29. pants

Pēc Pieteikumu iesniedzēja ieskata, apstrīdētās

normas paredz būtisku, neatgriezenisku un visu viņa turpmāko

dzīvi ietekmējošu īpašuma tiesību aizskārumu, savukārt

sabiedrības ieguvums esot tikai finansiāls un relatīvi neliels

salīdzinājumā ar kopējiem valsts budžeta līdzekļiem, kas

izlietoti, sniedzot atbalstu AS "Parex banka".

Saeima norāda, ka lietderīga valsts budžeta līdzekļu

izlietošana un iespējami ātrāka šo līdzekļu atgūšana ir visas

sabiedrības interesēs. Labums, ko gūst sabiedrība, esot lielāks

par Pieteikumu iesniedzēja tiesībām uz īpašumu nodarīto

kaitējumu.

Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai

rodas tās pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par

labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Tādējādi

Satversmes tiesai jānoskaidro, kurai no līdzsvarojamām interesēm

būtu piešķirama prioritāte.

29.1. Apstrīdētās normas ierobežo pakārtoto saistību

kreditoru tiesības uz īpašumu. Pakārtotās saistības ir tiesiskās

attiecības ar īpašu raksturu, kas veidojas starp komercsabiedrību

un tās kreditoru.

Pieaicinātās personas Dr. iur. Jānis Kārkliņš un Mg.

iur. Pauls Zeņķis norāda, ka pakārtotās saistības būtība

skaidrojama ar pakārtotības jēdzienu. Tas nozīmējot to, ka

maksātnespējas vai likvidācijas gadījumā sākumā tiek apmierināti

visi augstāku kārtu kreditoru prasījumi, tad pakārtotā prasījuma

turētāja prasījumi un visbeidzot pamatkapitāla devēju prasījumi.

Tādējādi pakārtoto saistību kreditora prasījums esot piekritīgs

vienai no pēdējām kreditoru kārtām. Turklāt pakārtotība sākoties

nevis līdz ar maksātnespējas vai likvidācijas procesa uzsākšanu,

bet gan krietni pirms tam (sk. lietas materiālu 5. sēj. 126.

un 129. lp.).

Noguldījums, kas rada pakārtotās saistības, uzskatāms par

riskantāku. Pastāv lielāka iespējamība, ka kredītiestāde šīs

saistības nepildīs, jo no tām izrietošie prasījumi ir apmierināmi

tikai pēc tam, kad ir apmierināti visi no garantētajiem

noguldījumiem izrietošie prasījumi un pārējo kreditoru - bet ne

kredītiestādes akcionāru - prasījumi. Toties šīs saistības ir

ienesīgākas, jo ietver īpaši augstas, kreditoram izdevīgas

procentu likmes (sk. Finanšu ministrijas, Finanšu un kapitāla

tirgus komisijas, biedrības "Latvijas finanšu nozaru

asociācija", Jāņa Kārkliņa un Paula Zeņķa viedokļus lietas

materiālu 5. sēj. 94., 128., 136. lp. un 6. sēj. 16.

lp.).

Īpašuma tiesību ierobežojuma samērīguma izvērtējumā tiks ņemts

vērā konkrēto tiesisko attiecību īpašais raksturs.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka īpašuma tiesības

negarantē pasargāšanu no komercdarbības riska. Valstij nav

pienākuma novērst īpašuma vērtības zudumu tirgus faktoru ietekmes

rezultātā (sk.: Harris, O'Boyle and Warbrick. Law of the

European Convention on Human Rights, 4th edition, Oxford: Oxford

University Press, 2018, p. 861).

No Satversmes tiesas judikatūras izriet, ka akcionāru vai

pakārtoto saistību kreditoru ieguldītās vērtības iespējamā

neatgūšana ir tieši saistīta ar komerciālo risku. Akcionāri un

pakārtoto saistību kreditori var gūt augļus kredītiestādes

veiksmīgas darbības rezultātā, bet reizē ir pakļauti

visbūtiskākajam riskam. Savukārt valsts negarantē riskanta

biznesa pasākuma dalībnieka tiesības būt pasargātam no

komercdarbības riska. Šis princips atspoguļojas tajā nosacījumā,

ka maksātnespējīgas kredītiestādes pakārtoto saistību kreditoru

un akcionāru prasības tiek apmierinātas pirmspēdējās un pēdējās

(sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma

lietā Nr. 2010-60-01 17.3. punktu un 2011. gada 19. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 23.6. punktu).

No pakārtoto saistību rakstura izriet komercdarbības risks,

kas attiecīgajiem kreditoriem ir jāizvērtē un, nododot savus

naudas līdzekļus kredītiestādei, jāuzņemas, proti, risks, ka

kredītiestādes maksātspējas grūtību gadījumā aizdotie naudas

līdzekļi var tikt dzēsti. Šis risks attiecas ne tikai uz

maksātnespējas vai likvidācijas procesu, bet uz visu laika

periodu, kamēr kredītiestādei ir finansiālās grūtības. Šīs

grūtības var tikt un izskatāmajā lietā arī tika risinātas ar

valsts iesaisti, sniedzot atbalstu AS "Parex banka" un

vēlāk AS "Reverta". Komercdarbības risks ietekmē

pakārtoto saistību kreditora prasījuma apmierināšanas iespēju arī

visā atbalsta sniegšanas laikā. Atbalsta sniegšana un no tās

izrietošās sekas nav uzskatāmas par papildu komercdarbības risku.

Finansiālās grūtības ir komercdarbības risks neatkarīgi no tā,

kādā veidā un ar kādiem līdzekļiem tās tiek risinātas.

Kā tika atzīts jau iepriekš, atbalsta sniegšana iespējama

vienīgi izņēmuma gadījumos. Atbalsta sniegšanas negatīvie aspekti

jāskata ne tikai tirgus perspektīvā - kā komercsabiedrību

bezatbildīgas rīcības riski un konkurences traucējumi -, bet arī,

ņemot vērā sabiedrības publiskās intereses, proti, ieinteresētību

valsts budžeta līdzekļu pamatotā un racionālā izlietojumā.

Tādējādi pakārtoto saistību kreditoram ir jārēķinās ar to, ka

atbalsta sniegšana finansiālās grūtībās nonākušajai

kredītiestādei ietekmēs arī viņa situāciju, proti, jārēķinās ar

to, ka viņš sava prasījuma apmierinājumu nesaņems tikmēr, kamēr

nebūs atmaksāts atbalsts.

29.2. Pieteikumu iesniedzējs norāda, ka pēc atbalsta

sniegšanas viņam nebija pamata šaubīties par to, ka viņš saņems

atpakaļ aizdevuma pamatsummu. Arī no tā brīža, kad viņš saņēmis

dāvinājumā no Termiņdepozīta līguma izrietošās saistības, līdz

apstrīdēto normu pieņemšanai viņam neesot bijis pamata uzskatīt,

ka atbalsta sniegšana AS "Parex banka" varētu apdraudēt

viņa tiesības saņemt šā līguma pamatsummas atmaksu.

Savukārt Saeima uzsver, ka Pieteikumu iesniedzēja tiesiskā

paļāvība nav pamatota un saprātīga. Laikā, kad Pieteikumu

iesniedzējs ieguva no Termiņdepozīta līguma izrietošās tiesības,

nebija spēkā neviena tiesību norma, kas būtu garantējusi

Pieteikumu iesniedzējam tā aizdevuma pamatsummas atmaksu AS

"Parex banka" darbības izbeigšanas gadījumā.

Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga

demokrātiska republika. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

Satversmes 1. panta tvērumā ietilpst no demokrātiskas tiesiskas

valsts pamatnormas atvasinātais tiesiskās paļāvības princips.

Tiesiskās paļāvības princips ir saistīts ar tiesiskās drošības

principu un nodrošina tā pieprasīto stabilitāti, aizliedzot

nekonsekventu valsts rīcību (sal. sk. Satversmes tiesas 2017.

gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.2.

punktu).

Lai izprastu un atbilstoši piemērotu vispārējos tiesību

principus, vienmēr jāpatur prātā demokrātiskas tiesiskas valsts

tiesiskās sistēmas augstākais un galvenais mērķis - taisnīgums

(sk.: Dr.iur. Rezevska D. Vispārējo tiesību principu

nozīme un piemērošana. Rīga: D. Rezevskas izdevums, 2015,

129.-130. lp.). Tiesiskās paļāvības princips ir cieši

saistīts ar tiesiskās sistēmas pamatvērtībām. Tā piemērošana nav

un nevar būt pašmērķīga. Ikvienā gadījumā ir būtiski nodrošināt

taisnīgu gala rezultātu.

Satversmes tiesa atzinusi: ja valsts ir iesaistījusies tādas

komercsabiedrības glābšanā un restrukturēšanā, kura bez atbalsta,

visticamāk, kļūtu maksātnespējīga, un tieši atbalsta rezultātā

komercsabiedrība var sekmīgi turpināt savu darbību, taisnīguma

principam neatbilstu tāda situācija, ka tie subjekti, kuri

saņēmuši vislielāko labumu tad, kad komercsabiedrība strādāja

labi, nepiedalītos tās glābšanā un restrukturēšanā (sk.

Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr.

2014-36-01 18. punktu).

Taisnīguma princips prasa nodrošināt to, ka likumdevējs ar

tiesību normu palīdzību spētu atrisināt ikvienu dzīves gadījumu.

Tiesiskās attiecības ir mainīgas un var veidoties netipiskas

situācijas, kas prasa to noregulējumu nekavējoties. Tiesiskā

regulējuma neesība var būt netaisnīga (sal. sk.

Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.

2012-03-01 18.1. punktu). Taisnīguma princips prasa panākt

iespējami taisnīgāku līdzsvaru starp dažādu sabiedrības locekļu

pretrunīgajām interesēm (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13.

maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 7.

punktu).

Vispārīgā gadījumā valsts rada tādus apstākļus, lai komersanti

var brīvi veikt komercdarbību, tostarp savā starpā konkurēt.

Izņēmuma gadījumos valsts var iejaukties un attiecīgajam tirgus

dalībniekam sniegt atbalstu. Taču šādā gadījumā neviena persona

nedrīkst gūt nepamatotu labumu jeb labumu, ko tā negūtu, ja

parastos tirgus apstākļos konkrētais tirgus dalībnieks vairs

nespētu piedalīties komerctiesiskajā apritē un konkurēt ar citiem

tirgus dalībniekiem. Liedzot iespēju gūt nepamatotu labumu, tiek

nodrošināta normāla tirgus darbība. Minētais ir taisnīguma

principa konkretizācijas elements. Ar apstrīdētajām normām

atbilstoši taisnīguma principam ir radīti tādi apstākļi, kas ir

iespējami tuvi tam, kādi tie būtu gadījumā, ja atbalsts nebūtu

sniegts.

Tātad atbalstam noteiktie ierobežojumi ir vērsti uz Satversmē

nostiprinātā taisnīguma principa ievērošanu. Speciāla regulējuma

izveide attiecībā uz komercsabiedrībām, kas saņēmušas atbalstu,

ir pamatota ar svarīgām nodokļu maksātāju un visas sabiedrības

interesēm - nepieļaut atbalstam piešķirta finansējuma izmantošanu

pakārtoto saistību izpildei. Ja šāds speciāls regulējums nebūtu

izstrādāts un pieņemts, pakārtoto saistību kreditoru prasījumi

varētu tikt apmierināti pirms komercdarbības atbalsta atmaksas.

Taču atbalsts tiek sniegts, lai palīdzētu finansiālās grūtībās

nonākušai komercsabiedrībai un atjaunotu tās maksātspēju, nevis

lai piešķirtu līdzekļus jebkuru kreditoru prasījumu

apmierināšanai. Pakārtoto saistību kreditori nevar rēķināties ar

to, ka viņu prasījumi tiks apmierināti tāpēc, ka komercsabiedrība

ir saņēmusi atbalstu.

29.3. Tiesiskās paļāvības princips noteic, ka indivīds

var paļauties uz valsts tiesisku un konsekventu rīcību, savukārt

valstij ir jāaizsargā tai dāvātā uzticēšanās (sal. sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr.

2016-07-01 16.2. punktu). Šis princips prasa aizsargāt

paļāvību, kas personai radusies uz noteiktu tās tiesību

saglabāšanu vai īstenošanu. Tas ietver valsts pienākumu pildīt

saistības, ko tā uzņēmusies pret personām (sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25.

punktu un 2012. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2012-01-01

14. punktu).

Pieteikumu iesniedzējs argumentē, ka atbilstoši regulējumam,

kas bija spēkā līdz Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas

pieņemšanai, viņam bija tiesības saņemt Termiņdepozīta līguma

pamatsummu.

Tiesiskās attiecības starp Pieteikumu iesniedzēju un AS

"Parex banka" (vēlāk AS "Reverta") tika

nodibinātas pirms Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas spēkā

stāšanās un tās spēkā stāšanās laikā vēl turpinājās. Tātad šī

norma līdz ar tās spēkā stāšanos tika piemērota jau ievadītām,

bet ne noslēgtām attiecībām. Tādējādi Kontroles likuma 8. panta

pirmā daļa no Termiņdepozīta līguma izrietošās tiesiskās

attiecības ietekmēja ar tūlītēju spēku.

Likumdevējam ir tiesības noteikt tiesību normām tūlītēju

spēku. Tātad ir pieļaujama pieņemtā tiesiskā regulējuma

attiecināšana arī uz tādām tiesiskajām attiecībām, kuras bijušas

ievadītas pirms šā tiesiskā regulējuma spēkā stāšanās un tā spēkā

stāšanās laikā turpinās. Tomēr likumdevējam, pieņemot tiesību

normu, vienmēr ir jāpārliecinās par tās ietekmi uz pastāvošajām

tiesiskajām attiecībām (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 29.

aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-31-01 9.2. punktu un 2019. gada

13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 24. punktu).

Lai noskaidrotu, vai Pieteikumu iesniedzējam ir radusies

tiesiskā paļāvība uz to, ka viņš būs tiesīgs prasīt

Termiņdepozīta līguma pamatsummas atmaksu, Satversmes tiesai

jāizvērtē, vai personas paļaušanās uz tiesību normu ir likumīga,

pamatota un saprātīga un vai tiesiskais regulējums pēc savas

būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu

uzticēties (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 5. marta

sprieduma lietā Nr. 2020-30-01 13. punktu).

Kā norāda pieaicinātā persona Dr. iur. Māris Onževs,

ieguldījums subordinētajā kapitālā uzskatāms par paaugstināta

riska ieguldījumu, kas var tikt pakļauts tiesiskā regulējuma

izmaiņām, jo īpaši gadījumos, kad mainījušies arī faktiskie

apstākļi, proti, kredīta saņēmējs nokļuvis ievērojamās saistību

izpildes grūtībās (sk. lietas materiālu 6. sēj. 101.

lp.).

Likumdevējam ir pienākums periodiski apsvērt, vai konkrētais

tiesiskais regulējums ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un

vai tas kādā veidā nebūtu pilnveidojams. Tas nozīmē, ka tiesiskās

paļāvības princips nedod pamatu paļauties uz to, ka reiz noteiktā

tiesiskā situācija nekad nemainīsies (sal. sk. Satversmes

tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.2.

punktu). Šis princips ne vien neizslēdz, bet noteiktos

apstākļos pat pieprasa pastāvošā tiesiskā regulējuma grozīšanu.

Pretējā gadījumā valsts nevarētu pienācīgi reaģēt uz mainīgajiem

dzīves apstākļiem (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 8.

decembra sprieduma lietā Nr. 2015-07-03 19. punktu).

No tiesiskās paļāvības principa izrietošā aizsardzība pret

nekonsekventu valsts rīcību neapšaubāmi ir likumdevēja pienākums,

tam pieņemot normatīvos aktus. Taču to nevar skatīt atrauti no

apstākļiem, kas ierosinājuši attiecīgu likumdevēja rīcību.

Tiesiskās paļāvības vērtējumā izskatāmajā lietā nozīme ir tam, kā

ārējie faktori ietekmējuši konkrētu likumdevēja rīcību.

AS "Parex banka" finansiālās grūtības, potenciālā

maksātnespēja un likvidācija 2008. gadā radīja Latvijas valstī

līdz šim vēl nebijušu situāciju, kas prasīja valsts iesaisti šīs

bankas glābšanā un atbalsta sniegšanu. Līdz ar to bija

nepieciešamas arī izmaiņas normatīvajos aktos. Šādos apstākļos

Pieteikumu iesniedzējs nevarēja saprātīgi paļauties uz to, ka

tiesību normas jautājumā par Termiņdepozīta līguma izpildi un

atbalsta kontroli netiks grozītas, un ka to grozījumi neietekmēs

tiesiskās attiecības, kas bija izveidojušās starp AS "Parex

banka" (vēlāk AS "Reverta") un Pieteikumu

iesniedzēju. Tas, ka vēl zināmu laiku pēc tam, kad tika sākta

atbalsta sniegšana AS "Parex banka", nepastāvēja tāds

nacionālais tiesiskais regulējums, kas ierobežotu valsts atbalsta

izmantošanu pretēji tā mērķiem, nenozīmē, ka Pieteikumu

iesniedzējs būtu varējis saprātīgi paļauties uz to, ka šie

trūkumi netiks novērsti un viņa situācija nekad nemainīsies.

Citiem vārdiem sakot, Pieteikumu iesniedzējam nevarēja rasties

likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība uz tiesiskā regulējuma

nemainīgumu.

Pieteikumu iesniedzējs norāda arī uz to, ka likumdevējs neesot

paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu, proti, neesot

noteikts ne pārejas periods, ne pienācīga kompensācija pakārtoto

saistību kreditoriem. No Pieteikumu iesniedzēja paustajiem

argumentiem izriet, ka viņam vēlamais pārejas periods būtu vismaz

11 mēneši no brīža, kad stājās spēkā Kontroles likuma 8. panta

pirmā daļa (sk. lietas materiālu 1. sēj. 39. lp.).

Pat ja tiesiskās paļāvības princips būtu skarts, no tā

neizriet personas tiesības sagaidīt kāda konkrēta, tai vēlama

pārejas perioda noteikšanu. Pieteikumu iesniedzējs nepamatoti

norāda, ka pārejas periodam vajadzējis būt vismaz 11 mēnešu

ilgam. Šāda Pieteikumu iesniedzēja vēlme ir saprotama, jo tas

nozīmētu, ka Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa kļūtu

piemērojama pēc Termiņdepozīta līgumā noteiktā saistību izpildes

termiņa, taču nav pamatota.

Satversmes tiesa uzsver, ka atbalsts tika sniegts finansiālās

grūtībās nonākušai komercsabiedrībai. Tas bija nopietns signāls

tās kreditoriem, tostarp pakārtoto saistību kreditoriem, par šīs

komercsabiedrības nespēju pildīt uzņemtās saistības. Šādos

apstākļos nav izšķirošanas nozīmes tam, ka, pieņemot Kontroles

likuma 8. panta pirmo daļu, netika noteikts pārejas periods.

Kā jau tika atzīts šajā spriedumā, Kontroles likuma 8. panta

pirmajā daļā paredzētais īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts

sabiedrības interešu aizsardzībai. Sabiedrības interesēs ir

nodrošināt to, ka netiek izšķērdēti valsts budžeta līdzekļi, un

tas izskatāmajā gadījumā ir panākams ar to, ka pakārtoto saistību

kreditori, proti, personas, kas pašas uzņēmušās ievērojamu

komercdarbības risku, nesaņem nepamatotu labumu no valsts sniegtā

atbalsta grūtībās nonākušai komercsabiedrībai. Neveicot sloga

sadali starp šiem kreditoriem un sabiedrību, tiktu apdraudēta

valsts spēja pēc iespējas atgūt tās ieguldītos naudas

līdzekļus.

29.4. Pēc Pieteikumu iesniedzēja ieskata, Kontroles

likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2. punktam, kā arī

trešajai daļai esot atpakaļvērsts spēks, jo šīs normas

attiecinātas uz līgumu, kura izpildes termiņš bija iestājies

gandrīz pirms diviem gadiem, proti, uz tiesiskajām attiecībām,

kuras izbeigušās pirms šo normu stāšanās spēkā. Šāds

atpakaļvērsts spēks neesot attaisnojams.

Pieaicinātā persona Dr. iur. Māris Onževs norāda, ka

Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2.

punktam, kā arī trešajai daļai nav atpakaļvērsta spēka, tās ir

normas ar turpmāk vērstu spēku (sk. lietas materiālu 6. sēj.

103. lp.)

Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2.

punkts, kā arī trešā daļa regulē tādas komercsabiedrības

likvidācijas procesu, kurai ir sniegts atbalsts. Šo normu sekas

iestājas tikai komercsabiedrības likvidācijas gadījumā. Tādēļ,

vērtējot šo normu spēku laikā, ir būtisks attiecīgās

komercsabiedrības likvidācijas procesa uzsākšanas brīdis.

Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2.

punkts, kā arī trešā daļa stājās spēkā 2017. gada 2. februārī.

Savukārt AS "Reverta" akcionāru sapulcē lēmums uzsākt

AS "Reverta" likvidāciju pieņemts 2017. gada 29. maijā

(sk., piemēram, AS "Reverta" 2019. gada darbības

pārskata 8. lp., pieejams: www.reverta.lv), tātad vairāk nekā

trīs mēnešus pēc Kontroles likuma 8.1 panta otrās

daļas 1. un 2. punkta, kā arī trešās daļas spēkā stāšanās.

Tādējādi šīm normām attiecībā uz Pieteikumu iesniedzēju bija

turpmāk vērsts spēks. Tas nozīmē, ka Pieteikumu iesniedzējam

laikā, kad tika uzsākta AS "Reverta" likvidācija, jau

bija zināms, kādas būs tās sekas, un viņš ar šīm sekām varēja

rēķināties.

Ievērojot to, ka atbalstu veido valsts budžeta līdzekļi, kas

ir visas sabiedrības kopīga manta, tas tiek piešķirts visas

sabiedrības interesēs, un līdz ar to arī atbalsta mērķis ir

aizsargāt sabiedrību, nevis atsevišķas personas - pakārtoto

saistību kreditorus. Valstij nav pienākuma ar atbalsta mehānismu

nodrošināt to, ka pakārtoto saistību kreditori saņem prasījumu

apmierinājumu. Ja kredītiestāde nespēj atmaksāt atbalstu, nav

pamata apmierināt pakārtoto saistību kreditoru prasījumus.

Sabiedrības ieguvums no tā, ka valsts budžeta līdzekļi tiek

izlietoti taupīgi un atgūti pēc iespējas ātrāk, ir lielāks par

atsevišķu pakārtoto saistību kreditoru ciestajiem zaudējumiem.

Atsevišķu personu interese atgūt savus naudas līdzekļus nav

samērīga ar aizskārumu, kas varētu tikt radīts sabiedrības

interesēm, jo sloga sadales principa neieviešana liegtu

sabiedrībai pēc iespējas maksimālā apmērā atgūt tās ieguldītos

naudas līdzekļus.

Tādējādi labums, ko no apstrīdētajās

normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma iegūst sabiedrība, ir

lielāks par pakārtoto saistību kreditoru tiesībām un likumiskajām

interesēm nodarīto kaitējumu.

Līdz ar to apstrīdētās normas

atbilst Satversmes 1. pantā nostiprinātajam tiesiskās paļāvības

principam un Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.