Vairogs2. pants
Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18
Situācijas
apraksts
Jautājums par tiesību piešķiršanu ministriem izdot ārējos
normatīvos aktus -noteikumus plaši tika pētīts, kad 2002. gada
12. jūlijā spēkā stājās Administratīvā procesa likuma spēkā
stāšanās likums, kur 17. panta otrajā daļā noteikts, ka gadījumā,
ja likums paredz pārvaldes iestādei kompetenci izdot ārējos
normatīvos aktus, juridiskā spēka hierarhijā šādi normatīvie akti
ir nākamie pēc Ministru kabineta noteikumiem un zaudē spēku 2006.
gada 1. janvārī. Ar minēto normu pēc būtības tika liegta iespēja
ministriem izdot ārējos normatīvos aktus. Aktualizējoties
jautājumam par normatīvo aktu jaunrades subjektiem, 2002. gadā
tapa Egila Levita raksts "Normatīvo tiesību aktu
demokrātiskā leģitimācija un deleģētā
likumdošana"3, bet 2004. gadā - Tieslietu
ministrijas Metodoloģijas un sistematizācijas departamenta
vadītājas Kristīnes Jarinovskas izstrādātais informatīvais
ziņojums par tiesībām izdot ārējos normatīvos aktus4.
Vēlāk ministra noteikumu institūta ieviešanas izpēti turpināja
2011. gadā Saeimas Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību
komisija viedoklī par iespējamo ministra noteikumu
satversmību5 un Tieslietu ministrija informatīvajā
ziņojumā par subjektiem, kam ir tiesības izdot ārējos normatīvos
aktus6.
Par ministra noteikumu ieviešanu viedokli pauda arī Saeimas
Juridiskā komisija, kas neatbalstīja šāda institūta ieviešanu.
Saeimas Juridiskā komisija argumentēja savu viedokli ar to, ka
ministra noteikumu ieviešana nav pieļaujama no tiesiskā viedokļa
un būtu pretrunā ar Satversmi, jo pārkāptu vienu no galvenajiem
demokrātiskās un tiesiskās valsts priekšnoteikumiem - varas
dalīšanas principu. Ieviešot ministra noteikumus, pastāv arī
nopietns risks sadrumstalot tiesību sistēmu (katrs ministrs savā
nozarē varēs veidot savu tiesību sistēmu, turklāt var rasties
dažādu ministru noteikumu savstarpējā satura dublēšanās vai viena
jautājuma atšķirīgs regulējums).7
Neraugoties uz jautājuma plašo izpēti, tas saglabāja savu
aktualitāti līdz šodienai.
Ievērojot minēto, Ministru kabinets 2014. gada 26. augusta
sēdē (prot. Nr. 45 45. § 12. punkts) atbalstīja nepieciešamību
veikt ministra noteikumu institūta ieviešanas izvērtējumu ar
mērķi samazināt normatīvo aktu skaitu un apjomu. Ņemot vērā
minēto, lai izprastu ministra noteikumu ieviešanas lietderību,
šajā konceptuālajā ziņojumā tiek izpētīta ministra noteikumu
ieviešanas ietekme uz Saeimā un Ministru kabinetā izskatāmo
normatīvo aktu skaitu un apjomu, kā arī citi iespējamie ieguvumi.
Lai veiktu minēto izpēti, tiek prezumēts, ka ministru tiesības
izdot noteikumus ir tiesiskas un normatīvi nostiprinātas -
pastāv gan vispārējs pilnvarojums ministriem izdot noteikumus
likumā paredzētajos gadījumos, gan speciālie pilnvarojumi, kas
piešķir ministriem tiesības noregulēt to kompetencē esošus
konkrētus jautājumus.
Ieviešot ministra noteikumu institūtu, ministru kompetencē
varētu būt nodoti tie normatīvie akti, kuri skar tikai viena
ministra kompetenci un šobrīd tiek virzīti izskatīšanai Ministru
kabinetā kā tehniskie projekti (piemērojot noklusējuma
saskaņojumu8), proti normatīvie akti, kuri atbilst
šādiem kritērijiem:
1) tiem nav ietekmes uz valsts budžetu un pašvaldību
budžetu;
2) to ieviešana nerada papildu izmaksas vai administratīvo
slogu sabiedrībai vai kādai sabiedrības grupai;
3) tie neskar administratīvo procesu, valsts pārvaldes
uzdevumu deleģēšanu un cilvēka pamattiesību jautājumus;
4) tie izstrādāti, lai nodrošinātu Eiropas Savienības prasību
ieviešanu vai Latvijas Republikai saistošu starptautisko līgumu
izpildi, un satur konkrētas tehniskas un drošības prasības,
tehniskās specifikācijas, dokumentu paraugus, sistematizētus
objektu sarakstus vai nomenklatūras kodus statistiskajām
vajadzībām.
Lai ministra noteikumu institūta ieviešana būtu lietderīga,
tai jāsasniedz noteikti mērķi un jārada pozitīvas sekas. Ņemot
vērā minēto, šajā konceptuālajā ziņojumā tiek izvērtētas ministra
noteikumu institūta ieviešanas pozitīvās un negatīvās sekas, kā
arī iespējamā ietekme uz normatīvo aktu kvalitāti.
2.1. Ministra
noteikumu institūta ieviešanas pozitīvās sekas
Ministra noteikumu ieviešanas pozitīvās sekas var iedalīt
šādās grupās:
2.1.1. Valsts sekretāru sanāksmes,
Ministru kabineta komitejas un Ministru kabineta atslogošana.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 7. aprīļa noteikumiem
Nr. 300 "Ministru kabineta kārtības rullis" (turpmāk -
Ministru kabineta kārtības rullis) normatīvā akta projekts tiek
izskatīts vairākās institūcijās - Valsts sekretāru sanāksmē,
Ministru kabineta komitejas sēdē un Ministru kabineta sēdē. Līdz
ar to prezumējams, ka ministra noteikumu institūta ieviešana
varētu atslogot Valsts sekretāru sanāksmes, Ministru kabineta
komitejas un Ministru kabineta darbu.
Tomēr jāatzīmē, ka tādu jautājumu izskatīšana, kas skar tikai
viena ministra kompetenci un par kuriem citiem saskaņošanas
dalībniekiem nav viedokļa (iebildumu), šobrīd nerada vērā ņemamu
slodzi nedz Valsts sekretāru sanāksmēs, nedz Ministru kabineta
komitejas un Ministru kabineta sēdēs. Izsludināmo tiesību aktu
projektu saraksta izskatīšana Valsts sekretāru sanāksmē parasti
aizņem maz laika. Turklāt, ja attiecīgajā Valsts sekretāru
sanāksmē nav plānots izskatīt nesaskaņotos tiesību aktu
projektus, tad Valsts sekretāru sanāksme par pieteiktajiem un
atsaucamajiem tiesību aktu projektiem klātienē parasti nenotiek.
Arī Ministru kabineta sēdēs saskaņoto projektu izskatīšana
parasti notiek ļoti raiti, jo tie tiek izskatīti Ministru
kabineta sēdes saskaņoto tiesību aktu projektu sadaļā, kurā
nenotiek debates par katru atsevišķu projektu, bet visi
saskaņotie projekti tiek izskatīti vienlaikus. Savukārt Ministru
kabineta komitejas sēdēs tādi tiesību aktu projekti, par kuriem
saskaņošanas dalībniekiem nav viedokļa (iebildumu), netiek
izskatīti.
No minētā secināms, ka ministra noteikumu ieviešana pēc
būtības neatslogos Valsts sekretāru sanāksmes, Ministru kabineta
komitejas un Ministru kabineta darbu. Tā varētu atslogot tikai
Valsts kancelejas darbu, kas nodrošina Valsts sekretāru
sanāksmes, Ministru kabineta komitejas un Ministru kabineta darba
kārtības sagatavošanu, projektu noformēšanu un nosūtīšanu
publicēšanai vai Saeimai.
2.1.2. Normatīvo aktu projektu
saskaņošanā iesaistīto ministriju un citu institūciju
atslogošana.
Ministru kabineta kārtības ruļļa 88. punkts nosaka, ka
atbildīgās ministrijas izsludināto projektu saskaņo ar Valsts
sekretāru sanāksmes protokolā norādītajām ministrijām un citām
institūcijām, un izsludināto projektu parasti saskaņo 10
darbdienu laikā pēc tā izsludināšanas, ja Valsts sekretāru
sanāksmē nav noteikts cits termiņš. Par visiem izsludinātiem
projektiem atzinums nepieciešams no Finanšu ministrijas un
Tieslietu ministrijas, kā arī no Valsts kancelejas, ja projekts
attiecas uz valsts pārvaldes institucionālo uzbūvi un darbības
principiem, no Pārresoru koordinācijas centra - par tiesību akta
projektu, kas attiecas uz nacionālā līmeņa attīstības plānošanas
dokumentu savstarpējo saskaņotību un atbilstību normatīvo aktu
prasībām, un no Ārlietu ministrijas - par starptautisko līgumu
vai tā projektu, vai citu projektu, kas skar Latvijas Republikas
starptautiskās saistības, kā arī no citiem subjektiem Ministru
kabineta kārtības rullī noteiktajos gadījumos.9
Lai atslogotu normatīvo aktu projektu saskaņošanā iesaistītās
ministrijas un citus subjektus, jāparedz ministra noteikumu
vienkāršāku saskaņošanu, vienlaikus nodrošinot arī to kvalitāti.
Ņemot vērā minēto, iespējami šādi risinājuma varianti:
- ministrs vienpersoniski uzņemas pilnu atbildību gan par
normatīvā akta projekta saturisko kvalitāti, gan par normatīvā
akta atbilstību un iekļaušanos valsts tiesību sistēmā, gan par
projekta tehnisko un redakcionālo noformējumu. Šajā gadījumā tiks
pilnībā atslogotas saskaņošanā iesaistītās institūcijas, tomēr
pastāv pamatotas bažas par ministra izdoto noteikumu
kvalitāti;
- ministra noteikumu projektu pirms izdošanas saskaņo ar
Tieslietu ministriju un Finanšu ministriju, lai pārbaudītu
noteikumu projekta tiesiskumu un ietekmi uz budžetu. Šādā
gadījumā saskaņošanā iesaistītās institūcijas netiks atslogotas
(izņemot Valsts kanceleju, kurai vairs nebūs jāiegulda savi
resursi projekta juridiskajā izvērtēšanā, saskaņojumu pārbaudē
un projekta saskaņošanā ar autoru pirms tā izskatīšanas
Ministru kabinetā). Turklāt nav skaidrs, kas un kādā kārtībā
šādos gadījumos izšķirs domstarpības starp ministrijām vai
atbildīgo ministriju un nevalstiskajām organizācijām, ja
saskaņošanas procesā tās nevarēs panākt vienošanos kādā
jautājumā.
2.1.3. Normatīvo aktu izdošanas
procesa paātrināšana
Pastāv viedoklis, ka ministra noteikumu institūta ieviešana
palīdzētu ātrāk pielāgot tiesisko regulējumu faktiskajām izmaiņām
attiecīgajā tautsaimniecības nozarē, pielāgojot tiesisko
regulējumu sabiedrības vajadzībām.
Lai izvērtētu šo ieguvumu, Tieslietu ministrija veica izpēti
par tiem normatīvajiem aktiem, kuri ik gadu tiek grozīti
vairākkārt (t.i., vairāk par divām reizēm gadā), prezumējot, ka
šie statistikas dati atspoguļo tās jomas, kurās rodas
nepieciešamība ātri reaģēt uz faktiskajām izmaiņām attiecīgajā
tautsaimniecības nozarē. Saskaņā ar statistikas datiem 2015. gadā
vairākkārt tika grozīti 13 likumi un 10 Ministru kabineta
noteikumi.
Likumi ar
lielāko grozījumu skaitu 2015. gadā
Nr.
p.k.
Likuma
nosaukums
Grozījumu
skaits
1.
Par nodokļiem un nodevām
10
2.
Kredītiestāžu likums
6
3.
Civilprocesa likums
5
4.
Kriminālprocesa likums
4
5.
Par iedzīvotāju ienākuma nodokli
4
6.
Krimināllikums
4
7.
Par akcīzes nodokli
4
8.
Elektroenerģijas tirgus likums
3
9.
Patērētāju tiesību aizsardzības likums
3
10.
Pievienotās vērtības nodokļa likums
3
11.
Valsts probācijas dienesta likums
3
12.
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss
3
13.
Mikrouzņēmumu nodokļa likums
3
Ministru
kabineta noteikumi ar lielāko grozījumu skaitu 2015. gadā
Nr.
p.k.
Ministru
kabineta noteikumu nosaukums
Grozījumu
skaits
1.
Ministru kabineta 2013. gada 17. decembra noteikumi Nr.
1524 "Noteikumi par valsts atbalstu
lauksaimniecībai"
5
2.
Ministru kabineta 2004. gada 17. februāra noteikumi Nr.
83 "Āfrikas cūku mēra likvidēšanas un draudu
novēršanas kārtība"
4
3.
Ministru kabineta 2010. gada 18. maija noteikumi Nr. 461
"Noteikumi par Profesiju klasifikatoru, profesijai
atbilstošiem pamatuzdevumiem un kvalifikācijas
pamatprasībām un Profesiju klasifikatora lietošanas un
aktualizēšanas kārtību"
3
4.
Ministru kabineta 2012. gada 10. jūlija noteikumi Nr.
493 "Valsts augu aizsardzības dienesta maksas
pakalpojumu cenrādis"
3
5.
Ministru kabineta 2014. gada 23. decembra noteikumi Nr.
836 "Darbības programmas "Izaugsme un
nodarbinātība" 7.1.1. specifiskā atbalsta mērķa
"Paaugstināt bezdarbnieku kvalifikāciju un prasmes
atbilstoši darba tirgus pieprasījumam" īstenošanas
noteikumi"
3
6.
Ministru kabineta 2005. gada 27. decembra noteikumi Nr.
1000 "Noteikumi par doktora zinātniskā grāda
piešķiršanas (promocijas) tiesību deleģēšanu
augstskolām"
3
7.
Ministru kabineta 2016. gada 5. jūlija noteikumi Nr. 442
"Noteikumi par akcīzes preču Eiropas Savienības kopējā
muitas tarifa (TARIC) nacionālajiem papildkodiem un to
piemērošanas kārtību"
3
8.
Ministru kabineta 2013. gada 17. decembra noteikumi Nr.
1529 "Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas
kārtība"
3
9.
Ministru kabineta 2005. gada 27. decembra noteikumi Nr.
1032 "Noteikumi par budžetu ieņēmumu
klasifikāciju"
3
10.
Ministru kabineta 2014. gada 4. februāra noteikumi Nr.
73 "Valsts atbalsta piešķiršanas kārtība vaislas
lauksaimniecības dzīvnieku ierakstīšanai ciltsgrāmatā, kā
arī to ģenētiskās kvalitātes noteikšanai un produktivitātes
datu izvērtēšanai"
3
Likumdevēja kompetencē esošos jautājumus nav iespējams nodot
ministriem. Savukārt statistika par Ministru kabineta noteikumu
grozījumiem liecina par to, ka nepieciešamība grozīt vairākas
reizes gadā Ministru kabineta noteikumus rodas arī tādos
jautājumos, kuri skar vairāku ministriju kompetenci10
un tādējādi nav nododami atsevišķa ministra kompetencē. Tādēļ,
ieviešot ministra noteikumu institūtu, būtu iespējams ātrāk
sakārtot tiesisko regulējumu tikai tajos jautājumos, kuri skar
tikai viena ministra kompetenci. Proti, ar ministru noteikumu
ieviešanu nebūs iespējams paātrināt normatīvo aktu jaunradi
jomās, kas prasa vairākkārtēju grozījumu izstrādi likumu un
Ministra kabineta noteikumu līmenī.
Izvērtējot, kādu laika ekonomiju varētu iegūt, ieviešot
ministra noteikumu institūtu, jāanalizē arī pastāvošā kārtība
Ministru kabineta noteikumu izdošanai.
Šobrīd saskaņā ar Ministru kabineta kārtības ruļļa 72. punktu
izstrādātos tiesību aktu projektus ministrijas piesaka
izsludināšanai Valsts sekretāru sanāksmē divas darbdienas pirms
Valsts sekretāru sanāksmes, aizpildot projekta pieteikumu sistēmā
DAUKS, pēc kā tiesību aktu projekts iziet Ministru kabineta
kārtības rullī noteikto saskaņošanas procedūru un tiek izskatīts
Valsts sekretāru sanāksmē vai Ministru kabineta komitejas sēdē un
Ministru kabineta sēdē.
Ievērojot Ministru kabineta kārtības rullī noteikto tiesību
aktu projektu izsludināšanas, saskaņošanas un pieņemšanas laiku,
minimālais termiņš, kādā Ministru kabinetā var tikt pieņemts bez
iebildumiem saskaņotais tiesību akta projekts, ir 9
nedēļas11,12.
Minimālais
tiesību akta projekta saskaņošanas un pieņemšanas laiks
Minētā tiesību aktu projektu virzība ir noteikta visiem
normatīvo aktu projektiem, izņemot tehniskos projektus, kuriem
saskaņā ar Ministru kabineta kārtības rulli var piemērot
saīsinātu izsludināšanas un saskaņošanas kārtību (noklusējuma
saskaņojumu), t.i., tiesību aktu projekti, kuriem nav ietekmes uz
valsts budžetu un pašvaldību budžetiem, kuru ieviešana nerada
papildu izmaksas vai administratīvo slogu sabiedrībai vai kādai
sabiedrības grupai, kā arī kuri neskar administratīvo procesu,
valsts pārvaldes uzdevumu deleģēšanu un cilvēka pamattiesību
jautājumus un kuri izstrādāti:
- lai nodrošinātu Eiropas Savienības prasību ieviešanu vai
Latvijas Republikai saistošu starptautisko līgumu izpildi, un
satur konkrētas tehniskas un drošības prasības, tehniskās
specifikācijas, dokumentu paraugus, sistematizētus objektu
sarakstus vai nomenklatūras kodus statistiskajām vajadzībām;
- lai normatīvajos aktos aizstātu vai svītrotu valsts
institūcijas nosaukumu, ja lēmums par attiecīgo institūciju
(piemēram, tās reorganizāciju) pēc būtības ir jau pieņemts, kā
arī lai grozītu likuma nosaukumu;
- lai atzītu tiesību aktu par spēku
zaudējušu.13
Saskaņā ar Ministru kabineta kārtības ruļļa 90. punktu
gadījumā, ja ministrija vai cita institūcija nedēļas laikā pēc
tehniskā projekta izsludināšanas (ja Valsts sekretāru sanāksmē
nav noteikts cits termiņš, kas nevar būt īsāks par trijām
darbdienām) nesniedz atzinumu vai citu informāciju par tiesību
akta projekta nesaskaņošanu, projektu uzskata par saskaņotu
(noklusējuma saskaņojums) un atbildīgā ministrija iesniedz to
izskatīšanai Ministru kabineta sēdē.
Tādējādi secināms, ka tehnisko projektu saskaņošanas process
jau šobrīd varētu būt ne ilgāks par 9 nedēļām pie nosacījuma, ja
projekts ir sagatavots kvalitatīvi un tādējādi saskaņošanas
procesā nerada iebildumus un neprasa redakcionālu precizēšanu
pirms izskatīšanas Ministru kabineta sēdē.
Savukārt gadījumā, ja tehniskā projekta saskaņošanas procesā
tiek izteikti iebildumi, tad turpmākā saskaņošana šiem projektiem
tiek organizēta Ministru kabineta kārtības rullī noteiktajā
parastajā kārtībā14. Šādiem projektiem saskaņošanas
process var būt krietni ilgāks.
Tādējādi secināms, ka normatīvā akta izdošanas procesa ātrums
Ministru kabinetā ir tieši atkarīgs no sagatavotā projekta
kvalitātes. Ja normatīvā akta projekts jau sākotnēji ir
sagatavots kvalitatīvi, tad arī tā saskaņošanas un izdošanas
process ir pietiekami ātrs jau šobrīd.
2.2. Ministra
noteikumu institūta ieviešanas negatīvās sekas
Ministra noteikumu ieviešanas negatīvās sekas var iedalīt
šādās grupās:
2.2.1. Normatīvā regulējuma
iespējamā kvalitātes pazemināšanās.
Piešķirot ministriem tiesības izdot ārējos normatīvos aktus,
vienlaikus ir jāņem vērā, ka šo ārējo normatīvo aktu kvalitātes
prasībām nav jāatšķiras no likumu un Ministru kabineta noteikumu
kvalitātes. Ministra noteikumiem jābūt tiesiskiem, un tie
nedrīkst pārkāpt attiecīgā ministra kompetences robežas un
nedrīkst nonākt pretrunā ar citiem normatīvajiem aktiem (tai
skaitā citu ministru izdotajiem noteikumiem). Pastāv pamatotas
šaubas, ka šīs prasības būs viegli izpildāmas, jo īpaši ievērojot
pēdējos gados izstrādāto Ministru kabineta noteikumu projektu
kvalitāti.
Tipiskākās
nepilnības projektos no 2011. līdz 2015. gadam15
Salīdzinot šo statistiku pa gadiem, secināms, ka samērā daudz
ir tādu projektu, kas nonāk pretrunā ar citiem normatīvajiem
aktiem, kuros nav ievērota normatīvo aktu izstrādes juridiskā
tehnika vai kuros ir konstatēti terminoloģiska rakstura
trūkumi.16 Ņemot vērā minētos normatīvo aktu projektu
nepilnību rādītājus, var prognozēt, ka arī ministra noteikumu
projektu kvalitātes rādītāji būs līdzīgā līmenī. Tādējādi
ministra izdoto noteikumu kvalitāte lielā mērā būs atkarīga no
izvēlētā to kvalitātes kontroles mehānisma.
2.2.2. Nepieciešamība ieviest
ministra noteikumu kvalitātes kontroles mehānismu
Šobrīd saskaņā ar Ministru kabineta kārtības ruļļa 88. punktu
Ministru kabineta noteikumu kvalitātes kontroli veic Tieslietu
ministrija, Finanšu ministrija, kā arī citas institūcijas to
kompetences ietvaros. Savukārt Valsts kanceleja nodrošina
Ministru kabineta darba kārtības sagatavošanu, projektu
redakcionālo kontroli un saskaņošanu ar atbildīgajām ministrijām,
kā arī projektu parakstīšanu un nosūtīšanu publicēšanai vai
Saeimai.
Ieviešot ministra noteikumu institūtu, ir iespējams izvēlēties
vienu no šādiem kontroles mehānismiem:
- ministrs vienpersoniski uzņemas pilnu atbildību gan par
normatīvā akta projekta saturisko kvalitāti, gan par normatīvā
akta atbilstību un iekļaušanos valsts tiesību sistēmā, gan par
projekta tehnisko un redakcionālo noformējumu. Tomēr pastāv
risks, ka šāda veida kontrole nespēs nodrošināt ministra
noteikumiem pienācīgu kvalitāti un apdraudēs ministra noteikumu
iekļaušanos tiesību sistēmā, kā rezultātā var rasties tiesību
normu kolīzijas, kuru novēršana savukārt radīs lieku
administratīvo slogu. Papildus minētajam šāda kontroles mehānisma
nodrošināšanai katrai ministrijai būs nepieciešams stiprināt
savus analītiskos dienestus, kas savukārt prasīs arī finanšu
resursus.
- tiek saglabāts ārējs kontrolējošais mehānisms vismaz
tiesiskuma un finanšu kontroles līmenī. Šāda kontroles mehānisma
lielākā nepilnība ir Tieslietu ministrijas un Finanšu ministrijas
administratīvā sloga saglabāšanās.
2.2.3. Nepieciešamība ieviest
kontroles mehānismu sabiedrības līdzdalības nodrošināšanai
Ar mērķi nodrošināt ministra noteikumu kvalitāti un to
atbilstību sabiedrības interesēm, kā arī citu ministru izdotajiem
noteikumiem, nepieciešams ieviest efektīvu sabiedrības
līdzdalības mehānismu ministru noteikumu izstrādes procesā. Līdz
ar to būtu nepieciešams izveidot vienotu sabiedrības līdzdalības
platformu, kur visiem ministriem būtu pienākums publicēt
izstrādātos ministra noteikumu projektus. Pēc Vienotā tiesību
aktu projektu izstrādes un saskaņošanas portāla
izveides17 ministra noteikumu projektus varētu
izsludināt sabiedrības līdzdalībai šajā portālā. Tomēr līdz tam
laikam būtu jāizmanto cita vienotā platforma sabiedrības
līdzdalības nodrošināšanai ministra noteikumu izstrādes procesā,
kur ikvienam interesentam tiktu sniegta iespēja iepazīties ar
izstrādes un saskaņošanas procesā esošajiem ministra noteikumu
projektiem, par kuriem tiek gaidīta sabiedrības un citu ministru
līdzdalība.
Vienlaikus jāpatur prātā, ka atbilstošu procedūru un
platformas esamība sabiedrības līdzdalības nodrošināšanai nav
vienīgais priekšnosacījums efektīvai sabiedrības līdzdalībai
ministra noteikumu izstrādes procesā. Jānodrošina arī atbilstoša
kontroles sistēma, lai sabiedrības līdzdalības mehānisms praksē
veiksmīgi funkcionētu.
2.2.4. Ministra noteikumu
saskaņošanas laikā radušos domstarpību risināšanas mehānisma
noteikšana
Ieviešot ministra noteikumu institūtu, vienlaikus rodas
nepieciešamība noteikt arī kārtību, kādā ministra noteikumu
projekta saskaņošanas procesā tiek risinātas domstarpības starp
atbildīgo ministru un citām ministrijām, kā arī starp atbildīgo
ministru un citām organizācijām (piemēram, nevalstiskajām
organizācijām). Lai gan šobrīd nav skaidras vīzijas, kā tiktu
risinātas ministra noteikumu saskaņošanas laikā radušās
domstarpības, ir acīmredzami skaidrs, ka esošo saskaņošanas
mehānismu izmantošana (kādi šobrīd tiek izmantoti Ministru
kabineta noteikumu projektu saskaņošanas procesā) neradīs
pievienoto vērtību ministra noteikumu institūta ieviešanai.
2.2.5. Nepieciešamība noteikt
principus, kā tiks risinātas kolīzijas starp ministru
noteikumiem
Ieviešot ministra noteikumu institūtu, pastāv pamatotas bažas
par iespējamām kolīzijām starp dažādu ministru izdotajiem
noteikumiem. Līdz ar to par nepieciešamu kļūst principu
noteikšana, pēc kuriem tiks atrisinātas kolīzijas ministru
noteikumu starpā.
3.
Risinājums
Izvērtējot šajā konceptuālajā ziņojumā minētās ministra
noteikumu institūta ieviešanas pozitīvās un negatīvās sekas,
konceptuālā ziņojuma izstrādes darba grupa nonāca pie secinājuma,
ka ministra noteikumu institūta ieviešana nav lietderīga, jo
potenciālo ieguvumu no tā būs acīmredzami mazāk, nekā
problēmu.