20. pants

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

Pēc Pieteikumu iesniedzēja ieskata, apstrīdētās normas paredz

īpašuma tiesību atsavināšanu, jo viņam jau vairāk nekā piecus

gadus faktiski esot atņemtas jebkādas tiesības rīkoties ar sev

piederošo īpašumu. Savukārt Saeima šādam apgalvojumam nepiekrīt.

Saeima norāda, ka ar apstrīdētajām normām attiecībā uz pakārtoto

saistību kreditoriem, tostarp Pieteikumu iesniedzēju, esot

nodrošināts tikai un vienīgi tas, ka viņi negūst turpmāku

nepamatotu labumu no atbalsta piešķiršanas.

20.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105.

pants paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju un

neaprobežojas vienīgi ar īpašuma tiesībām. Ar "tiesībām uz

īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras

tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var

rīkoties pēc savas gribas. Īpašuma tiesības ietver arī līgumu

tiesības ar ekonomisku vērtību (sk. Satversmes tiesas 2010.

gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2009-100-03 8.2. punktu). Par īpašumu var tikt uzskatīti ļoti

dažādi prasījumi, proti, tādi prasījumi, kuru izpildi varētu

pieprasīt, ja pastāv skaidrs tiesisks pamats (sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7.

punktu un 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01

15.2. punktu). Arī nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu

tad, ja tie jau ir nopelnīti vai pastāv prasība, kuru var

apmierināt (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 15. punktu).

Vispārīgi Pieteikumu iesniedzējam ir prasījuma tiesības uz

Termiņdepozīta līguma izpildi. Šāds prasījums ir

"īpašums" 105. panta izpratnē.

Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu

īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs

ierobežot īpašuma izmantošanu. Savukārt šā panta ceturtais

teikums paredz valstij tiesības noteiktos gadījumos īpašuma

tiesības arī atņemt (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002.

gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2016-08-01 13. punktu).

Satversmes 105. panta pirmie trīs teikumi un ceturtais teikums

paredz atšķirīgus ierobežojuma tiesiskuma izvērtēšanas

kritērijus, tādēļ nosakāms, kura no šīm normām attiecināma uz

apstrīdētajām normām (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-113-0106 15. punktu).

Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem

vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā.

Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka

pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta izriet, ka

likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību

normu harmoniju ar starptautiskajām tiesību normām. Latvijai

saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas

prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par

konkretizācijas līdzekli, lai noteiktu demokrātiskas tiesiskas

valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie

Satversmē ietverto pamattiesību aizsardzības samazināšanas

(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2019-25-03 18. punktu).

20.2. Satversmes 105. panta saturs ir noskaidrojams

kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola 1. pantu, kā

arī tā piemērošanas praksi.

Konvencijas Pirmā protokola 1. pants nosaka:

"Jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz

sava īpašuma izmantošanu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu,

izņemot, ja tas notiek publiskajās interesēs un apstākļos, kas

noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību

principiem.

Iepriekšminētie noteikumi neierobežo valsts tiesības pieņemt

likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu

īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai

nodrošinātu nodokļu vai citu maksājumu vai sodu

samaksu."

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka Konvencijas Pirmā

protokola 1. pants ietver trīs atsevišķus noteikumus: pirmais,

kas ietverts pirmajā teikumā un kam piemīt vispārīgs raksturs,

nosaka tiesības uz īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu; otrais

noteikums, kas ietverts otrajā teikumā, regulē īpašuma atņemšanu

un paredz tai zināmus nosacījumus; trešais noteikums, kas

ietverts trešajā teikumā, piešķir valstīm pilnvaras kontrolēt

īpašuma izmantošanas kārtību saskaņā ar vispārējām interesēm.

Tomēr visi šie noteikumi ir savstarpēji saistīti - otrais un

trešais noteikums attiecas uz iejaukšanos īpašuma tiesību

netraucētā īstenošanā, un tādēļ tie ir jāinterpretē, ņemot vērā

pirmajā noteikumā nostiprināto principu (sk., piemēram,

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 1999. gada 28.

oktobra sprieduma lietā "Brumărescu v. Romania",

pieteikums Nr. 28342/95, 76. punktu, un Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 1982. gada 23. septembra sprieduma lietā "Sporrong

and Lönnroth v. Sweden", pieteikumi Nr. 7151/75 un Nr.

7152/75, 63. punktu).

Gadījumā, kad personas īpašuma tiesības saskaņā ar likumu ir

"dzēstas", Eiropas Cilvēktiesību tiesa personas sūdzību

skatīs saskaņā ar otro noteikumu, kas attiecas uz īpašuma

atņemšanu. Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir atzīts: lai

izlemtu, vai ir notikusi īpašuma atņemšana, jāņem vērā ne tikai

tas, vai notikusi oficiāla īpašuma atsavināšana vai īpašuma

tiesību nodošana, bet arī jāizpēta faktiskā situācija. Tā kā

Konvencijas mērķis ir garantēt praktiskas un efektīvas tiesības,

ir jāpārliecinās par to, vai īpašuma tiesības nav atsavinātas

de facto (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

1982. gada 23. septembra sprieduma lietā "Sporrong and

Lönnroth v. Sweden", pieteikumi Nr. 7151/75 un Nr. 7152/75,

63. punktu un 1999. gada 28. oktobra sprieduma lietā

"Brumărescu v. Romania", pieteikums Nr. 28342/95, 76.

punktu).

20.3. Satversmes tiesa lietā Nr. 2014-36-01 jau ir

atzinusi: tas, ka samazinās iespējamie ienākumi no procentiem par

kapitāla lietošanu, vai pat neiespējamība saņemt atlikušos

procentu maksājumus nenozīmē, ka pēc būtības tiktu atsavinātas

prasījuma tiesības uz procentu saņemšanu. Minētais īpašums -

proti, prasījuma tiesības uz procentu saņemšanu - tiek saglabāts,

jo valsts pēc apstrīdētās normas pieņemšanas to nepārņem savā

īpašumā, kā tas būtu gadījumā, ja īpašums tiktu piespiedu kārtā

atsavināts sabiedrības vajadzībām (sk. Satversmes tiesas 2015.

gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 15.2.

punktu).

Izskatāmajā lietā Pieteikumu iesniedzējs uzsver, ka viņam ir

atņemtas prasījuma tiesības uz Termiņdepozīta līguma pamatsummas

atmaksu, un tādēļ atšķirībā no tā, kas tika secināts lietā Nr.

2014-36-01, ir atzīstams tas, ka notikusi īpašuma tiesību

atsavināšana Satversmes 105. panta ceturtā teikuma izpratnē.

Apstrīdētās normas paredz īpašuma izmantošanas ierobežojumu uz

laiku no atbalsta piešķiršanas līdz atbalsta sniegšanas beigām,

kā arī gadījumā, kad ir uzsākts komercdarbības likvidācijas

process, - līdz brīdim, kad ir pilnībā atmaksāts saņemtais

atbalsts. Vienlaikus apstrīdētās normas paredz arī potenciālu

pakārtoto saistību kreditoru prasījumu dzēšanu. Taču šo saistību

dzēšana izriet nevis no tā, ka valsts ir sniegusi atbalstu, bet

gan no tā, ka, pabeidzot likvidācijas procesu, komercsabiedrībai

nav pakārtoto saistību kreditoru prasījumu apmierināšanai

pietiekamu naudas līdzekļu. Proti, Kontroles likuma

8.1 panta trešā daļa paredz nevis prasījuma tiesību

atņemšanu pakārtoto saistību kreditoriem, bet gan to, ka pat tādā

gadījumā ja šie prasījumi nav apmierināti, likvidācijas process

ir pabeidzams, un komercsabiedrība ir izslēdzama no publiskā

reģistra. Turklāt atbilstoši šai normai arī atbalsta

neatmaksāšana nav šķērslis tam, lai komercsabiedrība, pabeidzot

likvidācijas procesu, tiktu izslēgta no publiskā reģistra.

Tādējādi apstrīdētās normas paredz nevis pakārtoto saistību

kreditoru prasījuma tiesību atsavināšanu, bet gan šo tiesību

izmantošanas ierobežošanu uz noteiktu laiku. Tas, vai pakārtoto

saistību kreditors faktiski varēs šīs tiesības izmantot, ir

atkarīgs no tā, kā attīstīsies situācija pēc atbalsta sniegšanas,

proti, no tā, vai komercsabiedrībai būs pietiekami finanšu

līdzekļi.

Īpašuma tiesību atsavināšana Satversmes 105. panta ceturtā

teikuma izpratnē nevar būt atkarīga tikai no konkrētā gadījuma

faktiskajiem apstākļiem. Proti, nav iedomājama tāda situācija, ka

konkrētais īpašums ar tiesību normu tiek un tajā pašā laikā

netiek atsavināts. Lai atzītu, ka īpašums ticis vai tiek

piespiedu kārtā atsavināts sabiedrības vajadzībām, ir

nepieciešama tāda valsts rīcība, kas vērsta uz konkrētā īpašuma

atņemšanu. Taču apstrīdētās normas šādu valsts rīcību

neparedz.

Tādējādi apstrīdētās normas ir aplūkojamas nevis Satversmes

105. panta ceturtā teikuma, bet gan šā panta pirmo triju teikumu

tvērumā.

Līdz ar to apstrīdētās normas

pakārtoto saistību kreditoram ierobežo Satversmes 105. panta

pirmajos trijos teikumos noteiktās tiesības uz īpašumu.