94. pants
noteic, ka "ikvienam ir tiesības uz brīvību un

personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot

brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu". Satversme pieļauj

brīvības ierobežošanu likumā noteiktajos gadījumos, likumā

noteiktajā kārtībā un ar likumā noteiktu mērķi.

Apcietināto personu brīvība ir

ierobežota, pamatojoties uz KPK, KPK noteiktajā kārtībā un ar

mērķi, kas izriet no attiecīgajām KPK normām, proti, lai novērstu

varbūtību, ka apsūdzētais vai tiesājamais, būdams brīvībā,

izvairīsies no izmeklēšanas un tiesas vai traucēs patiesības

noskaidrošanu krimināllietā, arī apdraudot vai ietekmējot

krimināllietā liecinošās personas, vai izdarīs noziedzīgu

darbību, kā arī lai nodrošinātu sprieduma izpildīšanu.

Ne Satversme, ne KPK neregulē

veidu un kārtību, kādā šis mērķis sasniedzams, proti, nenoteic,

kur un kā turamas apcietinātās personas un kādi konkrēti

ierobežojumi tām uzliekami. Tas, ka kāda persona atrodas

apcietinājumā, proti, ka šai personai ir likumā noteiktā kārtībā

ierobežotas Satversmes 94. pantā noteiktās pamattiesības,

vēl nenozīmē, ka šai personai "kompleksi" ir ierobežotas arī

citos Satversmes pantos garantētās pamattiesības vai ka šī

persona minētās pamattiesības zaudē, vai atrodas kādā īpašā

statusā, atbilstoši kuram tās pamattiesības izpildvara brīvi var

ierobežot pēc saviem ieskatiem.

Papildinot Satversmi ar

8. nodaļu "Cilvēka pamattiesības", likumdevējs ir noteicis

valstī tādu vērtību sistēmu, kas cilvēka cieņas un brīvības

aizsardzību atzīst par augstāko visu tiesību mērķi. No Satversmes

89. pantā noteiktā, ka "valsts atzīst un aizsargā cilvēka

pamattiesības", izriet, ka cilvēka pamattiesības ir saistošas

valsts varai jebkurā tās izpausmes formā.

Pamattiesības darbojas

nepastarpināti. To ierobežošana jebkādā jomā citādi kā vien

Satversmē noteiktā kārtībā būtu pretrunā ar šo principu. Kā

Satversmes tiesa jau ir secinājusi, arī "ieslodzīto pamattiesības

ierobežojamas vienīgi ar likumu vai uz likuma pamata"

(2001. gada 19. decembra spriedums lietā

nr. 2001-05-03).

Apstrīdētais akts izdots,

pamatojoties uz Pagaidu noteikumiem. Pagaidu noteikumi savukārt

izdoti "sakarā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes pāriešanu

Tieslietu ministrijas pārraudzībā". Tādējādi nedz apstrīdētais

akts, nedz Pagaidu noteikumos paredzētie ierobežojumi nav

noteikti ne ar likumu, ne uz likuma pamata.

Kā Satversmes tiesa jau

secinājusi: "Pagaidu noteikumi ir izdoti, atsaucoties uz Ministru

kabineta iekārtas likuma 15. panta pirmās daļas

2. punktu, kas noteic, ka ministrs var izdot sev padotajām

institūcijām saistošas instrukcijas, ja attiecīgais jautājums nav

noregulēts ar likumu vai Ministru kabineta noteikumiem. Rīkojumā

nr. 1-1/187 paredzēts, ka ar Pagaidu noteikumiem ir

iepazīstināms Ieslodzījuma vietu pārvaldes un tās pakļautībā

esošo iestāžu personāls. Ne Pagaidu noteikumi, ne tos

konkretizējošie Iekšējās kārtības noteikumi nav izsludināti

vispārējai zināšanai. Tātad Pagaidu noteikumi un Iekšējās

kārtības noteikumi ir iekšēji normatīvie akti"

(2001. gada 19. decembra spriedums lietā

nr. 2001-05-03) un nevar būt pietiekams pamats, lai

noteiktu pamattiesību ierobežojumus.

Tomēr jāņem vērā, ka Satversmes