Par "Izmeklēšanas cietumu iekšējās kārtības noteikumu" 59.1.6., 66. un 68. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89., 95. un 111. pantam

noteic, ka "to amatpersonu sarakstu, kurām ir

1tiesības piemērot pamudinājumus un uzlikt disciplinārsodus

2apcietinātajiem, kā arī viņu pilnvaru apjomu reglamentē

3Izmeklēšanas cietumu iekšējās kārtības noteikumi".

42001. gada

59. maijā ar tieslietu ministres rīkojuma

6Nr. 1-1/187 2. punktu Ieslodzījuma vietu

7pārvaldes priekšniekam V. Zaharam uzdots līdz minētā gada

814. maijam izstrādāt un apstiprināt "Izmeklēšanas cietumu

9iekšējās kārtības noteikumus".

101.7. Šādus noteikumus

11Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks V. Zahars

12apstiprinājis ar 2001. gada 9. maija pavēli

13nr. 63.

14"Izmeklēšanas cietumu iekšējās

15kārtības noteikumos" ietverta VII nodaļa "Amatpersonas,

16kuras piemēro apcietinātajiem pamudinājumus un uzliek

17disciplinārsodus". Saskaņā ar 59.1.6 punktu pilngadīgos

18apcietinātos ievietot soda izolatorā uz laiku līdz 15 diennaktīm

19tiesīgs cietuma priekšnieks.

20Minētajā nodaļā ietvertais

2164. punkts paredz, ka "uz soda izolatoru apcietinātajam

22atļauts ņemt līdzi personīgās higiēnas priekšmetus un visus

23pierakstus un dokumentus krimināllietā. Tualetes piederumi tiek

24uzglabāti atsevišķā telpā un tos izsniedz tikai tualetei

25paredzētajā laikā."

26Minētajā nodaļā ietvertais

2766. punkts noteic, ka "apcietinātā personīgās mantas un

28pārtika tiek nodotas glabāšanā noliktavā, un tās atdod pēc

29atbrīvošanas no soda izolatora. Ja produkti ir sabojājušies, par

30to sastāda aktu, ja iespējams, apcietinātā klātbūtnē, un,

31pamatojoties uz medicīnas darbinieka slēdzienu, tos

32iznīcina".

33Savukārt 68. punkts paredz,

34ka "apcietinātajiem, kas pārkāpj soda izolatorā noteikto režīmu,

35var tikt piemēroti visi paredzētie sodi un drošības pasākumi, tai

36skaitā atkārtota ievietošana soda izolatorā. Par jaunā soda -

37atkārtotas ievietošanas soda izolatorā - sākumu uzskatāma

38iepriekšējā soda izciešanas pēdējā diena".

392. Konstitucionālo sūdzību

40iesniedzēji Valdis Strautnieks un Kaspars Zandbergs (turpmāk

41- iesniedzēji) pieteikumos apstrīd "Izmeklēšanas cietumu iekšējās

42kārtības noteikumu" (turpmāk - apstrīdētais akts) 59.1.6., 65.,

4366. un 68. punkta atbilstību Satversmes 89., 95. un

44111. pantam.

45Satversmes tiesas 4. kolēģija

46ierosinājusi lietu daļā par apstrīdētā akta 59.1.6., 66. un

4768. punkta (turpmāk - apstrīdētās normas) atbilstību

48Satversmes 89., 95. un 111. pantam. Daļā par 65. punkta

49apstrīdēšanu Satversmes tiesas 4. kolēģija konstatējusi, ka

50pieteikumos dotais juridiskais pamatojums ir acīmredzami

51nepietiekams prasījuma apmierināšanai.

52No pieteikumiem, kā arī

53iesniedzēju viedokļiem, kas saņemti pēc iepazīšanās ar lietas

54materiāliem, izriet uzskats, ka ieslodzīto ievietošana soda

55izolatorā (karcerī) uzskatāma par nežēlīgu, nehumānu un

56pazemojošu rīcību un kvalificējama kā spīdzināšana, jo:

571. Apstrīdētais akts paredzot

58pirms ievietošanas soda izolatorā (karcerī) atņemt notiesātajiem

59pārtikas produktus, bet nenodrošinot viņus soda izolatorā

60(karcerī) ar ik dienu nepieciešamo minimālo uzturu.

612. Soda izolatorā (karcerī)

62netiekot nodrošināts dzeramais ūdens. Dzeršanai esot jālieto

63ūdens, kas domāts tualetes skalošanai.

643. Soda izolatorā (karcerī)

65netiekot nodrošināta dzīvojamām telpām atbilstoša gaisa

66temperatūra, bet segu un siltās drēbes apstrīdētās normas liedzot

67ņemt līdzi.

684. Neesot iespējams ievērot

69personīgo higiēnu, jo viens un tas pats apģērbs esot jāvalkā līdz

70soda izolatorā izciešamā soda beigām neatkarīgi no tā

71termiņa.

725. Dažos soda izolatoros

73vienvietīgā telpā tiekot ievietoti vairāki apcietinātie un

74vienīgais telpā esošais soliņš sēdēšanai esot izmantojams tikai

75uz maiņām. Savukārt par sēdēšanu uz grīdas apcietinātie tiekot

76sodīti ar jaunu disciplinārsodu. Tādējādi ievietošana soda

77izolatorā (karcerī) nozīmējot nepārtrauktu stāvēšanu kājās.

78Turklāt K. Zandbergs apgalvo, ka viņš ievietots telpā ar

79betona grīdu bez krēsla, uz kura dienas laikā varētu apsēsties,

80un arī ēdienreizēs esot bijis jāstāv kājās.

816. Vienvietīgā kamerā tiekot

82ievietoti vairāki apcietinātie, un tiem esot iespējams gulēt

83vienīgajā guļvietā tikai uz maiņām. Turklāt miegs esot faktiski

84neiespējams, jo aizliegts izmantot matraci, spilvenu un segu.

857. Apstrīdētā akta 68. punktā

86paredzētā iespēja apcietinātajam uzlikt jaunu disciplinārsodu

87nozīmējot laikā neierobežota disciplinārsoda iespējas un esot

88pretrunā arī ar taisnīguma principu.

898. Apstrīdētās normas liedzot soda

90izolatorā (karcerī) ņemt līdzi mācību literatūru un reliģisko

91literatūru, kā arī tikties ar kapelānu, līdz ar to ieslodzītie

92esot spiesti atteikties no savas reliģiskās pārliecības un

93apziņas brīvības.

949. Apstrīdētās normas neparedzot

95iespēju sūdzēties, lai nodrošinātu pamatotu un taisnīgu

96disciplinārsoda piemērošanu. Tā kā soda izolatorā (karcerī)

97aizliegts ņemt līdzi rakstāmpiederumus un papīru, tiekot liegta

98iespēja izmantot Prokuratūras likuma 15. pantā garantētās

99tiesības, kā arī realizēt saraksti ar citām valsts iestādēm.

100Iesniedzēji norāda, ka apstrīdētās

101normas esot pretrunā ne vien ar Satversmes 95. un

102111. pantu, bet arī ar starptautiskajiem aktiem - Eiropas

103Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas

1043. pantu un Eiropas ieslodzījuma vietu noteikumu

10537. punktu [Rekomendācija nr. R (87) 3] un līdz ar

106to neatbilstot Satversmes 89. pantam.

107K. Zandbergs norāda arī uz

108apstrīdētā akta neatbilstību Konvencijai pret spīdzināšanu un

109citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās

110un sodīšanas veidiem.

111Iesniedzēji uzskata, ka,

112ievietojot ieslodzītos soda izolatorā (karcerī), tiekot

113apdraudēta viņu fiziskā veselība jau minētā pārtikas un dzeramā

114ūdens trūkuma dēļ, kā arī ieslodzīto psihiskā veselība.

115Iesniedzēji norāda, ka V. Strautnieka pašnāvības mēģinājums

1162002. gada 31. janvārī ir sekas, ko izraisījusi viņa

117ievietošana soda izolatorā (karcerī).

118K. Zandbergs norāda, ka soda

119izolatorā aizliegts lietot rakstāmpiederumus, arī gatavojoties

120sevis aizstāvībai un strādājot ar savas krimināllietas

121materiāliem.

122Viņš arī uzsver, ka ievietošana

123soda izolatorā nozīmē aizliegumu sarakstīties ar tuviniekiem, un

124apgalvo, ka viņa tuviniekiem bijis liegts paziņot viņam par mātes

125nāvi 2001. gada 31. novembrī.

1263. Institūcija, kas izdevusi

127apstrīdēto aktu - Ieslodzījuma vietu pārvalde -, atbildes

128rakstā norāda, ka apstrīdētais akts izdots, izpildot Pagaidu

129noteikumus, un atbilst tiem. Apstrīdētais akts tikai

130konkretizējot kārtību un apstākļus, kādos izmeklēšanas cietumos

131vai brīvības atņemšanas iestāžu izmeklēšanas nodaļās tiekot

132turētas personas, kurām piemērots Kriminālprocesa kodeksā

133paredzētais drošības līdzeklis - apcietinājums, kā arī ar

134brīvības atņemšanas sodu notiesātās personas Latvijas Sodu

135izpildes kodeksā noteiktajos gadījumos.

136Atbildes rakstā apgalvots, ka

137Ieslodzījuma vietu pārvalde, izstrādājot apstrīdēto aktu, esot

138vadījusies no Eiropas Cietumu noteikumos un Ieslodzīto režīma

139minimālajos standartnoteikumos izvirzītajām prasībām, kā arī

140Pagaidu noteikumu normām.

141Lai arī Ieslodzījuma vietu

142pārvaldes pilnvarota persona iepazinusies ar lietu pēc tam, kad

143tajā noteikts rakstveida process, viedokli par lietu Ieslodzījuma

144vietu pārvalde nav iesniegusi.

1454. Sagatavojot lietu

146izskatīšanai, atzinumi saņemti no tieslietu ministres, Tieslietu

147ministrijas valsts sekretāra vietnieka likumdošanas jautājumos,

148Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras, kā arī Valsts

149cilvēktiesību biroja.

150Tieslietu ministre

151I. Labucka izsaka viedokli, ka saskaņā ar Ministru kabineta

152iekārtas likuma 16. pantu Ieslodzījuma vietu pārvalde

153patstāvīgi veicot tai ar likumu nodotās valsts funkcijas un

154atbildot par to izpildi. Pagaidu noteikumi, kas apstiprināti,

155pamatojoties uz Ministru kabineta iekārtas likuma 15. panta

1562. punktu, reglamentējot tikai apcietināto vispārējo

157turēšanas kārtību izmeklēšanas cietumos, bet tās konkretizācija

158esot deleģēta Ieslodzījuma vietu pārvaldei.

159Tieslietu ministre izsaka

160viedokli, ka cietuma priekšnieks disciplinārsodu sarakstā

161paredzēto ievietošanu soda izolatorā kā galīgo līdzekli varot

162pielietot tikai pret cietuma iekšējās kārtības noteikumu

163ļaunprātīgiem pārkāpējiem, kad visi pārējie lietotie soda veidi

164neesot devuši pozitīvu rezultātu.

165Tieslietu ministrija informē, ka

166Latvijas ieslodzījuma vietās karceru kā tādu vispār neesot. Sodu

167izolatori būtībā esot parastas kameras, kurās apcietinātie, kuri

168izdarījuši rupjus vai sistemātiskus izmeklēšanas cietumā noteiktā

169režīma pārkāpumus, noteiktu laiku (līdz 15 diennaktīm) uzturoties

170atsevišķi (izolēti) no pārējiem apcietinātajiem. Soda izolators

171esot dabiski apgaismots. Telpas izmēri nav mazāki kā 1,8 x 2,5

172metri. Atšķirībā no citiem apcietinātajiem soda izolatorā

173ievietotajiem disciplīnas pārkāpējiem esot daļēji ierobežotas

174tiesības satikties, iegādāties pārtikas produktus, nosūtīt

175vēstules un lietot galda spēles, kā arī ņemt līdzi personīgās

176mantas un pārtikas produktus, izņemot personīgās higiēnas

177priekšmetus un visus pierakstus un dokumentus krimināllietā.

178Mantas un pārtikas produkti tiekot nodoti glabāšanā cietuma

179noliktavā un izsniegti apcietinātajam uzreiz pēc viņa

180atbrīvošanas no soda izolatora. Soda izolatorā ievietotie

181apcietinātie trīs reizes dienā saņemot siltu ēdienu, kā arī

182tiekot nodrošināti ar ārsta noteikto uzturu, ja tas nepieciešams

183sakarā ar veselības stāvokli.

184Tieslietu ministrijas valsts

185sekretāra vietnieks likumdošanas jautājumos G. Kūtris,

186atbildot uz Satversmes tiesas tiesneša jautājumiem, atzīst, ka

187notiesāto personu statuss esot noregulēts likuma līmenī. Lai gan

188apcietinātās personas tiesa nav atzinusi par vainīgām nozieguma

189izdarīšanā, tomēr ir uzskatījusi šo personu brīvības ierobežošanu

190par pamatotu un nepieciešamu. Līdz ar to analoģiski noregulētai

191kārtībai vajadzētu būt arī attiecībā uz aizturētajām un

192apcietinātajām personām, jo, ievietojot personu izmeklēšanas

193cietumā, valsts vienlaikus gan apsargā, gan uzņemas rūpes par

194sadzīves apstākļiem, ēdināšanu, medicīnisko palīdzību un drošību,

195kas nozīmē noteiktas iekšējās kārtības nodrošināšanu.

196G. Kūtris informē, ka nolūkā

197novērst radušos juridisko vakuumu izdoti Pagaidu noteikumi, kas

198šobrīd ir vienīgais normatīvais akts, kurš nosaka kārtību, kādu

199izmeklēšanas cietumā nodrošina tā administrācija. Esot izstrādāts

200Ministru kabineta noteikumu projekts "Izmeklēšanas cietumu

201iekšējās kārtības noteikumi". Šo aktu plānots pieņemt pēc tam,

202kad stāsies spēkā KPK normas, kas paredz Ministru kabinetam

203tiesības šādus noteikumus izdot. Savukārt reizē ar jaunā

204Kriminālprocesa likuma spēkā stāšanos varētu stāties spēkā arī

205speciāls likums par apcietināto turēšanas kārtību, kura projekta

206izstrāde Tieslietu ministrijā jau ir sākusies.

207Latvijas Republikas

208Ģenerālprokuratūra izsaka viedokli, ka apstrīdētās normas

209nepārkāpjot Satversmes prasības.

210Ģenerālprokuratūra norāda, ka šīs

211normas paredzot ievietošanu soda izolatorā, kas neesot

212pielīdzināma starptautiskajās normās aizliegtajai ievietošanai

213karcerī. Ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka

2142001. gada 6. novembra pavēli nr. 145

215apstiprinātajā "Instrukcijā par apcietināto un notiesāto personu

216uzraudzības kārtību" esot noteikts soda izolatora aprīkojums:

217izmēri ne mazāki kā 1,8 x 2,5 metri, logs, ventilācija, gaismas

218ķermenis u. c. nosacījumi.

219Vienlaikus Ģenerālprokuratūra

220izsaka šaubas par apstrīdētā akta 66. punkta noteikumu

221atbilstību Satversmes prasībām, jo no šīs normas izrietot

222aizliegums ņemt uz soda izolatoru līdzi, piemēram, brilles,

223vitamīnus, rakstāmpapīru, pildspalvu u. c.

224Valsts cilvēktiesību birojs

225informē, ka saņemot ļoti daudz sūdzību no ieslodzītajiem, tostarp

226arī par ievietošanu soda izolatorā (karcerī). Visbiežāk šīs

227sūdzības attiecoties uz to, ka administrācija, piemērojot šo

228sodu, neņemot vērā ieslodzīto paskaidrojumus, turklāt nereti

229piemērotais sods neesot samērīgs ar konkrētajiem

230nodarījumiem.

231Galveno problēmu no cilvēktiesību

232viedokļa Valsts cilvēktiesību birojs saskata tajā apstāklī, ka

233ieslodzītajam, atrodoties karcerī, nav iespēju pārsūdzēt viņam

234piemēroto sodu. Reālā situācija esot tāda, ka ieslodzītais tikai

235pēc soda izciešanas varot rakstīt sūdzību un gandrīz visos

236gadījumos prokuratūra atzīstot, ka sods uzlikts pamatoti.

237Valsts cilvēktiesību birojs izsaka

238viedokli, ka aizliegums uz soda izolatoru ņemt līdzi literatūru,

239tai skaitā garīgo, ir nelietderīgs un nesamērīgs ierobežojums.

240Bez tam, ja persona tiekot ievietota soda izolatorā, nedrīkstētu

241tai atņemt vai samazināt pārtiku.

242Valsts cilvēktiesību birojs

243norāda, ka izbraukumos uz ieslodzījuma vietām parasti uzmanība

244tiekot pievērsta arī soda izolatoriem un to praktiskajai

245darbībai. Esot novērots, ka parasti ieslodzītajiem tiekot

246piemērots maksimālais termiņš ievietošanai soda izolatorā - 15

247dienas un, ja šajā laikā viņi atkal izdara kādu

248disciplinārpārkāpumu, tas tiekot pagarināts vēl uz 15 vai pat 30

249dienām. Tā kā šajā laikā ieslodzītajiem esot liegta iespēja

250pastaigāties, aizliegts pa dienu atgulties, aizliegta literatūra,

251telpa esot maza un tumša, ievietošanu soda izolatorā varot

252uzskatīt par nežēlīgu un cilvēka cieņu pazemojošu sodu.

253Valsts cilvēktiesību birojs arī

254secina, ka pašreizējā ieslodzīto sodīšanas prakse Latvijā

255neatbilst virknei Latvijas starptautisko saistību un līdz ar to

256arī Satversmes 89. pantam.

257Secinājumu

258daļa

2591. Saskaņā ar Satversmes

260111. pantu "valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē

261ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu". Šā panta saturs

262noskaidrojams ciešā sasaistē ar Satversmes 89. pantu, kas

263noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības

264saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem

265starptautiskajiem līgumiem. "No šā panta redzams, ka likumdevēja

266mērķis nav bijis pretstatīt Satversmē ietvertās cilvēktiesību

267normas starptautiskajām cilvēktiesību normām, bet bijis gluži

268pretējs - panākt šo normu savstarpēju harmoniju. Gadījumos, kad

269ir šaubas par Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās

270tulkojamas pēc iespējas atbilstoši interpretācijai, kāda tiek

271lietota starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē"

272(Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta spriedums

273lietā nr. 2000-03-01).

2741990. gada 4. maijā

275Augstākā padome, pieņemot deklarāciju "Par Latvijas Republikas

276pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību

277jautājumos", pasludināja, ka atzīst par saistošiem virkni

278starptautisko dokumentu cilvēktiesību jomā, arī ANO

2791948. gada 10. decembra Vispārējo cilvēktiesību

280deklarāciju un ANO 1966. gada 16. decembra

281"Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras

282tiesībām". ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas

noteic, ka "katram cilvēkam ir tiesības uz tādu

1dzīves līmeni, ieskaitot uzturu, apģērbu, mājokli, medicīniskos

2pakalpojumus un vajadzīgo sociālo apkalpošanu, kas nepieciešams

3viņa un viņa ģimenes veselības uzturēšanai un labklājībai", bet

4minētā pakta 12. panta pirmā daļa noteic, ka "šā pakta

5dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības sasniegt augstāko

6fiziskās un psihiskās veselības līmeni".

7Atbilstoši Eiropas Sociālās hartas

8I sadaļai līgumslēdzējas puses par savas politikas mērķi,

9kas būtu jāveicina visiem piemērotiem līdzekļiem, kā nacionāliem

10tā starptautiskiem pēc sava rakstura, atzīst tādu apstākļu

11sasniegšanu, kuros var tikt efektīvi realizēta virkne tiesību un

12principu, tostarp arī, ka "ikvienai personai ir tiesības izmantot

13jebkurus pasākumus, kas ļauj tai uzturēt iespējami augstāko

14veselības līmeni".

15"Neapšaubot sociālo tiesību

16realizācijas ciešo saistību ar katras valsts iespējām, tomēr vērā

17ņemama ir šāda cilvēktiesību atziņa - ja kādas sociālās tiesības

18ir iekļautas pamatlikumā, tad valsts no tām nevar atteikties. Šīm

19tiesībām vairs nav tikai deklaratīvs raksturs"(Satversmes

20tiesas 2001. gada 13. marta spriedums lietā

21nr. 2000-08-0109).

22Tulkojot Satversmes

23111. pantā ietvertās normas kontekstā ar minētajiem

24starptautisko tiesību dokumentiem un to piemērošanas praksi, no

25Satversmes 111. pantā noteiktā, proti, ka "valsts aizsargā

26cilvēku veselību", izriet ne vien valsts pienākums noteiktos

27gadījumos un līmenī, kas cieši saistīts ar valsts ekonomiskajām

28iespējām, veikt pasākumus, lai aizsargātu cilvēku veselību, bet

29arī valsts pienākums atturēties no tādām darbībām, kas ierobežo

30iespējas katrai personai pašai rūpēties par savas veselības

31aizsardzību. Tas ir, saskaņā ar Satversmes 111. pantu

32ikvienai personai zināmās robežās ir tiesības veikt pasākumus, ko

33tā uzskata par nepieciešamu savas veselības nodrošināšanai.

34Minētā Satversmes 111. panta

35norma neuzliek valstij par pienākumu nodrošināt ikvienam

36iespējami augstāko veselības līmeni, taču uzliek par pienākumu

37aizsargāt ikvienas personas tiesības panākt un saglabāt šādu

38veselības stāvokli pašai, kā arī, izņemot noteiktus gadījumus,

39pienākumu atturēties no darbībām, kas traucē personai realizēt

40šīs tiesības.

41Arī no Satversmes tiesas

42spriedumiem lietās nr. 2001-05-03 un 2001-15-03 netieši izriet,

43ka Satversmes 111. pants ietver ieslodzīto personu tiesības

44saņemt pilnvērtīgu pārtiku, tostarp papildus nodrošinātajai

45ēdināšanai iegādājoties to cietuma veikalā un - pašreizējos

46apstākļos - arī saņemot pienesumu veidā.

47Liedzot iespēju ieslodzītajām

48personām patērēt pašu iegādātos vai ar pienesumiem saņemtos

49pārtikas produktus, kā arī lietot vitamīnus, tiek ierobežotas

50Satversmes 111. pantā garantētās šo personu pamattiesības uz

51veselības aizsardzību.

52Apstrīdētā akta 66. punkts

53noteic, ka "apcietinātā personīgās mantas un pārtika tiek nodotas

54glabāšanā noliktavā, un tās atdod pēc atbrīvošanas no izolatora.

55Ja produkti ir sabojājušies, par to sastāda aktu ..."

56Minētais punkts ir iekšēji loģiski

57un nesaraujami saistīts ar apstrīdētā akta 64. punktu, kas

58paredz, ka, "izciešot disciplinārsodu soda izolatorā,

59ieslodzītais var ņemt līdzi tikai personiskās higiēnas

60priekšmetus un visus pierakstus un dokumentus krimināllietā". Lai

61arī iesniedzēji šo punktu nav ietvēruši prasījumā, ņemot vērā tā

62nesaraujamo saistību ar apstrīdētajām normām, Satversmes tiesai

63ir jāizskata arī šā punkta atbilstība augstāka juridiskā spēka

64tiesību normām.

65Apstrīdētā akta 1. pielikuma

66"Priekšmetu, lietu un pārtikas produktu, kas var atrasties pie

67apcietinātajiem, saraksts" 5. punktā ir uzskaitīts, ko tā

68izdevējs uzskata par personiskās higiēnas priekšmetiem: tualetes

69ziepes, šampūns, zobu suka, zobu pasta, plastmasas ķemme, ziepju

70trauks, kabatas formāta spogulītis, drēbju un apavu suka, apavu

71krēms, diegi, kasešu, mehāniskais vai elektriskais bārdas

72skujamais aparāts, krēms pirms un pēc skūšanās, sejas un roku

73krēmi, cita alkoholu nesaturoša kosmētika. Saskaņā ar šā

74pielikuma 6. punktu brilles, kontaktlēcas, protēzes, kruķi,

75bet saskaņā ar 3. punktu - arī apakšveļa, neietilpst

76personiskās higiēnas priekšmetu kopumā.

77No apstrīdētā akta 64. un 66.

78punkta izriet nepārprotams aizliegums apcietinātajiem, kurus

79ievieto disciplinārsoda izolatorā, lietot ne vien pašu nopirkto

80vai no tuviniekiem saņemto pārtiku, bet arī vitamīnus, brilles,

81kontaktlēcas un citas lietas, ko šīs personas uzskata par

82nepieciešamām savas veselības nodrošināšanai, kā arī aizliegums

83mainīt veļu. Tādējādi minētās normas ietver Satversmes

84111. pantā noteikto pamattiesību ierobežojumus un Satversmes

85tiesai ir jāpārbauda, vai šie ierobežojumi atbilst

86Satversmei.

872. Satversmes

noteic, ka "personas tiesības, kas noteiktas

1Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā,

2deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt

3sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos

4gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko

5valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz

6šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās

7pārliecības paušanu."

8Satversmes 116. pantā nav

9minētas 111. pantā garantētās tiesības, tomēr tas nenozīmē,

10ka šīs pamattiesības ir absolūtas un tām nevar noteikt

11ierobežojumus. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās

12normas tulkojamas sistēmiski. Pieņēmums, ka Satversmes

13111. pantā paredzētajām katras konkrētas personas tiesībām

14vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar citos

15Satversmes pantos garantētajām citu personu pamattiesībām, gan ar

16Satversmes 89. pantā noteikto valsts pienākumu aizsargāt

17personas pamattiesības, gan ar pašā 111. pantā paredzētajām

18citu personu tiesībām uz veselību, gan arī ar citām Satversmes

19normām.

20Satversmes 111. pantā

21noteiktajām personas pamattiesībām var noteikt ierobežojumus, lai

22aizsargātu citas Satversmē garantētās vērtības, tostarp citu

23personu pamattiesības un demokrātisku valsts iekārtu.

24Tomēr tas nenozīmē, ka šādi

25ierobežojumi pieļaujami jebkādā formā. Satversme kā vienots

26dokuments prasa, lai tajā garantēto pamattiesību ierobežojumi

27tiktu noteikti demokrātiskā valstī pieņemamā veidā, tas ir, ar

28likumu vai uz tā pamata.

29Turklāt ierobežojumi pieļaujami

30tikai tiktāl, ciktāl tie nepieciešami minētā mērķa sasniegšanai,

31tas ir, tiem jābūt samērīgiem (proporcionāliem) ar šo mērķi.

32Arī Eiropas Sociālās hartas

3331. panta pirmā daļa paredz, ka "efektīvi realizējamās

34tiesības un principi, kas minēti I sadaļā, un to efektīva

35izmantošana saskaņā ar II sadaļas nosacījumiem netiek pakļauta

36nekādiem ierobežojumiem vai limitiem, kas nav minēti šajās

37sadaļās, izņemot tos, ko nosaka likums un kas demokrātiskā

38sabiedrībā ir nepieciešami līdzpilsoņu tiesību un brīvību

39aizsardzībai vai sabiedrības interešu, nacionālās drošības,

40sabiedrības veselības vai morāles aizsardzībai".

41Tādējādi, lai izvērtētu, vai

42apstrīdētajās normās ietvertie ierobežojumi atbilst Satversmes

43111. pantam, jākonstatē, vai šie ierobežojumi ir:

441) noteikti ar likumu vai uz tā

45pamata;

462) attaisnojami ar leģitīmu

47mērķi;

483) samērīgi (proporcionāli) ar šo

49mērķi.

503. Satversmes

noteic, ka "ikvienam ir tiesības uz brīvību un

1personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot

2brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu". Satversme pieļauj

3brīvības ierobežošanu likumā noteiktajos gadījumos, likumā

4noteiktajā kārtībā un ar likumā noteiktu mērķi.

5Apcietināto personu brīvība ir

6ierobežota, pamatojoties uz KPK, KPK noteiktajā kārtībā un ar

7mērķi, kas izriet no attiecīgajām KPK normām, proti, lai novērstu

8varbūtību, ka apsūdzētais vai tiesājamais, būdams brīvībā,

9izvairīsies no izmeklēšanas un tiesas vai traucēs patiesības

10noskaidrošanu krimināllietā, arī apdraudot vai ietekmējot

11krimināllietā liecinošās personas, vai izdarīs noziedzīgu

12darbību, kā arī lai nodrošinātu sprieduma izpildīšanu.

13Ne Satversme, ne KPK neregulē

14veidu un kārtību, kādā šis mērķis sasniedzams, proti, nenoteic,

15kur un kā turamas apcietinātās personas un kādi konkrēti

16ierobežojumi tām uzliekami. Tas, ka kāda persona atrodas

17apcietinājumā, proti, ka šai personai ir likumā noteiktā kārtībā

18ierobežotas Satversmes 94. pantā noteiktās pamattiesības,

19vēl nenozīmē, ka šai personai "kompleksi" ir ierobežotas arī

20citos Satversmes pantos garantētās pamattiesības vai ka šī

21persona minētās pamattiesības zaudē, vai atrodas kādā īpašā

22statusā, atbilstoši kuram tās pamattiesības izpildvara brīvi var

23ierobežot pēc saviem ieskatiem.

24Papildinot Satversmi ar

258. nodaļu "Cilvēka pamattiesības", likumdevējs ir noteicis

26valstī tādu vērtību sistēmu, kas cilvēka cieņas un brīvības

27aizsardzību atzīst par augstāko visu tiesību mērķi. No Satversmes

2889. pantā noteiktā, ka "valsts atzīst un aizsargā cilvēka

29pamattiesības", izriet, ka cilvēka pamattiesības ir saistošas

30valsts varai jebkurā tās izpausmes formā.

31Pamattiesības darbojas

32nepastarpināti. To ierobežošana jebkādā jomā citādi kā vien

33Satversmē noteiktā kārtībā būtu pretrunā ar šo principu. Kā

34Satversmes tiesa jau ir secinājusi, arī "ieslodzīto pamattiesības

35ierobežojamas vienīgi ar likumu vai uz likuma pamata"

36(2001. gada 19. decembra spriedums lietā

37nr. 2001-05-03).

38Apstrīdētais akts izdots,

39pamatojoties uz Pagaidu noteikumiem. Pagaidu noteikumi savukārt

40izdoti "sakarā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes pāriešanu

41Tieslietu ministrijas pārraudzībā". Tādējādi nedz apstrīdētais

42akts, nedz Pagaidu noteikumos paredzētie ierobežojumi nav

43noteikti ne ar likumu, ne uz likuma pamata.

44Kā Satversmes tiesa jau

45secinājusi: "Pagaidu noteikumi ir izdoti, atsaucoties uz Ministru

46kabineta iekārtas likuma 15. panta pirmās daļas

472. punktu, kas noteic, ka ministrs var izdot sev padotajām

48institūcijām saistošas instrukcijas, ja attiecīgais jautājums nav

49noregulēts ar likumu vai Ministru kabineta noteikumiem. Rīkojumā

50nr. 1-1/187 paredzēts, ka ar Pagaidu noteikumiem ir

51iepazīstināms Ieslodzījuma vietu pārvaldes un tās pakļautībā

52esošo iestāžu personāls. Ne Pagaidu noteikumi, ne tos

53konkretizējošie Iekšējās kārtības noteikumi nav izsludināti

54vispārējai zināšanai. Tātad Pagaidu noteikumi un Iekšējās

55kārtības noteikumi ir iekšēji normatīvie akti"

56(2001. gada 19. decembra spriedums lietā

57nr. 2001-05-03) un nevar būt pietiekams pamats, lai

58noteiktu pamattiesību ierobežojumus.

59Tomēr jāņem vērā, ka Satversmes