10. pants

Auflage, München: Verlag C.H. Beck, 2002, Rn. 270,

367).

Pieteikuma iesniedzēja nav

apstrīdējusi regulējumu, kas nosaka svarīgu lēmumu pieņemšanai

nepieciešamo kvalificēto balsu vairākumu, bet gan likumā ietverto

aizliegumu šādu lēmumu pieņemšanai statūtos noteikt lielāku

nepieciešamo balsu skaitu, nekā tas paredzēts likumā. Tādēļ

Satversmes tiesai nav pamata šajā lietā vērtēt Komerclikumā

ietverto regulējumu, ciktāl tas paredz minimālo lēmuma

pieņemšanai nepieciešamo balsu skaitu.

Saeima atbildes rakstā ir

norādījusi, ka, ietverot likumā šādu aizliegumu, tiekot

līdzsvarotas dažādu personu intereses, jo, ievērojot akcionāru

lielo skaitu un relatīvi biežo maiņu, sabiedrības pastāvēšanas un

funkcionēšanas nodrošināšanai esot nepieciešams daudzu jautājumu

imperatīvs regulējums.

Satversmes tiesa piekrīt

viedoklim, ka apstrīdētajās normās ietvertais aizliegums statūtos

noteikt lielāku nepieciešamo balsu skaitu svarīgu lēmumu

pieņemšanai ir jāvērtē saistībā ar citām Komerclikuma normām,

proti, ar 275. pantu. Komerclikuma pieņemšanas brīdī tas noteica,

ka akcionāru sapulce ir tiesīga pieņemt šādus lēmumus neatkarīgi

no tajā pārstāvētā balsstiesīgā pamatkapitāla, un statūtos nebija

iespējams noteikt akcionāru sapulces kvorumu. Abas normas - gan

Komerclikuma 275. pants, gan 284. panta otrā daļa - bija

vērstas uz mērķi nepieļaut to, ka svarīgu lēmumu pieņemšanu bloķē

akcionāru mazākums, nobalsojot pret vairākuma atbalstītām

izmaiņām vai neierodoties uz sapulci (sk. A. Lošmaņa viedokli

lietas materiālu 178. lpp.).

Juridiskajā literatūrā arī

izteikts viedoklis, ka akcionāru mazākuma aizsardzība nedrīkst

kļūt par mazākuma diktātu, kā rezultātā tiktu pārkāptas vairākuma

tiesības [sk.: Strupišs A. Komerclikuma komentārs. Jurista

Vārds, 2000, Nr. 32(185), 4. lpp.]. Tāpat citās valstīs ir

atzīts, ka nepieciešams aizsargāt akcionāru mazākuma intereses,

taču vienlaikus nodrošinot arī pietiekamu vairākuma aizsardzību

(sk., piemēram: Vutt A., Vutt M. Defending the Rights of

Minority Shareholders in Estonia. Juridica International 1999,

pp. 160-161).

Eiropas Savienības tiesību aktos

ir nostiprināts princips, ka jānodrošina vienlīdzīga akcionāru

aizsardzība. Tā Padomes 1976. gada 13. decembra otrās direktīvas

77/91/EEK par to, kā vienādošanas nolūkā koordinēt

nodrošinājumus, ko saistībā ar akciju sabiedrību veidošanu un to

kapitāla saglabāšanu un mainīšanu dalībvalstis prasa no

sabiedrībām Līguma 58. panta otrās daļas nozīmē, lai aizsargātu

sabiedrību dalībnieku un trešo personu intereses, 42.

pants nosaka: "Lai ieviestu šo direktīvu, dalībvalstu tiesību

aktos jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret vienāda statusa

akcionāriem." Minētais princips ir atzīts vairāku Kopienas

dalībvalstu tiesību sistēmās (sk.: Ģenerāladvokātes

Vericas Trstenjakas [Verica Trstenjak] secinājumi, sniegti

2008. gada 4. septembrī lietā C-338/06 "Eiropas Kopienu Komisija

pret Spānijas Karalisti").

Līdz ar to ierobežojuma mērķis ir

līdzsvarot akcionāru intereses un aizsargāt akcionāru tiesības,

kas citastarp ietver arī personas tiesības uz īpašumu.

Tātad

apstrīdētās normas ir vērstas uz leģitīma mērķa aizsardzību -

citu personu tiesību aizsardzību.

10.3. Izvērtējot

ierobežojuma samērību, Satversmes tiesai ir jānoskaidro vairāki

jautājumi. Pirmkārt, vai likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir

piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Otrkārt, vai nav citu,

mazāk ierobežojošu līdzekļu šā mērķa sasniegšanai. Treškārt, vai

sabiedrības ieguvums ir lielāks par indivīda tiesībām un

likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Ja tiek atzīts, ka

tiesību norma neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā

neatbilst samērīguma principam un ir prettiesiska (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr.

2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu un 2008. gada 22.

novembra sprieduma lietā Nr. 2008-07-01 11. punktu).

Saeima ar 2002. gada 14. februāra

likumu izdarīja grozījumus Komerclikuma 275. pantā, paredzot

iespēju statūtos noteikt minimālo sapulcē pārstāvēto

pamatkapitālu jeb kvorumu. Savukārt likuma 284. panta otrajā daļā

grozījumi netika izdarīti. Šādā situācijā statūtos bija iespējams

paredzēt, ka attiecīgos svarīgos lēmumus var pieņemt tikai tad,

ja sapulcē, piemēram, ir pārstāvēti 90 procenti vai pat 100

procenti akcionāru. Tas ļāva statūtos noteikt tādu regulējumu,

lai bloķētu lēmumu pieņemšanu. Tādējādi apstrīdētajās normās

ietvertais regulējums nevarētu novērst lēmumu pieņemšanas

bloķēšanu un ar izraudzīto līdzekli nebūtu iespējams nodrošināt

sabiedrības spēju darboties (sk. A. Lošmaņa viedokli lietas

materiālu 178. lpp. ).

Līdz ar to

apstrīdētajās normās ietvertais līdzeklis nav piemērots leģitīmā

mērķa sasniegšanai.