44. pants
noteic, ka "to amatpersonu sarakstu, kurām ir

tiesības piemērot pamudinājumus un uzlikt disciplinārsodus

apcietinātajiem, kā arī viņu pilnvaru apjomu reglamentē

Izmeklēšanas cietumu iekšējās kārtības noteikumi".

2001. gada

9. maijā ar tieslietu ministres rīkojuma

Nr. 1-1/187 2. punktu Ieslodzījuma vietu

pārvaldes priekšniekam V. Zaharam uzdots līdz minētā gada

14. maijam izstrādāt un apstiprināt "Izmeklēšanas cietumu

iekšējās kārtības noteikumus".

1.7. Šādus noteikumus

Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks V. Zahars

apstiprinājis ar 2001. gada 9. maija pavēli

nr. 63.

"Izmeklēšanas cietumu iekšējās

kārtības noteikumos" ietverta VII nodaļa "Amatpersonas,

kuras piemēro apcietinātajiem pamudinājumus un uzliek

disciplinārsodus". Saskaņā ar 59.1.6 punktu pilngadīgos

apcietinātos ievietot soda izolatorā uz laiku līdz 15 diennaktīm

tiesīgs cietuma priekšnieks.

Minētajā nodaļā ietvertais

64. punkts paredz, ka "uz soda izolatoru apcietinātajam

atļauts ņemt līdzi personīgās higiēnas priekšmetus un visus

pierakstus un dokumentus krimināllietā. Tualetes piederumi tiek

uzglabāti atsevišķā telpā un tos izsniedz tikai tualetei

paredzētajā laikā."

Minētajā nodaļā ietvertais

66. punkts noteic, ka "apcietinātā personīgās mantas un

pārtika tiek nodotas glabāšanā noliktavā, un tās atdod pēc

atbrīvošanas no soda izolatora. Ja produkti ir sabojājušies, par

to sastāda aktu, ja iespējams, apcietinātā klātbūtnē, un,

pamatojoties uz medicīnas darbinieka slēdzienu, tos

iznīcina".

Savukārt 68. punkts paredz,

ka "apcietinātajiem, kas pārkāpj soda izolatorā noteikto režīmu,

var tikt piemēroti visi paredzētie sodi un drošības pasākumi, tai

skaitā atkārtota ievietošana soda izolatorā. Par jaunā soda -

atkārtotas ievietošanas soda izolatorā - sākumu uzskatāma

iepriekšējā soda izciešanas pēdējā diena".

2. Konstitucionālo sūdzību

iesniedzēji Valdis Strautnieks un Kaspars Zandbergs (turpmāk

- iesniedzēji) pieteikumos apstrīd "Izmeklēšanas cietumu iekšējās

kārtības noteikumu" (turpmāk - apstrīdētais akts) 59.1.6., 65.,

66. un 68. punkta atbilstību Satversmes 89., 95. un

111. pantam.

Satversmes tiesas 4. kolēģija

ierosinājusi lietu daļā par apstrīdētā akta 59.1.6., 66. un

68. punkta (turpmāk - apstrīdētās normas) atbilstību

Satversmes 89., 95. un 111. pantam. Daļā par 65. punkta

apstrīdēšanu Satversmes tiesas 4. kolēģija konstatējusi, ka

pieteikumos dotais juridiskais pamatojums ir acīmredzami

nepietiekams prasījuma apmierināšanai.

No pieteikumiem, kā arī

iesniedzēju viedokļiem, kas saņemti pēc iepazīšanās ar lietas

materiāliem, izriet uzskats, ka ieslodzīto ievietošana soda

izolatorā (karcerī) uzskatāma par nežēlīgu, nehumānu un

pazemojošu rīcību un kvalificējama kā spīdzināšana, jo:

1. Apstrīdētais akts paredzot

pirms ievietošanas soda izolatorā (karcerī) atņemt notiesātajiem

pārtikas produktus, bet nenodrošinot viņus soda izolatorā

(karcerī) ar ik dienu nepieciešamo minimālo uzturu.

2. Soda izolatorā (karcerī)

netiekot nodrošināts dzeramais ūdens. Dzeršanai esot jālieto

ūdens, kas domāts tualetes skalošanai.

3. Soda izolatorā (karcerī)

netiekot nodrošināta dzīvojamām telpām atbilstoša gaisa

temperatūra, bet segu un siltās drēbes apstrīdētās normas liedzot

ņemt līdzi.

4. Neesot iespējams ievērot

personīgo higiēnu, jo viens un tas pats apģērbs esot jāvalkā līdz

soda izolatorā izciešamā soda beigām neatkarīgi no tā

termiņa.

5. Dažos soda izolatoros

vienvietīgā telpā tiekot ievietoti vairāki apcietinātie un

vienīgais telpā esošais soliņš sēdēšanai esot izmantojams tikai

uz maiņām. Savukārt par sēdēšanu uz grīdas apcietinātie tiekot

sodīti ar jaunu disciplinārsodu. Tādējādi ievietošana soda

izolatorā (karcerī) nozīmējot nepārtrauktu stāvēšanu kājās.

Turklāt K. Zandbergs apgalvo, ka viņš ievietots telpā ar

betona grīdu bez krēsla, uz kura dienas laikā varētu apsēsties,

un arī ēdienreizēs esot bijis jāstāv kājās.

6. Vienvietīgā kamerā tiekot

ievietoti vairāki apcietinātie, un tiem esot iespējams gulēt

vienīgajā guļvietā tikai uz maiņām. Turklāt miegs esot faktiski

neiespējams, jo aizliegts izmantot matraci, spilvenu un segu.

7. Apstrīdētā akta 68. punktā

paredzētā iespēja apcietinātajam uzlikt jaunu disciplinārsodu

nozīmējot laikā neierobežota disciplinārsoda iespējas un esot

pretrunā arī ar taisnīguma principu.

8. Apstrīdētās normas liedzot soda

izolatorā (karcerī) ņemt līdzi mācību literatūru un reliģisko

literatūru, kā arī tikties ar kapelānu, līdz ar to ieslodzītie

esot spiesti atteikties no savas reliģiskās pārliecības un

apziņas brīvības.

9. Apstrīdētās normas neparedzot

iespēju sūdzēties, lai nodrošinātu pamatotu un taisnīgu

disciplinārsoda piemērošanu. Tā kā soda izolatorā (karcerī)

aizliegts ņemt līdzi rakstāmpiederumus un papīru, tiekot liegta

iespēja izmantot Prokuratūras likuma 15. pantā garantētās

tiesības, kā arī realizēt saraksti ar citām valsts iestādēm.

Iesniedzēji norāda, ka apstrīdētās

normas esot pretrunā ne vien ar Satversmes 95. un

111. pantu, bet arī ar starptautiskajiem aktiem - Eiropas

Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas

3. pantu un Eiropas ieslodzījuma vietu noteikumu

37. punktu [Rekomendācija nr. R (87) 3] un līdz ar

to neatbilstot Satversmes 89. pantam.

K. Zandbergs norāda arī uz

apstrīdētā akta neatbilstību Konvencijai pret spīdzināšanu un

citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās

un sodīšanas veidiem.

Iesniedzēji uzskata, ka,

ievietojot ieslodzītos soda izolatorā (karcerī), tiekot

apdraudēta viņu fiziskā veselība jau minētā pārtikas un dzeramā

ūdens trūkuma dēļ, kā arī ieslodzīto psihiskā veselība.

Iesniedzēji norāda, ka V. Strautnieka pašnāvības mēģinājums

2002. gada 31. janvārī ir sekas, ko izraisījusi viņa

ievietošana soda izolatorā (karcerī).

K. Zandbergs norāda, ka soda

izolatorā aizliegts lietot rakstāmpiederumus, arī gatavojoties

sevis aizstāvībai un strādājot ar savas krimināllietas

materiāliem.

Viņš arī uzsver, ka ievietošana

soda izolatorā nozīmē aizliegumu sarakstīties ar tuviniekiem, un

apgalvo, ka viņa tuviniekiem bijis liegts paziņot viņam par mātes

nāvi 2001. gada 31. novembrī.

3. Institūcija, kas izdevusi

apstrīdēto aktu - Ieslodzījuma vietu pārvalde -, atbildes

rakstā norāda, ka apstrīdētais akts izdots, izpildot Pagaidu

noteikumus, un atbilst tiem. Apstrīdētais akts tikai

konkretizējot kārtību un apstākļus, kādos izmeklēšanas cietumos

vai brīvības atņemšanas iestāžu izmeklēšanas nodaļās tiekot

turētas personas, kurām piemērots Kriminālprocesa kodeksā

paredzētais drošības līdzeklis - apcietinājums, kā arī ar

brīvības atņemšanas sodu notiesātās personas Latvijas Sodu

izpildes kodeksā noteiktajos gadījumos.

Atbildes rakstā apgalvots, ka

Ieslodzījuma vietu pārvalde, izstrādājot apstrīdēto aktu, esot

vadījusies no Eiropas Cietumu noteikumos un Ieslodzīto režīma

minimālajos standartnoteikumos izvirzītajām prasībām, kā arī

Pagaidu noteikumu normām.

Lai arī Ieslodzījuma vietu

pārvaldes pilnvarota persona iepazinusies ar lietu pēc tam, kad

tajā noteikts rakstveida process, viedokli par lietu Ieslodzījuma

vietu pārvalde nav iesniegusi.

4. Sagatavojot lietu

izskatīšanai, atzinumi saņemti no tieslietu ministres, Tieslietu

ministrijas valsts sekretāra vietnieka likumdošanas jautājumos,

Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras, kā arī Valsts

cilvēktiesību biroja.

Tieslietu ministre

I. Labucka izsaka viedokli, ka saskaņā ar Ministru kabineta

iekārtas likuma 16. pantu Ieslodzījuma vietu pārvalde

patstāvīgi veicot tai ar likumu nodotās valsts funkcijas un

atbildot par to izpildi. Pagaidu noteikumi, kas apstiprināti,

pamatojoties uz Ministru kabineta iekārtas likuma 15. panta

2. punktu, reglamentējot tikai apcietināto vispārējo

turēšanas kārtību izmeklēšanas cietumos, bet tās konkretizācija

esot deleģēta Ieslodzījuma vietu pārvaldei.

Tieslietu ministre izsaka

viedokli, ka cietuma priekšnieks disciplinārsodu sarakstā

paredzēto ievietošanu soda izolatorā kā galīgo līdzekli varot

pielietot tikai pret cietuma iekšējās kārtības noteikumu

ļaunprātīgiem pārkāpējiem, kad visi pārējie lietotie soda veidi

neesot devuši pozitīvu rezultātu.

Tieslietu ministrija informē, ka

Latvijas ieslodzījuma vietās karceru kā tādu vispār neesot. Sodu

izolatori būtībā esot parastas kameras, kurās apcietinātie, kuri

izdarījuši rupjus vai sistemātiskus izmeklēšanas cietumā noteiktā

režīma pārkāpumus, noteiktu laiku (līdz 15 diennaktīm) uzturoties

atsevišķi (izolēti) no pārējiem apcietinātajiem. Soda izolators

esot dabiski apgaismots. Telpas izmēri nav mazāki kā 1,8 x 2,5

metri. Atšķirībā no citiem apcietinātajiem soda izolatorā

ievietotajiem disciplīnas pārkāpējiem esot daļēji ierobežotas

tiesības satikties, iegādāties pārtikas produktus, nosūtīt

vēstules un lietot galda spēles, kā arī ņemt līdzi personīgās

mantas un pārtikas produktus, izņemot personīgās higiēnas

priekšmetus un visus pierakstus un dokumentus krimināllietā.

Mantas un pārtikas produkti tiekot nodoti glabāšanā cietuma

noliktavā un izsniegti apcietinātajam uzreiz pēc viņa

atbrīvošanas no soda izolatora. Soda izolatorā ievietotie

apcietinātie trīs reizes dienā saņemot siltu ēdienu, kā arī

tiekot nodrošināti ar ārsta noteikto uzturu, ja tas nepieciešams

sakarā ar veselības stāvokli.

Tieslietu ministrijas valsts

sekretāra vietnieks likumdošanas jautājumos G. Kūtris,

atbildot uz Satversmes tiesas tiesneša jautājumiem, atzīst, ka

notiesāto personu statuss esot noregulēts likuma līmenī. Lai gan

apcietinātās personas tiesa nav atzinusi par vainīgām nozieguma

izdarīšanā, tomēr ir uzskatījusi šo personu brīvības ierobežošanu

par pamatotu un nepieciešamu. Līdz ar to analoģiski noregulētai

kārtībai vajadzētu būt arī attiecībā uz aizturētajām un

apcietinātajām personām, jo, ievietojot personu izmeklēšanas

cietumā, valsts vienlaikus gan apsargā, gan uzņemas rūpes par

sadzīves apstākļiem, ēdināšanu, medicīnisko palīdzību un drošību,

kas nozīmē noteiktas iekšējās kārtības nodrošināšanu.

G. Kūtris informē, ka nolūkā

novērst radušos juridisko vakuumu izdoti Pagaidu noteikumi, kas

šobrīd ir vienīgais normatīvais akts, kurš nosaka kārtību, kādu

izmeklēšanas cietumā nodrošina tā administrācija. Esot izstrādāts

Ministru kabineta noteikumu projekts "Izmeklēšanas cietumu

iekšējās kārtības noteikumi". Šo aktu plānots pieņemt pēc tam,

kad stāsies spēkā KPK normas, kas paredz Ministru kabinetam

tiesības šādus noteikumus izdot. Savukārt reizē ar jaunā

Kriminālprocesa likuma spēkā stāšanos varētu stāties spēkā arī

speciāls likums par apcietināto turēšanas kārtību, kura projekta

izstrāde Tieslietu ministrijā jau ir sākusies.

Latvijas Republikas

Ģenerālprokuratūra izsaka viedokli, ka apstrīdētās normas

nepārkāpjot Satversmes prasības.

Ģenerālprokuratūra norāda, ka šīs

normas paredzot ievietošanu soda izolatorā, kas neesot

pielīdzināma starptautiskajās normās aizliegtajai ievietošanai

karcerī. Ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka

2001. gada 6. novembra pavēli nr. 145

apstiprinātajā "Instrukcijā par apcietināto un notiesāto personu

uzraudzības kārtību" esot noteikts soda izolatora aprīkojums:

izmēri ne mazāki kā 1,8 x 2,5 metri, logs, ventilācija, gaismas

ķermenis u. c. nosacījumi.

Vienlaikus Ģenerālprokuratūra

izsaka šaubas par apstrīdētā akta 66. punkta noteikumu

atbilstību Satversmes prasībām, jo no šīs normas izrietot

aizliegums ņemt uz soda izolatoru līdzi, piemēram, brilles,

vitamīnus, rakstāmpapīru, pildspalvu u. c.

Valsts cilvēktiesību birojs

informē, ka saņemot ļoti daudz sūdzību no ieslodzītajiem, tostarp

arī par ievietošanu soda izolatorā (karcerī). Visbiežāk šīs

sūdzības attiecoties uz to, ka administrācija, piemērojot šo

sodu, neņemot vērā ieslodzīto paskaidrojumus, turklāt nereti

piemērotais sods neesot samērīgs ar konkrētajiem

nodarījumiem.

Galveno problēmu no cilvēktiesību

viedokļa Valsts cilvēktiesību birojs saskata tajā apstāklī, ka

ieslodzītajam, atrodoties karcerī, nav iespēju pārsūdzēt viņam

piemēroto sodu. Reālā situācija esot tāda, ka ieslodzītais tikai

pēc soda izciešanas varot rakstīt sūdzību un gandrīz visos

gadījumos prokuratūra atzīstot, ka sods uzlikts pamatoti.

Valsts cilvēktiesību birojs izsaka

viedokli, ka aizliegums uz soda izolatoru ņemt līdzi literatūru,

tai skaitā garīgo, ir nelietderīgs un nesamērīgs ierobežojums.

Bez tam, ja persona tiekot ievietota soda izolatorā, nedrīkstētu

tai atņemt vai samazināt pārtiku.

Valsts cilvēktiesību birojs

norāda, ka izbraukumos uz ieslodzījuma vietām parasti uzmanība

tiekot pievērsta arī soda izolatoriem un to praktiskajai

darbībai. Esot novērots, ka parasti ieslodzītajiem tiekot

piemērots maksimālais termiņš ievietošanai soda izolatorā - 15

dienas un, ja šajā laikā viņi atkal izdara kādu

disciplinārpārkāpumu, tas tiekot pagarināts vēl uz 15 vai pat 30

dienām. Tā kā šajā laikā ieslodzītajiem esot liegta iespēja

pastaigāties, aizliegts pa dienu atgulties, aizliegta literatūra,

telpa esot maza un tumša, ievietošanu soda izolatorā varot

uzskatīt par nežēlīgu un cilvēka cieņu pazemojošu sodu.

Valsts cilvēktiesību birojs arī

secina, ka pašreizējā ieslodzīto sodīšanas prakse Latvijā

neatbilst virknei Latvijas starptautisko saistību un līdz ar to

arī Satversmes 89. pantam.

Secinājumu

daļa

1. Saskaņā ar Satversmes

111. pantu "valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē

ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu". Šā panta saturs

noskaidrojams ciešā sasaistē ar Satversmes 89. pantu, kas

noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības

saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem

starptautiskajiem līgumiem. "No šā panta redzams, ka likumdevēja

mērķis nav bijis pretstatīt Satversmē ietvertās cilvēktiesību

normas starptautiskajām cilvēktiesību normām, bet bijis gluži

pretējs - panākt šo normu savstarpēju harmoniju. Gadījumos, kad

ir šaubas par Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās

tulkojamas pēc iespējas atbilstoši interpretācijai, kāda tiek

lietota starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē"

(Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta spriedums

lietā nr. 2000-03-01).

1990. gada 4. maijā

Augstākā padome, pieņemot deklarāciju "Par Latvijas Republikas

pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību

jautājumos", pasludināja, ka atzīst par saistošiem virkni

starptautisko dokumentu cilvēktiesību jomā, arī ANO

1948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību

deklarāciju un ANO 1966. gada 16. decembra

"Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras

tiesībām". ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas