29. pants

1Pēc Pieteikumu iesniedzēja ieskata, apstrīdētās

2normas paredz būtisku, neatgriezenisku un visu viņa turpmāko

3dzīvi ietekmējošu īpašuma tiesību aizskārumu, savukārt

4sabiedrības ieguvums esot tikai finansiāls un relatīvi neliels

5salīdzinājumā ar kopējiem valsts budžeta līdzekļiem, kas

6izlietoti, sniedzot atbalstu AS "Parex banka".

7Saeima norāda, ka lietderīga valsts budžeta līdzekļu

8izlietošana un iespējami ātrāka šo līdzekļu atgūšana ir visas

9sabiedrības interesēs. Labums, ko gūst sabiedrība, esot lielāks

10par Pieteikumu iesniedzēja tiesībām uz īpašumu nodarīto

11kaitējumu.

12Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

13jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai

14rodas tās pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par

15labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Tādējādi

16Satversmes tiesai jānoskaidro, kurai no līdzsvarojamām interesēm

17būtu piešķirama prioritāte.

1829.1. Apstrīdētās normas ierobežo pakārtoto saistību

19kreditoru tiesības uz īpašumu. Pakārtotās saistības ir tiesiskās

20attiecības ar īpašu raksturu, kas veidojas starp komercsabiedrību

21un tās kreditoru.

22Pieaicinātās personas Dr. iur. Jānis Kārkliņš un Mg.

23iur. Pauls Zeņķis norāda, ka pakārtotās saistības būtība

24skaidrojama ar pakārtotības jēdzienu. Tas nozīmējot to, ka

25maksātnespējas vai likvidācijas gadījumā sākumā tiek apmierināti

26visi augstāku kārtu kreditoru prasījumi, tad pakārtotā prasījuma

27turētāja prasījumi un visbeidzot pamatkapitāla devēju prasījumi.

28Tādējādi pakārtoto saistību kreditora prasījums esot piekritīgs

29vienai no pēdējām kreditoru kārtām. Turklāt pakārtotība sākoties

30nevis līdz ar maksātnespējas vai likvidācijas procesa uzsākšanu,

31bet gan krietni pirms tam (sk. lietas materiālu 5. sēj. 126.

32un 129. lp.).

33Noguldījums, kas rada pakārtotās saistības, uzskatāms par

34riskantāku. Pastāv lielāka iespējamība, ka kredītiestāde šīs

35saistības nepildīs, jo no tām izrietošie prasījumi ir apmierināmi

36tikai pēc tam, kad ir apmierināti visi no garantētajiem

37noguldījumiem izrietošie prasījumi un pārējo kreditoru - bet ne

38kredītiestādes akcionāru - prasījumi. Toties šīs saistības ir

39ienesīgākas, jo ietver īpaši augstas, kreditoram izdevīgas

40procentu likmes (sk. Finanšu ministrijas, Finanšu un kapitāla

41tirgus komisijas, biedrības "Latvijas finanšu nozaru

42asociācija", Jāņa Kārkliņa un Paula Zeņķa viedokļus lietas

43materiālu 5. sēj. 94., 128., 136. lp. un 6. sēj. 16.

44lp.).

45Īpašuma tiesību ierobežojuma samērīguma izvērtējumā tiks ņemts

46vērā konkrēto tiesisko attiecību īpašais raksturs.

47Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka īpašuma tiesības

48negarantē pasargāšanu no komercdarbības riska. Valstij nav

49pienākuma novērst īpašuma vērtības zudumu tirgus faktoru ietekmes

50rezultātā (sk.: Harris, O'Boyle and Warbrick. Law of the

51European Convention on Human Rights, 4th edition, Oxford: Oxford

52University Press, 2018, p. 861).

53No Satversmes tiesas judikatūras izriet, ka akcionāru vai

54pakārtoto saistību kreditoru ieguldītās vērtības iespējamā

55neatgūšana ir tieši saistīta ar komerciālo risku. Akcionāri un

56pakārtoto saistību kreditori var gūt augļus kredītiestādes

57veiksmīgas darbības rezultātā, bet reizē ir pakļauti

58visbūtiskākajam riskam. Savukārt valsts negarantē riskanta

59biznesa pasākuma dalībnieka tiesības būt pasargātam no

60komercdarbības riska. Šis princips atspoguļojas tajā nosacījumā,

61ka maksātnespējīgas kredītiestādes pakārtoto saistību kreditoru

62un akcionāru prasības tiek apmierinātas pirmspēdējās un pēdējās

63(sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma

64lietā Nr. 2010-60-01 17.3. punktu un 2011. gada 19. oktobra

65sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 23.6. punktu).

66No pakārtoto saistību rakstura izriet komercdarbības risks,

67kas attiecīgajiem kreditoriem ir jāizvērtē un, nododot savus

68naudas līdzekļus kredītiestādei, jāuzņemas, proti, risks, ka

69kredītiestādes maksātspējas grūtību gadījumā aizdotie naudas

70līdzekļi var tikt dzēsti. Šis risks attiecas ne tikai uz

71maksātnespējas vai likvidācijas procesu, bet uz visu laika

72periodu, kamēr kredītiestādei ir finansiālās grūtības. Šīs

73grūtības var tikt un izskatāmajā lietā arī tika risinātas ar

74valsts iesaisti, sniedzot atbalstu AS "Parex banka" un

75vēlāk AS "Reverta". Komercdarbības risks ietekmē

76pakārtoto saistību kreditora prasījuma apmierināšanas iespēju arī

77visā atbalsta sniegšanas laikā. Atbalsta sniegšana un no tās

78izrietošās sekas nav uzskatāmas par papildu komercdarbības risku.

79Finansiālās grūtības ir komercdarbības risks neatkarīgi no tā,

80kādā veidā un ar kādiem līdzekļiem tās tiek risinātas.

81Kā tika atzīts jau iepriekš, atbalsta sniegšana iespējama

82vienīgi izņēmuma gadījumos. Atbalsta sniegšanas negatīvie aspekti

83jāskata ne tikai tirgus perspektīvā - kā komercsabiedrību

84bezatbildīgas rīcības riski un konkurences traucējumi -, bet arī,

85ņemot vērā sabiedrības publiskās intereses, proti, ieinteresētību

86valsts budžeta līdzekļu pamatotā un racionālā izlietojumā.

87Tādējādi pakārtoto saistību kreditoram ir jārēķinās ar to, ka

88atbalsta sniegšana finansiālās grūtībās nonākušajai

89kredītiestādei ietekmēs arī viņa situāciju, proti, jārēķinās ar

90to, ka viņš sava prasījuma apmierinājumu nesaņems tikmēr, kamēr

91nebūs atmaksāts atbalsts.

9229.2. Pieteikumu iesniedzējs norāda, ka pēc atbalsta

93sniegšanas viņam nebija pamata šaubīties par to, ka viņš saņems

94atpakaļ aizdevuma pamatsummu. Arī no tā brīža, kad viņš saņēmis

95dāvinājumā no Termiņdepozīta līguma izrietošās saistības, līdz

96apstrīdēto normu pieņemšanai viņam neesot bijis pamata uzskatīt,

97ka atbalsta sniegšana AS "Parex banka" varētu apdraudēt

98viņa tiesības saņemt šā līguma pamatsummas atmaksu.

99Savukārt Saeima uzsver, ka Pieteikumu iesniedzēja tiesiskā

100paļāvība nav pamatota un saprātīga. Laikā, kad Pieteikumu

101iesniedzējs ieguva no Termiņdepozīta līguma izrietošās tiesības,

102nebija spēkā neviena tiesību norma, kas būtu garantējusi

103Pieteikumu iesniedzējam tā aizdevuma pamatsummas atmaksu AS

104"Parex banka" darbības izbeigšanas gadījumā.

105Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga

106demokrātiska republika. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

107Satversmes 1. panta tvērumā ietilpst no demokrātiskas tiesiskas

108valsts pamatnormas atvasinātais tiesiskās paļāvības princips.

109Tiesiskās paļāvības princips ir saistīts ar tiesiskās drošības

110principu un nodrošina tā pieprasīto stabilitāti, aizliedzot

111nekonsekventu valsts rīcību (sal. sk. Satversmes tiesas 2017.

112gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.2.

113punktu).

114Lai izprastu un atbilstoši piemērotu vispārējos tiesību

115principus, vienmēr jāpatur prātā demokrātiskas tiesiskas valsts

116tiesiskās sistēmas augstākais un galvenais mērķis - taisnīgums

117(sk.: Dr.iur. Rezevska D. Vispārējo tiesību principu

118nozīme un piemērošana. Rīga: D. Rezevskas izdevums, 2015,

119129.-130. lp.). Tiesiskās paļāvības princips ir cieši

120saistīts ar tiesiskās sistēmas pamatvērtībām. Tā piemērošana nav

121un nevar būt pašmērķīga. Ikvienā gadījumā ir būtiski nodrošināt

122taisnīgu gala rezultātu.

123Satversmes tiesa atzinusi: ja valsts ir iesaistījusies tādas

124komercsabiedrības glābšanā un restrukturēšanā, kura bez atbalsta,

125visticamāk, kļūtu maksātnespējīga, un tieši atbalsta rezultātā

126komercsabiedrība var sekmīgi turpināt savu darbību, taisnīguma

127principam neatbilstu tāda situācija, ka tie subjekti, kuri

128saņēmuši vislielāko labumu tad, kad komercsabiedrība strādāja

129labi, nepiedalītos tās glābšanā un restrukturēšanā (sk.

130Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr.

1312014-36-01 18. punktu).

132Taisnīguma princips prasa nodrošināt to, ka likumdevējs ar

133tiesību normu palīdzību spētu atrisināt ikvienu dzīves gadījumu.

134Tiesiskās attiecības ir mainīgas un var veidoties netipiskas

135situācijas, kas prasa to noregulējumu nekavējoties. Tiesiskā

136regulējuma neesība var būt netaisnīga (sal. sk.

137Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.

1382012-03-01 18.1. punktu). Taisnīguma princips prasa panākt

139iespējami taisnīgāku līdzsvaru starp dažādu sabiedrības locekļu

140pretrunīgajām interesēm (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13.

141maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 7.

142punktu).

143Vispārīgā gadījumā valsts rada tādus apstākļus, lai komersanti

144var brīvi veikt komercdarbību, tostarp savā starpā konkurēt.

145Izņēmuma gadījumos valsts var iejaukties un attiecīgajam tirgus

146dalībniekam sniegt atbalstu. Taču šādā gadījumā neviena persona

147nedrīkst gūt nepamatotu labumu jeb labumu, ko tā negūtu, ja

148parastos tirgus apstākļos konkrētais tirgus dalībnieks vairs

149nespētu piedalīties komerctiesiskajā apritē un konkurēt ar citiem

150tirgus dalībniekiem. Liedzot iespēju gūt nepamatotu labumu, tiek

151nodrošināta normāla tirgus darbība. Minētais ir taisnīguma

152principa konkretizācijas elements. Ar apstrīdētajām normām

153atbilstoši taisnīguma principam ir radīti tādi apstākļi, kas ir

154iespējami tuvi tam, kādi tie būtu gadījumā, ja atbalsts nebūtu

155sniegts.

156Tātad atbalstam noteiktie ierobežojumi ir vērsti uz Satversmē

157nostiprinātā taisnīguma principa ievērošanu. Speciāla regulējuma

158izveide attiecībā uz komercsabiedrībām, kas saņēmušas atbalstu,

159ir pamatota ar svarīgām nodokļu maksātāju un visas sabiedrības

160interesēm - nepieļaut atbalstam piešķirta finansējuma izmantošanu

161pakārtoto saistību izpildei. Ja šāds speciāls regulējums nebūtu

162izstrādāts un pieņemts, pakārtoto saistību kreditoru prasījumi

163varētu tikt apmierināti pirms komercdarbības atbalsta atmaksas.

164Taču atbalsts tiek sniegts, lai palīdzētu finansiālās grūtībās

165nonākušai komercsabiedrībai un atjaunotu tās maksātspēju, nevis

166lai piešķirtu līdzekļus jebkuru kreditoru prasījumu

167apmierināšanai. Pakārtoto saistību kreditori nevar rēķināties ar

168to, ka viņu prasījumi tiks apmierināti tāpēc, ka komercsabiedrība

169ir saņēmusi atbalstu.

17029.3. Tiesiskās paļāvības princips noteic, ka indivīds

171var paļauties uz valsts tiesisku un konsekventu rīcību, savukārt

172valstij ir jāaizsargā tai dāvātā uzticēšanās (sal. sk.

173Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr.

1742016-07-01 16.2. punktu). Šis princips prasa aizsargāt

175paļāvību, kas personai radusies uz noteiktu tās tiesību

176saglabāšanu vai īstenošanu. Tas ietver valsts pienākumu pildīt

177saistības, ko tā uzņēmusies pret personām (sk. Satversmes

178tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25.

179punktu un 2012. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2012-01-01

18014. punktu).

181Pieteikumu iesniedzējs argumentē, ka atbilstoši regulējumam,

182kas bija spēkā līdz Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas

183pieņemšanai, viņam bija tiesības saņemt Termiņdepozīta līguma

184pamatsummu.

185Tiesiskās attiecības starp Pieteikumu iesniedzēju un AS

186"Parex banka" (vēlāk AS "Reverta") tika

187nodibinātas pirms Kontroles likuma 8. panta pirmās daļas spēkā

188stāšanās un tās spēkā stāšanās laikā vēl turpinājās. Tātad šī

189norma līdz ar tās spēkā stāšanos tika piemērota jau ievadītām,

190bet ne noslēgtām attiecībām. Tādējādi Kontroles likuma 8. panta

191pirmā daļa no Termiņdepozīta līguma izrietošās tiesiskās

192attiecības ietekmēja ar tūlītēju spēku.

193Likumdevējam ir tiesības noteikt tiesību normām tūlītēju

194spēku. Tātad ir pieļaujama pieņemtā tiesiskā regulējuma

195attiecināšana arī uz tādām tiesiskajām attiecībām, kuras bijušas

196ievadītas pirms šā tiesiskā regulējuma spēkā stāšanās un tā spēkā

197stāšanās laikā turpinās. Tomēr likumdevējam, pieņemot tiesību

198normu, vienmēr ir jāpārliecinās par tās ietekmi uz pastāvošajām

199tiesiskajām attiecībām (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 29.

200aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-31-01 9.2. punktu un 2019. gada

20113. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-22-01 24. punktu).

202Lai noskaidrotu, vai Pieteikumu iesniedzējam ir radusies

203tiesiskā paļāvība uz to, ka viņš būs tiesīgs prasīt

204Termiņdepozīta līguma pamatsummas atmaksu, Satversmes tiesai

205jāizvērtē, vai personas paļaušanās uz tiesību normu ir likumīga,

206pamatota un saprātīga un vai tiesiskais regulējums pēc savas

207būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu

208uzticēties (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 5. marta

209sprieduma lietā Nr. 2020-30-01 13. punktu).

210Kā norāda pieaicinātā persona Dr. iur. Māris Onževs,

211ieguldījums subordinētajā kapitālā uzskatāms par paaugstināta

212riska ieguldījumu, kas var tikt pakļauts tiesiskā regulējuma

213izmaiņām, jo īpaši gadījumos, kad mainījušies arī faktiskie

214apstākļi, proti, kredīta saņēmējs nokļuvis ievērojamās saistību

215izpildes grūtībās (sk. lietas materiālu 6. sēj. 101.

216lp.).

217Likumdevējam ir pienākums periodiski apsvērt, vai konkrētais

218tiesiskais regulējums ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un

219vai tas kādā veidā nebūtu pilnveidojams. Tas nozīmē, ka tiesiskās

220paļāvības princips nedod pamatu paļauties uz to, ka reiz noteiktā

221tiesiskā situācija nekad nemainīsies (sal. sk. Satversmes

222tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 16.2.

223punktu). Šis princips ne vien neizslēdz, bet noteiktos

224apstākļos pat pieprasa pastāvošā tiesiskā regulējuma grozīšanu.

225Pretējā gadījumā valsts nevarētu pienācīgi reaģēt uz mainīgajiem

226dzīves apstākļiem (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 8.

227decembra sprieduma lietā Nr. 2015-07-03 19. punktu).

228No tiesiskās paļāvības principa izrietošā aizsardzība pret

229nekonsekventu valsts rīcību neapšaubāmi ir likumdevēja pienākums,

230tam pieņemot normatīvos aktus. Taču to nevar skatīt atrauti no

231apstākļiem, kas ierosinājuši attiecīgu likumdevēja rīcību.

232Tiesiskās paļāvības vērtējumā izskatāmajā lietā nozīme ir tam, kā

233ārējie faktori ietekmējuši konkrētu likumdevēja rīcību.

234AS "Parex banka" finansiālās grūtības, potenciālā

235maksātnespēja un likvidācija 2008. gadā radīja Latvijas valstī

236līdz šim vēl nebijušu situāciju, kas prasīja valsts iesaisti šīs

237bankas glābšanā un atbalsta sniegšanu. Līdz ar to bija

238nepieciešamas arī izmaiņas normatīvajos aktos. Šādos apstākļos

239Pieteikumu iesniedzējs nevarēja saprātīgi paļauties uz to, ka

240tiesību normas jautājumā par Termiņdepozīta līguma izpildi un

241atbalsta kontroli netiks grozītas, un ka to grozījumi neietekmēs

242tiesiskās attiecības, kas bija izveidojušās starp AS "Parex

243banka" (vēlāk AS "Reverta") un Pieteikumu

244iesniedzēju. Tas, ka vēl zināmu laiku pēc tam, kad tika sākta

245atbalsta sniegšana AS "Parex banka", nepastāvēja tāds

246nacionālais tiesiskais regulējums, kas ierobežotu valsts atbalsta

247izmantošanu pretēji tā mērķiem, nenozīmē, ka Pieteikumu

248iesniedzējs būtu varējis saprātīgi paļauties uz to, ka šie

249trūkumi netiks novērsti un viņa situācija nekad nemainīsies.

250Citiem vārdiem sakot, Pieteikumu iesniedzējam nevarēja rasties

251likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība uz tiesiskā regulējuma

252nemainīgumu.

253Pieteikumu iesniedzējs norāda arī uz to, ka likumdevējs neesot

254paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu, proti, neesot

255noteikts ne pārejas periods, ne pienācīga kompensācija pakārtoto

256saistību kreditoriem. No Pieteikumu iesniedzēja paustajiem

257argumentiem izriet, ka viņam vēlamais pārejas periods būtu vismaz

25811 mēneši no brīža, kad stājās spēkā Kontroles likuma 8. panta

259pirmā daļa (sk. lietas materiālu 1. sēj. 39. lp.).

260Pat ja tiesiskās paļāvības princips būtu skarts, no tā

261neizriet personas tiesības sagaidīt kāda konkrēta, tai vēlama

262pārejas perioda noteikšanu. Pieteikumu iesniedzējs nepamatoti

263norāda, ka pārejas periodam vajadzējis būt vismaz 11 mēnešu

264ilgam. Šāda Pieteikumu iesniedzēja vēlme ir saprotama, jo tas

265nozīmētu, ka Kontroles likuma 8. panta pirmā daļa kļūtu

266piemērojama pēc Termiņdepozīta līgumā noteiktā saistību izpildes

267termiņa, taču nav pamatota.

268Satversmes tiesa uzsver, ka atbalsts tika sniegts finansiālās

269grūtībās nonākušai komercsabiedrībai. Tas bija nopietns signāls

270tās kreditoriem, tostarp pakārtoto saistību kreditoriem, par šīs

271komercsabiedrības nespēju pildīt uzņemtās saistības. Šādos

272apstākļos nav izšķirošanas nozīmes tam, ka, pieņemot Kontroles

273likuma 8. panta pirmo daļu, netika noteikts pārejas periods.

274Kā jau tika atzīts šajā spriedumā, Kontroles likuma 8. panta

275pirmajā daļā paredzētais īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts

276sabiedrības interešu aizsardzībai. Sabiedrības interesēs ir

277nodrošināt to, ka netiek izšķērdēti valsts budžeta līdzekļi, un

278tas izskatāmajā gadījumā ir panākams ar to, ka pakārtoto saistību

279kreditori, proti, personas, kas pašas uzņēmušās ievērojamu

280komercdarbības risku, nesaņem nepamatotu labumu no valsts sniegtā

281atbalsta grūtībās nonākušai komercsabiedrībai. Neveicot sloga

282sadali starp šiem kreditoriem un sabiedrību, tiktu apdraudēta

283valsts spēja pēc iespējas atgūt tās ieguldītos naudas

284līdzekļus.

28529.4. Pēc Pieteikumu iesniedzēja ieskata, Kontroles

286likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2. punktam, kā arī

287trešajai daļai esot atpakaļvērsts spēks, jo šīs normas

288attiecinātas uz līgumu, kura izpildes termiņš bija iestājies

289gandrīz pirms diviem gadiem, proti, uz tiesiskajām attiecībām,

290kuras izbeigušās pirms šo normu stāšanās spēkā. Šāds

291atpakaļvērsts spēks neesot attaisnojams.

292Pieaicinātā persona Dr. iur. Māris Onževs norāda, ka

293Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2.

294punktam, kā arī trešajai daļai nav atpakaļvērsta spēka, tās ir

295normas ar turpmāk vērstu spēku (sk. lietas materiālu 6. sēj.

296103. lp.)

297Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2.

298punkts, kā arī trešā daļa regulē tādas komercsabiedrības

299likvidācijas procesu, kurai ir sniegts atbalsts. Šo normu sekas

300iestājas tikai komercsabiedrības likvidācijas gadījumā. Tādēļ,

301vērtējot šo normu spēku laikā, ir būtisks attiecīgās

302komercsabiedrības likvidācijas procesa uzsākšanas brīdis.

303Kontroles likuma 8.1 panta otrās daļas 1. un 2.

304punkts, kā arī trešā daļa stājās spēkā 2017. gada 2. februārī.

305Savukārt AS "Reverta" akcionāru sapulcē lēmums uzsākt

306AS "Reverta" likvidāciju pieņemts 2017. gada 29. maijā

307(sk., piemēram, AS "Reverta" 2019. gada darbības

308pārskata 8. lp., pieejams: www.reverta.lv), tātad vairāk nekā

309trīs mēnešus pēc Kontroles likuma 8.1 panta otrās

310daļas 1. un 2. punkta, kā arī trešās daļas spēkā stāšanās.

311Tādējādi šīm normām attiecībā uz Pieteikumu iesniedzēju bija

312turpmāk vērsts spēks. Tas nozīmē, ka Pieteikumu iesniedzējam

313laikā, kad tika uzsākta AS "Reverta" likvidācija, jau

314bija zināms, kādas būs tās sekas, un viņš ar šīm sekām varēja

315rēķināties.

316Ievērojot to, ka atbalstu veido valsts budžeta līdzekļi, kas

317ir visas sabiedrības kopīga manta, tas tiek piešķirts visas

318sabiedrības interesēs, un līdz ar to arī atbalsta mērķis ir

319aizsargāt sabiedrību, nevis atsevišķas personas - pakārtoto

320saistību kreditorus. Valstij nav pienākuma ar atbalsta mehānismu

321nodrošināt to, ka pakārtoto saistību kreditori saņem prasījumu

322apmierinājumu. Ja kredītiestāde nespēj atmaksāt atbalstu, nav

323pamata apmierināt pakārtoto saistību kreditoru prasījumus.

324Sabiedrības ieguvums no tā, ka valsts budžeta līdzekļi tiek

325izlietoti taupīgi un atgūti pēc iespējas ātrāk, ir lielāks par

326atsevišķu pakārtoto saistību kreditoru ciestajiem zaudējumiem.

327Atsevišķu personu interese atgūt savus naudas līdzekļus nav

328samērīga ar aizskārumu, kas varētu tikt radīts sabiedrības

329interesēm, jo sloga sadales principa neieviešana liegtu

330sabiedrībai pēc iespējas maksimālā apmērā atgūt tās ieguldītos

331naudas līdzekļus.

332Tādējādi labums, ko no apstrīdētajās

333normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma iegūst sabiedrība, ir

334lielāks par pakārtoto saistību kreditoru tiesībām un likumiskajām

335interesēm nodarīto kaitējumu.

336Līdz ar to apstrīdētās normas

337atbilst Satversmes 1. pantā nostiprinātajam tiesiskās paļāvības

338principam un Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.