aizsargāja savas tiesības, kas

ietvertas Satversmes 114. pantā (sk. Satversmes

tiesas 2019. gada 13. novembra spriedumu lietā

Nr. 2018-22-01). Tāpat arī Eiropas Cilvēktiesību

tiesā ir izskatīta lieta par Danas Džibuti tiesībām iegūt

izglītību tādā izglītības iestādē, kurā tiek īstenota

mazākumtautību izglītības programma (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 16. novembra spriedumu

lietā "Džibuti and Others v. Latvia", pieteikums

Nr. 225/20 u. c.).

Līdz ar to konkrētajos apstākļos Pieteikuma iesniedzēji ir

atzīstami par personām, kurām ir Satversmes 114. pantā

ietvertās pamattiesības.

28. Ņemot vērā apstrīdēto normu saturu, lietas

faktiskos apstākļus un pieteikumā norādītos argumentus par

apstrīdēto normu iespējamo neatbilstību Satversmei, secināms, ka

izskatāmās lietas pamatjautājums ir par personu, kuras pieder pie

mazākumtautībām, tiesībām privātajās mazākumtautību izglītības

iestādēs pirmsskolas un pamatizglītības pakāpē iegūt vispārējo

izglītību un apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, kā arī

etnisko un kultūras savdabību.

Līdz ar to visupirms nepieciešams vērtēt apstrīdēto normu

atbilstību Satversmes 114. pantam un 112. panta

pirmajam teikumam to kopsakarā, bet pēc tam - atbilstību

Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības

aizsardzības principam.

29. Satversmes 114. pants nosaka: "Personām,

kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un

attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību."

Satversmes 114. pants aptver ne tikai personas tiesības

saglabāt savu valodu un kultūru, bet arī kolektīvas tiesības ar

vienotu mērķi nodrošināt mazākumtautības identitātes saglabāšanos

un attīstību, jo pie mazākumtautības piederoša persona savu

identitāti var saglabāt kopīgi ar citām pie attiecīgās

mazākumtautības piederošām personām (sal. sk. Satversmes

tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2018-12-01 23. punktu). Valstij saskaņā ar

Satversmes 114. pantu ir pienākums respektēt un garantēt pie

mazākumtautībām piederošo personu tiesības apgūt, saglabāt un

attīstīt savu valodu, kā arī etnisko un kultūras savdabību

(sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada

13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01

15.2. punktu).

Satversmes 114. pantā ietverto tiesību saturs atklājams

kopsakarā ar citām Satversmes normām un Latvijai saistošiem

starptautisko tiesību dokumentiem mazākumtautību tiesību

aizsardzības jomā, it sevišķi Minoritāšu konvenciju.

Minoritāšu konvencijas 13. panta pirmā daļa paredz pie

mazākumtautībām piederošo personu tiesības izveidot un vadīt

privātas izglītības un apmācības iestādes.

Valsts pienākums nodrošināt pie mazākumtautībām piederošo

personu tiesības izglītības procesā apgūt, saglabāt un attīstīt

savu valodu, kā arī etnisko un kultūras savdabību ir paredzēts

arī citos Latvijai saistošos starptautisko tiesību aktos. Bērnu

tiesību konvencijas 30. pantā ir noteiktas pie nacionālajām

minoritātēm piederošu bērnu tiesības praktizēt un lietot dzimto

valodu. Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un

kultūras tiesībām 13. panta trešā un ceturtā daļa paredz

personu tiesības brīvi dibināt privātas izglītības iestādes, kā

arī vecāku tiesības izvēlēties to, ka viņu bērni tiks izglītoti

privātās izglītības iestādēs, ciktāl šīs privātās izglītības

iestādes atbilst valsts noteikto prasību minimumam. Saskaņā ar

Konvencijas pret diskrimināciju izglītībā 5. panta pirmo

daļu valstij ir jāatzīst pie mazākumtautībām piederošo personu

tiesības īstenot to pašu organizētus izglītības pasākumus, kas

aptver privātu izglītības iestāžu uzturēšanu un - atkarībā no

katras valsts izglītības politikas - arī mazākumtautības valodas

izmantošanu mācību procesā, ievērojot valsts noteiktos

standartus.

Tiesības uz izglītību ietvertas Satversmes 112. panta

pirmajā teikumā. Atšķirībā no Satversmes 112. panta otrā

teikuma, kas ir attiecināms uz pamatizglītību un vidējo

izglītību, šā panta pirmais teikums nosaka pamattiesības iegūt

izglītību šo tiesību plašākajā izpratnē un ir attiecināms uz visu

pakāpju un veidu izglītības programmām (sal. sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 6. maija sprieduma

lietā Nr. 2010-57-03 11.1. punktu). Tātad tiesības

uz izglītību aptver visu izglītības procesu un tā īstenošanu

tostarp atbilstoši valsts izveidotajām izglītības programmām. Ja

valsts savas rīcības brīvības ietvaros izveido šādas programmas

un regulē to īstenošanu, tām ir jāatbilst Satversmes

112. pantā ietvertajiem valsts pienākumiem.

Satversmes 112. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības

uz izglītību var tikt īstenotas izglītības procesā ne tikai

valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, bet arī privātās

izglītības iestādēs. Līdz ar to privāto mazākumtautību izglītības

iestāžu īstenotā izglītības procesā - proti, to darbībā un

izglītības ieguvē šādās izglītības iestādēs - tiek īstenotas gan

Satversmes 114. pantā, gan 112. panta pirmajā teikumā

ietvertās tiesības (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada

13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01

15.2. punktu).

Pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības dibināt un

vadīt savas izglītības iestādes aptver izglītības iestādes, kurās

tiek īstenotas dažādu veidu izglītības programmas. Pie

mazākumtautībām piederošas personas ir tiesīgas dibināt

neformālās izglītības iestādes, piemēram, vasaras skolas un

svētdienas skolas. Tāpat pie mazākumtautībām piederošas personas,

kuras vēlas apgūt, saglabāt un attīstīt mazākumtautības valodu,

kā arī etnisko un kultūras savdabību, ir tiesīgas atbilstoši

valsts tiesiskajam regulējumam dibināt un vadīt arī tādas

privātas izglītības iestādes, kas nodrošina arī vispārējās

izglītības ieguvi.

Līdz ar to no Satversmes 114. panta kopsakarā ar

112. pantu izriet pie mazākumtautībām piederošo personu

tiesības dibināt un vadīt tādas privātas izglītības iestādes,

kurās īstenotais izglītības process aptver vispārējās izglītības

ieguvi un mazākumtautības valodas, kā arī etniskās un kultūras

savdabības saglabāšanu un attīstību, un pie mazākumtautībām

piederošu personu tiesības iegūt izglītību privātajās

mazākumtautību izglītības iestādēs.

29.1. Demokrātiskas tiesiskas valsts pienākums ir

nodrošināt katra cilvēka tiesību ievērošanu un radīt harmonisku

tiesisko ietvaru brīvas, izglītotas personības attīstībai.

Satversmes 114. pantā ietvertās tiesības ir tikai viens no

šā ietvara elementiem, kas jālīdzsvaro ar kopējām sabiedrības

vērtībām (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada

23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01

24.3. punktu).

Tiesības uz izglītību ir tādas tiesības, kuras valstij ir

jāregulē (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1968. gada 23.

jūlija sprieduma lietā ""Relating to Certain

Aspects of the Laws on the Use of Languages in Education in

Belgium" v. Belgium", pieteikums Nr. 1474/62

u. c., I B daļas 5. punktu). Valstij ir jānosaka tāds

tiesiskais regulējums, kas ļauj sasniegt visus izglītības mērķus

atbilstoši konkrētai izglītības pakāpei un veidam.

Latvijas izglītības sistēmas mērķi nodrošināt ikvienam

Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko

potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību,

demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli Satversmes

tiesa ir atzinusi par atbilstošu ne tikai pašu izglītojamo, bet

arī visas sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas

2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2018-12-01 20. punktu un 2017. gada

21. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-03-01

13.1. punktu). Primāri šā mērķa sasniegšana tiek

nodrošināta, izglītojamam iegūstot vispārējo izglītību. Vispārējā

izglītība tiek īstenota pirmsskolas izglītības, pamatizglītības

un vidējās izglītības pakāpēs.

Vispārējā izglītība ir īstenojama atbilstoši valsts izglītības

standartiem - noteikumiem par mācību saturu, metodēm, procesu un

izglītības iestāžu rīcības brīvības ietvariem. Pirmsskolas

izglītības vadlīnijās noteikts izglītības obligātais saturs

pirmsskolas izglītības pakāpē, bet valsts pamatizglītības

standartā - pamatizglītības obligātais saturs. Papildus tam

vispārējās izglītības ieguvi, tās saturu un organizāciju

atbilstoši izglītības veidam, pakāpei un mērķgrupai nosaka

vispārējās izglītības programmas un vispārējās izglītības mācību

priekšmetu programmas. Vispārējās izglītības programmā atbilstoši

Izglītības likumam, Ministru kabineta noteikumiem un valsts

vispārējās izglītības standartam vai Pirmsskolas izglītības

vadlīnijām noteikti izglītības programmas īstenošanas mērķi un

uzdevumi, izglītības saturs un plānotie tā apguves rezultāti

mācību jomā vai jomas daļā, kā arī noregulēti citi ar izglītības

nodrošināšanu saistīti jautājumi. Valsts vispārējās izglītības

standarts ir obligāts ikvienam, kas izstrādā un īsteno vispārējās

izglītības programmas, izņemot pirmsskolas izglītības programmas,

kuru izstrādāšanā ir obligātas Pirmsskolas izglītības vadlīnijas.

Izglītības iestāde drīkst īstenot tikai licencētas vispārējās

izglītības programmas.

Valstij ir jāveido tāda izglītības sistēma, kas spēj

nodrošināt valsts noteikto izglītības standartu neatkarīgi no tā,

vai izglītības process notiek valsts vai privātās izglītības

iestādēs. Tādēļ valstij ir pienākums attiecināt Pirmsskolas

izglītības vadlīnijas un valsts vispārējās izglītības standartus

gan uz valsts un pašvaldību, gan uz privātajām izglītības

iestādēm un atzīt tikai tādu privātajās izglītības iestādēs

iegūtu izglītību, kas atbilst šīm prasībām (sal. sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra sprieduma

lietā Nr. 2018-22-01 15.3. punktu). Arī Minoritāšu

konvencijā valstīm paredzētā plašā rīcības brīvība tajā noteikto

principu iedzīvināšanā citstarp izpaužas valsts noteiktajās

pārraudzības formās un izglītības satura standartos.

Vispārējās izglītības iestādes pamatuzdevums ir īstenot

vispārējās izglītības programmas. Tātad, ja pie mazākumtautībām

piederošas personas vēlas dibināt un vadīt privātas izglītības

iestādes, kurās īstenojamais izglītības process aptver vispārējās

izglītības ieguvi un mazākumtautības valodas, kā arī etniskās un

kultūras savdabības apgūšanu, saglabāšanu un attīstību, vai arī

vēlas iegūt izglītību šādās izglītības iestādēs, tad vispārējās

izglītības programmu īstenošanai šādās izglītības iestādēs ir

jāatbilst noteiktajam normatīvajam regulējumam.

Mācību valoda ir būtisks vispārējās izglītības īstenošanas

elements, un valsts ir tiesīga tās lietojumu regulēt.

29.2. Izglītības process izglītības iestādēs, it

sevišķi privātajās izglītības iestādēs, ir aplūkojams kompleksi.

Tas aptver gan mācību, gan audzināšanas darbu un tiek īstenots

dažādu izglītības programmu veidā. Vispārējās izglītības

programma ir tikai viena no šīm programmām. Mūsdienās izglītības

iestāžu mērķis ir attīstīt izglītojamo spēju mācīties mūža

garumā, domāt un darboties dažādās situācijās, dzīvot

daudzveidīgā pasaulē kā aktīvam, atbildīgam pilsonim, un šis

mērķis var tikt sasniegts daudzpusējā veidā, integrējot un

sasaistot dažādas izglītības programmas un neformālo

komunikācijas procesu. Citstarp izglītības iestādes, kurās tiek

īstenotas vispārējās izglītības programmas, ir tiesīgas īstenot

interešu izglītības programmas bez licences saņemšanas (sk.

Izglītības likuma 47. panta otro daļu).

Tāpat izglītības procesa organizēšanā būtiska ir no privāto

izglītības iestāžu autonomijas izrietošā organizatoriskā un

metodoloģiskā brīvība. Izglītības iestādes ir patstāvīgas

izglītības programmu izstrādē un īstenošanā, darbinieku

izraudzīšanā, finanšu, saimnieciskajā un citā darbībā saskaņā ar

Izglītības likumu un citiem tiesību aktiem (sk. Izglītības

likuma 28. pantu). Privātās izglītības iestādes, tostarp

pie mazākumtautībām piederošu personu dibinātās izglītības

iestādes, īstenojot izglītības programmas, var izmantot pašu

izraudzītas mācību metodes un pašas organizēt mācību procesu,

ciktāl tas atbilst normatīvajiem tiesību aktiem.

Līdz ar to secināms, ka privātas izglītības iestādes darbība

izglītības procesa īstenošanā ir vērtējama kā daudzpusēja sistēma

un vispārējās izglītības nodrošināšana var būt tikai viens no šīs

darbības aspektiem. Privāto izglītības iestāžu darbības

regulējums vispār dod tām relatīvi lielu rīcības brīvību, bet to

sašaurina ar izglītības iestāžu gribu nodrošināt vispārējo

izglītību saistītais pienākums ievērot valsts standartus, tostarp

Pirmsskolas izglītības vadlīnijas un valsts pamatizglītības

standartu.

Regulējot valodu lietojumu vispārējās izglītības procesā

pirmsskolas un pamatizglītības pakāpē privātajās izglītības

iestādēs, valsts ierobežo pie mazākumtautībām piederošo personu

tiesības izglītības procesā privātajās mazākumtautību izglītības

iestādēs iegūt vispārējo izglītību, kā arī apgūt, saglabāt un

attīstīt mazākumtautības valodu, kultūru un etnisko

savdabību.

Līdz ar to apstrīdētās normas

ierobežo Pieteikuma iesniedzēju pamattiesības, kas izriet no

Satversmes 114. panta kopsakarā ar 112. panta pirmo

teikumu.

30. Saeima, Izglītības un zinātnes ministrija un citas

pieaicinātās personas ir norādījušas, ka apstrīdēto normu, kā arī

izglītības ieguves valodas reformas plašākajā izpratnē

nepieciešamība izriet citstarp no padomju okupācijas sekām un

būtu vērtējama šādā kontekstā (sk. lietas materiālu

1. sēj. 70.-77. lp., 3. sēj. 2. un 145. lp.,

5. sēj. 71. un 87. lp.).

Īpašie apstākļi, kas izveidojušies valsts ilgstošas okupācijas

un rusifikācijas rezultātā, jau ir analizēti Satversmes tiesas

judikatūrā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu

daļas 1. un 2. punktu un 2019. gada

23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01

24.2. punktu).

30.1. 20. gadsimta sākumā Latvijā dzīvoja dažādu

tautību pārstāvji, tostarp krievi, ebreji, vācbaltieši, poļi,

baltkrievi, lietuvieši un citi, un to īpatsvars sasniedza

aptuveni ceturto daļu no visiem valsts iedzīvotājiem (sk.:

Bleiere D. u. c. Latvijas vēsture.

20. gadsimts. Rīga: Jumava, 2005, 185. lpp.;

Švābe A. (red.) Latvju enciklopēdija. Otrais sējums.

Stokholma: Trīs zvaigznes, 1950-1951, faksimilizdevums. Rīga:

Antēra, 2005, 1638. lpp.).

Latvijas mazākumtautību kultūras sāka savu unikālo attīstības

ceļu pēc 1918. gada 18. novembra, kad etnokulturālie

kopumi kļuva par minoritātēm un pie tiem piederīgie iedzīvotāji -

par Latvijas pilsoņiem (sk. Satversmes tiesas 2019. gada

23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01

22. punktu; sk. arī: Dribins L., Goldmanis J.

Mazākumtautību devums Latvijas Republikas kultūrā. Grām.:

Stradiņš J. (red.) Latvieši un Latvija: akadēmiskie raksti.

IV sējums "Latvijas kultūra, izglītība,

zinātne". Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2013,

231. lpp.). Pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas

pieņemtais tiesiskais regulējums nodrošināja mazākumtautību

tiesības veidot savu skolu pārvaldi un valsts un pašvaldību

finansiālo atbalstu mazākumtautību izglītības iestādēm (sk.:

Bleiere D. u. c. Latvijas vēsture. 20. gadsimts. Rīga:

Jumava, 2005, 186. lpp.). 1933./1934. mācību gadā Latvijā

darbojās 38 mazākumtautību ģimnāzijas un 555 pamatskolas (sk.:

Butulis I., Zunda A. Latvijas vēsture. Labots un papildināts

trešais izdevums. Rīga: Jumava, 2019, 94. lpp.).

Otrā pasaules kara un divu secīgu totalitāru okupācijas režīmu

ietekmē būtiski mainījās Latvijas etniskais sastāvs. Visu etnisko

grupu pārstāvji cieta no abu režīmu represīvās politikas.

Karadarbības, represiju un emigrācijas rezultātā

1940.-1959. gadā Latvija zaudējusi kopumā 325 tūkstošus visu

tautību iedzīvotāju, tostarp 267 tūkstošus latviešu (sk.:

Bleiere D. u. c. Latvijas vēsture. Latvijas

vēsture. 20. gadsimts. Rīga: Jumava, 2005,

363. lpp.).

PSRS īstenotās okupācijas laikā Latvijas iedzīvotāju etniskā

sastāva proporcijas mainīja galvenokārt straujais iedzīvotāju

pieplūdums no citām PSRS teritorijām, ko veicināja gan okupācijas

varas mērķtiecīgā politika, gan sociālistiskā industrializācija,

gan PSRS bruņoto spēku vai iekšējā karaspēka militārpersonu

izvēle pēc demobilizēšanās apmesties uz dzīvi Latvijas Republikā

un citi faktori (sal. sk. turpat, 364. lpp.). Atzīts,

ka Latvijas situācija bija unikāla pat visas Eiropas mērogā, jo

ir grūti atrast citu valsti, kurā relatīvi tik īsā laika posmā

imigranti būtu ieplūduši tik masveidīgi (turpat). Tajā

pašā laika posmā imigrācija notika arī daudzās Rietumeiropas

valstīs, taču, atšķirībā no Latvijas, - ar šo valstu piekrišanu.

Šajā ziņā pastāvēja vēl viena būtiska atšķirība: Rietumeiropas

valstu valdības veica pasākumus, lai panāktu imigrantu sociālo

integrāciju, turpretī padomju imigranti mērķtiecīgi netika

integrēti Latvijas sabiedrībā (sal. sk. Satversmes tiesas

2005. gada 13. maija sprieduma lietā

Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 1. punktu).

Citstarp integrācija nenotika arī tādēļ, ka Latvijas valsts kā

starptautisko tiesību subjekta teritorija un daļa iedzīvotāju

atradās PSRS prettiesiskās okupācijas varā, bet valsts varas

institūciju darbība bija ierobežota.

Pavisam pēckara gados Latvijā esot ieradušies aptuveni četri

miljoni cilvēku (turpat, 365. lpp.). Tajā pašā laikā

Otrais pasaules karš, kā arī pēc tā notikušās represijas vēl

vairāk pasliktināja latviešu demogrāfiskās tendences, un pēc

absolūtā pieauguma 1959.-1988. gadā latvieši ieņēma pēdējo

vietu PSRS okupēto valstu pamattautību vidū (turpat,

367. lpp.). Līdz ar to šajā laikā latviešu īpatsvars

Latvijā bija samazinājies no nepilniem 80 procentiem pirms

Otrā pasaules kara līdz 52 procentiem 1989. gadā

(turpat, 364. lpp.). 1989. gadā latvieši

bija mazākumā visās valsts lielākajās pilsētās (turpat,

365. lpp.). Pilsētās cittautiešu īpatsvars

sasniedza 56 procentus un Rīgā vēl vairāk -

63,5 procentus, proti, tur latvieši bija mazākumā

(sk.: Eglīte P. Padomju okupācijas režīms Baltijā

1944.-1959. gadā: politika un tās sekas. Latvijas Vēstnesis,

20.06.2002., Nr. 93, ar atsauci uz Latvijas 2000. gada

tautas skaitīšanas rezultātiem).

30.2. PSRS okupācijas varas veicinātās migrācijas un

rusifikācijas politikas dēļ aktuāls kļuva valodu lietojums. Kaut

arī cittautiešu sastāvā bija vai visu toreizējās PSRS tautu

pārstāvji, tomēr krievu tautības pārstāvji bija pārsvarā:

1989. gadā viņi veidoja 70,8 procentus no visiem

cittautiešiem un krievu valodu arī daudzi citu tautību pārstāvji

atzina par savu dzimto valodu (sk.: Eglīte P. Padomju

okupācijas režīms Baltijā 1944.-1959. gadā: politika un tās

sekas. Latvijas Vēstnesis, 20.06.2002., Nr. 93; sk. arī

Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma

lietā Nr. 2018-12-01 24.2. punktu). Tas citstarp

izskaidrojams ar faktu, ka Latvijā iebraukušo skaitliski mazāko

tautu pārstāvju valodas lietotāju atsevišķās apdzīvotās vietās un

darba kolektīvos bija pārāk maz, lai tie varētu veidot savas

etniskās kopības. Savukārt ieceļojušie krievu tautības pārstāvji

visbiežāk atradās pietiekami lielā savu tautiešu vai vismaz

krievu valodas pratēju saimē (sk.: Eglīte P. Padomju

okupācijas režīms Baltijā 1944.-1959. gadā: politika un tās

sekas. Latvijas Vēstnesis, 20.06.2002., Nr. 93).

Saziņas jautājums tika risināts, īstenojot vispārēju

rusifikāciju, ļaujot ikdienas saziņā bez ierobežojumiem lietot

krievu valodu un uzspiežot tās lietošanu valsts iestādēs (sal.

sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.2. punktu).

Okupācijas laikā izglītības sistēma tika izmantota kā

galvenais etniskās asimilācijas instruments. Izglītības procesā

rusifikācija izpaudās divplūsmu izglītības iestāžu sistēmas

izveidē, kas pēc būtības nozīmēja segregāciju: līdzās izglītības

iestādēm, kas nodrošināja izglītību latviešu valodā, tika

izveidotas izglītības iestādes, kurās mācības notika tikai krievu

valodā (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada

13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu

daļas 1. punktu). Mazākumtautību skolas tika

likvidētas.

Ņemot vērā rusifikācijas politikas ietekmi, okupētajā Latvijā

jau 70. gados no tiem bērniem, kuri nebija ne latvieši, ne

krievi, 85 procenti mācījās izglītības iestādēs ar krievu

mācību valodu, bet tikai 15 procenti - izglītības iestādēs ar

latviešu mācību valodu (sal. sk. Satversmes tiesas

2005. gada 13. maija sprieduma lietā

Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 1. un 2. punktu).

Turklāt skolās ar latviešu mācību valodu pastiprināti bija

pieprasīta krievu valodas apguve (sal. sk. Satversmes

tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2018-12-01 24.2. punktu).

1989. gada tautas skaitīšanas laikā Latvijā tikai

27,1 procents poļu vēl prata savas tautas valodu,

22,5 procenti ebreju vēl varēja runāt jidišā,

32,2 procenti baltkrievu un 45,9 procenti ukraiņu

ģimenē vēl lietoja savu nacionālo valodu (sk.: Dribins L.

Latvijas Nacionālo minoritāšu historiogrāfija atjaunotajā

Latvijas Republikā 1990.-2008. gadā. Latvijas vēstures

institūta žurnāls Nr. 1(70), 2009, 95. lpp., ar atsauci uz

tautas skaitīšanas datiem). Proti, asimilācijas rezultātā

mazākumtautības bija zaudējušas savu mazākumtautības identitāti.

Atbilstoši tā paša 1989. gada tautas skaitīšanas datiem

latviešu valodu, pēc pašu atzinuma, prata 22 procenti

Latvijā dzīvojošo krievu un 10-64 procenti citu tautību

pārstāvju (sk.: Eglīte P. Padomju okupācijas režīms Baltijā

1944.-1959. gadā: politika un tās sekas. Latvijas Vēstnesis,

20.06.2002., Nr. 93, ar atsauci uz: Eglīte P. Iedzīvotāju

ataudzes etniskie aspekti Latvijā. LPSR ZA Vēstis, 1991,

Nr. 2 (523), 23.-33. lpp.). Vēl 10 gadus pēc

okupācijas beigām 50,2 procenti cittautiešu jeb

21 procents visu iedzīvotāju, pēc pašu vērtējuma, neprata

valsts valodu (turpat, ar atsauci uz: Latvijas 2000. gada

tautas skaitīšanas rezultāti. Rīga: Centrālā statistikas

pārvalde, 2002, 145.-147. lpp.).

Okupācijas sekas ir nasta, kas netaisnīgi ietekmē visu

sabiedrību. Šīs sekas ir jūtamas joprojām, citstarp arī

izglītības un valodas aspektā.

30.3. Jau kopš 1991. gada Latvijā tiek veikta

mērķtiecīga padomju okupācijas varas īstenotās rusifikācijas

politikas rezultātā radītās divplūsmu izglītības iestāžu sistēmas

reforma.

1991. gada Latvijas Republikas Izglītības likuma

5. pantā bija noteikts, ka Latvijas Republikā ir garantētas

tiesības iegūt izglītību valsts valodā, un tādējādi ikvienam

izglītojamam tika piešķirtas tiesības izglītoties latviešu

valodā. 1995. gadā tika noteikts, ka

vispārizglītojošās skolās, kurās mācību valoda nav latviešu

valoda, 1.-9. klasē vismaz divos, bet 10.-12. klasē

vismaz trijos mācību priekšmetos mācībām jānotiek valsts valodā

(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20.2. punktu).

1998. gadā tika pieņemts jauns Izglītības likums, ar kuru

tika uzsākta izglītības iestāžu segregācijas atcelšana un

paredzēta vienotas izglītības sistēmas izveidošana (sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2018-12-01 20.2. punktu un 2005. gada

13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu

daļas 3. punktu). Šā likuma 9. panta pirmajā daļā

tika noteikts vispārīgais princips, ka valsts un pašvaldību

izglītības iestādēs izglītību iegūst valsts valodā, bet otrās

daļas 2. punkts paredzēja, ka citā valodā izglītību var

iegūt citstarp arī valsts un pašvaldību izglītības iestādēs,

kurās tiek īstenotas mazākumtautību izglītības programmas (sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2018-12-01 20.2. punktu).

Nākamajā izglītības ieguves valodas reformas posmā tika

noteikts, ka ar 2004. gada 1. septembri valsts un

pašvaldību vidējās izglītības iestādēs, kuras īsteno

mazākumtautību izglītības programmas, sākot no 10. klases,

vispārējās izglītības ieguve valsts valodā tiek nodrošināta ne

mazāk kā trijās piektdaļās no kopējās mācību stundu slodzes

mācību gadā, ieskaitot svešvalodas, kā arī tiek nodrošināta ar

mazākumtautības valodu, identitāti un kultūru saistīta mācību

satura apguve mazākumtautības valodā (sk. 2004. gada

5. februāra grozījumu Izglītības likuma pārejas noteikumu

9. punkta 3. apakšpunktā un Satversmes tiesas

2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2018-12-01 20.2. punktu).

Sākot ar 2008./2009. mācību gadu, bija spēkā prasība, ka

mazākumtautību izglītības programmās vidusskolā katru mācību gadu

ne mazāk kā pieci mācību priekšmeti, neskaitot latviešu valodu un

literatūru, jāapgūst latviešu valodā (sk. Ministru kabineta

2008. gada 2. septembra noteikumus Nr. 715

"Noteikumi par valsts vispārējās vidējās izglītības

standartu un vispārējās vidējās izglītības mācību priekšmetu

standartiem").

Laika posmā no 2008. gada līdz pat 2015. gadam tika

veikts valsts valodas situācijas monitorings, vērtējot arī

izglītības ieguves valodas reformas posmu ietekmi uz valsts

valodas zināšanu dinamiku, izglītības kvalitāti un citus

rādītājus (sk. Satversmes tiesas 2019. gada

23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01

20.2. punktu).

Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un

integrācijas pamatnostādnēs 2012.-2018. gadam secināts, ka

Latvijā okupācijas periodā radušās lielās krievu valodā runājošās

imigrantu kopienas dēļ joprojām ir vērojamas divkopienu

sabiedrības pazīmes: nošķirtas informācijas telpas, politiskajā

vidē vērojamā sašķeltība pēc nacionālajām pazīmēm, atšķirīgas

sociālās atmiņas, valodas nošķirtība darba kolektīvos, skolās,

bērnudārzos (sk.: Nacionālās identitātes, pilsoniskās

sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes

2012.-2018. gadam. Rīga, 2012, 8. lpp. Pieejams:

km.gov.lv).

Turpinot valsts valodas kā izglītības ieguves valodas

nostiprināšanu, 2018. gadā tika noteikts, ka arī privātajās

izglītības iestādēs vispārējo izglītību un profesionālo izglītību

pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē iegūst valsts

valodā. Atbilstoši šim tiesiskajam regulējumam mazākumtautību

izglītības programmās no 1. klases līdz 6. klasei

mācību satura apguve valsts valodā bija jānodrošina vismaz 50

procentu apjomā, savukārt no 7. klases līdz 9. klasei -

vismaz 80 procentu apjomā no kopējās mācību stundu slodzes

mācību gadā, ieskaitot svešvalodas (sk. 2018. gada

22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1.

un 3. pantu).

2022. gadā 24 procenti no visiem izglītojamiem

apguva vispārējo izglītību mazākumtautību pirmsskolas izglītības

programmu un mazākumtautību pamatizglītības programmu ietvaros

(sk. likumprojekta Nr. 1519/Lp13 "Grozījumi

Izglītības likumā" anotāciju).

30.4. Satversmes tiesa jau 2019. gadā spriedumā

lietā Nr. 2018-12-01 konstatēja, ka krievu valodas lietojums

Latvijā vēl joprojām ir ļoti plašs. Minētajā lietā tika atzīts,

ka krievu valodas izvēle ir pieejama kinoteātros un televīzijas

pārraidēs, daudzu plašsaziņas līdzekļu saturs pamatā tiek veidots

krievu valodā, arī daudzi preses izdevumi ir pieejami tikai

krievu valodā. Citstarp krievu valoda Latvijā raksturota kā

pašpietiekama (sk. Satversmes tiesas 2019. gada

23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01

24.2.punktu).

Valsts valodas pamatnostādnēs 2021.-2027. gadam, kas

pieņemtas 2021. gadā, konstatēts, ka Eiropas valstu

kontekstā Latvijā sociolingvistisko un līdz ar to valsts valodas

situāciju joprojām ietekmē padomju okupācijas sekas

(sk. Ministru kabineta 2021. gada 25. augusta

rīkojumu Nr. 602 "Par Valsts valodas politikas

pamatnostādnēm 2021.-2027. gadam"). Paralēli

valsts valodai publiskajā telpā plaši tiek lietota krievu valoda,

kas ietekmē arī šo valodu nezinošu personu tiesības un iespējas.

Atsevišķi fakti norāda uz to, ka krievu valodu nezinoši un pie

attiecīgās mazākumtautības nepiederoši jaunieši tiek diskriminēti

sabiedrībā, it īpaši darba tirgū. Piemēram, Aģentūras

2020. gada pētījumā konstatēts, ka vairāk nekā puse jeb

55 procenti aptaujāto latviešu jauniešu vecumā no 19 līdz 34

gadiem saskārušies ar to, ka krievu valodas nezināšana negatīvi

ietekmē iespēju iegūt darbu (sk. Latviešu valodas

aģentūras sociolingvistisko pētījumu "Valodas situācija

Latvijā: 2016-2020", 116. lpp.). Tāpat joprojām

novērojamas arī valsts valodas zināšanu nepietiekamības

izraisītās sekas, kas skar pašas pie mazākumtautībām piederošās

personas. Personas, kas ģimenē sarunājas krievu valodā, visbiežāk

kā to nodarbinātību negatīvi ietekmējošu faktoru minējušas

nepietiekamu latviešu valodas prasmi (sk. turpat). Tāpat

Nacionālā attīstības plāna 2014.-2020. gadam vidustermiņa

izvērtējums atklāja, ka nozīmīgs šķērslis pilsoniskajai

līdzdalībai ir iedzīvotāju līdzdalības iespēju nevienlīdzība, kas

citstarp saistīta ar nepietiekamām valsts valodas zināšanām

(sk. Ministru kabineta 2021. gada 5. februāra

rīkojumu Nr. 72 "Par Saliedētas un pilsoniski

aktīvas sabiedrības attīstības pamatnostādnēm

2021.-2027. gadam").

Līdz ar to šobrīd Satversmes tiesai nav pamata izdarīt citādus

secinājumus par krievu valodas lietojumu Latvijā. Vēl jo vairāk,

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka latviešu valodas pozīcijas

vairākās sociolingvistiskās funkcijās arī 2023. gadā

neatbilst valsts valodas statusam un tas skaidrojams galvenokārt

ar krievu valodas runātāju lingvistisko pašpietiekamību un krievu

valodas plašo izplatību informatīvajā telpā (sk. Satversmes

tiesas 2023. gada 9. februāra sprieduma lietā

Nr. 2020-33-01 35.1. punktu).

Visbeidzot Satversmes tiesa ņem vērā Saeimas izteiktos

argumentus par Krievijas īstenoto karu pret Ukrainu un

dezinformācijas aktivitāšu izvērsumu informācijas telpā krievu

valodā. Personas, kurām valsts valodas prasmju trūkuma dēļ

informācijas telpa ir pieejama tikai krievu valodā, ir pakļautas

šīs dezinformācijas ietekmei un no tās izrietošai

pašsegregācijai.

Līdz ar to, vērtējot apstrīdētās normas, ir jāņem vērā

Latvijas īpašie apstākļi, kas izveidojušies valsts ilgstošas

okupācijas un rusifikācijas rezultātā, un to saistība ar

pašreizējo situāciju valsts valodas lietojuma jomā, kam ir jo

īpaši liela nozīme pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā.

31. Vērtējot pamattiesību ierobežojuma satversmību,

visupirms jāpārbauda, vai ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

kārtībā pieņemtu tiesību normu. Pamattiesību ierobežojumam jābūt

noteiktam tādā likumdošanas procesā, kas atbilst labas

likumdošanas principam (sk. Satversmes tiesas 2024. gada

15. februāra sprieduma lietā Nr. 2023-04-0106

17. punktu).

31.1. Likumprojektu "Grozījumi Izglītības

likumā" 2022. gada 8. jūnijā Saeimai iesniedza

Ministru kabinets. Likumprojekts tika apspriests trijos lasījumos

un pieņemts Saeimas 2022. gada 29. septembra sēdē.

2022. gada Grozījumi izsludināti 2022. gada

11. oktobrī oficiālajā izdevumā "Latvijas

Vēstnesis" Nr. 197 un stājās spēkā 2022. gada

25. oktobrī.

Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētās normas

ir pieņemtas un izsludinātas Satversmē un Saeimas kārtības rullī

noteiktajā kārtībā, kā arī ir pieejamas atbilstoši normatīvo aktu

prasībām. Tāpat Satversmes tiesai nav šaubu par to, ka

apstrīdētās normas ir pietiekami skaidri formulētas, lai persona

varētu izprast to saturu un paredzēt to piemērošanas sekas.

31.2. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās

normas esot pieņemtas bez pienācīgas konsultēšanās ar personām,

kuras pieder pie skartajām mazākumtautībām. Savukārt Saeima ir

sniegusi informāciju par sabiedrības iesaisti apstrīdēto normu

izstrādes procesā.

Labas likumdošanas principa ievērošana tādu lēmumu pieņemšanā,

kuri skar pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības, nozīmē

to, ka tiek ievērotas pie mazākumtautībām piederošo personu

līdzdalības tiesības, proti, tiek uzklausīti un izvērtēti

attiecīgo personu vai sabiedrības grupu viedokļi un priekšlikumi

(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.1. punktu).

Saeima un Izglītības un zinātnes ministrija norāda, ka vēl

pirms likumprojekta iesniegšanas Saeimā Konsultatīvās padomes

sēdē esot uzklausīti sociālie partneri, nozares pārstāvji un arī

izglītojamo vecāki. Esot organizētas arī izglītības un zinātnes

ministres tikšanās ar mazākumtautību izglītības iestāžu

pārstāvjiem (sk. lietas materiālu 1. sēj. 78. un

148. lp.).

Tāpat konstatējams, ka Izglītības un zinātnes ministrijas

izstrādātais likumprojekts nodots sabiedrības līdzdalībai tiesību

aktu projektu publiskajā portālā laikā no 2022. gada

8. aprīļa līdz 22. aprīlim. Publiskās apspriešanas

laikā fiziskās personas, nevalstiskās organizācijas (biedrības),

tostarp "Cilvēktiesību Līgu Starptautiskās Federācijas

Latvijas Cilvēktiesību komiteja", "Krievu valodas

sabiedriskā inspekcija", "Latvijas Krievu kopienas

Daugavpils nodaļa", "Privātskolu vecāku biedrība",

"Latvijas Nākotnes Pētījumu institūts", "Latvijas

Krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācija", kustība

"Vecāku balss", kā arī politiskās partijas, tostarp

"Latvijas Krievu savienība" un "Jaunā

Saskaņa", iesniegušas komentārus, kuros lielākoties izteikti

iebildumi pret likumprojektu.

Pēc likumprojekta pieņemšanas pirmajā lasījumā Saeimas

2022. gada 16. jūnija sēdē tas tika apspriests sešās

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdēs, kurās

piedalījās izglītības un zinātnes ministre, dažādu ministriju,

pašvaldību iestāžu un valsts pārvaldes iestāžu pārstāvji,

Tiesībsarga biroja, Latvijas Pašvaldību savienības, Latvijas

Izglītības vadītāju asociācijas, vecāku apvienības "Vecāku

balss" pārstāvji, izglītības iestāžu, kas iepriekš īstenoja

mazākumtautību izglītības programmas, vadītāji un pedagogi, kā

arī pie mazākumtautībām piederošu izglītojamo vecāki, tostarp

Pieteikuma iesniedzēju likumiskais pārstāvis. Likumprojekta

apspriešanas laikā šajās sēdēs tika izvērtēti

40 priekšlikumi. Pēc likumprojekta pieņemšanas otrajā

lasījumā vēl divās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes

komisijas sēdēs tika izskatīti 23 priekšlikumi likumprojekta

trešajam lasījumam. Sagatavojot likumprojektu gan pirmajam, gan

otrajam lasījumam, citstarp tika izvērtēts priekšlikums noteikt,

ka privātajās izglītības iestādēs izglītību iegūst valsts valodā

un citā valodā.

Satversmes tiesa secina, ka apstrīdēto normu izstrādes un

pieņemšanas laikā tika noskaidroti ieinteresēto personu, tostarp

Pieteikuma iesniedzēju likumiskā pārstāvja, izvirzītie

priekšlikumi un iebildumi. Tāpat tika izvērtēti priekšlikumi, kas

saistīti ar privāto izglītības iestāžu darbību. Tas, ka

attiecīgajā normatīvajā tiesību aktā nav iekļauts katrs saņemtais

priekšlikums, nevar būt par pamatu tam, lai atzītu, ka labas

likumdošanas princips nav ievērots (sal. sk. Satversmes

tiesas 2023. gada 21. marta sprieduma lietā

Nr. 2022-06-03 19.2. punktu).

Ievērojot minēto, Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka

apstrīdētās normas ir pienācīgi apspriestas un likumdošanas

procesā pēc iespējas ir apzināti ieinteresēto personu

viedokļi.

31.3. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka Saeima neesot

saskaņojusi likumprojektā paredzētās tiesību normas un tiesību

sistēmā jau pastāvošas tiesību normas, piemēram, likuma "Par

Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām

uz kultūras autonomiju" 10. panta trešo daļu un Bērnu

tiesību aizsardzības likuma 11. panta trešo daļu.

Likuma "Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu

attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju" 10. panta

trešā daļa noteic, ka nacionālajām biedrībām ir tiesības arī par

saviem līdzekļiem izveidot nacionālās mācību iestādes. Tomēr šā

panta otrā daļa norāda, ka nacionālo un etnisko grupu izglītības

jautājumus reglamentē Izglītības likums. Arī Bērnu tiesību

aizsardzības likuma 11. panta trešajā daļā noteiktās pie

Latvijas mazākumtautībām piederošo bērnu tiesības iegūt izglītību

dzimtajā valodā ierobežo šajā pašā normā noteiktā piesaiste

Izglītības likumam. Līdz ar to minētās normas līdzīgi

Mazākumtautību konvencijas 13. pantam noteic, ka pie

mazākumtautībām piederošu personu tiesības izglītības jomā ir

īstenojamas atbilstoši izglītības procesa tiesiskajam

regulējumam.

Līdz ar to likumdevējs ir saskaņojis apstrīdētās normas un

tiesību sistēmā jau pastāvējušās normas.

31.4. Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, apstrīdēto

normu pieņemšanas laikā Saeima neesot ievērojusi Satversmes

tiesas spriedumos noteikto. Spriedumā lietā Nr. 2018-22-01

esot atzīts, ka likumdevējs, regulējot valodu lietojumu

pirmsskolas izglītības iestādēs, ir nodrošinājis pie krievu

mazākumtautības piederošam izglītojamam tiesības uz savas

identitātes un kultūras saglabāšanu un attīstīšanu tādā veidā, ka

tiek ņemti vērā krievu mazākumtautību raksturojošie apstākļi.

2022. gada Grozījumu anotācijā pretēji šai atziņai neesot

atsevišķi analizēta situācija privātajās vispārējās izglītības

iestādēs. Tāpat likumdevējs pretēji Satversmes tiesas judikatūrai

neesot vērtējis apstrīdēto normu ietekmi uz izglītības kvalitāti

un izglītojamo iespējām saglabāt savu kultūru, nedz arī balstījis

apstrīdētās normas uz vispusīgu 2018. gada izglītības

ieguves valodas reformas vērtējumu. Visbeidzot, attiecībā uz

privātajām pirmsskolas izglītības iestādēm neesot ņemts vērā

Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2019-20-03.

Tāpat Saeima neesot ņēmusi vērā Venēcijas komisijas

2020. gada 18. jūnija atzinumu, kā arī citus

starptautisko organizāciju atzinumus par iepriekšējo izglītības

ieguves valodas reformu ietekmi uz mazākumtautību tiesībām

Latvijā.

Savukārt Saeima norāda, ka likumdevējs atbilstoši labas

likumdošanas principam ir vērtējis likumprojektā paredzēto

tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām,

tostarp Satversmei un starptautisko tiesību normām. Tāpat

apstrīdētās normas esot pieņemtas kopā ar citām normām, kas

vērstas uz izglītības kvalitātes nodrošināšanu. Starptautisko

organizāciju atzinumiem par valodas lietojumu izglītības procesā

Latvijā esot tikai ieteikuma raksturs. Tas, ka likumdevējs,

pieņemot likumprojektu, nav rīkojies saskaņā ar starptautisko

organizāciju viedokļiem vai nesaistošiem norādījumiem,

nenozīmējot, ka šie viedokļi un norādījumi nebūtu pienācīgi

izvērtēti, bet nozīmējot tikai to, ka likumdevējs šos viedokļus

un norādījumus nav atzinis par saistošiem un tieši attiecināmiem

uz jauno tiesisko regulējumu.

Satversmes tiesa secina, ka apstrīdēto normu izstrādes laikā

ir vērtēts, kā izglītības procesā mazākumtautībām tiks

nodrošinātas tiesības apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu,

etnisko un kultūras savdabību, citstarp atsaucoties arī uz

Satversmes tiesas judikatūru, kas attiecas uz privātajām

izglītības iestādēm (sk. likumprojekta Nr. 1519/Lp13

"Grozījumi Izglītības likumā" anotāciju). Tāpat

atbilstoši Satversmes tiesas judikatūrai tika atsevišķi vērtēta

regulējuma nepieciešamība pirmsskolas izglītības pakāpē un

pamatizglītības pakāpē. Kā liecina apstrīdēto normu pieņemšanas

process, Saeima ir apzinājusies, ka apstrīdētajām normām varētu

būt ietekme uz izglītības kvalitāti, un citstarp pieņēmusi arī

tādas normas, kas paredz izglītojamo tiesības uz individualizētu

un personalizētu atbalstu valsts valodas prasmes apguvei

(sk. 2022. gada 29. septembra likuma

"Grozījumi Izglītības likumā"

10. pantu). Turklāt jāņem vērā, ka Pieteikuma

iesniedzēju minētie Satversmes tiesas spriedumi un tajos

ietvertās atziņas un secinājumi tika izteikti par to Izglītības

likuma regulējumu, kas noteica mācību valodu lietojuma proporciju

vispārējās izglītības sistēmas ietvaros īstenotajās

mazākumtautību izglītības programmās, savukārt apstrīdētās normas

nosaka pavisam citādu izglītības procesa regulējumu, proti, tādu

regulējumu, atbilstoši kuram šādas mazākumtautību izglītības

programmas vairs netiek īstenotas. Šis secinājums ietekmē arī

pienākumu izvērtēt iepriekšējo izglītības ieguves valodas

reformu. Lai noskaidrotu, vai apstrīdētās normas atbilst

Satversmei, ir jāvērtē pamattiesību ierobežojuma satversmība pēc

būtības.

No Saeimas sēžu stenogrammām izriet, ka apstrīdēto normu

izstrādes laikā uzmanība tika pievērsta starptautisko

organizāciju, tostarp Venēcijas komisijas un Konsultatīvās

komitejas, atzinumiem (sk. 13. Saeimas

2022. gada 16. jūnija sēdes stenogrammu). Arī

Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāve tiesas sēdē norādīja,

ka apstrīdēto normu izstrādes laikā tika ņemti vērā līdz

konkrētajam brīdim pieņemtie Venēcijas komisijas un Konsultatīvās

komitejas ziņojumi (sk. lietas materiālu

5. sēj. 55. lp.). Tomēr jāņem vērā, ka arī

šajos ziņojumos ietvertie secinājumi attiecās uz to Izglītības

likuma regulējumu, kas noteica mācību valodu lietojuma proporciju

vispārējās izglītības sistēmas ietvaros īstenotajās

mazākumtautību izglītības programmās. Turklāt ANO cilvēktiesību

līgumus uzraugošo komiteju prakse un citu konsultējošo un

skaidrojošo mehānismu un komisiju izdarītie secinājumi un

ieteikumi gan ir uzskatāmi par autoritatīviem starptautisko

līgumu interpretācijas palīglīdzekļiem, tomēr paši par sevi nav

juridiski saistoši.

Tāpat no publiski pieejamiem apstrīdēto normu izstrādes

materiāliem izriet, ka apstrīdēto normu izstrādes laikā Saeimas

Izglītības, kultūras un zinātnes komisija saņēmusi Eiropas

Drošības un sadarbības organizācijas augstā komisāra

mazākumtautību jautājumos vēstuli, kurā izteikts viedoklis par

likumprojektu "Grozījumi Izglītības likumā" un ar to

saistīto likumprojektu "Grozījumi Vispārējās izglītības

likumā". Vēstulē norādīts, ka minēto likumprojektu

pieņemšana atstāšot negatīvu ietekmi uz mazākumtautību pārstāvju

iespējām izglītoties viņu dzimtajā valodā, īpaši pirmajos

izglītības ieguves gados (sk. Eiropas Drošības un sadarbības

organizācijas augstā komisāra mazākumtautību jautājumos

2022. gada 20. jūnija vēstuli. Pieejama:

titania.saeima.lv). Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes

komisija lūdza Izglītības un zinātnes ministriju, Ārlietu

ministriju un Tieslietu ministriju izvērtēt šajā vēstulē

izteiktos argumentus. Komisijas deputātiem bija pieejams

ministriju savstarpēji saskaņotais viedoklis, kurā norādīts, ka

pāreja uz mācībām valsts valodā visās izglītības pakāpēs tiekot

īstenota, ievērojot pie mazākumtautībām piederošo personu

tiesības lietot savu dzimto valodu (sk. Izglītības un zinātnes

ministrijas vēstuli Nr.4-2e/22/2098. Pieejama:

titania.saeima.lv). Tātad Eiropas Drošības un

sadarbības organizācijas augstā komisāra mazākumtautību

jautājumos izteiktie argumenti tika vērtēti.

Tādējādi pamattiesību ierobežojums

ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu.

32. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, jo ierobežojums

tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad.

Saeima norādījusi, ka latviešu valodas lietojums joprojām ir

nepietiekams, turklāt pastāvošais latviešu valodas un krievu

valodas informācijas telpu nošķīrums neveicina sabiedrības

saliedētību un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību. Arī

Pieteikuma iesniedzēji atzīst, ka pamattiesību ierobežojumam ir

leģitīms mērķis, kas saistīts ar valsts valodas aizsardzību.

Satversmes ievads atklāj vērtības, kas ir iekļaujošas

demokrātiskas sabiedrības veidošanas pamats. Latviešu valoda ir

viena no šīm vērtībām (sal. sk. Satversmes tiesas

2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2018-12-01 24.2. punktu). Tā ir

neatņemama Latvijas valsts konstitucionālās identitātes

sastāvdaļa. No Satversmes ievada un 4. panta pirmā teikuma

izriet valsts pienākums ne vien tiesiski nodrošināt latviešu

valodas statusu, bet arī ar valsts rīcībā esošajiem līdzekļiem

gādāt par to, lai latviešu valoda patiešām pilda savu valsts

valodas funkciju (sal. sk.: Par Latvijas valsts

konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu.

Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis un materiāli. Rīga:

Latvijas Vēstnesis, 2012, 134. lpp.). Valstij ir

jāveicina un jāstiprina latviešu valodas lietojums Latvijā, lai

latviešu valoda varētu efektīvi pildīt valsts valodas funkcijas.

Citstarp valstij ir pozitīvs pienākums veicināt valsts valodas

lietojumu ikvienā izglītības pakāpē (sal. sk. Satversmes

tiesas 2020. gada 11. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2019-12-01 27. punktu).

Apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir

vērsts uz valsts valodas aizsardzību, nodrošinot pie

mazākumtautībām piederošu personu iespējas visās izglītības

pakāpēs paaugstināt valsts valodas prasmju līmeni.

Valsts valodas prasme ļauj personai gūt maksimālu labumu no

valstī pastāvošās izglītības sistēmas katrā izglītības

pakāpē.

Valsts valoda līdz ar citām savām sociālajām funkcijām veic

arī specifiskus valstiski svarīgus uzdevumus, tas ir, nodrošina

valsts funkcionēšanu un komunikāciju starp personu un valsti

(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra

sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 18. punktu).

Personai ir nepieciešamas atbilstošas valsts valodas zināšanas

arī tādēļ, lai tā vēlētos un varētu piedalīties sabiedrības dzīvē

(sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2018-12-01

24.2. punktu).

Visbeidzot, pie mazākumtautībām piederošo personu valsts

valodas prasme aizsargā arī citu personu tiesības brīvi lietot

valsts valodu jebkurā dzīves jomā visā valsts teritorijā (sal.

sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma

lietā Nr. 2018-22-01 18. punktu).

Līdz ar to valsts valodas prasmju paaugstināšanai ir būtiska

nozīme personas tiesību nodrošināšanā un saliedētas sabiedrības

veidošanā.

Apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir

vērsts arī uz to, lai mazinātu izglītības iestāžu segregāciju un

pie mazākumtautībām piederošu personu pašsegregāciju. Visu

izglītības iestāžu izglītojamiem ir nodrošinātas vienādas un

pienācīgas iespējas apgūt vispārējo izglītību sabiedrību

saliedējošā izglītības procesā valsts valodā, proti, atbilstoši

vienotas skolas pieejai (sk.: Vienota skola. Izglītības

kvalitātes valsts dienests. Pieejams: ikvd.gov.lv). Ikvienam

izglītojamam ir sniegtas pilnvērtīgākas iespējas pāriet no vienas

izglītības iestādes uz citu vienas pakāpes ietvaros. Saliedētas

sabiedrības veidošanos veicina, pirmkārt, tas, ka bērniem jau no

agrīna vecuma ir nodrošināta iespēja mijiedarboties ar citiem

sabiedrības pārstāvjiem, un, otrkārt, tas, ka visiem sabiedrības

locekļiem ir nodrošināts saziņas pamats - pienācīgas valsts

valodas zināšanas. Tātad šādā aspektā apstrīdētajās normās

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir vērsts arī uz

demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību.

Līdz ar to apstrīdētajās normās

noteiktajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīmi mērķi -

demokrātiskas valsts iekārtas un citu cilvēku tiesību

aizsardzība.

33. Noskaidrojot, vai pamattiesību ierobežojums ir

samērīgs, Satversmes tiesa visupirms pārbauda, vai ierobežojums

ir piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai, proti, vai ar

izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmos mērķus.

33.1. Kā tiesas sēdē norādījusi pieaicinātā persona

Dr. paed. Ieva Margeviča-Grinberga, jo mazāka ir

personas saskarsme ar valodu, jo ilgāks laiks nepieciešams tās

apguvei (sk. lietas materiālu

4. sēj. 57. lp.). Līdzīgu secinājumu

uzsvērusi arī Dr. psych. Anika Miltuze, norādot, ka

valodas attīstību veicina darbošanās konkrētajā valodā, turklāt

jo agrāk izglītojamie dažādajās vidēs sāk apgūt vairākas valodas,

jo mazākus resursus prasa valodas apguve (sk. lietas

materiālu 6. sēj. 142. un 144. lp.). Tāpat

Izglītības un zinātnes ministrija, atsaucoties uz valodas

pētnieci Ēriku Hofu, norādījusi, ka bērnam ir svarīgi jau agrīnā

vecuma posmā dzirdēt sarežģītas un daudzveidīgas valodas

konstrukcijas, jo tas palīdz viņam nākotnē veidot gramatiski

pareizākas formas (sk. lietas materiālu

6. sēj. 23. lp.).

Apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums

veicina valsts valodas apguvi un lietošanu. Tas vērsts uz to, lai

izglītojamie gan pirmsskolas izglītības pakāpē, gan

pamatizglītības pakāpē valsts valodu lietotu ikdienā mācību

procesā un gūtu tās lietošanas pieredzi. Tādējādi apstrīdētajās

normās ietvertais pamattiesību ierobežojums veicina valsts

valodas prasmes attīstību un līdz ar to arī veiksmīgu pāreju uz

turpmākajām izglītības pakāpēm.

Tāpat vienotas izglītības nodrošināšana valsts valodā

lielākajā daļā izglītības iestāžu, kurās tiek īstenotas

vispārējās izglītības programmas, jeb vienotas skolas izveide

novērš izglītības iestāžu segregāciju, mazina pie mazākumtautībām

piederošu personu pašsegregāciju un palīdz nodrošināt

vienlīdzīgas tiesības uz kvalitatīvu izglītību. Līdz ar to

izglītojamiem jebkurā izglītības pakāpē tiek sniegtas plašākas

izvēles iespējas pārejai no vienas izglītības iestādes uz citu.

Tātad apstrīdētās normas katrā izglītības pakāpē kalpo mērķim

saliedēt sabiedrību.

Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību

ierobežojums ir piemērots leģitīmo mērķu - demokrātiskas valsts

iekārtas un citu cilvēku tiesību aizsardzība - sasniegšanai.

33.2. Pieteikuma iesniedzēji norādījuši, ka

apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums varētu

nebūt piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai, jo tādā gadījumā, ja

pedagogs nesazinās ar bērnu tā dzimtajā valodā, it sevišķi

pirmsskolas izglītības pakāpē, varot tikt ne vien kavēta bērna

emocionālā, psiholoģiskā un intelektuālā attīstība, bet arī

negatīvi ietekmēta bērna veselība un fiziskā attīstība. Rezultātā

bērns varot nevis apgūt latviešu valodu, bet - tieši pretēji

- to neapgūt, tostarp atsakoties apmeklēt pirmsskolas

izglītības iestādi.

Tomēr lietā pieaicinātās personas ir noraidījušas šāda riska

iespējamību. Citstarp Dr. psych. Baiba Martinsone

norādījusi: nav pamata apgalvojumam, ka, neparedzot bērnam

iespēju izmantot mazākumtautības valodu izglītības procesā,

varētu tikt negatīvi ietekmēta valsts valodas apguve. Jebkura

adaptācija jaunajiem apstākļiem, tostarp citas valodas

lietojumam, vienmēr sākotnēji prasīšot papildu individuālos

resursus (kā intelektuālos, tā emocionālos) un tuvākās vides -

ģimenes - iesaisti (sk. lietas materiālu 3. sēj. 47.

un 48. lp.). Arī vairākas citas pieaicinātās

personas - gan pedagoģijas, gan psiholoģijas zinātnieki, LIZDA,

kā arī tiesībsargs - ir uzsvērušas, ka tas, cik viegli vai grūti

bērnam ir mācīties valsts valodā, lielā mērā ir atkarīgs tieši no

ģimenes ietekmes (sk. lietas materiālu 1. sēj.

125. lp., 2. sēj. 32. lp., 3. sēj.

27. lp. un 4. sēj. 27. lp.). Būtiska esot

vecāku sadarbība ar pedagogu, kā arī pašu vecāku attieksme pret

valsts valodu un bērna mācībām (sk. lietas materiālu

3. sēj. 3. lp.). No tā savukārt izriet

secinājums, ka tad, ja bērnam tiks nodrošināts pienācīgs

atbalsts, tostarp ģimenes atbalsts, izglītības ieguve valsts

valodā neradīs būtisku negatīvu ietekmi uz bērnu.

Dr. psych. Anika Miltuze norādījusi, ka

bērniem vispiemērotākā ir izglītība vienā - valsts valodā - un

tieši šādā veidā bērniem ir iespējams izvairīties no divu valodu

kodu jaukšanas un grūtībām ar mācību satura apgūšanu

(sk. lietas materiālu

6. sēj. 143. lp.). No iepriekš minētā izriet

šāds secinājums: tieši tas, ka pirms apstrīdēto normu spēkā

stāšanās vispārējās izglītības saturs bija apgūstams bilingvāli

noteiktā proporcijā, bērniem radīja lielākas grūtības. Tam

piekritusi arī Izglītības un zinātnes ministrija, norādot, ka

šobrīd daudzi bērni vecumā no pusotra līdz trim gadiem

veiksmīgi runājot divās valodās, tādējādi nošķirot mājās un

izglītības iestādē lietojamās valodas (sk. lietas

materiālu 6. sēj. 23. lp.).

Līdz ar to apstrīdētajās normās noteiktā kārtība ir

labvēlīgāka bērna izaugsmei nekā iepriekš pastāvējušais

regulējums, jo tā mazina bērna stresa līmeni un veicina viņa

prasmju, tostarp valodas prasmju, attīstību. Tas attiecas uz

visām izglītības pakāpēm.

Tāpat Satversmes tiesa ņem vērā, ka līdz ar apstrīdētajām

normām likumdevējs papildināja Izglītības likuma 55. pantu

ar 2.1 punktu, kas paredz izglītojamā tiesības

saņemt individualizētu un personalizētu atbalstu valsts valodas

prasmes apguvei, bet Vispārējās izglītības likuma 20. pantu

ar trešo daļu un šā likuma 30. pantu ar astoto daļu, kas

izglītības iestādēm, kuras īsteno pirmsskolas izglītības

programmas, un izglītības iestādēm, kuras īsteno pamatizglītības

programmas, uzliek pienākumu sniegt šādu atbalstu (sk.

2022. gada 29. septembra likuma "Grozījumi

Izglītības likumā" 10. pantu un 2022. gada

29. septembra likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības

likumā" 2. un 4. pantu). Tāpat Izglītības un

zinātnes ministrija norādījusi, ka valsts piešķirtais papildu

finansējums ir ļāvis nodrošināt pedagogu palīgu piesaisti. Šīs

personas palīdzot bērniem pārvarēt sociālemocionālas grūtības,

veidojot savstarpējas uzticēšanās attiecības un veicinot valsts

valodas apguvi pozitīvā vidē, bet pagarinātās dienas grupās

nodrošinot individuālu pieeju skolēniem ārpus mācību stundām,

sniedzot atbalstu mācību satura apguvē un īpaši palīdzot

gadījumos, kad vecākiem valsts valodas prasmju nepietiekamības

dēļ ir ierobežotas iespējas sniegt saviem bērniem atbalstu

mācībās (sk. lietas materiālu 1. sēj.

158. lp.). Līdz ar to valsts ir nodrošinājusi

izglītojamiem papildu psiholoģisko un pedagoģisko atbalstu.

Tādējādi Pieteikuma iesniedzēju arguments, ka apstrīdētās

normas radīšot izglītojamam papildu stresu, neļaušot tam apgūt

valsts valodu un attiecīgi nesasniegšot pamattiesību ierobežojuma

leģitīmos mērķus, nav pamatots.

Tātad apstrīdētajās normās

noteiktais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmo mērķu

sasniegšanai.

34. Apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību

ierobežojums ir nepieciešams, ja nav citu līdzekļu, kuri būtu

tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personas pamattiesības tiktu

ierobežotas mazāk. Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits,

bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmos mērķus

vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2019. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01

21. punktu).

34.1. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka valstij

nevajadzētu iejaukties izglītojamo un viņu vecāku izvēlē

attiecībā uz valodas izmantošanu privātā mācību iestādē īstenotā

izglītības procesā. Valsts varot pieprasīt tikai valsts valodas

zināšanas kā noteiktu rezultātu. Savukārt Saeima norādījusi, ka

līdzšinējā pieeja mācību valodai mazākumtautību izglītības

programmās izglītojamiem pirmsskolas izglītības un

pamatizglītības pakāpē nenodrošināja tādu latviešu valodas

prasmi, kāda nepieciešama, lai visiem bērniem būtu vienlīdzīgas

iespējas turpmākajā mācību procesā un darba dzīvē, un līdz ar to

kvalitatīvas izglītības mērķa sasniegšanai nav citu, alternatīvu

risinājumu kā vien pāreja uz mācībām tikai valsts valodā.

Likumdevējs apstrīdēto normu pieņemšanu ir pamatojis ar to, ka

ar 2018. gada Grozījumiem noteiktā valsts valodas un

mazākumtautības valodas lietojuma proporcija vispārējās

izglītības procesā pie mazākumtautībām piederošām personām

nenodrošināja pienācīgu valsts valodas prasmi un līdz ar to

nevarēja sasniegt apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmos mērķus - demokrātiskas valsts iekārtas un

citu cilvēku tiesību aizsardzība. Proti, Aģentūras pētījumā

"Valodas situācija Latvijā: 2016-2020" esot konstatēts,

ka 2019. gadā 20 procenti aptaujāto mazākumtautību

jauniešu atzinuši, ka latviešu valodu apguvuši tikai pamatprasmes

līmenī vai zina to vāji (sk. Latviešu valodas aģentūras

sociolingvistisko pētījumu "Valodas situācija Latvijā:

2016-2020", 23. lpp.). Tāpat tika konstatēts, ka

pirmsskolas vecuma bērnu latviešu valodas prasmes nav pietiekamas

tieši tajos gadījumos, kad apmeklētas pirmsskolas izglītības

grupas, kurās mazākumtautību izglītības programmas pamatā tika

īstenotas krievu valodā (sk. pētījumu

"Pirmsskolēnu latviešu valodas apguves rezultāti Latvijā:

Kurzemē, Rīgā un Latgalē. Latviešu valodas apguve", Liepājas

Universitāte, 2021; sk. arī likumprojekta Nr. 1519/Lp13

"Grozījumi Izglītības likumā" anotācijas 6.-7. un

10.-11. lpp.).

Šos trūkumus tiesas sēdē atzina arī privātā izglītības iestāde

"LATREIA", norādot, ka 2023./2024. mācību gadā

skolas gaitas pirmajā klasē uzsākuši 39 izglītojamie,

tostarp 25 mazākumtautību pirmsskolas izglītības iestāžu

beidzēji bez pienācīgām valsts valodas zināšanām

(sk. lietas materiālu 3. sēj. 7. un

8. lp.). Arī LIZDA aptaujātie pedagogi norādījuši uz

ļoti krasām izglītojamo valsts valodas prasmju līmeņa atšķirībām

(sk. lietas materiālu 3. sēj. 2. lp.). Kā

norādījusi gan Dr. habil. philol. Dace Markus,

gan Izglītības un zinātnes ministrija, secinājumi par to, ka pie

mazākumtautībām piederošo izglītojamo valsts valodas zināšanas

nav pietiekamas, ir attiecināmi gan uz valsts un pašvaldību, gan

arī privātajām izglītības iestādēm, kurās īstenotas

mazākumtautību izglītības programmas (sk. lietas

materiālu 4. sēj. 70.-78., 85. un 86. lp.).

Satversmes tiesa secina, ka Pieteikuma iesniedzēji, piedāvājot

alternatīvu - attiecībā uz privātajām izglītības iestādēm

neregulēt valodu lietojumu, bet tikai noteikt valsts valodas

zināšanu pārbaudi - faktiski aicina atgriezties pie tā modeļa,

kas bija spēkā vēl pirms 2018. gadā īstenotā izglītības

ieguves valodas reformas posma. Tomēr, ievērojot gan pašu

izglītības iestāžu, gan pētnieku norādīto, ka iepriekš spēkā

bijušais regulējums pie mazākumtautībām piederošām personām nav

nodrošinājis pienācīgu valsts valodas prasmi, ir secināms, ka

atgriešanās pie šā regulējuma nepalīdzētu sasniegt pamattiesību

ierobežojuma leģitīmos mērķus. Šāds risinājums arī būtu pretrunā

ar valsts pozitīvo pienākumu regulēt izglītības ieguvi, lai

nodrošinātu tās kvalitāti.

Pieaicinātās personas ir atzinušas, ka valodas apguvi vislabāk

nodrošina tās vienots un mērķtiecīgs lietojums izglītības

procesā. Piemēram, Dr. paed.

Ieva Margeviča-Grinberga vērsa uzmanību uz pētījumiem, kas

pierāda, ka pie mazākumtautībām piederoši izglītojamie valodu

apgūst labāk tad, ja tajā konsekventi runā ik dienu skolas vidē.

Lai arī dzimtās valodas saglabāšanai ir daudz priekšrocību, tomēr

tādos aspektos kā iekļaušanās sabiedrībā, izglītība un darbs

izšķiroša nozīme esot un būšot valsts valodas prasmei

(sk. lietas materiālu 2. sēj. 35.lp.). Arī

Dr. habil. philol.Dace Markus uzsvērusi, ka

vispārējās izglītības process valsts valodā nav pašmērķis, bet

gan līdzeklis šīs valodas apguvei tādā līmenī, kas būtu iespējami

tuvs dzimtās valodas zināšanu līmenim. Tikai šādā veidā esot

iespējams nodrošināt to, ka pie mazākumtautībām piederošiem

izglītojamiem ir pienācīgas valsts valodas zināšanas

(sk. lietas materiālu

2. sēj. 96. lp.).

Tāpat 2018. gada Grozījumi vēl pilnībā nenodrošināja

pieejas "vienota skola" īstenošanu jeb izglītības

iestāžu segregācijas un pie mazākumtautībām piederošu personu

pašsegregācijas novēršanu. Nav konstatējamas alternatīvas, kas

ļautu pietiekami efektīvi sasniegt arī šo mērķi.

Tādējādi nav konstatējami citi līdzekļi, kas ļautu vispārējās

izglītības procesā vismaz tādā pašā kvalitātē sasniegt

pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus - demokrātiskas valsts

iekārtas un citu cilvēku tiesību aizsardzība.

34.2. Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, tām

izglītības iestādēm, kuras īsteno izglītības programmas saskaņā

ar Latvijas Republikas noslēgtiem divpusējiem vai daudzpusējiem

starptautiskajiem līgumiem, kā arī izglītības iestādēm, kas

izglītību nodrošina Eiropas Savienības valodās, esot noteikts

saudzējošāks regulējums.

Izglītības likuma 9. panta otrā daļa paredz, ka

izglītības iestādēs, kuras īsteno izglītības programmas saskaņā

ar Latvijas Republikas noslēgtiem divpusējiem vai daudzpusējiem

starptautiskajiem līgumiem, izglītību var iegūt citā valodā,

nevis valsts valodā. Tāpat atbilstoši šā likuma 9. panta

2.1 daļai citā valodā izglītību iespējams iegūt

izglītības iestādēs, kurās vispārējās izglītības programmu mācību

priekšmetus pilnībā vai daļēji īsteno svešvalodā, lai nodrošinātu

citu Eiropas Savienības oficiālo valodu apguvi, ievērojot

attiecīgā valsts izglītības standarta nosacījumus. Latvijā dzīvo

dažādas mazākumtautības, tostarp arī tādas, kuru dzimtā valoda ir

oficiālā valoda valstī, ar kuru Latvijai ir noslēgts

starptautisks līgums izglītības jomā. Līgums starp Latviju un

Krievijas Federāciju šajā jomā nav noslēgts

(sk.: Starpvaldību līgumi un to izpildprogrammas.

Izglītības un zinātnes ministrija. Pieejams: izm.gov.lv).

Tāpat krievu valoda nav Eiropas Savienības valoda. Tāpēc uz

personām, kas pieder pie krievu mazākumtautības, izglītības

procesā ir attiecināms tikai vispārējais Izglītības likuma

9. panta 1.1 daļas un Pirmsskolas izglītības

vadlīniju regulējums.

Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka Eiropas

Savienības valodu apguves stiprināšana ir Latvijas mērķis, kas

izriet no Satversmes ievada un starptautiskajās tiesībās

pastāvošā labas ticības principa. Iespēja izņēmuma kārtā iegūt

izglītību kādā no Eiropas Savienības oficiālajām valodām

Izglītības likuma 9. panta otrās daļas

2.1 punktā ir paredzēta nevis ar mērķi attīstīt

attiecīgās valsts kultūru un identitāti, bet gan tādēļ, lai

veicinātu padziļinātu svešvalodas apguvi. Tādējādi izglītojamie,

kas iegūst vispārējo izglītību valsts un pašvaldību izglītības

iestādēs, citstarp padziļināti apgūstot kādu no Eiropas

Savienības valstu valodām, nav salīdzināmi ar izglītojamiem, kas

vēlētos iegūt izglītību mazākumtautības valodā (sal. sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2018-12-01 21.2. punktu un Satversmes tiesas 2019.

gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01

23.2. punktu).

Personas, kas pieder pie tādām mazākumtautībām, kuru valoda ir

tādas valsts oficiālā valoda, ar kuru Latvija ir noslēgusi

starptautisko līgumu izglītības jomā, un personas, kas pieder pie

tādām mazākumtautībām, kuru valoda nav tādas valsts oficiālā

valoda, ar kuru Latvija ir noslēgusi starptautisko līgumu

izglītības jomā, ir salīdzināmas. To atzinusi arī Eiropas

Cilvēktiesību tiesa (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2023. gada 16. novembra sprieduma lietā "Džibuti

and Others v. Latvia", pieteikums Nr. 225/20

u. c., 160. punktu). Tā kā katrai no minētajām

mazākumtautību grupām ir paredzēts atšķirīgs izglītības ieguves

regulējums, pret tām ir noteikta atšķirīga attieksme.

Kā jau šajā spriedumā tika norādīts iepriekš, mazākumtautību

izglītības iestādes okupācijas laikā tika slēgtas un tām tika

uzspiesta rusifikācijas politika (sk. šā sprieduma

30. punktu). Turklāt Latvijā pārējo tradicionāli runāto

mazākumtautību valodu − baltkrievu, poļu, lietuviešu, igauņu,

romu u. c. valodu − pratēju skaits joprojām samazinās

(sk. Latviešu valodas aģentūras sociolingvistisko

pētījumu "Valodas situācija Latvijā: 2016-2020",

66. lpp.). Turpretī krievu valodas pozīcijas Latvijā

joprojām ir stabilas un šī valoda ir uzskatāma par

pašpietiekamu.

Arī personu, kas pieder pie tādām mazākumtautībām, kuru valoda

ir tādas valsts oficiālā valoda, ar kuru Latvijai ir noslēgts

starptautiskais līgums izglītības jomā, dibinātām izglītības

iestādēm, kas īsteno vispārējās izglītības programmas, ir

pienākums nodrošināt, ka tajās izglītojamie valsts valodu apgūst

pienācīgā līmenī. Savukārt ar mērķi novērst faktisko

nevienlīdzību un aizsargāt tās Latvijā dzīvojošās

mazākumtautības, kuru valoda, kultūra un etniskā savdabība ir

apdraudēta, valsts var veikt noteiktus pozitīvus pasākumus, kas

izpaužas kā tiesības licencēšanas procesā apstiprinātās

vispārējās izglītības programmās iekļaut konkrētus mācību

priekšmetus citās valodās. Citstarp tas ir pieļaujams tieši

tāpēc, ka šādas izglītības iestādes nav veidojušas daļu no

segregēta skolu tīkla un šādām mazākumtautībām nav raksturīgs

pašsegregācijas risks. Proti, attiecībā uz šīm mazākumtautībām

nav nepieciešams noteikt apstrīdēto normu leģitīmā mērķa -

demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība - sasniegšanai

nepieciešamu ierobežojumu.

Tādējādi nav alternatīvu līdzekļu,

kas ļautu sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus

tādā pašā kvalitātē.

35. Lai noskaidrotu, vai likumdevēja rīcība, nosakot

apstrīdētajās normās noteikto pamattiesību ierobežojumu, bija

atbilstoša, Satversmes tiesai, pirmkārt, ir jānoskaidro, vai

apstrīdētās normas nepasliktina mācību satura apguves kvalitāti.

Otrkārt, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ar apstrīdētajām

normām un citām ar tām saistītajām normām ir ievērots saprātīgs

līdzsvars starp valsts valodas lietojuma veicināšanu un pie

mazākumtautībām piederošu personu tiesību īstenošanu privātās

izglītības iestādēs notiekošā izglītības procesā

(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra

sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 22. punktu).

No Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet secinājums,

ka valsts rīcības brīvības apjoms ir atšķirīgs attiecībā uz

dažādiem izglītības līmeņiem: jo zemāka izglītības pakāpe, jo

mazāka valsts rīcības brīvība (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 21. jūnija sprieduma

lietā "Ponomaryovi v. Bulgaria", pieteikums

Nr. 5335/05, 56. punktu). Arī citas starptautiskos

cilvēktiesību mehānismus uzraugošās institūcijas ir norādījušas

uz dzimtās valodas lielāko nozīmi bērna agrīnajos dzīves posmos

(sk. ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas

Vispārējā komentāra Nr. 13 "Tiesības uz

izglītību", 1999. gada 8. decembris, UN Doc. Nr.

E/C.12/1999/10, 6. rindkopu un ANO Ekonomisko, sociālo un

kultūras tiesību komitejas Vispārējā komentāra Nr. 20,

2009. gada 2. jūlijs, UN Doc. Nr. E/C.12.GC/20,

21. rindkopu). Turklāt katrai no izglītības

pakāpēm ir atšķirīgs izglītības nodrošināšanas veids un

regulējums. Pirmsskolas izglītības pakāpe atbilstoši Vispārējās

izglītības likumam nav daļa no formālās izglītības un uz to ir

attiecināmas tikai Pirmsskolas izglītības vadlīnijas, savukārt

pamatizglītības ieguve tiek īstenota formālās izglītības veidā,

ko regulē valsts vispārējās izglītības standarts. Tādēļ

Satversmes tiesa visupirms pārbaudīs apstrīdētajās normās

ietvertā ierobežojuma samērīgumu pirmsskolas izglītības pakāpē,

bet pēc tam - pamatizglītības pakāpē.

36. No Vispārējās izglītības likuma 21. panta

izriet, ka bērnam no pusotra gada vecuma ir nodrošināma pieeja

pirmsskolas izglītības iestādei. Taču saskaņā ar Izglītības

likuma 4. pantu un Vispārējās izglītības likuma

20.1 panta pirmo daļu bērna sagatavošana

pamatizglītības ieguvei jeb pirmsskolas izglītības programmas

apguve ir obligāta no piecu gadu vecuma. Vispārējās izglītības

likuma 20. panta otrā daļa noteic, ka pirmsskolas izglītības

programmu bērns apgūst līdz septiņu gadu vecumam.

Tādējādi pirmsskolas izglītībā mācību darbs ir iedalīts divos

posmos. Pirmais posms ir pirmsskolas izglītība bērna agrīnajā

vecumā no pusotra gada līdz pieciem gadiem. Bērniem vecumā līdz

pieciem gadiem ir iespējams izvēlēties citus audzināšanas un

izglītošanas pakalpojumus, tomēr tie nav uzskatāmi par

pirmsskolas izglītības ieguvi. Otrais pirmsskolas izglītības

pakāpes posms ir obligātā pirmsskolas izglītība bērnam vecumā no

pieciem līdz septiņiem gadiem.

Lai gan par pirmsskolas izglītības apguvi netiek izsniegts to

apliecinošs dokuments, tā atbilstoši Vispārējās izglītības

likumam ir daļa no vispārējās izglītības. Tas nozīmē, ka arī

šādas izglītības īstenošana var tikt īpaši regulēta.

Pirmsskolas izglītības mērķi ir bērna daudzpusīgas personības

veidošanās, veselības stiprināšana, sagatavošanās pamatizglītības

ieguvei. Pirmsskolas izglītības vadlīnijās noteiktais obligātais

saturs attiecas uz ikvienu bērnu, kas atrodas pirmsskolas

izglītības iestādē, tātad uz bērniem jau no pusotra gada vecuma.

Katram bērnam jāapgūst savam vecumposmam atbilstošās iemaņas

katrā no septiņām mācību jomām (sk. lietas materiālu

6. sēj. 13. lp.). Pirmsskolā mācību saturu bērns

apgūst integrētā mācību procesā - rotaļnodarbībā visas dienas

garumā, ietverot vairākās mācību jomās plānotos bērnam

sasniedzamos rezultātus. Pirmsskolas izglītības vadlīniju

2. punktā noteikts, ka pirmsskolas izglītības satura

īstenošanas mērķis ir zinātkārs, radošs un dzīvespriecīgs bērns,

kas dzīvo veselīgi, droši un aktīvi, patstāvīgi darbojas,

ieinteresēti un ar prieku mācās, gūstot pieredzi par sevi,

citiem, apkārtējo pasauli un savstarpējo mijiedarbību tajā.

Atbilstoši apstrīdētajām normām viss pirmsskolas izglītības

pakāpes obligātais saturs apgūstams valsts valodā.

36.1. Satversmes tiesas kompetencē neietilpst lemšana

par apstrīdēto normu un ar to sistēmiski saistīto tiesību normu

ieviešanas efektivitāti (sk. Satversmes tiesas 2019. gada

13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01

22.1. punktu). Tomēr Satversmes tiesa var

konstatēt, vai atbildīgās institūcijas ir nodrošinājušas

nepieciešamo atbalsta pasākumu kopumu - mācību metodiskos

materiālus, skolotāju tālākizglītības un profesionālās

kvalifikācijas paaugstināšanas iespējas (sk. Satversmes tiesas

2019. gada 13. novembra sprieduma lietā

Nr. 2018-22-01 22.1. punktu un 2019. gada

23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01

20.3. punktu).

Pieteikuma iesniedzēji norādījuši, ka bez iepriekšējās

izglītības ieguves valodas reformas rezultātu izvērtēšanas

attiecībā uz izglītības kvalitāti neesot bijusi pieļaujama jaunas

reformas uzsākšana. Apstrīdētās normas esot pieņemtas bez

pienācīga risku izvērtējuma. Citstarp izglītības procesā šobrīd

grūtības radot kvalificētu pedagogu un atbalsta personāla

trūkums; pilnīgs aizliegums pedagogiem un atbalsta personālam

izmantot mazākumtautības valodu, bilingvālus un mazākumtautības

valodas mācību līdzekļus; aizliegums izglītojamam parādīt savu

sniegumu savā dzimtajā valodā un nepieciešamība katrā stundā

izmantot vārdnīcu. Izglītojamā tiesības saņemt individualizētu un

personalizētu atbalstu valsts valodas prasmes apguvei praksē

tiekot nodrošinātas tikai valsts valodā un tātad netiekot

nodrošinātas efektīvi. Saeima un Izglītības un zinātnes

ministrija ir sniegušas informāciju par izglītības iestādēm un

pedagogiem valsts nodrošinātajiem atbalsta pasākumiem.

36.1.1. Ar 2018. gada Grozījumiem ieviestā

izglītības ieguves valodas reforma attiecībā uz pirmsskolas

izglītības programmu īstenošanu un pamatizglītības programmu

īstenošanu 1.-7. klasē stājās spēkā 2019. gada

1. septembrī, citās klašu grupās - turpmākajos gados, bet

pilnībā noslēdzās 2021./2022. mācību gadā. Apstrīdētās

normas tika pieņemtas 2022. gada 29. septembrī, proti,

dažus mēnešus pēc iepriekšējā mācību gada beigām. Tiesas sēdē

tika izteikti argumenti, ka izglītības reformas kvalitāte pilnībā

var tikt novērtēta tikai tad, kad izglītojamais ir izgājis visu

obligātās izglītības ciklu, tātad pēc teju deviņiem gadiem

(sk. lietas materiālu 4. sēj. 102. lp.).

Līdz ar to arī apstrīdēto normu pieņemšanas laikā neesot

visaptveroši izvērtēti iepriekšējās izglītības ieguves valodas

reformas rezultāti.

Satversmes tiesa secina, ka ar 2021. gada 8. aprīļa

likumu "Grozījumi Izglītības likumā" tika definēts

izglītības kvalitātes jēdziens un konkretizēti pienākumi

attiecībā uz izglītības iestāžu nodrošinātās izglītības

kvalitātes kontroli. Izglītības likumā tika definēta valsts

sistēma izglītības kvalitātes nodrošināšanai un noteikti konkrēti

pienākumi gan Izglītības un zinātnes ministrijai, gan

pašvaldībām, gan arī Izglītības kvalitātes valsts dienestam.

Citstarp Izglītības un zinātnes ministrijai tika uzlikts

pienākums sagatavot ikgadēju izglītības kvalitātes novērtējuma

ziņojumu un iesniegt to apstiprināšanai Ministru kabinetam. Šajā

ziņojumā jābūt ietvertam visu izglītības pakāpju procesa, satura,

vides un pārvaldības kvalitātes izvērtējumam. Tātad tas attiecas

arī uz pirmsskolas izglītības pakāpi. Izglītības kvalitātes

valsts dienestam noteikts pienākums izstrādāt vadlīnijas

izglītības kvalitātes nodrošināšanai, sniegt ieteikumus

izglītības kvalitātes pilnveidei, kā arī organizēt izglītības

kvalitātes datu ieguvi un analīzi. Līdz ar to likumdevējs bija

izveidojis sistēmu izglītības kvalitātes un tātad arī

iepriekšējās izglītības ieguves valodas reformas rezultātu

ikgadējai un pastāvīgai uzraudzībai.

Papildus tam tika veikti dažādi pētījumi, tostarp

2021. gadā publicētais Liepājas Universitātes pētījums

"Pirmsskolēnu latviešu valodas apguves rezultāti Latvijā:

Kurzemē, Rīgā un Latgalē. Latviešu valodas apguve".

Lai gan būtu vēlama vēl vairāk padziļināta iepriekš pieņemto

tiesību normu ietekmes vērtēšana, izskatāmajā lietā ņemama vērā

arī pašreizējās ģeopolitiskās situācijas ietekme uz

nepieciešamību pēc iespējas ātrāk noslēgt izglītības ieguves

valodas reformu, kam vajadzētu rezultēties vienotā skolā jeb tādā

sistēmā, kurā ir izskausta izglītības iestāžu segregācija.

Turklāt padziļinātu pētījumu neesība attiecībā uz iepriekšējo

reformu pati par sevi nenozīmē to, ka nākamajai izglītības

reformai būs negatīva ietekme uz izglītības kvalitāti. Jautājums

par reformas ietekmi uz izglītības kvalitāti pārbaudāms, vērtējot

to, kādi izglītības kvalitātes nodrošināšanas un kontroles

mehānismi ir pieejami un tiks izmantoti.

36.1.2. Vērtējot pedagogu un metodikas pieejamību un

citus izglītības kvalitāti ietekmējošos aspektus, jāņem vērā tas,

ka privāto izglītības iestāžu darbība atšķiras no valsts un

pašvaldību dibināto izglītības iestāžu darbības.

Privātajām izglītības iestādēm ir raksturīga rīcības brīvība

un lielākas iespējas attiecībā uz pedagoģiskā personāla piesaisti

un noslodzes plānošanu, kas ļauj tām lielāku personāla resursu

novirzīt mācību materiālu izstrādei, sagatavošanai, saziņai un

sadarbībai ar izglītojamo vecākiem vai likumiskajiem pārstāvjiem

(sk. pētījumu "Privāto izglītības iestāžu

ieguldījums vispārējās izglītības nodrošināšanā", 2023,

185. lpp. Pieejams: ppdb.mk.gov.lv). Tā kā privātajām

izglītības iestādēm ir raksturīga lielāka autonomija un elastība

attiecībā uz mācību programmām un mācību metodēm, tās ir tiesīgas

savā darbībā iekļaut arī eksperimentālus risinājumus un

novatoriskas izglītības pieejas (sk. turpat,

188. lpp.). Mācību materiālu izveide un diferenciācija,

kā arī metodisko un organizatorisko pasākumu pielāgošana katra

izglītojamā spējām, motivācijai, interesēm un talantiem uzskatāma

par tipisku privāto izglītības iestāžu darbības elementu.

No informācijas, ko tiesas sēdē sniedza privātā pirmsskolas

izglītības iestāde "GALAKTIKA", izriet secinājums, ka,

savlaicīgi plānojot pāreju un metodiku, bija iespējams veiksmīgi

sagatavoties apstrīdēto normu ietekmei uz jauno mācību gadu

(sk. lietas materiālu 4. sēj. 126., 127., 145. un

146. lp.).

Pieteikuma iesniedzēju likumiskais pārstāvis tiesas sēdē

neizvērsa argumentu par apstrīdētajām normām atbilstošu izglītību

nodrošināt spējīgu pedagogu trūkumu pirmsskolas izglītības

pakāpē, un uz šādu trūkumu nenorādīja arī privātās pirmsskolas

izglītības iestādes.

Savukārt Izglītības un zinātnes ministrija norādīja, ka tās

piedāvāto atbalsta pasākumu klāstā ietilpst arī pedagogu

profesionālās kompetences un valsts valodas prasmju

pilnveidošanas kursi un pedagogu tālākizglītības kursi

(sk. lietas materiālu 4. sēj. 60. lp.).

Tāpat esot izstrādātas vadlīnijas pedagogu atbalstam darbā

lingvistiski neviendabīgā mācību vidē un nodrošināta pastiprināta

uzraudzība, lai identificētu problēmjautājumus un sniegtu

nepieciešamo atbalstu pašvaldību un izglītības iestāžu līmenī

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 146. lp.).

Pamatojoties uz Konsultatīvās padomes 2023. gada

24. aprīļa sēdē nolemto, esot sagatavots rīcības plāns

izglītības iestādēm "Kā sasniegt rezultātu un novērst

riskus, īstenojot pāreju uz mācībām valsts valodā

(2023-2025)", kā arī plāna projekts izglītības iestādes

darbam, identificējot sasniedzamos rezultātus, iespējamos riskus,

problēmu risināšanas veidus, metodisko atbalstu, mācību

stratēģijas un labās prakses piemērus. Konsultatīvās padomes

pārstāvji, kā arī citu izglītības iestāžu vadītāji, pedagogi un

atbalsta personāls esot aicināti būt par izglītības iestāžu

komandu mentoriem. Mentoru atbalsts tiekot sniegts arī

nodrošinājuma un plānošanas jomās, padziļināti aplūkojot arī

jautājumus, kas saistīti ar dažādu mācību materiālu un metodisko

līdzekļu nodrošinājumu un izmantošanu, mācīšanās stratēģiju

veidošanu, izglītojamo rezultātu uzraudzību un novērtēšanu, kā

arī individuālā atbalsta sniegšanu izglītojamiem ar atšķirīgām

latviešu valodas prasmēm (sk. lietas materiālu

2. sēj. 148. lp.). Šie atbalsta mehānismi ir

pieejami arī privāto izglītības iestāžu pedagogiem.

Tāpat arī Latvijas Universitātes Psiholoģijas, pedagoģijas un

mākslas fakultātes Pirmsskolas un sākumizglītības nodaļas

vadītāja Dr. paed. Ineta Helmane norādīja, ka

topošo pirmsskolas izglītības skolotāju studiju programmas un

tajās apgūstamās mācību metodikas piemērotība mazākumtautību

izglītojamo izglītības ieguvei valsts valodā esot vērtējama

atzinīgi (sk. lietas materiālu 4. sēj. 59. un

60. lp.). Tātad gan pirmsskolas izglītības skolotāju

studiju programmā studējošajiem, gan šobrīd strādājošajiem

pedagogiem ir nodrošināts plašs atbalsta klāsts, kas ļauj

nodrošināt kvalitatīvu pirmsskolas izglītību valsts valodā, un

argumentiem par šādu izglītību nodrošināt spējīgu pedagogu

trūkumu nav pamata.

Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēju argumenti par to, ka

izglītības kvalitāte pirmsskolas izglītības pakāpē krītoties

mācību materiālu, metodikas vai pedagogu nepietiekamības dēļ, nav

pamatoti.

36.1.3. Pieteikuma iesniedzēju argumenti par to, ka

izglītojamā tiesības saņemt individualizētu un personalizētu

atbalstu valsts valodas prasmes apguvei praksē netiekot

nodrošinātas efektīvi, ir skatāmi saistībā ar Vispārējās

izglītības likuma 20. panta trešās daļas un Izglītības

likuma 55. panta 2.1 punkta pareizu

piemērošanu atbilstoši bērna vislabākajām interesēm. Atbilstoši

bērna vislabāko interešu prioritātes principam minētās tiesību

normas kopsakarā ar apstrīdētajām normām interpretējamas

tādējādi, ka ikvienam bērnam atkarībā no viņa vajadzībām ir jābūt

nodrošinātam jēgpilnam un reālam atbalstam valsts valodas prasmes

apguvei. Attiecībā uz bērniem ar speciālām vajadzībām ir jāievēro

Satversmes 110. pantā noteiktais valsts pienākums kopsakarā

ar bērnu vislabākajām interesēm, kas noteiktos gadījumos, ja tas

nepieciešams efektīvai valsts valodas apguvei, var ietvert arī

dzimtās valodas lietojumu.

Būtiska nozīme ir pedagoga prasmei izglītības procesā izmantot

atbilstošas pedagoģiskās metodes, atbilstošus žestus un mīmiku,

lai sniegtu bērnam vislabāk piemēroto atbalstu. Tāpat iespējams

izmantot arī dažādus palīgmateriālus, kuru izveidē citstarp

izmantojami Izglītības un zinātnes ministrijas sagatavotie un

tiešsaistē pieejamie resursi (sk. lietas materiālu

6. sēj. 114. lp.). Tāpat, kā to sēdē atzinusi arī

Izglītības un zinātnes ministrija, šāda atbalsta sniegšanas

ietvaros izglītojamiem nav liegts pašiem atbildēt uz pedagogu

uzdotajiem jautājumiem dzimtajā valodā, ja konkrētajā gadījumā

tas ir vienīgais veids, kādā viņi spēj izteikties (sk. lietas

materiālu 6. sēj. 25. lp.).

36.2. Satversmes tiesa uzsver, ka valstij ir pienākums

pastāvīgi kontrolēt izglītības kvalitāti, efektīvi izmantojot

valstī izveidoto izglītības procesa kvalitātes kontroles

mehānismu, lai konstatētu iespējamās izglītības kvalitātes

izmaiņas (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada

13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01

22.1. punktu).

Izglītības un zinātnes ministrija norādījusi, ka Kvalitātes

dienests veicis plānveida apmeklējumus privātajās pirmsskolas

izglītības iestādēs, izvērtējot to darbību pārejā uz vienotu

skolu (sk. lietas materiālu 4. sēj. 70. un

79. lp.). Tāpat 2023./2024. mācību gadā

Kvalitātes dienests esot veicis pārejas uz vienotu skolu

izvērtējumu, citstarp arī privātajās pirmsskolas izglītības

iestādēs. Izvērtējuma laikā Kvalitātes dienests esot ieguvis

informāciju un datus par mācību procesa nodrošināšanu valsts

valodā, lai pārliecinātos par izglītības iestādes vadītāja

īstenoto profesionālo darbību pārejas uz vienotu skolu

nodrošināšanā un par izglītības procesa norisi valsts valodā

izvērtējuma dienā (sk. lietas materiālu

6. sēj. 53. lp.).

Papildus tam atbilstoši Ministru kabineta 2024. gada

4. jūnija noteikumiem Nr. 325 "Vispārējās

izglītības un profesionālās izglītības iestāžu akreditācijas un

to vadītāju profesionālās darbības novērtēšanas kārtība"

(turpmāk - Izglītības iestāžu vērtēšanas noteikumi)

2. punktam izglītības iestāde analizē savu darbību un katru

gadu līdz 1. novembrim nodrošina ar izglītības iestādes

dibinātāju saskaņota pašnovērtējuma ziņojuma pieejamību savā

tīmekļvietnē. Pašvērtēšana ir regulāra izglītības iestādes

darbības kvalitātes iekšējā izvērtēšana, kurā iesaistās

izglītības iestādes pedagogi, izglītojamie, viņu vecāki, iestādes

dibinātājs un vadība. Šajā pašvērtējumā citstarp norādāmi arī

dati un informācija, kas raksturo izglītības iestādes darba

kvalitāti konkrētajā gadā izvērtējamos kvalitātes kritērijos,

atklājot stiprās puses un turpmākās attīstības vajadzības.

Pirmsskolas izglītības iestāde "GALAKTIKA" tiesas sēdē

norādīja, ka katru gadu maijā veicot vecāku, pedagogu un arī

izglītojamo viedokļa noskaidrošanu aptaujas veidā. Pēc šo aptauju

rezultātiem izglītības iestāde varot izdarīt secinājumus par tās

sniegtās izglītības kvalitāti, kā arī reformas ietekmi uz to

(sk. lietas materiālu

4. sēj. 146. lp.).

Reizi sešos gados izglītības kvalitāte pirmsskolas izglītības

iestādē tiek novērtēta, izvērtējot pirmsskolas iestāžu vadītāju

profesionālo darbību (sk. lietas materiālu

6. sēj. 53. lp. un Izglītības

iestāžu vērtēšanas noteikumu 5., 29. un 31. punktu).

Saskaņā ar Izglītības iestāžu vērtēšanas noteikumu

27.4. apakšpunktu, novērtējot izglītības iestādes darbības

kvalitātes kategorijas un izglītības iestādes vadītāja

profesionālās darbības kvalitātes kategoriju, kvalitātes līmeņa

vērtējums tiek noteikts arī attiecībā uz labu pārvaldību, kurā

ietilpst trīs elementi: administratīvā efektivitāte, vadības

profesionālā darbība, kā arī atbalsts un sadarbība. Kvalitātes

dienests tiesas sēdē norādīja, ka, vērtējot administratīvo

efektivitāti, tiekot skatīta visa iestādē notiekošo pārvaldības

procesu efektivitāte, tajā skaitā vērtēta stratēģiskā plānošana,

ikgadējā plānošana, ikdienas plānošana, pašvērtēšanas procesa

kvalitāte, personāla pārvaldības sistēma. Vadības profesionālās

darbības ietvaros tiekot izvērtētas iestādes vadītāja zināšanas,

prasmes un kompetences tiesiskuma jautājumos, kā arī

komunikācijas spējas. Savukārt atbalsta un sadarbības ietvaros

tiekot izvērtēti iestādes vadītāja pārvaldības kvalitātes

aspekti, ietverot iestādes vadītāja spēju sadarboties ar visiem

izglītības procesā iesaistītajiem, tajā skaitā bērnu vecākiem,

iestādes dibinātāju un citām ieinteresētajām pusēm

(sk. lietas materiālu

6. sēj. 54. lp.).

Izglītības iestāžu vērtēšanas noteikumu V nodaļa paredz, ka

tad, ja Kvalitātes dienests vismaz vienu no šajos noteikumos

minētajiem kritērijiem novērtē ar kvalitātes vērtējuma līmeni

"nepietiekami" vai atkārtoti novērtē ar kvalitātes

vērtējuma līmeni "jāpilnveido", dienests pieņem lēmumu

par pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja neatbilstību amatam.

Par šādu vērtējumu informē pirmsskolas izglītības iestādes

dibinātāju, un tas tiekot mudināts izbeigt darba tiesiskās

attiecības ar pirmsskolas izglītības iestādes vadītāju.

Līdz ar to secināms, ka pirmsskolas izglītības iestādē

izglītības kvalitātes uzraudzības kontrole tiek īstenota, veicot

izglītības iestādes pašvērtējumu un izglītības iestādes vadītāja

novērtējumu. Pirmsskolas izglītības iestādes vadītājs ir

atbildīgs par visu izglītības iestādē īstenoto programmu

tiesiskumu, un pie viņa izglītojamo vecāki vai likumiskie

pārstāvji var vērsties arī jautājumos, kas attiecas uz izglītības

saturu (sk. lietas materiālu

6. sēj. 53.-55. lp.). Tāpat izglītojamo

vecākiem vai likumiskajiem pārstāvjiem ir iespēja ar sūdzību

vērsties Kvalitātes dienestā.

Tādējādi valsts ir izveidojusi sistēmu, kas vērsta uz

izglītības kvalitātes kontroli un nodrošināšanu, citstarp arī

pirmsskolas izglītības pakāpē. Ir nodrošināta regulāra izglītības

iestāžu darbības kvalitātes vērtēšana, kurā iesaistās pedagogi,

izglītojamie, viņu vecāki, iestādes dibinātājs un vadība, kā arī

valsts institūcijas.

Ņemot vērā minēto, kā arī to, ka no apstrīdēto normu spēkā

stāšanās brīža ir pagājis tikai viens mācību gads un ir paredzēta

turpmāka pielāgošanās izglītojamo vajadzībām, Satversmes tiesai

šobrīd nav pamata secināt, ka apstrīdētās normas izraisītu

izglītības kvalitātes kritumu. Tomēr valstij ir pienākums

pastāvīgi kontrolēt izglītības kvalitāti, lai konstatētu

iespējamās tās izmaiņas un nodrošinātu pie mazākumtautībām

piederošu personu tiesības uz kvalitatīvu izglītību. Šis

pienākums aptver prasību ņemt vērā valsts iestāžu izteiktos

ieteikumus par izglītības jautājumiem, tostarp attiecībā uz

pedagogu ataudzi un noturību profesijā (sk. Latvijas

Republikas Valsts kontroles 2024. gada 13. jūnija

ziņojumu "Vai sagatavojam nepieciešamos pedagogus un

rūpējamies par to noturību profesijā?".

Pieejams: lrvk.gov.lv). Valsts pienākums ir nodrošināt

izglītības kvalitāti ilgtermiņā atbilstoši ilgtspējas principam.

Šo pamattiesību aizsardzībai attiecīgās personas var vērsties arī

tiesībaizsardzības institūcijās.

36.3. Satversmes tiesai secīgi jāpārbauda, vai

apstrīdētās normas un ar tām saistītais tiesiskais regulējums

rada saprātīgu līdzsvaru starp valsts valodas lietojuma

veicināšanu un pie mazākumtautības piederošu personu tiesību

īstenošanu izglītības procesā privātās izglītības iestādēs

pirmsskolas izglītības pakāpē.

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka prasība privātajās

izglītības iestādēs vispārējo izglītību pirmsskolas izglītības

pakāpē iegūt tikai valsts valodā liedzot iespēju privātajās

mazākumtautību izglītības iestādēs pirmsskolas izglītības pakāpē

iegūt izglītību mazākumtautības valodā un tādējādi liedzot pašu

šo pamattiesību būtību. Savukārt Saeima norāda, ka attiecīgās

pamattiesības ir īstenojamas atbilstoši valsts izglītības

standartiem, kā arī vērsusi uzmanību uz likumdevēja

nodrošinātajiem papildu pasākumiem mazākumtautību valodas un

kultūrvēstures apguves veicināšanai.

36.3.1. Regulējot valodu lietojumu izglītības procesā,

valstij jāpanāk tās apstākļiem atbilstošs līdzsvars starp

nepieciešamību nodrošināt ikvienai pie mazākumtautības piederošai

personai iespēju vispārējās izglītības procesā apgūt valsts

valodu tādā līmenī, lai tā bez grūtībām iekļautos valsts un

sabiedrības dzīvē, un pie mazākumtautībām piederošu personu

iespēju apgūt attiecīgās mazākumtautības valodu un izmantot to

izglītības procesā, lai tās varētu saglabāt savu lingvistisko

identitāti un etnisko un kultūras savdabību, bet netiktu pieļauta

segregācija uz valodas pamata (sal. sk. Satversmes tiesas

2019. gada 13. novembra sprieduma lietā

Nr. 2018-22-01 15.3. punktu).

Valsts valodas apgūšana un mazākumtautību tiesību īstenošana

nav savstarpēji pretstatāmi mērķi, un mazākumtautību tiesību

īstenošana nedrīkst traucēt efektīvai un pilnvērtīgai valsts

valodas apgūšanai (sal. sk. Satversmes tiesas

2019. gada 13. novembra sprieduma lietā

Nr. 2018-22-01 22.2. punktu). Vērtējot, vai ir

ievērots saprātīgs līdzsvars starp valsts valodas lietojuma

veicināšanu un pie mazākumtautības piederošu personu tiesību

īstenošanu, ir jāpārbauda privāto izglītības iestāžu iespējas

izglītības procesā pirmsskolas izglītības pakāpē nodrošināt pie

mazākumtautībām piederošajām personām Satversmes 114. pantā

ietvertās tiesības. Tāpat Satversmes tiesa ņem vērā Latvijas

īpašos apstākļus, kas izveidojušies valsts ilgstošas okupācijas

un rusifikācijas rezultātā, kā arī pašreizējo situāciju valsts

valodas lietojuma kontekstā.

Jau iepriekš secināts, ka mazākumtautību pirmsskolas

izglītības iestādēs pirms apstrīdēto normu pieņemšanas

izglītojamiem netika nodrošināta pienācīgu valsts valodas

zināšanu ieguve (sk. šā sprieduma

34.1. punktu). Proti, gan Liepājas Universitātes

pētījumā, gan izglītības iestāžu darbībā tika secināts, ka bērni,

kas obligāto pirmsskolas izglītības posmu beiguši pirmsskolas

izglītības iestādēs ar dominējošu krievu valodu, nebija ieguvuši

izglītības ieguvei pamatizglītības pakāpē pietiekamas valsts

valodas zināšanas. Bilingvālās pieejas dēļ joprojām pastāvēja

skolu sašķeltība un pirmsskolas izglītības pakāpē bija

konstatējamas būtiskas atšķirības izglītojamo valsts valodas

zināšanās, savukārt šo zināšanu trūkums varēja ietekmēt gan pašu

izglītojamo nākotnes iespējas, gan arī citu cilvēku tiesības un

demokrātisko valsts iekārtu. Nolūkā veicināt valsts valodas

prasmju attīstību, tādējādi sekmējot vienotas skolas izveidi un

to, ka ikvienai pie mazākumtautības piederošai personai tiek

nodrošināta iespēja pilnvērtīgi piedalīties valsts un sabiedrības

demokrātiskajos procesos, likumdevējs bija tiesīgs grozīt

iepriekš spēkā bijušo regulējumu. Pie mazākumtautībām piederošo

personu pienācīgai spējai komunicēt valsts valodā ir neatsverama

nozīme demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzības kontekstā, un

tā ir vienlīdz nozīmīga gan pašām pie mazākumtautībām

piederošajām personām, gan arī sabiedrībai kopumā.

36.3.2. Pieaicinātās personas ir norādījušas, ka

valodas apguvei, tostarp pirmsskolas izglītības pakāpē, bērnam

vispiemērotākā esot pastāvīga atrašanās konkrētās valodas vidē

(sk. lietas materiālu

6. sēj. 11. lp.). Proti, pētījumi

liecinot, ka bērni valodu apgūst ātrāk tad, ja valodas netiek

savstarpēji jauktas (sk. lietas materiālu

6. sēj. 13. lp.). Turklāt agrīnajā

vecumā no pusotra gada vecuma bērniem valodu apgūt esot daudz

vieglāk tad, ja ikdienā klātesošais pedagogs nejauc abu valodu

lietojumu. Tādējādi apstrīdētajās normās noteiktā izglītības

procesa kārtība pirmsskolas izglītības pakāpē sakrīt ar bērna

valodas prasmes un citu prasmju attīstībai vislabāk atbilstošo

pieeju. Tieši valsts valodas vides nodrošināšana saskan ar bērna

vislabākajām interesēm (sk. lietas materiālu

6. sēj. 45. lp.).

Tas, vai izglītojamais izglītības iestādē jūtas labi un droši,

ir atkarīgs ne tikai no izglītības procesā izmantojamās valodas,

bet arī no pedagogu profesionalitātes, prasmes izmantot dažādus,

tostarp neverbālos, komunikācijas rīkus, kā arī vides izglītības

iestādē.

36.3.3. Papildus tam Saeima norādījusi, ka ar

apstrīdētajām normām sistēmiski saistītās tiesību normas ietver

garantijas pie mazākumtautībām piederošo personu iespējai

saglabāt savu dzimto valodu un identitāti. Pie mazākumtautībām

piederošu personu tiesības esot nodrošinātas izglītības procesa

ietvaros citos veidos ārpus pirmsskolas izglītības programmām,

tostarp interešu izglītības ietvaros.

Izglītības likums interešu izglītību definē kā personas

individuālo izglītības vajadzību un vēlmju īstenošanu neatkarīgi

no vecuma un iepriekš iegūtās izglītības. Līdz ar to interešu

izglītības programmas var tikt īstenotas jau bērniem no pusotra

gada vecuma, to saturu veidojot atbilstoši bērnu spējām un

vajadzībām. Interešu izglītība ir brīvprātīga, tās uzsākšanai nav

nepieciešama noteiktai izglītības pakāpei atbilstoša

izglītība.

Izglītības iestādes, tostarp privātās izglītības iestādes, ir

tiesīgas īstenot interešu izglītības programmas bez licences

saņemšanas. Lai izglītības iestādē īstenotu interešu izglītības

nodarbības, pedagogam ir jāizstrādā īstenojamā programma. Turklāt

izglītojamo vecāki vai likumiskie pārstāvji ar sūdzībām par

interešu izglītības programmu nodrošināšanas tiesiskumu var

vērsties gan pie pirmsskolas izglītības iestādes dibinātāja un

vadītāja, gan Kvalitātes dienestā. Proti, interešu izglītība ir

organiska un kontrolēta daļa no izglītības iestādē notiekošā

izglītības procesa.

Privātajās mazākumtautību izglītības iestādēs īstenojamās

interešu izglītības programmās ir iespējams iekļaut ar

mazākumtautības valodu, kā arī kultūru un etnisko savdabību

saistīto saturu.

Kā norādījusi Dr. paed. Ieva Margeviča-Grinberga,

pētījumu rezultāti apliecinot, ka interešu izglītība var

nodrošināt valodas apguvi, kā arī kultūras un identitātes

saglabāšanu. Izglītojamo sociālā mijiedarbība ar vienaudžiem

mazākumtautību valodas un kultūras interešu izglītības programmu

ietvaros esot tikpat svarīga kā pašas valodas apguve

(sk. lietas materiālu 4. sēj. 32., 52. un

56. lp.). Arī Dr. psych. Anika Miltuze

atzinusi, ka interešu izglītības programma pirmsskolas vecumā ir

savienojuma ar pamata izglītības programmu, piemēram, piedāvājot

viņam praktiskas interešu izglītības nodarbības, kurās fonā

iespējams dzirdēt sarunas viņa dzimtajā valodā, un nerada

negatīvu ietekmi uz izglītojamo. Savienojot pirmsskolas

izglītības programmas īstenošanu ar interešu izglītību, tiekot

bagātināta izglītojamā apkārtējā vide un tas veicinot smadzeņu

attīstību (sk. lietas materiālu

6. sēj. 9. lp.). Līdz ar to no tiesas sēdē

izteiktajiem viedokļiem secināms, ka interešu izglītība vispār ir

piemērots līdzeklis mazākumtautības valodas, kā arī ar

mazākumtautību kultūru un etnisko savdabību saistīta satura

apguvei.

36.4. Pieteikuma iesniedzēji norādījuši, ka ar interešu

izglītības nodarbībām esot par maz, lai nodrošinātu

mazākumtautības valodas, kultūras un etniskās savdabības

attīstību un saglabāšanu. Citstarp interešu izglītības nodarbības

notiekot pēcpusdienās, kad bērns jau ir noguris.

Tomēr ne Izglītības likums, ne Pirmsskolas izglītības

vadlīnijas neierobežo pirmsskolas izglītības iestādes vairāku

interešu izglītības programmu īstenošanā dažādos dienas posmos

tikmēr, kamēr tās nerada nesamērīgu ietekmi uz obligātā satura

apguvi. No Vispārējās izglītības likuma un Izglītības likuma

izriet, ka pirmsskolas izglītības pakāpe iepretim pārējai

vispārējai izglītībai nav daļa no formālās izglītības un valsts

nav regulējusi to, cik stundu dienā izglītojamam katrā vecumposmā

ir jāapgūst pirmsskolas izglītības programma. Tāpat nav regulēts

konkrētajā vecumā izglītojamam obligāti apgūstamais saturs, bet

ir noteikts vienīgi tas, kādām jābūt izglītojamā zināšanām,

absolvējot pirmsskolas izglītības iestādi (sk. lietas

materiālu 74.-76. sēj.). Šā mērķa sasniegšanas veidu,

proti, katrā vecumposmā apgūstamo saturu un sasniedzamos

rezultātus katrā no mācību jomām, nosaka pati pirmsskolas

izglītības iestāde, izstrādājot pirmsskolas izglītības programmu,

kā arī pielāgojot tās īstenošanu katra attiecīgā izglītojamā

spējām un vajadzībām.

Ņemot vērā privāto izglītības iestāžu tiesības elastīgi plānot

mācību laiku, vienojoties ar izglītības iestādes padomi, ar

mazākumtautības valodu, kultūru un etnisko savdabību saistītās

interešu izglītības nodarbības pirmsskolas izglītības iestādēs

var notikt gan pirms, gan arī pēc pirmsskolas izglītības pakāpes

obligātā satura apguvei paredzētā laika. Tāpat ir pieļauta

iespēja šādas interešu izglītības nodarbības organizēt pat

vairāku stundu garumā katru dienu, tās sadalot vairākos blokos un

nodrošinot to mijiedarbību ar pamata programmas īstenošanu

(sk. lietas materiālu

6. sēj. 67.-72. lp.). Vienīgais

ierobežojums ir šādu interešu izglītības programmu sekundārais

raksturs iepretim obligātajam saturam, kura īstenošana joprojām

ir izglītības iestādes prioritāte (sk. lietas

materiālu 6. sēj. 57. un 58. lp.).

Iespēju elastīgi nodrošināt interešu izglītības nodarbību

mijiedarbību ar pirmsskolas izglītības programmas īstenošanu

tiesas sēdē apstiprināja arī vairākas pirmsskolas izglītības

iestādes. Šādu iespēju jau izmantojot privātā pirmsskolas

izglītības iestāde "Maza Rasiņa", bērniem no pusotra

gada vecuma organizējot krievu kultūras nodarbības ar keramikas

elementiem (sk. lietas materiālu

6. sēj. 87. lp.). Tāpat uz šādas interešu

izglītības īstenošanu norādījusi arī pirmsskolas izglītības

iestāde "BONA FAVOLA" (sk. lietas materiālu

6. sēj. 179. lp.).

Tātad privātajām mazākumtautību pirmsskolas izglītības

iestādēm ir plašas iespējas nodrošināt interešu izglītības

nodarbību mijiedarbību ar pirmsskolas izglītības programmas

īstenošanu un attiecīgi nodrošināt izglītojamo tiesības apgūt,

saglabāt un attīstīt mazākumtautības valodu, kultūru un etnisko

savdabību. Tas, kā šāda interešu izglītība tiek integrēta

pirmsskolas izglītības procesā un kā tiek izmantoti pārējie

privātajām izglītības iestādēm pieejamie mācību metožu

pielāgošanas un individualizēšanas instrumenti, ir atkarīgs no

katras privātās izglītības iestādes. Ņemot vērā to, ka

pirmsskolas izglītības pakāpē privātajās izglītības iestādēs

interešu izglītība var tikt īstenota gan pēc vecāku pieprasījuma,

gan izglītības iestādes iniciatīvas, būtiska ir arī izglītības

iestādes padomes iesaiste, jo izglītojamo vecāki vai likumiskie

pārstāvji var norādīt uz šādas interešu izglītības nepieciešamību

un būtiskumu, tostarp uz to, kādā laikā attiecīgā interešu

izglītības programma būtu īstenojama.

Tāpat izglītības iestādē var tikt atzīmēti mazākumtautībām

nozīmīgie svētki. Mazākumtautības kultūra un identitāte var tikt

atspoguļota arī audzināšanas procesā. Visbeidzot, kā tiesas sēdē

norādīja Izglītības un zinātnes ministrija, arī pirmsskolas

izglītības programmas īstenošanas laikā ir iespējams runāt par

citu tautu tradīcijām un kultūru, valsts valodā apgūstot ar

mazākumtautību identitāti saistītu saturu.

36.5. Papildus iepriekš minētajam Saeima norādījusi, ka

tā pieņēmusi apstrīdētās normas kopsakarā ar citām normām, kas

regulē valsts finansētas mazākumtautības valodas un

kultūrvēstures interešu izglītības programmu ieviešanu.

Izglītības likuma 47.3 pants citstarp paredz,

ka pašvaldība nodrošina iespēju mazākumtautību izglītojamiem,

kuri tās administratīvajā teritorijā esošajās vispārējās

izglītības iestādēs apgūst pamatizglītības programmu, bez maksas

apgūt arī mazākumtautību izglītības saturu mazākumtautību valodas

un kultūrvēstures interešu izglītības programmās. Lai nodrošinātu

mazākumtautību izglītojamiem iespēju apgūt šīs programmas,

pašvaldība var deleģēt šādu programmu īstenošanu privātpersonai,

tātad arī privātpersonas vai juridiskās personas dibinātai

privātajai izglītības iestādei.

Saskaņā ar Izglītības likuma 14. panta 47. punktu

Ministru kabinets ir izdevis šādas interešu izglītības

paraugprogrammu un tās īstenošanas vadlīnijas (sk. Ministru

kabineta 2023. gada 29. augusta noteikumus Nr. 494

"Noteikumi par mazākumtautību valodas un kultūrvēstures

interešu izglītības programmas paraugu un tās īstenošanas

vadlīnijām"). Citstarp plānots, ka šādas programmas

ietvaros izglītojamie apgūst mazākumtautību mutvārdu tradīcijas

un izpausmes, spēles, rotaļu tradīcijas, gadskārtu svētkus,

etniskos simbolus, pēc iespējām tradicionālās dziedāšanas,

muzicēšanas, dejošanas īpatnības un amatniecības prasmes, kā arī

kultūras savdabību raksturojošos artefaktus, iepazīstas ar

mazākumtautības kultūrai nozīmīgām personībām un to nozīmīgāko

veikumu, kā arī apgūst kultūras vērtību saglabāšanas un

tālāknodošanas iespējas. Tāpat paredzēta izglītojamo dalība ar

programmas satura apguvi saistītajos plašākas izglītības

pieredzes veidošanas pasākumos, piemēram, koncertos, izstādēs,

konkursos, ekskursijās, teātra izrāžu apmeklējumos un

nometnēs.

Pašvaldības pienākums nodrošināt mazākumtautības valodas un

kultūrvēstures interešu izglītības programmas pieejamību

pirmsskolas izglītības pakāpē rotaļnodarbību veidā attiecas uz

ikvienu bērnu, kurš vēlas šādā programmā piedalīties. No tā

izriet, ka privātā izglītības iestāde var lūgt tai deleģēt šādu

valsts finansētu un regulētu programmu īstenošanu un attiecīgi

saņemt arī finansējumu. Līdz ar to valsts ir izveidojusi tādu

kārtību, ka privāto izglītības iestāžu izglītojamie bez jebkādām

papildu izmaksām joprojām var apgūt, attīstīt un saglabāt savu

dzimto mazākumtautības valodu, kultūru un etnisko savdabību.

Turklāt arī šajā aspektā ir saglabāta privāto izglītības iestāžu

brīvība, kas izpaužas kā tiesības noteikt programmas īstenošanas

kārtību. Kurā dienas daļā šāda programma būtu īstenojama, tas

atkarīgs no izglītības iestādes iekšējās organizācijas procesiem

un vecāku gribas (sk. lietas materiālu 5. sēj. 40.

lp.).

Tas, vai privāta izglītības iestāde vēlas īstenot

paraugprogrammai atbilstošu interešu izglītības programmu un

saņemt attiecīgu valsts finansiālo atbalstu, ietilpst pašas

izglītības iestādes rīcības brīvībā. Arī Latvijas Pašvaldību

savienība norādījusi, ka interese par mazākumtautību interešu

izglītības programmas īstenošanu ir jāizrāda pašām privātajām

izglītības iestādēm (sk. lietas materiālu 4. sēj.

41. lp.). Citstarp tiesas sēdē pirmsskolas

izglītības iestāde "GALAKTIKA" norādīja, ka īstenojot

šādu programmu un saņemot finansējumu no Jūrmalas pašvaldības

(sk. lietas materiālu 4. sēj.

154. lp.).

Līdz ar to likumdevējs un pašvaldības ir nodrošinājuši reālu

atbalstu privātajām mazākumtautību izglītības iestādēm, lai tās

varētu arī turpmāk rūpēties par mazākumtautības valodas, kultūras

un etniskās savdabības apgūšanu, saglabāšanu un attīstību. Šī

iespēja ir uzskatāma par finansiālu un metodoloģisku

papildinājumu privāto mazākumtautību izglītības iestāžu iespējām

organizēt interešu izglītības programmu īstenošanu atbilstoši

konkrētās izglītības iestādes padomes, izglītības iestādes

dibinātāja un vadītāja vēlmēm un izglītības programmu

apvienošanas iespējām.

36.6. Papildus tam privātās izglītības iestādes arī pēc

apstrīdēto normu spēkā stāšanās saglabā savu nozīmi ne tikai

vispārējās izglītības nodrošināšanā, bet arī mazākumtautību

kopienas veidošanā. Apstrīdētās normas neliedz izglītojamiem savā

starpā sazināties dzimtajā valodā (sk. lietas materiālu

6. sēj. 25. lp.), un tādējādi pie mazākumtautībām

piederošajiem izglītojamiem joprojām ir iespēja šādās privātajās

mazākumtautību izglītības iestādēs socializēties ar citiem pie

mazākumtautības piederošajiem bērniem un saglabāt savu identitāti

un etnisko savdabību. Tāpat šādu izglītības iestāžu pedagogi,

visticamāk, zina konkrētās mazākumtautības valodu vai tā ir arī

viņu dzimtā valoda. Līdz ar to noteiktās kritiskās situācijās

šādās skolās būs iespējama pedagoga saziņa ar izglītojamo viņa

dzimtajā valodā.

36.7. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Satversmes tiesa

secina, ka apstrīdētās normas, kā arī citas ar tām saistītās

tiesību normas ir vērstas uz kvalitatīvas pirmsskolas izglītības

nodrošināšanu valsts valodā, citstarp arī privātajās

mazākumtautību izglītības iestādēs. Turklāt privāto izglītības

iestāžu autonomija mācību procesa organizēšanā dažādos veidos tām

dod iespējas pirmsskolas izglītības procesā integrēt ar

mazākumtautības valodu, kultūru un etnisko savdabību saistītu

saturu. Visbeidzot, valsts privātajām izglītības iestādēm ir

sniegusi metodoloģisku un finansiālu atbalstu mazākumtautību

interešu izglītības programmu īstenošanai.

Būtiski, ka šāda pieeja atšķiras no iepriekš īstenotās

bilingvālās pieejas, jo atbilstoši bērna vislabākajām interesēm

nošķir laiku, kad mācību saturs tiek īstenots valsts valodā, un

laiku, kad mācību saturs tiek īstenots mazākumtautības valodā

(sk. lietas materiālu

6. sēj. 13. lp.). Iepriekš abas valodas tika

jauktas, bet šobrīd mazākumtautību valodai, kultūrai un

etniskajai savdabībai veltītās interešu izglītības nodarbības

papildina obligāto izglītības saturu, tomēr šīs programmas ir

savstarpēji nošķiramas. Pēc apstrīdēto normu pieņemšanas

pirmsskolas izglītības obligātais saturs ir pilnībā īstenojams

valsts valodā, maksimāli efektīvi nodrošinot latviešu valodas

apguvi, toties interešu izglītības programmu īstenošanas laikā

bērniem atbilstoši viņu vecāku vai likumisko pārstāvju interesei

un piekrišanai tiek nodrošināta bērna slodzei, vecumam un spējām

atbilstoša dzimtās valodas un kultūras klātesamība.

Tādējādi valsts ir nodrošinājusi

atbilstošu līdzsvaru starp valsts valodas lietojuma veicināšanu

un pie mazākumtautībām piederošu izglītojamo tiesībām uz

kvalitatīvu izglītību un savas valodas, kā arī etniskās un

kultūras savdabības saglabāšanu un attīstīšanu privātajās

izglītības iestādēs pirmsskolas izglītības pakāpē.

37. Secīgi Satversmes tiesai ir jāvērtē apstrīdētajās

normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma samērīgums

pamatizglītības pakāpē.

Satversmes 112. panta trešais teikums noteic, ka

pamatizglītība ir obligāta. Tas attiecas tieši uz vispārējās

izglītības ieguvi. Tātad valsts var noteikt un ir noteikusi

veidu, kādā šī izglītība iegūstama, proti, tā iegūstama

atbilstoši valsts pamatizglītības standartam un pamatizglītības

programmai.

37.1. Pieteikuma iesniedzēju argumenti par iespējamu

izglītības kvalitātes krišanos ir attiecināti vienlaikus uz

pirmsskolas izglītības pakāpi un pamatizglītības pakāpi.

Satversmes tiesa jau iepriekš analizējusi Izglītības un zinātnes

ministrijas veiktos iepriekšējās izglītības ieguves valodas

reformas kontroles pasākumus, kā arī apstrīdēto normu ieviešanas

kontroles pasākumus (sk. šā sprieduma

36.1.-36.2. punktu). Papildus tam norādāms, ka

apstrīdēto normu nepieciešamība pamatizglītības pakāpē ir

balstīta gan pētījumos, gan datos par valsts centralizēto

eksāmenu rezultātiem (sk. lietas materiālu 3. sēj.

147. un 148. lp.). Izglītības un zinātnes ministrijai un

pārējām kompetentajām valsts institūcijām bija iespēja sekot

līdzi pamatizglītību ieguvušo izglītojamo zināšanu pārbaudes

rezultātiem un tajos atspoguļotajai izglītības kvalitātei.

Kontrolējot apstrīdēto normu ietekmi uz pamatizglītības

kvalitāti, Izglītības un zinātnes ministrija esot veikusi

vairākas aptaujas par pāreju uz mācībām valsts valodā, un šajās

aptaujās savu viedokli sniegušas arī privātās izglītības

iestādes. Citstarp izglītības iestādēm esot vaicāts, vai tās

plāno organizēt izglītojamo nometnes latviešu valodas apguvei, un

vairākas privātās izglītības iestādes to plānojušas darīt

2024. gada vasarā. Tāpat iestādēm vaicāts, vai tiek plānotas

saziņu latviešu valodā veicinošas skolēnu aktivitātes

starpbrīžos; vai izglītības iestādes pedagogiem ir nepieciešami

latviešu valodas pilnveides kursi; vai izglītības iestāde plāno

pedagogu pašpalīdzības stratēģijas. Atbildi sniegušās privātās

izglītības iestādes, kuras iepriekš īstenojušas mazākumtautību

izglītības programmas, savu gatavību pārejai uz mācībām latviešu

valodā esot novērtējušas kā ļoti labu un labu (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 152. lp.).

Tāpat Izglītības iestāžu vērtēšanas noteikumu

1.1. apakšpunkts noteic, ka pārējās vispārējās izglītības

iestādes, kas nav pirmsskolas izglītības iestādes, tiek

akreditētas. Izglītības iestādes darbības kvalitāte tiek vērtēta

līdzīgi pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja profesionālās

darbības kvalitātei, izsakot to piecos kvalitātes vērtējumos

katrā no vērtēšanas kritērijiem. Izglītības iestādi akreditē uz

sešiem gadiem, ja visi šajos noteikumos minētie elementi

novērtēti ar kvalitātes vērtējuma līmeni "jāpilnveido"

vai augstāku līmeni. Proti, arī izglītības iestādes, kas īsteno

vispārējās izglītības programmas pamatizglītības pakāpē, tiek

regulāri vērtētas. Kvalitātes dienests saskaņā ar Izglītības

likuma 20. panta trešās daļas 8. punktu izdevis

Vadlīnijas izglītības kvalitātes nodrošināšanai vispārējā un

profesionālajā izglītībā.

Saeima arī norādījusi, ka ilgtermiņā apstrīdēto normu un ar

tām saistītā tiesiskā regulējuma praktisko īstenošanu

pamatizglītības līmenī paredzēts izvērtēt pētījuma "Valodas

situācija Latvijā: 2021-2027" ietvaros (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 123. lp.). Tāpat esot plānots

vērtēt centralizētā eksāmena latviešu valodā rezultātus un

analizēt izglītojamo iepriekšējo izglītības pieredzi, kā arī no

2025./2026. mācību gada vienu reizi divos mācību gados veikt

izglītojamo snieguma diagnosticējošu vērtēšanu, izmantojot Valsts

izglītības satura centra izstrādātus tekstpratības monitoringa

darbus 3. un 6. klasē, lai novērtētu izglītojamo valsts

valodas prasmi un monitorētu pamatizglītības pirmajā posmā

izglītojamo valsts valodas prasmes izaugsmes dinamiku ilgtermiņā

(sk. lietas materiālu 2. sēj.

125. lp.).

Satversmes tiesai nerodas šaubas arī par to, ka

pamatizglītības līmenī ir nodrošināta pienācīga metodisko

materiālu un mācību materiālu pieejamība. Tāpat arī šajā pakāpē

privātajām izglītības iestādēm ir liela rīcības brīvība. Tam

piekritusi arī privātā izglītības iestāde "LATREIA",

tiesas sēdē norādot, ka izveidojusi pati savu mācību

metodoloģiju, jo valsts piedāvātā neatbilstot izglītības iestādes

redzējumam (sk. lietas materiālu 4. sēj.

121. lp.). Līdzīgs secinājums attiecināms arī uz

Vispārējās izglītības likuma 30. panta astotajā daļā un

Izglītības likuma 55. panta 2.1 daļā

paredzētā individualizētā un personalizētā atbalsta valsts

valodas prasmes apguvei pamatizglītībā nodrošināšanu, kas veicama

pienācīgā kvalitātē un atbilstoši izglītības iestādes iespējām un

bērna vislabākajām interesēm.

Arī uz pamatizglītības pakāpi attiecas valsts pienākums

pastāvīgi kontrolēt izglītības kvalitāti, lai konstatētu

iespējamās tās izmaiņas un nodrošinātu pie mazākumtautībām

piederošu personu tiesības uz kvalitatīvu izglītību, kuru

aizstāvībai attiecīgās personas var vērsties arī

tiesībaizsardzības institūcijās. Līdz ar to Satversmes tiesai

šobrīd nav pamata secināt, ka apstrīdētās normas izraisītu

izglītības kvalitātes kritumu pamatizglītības pakāpē.

37.2. Arī pamatizglītības pakāpē privātajām izglītības

iestādēm ir visas iepriekš minētās iespējas nodrošināt ar

mazākumtautības valodu, kultūru un etnisko savdabību saistīta

satura apguvi interešu izglītības nodarbību veidā. Tā kā

pamatizglītība ir daļa no formālās izglītības, kuru citstarp

raksturo arī mācību satura sadalījums mācību stundās, interešu

izglītības programma var tikt īstenota pirms vai pēc obligātā

satura apguves jeb mācību stundām.

Tiesas sēdē privātā izglītības iestāde "LATREIA"

atzinusi, ka tā pēc savas iniciatīvas, izmantojot privāto

izglītības iestāžu rīcības brīvību izglītības procesa

organizēšanā un interešu izglītības programmu īstenošanā,

1. klasei nodrošinot četras mazākumtautības valodas un

kultūras interešu izglītības nodarbības nedēļā, bet 4. un 7.

klasei - trīs šādas nodarbības nedēļā (sk. lietas

materiālu 4. sēj. 106. lp.). Kā norādījusi

Dr. paed. Ineta Helmane, pamatskolas vecumā ar

mazākumtautības valodu, kultūru un etnisko savdabību saistītas

interešu izglītības programmas apgūšanai varētu būt piemērotas

trīs līdz piecas stundas nedēļā (sk. lietas materiālu

2. sēj. 104. lp.).

Būtiski, ka šajā izglītības pakāpē bija iespējams izmantot jau

iepriekš mazākumtautību izglītības programmu īstenošanā gūto

pieredzi un pārcelt iepriekš vispārējās izglītības procesā

apgūstamo saturu uz interešu izglītības procesu. Citstarp bijis

iespējams izmantot projekta "Kompetenču pieeja mācību

saturā" īstenošanas laikā izveidoto mācību priekšmeta

"Mazākumtautības valoda un literatūra" programmas

paraugu un mācību materiālu (sk. likumprojekta

Nr. 1519/Lp13 "Grozījumi Izglītības likumā"

anotāciju).

Privātās izglītības iestādes pamatizglītības pakāpē

mazākumtautības valodas apguvi, kā arī ar mazākumtautības etnisko

un kultūras savdabību saistīto saturu var nodrošināt arī

fakultatīvo nodarbību veidā. Atbilstoši Ministru kabineta

2018. gada 28. novembra noteikumu Nr. 747

"Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu un

pamatizglītības programmu paraugiem" 11. pielikuma

"Pamatizglītības programmu paraugi" 1. varianta

12.2. apakšpunktam fakultatīvās nodarbības, kas tiek

organizētas izglītojamo grupai, uz vecāku iesnieguma pamata tiek

iekļautas izglītības programmā ārpus kopējās mācību stundu

slodzes. Habad Ebreju privātā vidusskola šādu iespēju izmantojot,

ebreju cikla priekšmetus skolā pasniedzot fakultatīvu un interešu

izglītības programmu ietvaros (sk. lietas materiālu

2. sēj. 90. lp.). Arī privātā izglītības iestāde

"LATREIA" tiesas sēdē atzina, ka, balstoties uz visu

vecāku piekrišanu, mazākumtautības valodas mācības stundas

iespējams integrēt starp citu mācību priekšmetu stundām jeb

pasniegt fakultatīvi (sk. lietas materiālu 3. sēj. 107.

un 108. lp.).

Tāpat arī uz pamatizglītības pakāpi attiecas Izglītības likuma

47.3 pantā noteiktais pašvaldības pienākums

nodrošināt iespēju mazākumtautību izglītojamiem, kuri tās

administratīvajā teritorijā esošajās vispārējās izglītības

iestādēs apgūst pirmsskolas izglītības programmu, bez maksas

apgūt arī mazākumtautību izglītības saturu mazākumtautību valodas

un kultūrvēstures interešu izglītības programmās. Arī šajā pakāpē

pašvaldības var deleģēt šādas interešu izglītības organizēšanu

privātajām izglītības iestādēm, piešķirot finansējumu attiecīgu

nodarbību norisei triju akadēmisko stundu apjomā nedēļā.

Kā norādījusi privātā izglītības iestāde "LATREIA",

pēc apstrīdēto normu pieņemšanas tajā izglītojamo personu skaits

neesot krities, bet - tieši pretēji - esot pat pieaudzis un

pieprasījums esot lielāks nekā izglītības iestādes iespējas to

apmierināt (sk. lietas materiālu 4. sēj.

112. lp.). Proti, izglītības iestāde izglītības ieguves

valodas reformas gaitā neesot jutusi, ka tās pastāvēšana būtu

apdraudēta.

Tādējādi valsts ir nodrošinājusi

atbilstošu līdzsvaru starp valsts valodas lietojuma veicināšanu

un pie mazākumtautībām piederošu izglītojamo tiesībām uz

kvalitatīvu izglītību un savas valodas, kā arī etniskās un

kultūras savdabības saglabāšanu un attīstīšanu privātajās

izglītības iestādēs pamatizglītības pakāpē.

Līdz ar to apstrīdētās normas

atbilst Satversmes 114. pantam kopsakarā ar 112. panta

pirmo teikumu.

38. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka viņiem bija

radusies aizsargājama tiesiskā paļāvība uz to, ka viņu izglītības

process privātajā izglītības iestādē tiks īstenots atbilstoši

2018. gada izglītības ieguves valodas reformai un tā būs

pēdējā izglītības ieguves valodas reforma. Šāda paļāvība bijusi

balstīta uz Satversmes tiesas procesos lietās Nr. 2018-12-01

un Nr. 2018-22-01 izteiktajiem Saeimas, tiesībsarga,

Izglītības un zinātnes ministrijas, kā arī citu personu

viedokļiem.

Savukārt Saeima norāda: bija maldīgi pieņemt, ka

2018. gada Grozījumi būs izglītības ieguves valodas reformas

noslēdzošais posms. Tas, ka gan valsts un pašvaldību, gan

privātajās izglītības iestādēs izglītība iegūstama valsts valodā,

nevis bilingvāli, esot pati vairākus gadu desmitus ilgušās

izglītības ieguves valodas reformas esence. Apstrīdētās normas,

kas paredz atteikšanos no mazākumtautību izglītības programmām,

attiecībā uz Pieteikuma iesniedzējiem esot stājušās spēkā gandrīz

gadu pēc to pieņemšanas. Vienlaikus ar apstrīdētajām normām esot

noteikti atbalsta pasākumi. Līdz ar to likumdevējs esot

paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu.

Satversmes 1. panta tvērumā ietilpst tiesiskās paļāvības

aizsardzības princips, kas aizsargā tādas tiesības, uz kuru

īstenošanu personai varēja rasties likumīga, pamatota un

saprātīga paļāvība. Tomēr tiesiskās paļāvības aizsardzības

princips ietver arī to, ka personas reiz iegūtās tiesības var

tikt grozītas likumīgā un tiesiskā veidā. Šis princips nedod

pamatu ticēt, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad

nemainīsies. Būtiski ir tas, ka šādā gadījumā likumdevējs nosaka

saprātīgu pārejas periodu vai pienācīgu kompensāciju (sal. sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā

Nr. 2016-07-01 16.2. punktu).

Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka izglītojamie vai

viņu vecāki, izdarot izvēli par labu konkrētai izglītības

iestādei, citstarp var ņemt vērā termiņu, uz kuru ir akreditēta

konkrētā izglītības programma. Tātad izglītojamiem, uzsākot

mācības konkrētajā izglītības programmā, var rasties aizsargājama

tiesiskā paļāvība uz iespēju pabeigt mācības attiecīgajā

izglītības pakāpē atbilstoši tam tiesiskajam regulējumam un

izglītības programmai, kas bija spēkā attiecīgā līguma

noslēgšanas brīdī, vai vismaz turpināt mācības atbilstoši šai

izglītības programmai līdz tās akreditācijas termiņa beigām

(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 13. novembra

sprieduma lietā Nr. 2018-22-01

24.1. punktu). Taču tas pats par sevi nenozīmē,

ka likumdevējs nebūtu tiesīgs ieviest izmaiņas tiesiskajā

regulējumā, kas skar šīs izglītības programmas, ciktāl attiecīgās

izmaiņas nerada būtisku ietekmi uz izglītības procesu vai - ja

izmaiņas atzīstamas par būtiskām - ir paredzēts saudzējošs

pārejas regulējums.

Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajās normās un ar tām

sistēmiski saistītajās tiesību normās paredzētās izmaiņas

attiecībā uz mācību valodu un mazākumtautību izglītības programmu

īstenošanas izbeigšanu ir būtiskas. Ņemot vērā minēto, Satversmes

tiesai jāpārbauda, vai likumdevējs ir paredzējis saudzējošu

pārejas regulējumu šo izmaiņu ieviešanai privātajās izglītības

iestādēs.

2022. gada Grozījumi tika pieņemti 2022. gada

29. septembrī, izsludināti 2022. gada 11. oktobrī

un stājās spēkā 2022. gada 25. oktobrī. Atbilstoši ar

2022. gada Grozījumiem pieņemtajai un apstrīdētajai

Izglītības likuma pārejas noteikumu 102. punkta pirmajai

daļai grozījumi attiecībā uz pirmsskolas izglītības programmas un

vispārējās izglītības pamatizglītības programmas īstenošanu 1.,

4. un 7. klasē stājās spēkā 2023. gada

1. septembrī. Līdz ar to apstrīdētās normas stājās spēkā

aptuveni 10 mēnešus pēc to izsludināšanas dienas.

Kā secināms no tiesas sēdē izteiktajām pašu privāto izglītības

iestāžu atziņām, šajā laika posmā bija iespējams pienācīgi

sagatavoties apstrīdēto normu ietekmei. Savukārt izglītojamiem,

kuriem konkrētajā mācību gadā nācās pāriet uz vispārējās

izglītības ieguvi tikai valsts valodā, bija nodrošināts papildu

atbalsts, kam likumdevējs bija piešķīris arī papildu finansējumu.

Tāpat Pieteikuma iesniedzēji tiesas sēdē nenorādīja, kādus

papildu pasākumus viņi būtu vēlējušies veikt tad, ja apstrīdētās

normas stātos spēkā vēlāk. Vecākiem, apzinoties apstrīdēto normu

ietekmi uz bērna izglītību gadu pēc šo normu pieņemšanas, kā arī

ņemot vērā to, ka izglītības ieguves valodas reforma tiek

īstenota jau gadu desmitiem ilgi un bērniem pirmsskolas pakāpē

jau iepriekš bija nepieciešamas valsts valodas zināšanas, bija

iespēja izmantot Izglītības un zinātnes ministrijas tīmekļvietnē

pieejamos atbalsta materiālus valodas un izglītības satura

apguvei latviešu valodā (sk.: Skolēnam un ģimenei. Latviešu

valodas aģentūras sagatavotais materiāls vecākiem. Pieejams:

izm.gov.lv).

Turklāt pāreja uz izglītības ieguvi tikai valsts valodā tiek

īstenota pakāpeniski, lai katrai izglītojamo grupai valsts varētu

nodrošināt finansiālo un cita veida resursu pieejamību

efektīvākai valsts valodas apguvei un pārejas norisei. Proti, ar

apstrīdētajām normām cieši saistītās normas - ar 2022. gada

Grozījumu 12. pantu pieņemtā Izglītības likuma pārejas

noteikumu 102. punkta 2. un 3. apakšpunkts - paredz, ka

pāreja uz izglītību valsts valodā 2., 5. un 8. klasē sāksies

ar 2024. gada 1. septembri, bet 3., 6. un 9. klasē

- ar 2025. gada septembri.

Tādējādi apstrīdētās normas atbilst

tiesiskās paļāvības aizsardzības principam un līdz ar to arī

Satversmes 1. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32.pantu,

nosprieda:

atzīt Izglītības likuma

9. panta 1.1 daļu, pārejas noteikumu

102. punkta 1. apakšpunktu un 2022. gada

29. septembra likuma "Grozījumi Izglītības likumā"

1., 5. un 6. pantu par atbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 1. pantam, 112. panta pirmajam teikumam un

114. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums pasludināts Rīgā 2024. gada

10. jūlijā.

Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A. Laviņš