Par Komercdarbības atbalsta kontroles likuma 8. panta pirmās daļas un 8.1 panta otrās un trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91., 92. un 105. pantam

1Pieaicinātā persona - Finanšu ministrija -

2uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 105.

3pantam. Tā izstrādes un pieņemšanas procesā esot veikts attiecīgo

4ierobežojumu leģitimitātes izvērtējums. Apstrīdētais regulējums

5neskarot citas Satversmē noteiktās tiesības vai brīvības.

6Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas mērķis esot, ievērojot

7Eiropas Savienības tiesības, aizliegt pildīt pakārtotās saistības

8no atbalsta piešķiršanas brīža līdz atbalsta sniegšanas beigām,

9lai panāktu to, ka atbalstu saņēmusi komercsabiedrība visupirms

10atmaksā saņemto atbalstu. Kontroles likuma 8.1 panta

11otrās un trešās daļas mērķis esot, ievērojot Eiropas Savienības

12tiesības, panākt, ka arī tādā gadījumā, kad atbalstu saņēmušās

13komercsabiedrības darbība izbeidzama un uzsākams likvidācijas

14process, visupirms, cik vien tas iespējams, tiek atmaksāts

15sniegtais atbalsts. Tādējādi tiekot nodrošināts tas, ka atbalsta

16veidā ieguldītie valsts līdzekļi pēc iespējas drīzāk atgriežas

17valsts budžetā. Šis mērķis atbilstot visas sabiedrības

18interesēm.

19Pienākums nodrošināt pienācīgu akcionāru un pakārtoto saistību

20kreditoru sloga sadalījumu atbalsta saņemšanai jau pirms lēmuma

21Nr. 2015/162 pieņemšanas izrietējis no vairākiem Eiropas

22Savienības tiesību avotiem: gan no primārā Eiropas Savienības

23tiesību akta - LESD -, gan no Eiropas Savienības Padomes un

24Eiropas Komisijas izdotajiem sekundārajiem tiesību aktiem,

25tostarp Banku darbības paziņojuma, kā arī no Eiropas Savienības

26vispārējiem tiesību principiem un Eiropas Savienības Tiesas

27judikatūras.

28Eiropas Komisijas paziņojumos ietvertie principi tiekot

29īstenoti un dalībvalstīm kļūstot saistoši ar to Eiropas Komisijas

30lēmumu starpniecību, kas pieņemti attiecībā uz konkrēto

31dalībvalsti. Konkrētajā gadījumā lēmuma Nr. 2015/162 70.

32apsvērumā esot bijusi iekļauta prasība un Latvija paudusi

33vairākas apņemšanās, kas vērstas uz sloga sadales principa

34ieviešanu (sk. lēmuma Nr. 2015/162 73., 165. un 166.

35apsvērumu). Tieši šīs apņemšanās lielā mērā bijušas par

36pamatu tam, kādēļ Eiropas Komisija atzinusi Latvijas sniegto

37atbalstu par saderīgu ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu.

38Lai izpildītu minētās apņemšanās, esot pieņemts apstrīdētais

39regulējums, kura saderība ar Eiropas Savienības tiesībām, tostarp

40Eiropas Savienības iekšējo tirgu, jau esot izvērtēta un

41apstiprināta ar lēmumu Nr. 2015/162.

42Sloga sadales princips esot viens no tiem principiem, pēc

43kuriem tiek spriests par atbalsta saderību ar Eiropas Savienības

44iekšējo tirgu, un dalībvalsts rīcības brīvība attiecībā uz šā

45principa piemērošanu esot ierobežota. Minētais princips paredzot,

46ka atbalsts grūtībās nonākušām komercsabiedrībām var tikt sniegts

47tikai un vienīgi tad, ja to dalībnieki un pakārtoto saistību

48kreditori ar saviem resursiem visupirms pilnībā sedz attiecīgos

49komercsabiedrības zaudējumus, kas radušies pirms atbalsta

50sniegšanas. Tas nozīmējot arī to, ka pakārtoto saistību kreditori

51pilnībā zaudē glābjamā uzņēmumā ieguldītos naudas līdzekļus.

52Sloga sadales principa pamatā esot uzskats, ka atbalstam jābūt

53pēdējam pasākumam tad, kad visi pārējie līdzekļi ir izsmelti.

54Ja Latvija nebūtu piešķīrusi atbalstu AS "Parex

55banka", iestātos tāda tiesiskā situācija, kas prasa

56kredītiestādes likvidāciju. Atbilstoši Kredītiestāžu likuma

57139.3 panta 4. punktam pakārtoto saistību kreditoru

58prasījumu apmierināšana nebūtu iespējama tādēļ, ka kreditoru

59prasījumu hierarhijā šie prasījumi atrodas viszemāk - tikai pirms

60akcionāru prasījumiem. Salīdzinājumā ar tiesisko situāciju, kura

61paredz likvidāciju, atbalsta sniegšana AS "Parex banka"

62esot nodrošinājusi pakārtoto saistību kreditoriem procentu

63izmaksu.

64Finanšu ministrija norāda, ka AS "Citadele banka"

65tika nodoti SIA "Publisko aktīvu pārvaldītājs

66Possessor" (turpmāk - Possessor) un Eiropas

67Rekonstrukcijas un attīstības bankas (turpmāk - ERAB) izsniegtie

68subordinētie aizdevumi. Taču tie esot izsniegti jau pēc

69kredītiestādes kontrolpaketes nonākšanas Possessor

70īpašumā. Visas pārējās pakārtotās saistības esot atstātas AS

71"Reverta". Tādējādi visas pakārtotās saistības, uz

72kurām attiecināms sloga sadales princips, kas izriet no lēmuma

73Nr. 2015/162 165. apsvēruma, un kuras attiecās uz bijušajiem AS

74"Parex banka" vairākuma akcionāriem un pakārtoto

75saistību turētājiem, esot tikušas koncentrētas AS

76"Reverta".

77Maksātnespēja nevarot nodrošināt atbilstošu alternatīvu, lai

78tiktu ievērots taisnīgas sloga sadales princips. Tā kā atbalsts

79pēc būtības esot nodokļu maksātāju nauda, vajagot nodrošināt tā

80prioritāti pār citiem kreditoru prasījumiem. Tas nozīmējot, ka ir

81jānovērš tādas situācijas, kad pakārtoto saistību kreditori gūst

82nepamatotu labumu no tā, ka komercsabiedrībai ticis sniegts

83atbalsts.

84Apstrīdētajā regulējumā ietvertā pamattiesību ierobežojuma

85leģitīmais mērķis esot sabiedrības labklājības nodrošināšana.

86Atbalstam noteiktie ierobežojumi esot vērsti ne vien uz Latvijas

87kā Eiropas Savienības dalībvalsts saistību, bet arī uz Satversmē

88nostiprinātā taisnīguma principa un vienlīdzības principa

89ievērošanu. Ar komercsabiedrībai sniegto atbalstu visa sabiedrība

90tiekot pasargāta no negatīvajām sekām, ko varētu radīt

91komercsabiedrības neveiksmīga pārvaldīšana un sekojošā

92maksātnespēja. Sniedzot atbalstu, valsts iegūstot kontrolējošu

93ietekmi uz komercsabiedrības finanšu līdzekļiem, tāpēc valstij

94vajagot nodrošināt tādu komercsabiedrības pārvaldīšanu, lai pēc

95iespējas tiktu aizsargātas sabiedrības intereses. Ierobežojot

96komercsabiedrības iespējas pildīt pakārtotās saistības, tiekot

97nodrošināta piešķirtā atbalsta izlietošana komercsabiedrības

98interesēs, proti, komercsabiedrības restrukturizācijai un

99normālas komercdarbības atjaunošanai. Tādējādi tiekot nodrošināts

100arī tas, ka komercsabiedrībā ieguldītie valsts finanšu līdzekļi

101pēc iespējas tiek izlietoti sabiedrības interesēs, turklāt tiekot

102veicināta valsts ieguldīto finanšu līdzekļu atgūšana. Ar tiesību

103normu palīdzību tiekot nodrošināta sabiedrības un nodokļu

104maksātāju interešu aizsardzība.

105Saeima esot vērtējusi alternatīvus līdzekļus, kas varētu

106nodrošināt komercsabiedrībā ieguldīto finanšu līdzekļu atgūšanu

107maksimālā apmērā. Taču neviens no tiem nesasniegtu leģitīmo mērķi

108tādā pašā kvalitātē. Tie ne tikai apdraudētu pašas

109komercsabiedrības darbību un līdz ar to arī visu sabiedrību, bet

110pat radītu vēl nelabvēlīgāku situāciju pakārtoto saistību

111kreditoriem.

112Pakārtoto saistību kreditori esot pielīguši to, ka tiesības

113atprasīt aizdevumu pirms termiņa viņiem būs tikai

114komercsabiedrības maksātnespējas vai likvidācijas gadījumā un pēc

115visu citu kreditoru prasījumu apmierināšanas, taču pirms

116dalībnieku vai akcionāru prasījumu apmierināšanas. Līdz ar to

117pakārtoto saistību kreditoriem esot jāuzņemas līdzatbildība

118situācijā, kad komercsabiedrība nonākusi finansiālās grūtībās.

119Pakārtoto saistību kreditoriem esot saglabātas prasījuma

120tiesības.

121Ar apstrīdēto regulējumu neesot pārkāpts no Satversmes 1.

122panta izrietošais tiesiskās paļāvības princips. Regulējuma

123izstrādes laikā esot vērtētas attiecīgo normu spēkā stāšanās

124iespējas. Nepieciešamība nodrošināt šo normu spēku laikā

125izrietējusi no tā, ka bija nepieciešams izpildīt lēmumā Nr.

1262015/162 noteikto, kā arī nodrošināt atbalsta saderību ar Eiropas

127Savienības iekšējo tirgu.

128Speciāla regulējuma izveide attiecībā uz komercsabiedrībām,

129kas saņem atbalstu, esot pamatota ar svarīgām nodokļu maksātāju

130un visas sabiedrības interesēm - nepieļaut atbalstam piešķirta

131finansējuma izmantošanu pakārtoto saistību izpildei, nevis

132saņemtā atbalsta atmaksai. Ja šāds speciāls regulējums nebūtu

133izstrādāts un pieņemts, pakārtoto saistību kreditoru prasījumi

134tiktu apmierināti pirms atbalsta atmaksas (visticamāk, pakārtoto

135saistību kreditoru ierosināta maksātnespējas procesa ietvaros).

136Tas nozīmētu, ka valsts nesaņemtu atbalsta summas atmaksu, un tas

137nonāktu pretrunā ar Eiropas Komisijas lēmumu un sloga sadales

138principu.

139Apstrīdētā regulējuma mērķis neesot bijis atrisināt

140civillietas Nr. C04433312 pamatā esošo strīdu par labu AS

141"Reverta". Apstrīdētais regulējums attiecoties uz

142jebkuru komercsabiedrību, kam sniegts atbalsts. Kontroles likuma

1438. panta pirmā daļa vienādi attiecoties uz visām

144komercsabiedrībām, kuras turpinājušas saņemt atbalstu vai kurām

145tas ticis piešķirts pēc šīs normas spēkā stāšanās. Apstrīdētais

146regulējums neradot atšķirīgu attieksmi pret vienādos un pēc

147noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām personu

148grupām.

149Prasījuma tiesības gan dodot iespēju prasīt attiecīgo saistību

150izpildi, taču to negarantējot, jo pastāvot dažādi riski, kas šo

151izpildi varot ietekmēt. Viens no šādiem riskiem esot arī tās

152personas finansiālās grūtības, kurai attiecīgās saistības būtu

153jāizpilda. Turklāt finansiālo grūtību risks īpaši attiecoties uz

154nenodrošinātām saistībām. Ar risku, ka saistības var palikt

155neizpildītas tādā gadījumā, ja komercsabiedrībai rodas

156finansiālas grūtības, vēl jo vairāk būtu jārēķinās pakārtoto

157saistību kreditoriem.

158Noguldījums, kas rada kredītiestādei pakārtotās saistības,

159atšķiroties no parastā noguldījuma ar to, ka šāds noguldījums

160kreditoru hierarhijā atrodas zemāk par garantēto noguldījumu, jo

161kredītiestādes likvidācijas gadījumā persona, kura izdarījusi šo

162noguldījumu, piedalās kredītiestādes zaudējumu segšanā.

163Noguldījums, kas rada pakārtotās saistības, esot uzskatāms par

164riskantāku, jo pastāv lielāka iespēja, ka kredītiestāde šīs

165saistības neizpildīs. Toties persona par šādu noguldījumu

166iegūstot lielāku labumu, proti, procentu maksājumus. Finanšu

167teorija paredzot to, ka lielāka ieguldījumu atdeve ir saistīta ar

168augstāku ieguldījuma riska pakāpi.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

2uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1., 91.,

392. un 105. pantam.

4Ar apstrīdēto regulējumu Pieteikumu iesniedzējam netiekot

5atņemtas īpašuma tiesības Satversmes 105. panta ceturtā teikuma

6izpratnē. Apstrīdētais regulējums pakārtoto saistību kreditoriem

7ierobežojot īpašuma tiesības, kas noteiktas Satversmes 105. panta

8pirmajos trijos teikumos.

9Prasība ieviest apstrīdēto regulējumu esot izrietējusi no

10Eiropas Savienības tiesībām. Apstrīdētā regulējuma pieņemšanas

11mērķis bijis ieviest sloga sadales principu, novēršot to, ka

12pakārtoto saistību kreditori gūst nepamatotu labumu no

13komercsabiedrībai piešķirtā atbalsta. Apstrīdētais regulējums

14nodrošinot to, ka pakārtoto saistību kreditori uzņemas nastu, kas

15ir samērīga ar nastu, kuru uzņemas nodokļu maksātāji atbalsta

16sniegšanas laikā, un vienlaikus arī to, ka valsts izpilda lēmumā

17Nr. 2015/162 apstiprinātās apņemšanās.

18Apstrīdētais regulējums nosakot kārtību, kādā tiek apmierināti

19kreditoru prasījumi, un neparedzot to, ka pakārtoto saistību

20kreditoru tiesības viņiem varētu tikt atņemtas. Apstrīdētais

21regulējums neietverot traucēkļus, kas liegtu pakārtoto saistību

22kreditoriem, tostarp Pieteikumu iesniedzējam, izmantot savas

23prasījuma tiesības, un - vēl jo vairāk - neparedzot prasījuma

24tiesību atsavināšanu. Tas, vai Pieteikumu iesniedzējam izdosies

25atgūt noguldījuma pamatsummu, esot atkarīgs no AS

26"Reverta" finansiālā stāvokļa. Vajagot ņemt vērā to, ka

27gluži kā jebkurās līgumiskajās attiecībās viss ir atkarīgs no

28otras puses spējas pildīt līgumsaistības. Komercdarbība esot

29saistīta ar risku, un varot gadīties tā, ka debitors nav spējīgs

30nokārtot savas saistības. Šis risks vēl jo lielāks esot tad, ja

31aizdevums ieskaitīts subordinētajā kapitālā.

32Tieslietu ministrija apšauba Pieteikumu iesniedzēja viedokli,

33ka atbalsta sniegšana AS "Parex banka" pasliktinājusi

34viņa stāvokli. AS "Parex banka" bijušas nopietnas

35finansiālas problēmas, un, ja tai netiktu sniegts atbalsts,

36Pieteikumu iesniedzēja stāvoklis būtu pat sliktāks nekā tagad. Ne

37likvidācijas, ne maksātnespējas tiesiskais regulējums, kas tādā

38gadījumā būtu jāpiemēro, nepieļautu procentu maksājumu

39veikšanu.

40Pieteikumu iesniedzēja īpašuma tiesību ierobežojums esot

41saistīts ar citu kreditoru, tostarp valsts, tiesību

42aizsardzību.

43Apstrīdētais regulējums esot noteikts ar pienācīgā kārtībā

44pieņemtu likumu, proti, ar likumu, kas pieņemts, ievērojot

45normatīvajos aktos noteikto kārtību, ir izsludināts un publiski

46pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī ir pietiekami

47skaidri formulēts. Tieslietu ministrija apšauba, ka tad, ja

48likumdevējs būtu vēl dziļāk izvērtējis apstrīdētajā regulējumā

49ietverto pamattiesību ierobežojumu, visus izteiktos apsvērumus,

50veicis papildu pētījumus un riska novērtēšanas pasākumus,

51likumdošanas procesa rezultātā būtu pieņemts atšķirīgs

52lēmums.

53Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, apstrīdētā regulējuma

54pieņemšanas procesā netika pārkāpts labas likumdošanas princips.

55Nevarot piekrist apgalvojumam, ka likumdevējs neesot izvērtējis

56regulējuma atbilstību Eiropas Savienības tiesību normām, jo

57valstij ar apstrīdēto regulējumu esot bijis jāievieš sloga

58sadales princips, ko tā saskaņā ar lēmumu Nr. 2015/162 bija

59apņēmusies ieviest līdz 2015. gada 30. aprīlim. Arī likumdošanas

60procesā notikušo diskusiju daudzums nevarot būt par pamatu

61atzinumam, ka tiesību norma nav pieņemta pienācīgā kārtībā. Tas,

62ka deputāti subjektīvu iemeslu dēļ nav izmantojuši savas tiesības

63runāt, nevarot būt par pamatu labas likumdošanas principa

64pārkāpuma konstatēšanai.

65Apstrīdēto regulējumu likumdevējs pieņēmis, ievērojot

66racionāla likumdevēja principu un tiesību sistēmas vienotības

67principu. Apstrīdētajā regulējumā ietvertās normas esot

68savstarpēji cieši saistītas. Kontroles likuma 8.1

69pants esot Kontroles likuma 8. panta loģisks turpinājums, ar kuru

70novērstas tiesiskā regulējuma nepilnības.

71Apstrīdētā regulējuma leģitīmais mērķis esot sabiedrības

72labklājības nodrošināšana. Minēto mērķi ar šo regulējumu varot

73sasniegt, jo likumdevēja izvēlētais līdzeklis atbilst Latvijas

74starptautiskajām saistībām. Līdzīgs regulējums, kas pieļauj

75komercsabiedrības likvidēšanu pirms visu kreditoru prasījumu

76apmierināšanas, jau pastāvot Kredītiestāžu likumā un

77Maksātnespējas likumā, tāpēc to varot uzskatīt par iederīgu

78Latvijas tiesību sistēmā.

79Labums, ko gūstot sabiedrība, esot ievērojami lielāks nekā

80Pieteikumu iesniedzējam radītās nelabvēlīgās sekas, jo ar

81apstrīdēto regulējumu valsts panākot to, ka līdzekļi, ko tā

82izlietojusi atbalsta sniegšanai, atgriežas valsts kasē un līdz ar

83to ir izmantojami sabiedrības interešu nodrošināšanai, kā arī to,

84ka pakārtoto saistību kreditori negūst nepamatotu labumu no

85valsts sniegtā atbalsta. Šāds regulējums nodrošinot tiesisko

86stabilitāti un novēršot valsts līdzekļu aizplūšanu, tātad

87atbilstot visas sabiedrības interesēm.

88Apstrīdētā regulējuma leģitīmo mērķi nebūtu iespējams sasniegt

89ar saudzējošākiem līdzekļiem. Maksātnespējas procesa un

90likvidācijas procesa regulējums būtu pretrunā ar lēmumu Nr.

912015/162 un nenodrošinātu atbalsta atmaksāšanu tādā pašā apmērā,

92kādā to nodrošinot apstrīdētais regulējums. Arī ar Pieteikumu

93iesniedzēja minētajiem alternatīvajiem līdzekļiem leģitīmais

94mērķis netiktu sasniegts.

95Tieslietu ministrija norāda, ka Pieteikumu iesniedzēja

96tiesiskā paļāvība uz to, ka viņam saglabāsies tiesības saņemt

97noguldījuma pamatsummas atmaksu, ar apstrīdēto regulējumu netiek

98skarta. Ar apstrīdētā regulējuma pieņemšanu neesot radīta tāda

99situācija, ka Pieteikumu iesniedzējs nevar saņemt atpakaļ tam

100pienākošos subordinētā aizdevuma pamatsummu. Apstrīdētais

101regulējums tikai, pirmkārt, nosakot secību, kādā komercsabiedrība

102pilda savas saistības pret kreditoriem, pakārtoto saistību

103kreditoriem un akcionāriem, un, otrkārt, nosakot rīcību

104gadījumos, kad komercsabiedrība nav spējīga savas saistības

105nokārtot.

106Atbalsta sniegšana komercsabiedrībām nevarot tikt uzskatīta

107par ikdienišķu parādību, tāpēc valsts ar apstrīdēto regulējumu

108iegūstot kreditora statusu un tāpat kā citi kreditori pēc šā sava

109statusa kreditoru hierarhijā ieņemot augstāku vietu nekā

110pakārtoto saistību kreditori. Tas izrietot arī no sloga sadales

111principa. Līdz ar to prioritārā kārtā vajagot apmierināt valsts

112prasījumus un tikai pēc tam - pakārtoto saistību kreditoru

113prasījumus.

114Pakārtoto saistību kreditoru, tostarp Pieteikumu iesniedzēja,

115prasījumu apmierināšanas kārtība paliekot nemainīga, proti, tie

116joprojām esot apmierināmi tikai pēc visu kreditoru prasījumu

117apmierināšanas, bet pirms akcionāru prasījumu apmierināšanas.

118Šādu kārtību esot paredzējis arī Termiņdepozīta līgums.

119Tas, vai Pieteikumu iesniedzējs varēs saņemt noguldījuma

120pamatsummas atmaksu, esot atkarīgs no komercsabiedrības

121finansiālā stāvokļa, nevis no apstrīdētā regulējuma, tāpēc

122tiesiskā paļāvība uz jau iegūtu tiesību saglabāšanu ar apstrīdēto

123regulējumu netiekot pārkāpta.

124Latvija neesot devusi nekādas garantijas tam, ka tiesību

125normas par atbalsta kontroli nākotnē netiks grozītas vai

126papildinātas. Tātad Pieteikumu iesniedzējs neesot varējis

127paļauties uz to, ka Kontroles likums nekad netiks grozīts, un

128Pieteikumu iesniedzējam neesot varējusi rasties tiesiskā paļāvība

129uz konkrētu tiesību saglabāšanas vai īstenošanas iespējamību.

130Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa esot pieņemta 2014. gada

13119. jūnijā un stājusies spēkā 2014. gada 1. jūlijā, taču jau pēc

132šīs normas pieņemšanas, konkrēti 2016. gada 13. jūnijā,

133civillietā esot pieņemts spriedums, ar kuru Pieteikumu

134iesniedzēja prasība tika apmierināta pilnībā. Tātad Kontroles

135likuma 8. panta pirmā daļa vēl divus gadus pēc tās spēkā stāšanās

136neesot ietekmējusi civillietas iznākumu. Turklāt Pieteikumu

137iesniedzēja prasības noraidīšana neesot bijusi pamatota ar

138Kontroles likuma 8.1 panta otro un trešo daļu.

139Salīdzināmā personu grupa esot atbalstu saņēmušu

140komercsabiedrību, konkrēti AS "Parex banka", pakārtoto

141saistību kreditori, nevis komercsabiedrību pakārtoto saistību

142kreditori un kredītiestāžu pakārtoto saistību kreditori. Visi AS

143"Parex banka" pakārtoto saistību kreditori atrodoties

144vienādos apstākļos, jo ne tikai Pieteikumu iesniedzējs, bet arī

145pārējie pakārtoto saistību kreditori savu prasījumu varot atgūt

146tikai pēc valsts sniegtā atbalsta atmaksāšanas un ne pret vienu

147no pakārtoto saistību kreditoriem apstrīdētais regulējums

148neparedzot atšķirīgu attieksmi.

149Kredītiestāžu likuma 59.6 panta pirmā daļa esot

150attiecināma uz pakārtoto saistību kreditoriem un tieši tāpat kā

151apstrīdētais regulējums paredzot aizliegumu pildīt pakārtotās

152saistības pirms atbalsta sniegšanas beigām. Kredītiestāžu likuma

153pārejas noteikumu 36. punkta subjekti arī esot pakārtoto saistību

154kreditori, taču tie salīdzinājumā ar pakārtoto saistību

155kreditoriem, uz kuriem attiecināmas Kontroles likuma normas,

156atrodoties atšķirīgos apstākļos, jo minētais pārejas noteikums

157paredzot izņēmumu no aizlieguma pildīt pakārtotās saistības.

158Tomēr šī norma līdz apstrīdētā regulējuma spēkā stāšanās brīdim

159esot piemērota attiecībā uz visiem AS "Parex banka"

160pakārtoto saistību kreditoriem, tostarp arī Pieteikumu

161iesniedzēju, un tātad arī šis pārejas noteikumu punkts neesot

162radījis atšķirīgu attieksmi.

1Pieaicinātā persona - Finanšu un kapitāla tirgus

2komisija - uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst

3Satversmes 1., 91., 92. un 105. pantam.

4AS "Parex banka" bijusi sistēmiski nozīmīga

5kredītiestāde Latvijas finanšu tirgū, tāpēc arī tās pārņemšana un

6atbalsta sniegšana tai esot bijusi pamatota un nepieciešama.

7Latvija, pārņemot AS "Parex banka", esot sniegusi

8stratēģisku atbalstu visam Latvijas finanšu sektoram, nevis tikai

9konkrēti AS "Parex banka", jo šīs kredītiestādes

10problēmu padziļināšanās un saasināšanās varējusi radīt tālejošas

11negatīvas sekas.

12Ņemot vērā pakārtoto saistību īpašo raksturu (aizdevuma

13pirmstermiņa atprasīšana iespējama tikai kredītiestādes

14maksātnespējas vai likvidācijas gadījumā, un aizdevēja prasība

15apmierināma tikai pēc visu citu kreditoru prasību

16apmierināšanas), šāds aizdevums neesot pielīdzināms noguldījumam

17- naudas līdzekļu glabāšanai kredītiestādes kontā uz noteiktu vai

18nenoteiktu laiku ar vai bez procentiem - vai īstermiņa

19aizņēmumam, ko kredītiestāde piesaista, veicot savas ikdienas

20darbības. Attiecīgi šādi līdzekļi esot pakļauti kredītiestādes

21darbības riskam.

22Pakārtotās saistības esot uzskatāmas par riskantāku darījumu

23nekā parastais noguldījums. Parasti pakārtoto saistību summas

24esot lielākas nekā noguldījumu summas, tādējādi arī procentu

25likme par pakārtotajās saistībās aizdotajiem naudas līdzekļiem

26esot augstāka nekā par noguldījumiem.

27Vērtējot AS "Parex banka" pakārtoto saistību

28kreditoru tiesību un interešu aizsardzību tādā gadījumā, ja

29kredītiestādei netiktu piešķirts atbalsts, kopsakarā ar sekām,

30kādas šādā gadījumā iestātos, ar lielu varbūtību varot apgalvot,

31ka kredītiestādes maksātnespējas procesā netiktu apmierinātas

32visas Kredītiestāžu likumā noteiktās kreditoru kārtas un

33pakārtoto saistību kreditori kredītiestādes maksātnespējas

34procesa gaitā nesaņemtu atpakaļ viņu ieguldītos naudas

35līdzekļus.

36Akcionāru vai pakārtoto saistību devēju īpašuma vērtības

37iespējamais samazinājums izrietot no tā fakta, ka kredītiestādei

38ir finansiālas grūtības, un ieguldītās vērtības iespējamā

39neatgūšana esot tieši saistīta ar komercdarbības risku. Valsts

40negarantējot aizsardzību no šāda komercdarbības riska. Šis

41princips esot atspoguļots Kredītiestāžu likuma 139.3

42un 139.5 pantā. Līdz ar to valstij neesot pienākuma

43atbildēt par šādām attiecībām.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Banka -

2norāda, ka AS "Parex banka" darbības apturēšana būtu

3atstājusi būtisku negatīvu ietekmi gan uz Latvijas finanšu

4sektoru, gan maksājumu sistēmu, mazinot ārvalstu investoru

5uzticēšanos Latvijas kredītiestādēm un valstij kopumā, radītu

6masveida noguldījumu aizplūdi arī no citām kredītiestādēm un

7pastiprinātu kredītiestāžu sektora dalībnieku savstarpējo

8neuzticēšanos, kā arī neuzticēšanos kredītiestāžu sektoram

9kopumā.

10AS "Parex banka" darbības apturēšana būtu radījusi

11likviditātes problēmas arī citām kredītiestādēm, palielinātu

12sistēmisko risku kredītiestāžu sektorā, mazinātu uzticēšanos

13zudumu maksājumu sistēmai kopumā. AS "Parex banka"

14darbības apturēšana būtu izraisījusi iekšzemes kopprodukta

15būtisku tālāku sarukumu. Straujāks ekonomiskās aktivitātes

16kritums un recesijas padziļināšanās novestu pie tā, ka

17samazinātos valsts budžeta nodokļu ienākumi, bet straujāk

18pieaugtu bezdarba līmenis un valsts budžeta sociālie

19izdevumi.

1Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas

2finanšu nozaru asociācija" - norāda, ka pakārtotās

3saistības ir būtisks instruments, kas nepieciešams, lai

4kredītiestāde varētu pildīt tai uzlikto pienākumu - nodrošināt

5stabilu darbību un resursus noregulējuma gadījumā. Šādas

6saistības esot augsta riska instrumenti - kredītiestādes

7maksātspējas grūtību gadījumā tās varot tikt un parasti tiekot

8dzēstas vai konvertētas, toties tās esot ļoti ienesīgas.

9Tādi ierobežojumi, kas nepamatoti apgrūtinātu pakārtoto

10saistību uzņemšanos un izmantošanu, neesot vēlami. Tomēr personām

11esot jāapzinās, ka šādas saistības ir augsta riska instruments un

12kredītiestādes maksātspējas grūtību gadījumā tās var tikt dzēstas

13vai konvertētas. Izskatāmais gadījums esot netipisks un, pastāvot

14pašlaik spēkā esošajam regulējumam, visticamāk, neizveidotos.

1Pieaicinātās personas - Latvijas Universitātes

2Juridiskās fakultātes profesors Dr. iur. Jānis Kārkliņš un

3Mg. iur. Pauls Zeņķis - uzskata, ka apstrīdētais

4regulējums atbilst Satversmes 1., 91., 92. un 105. pantam.

5Pakārtotās saistības būtība tiekot skaidrota ar pakārtotības

6jēdzienu. Pakārtotība nozīmējot, ka maksātnespējas gadījumā (vai

7aizņēmēja likvidācijas gadījumā) sākumā tiek apmierināti visi

8augstāku kārtu kreditoru (tostarp to, kuru prasījuma tiesības

9izriet no noguldījuma) prasījumi, tad - pakārtoto prasījumu

10turētāju prasījumi un visbeidzot - pamatkapitāla devēju

11prasījumi.

12Vēsturiski būtiskākā atšķirība starp jebkuru citu līgumu un

13pakārtoto saistību līgumu esot tāda, ka pakārtoto saistību līguma

14gadījumā līdz ar pamatsaistību tiek nodibināta arī pakārtota

15saistība, ar kuru persona, kas aizdevusi savus līdzekļus

16komersantam, apņemas neprasīt šā aizdevuma ātrāku atdošanu, kā

17arī piekrīt būt pieskaitīta vienai no pēdējām kreditoru kārtām

18gadījumā, ja attiecīgais komersants īstenos maksātnespējas,

19likvidācijas vai reorganizācijas procedūru. Tādējādi jau

20sākotnējā šā institūta attīstības posmā esot atzīts, ka nav

21pieļaujama tāda situācija, kuras ietvaros subordinētu saistību

22apmierinājums tiktu saņemts pirms tam, kad apmierinātas

23"parastās" saistības.

24Atbilstoši Kredītiestāžu likuma 1. panta 59. punktam

25kreditori, kuru prasījumi izriet no subordinētām saistībām, esot

26nostatīti daudz nelabvēlīgākā stāvoklī iepretim

27"parastiem" kreditoriem. Risks, ka kreditors pakārtotās

28saistības izpildījumu var nekad nesaņemt, attaisnojoties

29pakārtoto saistību ekonomiskajā aspektā, tas ir, tajā apstāklī,

30ka prasījumi, kas izriet no pakārtotajām saistībām (aizdevumiem,

31obligācijām u. c.), parasti ietver arī īpaši augstas, kreditoram

32izdevīgas procentu likmes. Citiem vārdiem, kreditors, uzņemoties

33lielāku risku, potenciāli gūstot lielāku labumu.

34Faktiski prasījuma pakārtotība sākoties nevis līdz ar

35maksātnespējas vai likvidācijas procesa uzsākšanu, bet gan jau

36daudz agrāk. Aizdevējam, noslēdzot līgumu, tas esot jāapzinās, jo

37par riska uzņemšanos viņš saņemot lielāku peļņu, nekā saņemtu

38vienkārša noguldījuma gadījumā. Primāri šāda nelabvēlība, ko

39persona uzņemas ciest par īpaši lielo ienesīgumu, atspoguļojoties

40tajā apstāklī, ka kreditoram nav līdzekļu, ar ko panākt sava

41aizdevuma ātrāku atmaksu, un kreditors komersanta likvidācijas,

42maksātnespējas vai reorganizācijas gadījumā savu prasījumu

43izpildījumu saņems tikai pēc visu "parasto" kreditoru,

44bet pirms akcionāru prasījumu apmierināšanas.

45Minētās atšķirības starp pakārtotajām saistībām un

46"parastām" saistībām (piemēram, noguldījumu) ļaujot

47secināt, ka pakārtotās saistības no parastām saistībām

48galvenokārt un pēc būtības nošķir pakārtotā to apmierināšanas

49kārtība, nevis kādas tiesiskā regulējuma nianses. Tātad, ja

50pakārtotā saistība radusies aizdevuma līguma noslēgšanas ceļā,

51pret šo saistību visupirms esot jāattiecas kā pret saistību, kas

52izriet no aizdevuma līguma, un tikai tad, kad tas ir nozīmīgi

53(piemēram, likvidācijas gadījumā, kad jāapmierina kreditoru

54prasījumi), esot vērts papildus analizēt arī radušās saistības

55pakārtotos aspektus.

56No pakārtotā aizdevuma (atšķirībā no noguldījuma) radusies

57saistība neesot tāda, no kuras izrietētu beznosacījumu naudas

58atdošanas pienākums. Minētais atdošanas pienākums esot nosacīts,

59proti, atkarīgs no aizņēmēja mantiskā stāvokļa un sekām, kas var

60iestāties saistības izpildes rezultātā. Turpretim noguldījuma

61gadījumā noguldītājs naudas līdzekļus pamatā esot tiesīgs

62atprasīt katrā laikā.

63Tādējādi pakārtoto saistību kreditors neesot tiesīgs pieprasīt

64saistības izpildi - naudas atmaksu -, ja ar to var tikt

65apdraudēta parādnieka maksātspēja (savukārt pats parādnieks

66neesot tiesīgs atmaksu piedāvāt). Turklāt šis noteikums esot

67attiecināms ne tikai uz galveno parādu, bet arī uz atlīdzību par

68kapitāla lietošanu (procentiem) un esot spēkā visā tiesisko

69attiecību pastāvēšanas laikā. Zināmā aspektā vienošanās par

70pakārtotības klauzulu tiesību izpratnē varot tikt uzskatīta par

71līgumu, kas noslēgts par labu trešajām personām - visiem pārējiem

72kreditoriem.

73Visi atbalsta pasākumi balstoties uz trim faktoriem - uzņēmuma

74dzīvotspēju, sloga sadales principu un konkurenci. Tādējādi

75atbalstam vajagot būt ierobežotam līdz nepieciešamajam minimumam

76un kapitāla daļu turētājiem un atbalsta saņēmējam vajagot sniegt

77atbilstošu ieguldījumu pārstrukturēšanas izmaksās no saviem

78resursiem.

79Ja valsts ir iesaistījusies tādas komercsabiedrības glābšanā

80un restrukturēšanā, kura bez atbalsta, visticamāk, kļūtu

81maksātnespējīga, un tieši valsts atbalsta rezultātā

82komercsabiedrība var sekmīgi turpināt savu darbību, taisnīguma

83principam neatbilstu tāda situācija, ka subjekti, kuri saņēmuši

84vislielāko labumu tad, kad komercsabiedrība strādāja labi,

85nepiedalās tās glābšanā un restrukturēšanā. Tādējādi apstrīdētais

86regulējums nodrošinot to, ka pakārtoto saistību subjekti nesaņem

87nepamatotu labumu no komercsabiedrībai sniegtā atbalsta un

88uzņemas samērīgu nastu salīdzinājumā ar to slogu, kuru uzņemas

89nodokļu maksātāji, valstij sniedzot minēto atbalstu

90komercsabiedrībai.

91Tātad atbalsts tiekot piešķirts ar mērķi aizsargāt nevis

92ikvienu ar kredītiestādi saistītu personu, bet tikai

93noguldītājus. Proti, tā kā atbalsts tiek sniegts no valsts

94budžeta līdzekļiem, kas ir visas sabiedrības kopīga manta, tas

95tiekot piešķirts visas sabiedrības interesēs. Līdz ar to atbalsta

96mērķis esot aizsargāt sabiedrību - noguldītājus -, nevis

97atsevišķas personas - kredītiestādes akcionārus vai pakārtoto

98saistību kreditorus.

99Vispārīgais kredītiestādes kreditoru prasījumu apmierināšanas

100regulējums paredzot, ka kredītiestādes pakārtoto saistību

101kreditori un akcionāri tiek aizsargāti daudz mazākā mērā nekā

102noguldītāji. Šis princips esot atspoguļots Kredītiestāžu likuma

103139.2-139.5 pantā. Tādējādi arī atbalsta

104atmaksa esot veicama pirms pakārtoto saistību kreditoru un

105akcionāru prasību apmierināšanas. Valstij neesot pienākuma ar

106atbalsta mehānismu nodrošināt to, ka pakārtoto saistību kreditori

107un akcionāri saņem savu prasījumu apmierinājumu. Ja kredītiestāde

108nespēj atmaksāt atbalstu, tad neesot pamata apmierināt pakārtoto

109saistību kreditoru un akcionāru prasījumus.

110Tātad pastāvot risks, ka kreditors pakārtotās prasījuma

111tiesības nevarēs īstenot tādēļ, ka parādniekam nepietiks naudas

112līdzekļu. Taču īpašuma tiesības negarantējot pasargāšanu no

113komercdarbības riska. Valstij neesot pienākuma novērst īpašuma

114vērtības zudumu tirgus faktoru ietekmē. Arī pašlaik neviens

115likums negarantējot to, ka komersants savus prasījumus vienmēr

116varēs īstenot.

117Aizliegums pakārtoto saistību kreditoriem iesniegt

118maksātnespējas procesa pieteikumu pirms atbalsta atmaksāšanas

119esot uzskatāms par loģisku un atbilstošu, ņemot vērā pakārtoto

120saistību raksturu. Apstrīdētais regulējums nodrošinot to, ka

121atbalstu saņēmušās komercsabiedrības maksātnespējas process

122netiek izmantots kā līdzeklis pakārtoto saistību kreditoru un

123akcionāru mantisko interešu nodrošināšanai. Savukārt regulējums,

124kas pieļauj atbalstu saņēmušās komercsabiedrības izslēgšanu no

125komercreģistra neatkarīgi no tā, ka nav atmaksāts atbalsts vai

126nav izpildītas pakārtotās saistības, esot loģisks solis, ar ko

127tiekot nodrošināta šādas komercsabiedrības izslēgšana no

128komercreģistra, neīstenojot maksātnespējas procesu.

1Pieaicinātā persona - Dr. iur. Māris

2Onževs - norāda, ka Kontroles likuma 8. panta pirmajai daļai

3nav konstatējams atpakaļejošs spēks, jo laikā, kad šī norma

4stājusies spēkā, vēl neesot iestājies pienākums atmaksāt

5Pieteikumu iesniedzējam tā noguldījumu.

6Noguldījuma atmaksas aizliegums attiecībā uz līgumsaistībām,

7kuras nodibinātas starp Pieteikumu iesniedzēju un AS

8"Reverta" pirms 2014. gada 1. jūlija (kad stājās spēkā

9Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa), bet kuru izpildes

10pienākums iestājies pēc Kontroles likuma pieņemšanas, esot

11vērtējams kā pieņemts ar tūlītēju spēku laikā. Aizdevuma atmaksa

12esot vienreizēja rīcība, kam attiecībā uz Pieteikumu iesniedzēju

13bija jānotiek saskaņā ar noslēgtā aizdevuma līguma nosacījumiem

14pēc Kontroles likuma spēkā stāšanās.

15Arī šādas tiesību normas varot aizskart privātpersonu tiesisko

16paļāvību, jo īpaši tādas tiesību normas, kas ietekmē

17privātpersonu, tai skaitā Pieteikumu iesniedzēja, tiesiskās

18attiecības un iegūtās tiesības. Šādā gadījumā esot būtiski

19izvērtēt, cik pamatoti ir Pieteikumu iesniedzēja argumenti par

20viņa ieguldījumu subordinētajā kapitālā kā iespējami zema riska

21finanšu darījumu, turklāt ar iespēju paļauties gan uz procentu,

22gan pamatsummas atmaksu. Šāda veida ieguldījumi esot uzskatāmi

23par paaugstināta riska darījumiem, kas desmit gadu laikā var tikt

24pakļauti tiesiskā regulējuma izmaiņām, jo īpaši gadījumos, kad

25mainījušies arī faktiskie apstākļi (kredīta saņēmējs nokļuvis

26ievērojamās saistību izpildes grūtībās).

27Kontroles likuma 8.1 panta otrā un trešā daļa

28regulējot tāda uzņēmuma likvidācijas procesu, kuram ir sniegts

29atbalsts, taču tas nav atmaksāts. Proti, apstrīdētais regulējums

30nosakot speciālu izņēmumu no vispārējā komerctiesību principa, ka

31likvidējamas ir tikai tādas komercsabiedrības, kuras izpildījušas

32visas saistības pret saviem kreditoriem. No laika aspekta

33raugoties, esot būtiski nejaukt kopā divas atšķirīgas tiesiskās

34sekas - tiesības likvidēt komersantu bez saistību izpildes, no

35vienas puses, un aizliegumu izpildīt pakārtotās saistības pirms

36atbalsta atmaksas, no otras puses. Kontroles likuma

378.1 panta otrā un trešā daļa regulējot tikai

38komercsabiedrību likvidāciju pirms tam, kad tās izpildījušas

39saistības pret saviem kreditoriem. Tādēļ, lai noskaidrotu, vai

40tiesību normai ir atpakaļejošs spēks, esot jāpārbauda, vai ar šo

41normu regulētās tiesiskās attiecības (šajā gadījumā - AS

42"Reverta" likvidācija) ir uzsāktas, turpinātas vai

43pabeigtas pirms Kontroles likuma 8.1 panta otrās un

44trešās daļas pieņemšanas.

45Lēmums par AS "Reverta" likvidāciju pieņemts 2017.

46gada 29. maijā, tas ir, vairāk nekā trīs mēnešus pēc Kontroles

47likuma 8.1 panta otrās un trešās daļas pieņemšanas un

48spēkā stāšanās. Tādējādi AS "Reverta" likvidācija

49saskaņā ar Kontroles likuma 8.1 panta otro un trešo

50daļu no laika aspekta esot veikta ar turpmāk vērstu spēku.

51Atpakaļejošs spēks būtu konstatējams, ja AS "Reverta"

52likvidācija būtu bijusi pabeigta pirms 2017. gada 2. februāra

53(kad tika pieņemta Kontroles likuma 8.1 panta otrā un

54trešā daļa), taču atkal atsākta atbilstoši jaunajiem Kontroles

55likuma noteikumiem. Savukārt tūlītējs spēks būtu konstatējams, ja

56AS "Reverta" likvidācija būtu uzsākta pirms 2017. gada

572. februāra, bet vēl nebūtu pabeigta un attiecīgi likvidācijas

58process būtu turpināms saskaņā ar Kontroles likuma 8.1

59panta otro un trešo daļu.

60No laika aspekta likvidācijas procesu regulējošām tiesību

61normām neesot tādas nozīmes attiecībā uz Pieteikumu iesniedzēja

62tiesisko paļāvību kā tiesību normām, kuras pēc būtības aizliedz

63izpildīt jau pirms to pieņemšanas uzņemtas pakārtotās saistības,

64kamēr atbalstu saņēmušais komersants nav izpildījis savas

65saistības pret valsti kā kreditoru (Kontroles likuma 8. panta

66pirmā daļa). Savukārt attiecībā uz procedūru regulējošām normām,

67tādām kā Kontroles likuma 8.1 panta otrā un trešā

68daļa, demokrātiskā tiesiskā valstī pastāvot plašāka rīcības

69brīvība regulējumu mainīt pat likvidācijas procesa laikā.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

2Juridiskās fakultātes lektors Mg. iur. Gaidis Bērziņš

3- norāda, ka gan Kredītiestāžu likums, gan Kontroles likums

4regulē saistību izpildes kārtību kredītiestādes likvidācijas

5gadījumā. Apstrīdētā regulējuma mērķis esot bijis panākt to, ka,

6cik vien tas iespējams, tiek atmaksāts sniegtais atbalsts.

7Attiecīgās tiesību normas esot uzskatāmas par speciālajām tiesību

8normām un tādējādi esot piemērojamas no to spēkā stāšanās

9brīža.

10Maksātnespējas likums neregulējot pakārtoto saistību izpildi.

11Ja maksātnespējas procesā tiktu atzīts kreditora prasījums, kas

12izriet no pakārtotās saistības, šāds prasījums pēc Kontroles

13likuma 8. panta pirmās un otrās daļas spēkā stāšanās tiktu

14apmierināts tikai pēc visu citu kreditoru prasījumu

15apmierināšanas, bet pirms akcionāru prasījumu apmierināšanas - ar

16nosacījumu, ka ir pilnībā atmaksāts saņemtais atbalsts. Attiecīgi

17tādā gadījumā, ja naudas līdzekļu trūkuma dēļ atbalsts netiktu

18pilnībā atmaksāts, parādnieks tiktu izslēgts no reģistra

19neatkarīgi no tā, vai būtu vai nebūtu spēkā Kontroles likuma

208.1 panta trešā daļa.

21Kredītiestāžu maksātnespējas process būtiski neatšķiroties no

22citu juridisko personu maksātnespējas procesa. Pieteikumu

23iesniedzēja situācijā kredītiestādes maksātnespējas procesu, pēc

24kura pasludināšanas tiktu uzsākta kredītiestādes likvidācija,

25varētu uzskatīt par labvēlīgāku tiesisko situāciju, ņemot vērā

26to, ka Kredītiestāžu likuma 59.6 pantā noteiktie

27ierobežojumi uz Pieteikumu iesniedzēju netika attiecināti. Tomēr

28tas pilnībā negarantētu Pieteikumu iesniedzēja prasījuma

29apmierināšanu. Turklāt šādā šķietami labvēlīgākā tiesiskā

30situācijā Pieteikumu iesniedzējs bijis tikai līdz brīdim, kad

31spēkā stājās Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa. Līdz ar to AS

32"Parex banka" maksātnespēja, kas visdrīzāk iestātos

33tādā gadījumā, ja attiecīgajā laikā tai netiktu sniegts atbalsts,

34varētu tikt uzskatīta par Pieteikumu iesniedzējam vislabvēlīgāko

35tiesisko, bet ne faktisko situāciju.

36Komerclikums tieši neregulējot pakārtotās saistības un to

37izpildi. Tomēr tādā gadījumā, ja kredītiestāde tiek reorganizēta

38par kapitālsabiedrību, attiecīgo saistību izpildes procesā esot

39jāņem vērā to nodibināšanas pamats un attiecīgās saistības jēga,

40kas noteikta speciālajā tiesību normā - Kredītiestāžu likuma 1.

41panta pirmās daļas 59. punktā. Šāda veida saistību izpilde līdz

42Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas (speciālā tiesību norma)

43spēkā stāšanās brīdim notiktu kopā ar pārējo saistību izpildi

44atbilstoši likvidatora sagatavotajam likvidācijas plānam. Tātad

45Pieteikumu iesniedzējam labvēlīgāka tiesiskā un faktiskā

46situācija būtu AS "Reverta" likvidācijas process līdz

47brīdim, kad stājās spēkā Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa.

48Arī tādā gadījumā, ja AS "Reverta" likvidācija būtu

49turpināma atbilstoši Maksātnespējas likumam, uz Pieteikumu

50iesniedzēju būtu attiecināmi Kontroles likuma 8. panta pirmajā

51daļā un 8.1 panta otrajā daļā noteiktie ierobežojumi

52saistību izpildes prasīšanai.

1Pieaicinātā persona - LL. M. Jūlija

2Jerņeva - norāda: no lēmuma Nr. 2015/162 neizriet, ka

3Latvijai būtu bijis iespējams paust tādas apņemšanās, kuru

4rezultātā pakārtoto saistību kreditori atgūtu savus līdzekļus

5pilnībā vai daļēji pirms tam, kad tiek atmaksāts atbalsts. Tomēr

6atbalsta apstiprināšana Eiropas Komisijā nenozīmējot to, ka nav

7jāizvērtē paziņoto pasākumu saderīgums ar pamattiesībām, ciktāl

8uz šiem pasākumiem attiecas Eiropas Savienības tiesības. Šāds

9vērtējums esot pieļaujams un veicams dalībvalsts tiesā.

10Eiropas Savienības atbalsta regulējuma mērķis esot aizsargāt

11veselīgu konkurenci un nodrošināt tirgus stabilitāti. Tomēr šā

12procesa ietvaros valstij esot jārūpējas, lai pakārtoto saistību

13kreditori necieš lielākus zaudējumus par tiem, kādus tie ciestu

14maksātnespējas gadījumā. Konkrētajā gadījumā esot iespējams, ka

15valsts apņemšanās, kuru tā pati formulējusi un iesniegusi Eiropas

16Komisijai apstiprināšanai un kuras rezultātā pieņemta Kontroles

17likuma 8.1 panta otrā un trešā daļa, bija nepieciešama

18tikai tādēļ, ka netika pienācīgi ievērota atbalsta paziņošanas

19procedūra. Saeima neesot paskaidrojusi, kādēļ Pieteikumu

20iesniedzēja stāvoklis nebūtu labāks tādā gadījumā, ja atbalsts

21netiktu sniegts. Tādēļ, iespējams, pastāvējuši arī citi, pret

22pakārtoto saistību kreditoriem saudzīgāki un Eiropas Savienības

23tiesībām atbilstoši risinājumi.

24Samērīguma testa ietvaros esot jāizvērtē tas, vai un cik lielā

25mērā AS "Parex banka" restrukturizācijas plāna

26nepilnības (ieskaitot, iespējams, neizsvērtu pakārtoto kreditoru

27sadali starp AS "Citadele banka" un AS

28"Reverta") un nesamērīgi lielāka atbalsta atmaksas

29sloga pārlikšana uz AS "Reverta" varētu novest pie

30apņemšanās neatbilstības Eiropas Savienības tiesībām, īpaši pie

31Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk - Harta) 17.

32panta pārkāpuma vai attiecīgi Satversmes 105. panta pārkāpuma.

33Tāpat varētu tikt vērtēts, kāda ietekme uz izskatāmo lietu ir tam

34apstāklim, ka sloga sadale uzlikta vienīgi AS

35"Reverta", lai gan lēmums Nr. 2015/152 attiecas arī uz

36AS "Citadele banka" sniegto atbalstu.

37Latvijas rīcība, nepaziņojot par papildu atbalstu, esot

38būtiski ierobežojusi, ja pat ne iznīcinājusi iespējas pārliecināt

39Eiropas Komisiju par to, ka sloga sadales prasības varētu

40nepiemērot vai varētu piemērot saudzīgākus pasākumus. LESD

41prasībām atbilstoša un savlaicīga Latvijas rīcība būtu varējusi

42būtiski uzlabot Pieteikumu iesniedzēja stāvokli. Saeimas

43argumenti par nepieciešamību izpildīt Eiropas Komisijas prasības

44esot vērtējami kontekstā ar to apstākli, ka visas apņemšanās

45formāli piedāvājusi tieši pati Latvija, bet Eiropas Komisija

46lēmusi vien par to pieņemšanu vai noraidīšanu.

47Tāpat būtu vērtējams, kāda ietekme ir tam faktam, ka Latvija

48Kontroles likuma 8. panta pirmo daļu pieņēmusi priekšlaicīgi,

49proti, jau desmit mēnešus pirms Eiropas Komisijas noteiktā

50termiņa (2015. gada 30. aprīlis). Attiecīgās normas pieņemšana

51vēlāk, pat ja tas nozīmētu pienākumu izpildīt no

52Termiņnoguldījuma līguma izrietošās saistības, būtu pieļaujama un

53Eiropas Savienības tiesībām atbilstoša. Tomēr šāda priekšlaicīga

54prasību pārņemšana neesot pretrunā ar Eiropas Savienības

55tiesībām.

1Pieaicinātā persona - LL. M. Uģis

2Zeltiņš - norāda, ka apstrīdētais regulējums nav pretrunā ar

3Eiropas Savienības tiesībām.

4Apstrīdētā regulējuma pieņemšana esot saistīta ar lēmumu Nr.

52015/162, un tas sasniedzot ar šo lēmumu fiksēto mērķi -

6neatmaksāt subordinētos aizdevumus, ja vien nav atmaksāts viss

7atbalsts.

8Apstrīdētā regulējuma piemērošanas sekas esot subordinētā

9kapitāla pilnīga novirzīšana zaudējumu segšanai. Šādas sekas

10principā atbilstot Banku darbības paziņojuma 40.-46. punktam.

11Princips "neviena kreditora stāvoklis netiek

12pasliktināts" nozīmējot, ka sloga dalīšanas pasākumiem

13nevajadzētu pasliktināt kreditora situāciju salīdzinājumā ar to

14situāciju, kādā viņš būtu tad, ja atbalsts netiktu sniegts. Šis

15princips nenozīmējot, ka sloga sadalē iesaistītā kreditora

16prasījumam jātiek apmierinātam vienā kārtā ar citiem

17kreditoriem.

18Dalībvalsts apņemšanās, uz kuras pamata Eiropas Komisija

19atļāvusi šīs dalībvalsts ierosinātu atbalsta pasākumu, esot

20attiecīgā pasākuma sastāvdaļa un tātad esot obligāti izpildāma.

21Latvijai esot pienākums izpildīt apņemšanās, kas iekļautas lēmumā

22Nr. 2015/162, tostarp apņemšanos līdz atbalsta atmaksai

23neatmaksāt piešķirtos un vēl neatmaksātos kredītus (pamatsummu)

24no pārmantoto subordinēto aizdevumu vidus. Šīs apņemšanās

25izpildei lēmums Nr. 2015/162 liekot izvēlēties kādu no trim

26šādiem līdzekļiem: ar tiesību aktu tiek noteikts aizliegums veikt

27maksājumus; prasījums tiek kapitalizēts, bet bez balsstiesībām;

28prasījums tiek norakstīts. Eiropas Savienības tiesības Latvijai,

29bez šaubām, ļāvušas izvēlēties jebkuru no šiem trim līdzekļiem.

30Pieņemot apstrīdēto regulējumu, Latvija izvēlējusies pirmo no

31minētajiem līdzekļiem. Arī tā ietvaros Latvijai, protams, bijusi

32rīcības brīvība, jo esot iespējami dažādi juridiskie saistoša

33rīkojuma radīšanas mehānismi. Apstrīdētais regulējums esot viens

34no šādiem mehānismiem.

35Dalībvalsts institūcijas, tai skaitā tiesas, nevarot lemt par

36Eiropas Savienības institūciju aktu likumību. Latvijas dalība

37Eiropas Savienībā esot balstīta prezumpcijā, ka Eiropas

38Savienības institūcijas nodrošina augstu pamattiesību

39aizsardzības līmeni.

40Persona, kuru Eiropas Savienības institūcijas akts skar tieši

41un individuāli, šo aktu varot pārsūdzēt Eiropas Savienības Tiesā,

42un tas esot darāms divu mēnešu laikā no akta publicēšanas,

43paziņošanas vai iegūšanas. Izskatāmajā lietā liegums atmaksāt

44subordinēto kapitālu tā īpašnieku neapšaubāmi skarot. Liegums

45valstij neatstājot rīcības brīvību attiecībā uz sasniedzamo

46rezultātu, tāpēc aizskārums esot tiešs. Liegums attiecoties uz

47konkrētu, iepriekš nosakāmu personu loku, tāpēc aizskārums esot

48individuāls. Tādējādi subordinētā kapitāla īpašniekam esot

49bijušas tiesības pārsūdzēt lēmumu Nr. 2015/162. Tiesvedībā

50Eiropas Savienības Vispārējā tiesā un, ja nepieciešams, Eiropas

51Savienības Tiesā būtu bijis iespējams vērtēt šā lēmuma atbilstību

52pamattiesībām, tostarp principam "neviena kreditora

53stāvoklis netiek pasliktināts", un citām Eiropas Savienības

54tiesību normām. Ja personai ir neapšaubāmas tiesības Eiropas

55Savienības institūcijas aktu pārsūdzēt, tad pārsūdzēšana esot

56obligāts priekšnoteikums lēmuma likumības apšaubīšanai arī

57nacionālajā tiesā. Pretējā gadījumā tiktu apiets tam noteiktais

58divu mēnešu termiņš no lēmuma publicēšanas, paziņošanas vai

59nonākšanas aizskartās personas rīcībā.

60Lēmums Nr. 2015/162 būtu savietojams ar citādu regulējumu,

61taču regulējumam jebkurā gadījumā vajagot būt tādam, kas

62nodrošina subordinētā kapitāla neatmaksāšanu pirms tam, kad ir

63atmaksāts atbalsts. Ja teorētiski nav iespējams tāds iznākums, ka

64AS "Reverta" varētu iegūt naudas līdzekļus sniegtā

65atbalsta pilnīgai atmaksai, tad arī neesot tādu alternatīvu

66risinājumu, kas Pieteikumu iesniedzēju aizskartu mazāk.

1Pieaicinātā persona - Mg. iur. Solvita

2Harbaceviča - norāda, ka apstrīdētais regulējums atbilst

3sloga sadales principam.

4Tirgus dalībniekiem neatkarīgi no to formas neesot subjektīvu

5tiesību saņemt atbalstu, savukārt valstīm neesot tiesību to

6piešķirt. Šīs tiesības esot iegūstamas tikai ar noteiktiem

7materiāliem un procesuāliem nosacījumiem, kas reglamentēti

8Eiropas Savienības tiesību normās. Eiropas Komisija vērtējot

9atbalsta saderīgumu ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu, vadoties

10no LESD ietvertajiem kritērijiem, kā arī Eiropas Savienības

11Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūras un pašas Eiropas

12Komisijas izstrādātajām vadlīnijām (paziņojumiem).

13Kreditoru diferenciācija esot dažādās dzīves situācijās un

14tiesību jomās sastopama leģitīma prakse. Savukārt valstij,

15vadoties no principa "neviens kreditors nav sliktāks par

16citiem", būtu jānodrošina tas, ka pakārtoto saistību

17kreditori ekonomiskā ziņā nesaņems mazāku summu par to, kādu būtu

18saņēmuši, ja atbalsts nebūtu piešķirts. Atbalsts kredītiestādei

19esot devis iespēju vismaz cerēt uz daļēju tajā ieguldīto resursu

20atgūšanu.

21Eiropas Savienības Tiesas judikatūra liecinot par to, ka bieži

22dalībvalstu apņemšanās un Eiropas Komisijas izvirzītie nosacījumi

23nav skaidri nošķirami. Dalībvalstis bieži vien kā savas

24apņemšanās pārņemot Eiropas Komisijas izvirzītos nosacījumus. Arī

25lēmumā Nr. 2015/162 ietvertās Latvijas apņemšanās neesot

26uzskatāmas par tās autonomu gribu, bet visdrīzāk esot vismaz

27daļēji radušās Eiropas Komisijas prasību rezultātā.

28Ņemot vērā vispārējo atbalsta aizliegumu, esot secināms, ka

29Eiropas Komisija nenoliedzami ir stiprās procesuālās pozīcijās,

30lemjot par atbalsta atbilstību Eiropas Savienības iekšējam

31tirgum. Latvijas pozīciju šo sarunu kontekstā noteikti esot

32sarežģījis fakts, ka pēdējā lēmumā ietvertie atbalsta pasākumi

33nebija oficiāli paziņoti Eiropas Komisijai.

34No procesa loģikas izrietot, ka valsts apņemas pildīt

35noteiktas saistības, lai varētu sniegt atbalstu. Tātad arī valsts

36apņemšanās būtībā esot atbalstāmā uzņēmuma interesēs. No Eiropas

37Savienības tiesību viedokļa Latvijai vajadzējis pieņemt

38apstrīdēto regulējumu. Tas esot bijis ne vien nepieciešams, bet

39arī atbilstošs visu procesā tieši vai netieši iesaistīto personu,

40tostarp Pieteikumu iesniedzēja, interesēm.

41Secinājumu

42daļa

1Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta

2pirmās daļas 3. punktu tiesvedību lietā var izbeigt līdz

3sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja

4Satversmes tiesa konstatē, ka lēmums par lietas ierosināšanu

5neatbilst šā likuma 20. panta piektās daļas prasībām. Satversmes

6tiesas likuma 20. panta piektās daļas 4. punkts noteic: izskatot

7pieteikumu, kolēģija ir tiesīga atteikties ierosināt lietu, ja

8pieteikums iesniegts par jau izspriestu prasījumu.

9Satversmes tiesa 2015. gada 13. oktobrī pieņēmusi spriedumu

10lietā Nr. 2014-36-01, kurā tika vērtēta Kontroles likuma 8. panta

11pirmās daļas atbilstība Satversmes 105. pantam (turpmāk - lieta

12Nr. 2014-36-01). Arī izskatāmajā lietā ir apstrīdēta Kontroles

13likuma 8. panta pirmās daļas atbilstība Satversmes 105.

14pantam.

15Satversmes tiesa ir atzinusi, ka procesuāla rakstura jautājumi

16ir skatāmi pirms tiesību normas satversmības izvērtēšanas pēc

17būtības (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 11. oktobra

18sprieduma lietā Nr. 2017-10-01 10. punktu).

19Tādējādi Satversmes tiesai visupirms jāpārbauda, vai prasījums

20par Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas atbilstību Satversmes

21105. pantam jau nav izspriests.

2215.1. Pieteikumu iesniedzējs norāda, ka prasījumu nevar

23uzskatīt par izspriestu, jo ir mainījušies gan tiesiskie, gan

24faktiskie apstākļi.

25Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tā izspriež lietu, izvērtējot

26apstākļus, kas pastāv sprieduma taisīšanas brīdī, un šajos

27konkrētajos apstākļos un konkrētajā brīdī prasījums ir izspriests

28un par to nav pieļaujama jaunas lietas ierosināšana. Tomēr

29spriedums konkrētā lietā neaptver izmaiņas, kas var notikt pēc tā

30pasludināšanas. Tāpēc atsevišķos gadījumos, konstatējusi, ka

31pastāv būtiski jauni apstākļi, Satversmes tiesa var izvērtēt tādu

32prasījumu, kas reiz jau ir izspriests. Savukārt, lemjot par to,

33vai konkrētais prasījums nav izspriests, vērā ņemama ne vien

34attiecīgā sprieduma nolēmumu daļa, bet arī spriedumā izdarītie

35secinājumi un tiesību sistēmas attīstība laikā pēc sprieduma

36pasludināšanas (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 29. aprīļa

37sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 10.4. punktu un 2017. gada 10.

38februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 17.2. punktu).

39Lai izvērtētu, vai prasījums jau nav izspriests, jānoskaidro,

40vai: 1) prasījums formāli ir izspriests; 2) prasījums ir

41mainījies pēc būtības; 3) pastāv būtiski jauni apstākļi, kuru dēļ

42prasījumu nevarētu uzskatīt par jau izspriestu (sk., piemēram,

43Satversmes tiesas 2016. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr.

442015-19-01 10.1.-10.5. punktu).

4515.2. Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa kopš

46sprieduma pieņemšanas lietā Nr. 2014-36-01 nav grozīta. Tātad šī

47norma gan laikā, kad pieņemts spriedums lietā Nr. 2014-36-01,

48bija spēkā, gan šobrīd ir spēkā nemainītā redakcijā. Līdz ar to

49prasījums šajā daļā formāli ir izspriests.

50Lietā Nr. 2014-36-01 Satversmes tiesa secināja, ka Kontroles

51likuma 8. panta pirmā daļa liedz komercsabiedrībai pildīt no

52Termiņdepozīta līguma izrietošās saistības uz laiku, kamēr tā

53saņem atbalstu, un atbilstoši šai normai pieteikumu iesniedzēji

54nevar realizēt savas prasījuma tiesības uz procentu saņemšanu.

55Tādējādi Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa tika vērtēta kā

56pieteikumu iesniedzēju īpašuma tiesību ierobežojums Satversmes

57105. panta pirmo triju teikumu tvērumā. Satversmes tiesa

58apstrīdēto normu atzina par atbilstošu Satversmes 105. pantam un

59norādīja, ka tā ir uzskatāma par līdzekli, ar kuru valsts var

60panākt to, ka ieguldītie līdzekļi tiek pēc iespējas izlietoti

61sabiedrības interešu nodrošināšanai, kā arī to, lai pakārtoto

62saistību subjekti, kas paši uzņēmušies komercdarbības risku,

63negūst nepamatotu labumu no valsts sniegtā atbalsta. Lietderīga

64valsts budžeta līdzekļu izlietošana un iespējami ātrāka šo

65līdzekļu atgūšana ir visas sabiedrības interesēs (sk.

66Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr.

672014-36-01 15. un 22. punktu).

68Izskatāmajā lietā ir konstatēti no lietas Nr. 2014-36-01

69apstākļiem atšķirīgi faktiskie apstākļi, un ir izteikti jauni

70apsvērumi par Satversmes 105. panta tvērumu. Proti, Pieteikumu

71iesniedzējs norāda, ka Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa

72neatbilst Satversmes 105. pantam, jo esot skaidrs, ka

73Termiņdepozīta līguma pamatsumma viņam netiks atmaksāta. To

74neapstrīd arī Saeima. Izskatāmajā lietā vērtējams, vai ar

75apstrīdēto regulējumu noteiktais ierobežojums, kas liedz saņemt

76noguldījuma pamatsummas atmaksu, aizskar Satversmes 105. panta

77pirmo triju teikumu vai ceturtā teikuma tvērumā esošās

78pamattiesības. Turklāt Pieteikumu iesniedzējs lūdzis izvērtēt

79Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 105.

80pantam kopsakarā ar Satversmes 1. pantā ietverto tiesiskās

81paļāvības principu.

82Tādējādi prasījums par Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas

83atbilstību Satversmes 105. pantam nav atzīstams par jau

84izspriestu.

85Līdz ar to tiesvedība šajā prasījuma

86daļā ir turpināma.

1Pieteikumu iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu uzdot

2jautājumus Eiropas Savienības Tiesai prejudiciālā nolēmuma

3pieņemšanai.

4Pirmkārt, esot būtiski noskaidrot, vai Eiropas Savienības

5tiesības paredz pienākumu dalībvalstīm ieviest tiesību normas,

6kas paredz sloga sadales principu. Otrkārt, vai tāds tiesiskais

7regulējums, atbilstoši kuram tiekot dzēstas pakārtotās saistības,

8ir saderīgs ar LESD 107. pantu, Hartas 17. pantu un tiesiskās

9paļāvības principu. Treškārt, vai Pieteikumu iesniedzējam kā AS

10"Reverta" pakārtoto saistību kreditoram bija jāpārsūdz

11lēmums Nr. 2015/162, un vai šā lēmuma nepārsūdzēšana ietekmē

12Pieteikumu iesniedzēja iespējas un tiesības vērsties dalībvalsts

13tiesā ar lūgumu pārbaudīt šīs valsts regulējuma tiesiskumu.

1416.1. LESD 267. pants noteic, ka Eiropas Savienības

15Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par Eiropas

16Savienības līgumu interpretāciju un Eiropas Savienības tiesību

17aktu spēkā esamību un interpretāciju. Ja jautājums sakarā ar to

18radies kādas dalībvalsts tiesā ierosinātā lietā un šī tiesa

19uzskata, ka tai sprieduma taisīšanai vajadzīgs Eiropas Savienības

20Tiesas nolēmums par šo jautājumu, šī tiesa var lūgt, lai Eiropas

21Savienības Tiesa sniedz šādu nolēmumu. Ja šāds jautājums radies

22lietā, ko izskata dalībvalsts tiesa, kuras lēmumi saskaņā ar

23attiecīgās valsts tiesību aktiem nav pārsūdzami, tad šai tiesai

24jāvēršas Eiropas Savienības Tiesā.

25Satversmes tiesas nolēmumi nav pārsūdzami, tāpēc gadījumā, kad

26lietas iznākums ir atkarīgs no Eiropas Savienības tiesību aktu

27iztulkošanas, Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai konkrēto

28jautājumu jau iepriekš nav izskaidrojusi Eiropas Savienības

29Tiesa, vai attiecīgajos tiesību aktos noteiktais ir tik skaidrs,

30ka nerada nekādas saprātīgas šaubas, un jālemj, vai ir

31nepieciešams saņemt prejudiciālu nolēmumu no Eiropas Savienības

32Tiesas (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra sprieduma

33lietā Nr. 2014-36-01 14. punktu).

3416.2. Pieteikumu iesniedzējs uzskata, ka nepieciešamība

35vērsties Eiropas Savienības Tiesā izriet no tā, ka lietas

36dalībniekiem un pieaicinātajām personām ir atšķirīgi viedokļi par

37Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 19. jūlija sprieduma lietā

38C-526/14 "Kotnik and Others" un Eiropas

39Savienības tiesību interpretāciju.

40Protams, ka jebkurā tiesvedības procesā lietas dalībniekiem ir

41atšķirīgi viedokļi. Taču tas vien nevar būt pamats vērsties

42Eiropas Savienības Tiesā. Katrā konkrētā tiesību strīdā tiesas

43uzdevums ir noskaidrot, kuras puses izvirzītie argumenti ir

44pamatoti un kuras - ne.

45Eiropas Savienības Tiesa ir konstatējusi, ka Eiropas

46Savienības regulējumu par atbalstu veido arī Banku darbības

47paziņojums un no tā izrietošais sloga sadales princips un tas

48atbilst LESD 107.-109. pantam (sk. Eiropas Savienības Tiesas

492016. gada 19. jūlija sprieduma lietā C-526/14 "Kotnik and

50Others" 60. punktu). No Banku darbības paziņojuma 46.

51punkta izriet princips "neviens kreditors nav sliktāks par

52citiem". Eiropas Savienības regulējumā par valsts atbalstu

53noteiktais ir skaidrs un nerada saprātīgas šaubas. Tas, vai

54izskatāmajā lietā Pieteikumu iesniedzējs līdz ar atbalsta

55sniegšanu sākotnēji AS "Parex banka" un pēc tās

56reorganizācijas AS "Reverta", tika nostādīts sliktākā

57stāvoklī, nekā būtu bijis, ja atbalsts netiktu sniegts, tiks

58vērtēts šajā spriedumā. Atbildi uz šo jautājumu Satversmes tiesa

59var sniegt bez vēršanās Eiropas Savienības Tiesā.

60Savukārt jautājums par personas tiesībām pārsūdzēt Eiropas

61Komisijas lēmumu ir jau risināts Eiropas Savienības Tiesā. No

62Eiropas Savienības Tiesas judikatūras izriet: ja personai, kura

63vēlas apstrīdēt Eiropas Komisijas lēmumu, pamatojoties uz LESD

64263. panta ceturto daļu, neapšaubāmi ir locus standi, tai

65šis tiesību aizsardzības līdzeklis jāizmanto. Tomēr tas neietekmē

66minētajai personai piešķirto iespēju apstrīdēt to valsts tiesību

67aktu likumību, ar kuriem tiek izpildīts Eiropas Savienības

68tiesību akts, kompetentajās valsts tiesās (sk. Eiropas

69Savienības Tiesas 2018. gada 25. jūlija sprieduma lietā C-135/16

70"Georgsmarienhütte and Others" 18. un 22. punktu).

71Tādējādi tas, ka Pieteikumu iesniedzējs nav apstrīdējis lēmumu

72Nr. 2015/162, neietekmē viņa tiesības prasīt apstrīdētā

73regulējuma satversmības izvērtēšanu.

74Līdz ar to lūgums par jautājuma

75uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma

76pieņemšanai ir noraidāms.

1Saeima ir norādījusi, ka ne visa Kontroles likuma

28.1 panta otrā daļa ierobežo Pieteikumu iesniedzēja

3pamattiesības. Proti, minētās normas 3. punkts neattiecas uz

4pakārtoto saistību kreditoriem, bet paredz aizliegumu

5komercsabiedrības dalībniekiem izmaksāt likvidācijas kvotas.

6Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 19.2 panta

7pirmajai daļai konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesai var

8iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē

9noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst

10augstāka juridiska spēka tiesību normai. Personas pamattiesību

11aizskārums parasti pastāv, ja tiesību norma, kuru persona uzskata

12par neatbilstošu augstāka juridiska spēka normām, tai ir

13piemērota. Tomēr pamattiesību aizskārums var tikt konstatēts arī

14gadījumos, kad apstrīdētā norma personai nav piemērota, bet

15pastāv tāds apstākļu kopums, kas ļauj Satversmes tiesai

16pārliecināties par aizskāruma esamību (sk., piemēram,

17Satversmes tiesas 2013. gada 10. maija sprieduma lietā Nr.

182012-16-01 21.1. punktu).

19Kontroles likuma 8.1 panta otrā daļa nosaka

20vairākus ierobežojumus, kas ievērojami tādas komercsabiedrības

21likvidācijas procesā, kura saņem atbalstu. Kontroles likuma

228.1 panta otrās daļas 1. un 2. punktā ir noteikti

23aizliegumi, kas attiecas uz Pieteikumu iesniedzēju kā pakārtoto

24saistību kreditoru. Savukārt saskaņā ar Kontroles likuma

258.1 panta otrās daļas 3. punktu līdz atbalsta

26atmaksāšanai ir aizliegts komercsabiedrības dalībniekiem

27(akcionāriem, biedriem, īpašniekiem) izmaksāt likvidācijas

28kvotas.

29No lietas materiāliem izriet, ka Kontroles likuma

308.1 panta otrās daļas 3. punkts Pieteikumu

31iesniedzējam nav piemērots. Turklāt arī pats Pieteikumu

32iesniedzējs ar apstrīdēto regulējumu radīto aizskārumu uzskata

33par tādu, kas viņam kā pakārtoto saistību kreditoram ierobežo

34Satversmes 1., 91., 92. un 105. pantā ietvertās

35pamattiesības.

36Tādējādi Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 3.

37punkts nav attiecināms uz Pieteikumu iesniedzēju un nevar radīt

38viņam pamattiesību aizskārumu. Attiecīgi tiesvedības turpināšana

39šajā prasījuma daļā nav iespējama.

40Līdz ar to, pamatojoties uz

41Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu,

42tiesvedība lietā par Kontroles likuma 8.1 panta otrās

43daļas 3. punkta atbilstību Satversmes 1., 91., 92. un 105. pantam

44ir izbeidzama.

1Kā izriet no konstitucionālajā sūdzībā sniegtās

2argumentācijas, Pieteikumu iesniedzējs iebilst pret to, ka ar

3Kontroles likuma 8. panta pirmo daļu un 8.1 panta

4otrās daļas 1. un 2. punktu, kā arī trešo daļu (turpmāk arī -

5apstrīdētās normas) ir aizskartas viņa Satversmes 92. panta

6pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz taisnīgu tiesu, kā arī

7pārkāpts varas dalīšanas princips.

8Atbilstoši Satversmes tiesas likumam personas pamattiesību

9aizskārums citstarp ir konstatējams tad, ja personai Satversmē ir

10noteiktas konkrētās pamattiesības, proti, apstrīdētā norma

11ietilpst konkrēto pamattiesību tvērumā (sk. Satversmes tiesas

122016. gada 23. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

13Nr. 2016-02-01 5. punktu).

14Tādējādi Satversmes tiesa noskaidros, vai apstrīdētās normas

15skar tādas Pieteikumu iesniedzēja pamattiesības, kas ietilpst

16Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā, un vai ir

17konstatējams varas dalīšanas principa pārkāpums.

1818.1. Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka:

19"Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

20intereses taisnīgā tiesā."

21Satversmes tiesas judikatūrā atzīts, ka jēdziens

22"taisnīga tiesa" ietver divus aspektus: "taisnīga

23tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata

24lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai

25valstij atbilstošs process, kurā šī lieta tiek izskatīta. Valsts

26izveidotajai tiesu institūciju sistēmai jābūt neatkarīgai,

27objektīvai un kompetentai (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

2818. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 22.3. punktu).

29Jēdziens "taisnīga tiesa" ir interpretējams kopsakarā

30ar Satversmes 6. nodaļu, citstarp Satversmes 86. pantu, kas

31noteic, ka tiesu var spriest tikai tie orgāni, kuriem šīs

32tiesības piešķir likums, un tikai likumā paredzētā kārtībā

33(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija

34sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.2.

35punktu).

36Tikai neatkarīga tiesu vara var nodrošināt taisnīgu tiesas

37procesa rezultātu, kas ir tiesiskuma pamats (sk. Satversmes

38tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 7.2.

39punktu).

40Satversmes 83. pantā ietvertais tiesnešu neatkarības princips

41prasa, lai tiesu sistēma nodrošinātu gan tiesas neatkarību

42kopumā, gan arī tiesneša neatkarību katrā konkrētajā lietā

43(sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra

44sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 17.3. punktu, 2016. gada 28.

45septembra sprieduma lietā Nr. 2016-01-01 10.3. punktu un 2018.

46gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2017-16-01 15.2. punktu).

47Nav iespējams nodrošināt nepieciešamo neatkarību, ja tiesu vara

48kopumā nav brīva no izpildvaras vai likumdevēja nepamatotas

49ietekmes vai politiska spiediena (sal. sk. Satversmes tiesas

502010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 8.

51punktu).

52Ja lietu tiesā izskata Satversmē un likumā "Par tiesu

53varu" noteiktajā kārtībā iecelts vai apstiprināts tiesnesis,

54tad prezumējams, ka tiesnesis lietas izskatīšanā būs neatkarīgs

55un objektīvs un spēs nodrošināt tiesas procesa un pieņemto

56nolēmumu taisnīgumu (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 28.

57septembra sprieduma lietā Nr. 2016-01-01 10.3. punktu).

58Savukārt varas dalīšanas princips nozīmē, ka visa valsts

59darbība pēc savas būtības funkcionāli ir iedalīta trijos darbības

60veidos jeb valsts varas funkcionālos atzaros - likumdošanas varā,

61izpildvarā un tiesu varā. Trim varas atzariem piederīgo valsts

62institūciju kompetenču sadalījums, kas veido varas dalīšanas

63principa jeb "līdzsvara un atsvara" sistēmu, ir

64noteikts Satversmē (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 18.

65decembra sprieduma lietā Nr. 2013-06-01 11. punktu). Varas

66dalīšanas mērķis ir personas pamattiesību un demokrātiskas valsts

67iekārtas nodrošināšana, garantējot līdzsvaru un savstarpēju

68kontroli starp valsts varas institūcijām (sk. Satversmes

69tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01

706.1. punktu).

71Tādējādi Satversmes 92. panta pirmajā teikumā nostiprinātais

72jēdziens "taisnīga tiesa" pats par sevi nozīmē to, ka

73lieta tiks izskatīta neatkarīgā tiesā. Atbilstoši varas dalīšanas

74principam tiesai lieta jāizskata bez izpildvaras vai likumdevēja

75varas ietekmes vai politiska spiediena. Jēdziens "taisnīga

76tiesa" neliedz citiem valsts varas atzariem pildīt savas

77funkcijas, ciktāl tas atbilst vispārējiem tiesību principiem un

78citām Satversmes normām. No varas dalīšanas principa izriet

79prasība valsts varas atzariem līdzdarboties un mijiedarboties

80tādā veidā, ka tiek respektēta katra valsts varas atzara

81autonomija un netiek apdraudēta neviena valsts varas atzara

82svarīgu funkciju veikšana. Būtiski ir tas, lai visi valsts varas

83atzari pienācīgi veiktu savas funkcijas.

84Citāda situācija arī būtu pretrunā ar starpinstitucionālās

85lojalitātes principu, kas atvasināts no varas dalīšanas principa

86un demokrātiskas tiesiskas valsts institūcijām ir jāievēro

87savstarpējās attiecībās. Demokrātiskās tiesiskās valstīs

88konstitucionālajiem orgāniem ir pienākums savstarpējās attiecībās

89ievērot cita konstitucionālā orgāna kompetenci (sal. sk.

90Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr.

912018-11-01 18.3.1. punktu).

9218.2. Pieteikumu iesniedzējs Satversmes 92. panta pirmā

93teikuma un varas dalīšanas principa pārkāpumu saskata tajā

94apstāklī, ka apstrīdētās normas tika pieņemtas laikā, kad

95vispārējās jurisdikcijas tiesas izskatīšanā bija viņa prasība

96civillietā Nr. C04433312 pret AS "Reverta" par

97pienākumu pildīt pakārtotās saistības. Savukārt Saeima norāda, ka

98likumdevējs nevar nodrošināt to, ka pirms likuma normas

99pieņemšanas kāda persona nebūs vērsusies tiesā saistībā ar tām

100tiesiskajām attiecībām, kuras paredzēts regulēt ar attiecīgo

101likuma normu.

102Tiesu varas uzdevums ir gādāt, lai, izskatot konkrētu lietu,

103tiktu nodrošināta Satversmes normu, likumu un citu normatīvo aktu

104īstenošana, vispārējo tiesību principu un cilvēka pamattiesību

105ievērošana. Tiesiskā valstī tieši tiesas ir atzīstamas par

106efektīvāko mehānismu, kas, izvērtējot katru gadījumu individuāli,

107var konstatēt, vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp

108konkrētās personas tiesībām un sabiedrības interesēm (sk.

109Satversmes tiesas 2013. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr.

1102013-06-01 11. punktu).

111Savukārt likumdevējas varas galvenais uzdevums ir likumu

112pieņemšana. Likumdošanas funkcija ir normatīvo tiesību aktu

113pieņemšana, regulējot indivīda un valsts rīcību saskaņā ar

114sabiedrības mērķiem un radot tiesisko ietvaru valsts varas

115realizēšanai.

116Tas, ka likumdevējs ir pieņēmis tiesību normas, kas attiecas

117uz tiesību subjektiem un to savstarpējām attiecībām, par ko ir

118strīds tiesā, neskar Satversmes 92. panta pirmajā teikumā

119noteikto, ka konkrētais strīds tiks izskatīts taisnīgā tiesā.

120Katras tiesību normas pieņemšanas pamatā ir kādi apstākļi,

121reaģēšanu uz kuriem likumdevējs ir uzskatījis par nepieciešamu.

122Likumdevējam ir jāreaģē uz tiesisko attiecību veidošanos un

123attīstību valstī.

124Turklāt atbilstoši Satversmes tiesas likuma 19.1

125panta pirmās daļas 1. punktam tiesai gadījumā, ja tā uzskatījusi,

126ka kāda no civillietā Nr. C04433312 piemērojamām normām neatbilst

127Satversmei, tostarp liedz tai spriest taisnīgu tiesu, bija

128jāvēršas ar pieteikumu Satversmes tiesā.

129Tiesa lietas izspriešanā nav saistīta un ierobežota tikai ar

130lietas dalībnieku lūgumiem. Proti, tiesai arī pēc savas

131iniciatīvas ir jāveic piemērojamo tiesību normu

132konstitucionalitātes pārbaude. Satversmes tiesas judikatūrā

133atzīts, ka, nodrošinot Satversmes normām atbilstošāko, taisnīgāko

134un lietderīgāko rezultātu, tiesību normas piemērotājam ir

135piešķirtas tiesības noteikt piemērojamo tiesību normu (sk.

136Satversmes tiesas 2011. gada 13. decembra lēmuma par tiesvedības

137izbeigšanu lietā Nr. 2011-15-01 7. punktu). Satversmei

138atbilstoša tiesību normu piemērošana ietver piemērojamās tiesību

139normas atrašanu un atbilstošu iztulkošanas jeb interpretācijas

140metožu izmantošanu, intertemporālās un hierarhiskās

141piemērojamības izvērtēšanu, judikatūras un tiesību doktrīnas

142izmantošanu, kā arī tiesību tālākveidošanu (sk. Satversmes

143tiesas 2015. gada 2. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

144lietā Nr. 2014-16-01 13. punktu).

145No izskatāmās lietas materiāliem nav gūstams apstiprinājums

146tam, ka apstrīdētās normas būtu liegušas kādai no triju instanču

147tiesām, izskatot civillietu Nr. C04433312, pildīt tās

148konstitucionālo pienākumu - spriest taisnīgu tiesu.

149Ņemot vērā minēto, jāatzīst, ka apstrīdētās normas nerada

150varas dalīšanas principa pārkāpumu un neskar Pieteikumu

151iesniedzēja tiesības uz taisnīgu tiesu, kas ietvertas Satversmes

15292. panta pirmajā teikumā. Līdz ar to tiesvedības turpināšana

153šajā prasījuma daļā nav iespējama.

154Līdz ar to, pamatojoties uz

155Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu,

156tiesvedība lietā par Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas,

1578.1 panta otrās daļas 1. un 2. punkta, kā arī trešās

158daļas atbilstību varas dalīšanas principam un Satversmes 92.

159panta pirmajam teikumam ir izbeidzama.

1Pieteikumu iesniedzējs lūdz izvērtēt vairāku

2tiesību normu atbilstību vairākām Satversmes normām.

3Ja apstrīdēta vairāku tiesību normu atbilstība vairākām

4augstāka juridiska spēka tiesību normām, tad tiesai, ņemot vērā

5izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs

6atbilstības izvērtēšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas

72020. gada 15. maija sprieduma lietā Nr. 2019-17-05 13.

8punktu).

919.1. Izskatāmajā lietā ir izvērtējama gan Kontroles

10likuma 8. panta pirmās daļas, gan 8.1 panta otrās

11daļas 1. un 2. punkta, kā arī trešās daļas satversmība.

12Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa nosaka aizliegumu pildīt

13pakārtotās saistības, sākot ar atbalsta piešķiršanas brīdi un

14beidzot ar šā atbalsta sniegšanas beigām. Kontroles likuma

158.1 panta otrās daļas 1. un 2. punkts, kā arī trešā

16daļa ir jāpiemēro gadījumā, kad tiek konstatēts, ka atbalsts nav

17pilnībā atmaksāts un līdz atbalsta sniegšanas termiņa beigām

18netiks atmaksāts. Konstatējot šādus apstākļus, komercsabiedrības

19darbība ir izbeidzama un tiek uzsākts tās likvidācijas process,

20kurā jāievēro Kontroles likuma 8.1 panta otrajā un

21trešajā daļā noteiktais.

22Saeima ir norādījusi, ka Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa

23un 8.1 panta otrās daļas 1. un 2. punkts, kā arī trešā

24daļa ir savstarpēji saistītas tiesību normas (sk. lietas

25materiālu 4. sēj. 36. lp). Tieslietu ministrija norādījusi,

26ka Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2.

27punkts, kā arī trešā daļa ir loģisks šā likuma 8. panta pirmās

28daļas turpinājums (sk. lietas materiālu 5. sēj. 98.

29lp).

30Kontroles likuma 8. panta otrā daļa noteic, kas ir pakārtotās

31saistības. Proti, tās ir tiesības un pienākumi, tai skaitā

32aizdevuma procentu izmaksas pienākums, ko komercsabiedrībai rada

33aizdevums (neatkarīgi no noslēgtā darījuma veida) un kas

34aizdevējam, pamatojoties uz noslēgto darījumu ar

35komercsabiedrību, dod tiesības atprasīt aizdevumu pirms termiņa

36tikai komercsabiedrības maksātnespējas vai likvidācijas gadījumā

37un pēc visu citu kreditoru prasījumu apmierināšanas, taču pirms

38dalībnieku vai akcionāru prasījumu apmierināšanas. Savukārt

39apstrīdētās normas nosaka pakārtoto saistību izpildes

40ierobežojumus konkrētos gadījumos. Tās regulē vairākus secīgus

41jautājumus, kas var rasties saistībā ar pakārtoto saistību

42izpildi tajā gadījumā, kad valsts ir sniegusi atbalstu.

43Apstrīdētajās normās viscaur atspoguļojas pakārtoto saistību

44īpašais raksturs un no tā izrietošās sekas, kas skar šo saistību

45kreditorus atbalsta sniegšanas gadījumā.

46Vienīgais apstāklis, kas apstrīdētās normas savstarpēji

47nošķir, ir tas, vai komercsabiedrība, kas saņem atbalstu, turpina

48darbību, vai ir jālemj par tās izbeigšanu. Taču neatkarīgi no tā,

49vai atbalsta sniegšanas laikā ir konstatējama iespēja

50komercdarbību turpināt un atjaunot vai nepieciešamība izbeigt

51komercdarbību un komercsabiedrību likvidēt, apstrīdētās normas

52konsekventi nosaka prasību nepildīt pakārtotās saistības, pirms

53tam, kad ir nokārtotas saistības pret valsti. Kontroles likuma 8.

54panta pirmā daļa šos jautājumus regulē jau kopš atbalsta

55piešķiršanas brīža un arī turpmāko laiku, savukārt 8.1

56panta otrās daļas 1. un 2. punkts, kā arī trešā daļa šos

57jautājumus regulē tādā situācijā, kad nepieciešams

58komercsabiedrību likvidēt. Tātad minētās Kontroles likuma

598.1 panta normas ir 8. panta pirmajā daļā noteiktā

60ierobežojuma turpinājums situācijā, kad tiek veikta attiecīgās

61komercsabiedrības likvidācija.

62Kā izriet no izskatāmās lietas materiāliem, pēc atbalsta

63sniegšanas AS "Parex banka" situācija ir attīstījusies

64tādā veidā, ka uz Pieteikumu iesniedzēju attiecināmas visas

65apstrīdētās normas. Proti, visupirms ir vispār aizliegts pildīt

66no Termiņdepozīta līguma izrietošās saistības, un šis aizliegums

67turpina pastāvēt arī AS "Reverta" likvidācijas procesa

68laikā (sk., piemēram, lietas materiālu 1. sēj. 1.‑10., 39.‑41.

69lp un 65.‑75. lp). Šis process noslēgsies ar AS

70"Reverta" izslēgšanu no publiskā reģistra, kā to paredz

71Kontroles likuma 8.1 panta trešā daļa. Tādējādi

72apstrīdētās normas attiecībā uz Pieteikumu iesniedzēju veido

73vienotu tiesisko regulējumu, sākotnēji aizliedzot pildīt no

74Termiņdepozīta līguma izrietošās saistības un visbeidzot paredzot

75iespēju arī šo saistību neizpildes gadījumā izslēgt AS

76"Reverta" no publiskā reģistra.

77Visas apstrīdētās normas ierobežo pakārtoto saistību pildīšanu

78un tādējādi ir savstarpēji cieši saistītas. Tāpēc Satversmes

79tiesa izvērtēs šo normu kā vienota regulējuma satversmību. Tomēr,

80lai arī apstrīdētās normas ir vērtējamas kā vienots regulējums,

81Satversmes tiesai jāpārbauda, vai katra no tām ir pieņemta

82pienācīgā likumdošanas kārtībā un kā katras normas spēks laikā

83varēja ietekmēt Pieteikumu iesniedzēja tiesisko paļāvību.

8419.2. Pieteikumu iesniedzējs norāda, ka apstrīdētās

85normas aizskar viņam Satversmes 105. pantā nostiprinātās tiesības

86uz īpašumu, kā arī pārkāpj Satversmes 1. pantā ietverto tiesiskās

87paļāvības principu. Pieteikumu iesniedzēja apsvērumi par

88iespējamo tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu ir saistīti ar

89viņa norādītajiem argumentiem par Satversmes 105. pantā noteikto

90pamattiesību ierobežojumu. Proti, Pieteikumu iesniedzējs esot

91paļāvies uz to, ka Termiņdepozīta līgumā norādītajā termiņā,

922015. gada 12. maijā, viņam tiks atmaksāta noguldījuma pamatsumma

93- 15 miljoni euro.

94Izvērtējot kādas tiesību normas atbilstību no demokrātiskas

95tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātajiem vispārējiem tiesību

96principiem, kas ietilpst Satversmes 1. panta tvērumā, jāņem vērā

97tas, ka šo principu izpausme dažādās tiesību jomās var

98atšķirties. Arī apstrīdētās normas raksturs, saikne ar citām

99Satversmes normām un vieta tiesību sistēmā ietekmē Satversmes

100tiesas īstenoto kontroli. Tādējādi, ja lietā apstrīdēta tiesību

101normas atbilstība gan tiesiskās paļāvības principam, gan arī

102Satversmes 105. pantam, apstrīdētās normas atbilstība Satversmes

1031. pantam jāvērtē kopsakarā ar Satversmes 105. pantu (sk.,

104piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā

105Nr. 2016‑07‑01 16.3. punktu).

106Pieteikumu iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas

107neatbilst arī Satversmes 91. pantam. No pieteikumos ietvertajiem

108argumentiem un citiem lietas materiāliem izriet, ka lietas

109pamatjautājums ir saistīts ar to, vai pakārtoto saistību izpildes

110ierobežojums gadījumā, kad komercsabiedrība saņēmusi atbalstu,

111atbilst Satversmes 105. pantam un Satversmes 1. pantā

112nostiprinātajam tiesiskās paļāvības principam.

113Tādējādi visupirms Satversmes tiesa

114izvērtēs apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 1. un 105.

115pantam, bet pēc tam atbilstību Satversmes 91. pantam.

1Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

2tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

3sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

4saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

5vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

6likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

7Pēc Pieteikumu iesniedzēja ieskata, apstrīdētās normas paredz

8īpašuma tiesību atsavināšanu, jo viņam jau vairāk nekā piecus

9gadus faktiski esot atņemtas jebkādas tiesības rīkoties ar sev

10piederošo īpašumu. Savukārt Saeima šādam apgalvojumam nepiekrīt.

11Saeima norāda, ka ar apstrīdētajām normām attiecībā uz pakārtoto

12saistību kreditoriem, tostarp Pieteikumu iesniedzēju, esot

13nodrošināts tikai un vienīgi tas, ka viņi negūst turpmāku

14nepamatotu labumu no atbalsta piešķiršanas.

1520.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105.

16pants paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju un

17neaprobežojas vienīgi ar īpašuma tiesībām. Ar "tiesībām uz

18īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras

19tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var

20rīkoties pēc savas gribas. Īpašuma tiesības ietver arī līgumu

21tiesības ar ekonomisku vērtību (sk. Satversmes tiesas 2010.

22gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

232009-100-03 8.2. punktu). Par īpašumu var tikt uzskatīti ļoti

24dažādi prasījumi, proti, tādi prasījumi, kuru izpildi varētu

25pieprasīt, ja pastāv skaidrs tiesisks pamats (sk. Satversmes

26tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7.

27punktu un 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01

2815.2. punktu). Arī nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu

29tad, ja tie jau ir nopelnīti vai pastāv prasība, kuru var

30apmierināt (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra

31sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 15. punktu).

32Vispārīgi Pieteikumu iesniedzējam ir prasījuma tiesības uz

33Termiņdepozīta līguma izpildi. Šāds prasījums ir

34"īpašums" 105. panta izpratnē.

35Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu

36īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs

37ierobežot īpašuma izmantošanu. Savukārt šā panta ceturtais

38teikums paredz valstij tiesības noteiktos gadījumos īpašuma

39tiesības arī atņemt (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002.

40gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2016-08-01 13. punktu).

41Satversmes 105. panta pirmie trīs teikumi un ceturtais teikums

42paredz atšķirīgus ierobežojuma tiesiskuma izvērtēšanas

43kritērijus, tādēļ nosakāms, kura no šīm normām attiecināma uz

44apstrīdētajām normām (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6.

45oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-113-0106 15. punktu).

46Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem

47vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā.

48Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka

49pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

50saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta izriet, ka

51likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību

52normu harmoniju ar starptautiskajām tiesību normām. Latvijai

53saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas

54prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par

55konkretizācijas līdzekli, lai noteiktu demokrātiskas tiesiskas

56valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie

57Satversmē ietverto pamattiesību aizsardzības samazināšanas

58(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā

59Nr. 2019-25-03 18. punktu).

6020.2. Satversmes 105. panta saturs ir noskaidrojams

61kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

62konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola 1. pantu, kā

63arī tā piemērošanas praksi.

64Konvencijas Pirmā protokola 1. pants nosaka:

65"Jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz

66sava īpašuma izmantošanu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu,

67izņemot, ja tas notiek publiskajās interesēs un apstākļos, kas

68noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību

69principiem.

70Iepriekšminētie noteikumi neierobežo valsts tiesības pieņemt

71likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu

72īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai

73nodrošinātu nodokļu vai citu maksājumu vai sodu

74samaksu."

75Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka Konvencijas Pirmā

76protokola 1. pants ietver trīs atsevišķus noteikumus: pirmais,

77kas ietverts pirmajā teikumā un kam piemīt vispārīgs raksturs,

78nosaka tiesības uz īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu; otrais

79noteikums, kas ietverts otrajā teikumā, regulē īpašuma atņemšanu

80un paredz tai zināmus nosacījumus; trešais noteikums, kas

81ietverts trešajā teikumā, piešķir valstīm pilnvaras kontrolēt

82īpašuma izmantošanas kārtību saskaņā ar vispārējām interesēm.

83Tomēr visi šie noteikumi ir savstarpēji saistīti - otrais un

84trešais noteikums attiecas uz iejaukšanos īpašuma tiesību

85netraucētā īstenošanā, un tādēļ tie ir jāinterpretē, ņemot vērā

86pirmajā noteikumā nostiprināto principu (sk., piemēram,

87Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 1999. gada 28.

88oktobra sprieduma lietā "Brumărescu v. Romania",

89pieteikums Nr. 28342/95, 76. punktu, un Eiropas Cilvēktiesību

90tiesas 1982. gada 23. septembra sprieduma lietā "Sporrong

91and Lönnroth v. Sweden", pieteikumi Nr. 7151/75 un Nr.

927152/75, 63. punktu).

93Gadījumā, kad personas īpašuma tiesības saskaņā ar likumu ir

94"dzēstas", Eiropas Cilvēktiesību tiesa personas sūdzību

95skatīs saskaņā ar otro noteikumu, kas attiecas uz īpašuma

96atņemšanu. Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā ir atzīts: lai

97izlemtu, vai ir notikusi īpašuma atņemšana, jāņem vērā ne tikai

98tas, vai notikusi oficiāla īpašuma atsavināšana vai īpašuma

99tiesību nodošana, bet arī jāizpēta faktiskā situācija. Tā kā

100Konvencijas mērķis ir garantēt praktiskas un efektīvas tiesības,

101ir jāpārliecinās par to, vai īpašuma tiesības nav atsavinātas

102de facto (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

1031982. gada 23. septembra sprieduma lietā "Sporrong and

104Lönnroth v. Sweden", pieteikumi Nr. 7151/75 un Nr. 7152/75,

10563. punktu un 1999. gada 28. oktobra sprieduma lietā

106"Brumărescu v. Romania", pieteikums Nr. 28342/95, 76.

107punktu).

10820.3. Satversmes tiesa lietā Nr. 2014-36-01 jau ir

109atzinusi: tas, ka samazinās iespējamie ienākumi no procentiem par

110kapitāla lietošanu, vai pat neiespējamība saņemt atlikušos

111procentu maksājumus nenozīmē, ka pēc būtības tiktu atsavinātas

112prasījuma tiesības uz procentu saņemšanu. Minētais īpašums -

113proti, prasījuma tiesības uz procentu saņemšanu - tiek saglabāts,

114jo valsts pēc apstrīdētās normas pieņemšanas to nepārņem savā

115īpašumā, kā tas būtu gadījumā, ja īpašums tiktu piespiedu kārtā

116atsavināts sabiedrības vajadzībām (sk. Satversmes tiesas 2015.

117gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 15.2.

118punktu).

119Izskatāmajā lietā Pieteikumu iesniedzējs uzsver, ka viņam ir

120atņemtas prasījuma tiesības uz Termiņdepozīta līguma pamatsummas

121atmaksu, un tādēļ atšķirībā no tā, kas tika secināts lietā Nr.

1222014-36-01, ir atzīstams tas, ka notikusi īpašuma tiesību

123atsavināšana Satversmes 105. panta ceturtā teikuma izpratnē.

124Apstrīdētās normas paredz īpašuma izmantošanas ierobežojumu uz

125laiku no atbalsta piešķiršanas līdz atbalsta sniegšanas beigām,

126kā arī gadījumā, kad ir uzsākts komercdarbības likvidācijas

127process, - līdz brīdim, kad ir pilnībā atmaksāts saņemtais

128atbalsts. Vienlaikus apstrīdētās normas paredz arī potenciālu

129pakārtoto saistību kreditoru prasījumu dzēšanu. Taču šo saistību

130dzēšana izriet nevis no tā, ka valsts ir sniegusi atbalstu, bet

131gan no tā, ka, pabeidzot likvidācijas procesu, komercsabiedrībai

132nav pakārtoto saistību kreditoru prasījumu apmierināšanai

133pietiekamu naudas līdzekļu. Proti, Kontroles likuma

1348.1 panta trešā daļa paredz nevis prasījuma tiesību

135atņemšanu pakārtoto saistību kreditoriem, bet gan to, ka pat tādā

136gadījumā ja šie prasījumi nav apmierināti, likvidācijas process

137ir pabeidzams, un komercsabiedrība ir izslēdzama no publiskā

138reģistra. Turklāt atbilstoši šai normai arī atbalsta

139neatmaksāšana nav šķērslis tam, lai komercsabiedrība, pabeidzot

140likvidācijas procesu, tiktu izslēgta no publiskā reģistra.

141Tādējādi apstrīdētās normas paredz nevis pakārtoto saistību

142kreditoru prasījuma tiesību atsavināšanu, bet gan šo tiesību

143izmantošanas ierobežošanu uz noteiktu laiku. Tas, vai pakārtoto

144saistību kreditors faktiski varēs šīs tiesības izmantot, ir

145atkarīgs no tā, kā attīstīsies situācija pēc atbalsta sniegšanas,

146proti, no tā, vai komercsabiedrībai būs pietiekami finanšu

147līdzekļi.

148Īpašuma tiesību atsavināšana Satversmes 105. panta ceturtā

149teikuma izpratnē nevar būt atkarīga tikai no konkrētā gadījuma

150faktiskajiem apstākļiem. Proti, nav iedomājama tāda situācija, ka

151konkrētais īpašums ar tiesību normu tiek un tajā pašā laikā

152netiek atsavināts. Lai atzītu, ka īpašums ticis vai tiek

153piespiedu kārtā atsavināts sabiedrības vajadzībām, ir

154nepieciešama tāda valsts rīcība, kas vērsta uz konkrētā īpašuma

155atņemšanu. Taču apstrīdētās normas šādu valsts rīcību

156neparedz.

157Tādējādi apstrīdētās normas ir aplūkojamas nevis Satversmes

158105. panta ceturtā teikuma, bet gan šā panta pirmo triju teikumu

159tvērumā.

160Līdz ar to apstrīdētās normas

161pakārtoto saistību kreditoram ierobežo Satversmes 105. panta

162pirmajos trijos teikumos noteiktās tiesības uz īpašumu.

1Noskaidrojot, vai ar apstrīdētajām normām

2noteiktais Pieteikumu iesniedzēja īpašuma tiesību ierobežojums ir

3attaisnojams, Satversmes tiesai jāvērtē:

41) vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu;

52) vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis;

63) vai ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (sk.,

7piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra sprieduma

8lietā Nr. 2019-05-01 18. punktu).

1Lai izvērtētu to, vai Pieteikumu iesniedzēja

2īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, Satversmes

3tiesai jāpārbauda:

41) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

5paredzēto kārtību;

62) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

7normatīvo aktu prasībām;

83) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

9varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

10paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes

11tiesas 2015. gada 2. jūlija sprieduma lietā Nr. 2015-01-01 14.

12punktu).

13Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas

14procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sk.

15Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr.

162019-10-0103 25. punktu).

1Pieteikumu iesniedzējs uzskata, ka, pieņemot

2Kontroles likuma 8. panta pirmo daļu, ir pārkāpts labas

3likumdošanas princips. Viņa iebildumi pret minētās normas

4pieņemšanu būtībā ir saistīti ar to, ka tā esot pieņemta steigā

5un bez pienācīga izvērtējuma. Likumdevējs neesot veicis nekāda

6veida izskaidrojošus pētījumus, sociālās ietekmes izvērtējumu,

7riska prognozes un novērtēšanas pasākumus. Likumdevējs neesot arī

8apsvēris visus konkrētā tiesiskā regulējuma ieviešanai un

9izpildei nepieciešamos pasākumus.

10Satversmes tiesa lietā Nr. 2014-36-01 jau vērtēja apstrīdētās

11normas pieņemšanas procesu, tostarp argumentus par tās pieņemšanu

12steidzamības kārtībā un likumdevēja veikto izvērtējumu par tās

13atbilstību augstāka juridiska spēka normām. Tiesa atzina, ka tika

14veikts izvērtējums par Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas

15nepieciešamību un atbilstību Satversmei un Latvijas

16starptautiskajām saistībām. Atbildīgā komisija ir vērtējusi

17Finanšu ministrijas iesniegtos dokumentus un uzklausījusi Saeimas

18Juridiskā biroja pārstāvjus un nozares speciālistus. Kaut arī

19Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa apspriesta ļoti īsā laikā,

20tā pieņemta, ievērojot normatīvajos aktos noteikto kārtību un

21procedūru (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra

22sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 17. punktu).

23Pieteikumu iesniedzējs, pamatojot labas likumdošanas principa

24pārkāpuma esību, nav norādījis tādus pēc būtības jaunus

25argumentus, kas nebūtu izvērtēti lietā Nr. 2014-36-01. Turklāt

26izskatāmajā lietā nav strīda par to, ka Kontroles likuma 8. panta

27pirmā daļa ir izsludināta un publiski pieejama atbilstoši

28normatīvo aktu prasībām, kā arī pietiekami skaidri formulēta.

29Tādējādi ar Kontroles likuma 8.

30panta pirmo daļu paredzētais īpašuma tiesību ierobežojums ir

31noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.

1Pieteikumu iesniedzējs uzskata, ka ar Kontroles

2likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2. punktu, kā arī

3trešo daļu radītais ierobežojums nav noteikts ar pienācīgā

4kārtībā pieņemtu likumu, jo esot pārkāpts labas likumdošanas

5princips.

624.1. Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas

71. un 2. punkts, kā arī trešā daļa pieņemta ar 2017. gada 2.

8februāra likumu "Grozījumi Komercdarbības atbalsta kontroles

9likumā".

10Likumprojekts Nr. 589/Lp12 "Grozījumi Komercdarbības

11atbalsta kontroles likumā" (turpmāk - Grozījumu

12likumprojekts) tika iesniegts Saeimai 2016. gada 1. jūnijā un

13izskatīts trijos lasījumos. Grozījumu likumprojekts pirmajā

14lasījumā tika izskatīts 2016. gada 29. jūnijā, otrajā lasījumā -

152016. gada 22. decembrī un trešajā lasījumā - 2017. gada 2.

16februārī. Grozījumu likumprojekta izskatīšanas laikā par to

17saņemti atbildīgās komisijas un Saeimas Juridiskā biroja

18sagatavotie priekšlikumi, kas apspriesti Budžeta un finanšu

19(nodokļu) komisijas sēdēs (sk. lietas materiālu 7. sēj. 9.‑10.

20lp un 23.‑29. lp). Grozījumu likumprojekta izskatīšanas gaitā

21gan Finanšu ministrija, gan Tieslietu ministrija iesniedza

22atzinumus par Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas

231. un 2. punkta, kā arī trešās daļas atbilstību Satversmes 105.

24pantam un samērīguma principam (sk. lietas materiālu 7. sēj.

2515.‑16. lp un 19.‑22. lp).

26Likums "Grozījumi Komercdarbības atbalsta kontroles

27likumā" pieņemts 2017. gada 2. februārī un izsludināts 2017.

28gada 16. februārī oficiālajā izdevumā "Latvijas

29Vēstnesis" Nr. 36. Tādējādi Kontroles likuma 8.1

30panta otrās daļas 1. un 2. punkts, kā arī trešā daļa ir

31izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā

32kārtībā.

33Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2.

34punktā, kā arī trešajā daļā ietvertais aizliegums no atbalsta

35piešķiršanas brīža līdz atbalsta sniegšanas beigām pildīt

36pakārtotās saistības ir formulēts pietiekami skaidri. Tādējādi

37persona var izprast no šīm normām izrietošo tiesību saturu un

38paredzēt to piemērošanas sekas.

39Lietas dalībnieki ir vienisprātis, un arī Satversmes tiesai

40nerodas šaubas par to, ka Kontroles likuma 8.1 panta

41otrās daļas 1. un 2. punkts, kā arī trešā daļa ir normas, kas ir

42izsludinātas un pieejamas atbilstoši normatīvo tiesību aktu

43prasībām, kā arī pietiekami skaidri formulētas.

4424.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdošanas

45procesam ne vien jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajām

46formālajām prasībām, bet arī jāveicina personu uzticēšanās

47valstij un tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 12.

48aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017‑17‑01 21.3. punktu).

49Likumdošanas procesā jāievēro vispārējie tiesību principi,

50Satversmē un Saeimas kārtības rullī reglamentētie procesuālie

51priekšnoteikumi un prasības. Likumdevējam jāizvērtē likumprojektā

52paredzēto tiesību normu atbilstība augstāka juridiska spēka

53tiesību normām, tostarp Satversmei, starptautiskajām un Eiropas

54Savienības tiesību normām, un jāsaskaņo likumprojektā paredzētās

55tiesību normas un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas

56atbilstoši racionāla likumdevēja principam.

57No labas likumdošanas principa izrietošās prasības ir labas

58likumdošanas principa konkretizācijas elementi, kas citstarp dod

59iespēju saprast, kāpēc likumdevējs noteicis konkrētu pamattiesību

60ierobežojumu un kādu apsvērumu dēļ šāds ierobežojums demokrātiskā

61tiesiskā valstī ir pieļaujams. Šīs prasības ir jāievēro, nosakot

62jebkuru pamattiesību ierobežojumu (sk. Satversmes tiesas 2019.

63gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.1.

64punktu).

65Ar labas likumdošanas principu nav saprotams nekas tāds, kas

66varētu nepamatoti kavēt nepieciešamā regulējuma pieņemšanu. Laba

67likumdošana nozīmē arī to, ka likumdevējs var efektīvi lemt par

68valstij nozīmīgiem jautājumiem, par attiecībām, kas izveidojušās,

69un par to noregulējumu. Pretējā gadījumā likumdošanas process

70nevis veicinātu, bet gan mazinātu personu uzticēšanos valstij un

71tiesībām. Būtiski ir tas, vai likumdošanas process kopumā dod

72iespēju saprast, kāpēc likumdevējs noteicis konkrētu pamattiesību

73ierobežojumu un kādu apsvērumu dēļ šāds ierobežojums demokrātiskā

74tiesiskā valstī ir nepieciešams.

7524.3. Pieteikumu iesniedzējs norāda, ka likumdevējs,

76pieņemot Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un

772. punktu, kā arī trešo daļu, nav izvērtējis šo normu atbilstību

78Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai, kā arī nav veicis šo normu

79ieviešanai nepieciešamo izpēti, nav apsvēris to saderību ar jau

80pastāvošo regulējumu, kā arī šo normu ietekmi uz Pieteikumu

81iesniedzēju. Pieņemot Kontroles likuma 8.1 panta otrās

82daļas 1. un 2. punktu, kā arī trešo daļu, likumdevējs neesot

83apsvēris tiesiskā regulējuma ieviešanai un izpildei nepieciešamos

84pasākumus.

85Grozījumu likumprojekta anotācijā norādīts, ka piedāvātais

86regulējums tieši izriet no Eiropas Savienības izdotajām

87vadlīnijām un pamatnostādnēm, kas ir par pamatu atbalsta

88atzīšanai par saderīgu ar iekšējo tirgu. Tādējādi esot

89nepieciešams izstrādāt un pieņemt regulējumu par to

90komercsabiedrību likvidēšanu, kuras saņēmušas atbalstu un kurām

91Eiropas Komisijas lēmumā par atbalsta saderību ar Eiropas

92Savienības iekšējo tirgu ir noteikts termiņš, līdz kuram tās

93likvidējamas. Tā tiekot nodrošināta lēmuma Nr. 2015/162

94ievērošana un novērsta pakārtoto saistību pildīšana pirms tam,

95kad pilnībā ir atmaksāts atbalsts (sk. likumprojekta

96"Grozījumi Komercdarbības atbalsta kontroles

97likumā" anotācijas I daļas 2. punktu, pieejama:

98http://titania.saeima.lv/).

99Izskatot Grozījumu likumprojektu, Budžeta un finanšu (nodokļu)

100komisija 2016. gada 15. jūnijā lūdza Tieslietu ministriju

101sagatavot izvērtējumu par Kontroles likuma 8.1 panta

102otrās daļas 1. un 2. punkta, kā arī trešās daļas atbilstību

103Satversmes 105. pantam (sk. lietas materiālu 7. sēj. 14.

104lp). Tieslietu ministrija to sagatavoja 2016. gada 4. jūlijā

105(sk. lietas materiālu 7. sēj. 15.‑16. lp). Saeimas Budžeta

106un finanšu (nodokļu) komisija 2016. gada 20. septembra sēdē,

107sagatavojot Grozījumu likumprojektu izskatīšanai Saeimas sēdē

108pirmajā lasījumā, lūdza Finanšu ministriju sniegt papildu

109izvērtējumu par Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas

1101. un 2. punkta, kā arī trešās daļas atbilstību Satversmes 105.

111pantam (sk. lietas materiālu 7. sēj. 3.‑5. lp). Finanšu

112ministrija atzinumu sagatavoja 2016. gada 4. oktobrī (sk.

113lietas materiālu 7. sēj. 19.‑22. lp).

114Finanšu ministrija sākotnēji viedokli par Grozījumu

115likumprojektu sniedza Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas

1162016. gada 20. septembra sēdē, skaidrojot, ko ar šo likumprojektu

117paredzēts regulēt un tā nepieciešamību, tostarp, ka tas izriet no

118prasībām, kas noteiktas Eiropas Savienības tiesību aktos (sk.

119Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2016. gada 20. septembra

120sēdes audioierakstu lietas materiālu 7. sēj). Tāpat minētajā

121komisijas sēdē pēc Tieslietu ministrijas atzinuma saņemšanas ir

122uzklausīta šī ministrija un Saeimas Juridiskais birojs, un ir

123notikušas diskusijas (sk. lietas materiālu 7. sēj. 4.‑5.

124lp). Finanšu ministrijas un Tieslietu ministrijas atzinumi

125vērtēti arī Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2016. gada 13.

126decembra sēdē, un ir uzklausīta Finanšu ministrija (sk. lietas

127materiālu 7.sēj. 9.‑11. lp un Budžeta un finanšu (nodokļu)

128komisijas 2016. gada 13. decembra sēdes audioierakstu lietas

129materiālu 7. sēj).

130Saeimas 2016. gada 29. septembra sēdē, izskatot Grozījumu

131likumprojektu pirmajā lasījumā, ziņotāja deputāte Inguna Sudraba

132informēja deputātus par šā likumprojekta būtību, tostarp tika

133norādīts, ka likumprojektā paredzētais regulējums "nepieļauj

134Eiropas Savienības iekšējā tirgus kropļošanu tajā gadījumā, ja

135pakārtotie kreditori gūst atbalstu" (sk. Saeimas 2016.

136gada 29. septembra sēdes stenogrammu, pieejama Saeimas

137likumprojektu reģistrā). No Saeimas 2016. gada 22. decembra

138sēdes stenogrammas izriet, ka deputātiem bija zināmi Tieslietu

139ministrijas un Finanšu ministrijas atzinumi un to saturs (sk.

140Saeimas 2016. gada 22. decembra sēdes stenogrammu, pieejama

141Saeimas likumprojektu reģistrā).

142Tādējādi Finanšu ministrijas un Tieslietu ministrijas veiktā

143Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2.

144punkta, kā arī trešās daļas satversmības analīze un sniegtā

145informācija par Eiropas Savienības regulējumā noteiktajām

146prasībām atbildīgajā komisijā un arī Saeimas sēdēs tika

147izvērtēta.

148Līdz ar to, pieņemot Kontroles likuma 8.1 panta

149otrās daļas 1. un 2. punktu, kā arī trešo daļu, likumdevēja

150rīcībā bija pietiekama informācija un tas ir vērtējis šo normu

151atbilstību gan Satversmei, gan Eiropas Savienības tiesībām.

152Tādējādi ar Kontroles likuma 8.1 panta

153otrās daļas 1. un 2. punktu, kā arī trešo daļu paredzētais

154īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā

155pieņemtu likumu.

1Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

2apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

3ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

4labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

5decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

6Ja ir noteikti personas tiesību ierobežojumi, tad pienākums

7uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes

8tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto

9aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk., piemēram, Satversmes

10tiesas 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01 18.

11punktu).

12Saeima norāda, ka apstrīdētajās normās ietvertā pakārtoto

13saistību kreditoru īpašuma tiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis

14ir gan sabiedrības labklājības nodrošināšana, gan demokrātiskas

15valsts iekārtas aizsardzība. Savukārt Pieteikumu iesniedzējs

16uzskata, ka šā ierobežojuma leģitīmais mērķis ir sabiedrības

17labklājības aizsardzība, bet Eiropas Savienības tiesības neesot

18Latvijai uzlikušas pienākumu pieņemt apstrīdētās normas. Tādējādi

19to mērķis neesot ievērot saistības, kas izriet no Latvijas

20dalības Eiropas Savienībā.

21Likumprojekta "Komercdarbības atbalsta kontroles

22likums" (turpmāk - Kontroles likuma projekts) izskatīšanas

23ietvaros, Finanšu ministrija iesniedza priekšlikumu par likuma 8.

24panta pirmo daļu. Finanšu ministrija šīs normas mērķi formulēja

25tā: "[..] nepieļaut komercsabiedrībām, kuras saņēmušas vai

26plāno saņemt atbalstu, kas tiek piešķirts finanšu grūtībās

27nonākušām komercsabiedrībām, un kurām ir pakārtotās saistības,

28primāri veikt nevis saņemtā atbalsta atmaksu, bet gan pakārtoto

29saistību izpildi, kas ir pretrunā ar sabiedrības un nodokļu

30maksātāju interesēm. [..] Atbilstoši likumprojektā noteiktajam

31tiek prezumēts, ka sniegtais atbalsts komercsabiedrībām tiks

32primāri izmantots komercsabiedrību darbības nodrošināšanai, nevis

33atsevišķu indivīdu mantisko interešu īstenošanai" (sk.

34lietas materiālu 5. sēj. 63. lp.).

35Savukārt Grozījumu likumprojekta anotācijā norādīts, ka šis

36likumprojekts paredz speciālu likvidācijas regulējumu attiecībā

37uz visām komercsabiedrībām, kuras saņēmušas atbalstu. Speciāla

38regulējuma izveide attiecībā uz šādām komercsabiedrībām ir

39pamatota ar svarīgām nodokļu maksātāju un visas sabiedrības

40interesēm - nepieļaut atbalstam piešķirtā finansējuma izmantošanu

41pakārtoto saistību izpildei, nevis saņemtā atbalsta atmaksai.

42Neizstrādājot un nepieņemot šādu speciālu regulējumu, valsts

43nesaņemtu atbalsta summas atmaksu. Tas nonāktu pretrunā ar lēmumā

44Nr. 2015/126 noteikto sloga sadales principu (sk.

45likumprojekta "Grozījumi Komercdarbības atbalsta kontroles

46likumā" anotācijas I daļas 2. punktu, pieejama:

47www.saeima.lv).

48No Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2.

49punkta, kā arī trešās daļas izstrādes materiāliem izriet, ka arī

50tādos gadījumos, kad ir skaidrs, ka atbalsts netiks atgūts, un

51komercsabiedrība, kas saņēmusi atbalstu, tiek likvidēta, ir

52nepieciešams nodrošināt sloga sadales principa ievērošanu un to,

53ka valsts pēc iespējas atgūst ar atbalstu sniegtos līdzekļus. Šo

54normu nepieciešamība izriet no lēmuma Nr. 2015/162 (sk.

55Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2016. gada 20. septembra

56sēdes audioierakstu lietas materiālu 7. sēj).

57Ņemot vērā minēto, secināms, ka apstrīdēto normu pieņemšanas

58pamatā bija Eiropas Savienības izvirzītā prasība nepieļaut to, ka

59komercsabiedrības, kuras saņēmušas vai plāno saņemt atbalstu un

60kurām ir pakārtotās saistības, veic nevis saņemtā atbalsta

61atmaksu, bet gan pakārtoto saistību izpildi. Atbalsta sniegšana

62ir cieši saistīta ar Eiropas Savienības regulējumu. Vispārīgi šis

63jautājums ir regulēts LESD 107. un 108. pantā, un uz šo pantu

64pamata ir izdoti vairāki citi Eiropas Savienības tiesību akti,

65tostarp Banku darbības paziņojums, un pieņemts lēmums Nr.

662015/162.

67Tādējādi apstrīdētajās normās noteiktais ierobežojums, kas

68liedz saņemt pakārtoto saistību pamatsummas atmaksu, atbilstoši

69Eiropas Savienības izvirzītajām prasībām kalpo mērķim nodrošināt

70to, ka pakārtoto saistību kreditori nesaņem nepamatotu labumu,

71valsts līdzekļi netiek izšķērdēti un atbalstā saņemtā naudas

72summa pēc iespējas atgriežas valsts budžetā. Šis ierobežojums

73vērsts uz to, lai tiktu nodrošinātas svarīgas nodokļu maksātāju

74un visas sabiedrības intereses. Ir būtiski tas, lai pakārtoto

75saistību kreditori uzņemtos samērīgu nastu salīdzinājumā ar to

76slogu, kuru uzņemas nodokļu maksātāji, kad komercsabiedrībai tiek

77sniegts atbalsts.

78Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību

79ierobežojuma leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības

80nodrošināšana.

1Konstatējot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

2mērķi, nepieciešams izvērtēt ierobežojuma atbilstību samērīguma

3principam. Arī tiesiskās paļāvības princips prasa līdzsvarot

4personu tiesisko paļāvību ar sabiedrības interesēm (sk.

5Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr.

62009-08-01 25. punktu un 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā

7Nr. 2010-12-03 15. punktu).

8Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

9jānoskaidro:

101) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

11sasniegšanai;

122) vai nepastāv personu pamattiesības mazāk ierobežojoši

13(saudzējošāki) līdzekļi;

143) vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda

15tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu (sk.,

16piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā

17Nr. 2010-60-01 23. punktu).

18Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst

19kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma

20principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas

212002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu

22daļas 3.1. punktu).

1Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

2piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda,

3vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmo mērķi.

4Pēc Pieteikumu iesniedzēja ieskata, apstrīdētās normas neesot

5piemērots līdzeklis sloga sadales principa ieviešanai. Savukārt

6Saeima norāda, ka apstrīdētās normas ir piemērotas leģitīmā mērķa

7sasniegšanai. Ar tām esot panākts, ka tiek ievērotas Eiropas

8Savienības tiesību normas atbalsta jomā un atbalstu saņēmusi

9komercsabiedrība, cik vien tas iespējams, atmaksā šo atbalstu.

10Atgūtie naudas līdzekļi tiekot ieskaitīti valsts budžetā un varot

11tikt izmantoti sabiedrības interesēs.

12Jau kopš Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma, kas

13parakstīts Romā 1957. gada 25. martā, valsts atbalsta politika ir

14bijusi konkurences politikas neatņemama sastāvdaļa, un Eiropas

15Komisijas uzdevums ir bijis novērst to, ka dalībvalstu

16piešķirtais atbalsts pārmērīgi kropļo konkurenci. Konkurences

17politika balstās uz domu, ka tirgus ekonomika ir labākā garantija

18dzīves apstākļu uzlabošanai Eiropas Savienībā tās pilsoņu labā,

19kas ir viens no Eiropas Savienības pamatmērķiem. Ir jāapzinās, ka

20atbalstu nākas finansēt nodokļu maksātājiem, un tas nozīmē

21alternatīvās izmaksas. Atbalsta sniegšana komercsabiedrībām

22nozīmē to, ka tiek atņemts finansējums citām politikas jomām.

23Valsts līdzekļi ir ierobežoti, un tie ir vajadzīgi daudziem

24svarīgiem mērķiem, piemēram, izglītībai, veselības aprūpei,

25valsts drošībai, sociālajai aizsardzībai un citiem (sk.

26Eiropas Komisijas 2005. gada 7. jūnija Valsts atbalsta rīcības

27plāna 5., 6. un 8. punktu, pieejams:

28https://eur-lex.europa.eu/).

29LESD 107. panta pirmā daļa paredz vispārēju aizliegumu

30dalībvalstīm piešķirt atbalstu. Tomēr šā panta otrajā un trešajā

31daļā ir noteikti gadījumi, kad atbalsts ir uzskatāms vai var tikt

32uzskatīts par saderīgu ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu. Viens

33no šādiem gadījumiem ir tas, kas paredzēts LESD 107. panta 3.

34punkta "b" apakšpunktā, proti, par saderīgu ar iekšējo

35tirgu var uzskatīt atbalstu, kas novērš nopietnus traucējumus

36kādas dalībvalsts tautsaimniecībā.

37LESD 108. pants piešķir Eiropas Komisijai plašas pilnvaras

38lemt par atbalsta saderīgumu ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu.

39Lai nodrošinātu šādu saderīgumu, Eiropas Komisija, pieņemot

40lēmumu par atbalstu, lēmumā var ietvert pasākumus, kas valstij

41jāveic. Konkrētajā gadījumā lēmums Nr. 2015/162 satur noteikumus

42par pasākumiem, kādi veicami konkurences izkropļojumu mazināšanai

43un sloga sadales nostiprināšanai. Eiropas Komisija lēmuma Nr.

442015/162 113. apsvērumā norādījusi, ka atbalsts tiks pārbaudīts,

45pamatojoties uz Banku darbības paziņojumu.

46Kā izriet no Banku darbības paziņojuma 3. punkta, tas, kā arī

47visi atsevišķie lēmumi par atbalsta pasākumiem un shēmām, kas

48ietilpst šo paziņojumu darbības jomā, pieņemti, pamatojoties uz

49LESD 107. panta 3. punkta "b" apakšpunktu. Eiropas

50Savienības Tiesa ir atzinusi, ka Banku darbības paziņojums nevar

51dalībvalstīm radīt autonomas saistības, bet ar to tikai tiek

52izvirzīti nosacījumi, kas jāievēro, lai nodrošinātu bankām

53finanšu krīzes apstākļos piešķirtā atbalsta saderību ar Eiropas

54Savienības iekšējo tirgu. Tas Eiropas Komisijai ir jāņem vērā,

55īstenojot plašo rīcības brīvību, kas tai piešķirta saskaņā ar

56LESD 107. panta 3. punkta "b" apakšpunktu (sk.

57Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 19. jūlija sprieduma lietā

58C-526/14 "Kotnik and Others" 44. punktu).

59Citiem vārdiem sakot, Banku darbības paziņojums nav uzskatāms

60par tādu, kas uzliktu dalībvalstīm pienākumu veikt tā 40.‑46.

61punktā paredzētos sloga sadales pasākumus. Tomēr Banku darbības

62paziņojumam ir autoritatīvs spēks un tas nozīmē, ka Eiropas

63Komisija visdrīzāk paziņoto atbalstu vērtēs, ņemot vērā Banku

64darbības paziņojumā izvirzītos noteikumus un nosacījumus. Tikai

65izņēmuma gadījumā tā apstiprinās tādu atbalsta projektu, kas

66neatbilst Banku darbības paziņojumā noteiktajiem kritērijiem

67(sal. sk. Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 19. jūlija

68sprieduma lietā C-526/14 "Kotnik and Others." 43.

69punktu).

70Tas attiecas arī uz apstākļiem, kādi bija izveidojušies,

71sniedzot atbalstu AS "Parex banka", proti, lemjot par

72pasākumiem, kas nepieciešami, lai jau piešķirtais atbalsts tiktu

73atzīts par saderīgu ar Eiropas Savienības iekšējo tirgu.

74Banku darbības paziņojuma 40.‑46. punktā citstarp kā atbalsta

75atļaušanas nosacījums ir paredzēts akcionāru un pakārtoto

76saistību kreditoru sloga sadalījums. Banku darbības paziņojuma

7741. punktā noteikts: pēc tam, kad zaudējumu kompensēšanai

78izmantots pašu kapitāls, atbilstīgs sloga sadalījums parasti

79ietvers hibrīdkapitāla turētāju un pakārtoto parādu turētāju

80ieguldījumu. Hibrīdkapitāla un pakārtotā parāda turētājiem ir

81jāiegulda līdzekļi, lai maksimāli samazinātu kapitāla iztrūkumu.

82Šāds ieguldījums var būt vai nu pārvēršana pirmā līmeņa pamata

83kapitālā, vai instrumentu pamatsummas norakstīšana. Jebkurā

84gadījumā likumīgi iespējamā apmērā ir jānovērš saņēmēja naudas

85aizplūšana šādu vērstpapīru turētājiem.

86Lēmuma Nr. 2015/162 72. apsvērumā citstarp norādīts, ka AS

87"Reverta" pārsniedza iepriekš apstiprinātās

88likviditātes summas daļēji tieši tā iemesla dēļ, ka pēc atbalsta

89saņemšanas joprojām tika veikti procentu maksājumi pakārtoto

90saistību kreditoriem. Lai novērstu to, ka no papildu atbalsta

91sniegšanas labumu gūtu pakārtoto saistību kreditori, šā lēmuma

9273. apsvērumā Latvija apņēmās:

931) nodrošināt to, ka AS "Citadele" un AS

94"Reverta", kā arī to radniecīgie uzņēmumi nevienam

95savam subordinētajam kreditoram un akcionāram (kas nav pati

96Latvijas valsts vai ERAB) nemaksā procentus vai dividendes par

97esošajiem kapitāla instrumentiem, līdz un ja vien AS

98"Reverta" un/vai AS "Citadele banka"

99piešķirtais atbalsts būs pilnīgi atmaksāts un ja vien nepastāv

100juridisks pienākums to darīt. Ciktāl šāds juridisks pienākums

101pastāv, Latvija apņemas tos pēc iespējas drīz atcelt (katrā ziņā

102vēlākais līdz 2015. gada 30. aprīlim);

1032) neatmaksāt nekādu piešķirtu un vēl neatmaksātu

104kredītsaistību pamatsummu no pārmantoto subordinēto aizdevumu

105vidus, ja vien un līdz viss AS "Reverta"/AS

106"Citadele banka" piešķirtais atbalsts būs pilnīgi

107atmaksāts;

1083) veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka

109vēlākais līdz 2015. gada 30. aprīlim tiek ieviestas tiesību

110normas, kas nepieciešamas, lai varētu ievērot iepriekš minētās

111apņemšanās.

112Kā izriet no lēmuma Nr. 2015/162 147., 156., 165., 166., 167.

113apsvēruma un 2. panta Eiropas Komisija ir pozitīvi vērtējusi šo

114apņemšanos un secinājusi, ka sniegtais atbalsts atbilst sloga

115sadales prasībām, kas izklāstītas Banku darbības paziņojumā.

116Finanšu ministrija norāda: sloga sadales princips nodrošina

117to, ka finansiālās grūtībās nonākušai komercsabiedrībai radušos

118zaudējumu segšanā piedalās arī tās akcionāri un investori (sk.

119lietas materiālu 6. sēj. 5. lp. un 7. sēj. 41. lp).

120Apstrīdētās normas nodrošinot arī to, ka atbalsta veidā

121komercsabiedrībā ieguldītie finanšu līdzekļi tiek izmantoti

122sabiedrības vajadzībām un valsts attīstības nodrošināšanai, pēc

123iespējas novēršot to, ka no atbalsta, kas sniegts

124komercsabiedrībai, nepamatotu labumu gūst atsevišķas personas,

125kas šajā gadījumā ir pakārtoto saistību turētāji (sk. lietas

126materiālu 6. sēj. 5. lp.).

127Apstrīdētās normas nosaka aizliegumu pildīt pakārtotās

128saistības, tai skaitā aprēķināt, uzkrāt vai izmaksāt procentus

129vai citu atlīdzību, līdz pilnībā ir atmaksāts saņemtais atbalsts.

130Šāds aizliegums ir saskanīgs ar minēto Latvijas apņemšanos.

131Likumdevējam jāizvēlas tāds līdzeklis savu apņemšanos

132īstenošanai, kurš atbilstu Satversmei un Latvijas

133starptautiskajām saistībām. Latvija ir transponējusi principus un

134nosacījumus, kas tai bija jāievēro, lai Eiropas Komisija atzītu

135papildu atbalsta piešķiršanu par saderīgu ar Eiropas Savienības

136iekšējo tirgu, un līdz ar to nodrošinātu, ka atbalsts ir sniegts

137sabiedrības interesēs.

138Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ar atbalstu visa sabiedrība

139tiek pasargāta no negatīvajām sekām, ko varētu radīt

140komercsabiedrības neveiksmīga pārvaldīšana un sekojošā

141maksātnespēja. Sniedzot atbalstu, valsts iegūst kontrolējošu

142ietekmi uz komercsabiedrības finanšu līdzekļiem, tāpēc valstij ir

143jānodrošina tāda komercsabiedrības pārvaldīšana, lai pēc iespējas

144tiktu aizsargātas sabiedrības intereses. Ierobežojot

145komercsabiedrības tiesības pildīt pakārtotās saistības, tiek

146nodrošināta piešķirtā atbalsta izlietošana komercsabiedrības

147interesēs, proti, komercsabiedrības restrukturizācijai un

148normālas komercdarbības atjaunošanai, tādējādi nodrošinot arī to,

149ka komercsabiedrībā ieguldītie valsts finanšu līdzekļi pēc

150iespējas tiek izlietoti sabiedrības interesēs, turklāt tiek

151veicināta valsts ieguldīto finanšu līdzekļu atgūšana (sk.

152Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr.

1532014-36-01 20. punktu).

154Komercsabiedrībai pēc atbalsta saņemšanas turpmāk jādarbojas

155tā, lai maksimāli optimizētu šā atbalsta atgūšanu un to atmaksātu

156valsts budžetā. Tādēļ ir nepieciešama sloga sadale un

157ierobežojumi, kas liedz pakārtoto saistību kreditoriem saņemt

158viņu prasījumu apmierinājumu. Taču ir iespējami gadījumi, kad

159tiek uzsākta konkrētās komercsabiedrības likvidācija. Arī šādā

160gadījumā ir būtiski veicināt valsts ieguldīto finanšu līdzekļu

161atgūšanu. Sabiedrības interesēs ir nodrošināt, ka pakārtoto

162saistību kreditori savu saistību apmierinājumu nesaņem visu to

163laiku, kamēr nav atmaksāts atbalsts.

164Tādējādi ar apstrīdēto normu palīdzību tiek nodrošināta

165sabiedrības interešu aizsardzība.

166Līdz ar to likumdevēja izmantotie līdzekļi ir

167piemēroti pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa

168sasniegšanai.

1Apstrīdētajās normās noteiktie tiesību ierobežojumi

2ir nepieciešami, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat

3iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu

4ierobežotas mazāk. Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits,

5bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt

6vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

713. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19.

8punktu).

9Pēc Pieteikumu iesniedzēja ieskata, apstrīdēto normu leģitīmo

10mērķi var sasniegt vairākos citos, viņa pamattiesības mazāk

11ierobežojošos veidos. Savukārt Saeima norāda, ka Pieteikumu

12iesniedzēja norādītos alternatīvos līdzekļus nevar uzskatīt par

13saudzējošākiem leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļiem. Pieņemot

14apstrīdētās normas, likumdevējs esot vērtējis, vai nepastāv

15saudzējošāki līdzekļi, ar ko sasniegt leģitīmo mērķi. Tomēr

16neviens no šiem līdzekļiem mērķi nesasniegtu tādā pašā

17kvalitātē.

1828.1. Kā jau tika atzīts iepriekš šajā spriedumā,

19nepieciešamība pieņemt apstrīdētās normas izrietēja no Eiropas

20Savienības tiesībām. Tādējādi visupirms noskaidrojams, vai Banku

21darbības paziņojums un lēmums Nr. 2015/162 paredzēja valsts

22rīcības brīvību attiecīgo prasību ieviešanā.

23Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka Banku darbības

24paziņojumā nav pieprasīts, lai tā 40.‑46. punktā minētie sloga

25sadales pasākumi tiktu veikti kādā īpašā veidā vai kārtībā

26(sk. Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 30. oktobra

27sprieduma lietā C-526/14 "Kotnik and Others" 72.

28punktu). Taču jebkurā gadījumā ar šiem pasākumiem ir

29jāsasniedz tas mērķis, kura dēļ sloga sadale vispār noteikta par

30nepieciešamu, proti, jānovērš tāda situācija, ka pakārtoto

31saistību kreditori gūst nepamatotu labumu no atbalsta

32piešķiršanas.

33Līdz ar to, vispārīgi ieviešot prasības, kas izriet no Eiropas

34Savienības tiesību aktiem, tostarp no Banku darbības paziņojuma,

35var būt iespējami vairāki risinājumi un dažādi regulējumi, taču

36tiem jebkurā gadījumā jābūt tādiem, kas nodrošina iepriekš minētā

37sloga sadales mērķa sasniegšanu.

38Lēmuma Nr. 2015/162 73. apsvērumā noteikts, ka Latvija savu

39apņemšanos nepieļaut naudas aizplūšanu pie AS "Reverta"

40pakārtoto saistību kreditoriem izpildīs ar vienu no šādiem trim

41līdzekļiem: ar tiesību aktu nosakot aizliegumu veikt maksājumus,

42konvertējot prasījumu pirmā līmeņa kapitālā bez balsstiesībām vai

43prasījumu norakstot. Taču visi šie līdzekļi pakārtoto saistību

44kreditorus ietekmētu vienlīdz smagi, proti, jebkurā gadījumā

45pakārtoto saistību kreditoriem nebūtu iespēju saņemt sava

46prasījuma apmierinājumu pirms tam, kad AS "Reverta"

47atmaksā saņemto atbalstu. Uz to norāda arī pieaicinātā persona

48LL.M. Uģis Zeltiņš (sk. lietas materiālu 6. sēj. 77.

49lp.)

5028.2. Satversmes tiesa ir kompetenta pārbaudīt, vai

51likumdevējs, ierobežojot personas pamattiesības, ir pienācīgi

52izvērtējis tādu alternatīvu līdzekļu esību, kuri pamattiesības

53aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada

5430. marta sprieduma lietā Nr. 2009-85-01 19. punktu). Tāpat

55tiesa var norādīt, ka šādi alternatīvi līdzekļi pastāv (sk.

56Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr.

572005-09-01 14.3. punktu). Konstatējot, ka ir kaut viens mazāk

58ierobežojošs līdzeklis, ir arī pamats atzīt, ka apstrīdētā norma

59nesamērīgi ierobežo pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2009.

60gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 17.2.

61punktu).

6228.2.1. Pieteikumu iesniedzējs uzskata, ka leģitīmo

63mērķi būtu iespējams sasniegt, pirmkārt, apstrīdētajās normās

64paredzot pienākumu ievērot principu "neviens kreditors nav

65sliktāks nekā citi" un, otrkārt, paredzot pakārtoto saistību

66dzēšanu uz līguma pamata vai pret taisnīgu atlīdzību uz likuma

67pamata.

68Lai ieviestu sloga sadales principu, nav pieļaujams tas, ka

69pakārtoto saistību kreditors saņem sava prasījuma apmierinājumu

70pirms tam, kad ir atmaksāts atbalsts. Pakārtoto saistību dzēšana

71uz līguma pamata nozīmētu, ka pakārtoto saistību kreditori vismaz

72daļēji saņemtu sava prasījuma apmierinājumu, jo vienošanās ir

73kompromisa rezultātā panākts divu pušu gribas izteikums. Savukārt

74taisnīga atlīdzība uz likuma pamata jau pati par sevi nozīmē to,

75ka pakārtoto saistību kreditoriem tiek piešķirti naudas

76līdzekļi.

77Tādējādi šie Pieteikumu iesniedzēja minētie alternatīvie

78līdzekļi nesasniegtu pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi

79tādā pašā kvalitātē.

8028.2.2. Likumdevējs, pieņemot Kontroles likuma 8. panta

81pirmo daļu, ir vērtējis divus alternatīvus līdzekļus -

82komercsabiedrības vienpusēju atkāpšanos no pakārtoto saistību

83izpildes un komercsabiedrības maksātnespējas procesa uzsākšanu.

84Finanšu ministrija, iesniedzot priekšlikumu par 8. panta pirmās

85daļas iekļaušanu Kontroles likuma projektā, norādījusi, ka,

86vienpusēji atkāpjoties no pakārtoto saistību izpildes, pastāv

87būtiski tiesvedību riski, tostarp iespēja tiesvedības laikā

88piemērot prasības nodrošinājumu. Turklāt šāds risinājums esot

89uzskatāms par pakārtoto saistību turētājiem nelabvēlīgāku. Arī

90maksātnespējas procesa uzsākšana esot pakārtoto saistību

91turētājiem nelabvēlīgāka, jo esot jāievēro valsts kā vienīgā

92nodrošinātā kreditora prioritāte attiecībā pret citiem

93komercsabiedrības kreditoriem (sk. finanšu ministra vēstuli

94lietas materiālu 5. sēj. 70.‑71. lp.).

95Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka neviens no minētajiem

96līdzekļiem ar Kontroles likuma 8. panta pirmo daļu noteiktā

97ierobežojuma leģitīmo mērķi nesasniegtu tādā pašā kvalitātē. Tie

98ne tikai apdraudētu pašas komercsabiedrības darbību un līdz ar to

99arī visu sabiedrību, bet pat radītu vēl nelabvēlīgāku situāciju

100Pieteikumu iesniedzējiem un citiem pakārtoto saistību subjektiem

101(sk. Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā

102Nr. 2014-36-01 21. punktu). Izskatāmajā lietā Satversmes

103tiesai nav pamata izdarīt citādu secinājumu, lai arī šīs lietas

104izskatīšanas priekšmets ir nevis procentu maksājumu saņemšana,

105bet Termiņdepozīta līguma pamatsummas atmaksa. Abos minētajos

106gadījumos ir nepieciešams nodrošināt to, ka ieguldītie valsts

107līdzekļi netiek izlietoti pretēji sabiedrības interesēm un tiek

108pēc iespējas ieskaitīti atpakaļ valsts budžetā.

10928.2.3. Likumdevējs, pieņemot Kontroles likuma

1108.1 panta otrās daļas 1. un 2. punktu, kā arī trešo

111daļu, ir vērtējis divus alternatīvus līdzekļus -

112komercsabiedrības likvidāciju un maksātnespējas procesa uzsākšanu

113(sk. lietas materiālu 7. sēj. 21. lp, likumprojekta

114"Grozījumi Komercdarbības atbalsta kontroles likumā"

115anotācijas I daļas 2. punktu). Finanšu ministrija Budžeta un

116finanšu (nodokļu) komisijas 2016. gada 13. decembra sēdē, kurā

117tika vērtēts Grozījumu likumprojekts Saeimas sēdei 2. lasījumā,

118norādīja, ka gan tā, gan Tieslietu ministrija nonākušas pie

119secinājuma, ka ar maksātnespējas tiesisko regulējumu pakārtoto

120saistību kreditoru līdzekļi nebūtu mazāk ierobežoti (sk.

121Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2016. gada 13. decembra

122sēdes audioierakstu lietas materiālu 7. sēj). Pieteikumu

123iesniedzējs, argumentējot, ka ar apstrīdētajām normām nav

124ieviests princips "neviens kreditors nav sliktāks par

125citiem", uzsver, ka komercsabiedrības maksātnespēja un

126likvidācija viņa tiesības skartu mazāk.

127Banku darbības paziņojuma 46. punkts noteic, ka ir jāievēro

128princips "neviens kreditors nav sliktāks par citiem".

129Tas nozīmē, ka pakārtoto saistību kreditori nesaņem mazāku summu

130par to, kādu tie būtu saņēmuši, ja atbalsts nebūtu piešķirts.

131Eiropas Savienības Tiesa atzinusi, ka sloga sadales pasākumi,

132kas ir noteikti kā priekšnosacījums atbalsta piešķiršanai bankai,

133kurā konstatēts iztrūkums, nevar apdraudēt pakārtoto kreditoru

134tiesības uz īpašumu tādā apmērā, kādā tās tiktu apdraudētas

135maksātnespējas procedūras laikā, ja šāds atbalsts netiktu

136piešķirts (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 19. jūlija

137sprieduma lietā C-526/14 "Kotnik and Others." 78.

138punktu).

139No minētā izriet, ka sloga sadales pasākumu rezultātā

140pakārtoto saistību kreditoru stāvoklis nevar tikt pasliktināts

141salīdzinājumā ar situāciju, kāda izveidotos tad, ja atbalsts

142netiktu sniegts. Taču šis princips ir saprotams nevis kā tāds,

143kas izslēgtu paša sloga sadales ieviešanu, bet gan kā tāds, kas

144nodrošina samērīgu sloga sadales ieviešanu, proti, to, lai

145pakārtoto saistību kreditoriem nebūtu jāuzņemas nepamatoti smags

146slogs. Princips "neviens kreditors nav sliktāks par

147citiem" nenozīmē to, ka sloga sadalē iesaistīta pakārtoto

148saistību kreditora prasījumam jātiek apmierinātam vienā kārtā ar

149citiem kreditoriem (sk. pieaicinātās personas LL.M. Uģa

150Zeltiņa viedokli lietas materiālu 6. sēj. 76. lp.).

151Saeima norāda, ka atbalsta nepiešķiršanas gadījumā būtu

152uzsākts AS "Parex banka" maksātnespējas process, pēc

153kura pasludināšanas apstātos aizdevuma (kredīta) lietošanas

154procentu pieaugums. Šādu viedokli pauž arī Tieslietu ministrija

155(sk. lietas materiālu 5. sēj. 103. lp.).

156Procentu maksājumiem nenoliedzami ir ekonomiska vērtība. Ar

157tiem tiek papildināts personas naudas līdzekļu - tai piederošā

158īpašuma - apmērs. Lietā nav strīda par to, ka līdz 2014. gada 1.

159jūlijam, kad spēkā stājās Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa,

160par pakārtotajām saistībām tika aprēķināti un maksāti procenti.

161Taču to pieaugums atbilstoši Maksātnespējas likuma 63. panta

162pirmās daļas 3. punktam un Kredītiestāžu likuma 149. panta 3.

163punktam apstātos līdz ar maksātnespējas procesa

164pasludināšanu.

165Tādējādi pakārtoto saistību kreditori no atbalsta piešķiršanas

166guva tādu labumu, kādu nebūtu guvuši, ja atbalsts netiktu

167piešķirts un tiktu uzsākts AS "Parex banka"

168maksātnespējas process. Tādā gadījumā šo kreditoru stāvoklis būtu

169vēl sliktāks, jo maksātnespējas tiesiskais regulējums nepieļautu

170procentu maksājumus.

171Finanšu ministrija norāda, ka tādā gadījumā, ja AS "Parex

172banka" nesaņemtu atbalstu, tā būtu likvidējama un atbilstoši

173Kredītiestāžu likuma 139.3 panta 4. punktam pakārtoto

174saistību prasījumu apmierināšana nebūtu iespējama, jo šie

175prasījumi kreditoru hierarhijā atrodas viszemāk, tikai pirms

176akcionāru prasījumiem (sk. lietas materiālu 6. sēj. 13.

177lp.). Šādu viedokli pauž arī Finanšu un kapitāla tirgus

178komisija (sk. lietas materiālu 5. sēj. 94. lp.).

179Satversmes tiesa ir atzinusi, ka atbilstoši vispārīgajam

180kredītiestādes kreditoru prasījumu apmierināšanas regulējumam

181kredītiestādes pakārtoto saistību aizdevēji un akcionāri tiek

182aizsargāti daudz mazākā mērā nekā noguldītāji. Turklāt neviens

183likums negarantē, ka komersants savus prasījumus vienmēr varēs

184īstenot, jo pastāv dažādi riski, kas var ietekmēt šo iespēju.

185Piemēram, komercsabiedrība var kļūt maksātnespējīga, un tādā

186gadījumā nav garantēts tas, ka kreditori varēs īstenot savus

187prasījumus (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta

188sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 17.3. punktu).

189No pieaicinātās personas Mg. iur. Gaida Bērziņa

190norādītā izriet, ka kredītiestāžu maksātnespējas regulējums

191būtiski neatšķiras no citu komercsabiedrību maksātnespējas

192regulējuma. Ja maksātnespējas procesā tiktu atzīts kreditora

193prasījums, kas izriet no pakārtotās saistības, tas saskaņā ar

194Kontroles likuma 8. panta pirmo daļu tiktu apmierināts tikai pēc

195visu citu kreditoru prasījumu apmierināšanas, bet pirms akcionāru

196prasījumu apmierināšanas - ar nosacījumu, ka ir pilnībā atmaksāts

197saņemtais atbalsts. Naudas līdzekļu trūkuma dēļ parādnieks tiktu

198izslēgts no reģistra neatkarīgi no tā vai būtu vai nebūtu spēkā

199Kontroles likuma 8.1 panta trešā daļa. Arī tādā

200gadījumā, ja uzsāktā AS "Reverta" likvidācija būtu

201turpināma pēc maksātnespējas procesa noteikumiem, uz Pieteikumu

202iesniedzēju tiktu attiecināti apstrīdētajās normās noteiktie

203ierobežojumi saistību izpildes prasīšanai (sk. lietas

204materiālu 5. sēj. 120. un 123. lp.).

205Apstrīdētās normas nosaka kārtību, kādā tiek apmierināti

206kreditoru prasījumi, un pieļauj iespēju, ka pakārtoto saistību

207kreditoru prasījumi netiks pilnībā apmierināti. Arī

208Maksātnespējas likuma 118. pants paredz kreditoru grupēšanu, un

209šā likuma regulējums pieļauj iespēju, ka pirms juridiskās

210personas izslēgšanas no publiskā reģistra netiek apmierināti visi

211kreditoru prasījumi (sk. Tieslietu ministrijas viedokli

212lietas materiālu 5. sēj. 102. lp.). Tāpat kreditoru

213grupēšana kredītiestādes likvidācijas gadījumā paredzēta arī

214Kredītiestāžu likuma 139.2 un 139.3

215pantā.

216Atbilstoši Maksātnespējas likuma 118. panta piektajai daļai

217pēc visu citu šajā pantā iepriekš norādīto kreditoru prasījumu

218apmierināšanas tiek apmierināti nenodrošināto kreditoru

219prasījumi. Saskaņā ar šā likuma 118. panta desmito daļu pēc

220nenodrošināto kreditoru prasījumu apmierināšanas tiek apmierināti

221komercsabiedrības akcionāru vai biedru prasījumi. Maksātnespējas

222likuma 120. panta ceturtajā daļā noteikts, ka piecu dienu laikā

223pēc tam, kad saņemts tiesas lēmums par procesa pabeigšanu,

224administrators iesniedz Uzņēmumu reģistram pieteikumu par

225parādnieka izslēgšanu no attiecīgā reģistra, pievienojot valsts

226arhīva izziņu par parādnieka dokumentu nodošanu glabāšanā.

227Savukārt atbilstoši Kredītiestāžu likuma 139.3

228panta 4. punktam pēc šā likuma 139.2 pantā paredzēto

229kreditoru prasījumu pilnīgas apmierināšanas un 139.3

230panta iepriekšējos punktos minēto kreditoru prasījumu

231apmierināšanas tiek apmierināti prasījumi par līdzekļiem, kurus

232kreditori aizdevuši kredītiestādei uz noteiktu laiku ar

233nosacījumu, ka pirms termiņa tos var pieprasīt vienīgi

234kredītiestādes likvidācijas gadījumā. Kredītiestāžu likuma

235139.5 pants noteic, ka naudas līdzekļi, kas paliek

236pāri pēc šā likuma 139.2 un 139.3 pantā

237minēto prasījumu apmierināšanas, tiek sadalīti kredītiestādes

238akcionāriem proporcionāli katra ieguldījuma apmēram.

239Tātad pat tad, ja tiktu uzsākts AS "Parex banka" vai

240vēlāk AS "Reverta" maksātnespējas process, Pieteikumu

241iesniedzēja tiesības saņemt sava prasījuma apmierināšanu būtu

242ierobežotas. Maksātnespējas tiesiskais regulējums paredz

243kreditoru grupēšanu, un no tā izriet, ka Pieteikumu iesniedzējs

244ar savu prasījumu būtu vienā no pēdējām kreditoru kārtām.

245Maksātnespējas process negarantē kreditora tiesības saņemt

246pilnīgu sava prasījuma apmierinājumu, un arī tajā

247komercsabiedrība var tikt izslēgta no publiskā reģistra,

248neapmierinot visu kreditoru prasījumus. Tas izriet arī no tiem

249apsvērumiem, kāpēc bijis nepieciešams ierosināt maksātnespējas

250procesu. Proti, ja reiz ir pasludināta komercsabiedrības

251maksātnespēja, tas liecina par to, ka tai nav pietiekamu līdzekļu

252visu kreditoru prasījumu segšanai. Arī no Saeimas un vairāku

253pieaicināto personu norādītā izriet, ka, ņemot vērā AS

254"Parex banka" un vēlāk AS "Reverta"

255finansiālās grūtības, secināms: Pieteikumu iesniedzēja prasījums

256arī tad, ja būtu pasludināta šo komercsabiedrību maksātnespēja,

257netiktu apmierināts, un tas nebūtu šķērslis AS "Parex

258banka" vai vēlāk AS "Reverta" izslēgšanai no

259publiskā reģistra (sk. lietas materiālu 4. sēj. 37.‑39. lp.,

2605. sēj. 95., 101., 116., 120. lp., 6. sēj. 13. lp.). Turklāt

261jāņem vērā, ka līdz 2014. gada 1. jūlijam pakārtoto saistību

262kreditoriem tika veikti procentu maksājumi. Tātad ar

263apstrīdētajām normām Pieteikumu iesniedzēja tiesības uz īpašumu

264ir ierobežotas pat mazākā mērā, nekā tās tiktu ierobežotas AS

265"Parex banka" vai vēlāk AS "Reverta"

266maksātnespējas procesa laikā, ja atbalsts nebūtu piešķirts.

267Ņemot vērā minēto, secināms, ka neviens no iepriekš minētajiem

268alternatīvajiem līdzekļiem nesasniegtu leģitīmo mērķi tādā pašā

269kvalitātē. Tie apdraudētu pašas komercsabiedrības darbību un līdz

270ar to arī visu sabiedrību, kā arī ar tiem tiktu pārkāpti Eiropas

271Savienības noteikumi par atbalsta sniegšanu.

272Līdz ar to nepastāv citi līdzekļi,

273ar kuriem būtu iespējams sasniegt pamattiesību ierobežojuma

274leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē.

1Pēc Pieteikumu iesniedzēja ieskata, apstrīdētās

2normas paredz būtisku, neatgriezenisku un visu viņa turpmāko

3dzīvi ietekmējošu īpašuma tiesību aizskārumu, savukārt

4sabiedrības ieguvums esot tikai finansiāls un relatīvi neliels

5salīdzinājumā ar kopējiem valsts budžeta līdzekļiem, kas

6izlietoti, sniedzot atbalstu AS "Parex banka".

7Saeima norāda, ka lietderīga valsts budžeta līdzekļu

8izlietošana un iespējami ātrāka šo līdzekļu atgūšana ir visas

9sabiedrības interesēs. Labums, ko gūst sabiedrība, esot lielāks

10par Pieteikumu iesniedzēja tiesībām uz īpašumu nodarīto

11kaitējumu.

12Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

13jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai

14rodas tās pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par

15labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Tādējādi

16Satversmes tiesai jānoskaidro, kurai no līdzsvarojamām interesēm

17būtu piešķirama prioritāte.

1829.1. Apstrīdētās normas ierobežo pakārtoto saistību

19kreditoru tiesības uz īpašumu. Pakārtotās saistības ir tiesiskās

20attiecības ar īpašu raksturu, kas veidojas starp komercsabiedrību

21un tās kreditoru.

22Pieaicinātās personas Dr. iur. Jānis Kārkliņš un Mg.

23iur. Pauls Zeņķis norāda, ka pakārtotās saistības būtība

24skaidrojama ar pakārtotības jēdzienu. Tas nozīmējot to, ka

25maksātnespējas vai likvidācijas gadījumā sākumā tiek apmierināti

26visi augstāku kārtu kreditoru prasījumi, tad pakārtotā prasījuma

27turētāja prasījumi un visbeidzot pamatkapitāla devēju prasījumi.

28Tādējādi pakārtoto saistību kreditora prasījums esot piekritīgs

29vienai no pēdējām kreditoru kārtām. Turklāt pakārtotība sākoties

30nevis līdz ar maksātnespējas vai likvidācijas procesa uzsākšanu,

31bet gan krietni pirms tam (sk. lietas materiālu 5. sēj. 126.

32un 129. lp.).

33Noguldījums, kas rada pakārtotās saistības, uzskatāms par

34riskantāku. Pastāv lielāka iespējamība, ka kredītiestāde šīs

35saistības nepildīs, jo no tām izrietošie prasījumi ir apmierināmi

36tikai pēc tam, kad ir apmierināti visi no garantētajiem

37noguldījumiem izrietošie prasījumi un pārējo kreditoru - bet ne

38kredītiestādes akcionāru - prasījumi. Toties šīs saistības ir

39ienesīgākas, jo ietver īpaši augstas, kreditoram izdevīgas

40procentu likmes (sk. Finanšu ministrijas, Finanšu un kapitāla

41tirgus komisijas, biedrības "Latvijas finanšu nozaru

42asociācija", Jāņa Kārkliņa un Paula Zeņķa viedokļus lietas

43materiālu 5. sēj. 94., 128., 136. lp. un 6. sēj. 16.

44lp.).

45Īpašuma tiesību ierobežojuma samērīguma izvērtējumā tiks ņemts

46vērā konkrēto tiesisko attiecību īpašais raksturs.

47Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka īpašuma tiesības

48negarantē pasargāšanu no komercdarbības riska. Valstij nav

49pienākuma novērst īpašuma vērtības zudumu tirgus faktoru ietekmes

50rezultātā (sk.: Harris, O'Boyle and Warbrick. Law of the

51European Convention on Human Rights, 4th edition, Oxford: Oxford

52University Press, 2018, p. 861).

53No Satversmes tiesas judikatūras izriet, ka akcionāru vai

54pakārtoto saistību kreditoru ieguldītās vērtības iespējamā

55neatgūšana ir tieši saistīta ar komerciālo risku. Akcionāri un

56pakārtoto saistību kreditori var gūt augļus kredītiestādes

57veiksmīgas darbības rezultātā, bet reizē ir pakļauti

58visbūtiskākajam riskam. Savukārt valsts negarantē riskanta

59biznesa pasākuma dalībnieka tiesības būt pasargātam no

60komercdarbības riska. Šis princips atspoguļojas tajā nosacījumā,

61ka maksātnespējīgas kredītiestādes pakārtoto saistību kreditoru

62un akcionāru prasības tiek apmierinātas pirmspēdējās un pēdējās

63(sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma

64lietā Nr. 2010-60-01 17.3. punktu un 2011. gada 19. oktobra

65sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 23.6. punktu).

66No pakārtoto saistību rakstura izriet komercdarbības risks,

67kas attiecīgajiem kreditoriem ir jāizvērtē un, nododot savus

68naudas līdzekļus kredītiestādei, jāuzņemas, proti, risks, ka

69kredītiestādes maksātspējas grūtību gadījumā aizdotie naudas

70līdzekļi var tikt dzēsti. Šis risks attiecas ne tikai uz

71maksātnespējas vai likvidācijas procesu, bet uz visu laika

72periodu, kamēr kredītiestādei ir finansiālās grūtības. Šīs

73grūtības var tikt un izskatāmajā lietā arī tika risinātas ar

74valsts iesaisti, sniedzot atbalstu AS "Parex banka" un

75vēlāk AS "Reverta". Komercdarbības risks ietekmē

76pakārtoto saistību kreditora prasījuma apmierināšanas iespēju arī

77visā atbalsta sniegšanas laikā. Atbalsta sniegšana un no tās

78izrietošās sekas nav uzskatāmas par papildu komercdarbības risku.

79Finansiālās grūtības ir komercdarbības risks neatkarīgi no tā,

80kādā veidā un ar kādiem līdzekļiem tās tiek risinātas.

81Kā tika atzīts jau iepriekš, atbalsta sniegšana iespējama

82vienīgi izņēmuma gadījumos. Atbalsta sniegšanas negatīvie aspekti

83jāskata ne tikai tirgus perspektīvā - kā komercsabiedrību

84bezatbildīgas rīcības riski un konkurences traucējumi -, bet arī,

85ņemot vērā sabiedrības publiskās intereses, proti, ieinteresētību

86valsts budžeta līdzekļu pamatotā un racionālā izlietojumā.

87Tādējādi pakārtoto saistību kreditoram ir jārēķinās ar to, ka

88atbalsta sniegšana finansiālās grūtībās nonākušajai

89kredītiestādei ietekmēs arī viņa situāciju, proti, jārēķinās ar

90to, ka viņš sava prasījuma apmierinājumu nesaņems tikmēr, kamēr

91nebūs atmaksāts atbalsts.

9229.2. Pieteikumu iesniedzējs norāda, ka pēc atbalsta

93sniegšanas viņam nebija pamata šaubīties par to, ka viņš saņems

94atpakaļ aizdevuma pamatsummu. Arī no tā brīža, kad viņš saņēmis

95dāvinājumā no Termiņdepozīta līguma izrietošās saistības, līdz

96apstrīdēto normu pieņemšanai viņam neesot bijis pamata uzskatīt,

97ka atbalsta sniegšana AS "Parex banka" varētu apdraudēt

98viņa tiesības saņemt šā līguma pamatsummas atmaksu.

99Savukārt Saeima uzsver, ka Pieteikumu iesniedzēja tiesiskā

100paļāvība nav pamatota un saprātīga. Laikā, kad Pieteikumu

101iesniedzējs ieguva no Termiņdepozīta līguma izrietošās tiesības,

102nebija spēkā neviena tiesību norma, kas būtu garantējusi

103Pieteikumu iesniedzējam tā aizdevuma pamatsummas atmaksu AS

104"Parex banka" darbības izbeigšanas gadījumā.

105Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga

106demokrātiska republika. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

107Satversmes 1. panta tvērumā ietilpst no demokrātiskas tiesiskas

108valsts pamatnormas atvasinātais tiesiskās paļāvības princips.

109Tiesiskās paļāvības princips ir saistīts ar tiesiskās drošības

110principu un nodrošina tā pieprasīto stabilitāti, aizliedzot

111nekonsekventu valsts rīcību (sal. sk. Satversmes tiesas 2017.

112gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.2.

113punktu).

114Lai izprastu un atbilstoši piemērotu vispārējos tiesību

115principus, vienmēr jāpatur prātā demokrātiskas tiesiskas valsts

116tiesiskās sistēmas augstākais un galvenais mērķis - taisnīgums

117(sk.: Dr.iur. Rezevska D. Vispārējo tiesību principu

118nozīme un piemērošana. Rīga: D. Rezevskas izdevums, 2015,

119129.-130. lp.). Tiesiskās paļāvības princips ir cieši

120saistīts ar tiesiskās sistēmas pamatvērtībām. Tā piemērošana nav

121un nevar būt pašmērķīga. Ikvienā gadījumā ir būtiski nodrošināt

122taisnīgu gala rezultātu.

123Satversmes tiesa atzinusi: ja valsts ir iesaistījusies tādas

124komercsabiedrības glābšanā un restrukturēšanā, kura bez atbalsta,

125visticamāk, kļūtu maksātnespējīga, un tieši atbalsta rezultātā

126komercsabiedrība var sekmīgi turpināt savu darbību, taisnīguma

127principam neatbilstu tāda situācija, ka tie subjekti, kuri

128saņēmuši vislielāko labumu tad, kad komercsabiedrība strādāja

129labi, nepiedalītos tās glābšanā un restrukturēšanā (sk.

130Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr.

1312014-36-01 18. punktu).

132Taisnīguma princips prasa nodrošināt to, ka likumdevējs ar

133tiesību normu palīdzību spētu atrisināt ikvienu dzīves gadījumu.

134Tiesiskās attiecības ir mainīgas un var veidoties netipiskas

135situācijas, kas prasa to noregulējumu nekavējoties. Tiesiskā

136regulējuma neesība var būt netaisnīga (sal. sk.

137Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.

1382012-03-01 18.1. punktu). Taisnīguma princips prasa panākt

139iespējami taisnīgāku līdzsvaru starp dažādu sabiedrības locekļu

140pretrunīgajām interesēm (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13.

141maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 7.

142punktu).

143Vispārīgā gadījumā valsts rada tādus apstākļus, lai komersanti

144var brīvi veikt komercdarbību, tostarp savā starpā konkurēt.

145Izņēmuma gadījumos valsts var iejaukties un attiecīgajam tirgus

146dalībniekam sniegt atbalstu. Taču šādā gadījumā neviena persona

147nedrīkst gūt nepamatotu labumu jeb labumu, ko tā negūtu, ja

148parastos tirgus apstākļos konkrētais tirgus dalībnieks vairs

149nespētu piedalīties komerctiesiskajā apritē un konkurēt ar citiem

150tirgus dalībniekiem. Liedzot iespēju gūt nepamatotu labumu, tiek

151nodrošināta normāla tirgus darbība. Minētais ir taisnīguma

152principa konkretizācijas elements. Ar apstrīdētajām normām

153atbilstoši taisnīguma principam ir radīti tādi apstākļi, kas ir

154iespējami tuvi tam, kādi tie būtu gadījumā, ja atbalsts nebūtu

155sniegts.

156Tātad atbalstam noteiktie ierobežojumi ir vērsti uz Satversmē

157nostiprinātā taisnīguma principa ievērošanu. Speciāla regulējuma

158izveide attiecībā uz komercsabiedrībām, kas saņēmušas atbalstu,

159ir pamatota ar svarīgām nodokļu maksātāju un visas sabiedrības

160interesēm - nepieļaut atbalstam piešķirta finansējuma izmantošanu

161pakārtoto saistību izpildei. Ja šāds speciāls regulējums nebūtu

162izstrādāts un pieņemts, pakārtoto saistību kreditoru prasījumi

163varētu tikt apmierināti pirms komercdarbības atbalsta atmaksas.

164Taču atbalsts tiek sniegts, lai palīdzētu finansiālās grūtībās

165nonākušai komercsabiedrībai un atjaunotu tās maksātspēju, nevis

166lai piešķirtu līdzekļus jebkuru kreditoru prasījumu

167apmierināšanai. Pakārtoto saistību kreditori nevar rēķināties ar

168to, ka viņu prasījumi tiks apmierināti tāpēc, ka komercsabiedrība

169ir saņēmusi atbalstu.

17029.3. Tiesiskās paļāvības princips noteic, ka indivīds

171var paļauties uz valsts tiesisku un konsekventu rīcību, savukārt

172valstij ir jāaizsargā tai dāvātā uzticēšanās (sal. sk.

173Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr.

1742016-07-01 16.2. punktu). Šis princips prasa aizsargāt

175paļāvību, kas personai radusies uz noteiktu tās tiesību

176saglabāšanu vai īstenošanu. Tas ietver valsts pienākumu pildīt

177saistības, ko tā uzņēmusies pret personām (sk. Satversmes

178tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25.

179punktu un 2012. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2012-01-01

18014. punktu).

181Pieteikumu iesniedzējs argumentē, ka atbilstoši regulējumam,

182kas bija spēkā līdz Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas

183pieņemšanai, viņam bija tiesības saņemt Termiņdepozīta līguma

184pamatsummu.

185Tiesiskās attiecības starp Pieteikumu iesniedzēju un AS

186"Parex banka" (vēlāk AS "Reverta") tika

187nodibinātas pirms Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas spēkā

188stāšanās un tās spēkā stāšanās laikā vēl turpinājās. Tātad šī

189norma līdz ar tās spēkā stāšanos tika piemērota jau ievadītām,

190bet ne noslēgtām attiecībām. Tādējādi Kontroles likuma 8. panta

191pirmā daļa no Termiņdepozīta līguma izrietošās tiesiskās

192attiecības ietekmēja ar tūlītēju spēku.

193Likumdevējam ir tiesības noteikt tiesību normām tūlītēju

194spēku. Tātad ir pieļaujama pieņemtā tiesiskā regulējuma

195attiecināšana arī uz tādām tiesiskajām attiecībām, kuras bijušas

196ievadītas pirms šā tiesiskā regulējuma spēkā stāšanās un tā spēkā

197stāšanās laikā turpinās. Tomēr likumdevējam, pieņemot tiesību

198normu, vienmēr ir jāpārliecinās par tās ietekmi uz pastāvošajām

199tiesiskajām attiecībām (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 29.

200aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-31-01 9.2. punktu un 2019. gada

20113. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 24. punktu).

202Lai noskaidrotu, vai Pieteikumu iesniedzējam ir radusies

203tiesiskā paļāvība uz to, ka viņš būs tiesīgs prasīt

204Termiņdepozīta līguma pamatsummas atmaksu, Satversmes tiesai

205jāizvērtē, vai personas paļaušanās uz tiesību normu ir likumīga,

206pamatota un saprātīga un vai tiesiskais regulējums pēc savas

207būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu

208uzticēties (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 5. marta

209sprieduma lietā Nr. 2020-30-01 13. punktu).

210Kā norāda pieaicinātā persona Dr. iur. Māris Onževs,

211ieguldījums subordinētajā kapitālā uzskatāms par paaugstināta

212riska ieguldījumu, kas var tikt pakļauts tiesiskā regulējuma

213izmaiņām, jo īpaši gadījumos, kad mainījušies arī faktiskie

214apstākļi, proti, kredīta saņēmējs nokļuvis ievērojamās saistību

215izpildes grūtībās (sk. lietas materiālu 6. sēj. 101.

216lp.).

217Likumdevējam ir pienākums periodiski apsvērt, vai konkrētais

218tiesiskais regulējums ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un

219vai tas kādā veidā nebūtu pilnveidojams. Tas nozīmē, ka tiesiskās

220paļāvības princips nedod pamatu paļauties uz to, ka reiz noteiktā

221tiesiskā situācija nekad nemainīsies (sal. sk. Satversmes

222tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.2.

223punktu). Šis princips ne vien neizslēdz, bet noteiktos

224apstākļos pat pieprasa pastāvošā tiesiskā regulējuma grozīšanu.

225Pretējā gadījumā valsts nevarētu pienācīgi reaģēt uz mainīgajiem

226dzīves apstākļiem (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 8.

227decembra sprieduma lietā Nr. 2015-07-03 19. punktu).

228No tiesiskās paļāvības principa izrietošā aizsardzība pret

229nekonsekventu valsts rīcību neapšaubāmi ir likumdevēja pienākums,

230tam pieņemot normatīvos aktus. Taču to nevar skatīt atrauti no

231apstākļiem, kas ierosinājuši attiecīgu likumdevēja rīcību.

232Tiesiskās paļāvības vērtējumā izskatāmajā lietā nozīme ir tam, kā

233ārējie faktori ietekmējuši konkrētu likumdevēja rīcību.

234AS "Parex banka" finansiālās grūtības, potenciālā

235maksātnespēja un likvidācija 2008. gadā radīja Latvijas valstī

236līdz šim vēl nebijušu situāciju, kas prasīja valsts iesaisti šīs

237bankas glābšanā un atbalsta sniegšanu. Līdz ar to bija

238nepieciešamas arī izmaiņas normatīvajos aktos. Šādos apstākļos

239Pieteikumu iesniedzējs nevarēja saprātīgi paļauties uz to, ka

240tiesību normas jautājumā par Termiņdepozīta līguma izpildi un

241atbalsta kontroli netiks grozītas, un ka to grozījumi neietekmēs

242tiesiskās attiecības, kas bija izveidojušās starp AS "Parex

243banka" (vēlāk AS "Reverta") un Pieteikumu

244iesniedzēju. Tas, ka vēl zināmu laiku pēc tam, kad tika sākta

245atbalsta sniegšana AS "Parex banka", nepastāvēja tāds

246nacionālais tiesiskais regulējums, kas ierobežotu valsts atbalsta

247izmantošanu pretēji tā mērķiem, nenozīmē, ka Pieteikumu

248iesniedzējs būtu varējis saprātīgi paļauties uz to, ka šie

249trūkumi netiks novērsti un viņa situācija nekad nemainīsies.

250Citiem vārdiem sakot, Pieteikumu iesniedzējam nevarēja rasties

251likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība uz tiesiskā regulējuma

252nemainīgumu.

253Pieteikumu iesniedzējs norāda arī uz to, ka likumdevējs neesot

254paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu, proti, neesot

255noteikts ne pārejas periods, ne pienācīga kompensācija pakārtoto

256saistību kreditoriem. No Pieteikumu iesniedzēja paustajiem

257argumentiem izriet, ka viņam vēlamais pārejas periods būtu vismaz

25811 mēneši no brīža, kad stājās spēkā Kontroles likuma 8. panta

259pirmā daļa (sk. lietas materiālu 1. sēj. 39. lp.).

260Pat ja tiesiskās paļāvības princips būtu skarts, no tā

261neizriet personas tiesības sagaidīt kāda konkrēta, tai vēlama

262pārejas perioda noteikšanu. Pieteikumu iesniedzējs nepamatoti

263norāda, ka pārejas periodam vajadzējis būt vismaz 11 mēnešu

264ilgam. Šāda Pieteikumu iesniedzēja vēlme ir saprotama, jo tas

265nozīmētu, ka Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa kļūtu

266piemērojama pēc Termiņdepozīta līgumā noteiktā saistību izpildes

267termiņa, taču nav pamatota.

268Satversmes tiesa uzsver, ka atbalsts tika sniegts finansiālās

269grūtībās nonākušai komercsabiedrībai. Tas bija nopietns signāls

270tās kreditoriem, tostarp pakārtoto saistību kreditoriem, par šīs

271komercsabiedrības nespēju pildīt uzņemtās saistības. Šādos

272apstākļos nav izšķirošanas nozīmes tam, ka, pieņemot Kontroles

273likuma 8. panta pirmo daļu, netika noteikts pārejas periods.

274Kā jau tika atzīts šajā spriedumā, Kontroles likuma 8. panta

275pirmajā daļā paredzētais īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts

276sabiedrības interešu aizsardzībai. Sabiedrības interesēs ir

277nodrošināt to, ka netiek izšķērdēti valsts budžeta līdzekļi, un

278tas izskatāmajā gadījumā ir panākams ar to, ka pakārtoto saistību

279kreditori, proti, personas, kas pašas uzņēmušās ievērojamu

280komercdarbības risku, nesaņem nepamatotu labumu no valsts sniegtā

281atbalsta grūtībās nonākušai komercsabiedrībai. Neveicot sloga

282sadali starp šiem kreditoriem un sabiedrību, tiktu apdraudēta

283valsts spēja pēc iespējas atgūt tās ieguldītos naudas

284līdzekļus.

28529.4. Pēc Pieteikumu iesniedzēja ieskata, Kontroles

286likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2. punktam, kā arī

287trešajai daļai esot atpakaļvērsts spēks, jo šīs normas

288attiecinātas uz līgumu, kura izpildes termiņš bija iestājies

289gandrīz pirms diviem gadiem, proti, uz tiesiskajām attiecībām,

290kuras izbeigušās pirms šo normu stāšanās spēkā. Šāds

291atpakaļvērsts spēks neesot attaisnojams.

292Pieaicinātā persona Dr. iur. Māris Onževs norāda, ka

293Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2.

294punktam, kā arī trešajai daļai nav atpakaļvērsta spēka, tās ir

295normas ar turpmāk vērstu spēku (sk. lietas materiālu 6. sēj.

296103. lp.)

297Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2.

298punkts, kā arī trešā daļa regulē tādas komercsabiedrības

299likvidācijas procesu, kurai ir sniegts atbalsts. Šo normu sekas

300iestājas tikai komercsabiedrības likvidācijas gadījumā. Tādēļ,

301vērtējot šo normu spēku laikā, ir būtisks attiecīgās

302komercsabiedrības likvidācijas procesa uzsākšanas brīdis.

303Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2.

304punkts, kā arī trešā daļa stājās spēkā 2017. gada 2. februārī.

305Savukārt AS "Reverta" akcionāru sapulcē lēmums uzsākt

306AS "Reverta" likvidāciju pieņemts 2017. gada 29. maijā

307(sk., piemēram, AS "Reverta" 2019. gada darbības

308pārskata 8. lp., pieejams: www.reverta.lv), tātad vairāk nekā

309trīs mēnešus pēc Kontroles likuma 8.1 panta otrās

310daļas 1. un 2. punkta, kā arī trešās daļas spēkā stāšanās.

311Tādējādi šīm normām attiecībā uz Pieteikumu iesniedzēju bija

312turpmāk vērsts spēks. Tas nozīmē, ka Pieteikumu iesniedzējam

313laikā, kad tika uzsākta AS "Reverta" likvidācija, jau

314bija zināms, kādas būs tās sekas, un viņš ar šīm sekām varēja

315rēķināties.

316Ievērojot to, ka atbalstu veido valsts budžeta līdzekļi, kas

317ir visas sabiedrības kopīga manta, tas tiek piešķirts visas

318sabiedrības interesēs, un līdz ar to arī atbalsta mērķis ir

319aizsargāt sabiedrību, nevis atsevišķas personas - pakārtoto

320saistību kreditorus. Valstij nav pienākuma ar atbalsta mehānismu

321nodrošināt to, ka pakārtoto saistību kreditori saņem prasījumu

322apmierinājumu. Ja kredītiestāde nespēj atmaksāt atbalstu, nav

323pamata apmierināt pakārtoto saistību kreditoru prasījumus.

324Sabiedrības ieguvums no tā, ka valsts budžeta līdzekļi tiek

325izlietoti taupīgi un atgūti pēc iespējas ātrāk, ir lielāks par

326atsevišķu pakārtoto saistību kreditoru ciestajiem zaudējumiem.

327Atsevišķu personu interese atgūt savus naudas līdzekļus nav

328samērīga ar aizskārumu, kas varētu tikt radīts sabiedrības

329interesēm, jo sloga sadales principa neieviešana liegtu

330sabiedrībai pēc iespējas maksimālā apmērā atgūt tās ieguldītos

331naudas līdzekļus.

332Tādējādi labums, ko no apstrīdētajās

333normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma iegūst sabiedrība, ir

334lielāks par pakārtoto saistību kreditoru tiesībām un likumiskajām

335interesēm nodarīto kaitējumu.

336Līdz ar to apstrīdētās normas

337atbilst Satversmes 1. pantā nostiprinātajam tiesiskās paļāvības

338principam un Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.

1Pieteikumu iesniedzējs lūdz izvērtēt apstrīdēto

2normu atbilstību arī Satversmes 91. pantam.

3Satversmes 91. pants nosaka: "Visi cilvēki Latvijā ir

4vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek

5īstenotas bez jebkādas diskriminācijas."

6Satversmes tiesa ir atzinusi, ka vienlīdzības principa

7uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts

8prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām personām un lai

9likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām (sk.

10Satversmes tiesas 2010. gada 2. februāra sprieduma lietā Nr.

112009-46-01 7. punktu). Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

12nostiprinātais vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa

13atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos

14apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām,

15kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir objektīvs un

16saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29.

17jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 9. punktu).

18Savukārt Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertais

19diskriminācijas aizliegums ir vienlīdzības principa aspekts, kas

20noteiktās situācijās šo principu precizē un palīdz to piemērot.

21Diskriminācijas aizlieguma mērķis ir izskaust nevienlīdzīgu

22attieksmi, ja tā balstīta uz kādu nepieļaujamu kritēriju (sk.,

23piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra

24sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 15. punktu).

25Ņemot vērā konstitucionālajā sūdzībā sniegto argumentāciju un

26citus lietas materiālus, Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdēto

27normu atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

1Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas atbilst

2tiesiskās vienlīdzības principam, jānoskaidro:

31) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas pēc

4noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

52) vai apstrīdētās normas paredz vienādu attieksmi pret

6atšķirīgos apstākļos esošām personām vai arī atšķirīgu attieksmi

7pret pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām

8personām;

93) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos

10paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

114) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

12proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

13princips (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 2. novembra

14sprieduma lietā Nr. 2020-14-01 8. punktu).

1Satversmes tiesa ir atzinusi: izvērtējot, vai un

2kuras personas atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

3apstākļos, ir nepieciešams noteikt galveno attiecīgās personu

4grupas vienojošo pazīmi. Vienlaikus Satversmes tiesai ir

5jāizvērtē, vai nepastāv kādi būtiski papildu apsvērumi, kas

6norāda uz to, ka attiecīgās personu grupas neatrodas savstarpēji

7salīdzināmos apstākļos (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 2.

8novembra sprieduma lietā Nr. 2020-14-01 9. punktu).

9Pieteikumu iesniedzējs pēc būtības uzskata: ja viņa prasījums

10līdz ar AS "Parex banka" reorganizāciju būtu nonācis AS

11"Citadele banka", nevis AS "Reverta", tad

12viņš būtu labākā stāvoklī nekā šobrīd. AS "Citadele

13banka" esot piemērojams Kredītiestāžu likuma 59.6

14pants un pārejas noteikumu 36. punkts, kas nosaka izņēmumu no

15aizlieguma pildīt pakārtotās saistības, proti, tas neesot