9. pants

Pieaicinātās personas - Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes profesors Dr. iur. Jānis Kārkliņš un

Mg. iur. Pauls Zeņķis - uzskata, ka apstrīdētais

regulējums atbilst Satversmes 1., 91., 92. un 105. pantam.

Pakārtotās saistības būtība tiekot skaidrota ar pakārtotības

jēdzienu. Pakārtotība nozīmējot, ka maksātnespējas gadījumā (vai

aizņēmēja likvidācijas gadījumā) sākumā tiek apmierināti visi

augstāku kārtu kreditoru (tostarp to, kuru prasījuma tiesības

izriet no noguldījuma) prasījumi, tad - pakārtoto prasījumu

turētāju prasījumi un visbeidzot - pamatkapitāla devēju

prasījumi.

Vēsturiski būtiskākā atšķirība starp jebkuru citu līgumu un

pakārtoto saistību līgumu esot tāda, ka pakārtoto saistību līguma

gadījumā līdz ar pamatsaistību tiek nodibināta arī pakārtota

saistība, ar kuru persona, kas aizdevusi savus līdzekļus

komersantam, apņemas neprasīt šā aizdevuma ātrāku atdošanu, kā

arī piekrīt būt pieskaitīta vienai no pēdējām kreditoru kārtām

gadījumā, ja attiecīgais komersants īstenos maksātnespējas,

likvidācijas vai reorganizācijas procedūru. Tādējādi jau

sākotnējā šā institūta attīstības posmā esot atzīts, ka nav

pieļaujama tāda situācija, kuras ietvaros subordinētu saistību

apmierinājums tiktu saņemts pirms tam, kad apmierinātas

"parastās" saistības.

Atbilstoši Kredītiestāžu likuma 1. panta 59. punktam

kreditori, kuru prasījumi izriet no subordinētām saistībām, esot

nostatīti daudz nelabvēlīgākā stāvoklī iepretim

"parastiem" kreditoriem. Risks, ka kreditors pakārtotās

saistības izpildījumu var nekad nesaņemt, attaisnojoties

pakārtoto saistību ekonomiskajā aspektā, tas ir, tajā apstāklī,

ka prasījumi, kas izriet no pakārtotajām saistībām (aizdevumiem,

obligācijām u. c.), parasti ietver arī īpaši augstas, kreditoram

izdevīgas procentu likmes. Citiem vārdiem, kreditors, uzņemoties

lielāku risku, potenciāli gūstot lielāku labumu.

Faktiski prasījuma pakārtotība sākoties nevis līdz ar

maksātnespējas vai likvidācijas procesa uzsākšanu, bet gan jau

daudz agrāk. Aizdevējam, noslēdzot līgumu, tas esot jāapzinās, jo

par riska uzņemšanos viņš saņemot lielāku peļņu, nekā saņemtu

vienkārša noguldījuma gadījumā. Primāri šāda nelabvēlība, ko

persona uzņemas ciest par īpaši lielo ienesīgumu, atspoguļojoties

tajā apstāklī, ka kreditoram nav līdzekļu, ar ko panākt sava

aizdevuma ātrāku atmaksu, un kreditors komersanta likvidācijas,

maksātnespējas vai reorganizācijas gadījumā savu prasījumu

izpildījumu saņems tikai pēc visu "parasto" kreditoru,

bet pirms akcionāru prasījumu apmierināšanas.

Minētās atšķirības starp pakārtotajām saistībām un

"parastām" saistībām (piemēram, noguldījumu) ļaujot

secināt, ka pakārtotās saistības no parastām saistībām

galvenokārt un pēc būtības nošķir pakārtotā to apmierināšanas

kārtība, nevis kādas tiesiskā regulējuma nianses. Tātad, ja

pakārtotā saistība radusies aizdevuma līguma noslēgšanas ceļā,

pret šo saistību visupirms esot jāattiecas kā pret saistību, kas

izriet no aizdevuma līguma, un tikai tad, kad tas ir nozīmīgi

(piemēram, likvidācijas gadījumā, kad jāapmierina kreditoru

prasījumi), esot vērts papildus analizēt arī radušās saistības

pakārtotos aspektus.

No pakārtotā aizdevuma (atšķirībā no noguldījuma) radusies

saistība neesot tāda, no kuras izrietētu beznosacījumu naudas

atdošanas pienākums. Minētais atdošanas pienākums esot nosacīts,

proti, atkarīgs no aizņēmēja mantiskā stāvokļa un sekām, kas var

iestāties saistības izpildes rezultātā. Turpretim noguldījuma

gadījumā noguldītājs naudas līdzekļus pamatā esot tiesīgs

atprasīt katrā laikā.

Tādējādi pakārtoto saistību kreditors neesot tiesīgs pieprasīt

saistības izpildi - naudas atmaksu -, ja ar to var tikt

apdraudēta parādnieka maksātspēja (savukārt pats parādnieks

neesot tiesīgs atmaksu piedāvāt). Turklāt šis noteikums esot

attiecināms ne tikai uz galveno parādu, bet arī uz atlīdzību par

kapitāla lietošanu (procentiem) un esot spēkā visā tiesisko

attiecību pastāvēšanas laikā. Zināmā aspektā vienošanās par

pakārtotības klauzulu tiesību izpratnē varot tikt uzskatīta par

līgumu, kas noslēgts par labu trešajām personām - visiem pārējiem

kreditoriem.

Visi atbalsta pasākumi balstoties uz trim faktoriem - uzņēmuma

dzīvotspēju, sloga sadales principu un konkurenci. Tādējādi

atbalstam vajagot būt ierobežotam līdz nepieciešamajam minimumam

un kapitāla daļu turētājiem un atbalsta saņēmējam vajagot sniegt

atbilstošu ieguldījumu pārstrukturēšanas izmaksās no saviem

resursiem.

Ja valsts ir iesaistījusies tādas komercsabiedrības glābšanā

un restrukturēšanā, kura bez atbalsta, visticamāk, kļūtu

maksātnespējīga, un tieši valsts atbalsta rezultātā

komercsabiedrība var sekmīgi turpināt savu darbību, taisnīguma

principam neatbilstu tāda situācija, ka subjekti, kuri saņēmuši

vislielāko labumu tad, kad komercsabiedrība strādāja labi,

nepiedalās tās glābšanā un restrukturēšanā. Tādējādi apstrīdētais

regulējums nodrošinot to, ka pakārtoto saistību subjekti nesaņem

nepamatotu labumu no komercsabiedrībai sniegtā atbalsta un

uzņemas samērīgu nastu salīdzinājumā ar to slogu, kuru uzņemas

nodokļu maksātāji, valstij sniedzot minēto atbalstu

komercsabiedrībai.

Tātad atbalsts tiekot piešķirts ar mērķi aizsargāt nevis

ikvienu ar kredītiestādi saistītu personu, bet tikai

noguldītājus. Proti, tā kā atbalsts tiek sniegts no valsts

budžeta līdzekļiem, kas ir visas sabiedrības kopīga manta, tas

tiekot piešķirts visas sabiedrības interesēs. Līdz ar to atbalsta

mērķis esot aizsargāt sabiedrību - noguldītājus -, nevis

atsevišķas personas - kredītiestādes akcionārus vai pakārtoto

saistību kreditorus.

Vispārīgais kredītiestādes kreditoru prasījumu apmierināšanas

regulējums paredzot, ka kredītiestādes pakārtoto saistību

kreditori un akcionāri tiek aizsargāti daudz mazākā mērā nekā

noguldītāji. Šis princips esot atspoguļots Kredītiestāžu likuma

139.2-139.5 pantā. Tādējādi arī atbalsta

atmaksa esot veicama pirms pakārtoto saistību kreditoru un

akcionāru prasību apmierināšanas. Valstij neesot pienākuma ar

atbalsta mehānismu nodrošināt to, ka pakārtoto saistību kreditori

un akcionāri saņem savu prasījumu apmierinājumu. Ja kredītiestāde

nespēj atmaksāt atbalstu, tad neesot pamata apmierināt pakārtoto

saistību kreditoru un akcionāru prasījumus.

Tātad pastāvot risks, ka kreditors pakārtotās prasījuma

tiesības nevarēs īstenot tādēļ, ka parādniekam nepietiks naudas

līdzekļu. Taču īpašuma tiesības negarantējot pasargāšanu no

komercdarbības riska. Valstij neesot pienākuma novērst īpašuma

vērtības zudumu tirgus faktoru ietekmē. Arī pašlaik neviens

likums negarantējot to, ka komersants savus prasījumus vienmēr

varēs īstenot.

Aizliegums pakārtoto saistību kreditoriem iesniegt

maksātnespējas procesa pieteikumu pirms atbalsta atmaksāšanas

esot uzskatāms par loģisku un atbilstošu, ņemot vērā pakārtoto

saistību raksturu. Apstrīdētais regulējums nodrošinot to, ka

atbalstu saņēmušās komercsabiedrības maksātnespējas process

netiek izmantots kā līdzeklis pakārtoto saistību kreditoru un

akcionāru mantisko interešu nodrošināšanai. Savukārt regulējums,

kas pieļauj atbalstu saņēmušās komercsabiedrības izslēgšanu no

komercreģistra neatkarīgi no tā, ka nav atmaksāts atbalsts vai

nav izpildītas pakārtotās saistības, esot loģisks solis, ar ko

tiekot nodrošināta šādas komercsabiedrības izslēgšana no

komercreģistra, neīstenojot maksātnespējas procesu.