25. pants
noteic, ka "katram cilvēkam ir tiesības uz tādu

dzīves līmeni, ieskaitot uzturu, apģērbu, mājokli, medicīniskos

pakalpojumus un vajadzīgo sociālo apkalpošanu, kas nepieciešams

viņa un viņa ģimenes veselības uzturēšanai un labklājībai", bet

minētā pakta 12. panta pirmā daļa noteic, ka "šā pakta

dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības sasniegt augstāko

fiziskās un psihiskās veselības līmeni".

Atbilstoši Eiropas Sociālās hartas

I sadaļai līgumslēdzējas puses par savas politikas mērķi,

kas būtu jāveicina visiem piemērotiem līdzekļiem, kā nacionāliem

tā starptautiskiem pēc sava rakstura, atzīst tādu apstākļu

sasniegšanu, kuros var tikt efektīvi realizēta virkne tiesību un

principu, tostarp arī, ka "ikvienai personai ir tiesības izmantot

jebkurus pasākumus, kas ļauj tai uzturēt iespējami augstāko

veselības līmeni".

"Neapšaubot sociālo tiesību

realizācijas ciešo saistību ar katras valsts iespējām, tomēr vērā

ņemama ir šāda cilvēktiesību atziņa - ja kādas sociālās tiesības

ir iekļautas pamatlikumā, tad valsts no tām nevar atteikties. Šīm

tiesībām vairs nav tikai deklaratīvs raksturs"(Satversmes

tiesas 2001. gada 13. marta spriedums lietā

nr. 2000-08-0109).

Tulkojot Satversmes

111. pantā ietvertās normas kontekstā ar minētajiem

starptautisko tiesību dokumentiem un to piemērošanas praksi, no

Satversmes 111. pantā noteiktā, proti, ka "valsts aizsargā

cilvēku veselību", izriet ne vien valsts pienākums noteiktos

gadījumos un līmenī, kas cieši saistīts ar valsts ekonomiskajām

iespējām, veikt pasākumus, lai aizsargātu cilvēku veselību, bet

arī valsts pienākums atturēties no tādām darbībām, kas ierobežo

iespējas katrai personai pašai rūpēties par savas veselības

aizsardzību. Tas ir, saskaņā ar Satversmes 111. pantu

ikvienai personai zināmās robežās ir tiesības veikt pasākumus, ko

tā uzskata par nepieciešamu savas veselības nodrošināšanai.

Minētā Satversmes 111. panta

norma neuzliek valstij par pienākumu nodrošināt ikvienam

iespējami augstāko veselības līmeni, taču uzliek par pienākumu

aizsargāt ikvienas personas tiesības panākt un saglabāt šādu

veselības stāvokli pašai, kā arī, izņemot noteiktus gadījumus,

pienākumu atturēties no darbībām, kas traucē personai realizēt

šīs tiesības.

Arī no Satversmes tiesas

spriedumiem lietās nr. 2001-05-03 un 2001-15-03 netieši izriet,

ka Satversmes 111. pants ietver ieslodzīto personu tiesības

saņemt pilnvērtīgu pārtiku, tostarp papildus nodrošinātajai

ēdināšanai iegādājoties to cietuma veikalā un - pašreizējos

apstākļos - arī saņemot pienesumu veidā.

Liedzot iespēju ieslodzītajām

personām patērēt pašu iegādātos vai ar pienesumiem saņemtos

pārtikas produktus, kā arī lietot vitamīnus, tiek ierobežotas

Satversmes 111. pantā garantētās šo personu pamattiesības uz

veselības aizsardzību.

Apstrīdētā akta 66. punkts

noteic, ka "apcietinātā personīgās mantas un pārtika tiek nodotas

glabāšanā noliktavā, un tās atdod pēc atbrīvošanas no izolatora.

Ja produkti ir sabojājušies, par to sastāda aktu ..."

Minētais punkts ir iekšēji loģiski

un nesaraujami saistīts ar apstrīdētā akta 64. punktu, kas

paredz, ka, "izciešot disciplinārsodu soda izolatorā,

ieslodzītais var ņemt līdzi tikai personiskās higiēnas

priekšmetus un visus pierakstus un dokumentus krimināllietā". Lai

arī iesniedzēji šo punktu nav ietvēruši prasījumā, ņemot vērā tā

nesaraujamo saistību ar apstrīdētajām normām, Satversmes tiesai

ir jāizskata arī šā punkta atbilstība augstāka juridiskā spēka

tiesību normām.

Apstrīdētā akta 1. pielikuma

"Priekšmetu, lietu un pārtikas produktu, kas var atrasties pie

apcietinātajiem, saraksts" 5. punktā ir uzskaitīts, ko tā

izdevējs uzskata par personiskās higiēnas priekšmetiem: tualetes

ziepes, šampūns, zobu suka, zobu pasta, plastmasas ķemme, ziepju

trauks, kabatas formāta spogulītis, drēbju un apavu suka, apavu

krēms, diegi, kasešu, mehāniskais vai elektriskais bārdas

skujamais aparāts, krēms pirms un pēc skūšanās, sejas un roku

krēmi, cita alkoholu nesaturoša kosmētika. Saskaņā ar šā

pielikuma 6. punktu brilles, kontaktlēcas, protēzes, kruķi,

bet saskaņā ar 3. punktu - arī apakšveļa, neietilpst

personiskās higiēnas priekšmetu kopumā.

No apstrīdētā akta 64. un 66.

punkta izriet nepārprotams aizliegums apcietinātajiem, kurus

ievieto disciplinārsoda izolatorā, lietot ne vien pašu nopirkto

vai no tuviniekiem saņemto pārtiku, bet arī vitamīnus, brilles,

kontaktlēcas un citas lietas, ko šīs personas uzskata par

nepieciešamām savas veselības nodrošināšanai, kā arī aizliegums

mainīt veļu. Tādējādi minētās normas ietver Satversmes

111. pantā noteikto pamattiesību ierobežojumus un Satversmes

tiesai ir jāpārbauda, vai šie ierobežojumi atbilst

Satversmei.

2. Satversmes