20. pants

1Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

2tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

3sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

4saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

5vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

6likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

7Pēc Pieteikumu iesniedzēja ieskata, apstrīdētās normas paredz

8īpašuma tiesību atsavināšanu, jo viņam jau vairāk nekā piecus

9gadus faktiski esot atņemtas jebkādas tiesības rīkoties ar sev

10piederošo īpašumu. Savukārt Saeima šādam apgalvojumam nepiekrīt.

11Saeima norāda, ka ar apstrīdētajām normām attiecībā uz pakārtoto

12saistību kreditoriem, tostarp Pieteikumu iesniedzēju, esot

13nodrošināts tikai un vienīgi tas, ka viņi negūst turpmāku

14nepamatotu labumu no atbalsta piešķiršanas.

1520.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105.

16pants paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju un

17neaprobežojas vienīgi ar īpašuma tiesībām. Ar "tiesībām uz

18īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras

19tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var

20rīkoties pēc savas gribas. Īpašuma tiesības ietver arī līgumu

21tiesības ar ekonomisku vērtību (sk. Satversmes tiesas 2010.

22gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

232009-100-03 8.2. punktu). Par īpašumu var tikt uzskatīti ļoti

24dažādi prasījumi, proti, tādi prasījumi, kuru izpildi varētu

25pieprasīt, ja pastāv skaidrs tiesisks pamats (sk. Satversmes

26tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7.

27punktu un 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01

2815.2. punktu). Arī nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu

29tad, ja tie jau ir nopelnīti vai pastāv prasība, kuru var

30apmierināt (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra

31sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 15. punktu).

32Vispārīgi Pieteikumu iesniedzējam ir prasījuma tiesības uz

33Termiņdepozīta līguma izpildi. Šāds prasījums ir

34"īpašums" 105. panta izpratnē.

35Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu

36īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs

37ierobežot īpašuma izmantošanu. Savukārt šā panta ceturtais

38teikums paredz valstij tiesības noteiktos gadījumos īpašuma

39tiesības arī atņemt (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002.

40gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2016-08-01 13. punktu).

41Satversmes 105. panta pirmie trīs teikumi un ceturtais teikums

42paredz atšķirīgus ierobežojuma tiesiskuma izvērtēšanas

43kritērijus, tādēļ nosakāms, kura no šīm normām attiecināma uz

44apstrīdētajām normām (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6.

45oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-113-0106 15. punktu).

46Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem

47vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā.

48Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka

49pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

50saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta izriet, ka

51likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību

52normu harmoniju ar starptautiskajām tiesību normām. Latvijai

53saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas

54prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par

55konkretizācijas līdzekli, lai noteiktu demokrātiskas tiesiskas

56valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie

57Satversmē ietverto pamattiesību aizsardzības samazināšanas

58(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā

59Nr. 2019-25-03 18. punktu).

6020.2. Satversmes 105. panta saturs ir noskaidrojams

61kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

62konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola 1. pantu, kā

63arī tā piemērošanas praksi.

64Konvencijas Pirmā protokola 1. pants nosaka:

65"Jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz

66sava īpašuma izmantošanu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu,

67izņemot, ja tas notiek publiskajās interesēs un apstākļos, kas

68noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību

69principiem.

70Iepriekšminētie noteikumi neierobežo valsts tiesības pieņemt

71likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu

72īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai

73nodrošinātu nodokļu vai citu maksājumu vai sodu

74samaksu."

75Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka Konvencijas Pirmā

76protokola 1. pants ietver trīs atsevišķus noteikumus: pirmais,

77kas ietverts pirmajā teikumā un kam piemīt vispārīgs raksturs,

78nosaka tiesības uz īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu; otrais

79noteikums, kas ietverts otrajā teikumā, regulē īpašuma atņemšanu

80un paredz tai zināmus nosacījumus; trešais noteikums, kas

81ietverts trešajā teikumā, piešķir valstīm pilnvaras kontrolēt

82īpašuma izmantošanas kārtību saskaņā ar vispārējām interesēm.

83Tomēr visi šie noteikumi ir savstarpēji saistīti - otrais un

84trešais noteikums attiecas uz iejaukšanos īpašuma tiesību

85netraucētā īstenošanā, un tādēļ tie ir jāinterpretē, ņemot vērā

86pirmajā noteikumā nostiprināto principu (sk., piemēram,

87Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 1999. gada 28.

88oktobra sprieduma lietā "Brumărescu v. Romania",

89pieteikums Nr. 28342/95, 76. punktu, un Eiropas Cilvēktiesību

90tiesas 1982. gada 23. septembra sprieduma lietā "Sporrong

91and Lönnroth v. Sweden", pieteikumi Nr. 7151/75 un Nr.

927152/75, 63. punktu).

93Gadījumā, kad personas īpašuma tiesības saskaņā ar likumu ir

94"dzēstas", Eiropas Cilvēktiesību tiesa personas sūdzību

95skatīs saskaņā ar otro noteikumu, kas attiecas uz īpašuma

96atņemšanu. Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir atzīts: lai

97izlemtu, vai ir notikusi īpašuma atņemšana, jāņem vērā ne tikai

98tas, vai notikusi oficiāla īpašuma atsavināšana vai īpašuma

99tiesību nodošana, bet arī jāizpēta faktiskā situācija. Tā kā

100Konvencijas mērķis ir garantēt praktiskas un efektīvas tiesības,

101ir jāpārliecinās par to, vai īpašuma tiesības nav atsavinātas

102de facto (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

1031982. gada 23. septembra sprieduma lietā "Sporrong and

104Lönnroth v. Sweden", pieteikumi Nr. 7151/75 un Nr. 7152/75,

10563. punktu un 1999. gada 28. oktobra sprieduma lietā

106"Brumărescu v. Romania", pieteikums Nr. 28342/95, 76.

107punktu).

10820.3. Satversmes tiesa lietā Nr. 2014-36-01 jau ir

109atzinusi: tas, ka samazinās iespējamie ienākumi no procentiem par

110kapitāla lietošanu, vai pat neiespējamība saņemt atlikušos

111procentu maksājumus nenozīmē, ka pēc būtības tiktu atsavinātas

112prasījuma tiesības uz procentu saņemšanu. Minētais īpašums -

113proti, prasījuma tiesības uz procentu saņemšanu - tiek saglabāts,

114jo valsts pēc apstrīdētās normas pieņemšanas to nepārņem savā

115īpašumā, kā tas būtu gadījumā, ja īpašums tiktu piespiedu kārtā

116atsavināts sabiedrības vajadzībām (sk. Satversmes tiesas 2015.

117gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 15.2.

118punktu).

119Izskatāmajā lietā Pieteikumu iesniedzējs uzsver, ka viņam ir

120atņemtas prasījuma tiesības uz Termiņdepozīta līguma pamatsummas

121atmaksu, un tādēļ atšķirībā no tā, kas tika secināts lietā Nr.

1222014-36-01, ir atzīstams tas, ka notikusi īpašuma tiesību

123atsavināšana Satversmes 105. panta ceturtā teikuma izpratnē.

124Apstrīdētās normas paredz īpašuma izmantošanas ierobežojumu uz

125laiku no atbalsta piešķiršanas līdz atbalsta sniegšanas beigām,

126kā arī gadījumā, kad ir uzsākts komercdarbības likvidācijas

127process, - līdz brīdim, kad ir pilnībā atmaksāts saņemtais

128atbalsts. Vienlaikus apstrīdētās normas paredz arī potenciālu

129pakārtoto saistību kreditoru prasījumu dzēšanu. Taču šo saistību

130dzēšana izriet nevis no tā, ka valsts ir sniegusi atbalstu, bet

131gan no tā, ka, pabeidzot likvidācijas procesu, komercsabiedrībai

132nav pakārtoto saistību kreditoru prasījumu apmierināšanai

133pietiekamu naudas līdzekļu. Proti, Kontroles likuma

1348.1 panta trešā daļa paredz nevis prasījuma tiesību

135atņemšanu pakārtoto saistību kreditoriem, bet gan to, ka pat tādā

136gadījumā ja šie prasījumi nav apmierināti, likvidācijas process

137ir pabeidzams, un komercsabiedrība ir izslēdzama no publiskā

138reģistra. Turklāt atbilstoši šai normai arī atbalsta

139neatmaksāšana nav šķērslis tam, lai komercsabiedrība, pabeidzot

140likvidācijas procesu, tiktu izslēgta no publiskā reģistra.

141Tādējādi apstrīdētās normas paredz nevis pakārtoto saistību

142kreditoru prasījuma tiesību atsavināšanu, bet gan šo tiesību

143izmantošanas ierobežošanu uz noteiktu laiku. Tas, vai pakārtoto

144saistību kreditors faktiski varēs šīs tiesības izmantot, ir

145atkarīgs no tā, kā attīstīsies situācija pēc atbalsta sniegšanas,

146proti, no tā, vai komercsabiedrībai būs pietiekami finanšu

147līdzekļi.

148Īpašuma tiesību atsavināšana Satversmes 105. panta ceturtā

149teikuma izpratnē nevar būt atkarīga tikai no konkrētā gadījuma

150faktiskajiem apstākļiem. Proti, nav iedomājama tāda situācija, ka

151konkrētais īpašums ar tiesību normu tiek un tajā pašā laikā

152netiek atsavināts. Lai atzītu, ka īpašums ticis vai tiek

153piespiedu kārtā atsavināts sabiedrības vajadzībām, ir

154nepieciešama tāda valsts rīcība, kas vērsta uz konkrētā īpašuma

155atņemšanu. Taču apstrīdētās normas šādu valsts rīcību

156neparedz.

157Tādējādi apstrīdētās normas ir aplūkojamas nevis Satversmes

158105. panta ceturtā teikuma, bet gan šā panta pirmo triju teikumu

159tvērumā.

160Līdz ar to apstrīdētās normas

161pakārtoto saistību kreditoram ierobežo Satversmes 105. panta

162pirmajos trijos teikumos noteiktās tiesības uz īpašumu.