94. pantsnoteic, ka "ikvienam ir tiesības uz brīvību un

noteic, ka "ikvienam ir tiesības uz brīvību un

1personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot

2brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu". Satversme pieļauj

3brīvības ierobežošanu likumā noteiktajos gadījumos, likumā

4noteiktajā kārtībā un ar likumā noteiktu mērķi.

5Apcietināto personu brīvība ir

6ierobežota, pamatojoties uz KPK, KPK noteiktajā kārtībā un ar

7mērķi, kas izriet no attiecīgajām KPK normām, proti, lai novērstu

8varbūtību, ka apsūdzētais vai tiesājamais, būdams brīvībā,

9izvairīsies no izmeklēšanas un tiesas vai traucēs patiesības

10noskaidrošanu krimināllietā, arī apdraudot vai ietekmējot

11krimināllietā liecinošās personas, vai izdarīs noziedzīgu

12darbību, kā arī lai nodrošinātu sprieduma izpildīšanu.

13Ne Satversme, ne KPK neregulē

14veidu un kārtību, kādā šis mērķis sasniedzams, proti, nenoteic,

15kur un kā turamas apcietinātās personas un kādi konkrēti

16ierobežojumi tām uzliekami. Tas, ka kāda persona atrodas

17apcietinājumā, proti, ka šai personai ir likumā noteiktā kārtībā

18ierobežotas Satversmes 94. pantā noteiktās pamattiesības,

19vēl nenozīmē, ka šai personai "kompleksi" ir ierobežotas arī

20citos Satversmes pantos garantētās pamattiesības vai ka šī

21persona minētās pamattiesības zaudē, vai atrodas kādā īpašā

22statusā, atbilstoši kuram tās pamattiesības izpildvara brīvi var

23ierobežot pēc saviem ieskatiem.

24Papildinot Satversmi ar

258. nodaļu "Cilvēka pamattiesības", likumdevējs ir noteicis

26valstī tādu vērtību sistēmu, kas cilvēka cieņas un brīvības

27aizsardzību atzīst par augstāko visu tiesību mērķi. No Satversmes

2889. pantā noteiktā, ka "valsts atzīst un aizsargā cilvēka

29pamattiesības", izriet, ka cilvēka pamattiesības ir saistošas

30valsts varai jebkurā tās izpausmes formā.

31Pamattiesības darbojas

32nepastarpināti. To ierobežošana jebkādā jomā citādi kā vien

33Satversmē noteiktā kārtībā būtu pretrunā ar šo principu. Kā

34Satversmes tiesa jau ir secinājusi, arī "ieslodzīto pamattiesības

35ierobežojamas vienīgi ar likumu vai uz likuma pamata"

36(2001. gada 19. decembra spriedums lietā

37nr. 2001-05-03).

38Apstrīdētais akts izdots,

39pamatojoties uz Pagaidu noteikumiem. Pagaidu noteikumi savukārt

40izdoti "sakarā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes pāriešanu

41Tieslietu ministrijas pārraudzībā". Tādējādi nedz apstrīdētais

42akts, nedz Pagaidu noteikumos paredzētie ierobežojumi nav

43noteikti ne ar likumu, ne uz likuma pamata.

44Kā Satversmes tiesa jau

45secinājusi: "Pagaidu noteikumi ir izdoti, atsaucoties uz Ministru

46kabineta iekārtas likuma 15. panta pirmās daļas

472. punktu, kas noteic, ka ministrs var izdot sev padotajām

48institūcijām saistošas instrukcijas, ja attiecīgais jautājums nav

49noregulēts ar likumu vai Ministru kabineta noteikumiem. Rīkojumā

50nr. 1-1/187 paredzēts, ka ar Pagaidu noteikumiem ir

51iepazīstināms Ieslodzījuma vietu pārvaldes un tās pakļautībā

52esošo iestāžu personāls. Ne Pagaidu noteikumi, ne tos

53konkretizējošie Iekšējās kārtības noteikumi nav izsludināti

54vispārējai zināšanai. Tātad Pagaidu noteikumi un Iekšējās

55kārtības noteikumi ir iekšēji normatīvie akti"

56(2001. gada 19. decembra spriedums lietā

57nr. 2001-05-03) un nevar būt pietiekams pamats, lai

58noteiktu pamattiesību ierobežojumus.

59Tomēr jāņem vērā, ka Satversmes