Par Kredītiestāžu likuma 179.panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam un Kredītiestāžu likuma 179.panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.panta pirmajam teikumam

1Akciju sabiedrības "Latvijas

2Krājbanka" maksātnespējas process tiek īstenots saskaņā ar

31995. gada 10. oktobrī pieņemto Kredītiestāžu likumu,

4kas stājās spēkā 1995. gada 24. oktobrī.

5Kredītiestāžu likuma 179. pants ar 2002. gada

611. aprīļa likumu "Grozījumi Kredītiestāžu likumā"

7izteikts jaunā redakcijā un vēlreiz grozīts ar 2003. gada

811. decembra likumu "Grozījumi Kredītiestāžu

9likumā". Tas nosaka:

10"(1) Lēmumu par sanācijas piemērošanu pieņem

11administrators. Lēmums par sanācijas piemērošanu un sanācijas

12plāns stājas spēkā pēc tā apstiprināšanas Finanšu un kapitāla

13tirgus komisijā un kreditoru sapulcē. Kredītiestādes sanāciju

14vada administrators saskaņā ar Finanšu un kapitāla tirgus

15komisijas un kreditoru sapulces pieņemtu un apstiprinātu

16sanācijas plānu.

17(2) Lēmumu par sanācijas piemērošanu pēc administratora,

18kreditoru sapulces vai Finanšu un kapitāla tirgus komisijas

19pieteikuma var atcelt tiesa, ja šāda lēmuma pieņemšana panākta,

20lietojot viltu vai spaidus, vai notikusi maldības ietekmē"

21(turpmāk arī - apstrīdētās normas).

1Pieteikuma iesniedzēji - Santa Anča,

2Jevgeņija Dimpere, Ina Inkēna un Raimonds Pauls - uzskata, ka

3apstrīdētās normas neatbilst Latvijas Republikas Satversmes

4(turpmāk - Satversme) 105. pantam un 92. panta pirmajam

5teikumam.

6Pieteikuma iesniedzēji pauž viedokli, ka Kredītiestāžu likuma

7179. panta pirmā daļa neatbilst Satversmes 105. pantam,

8jo aizskar Pieteikuma iesniedzēju tiesības izlemt ar savu īpašumu

9saistītos jautājumus, proti, kredītiestādes kreditori nevar

10ietekmēt lēmumu par kredītiestādes maksātnespējas risinājumu.

11Pieteikuma iesniedzēji iebilst pret to, ka lēmumu par

12kredītiestādes likteni pieņem tikai administrators. Ja

13administrators kā maksātnespējas risinājumu izvēlas bankrota

14procedūru, kreditoru sapulcei vispār neesot tiesību piedalīties

15lēmuma pieņemšanā. Savukārt sanācijas procesā esot obligāta

16Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (turpmāk - Komisija)

17piekrišana. Tas būtiski ierobežojot Satversmes 105. pantā

18paredzētās tiesības.

19Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēju pārstāvis zvērināts

20advokāts Egīls Radziņš norādīja, ka kredītiestādes

21administratoram faktiski esot piešķirtas vienpersoniskas tiesības

22izslēgt sanācijas piemērošanu un uzsākt kredītiestādes bankrota

23procedūru bez šā jautājuma izskatīšanas kreditoru sapulcē. Šādā

24gadījumā kreditoru sapulce netiekot sasaukta. Tādējādi

25kredītiestādes kreditori vispār netiekot iesaistīti lemšanā par

26iespējamo kredītiestādes maksātspējas atjaunošanu, kreditoru

27viedoklis netiekot uzklausīts un līdz ar to kreditoriem tiekot

28liegtas jebkādas iespējas ietekmēt procesu, kuram vajadzētu būt

29vērstam tieši uz kreditoru likumīgo interešu maksimālu

30aizsardzību. Saudzējošāks līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai

31būtu iespēja kreditoru sapulcei kopā ar administratoru izlemt

32jautājumu par kredītiestādes maksātnespējas risinājumu. Tā kā

33kredītiestādes maksātnespējas gadījumā primārais mērķis esot

34maksātspējas atjaunošana un sanācijas piemērošanas gadījumā esot

35lielākas izredzes panākt visu kreditoru likumīgo prasījumu

36apmierināšanu nekā bankrota procedūras īstenošanas gadījumā,

37kreditoru sapulces sasaukšana vēl pirms Komisijas atzinuma

38saņemšanas ļautu kreditoriem iesaistīties viņu īpašumu skaroša

39lēmuma pieņemšanā, apspriest un, ja nepieciešams, pilnveidot

40iesniegtos sanācijas plānus.

41Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka Komisija atšķirībā no citiem

42kreditoriem var būt ieinteresēta tieši bankrota procedūras

43piemērošanā, jo Kredītiestāžu likums paredz Komisijai prioritāras

44tiesības atgūt noguldījumu garantiju fonda līdzekļus. Komisija

45arī kredītiestādes bankrota gadījumā saglabājot reālas iespējas

46panākt sava prasījuma apmierināšanu, turklāt pat ātrāk nekā

47salīdzinoši sarežģītākajā sanācijas procesā.

48Pieteikuma iesniedzēji pauž viedokli, ka viņiem ir liegtas

49tiesības pārsūdzēt lēmumu par izraudzīto kredītiestādes

50maksātnespējas risinājumu un līdz ar to arī tiesības uz taisnīgu

51tiesu, kas nostiprinātas Satversmes 92. panta pirmajā

52teikumā.

53No Kredītiestāžu likuma 179. panta otrās daļas izrietot,

54ka tiesas kontrole pār administratora lēmuma tiesiskumu var tikt

55īstenota vienīgi gadījumos, kad pieņemts lēmums par sanācijas

56piemērošanu. Iespēja pārsūdzēt lēmumu par sanācijas nepiemērošanu

57kreditoru sapulcei vispār neesot paredzēta, jo kreditoru sapulce

58nemaz netiekot sasaukta. Tāpat neesot iespējams tiesas ceļā

59pārsūdzēt lēmumu par sanācijas piemērošanu, ja šis lēmums gan

60pieņemts bez viltus, maldības un spaidiem, bet ir kļūdains vai

61prettiesisks citu apstākļu dēļ.

62Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, šāds regulējums nepamatoti

63liedz kredītiestādes kreditoriem tiesības uz pieeju tiesai, jo

64būtiski ierobežo lēmuma par sanācijas piemērošanu tiesiskuma

65pārbaudi un pilnībā izslēdz tiesas kontroli pār tāda lēmuma

66tiesiskumu, ar kuru sanācijas piemērošana ir noraidīta.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima

2- nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēju viedoklim un uzskata, ka

3Kredītiestāžu likuma 179. panta pirmā daļa atbilst

4Satversmes 105. pantam, bet otrā daļa - Satversmes

592. pantam.

63.1. Saeima uzskata, ka šajā gadījumā Pieteikuma

7iesniedzēju tiesības uz īpašumu ir aizsargātas, garantējot viņiem

8noteikta apmēra noguldījuma atmaksu. No Satversmes

9105. panta nevarot izrietēt valsts pienākums pilnībā

10atmaksāt noguldītājam visu viņa noguldījumu, ja tas pārsniedz

11likumā noteikto garantētās atlīdzības apmēru. Turklāt apstrīdētā

12norma neierobežojot īpašuma tiesības, jo tās tiekot saglabātas

13tādā pašā apmērā kā pirms kredītiestādes maksātnespējas procesa

14uzsākšanas.

15Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis - Saeimas Juridiskā biroja

16vadītājs Gunārs Kusiņš - uzsvēra, ka atšķirībā no vispārējiem

17maksātnespējas principiem, atbilstoši kuriem primāri tiek

18aizsargāts pats maksātnespējīgais komersants, kredītiestāžu

19maksātnespējas risinājumi ir vērsti uz noguldītāju - īpaša veida

20kreditoru - aizsardzību. Šī principiālā atšķirība arī

21izskaidrojot likumdevēja pieeju kredītiestāžu maksātnespējas

22procedūrām, iesaistītajām institūcijām, kreditoriem, tiesas

23kontrolei un citiem svarīgiem elementiem.

24G. Kusiņš norāda: ja tomēr tiek atzīts, ka apstrīdētā

25norma ierobežo kreditoru tiesības uz īpašumu, šādam ierobežojumam

26ir leģitīms mērķis - finanšu stabilitāte, proti, visas

27sabiedrības interešu aizsardzība. Tā kā kredītiestādes darbība

28ietekmējot ļoti daudzas personas, kas izmanto šīs kredītiestādes

29pakalpojumus, un arī attiecīgo tautsaimniecības sektoru kopumā,

30kredītiestāžu darbības regulējumam vajagot nodrošināt dažādu

31jautājumu ātru un skaidru izlemšanu gadījumos, kad kredītiestāde

32nonākusi finansiālās grūtībās.

33Kredītiestādes maksātnespējas procesā tiekot iesaistīts

34administrators un Komisija, kas varot pieņemt kompetentu,

35objektīvu un faktiskajiem apstākļiem atbilstošu lēmumu. Turklāt

36bankrota procedūras uzsākšana iespējama tikai ar tiesas

37piekrišanu. Ja lēmuma pieņemšanā tiktu iesaistīti kreditori, kuru

38noguldījumi kredītiestādē krietni pārsniedz valsts garantētās

39atlīdzības apmēru, varētu paredzēt, ka šīs personas būs gatavas

40piekrist jebkādiem sanācijas plāniem, lai neatzītu savus

41finansiālos zaudējumus. Savukārt tas varētu radīt būtiskus

42zaudējumus citām personām, visam finanšu sektoram un

43tautsaimniecībai kopumā. Tādēļ Pieteikuma iesniedzēju vēlme

44pašiem piedalīties lēmumu pieņemšanā un panākt kredītiestādes

45sanāciju esot saprotama, tomēr apšaubāms esot tas, vai šāda

46procedūra ļautu sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē, kādu

47nodrošina spēkā esošā Kredītiestāžu likuma 179. panta pirmā

48daļa.

49Turklāt esot svarīgi nodrošināt sanētas kredītiestādes

50tiesisko stabilitāti, lai nepakļautu nepamatotam riskam tās

51klientus. Tāpēc likumdevējs esot gan sašaurinājis to personu

52loku, kuras ir tiesīgas lūgt sanācijas atcelšanu un būtībā

53kredītiestādes "atgriešanos" bankrotā, gan arī

54paredzējis ierobežotu pamatu attiecīgas prasības celšanai, lai

55līdzsvarotu kredītiestādes sanācijā piedalījušos privātpersonu

56intereses ar visas sabiedrības interesēm. Neskaidrības vai

57ilgstoša tiesvedība par kredītiestādes maksātnespēju vai sanāciju

58varot gan aizskart ar šo kredītiestādi saistīto personu tiesības,

59gan arī ietekmēt kredītiestāžu sektoru un tautsaimniecību

60kopumā.

61Saeima norāda, ka kreditoru sapulces sasaukšana ir lietderīga

62tikai tādā gadījumā, ja administrators atzīst, ka sanācija ir

63iespējama, un tam piekrīt arī Komisija. Šādā gadījumā kreditoru

64sapulce esot nepieciešama, jo sanācija esot saistīta ar kreditoru

65tiesību aizskārumu - pretstatā bankrota un likvidācijas

66gadījumiem, kad kreditoru tiesības nemainās. Sanācijas gadījumos

67kreditoriem parasti nākoties atteikties no būtiskām to prasījuma

68tiesībām pret kredītiestādi. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējiem

69esot nodrošināta pietiekami plaša viņu īpašuma tiesību

70aizsardzība. Tāpēc Saeima uzskata, ka Kredītiestāžu likuma

71179.panta pirmajā daļā ietvertais pamattiesību ierobežojums

72kopsakarā ar Noguldījumu garantiju likumu ir samērīgs, jo gan

73aizsargā kredītiestāžu noguldītājus un sabiedrības labklājību,

74gan nodrošina Pieteikuma iesniedzēju tiesību aizsardzību.

753.2. Saeima apšauba Pieteikuma iesniedzēju

76argumentu, ka viņiem neesot nodrošināta pieeja tiesai un līdz ar

77to arī iespēja ietekmēt lēmumus par kredītiestādes maksātnespējas

78risinājumu. Saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 184. panta pirmo

79daļu lēmumu par bankrota procedūras uzsākšanu pēc attiecīga

80pieteikuma saņemšanas pieņemot tiesa. Līdz ar to Pieteikuma

81iesniedzējus interesējošajā gadījumā, kad tiek izlemts jautājums

82par konkrētas kredītiestādes bankrota procedūras uzsākšanu, esot

83nodrošināta tiesas kontrole, proti, nevis administrators vai

84Komisija, bet gan tiesa pieņemot galīgo lēmumu par bankrota

85procedūras uzsākšanu. Turklāt saskaņā ar Civilprocesa likuma

86noteikumiem esot iespējams pārsūdzēt administratora rīcības

87tiesiskumu, tostarp lēmumu par sanācijas nepiemērošanu. Minēto

88apliecinot arī tiesu prakse maksātnespējīgās akciju sabiedrības

89(turpmāk - MAS) "Latvijas Krājbanka" lietā.

90G. Kusiņš tiesas sēdē papildus norādīja uz to, ka

91Kredītiestāžu likuma 179. panta otrā daļa attiecībā uz

92Pieteikuma iesniedzējiem nav piemērota un tāpēc nevar aizskart

93viņu pamattiesības. Minētā norma esot attiecināma tikai uz tiem

94gadījumiem, kad pieņemts lēmums par kredītiestādes sanāciju un

95attiecīgais plāns ir stājies spēkā. Konkrētās lietas ietvaros

96šāds lēmums neesot pieņemts, tāpēc Pieteikuma iesniedzējiem

97neesot arī tiesību to pārsūdzēt.

1Pieaicinātās personas - MAS "Latvijas

2Krājbanka" administratora - pārstāvis, sabiedrības ar

3ierobežotu atbildību "KPMG Baltics" valdes

4priekšsēdētājs Stīvens Jangs (Young Stephen Burchell

5Martin) tiesas sēdē norādīja, ka maksātnespējas procesa

6ietvaros gan pēc savas iniciatīvas, gan pēc uzaicinājuma esot

7ticies vai vedis sarunas ar vairākām personām: bankas

8akcionāriem, bankas bijušās valdes un bijušās padomes locekļiem,

9lielāko bankas kreditoru pārstāvjiem, kredītiestāžu noguldītāju

10un kreditoru aizstāvības apvienības pārstāvjiem, kā arī citām

11ieinteresētajām pusēm. Likumā noteiktajā termiņā esot iesniegti

12septiņi priekšlikumi par iespējamo kredītiestādes sanāciju.

13Saņemtie sanācijas priekšlikumi esot izvērtēti, balstoties uz

14vairākiem kritērijiem, citastarp šādiem: vai piedāvātie

15risinājumi nodrošina minimālos kredītiestādes likviditātes

16rādītājus, vai paredzēta kreditoru prasījumu pārstrukturizēšana,

17vai piedāvātie risinājumi nodrošina ilgstošu kredītiestādes

18attīstību u.tml. Tomēr neviens no šiem priekšlikumiem neesot

19atbildis sanācijas plānam izvirzītajiem kritērijiem, neviens no

20tiem neesot bijis perspektīvs. Tāpēc 2012. gada

2130. janvārī administrators iesniedzis Komisijai lēmumu par

22bankrotu kā piedāvāto maksātnespējas risinājumu. Pēc šā

23priekšlikuma izvērtēšanas Komisija esot nolēmusi to atbalstīt.

24Rīgas apgabaltiesa saņēmusi vairāku kreditoru sūdzības saistībā

25ar piedāvāto maksātnespējas risinājumu. Pēc to izskatīšanas un

26noraidīšanas Rīgas apgabaltiesa 2012. gada 8. maijā

27pieņēmusi lēmumu par AS "Latvijas Krājbanka" bankrota

28procedūras uzsākšanu.

29S. Jangs uzsvēra, ka maksātnespējas procesā

30administrators uzrunājis daudzus kreditorus un uzklausījis to

31viedokļus, kā arī citu ieinteresēto personu viedokļus. Tieši šīs

32saziņas un izteikto viedokļu analīzes rezultātā pieņemts lēmums

33ieteikt bankrotu kā bankas maksātnespējas risinājumu.

1Pieaicinātā persona - Finanšu un

2kapitāla tirgus komisija - uzskata, ka Kredītiestāžu likuma

3179. panta pirmā daļa atbilst Satversmes 105. pantam,

4bet otrā daļa - Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

55.1. Tiesas sēdē Komisijas pārstāve - Juridiskā

6un licencēšanas departamenta Juridiskās daļas galvenā

7juriskonsulte Inga Pētersone - uzsvēra, ka lēmuma par

8sanācijas piemērošanu pieņemšanas un apstiprināšanas kārtība

9nodrošina līdzsvaru starp sabiedrības un kreditoru interesēm,

10paredzot iesaistīto institūciju un kreditoru savstarpēju

11uzraudzību un ietekmi, kā arī nodrošina to, ka netiks pieņemts

12neīstenojams sanācijas plāns, kas varētu apdraudēt finanšu

13sistēmas stabilitāti vai nepamatoti ierobežot kreditoru

14tiesības.

15Maksātnespējas administratora kompetencē esot sākotnējā

16sanācijas plāna izvērtēšana un virzīšana, jo tieši administrators

17kā amatpersona ar speciālām zināšanām un pieredzi esot atbildīgs

18par maksātnespējas procesa un izraudzītā maksātnespējas

19risinājuma sekmīgu īstenošanu un pabeigšanu. Komisija regulējot

20un pārraugot kredītiestādes darbību valsts vārdā. Tās kompetencē

21esot administratora pieņemtā lēmuma par sanācijas piemērošanu

22apstiprināšana, t.i., nodrošināšana, ka netiek uzsākta tāda

23sanācijas plāna īstenošana, kura ietvaros netiktu ievērotas

24kredītiestādēm izvirzītās prasības un kurš var apdraudēt finanšu

25sistēmas stabilitāti. Savukārt nosacījums, ka kreditoru sapulce

26apstiprina lēmumu par sanācijas piemērošanu, esot nepieciešams

27tādēļ, lai aizsargātu pašu kreditoru tiesības, jo sanācija

28vairumā gadījumu paredzot kreditoru prasījumu samazināšanu,

29parāda atmaksas termiņa atlikšanu vai parāda kapitalizāciju. Lai

30novērstu iespēju, ka kreditoru tiesības var tikt aizskartas,

31likumdevējs paredzējis kreditoriem tiesības izteikt savu

32piekrišanu administratora ierosinātajai sanācijai vai noraidīt

33sanāciju, ja tās rezultātā prasījumi tiktu dzēsti nepieņemamā

34apmērā vai pieeja līdzekļiem tiktu liegta pārāk ilgu laiku. Tāpēc

35šāda kārtība nodrošinot kreditoriem Satversmes 105. pantā

36noteiktās tiesības.

37Komisija norāda, ka pieteikumu par bankrota procedūras

38uzsākšanu tiesā var iesniegt kredītiestādes administrators pēc

39savas iniciatīvas vai gadījumos, kad Komisija vai kreditoru

40sapulce neapstiprina administratora piedāvāto sanācijas

41risinājumu vai kad sanācija tiek atcelta vai pārtraukta.

42Attiecībā uz bankrotu likumdevējs esot noteicis papildu

43kontroli pār attiecīgā lēmuma nepieciešamību un pamatotību,

44proti, lēmumu par bankrota procedūras uzsākšanu pieņemot tiesa

45pēc tam, kad administrators tai iesniedzis atbilstošu pieteikumu

46un Komisijas apstiprinājumu. Tāpēc sanācijas nepiemērošanas

47gadījumā visas maksātnespējas procesā iesaistītās personas varot

48paļauties uz tiesas kontroli un tiesiska lēmuma pieņemšanu.

495.2. Komisija uzskata, ka kredītiestādes

50maksātnespējas procesa ietvaros tiesas kontrole pār sanācijas

51lēmumu tiek nodrošināta gan gadījumā, kad administrators pieņem

52lēmumu par sanācijas veikšanu, gan gadījumā, kad administrators

53pieņem lēmumu neveikt sanāciju un uzsākt bankrota procedūru.

54Ja administrators pieņem lēmumu par sanācijas īstenošanu,

55kreditoru sapulce atbilstoši Kredītiestāžu likuma 179. panta

56otrajai daļai esot tiesīga lūgt tiesu atcelt sanāciju.

57Prasījumam, kas celts, pamatojoties uz minēto normu, jābūt

58pamatotam ar pierādījumiem tam, ka sanācijas lēmuma pieņemšana ir

59panākta viltus, spaidu vai maldības ietekmē. Tomēr arī gadījumos,

60kad lēmums īstenot sanāciju nav pieņemts šādā ietekmē, kreditoru

61sapulcei esot tiesības vērsties tiesā savu interešu aizsardzībai,

62pamatojoties uz Civilprocesa likumā noteiktajām tiesībām iesniegt

63sūdzību par administratora rīcību (Civilprocesa likuma

64379. panta otrā daļa), un iesniegt pieteikumu par

65administratora atcelšanu (Civilprocesa likuma 387. panta

66trešā daļa).

67Minētās Civilprocesa likuma normas dodot kreditoriem tiesības

68vērsties tiesā savu interešu aizsardzībai arī gadījumos, kad

69administrators pieņem lēmumu neveikt kredītiestādes sanāciju un

70par maksātnespējas risinājumu izvēlas bankrotu. Šādos gadījumos

71atbilstoši Civilprocesa likuma 379. panta otrajai daļai

72tiesa pēc kreditoru pieteikuma varot vērtēt, vai administratora

73rīcība - proti, lēmums neuzsākt kredītiestādes sanāciju - ir

74tiesiska. Ja tiesa konstatē, ka administratora lēmums neuzsākt

75sanāciju ir prettiesisks, tā varot uzlikt administratoram

76pienākumu atkārtoti izvērtēt sanācijas iespējamību. Tāpat šādā

77situācijā kreditori esot tiesīgi iesniegt pieteikumu par

78administratora atcelšanu saskaņā ar Civilprocesa likuma

79387. panta trešo daļu un lūgt tiesu izvērtēt, vai

80administrators savā darbībā, citastarp pieņemot lēmumu par

81bankrotu, ievērojis Kredītiestāžu likuma un citu normatīvo aktu

82noteikumus, vai administrators ir kompetents un vai viņš savas

83pilnvaras neizmanto ļaunprātīgi. Ja tiesa šādu kreditoru

84pieteikumu atzīst par pamatotu, tā varot lemt par administratora

85atcelšanu un uzlikt Komisijai pienākumu ieteikt citu

86kredītiestādes administratoru.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

2uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 105. un

392. pantam.

46.1. Tieslietu ministrija uzskata, ka apstrīdētā

5norma ietver kreditoru īpašuma tiesību ierobežojumu, jo primāri

6administratoram piešķir tiesības lemt par sanācijas pieņemšanu

7vai noraidīšanu, t.i., pieņemt lēmumu jautājumā, kas saistīts ar

8kreditoru īpašumu.

9Kredītiestāžu likums par galveno maksātnespējas procesa

10nodrošinātāju nosakot administratoru, proti, profesionālu un

11neatkarīgu personu, kuras galvenais uzdevums ir nodrošināt

12sabalansētu visu kredītiestādes maksātnespējas procesā iesaistīto

13personu likumisko interešu un tiesību ievērošanu. Turklāt viens

14no svarīgākajiem administratora pienākumiem, kas vērsts uz visu

15kreditoru interešu aizsardzību, esot kredītiestādes finansiālā

16stāvokļa izvērtēšana nolūkā pieņemt atbilstošāko lēmumu par

17maksātnespējas risinājumu (sanāciju vai bankrotu). Savukārt par

18kredītiestādes maksātnespējas procesu uzraugošo personu

19Kredītiestāžu likums nosakot Komisiju. Komisija esot atbildīga

20par finanšu tirgus stabilitāti un attīstību. Kredītiestāžu likums

21Komisijai kredītiestādes maksātnespējas gadījumā paredzot

22konkrētas tiesības un pienākumus, tostarp arī Kredītiestāžu

23likuma 179. panta pirmajā daļā noteikto pienākumu izvērtēt

24sanācijas procedūras piemērošanu.

25Tiesas sēdē Tieslietu ministrijas pārstāve - Tieslietu

26ministrijas valsts sekretāra vietniece tiesību politikas

27jautājumos Laila Medina - uzsvēra, ka apstrīdētajā normā

28ietvertajam kreditoru tiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis:

29nodrošināt kredītiestādes maksātnespējas procesa likumību un

30efektivitāti, kā arī finanšu tirgus stabilitāti, uzliekot

31konkrētus pienākumus administratoram un Komisijai.

32Apstrīdētā norma paredzot lēmuma pieņemšanu trīspakāpju

33procedūrā: ja administrators ierosina piemērot sanācijas

34procedūru un Komisija to atbalstījusi, ir nepieciešama arī

35kreditoru sapulces piekrišana sanācijas veikšanai. Līdz ar to

36kreditoriem tiekot dota iespēja lemt par jautājumu, kas saistīts

37ar viņu īpašuma tiesībām. Savukārt tad, ja administrators vai

38Komisija neatbalsta lēmumu par kredītiestādes sanāciju, kreditoru

39sapulces sasaukšana neesot lietderīga. Turklāt maksātspējas

40atjaunošana nevarot tikt uzskatīta par prioritāru mērķi. Šis

41mērķis esot īstenojams tikai tādā gadījumā, kad esot visi tam

42nepieciešamie priekšnosacījumi.

43Tieslietu ministrija uzskata, ka apstrīdētā norma nodrošina

44visu kredītiestādes maksātnespējas procesā iesaistīto personu

45interešu, kā arī finanšu sistēmas aizsardzību. Pēc Tieslietu

46ministrijas ieskata, apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums

47ir samērīgs.

486.2. Tieslietu ministrija norāda, ka Pieteikuma

49iesniedzēji apstrīd neesošu regulējumu, proti, vēlas pārsūdzēt

50lēmumu par sanācijas nepiemērošanu, t.i., bankrota procedūras

51uzsākšanu. Lēmuma par sanācijas piemērošanu vai nepiemērošanu

52tiesiskuma pārbaude esot nodrošināma, pamatojoties uz

53Civilprocesa likuma 379. panta otro daļu, kas paredz, ka

54tiesa izskata arī sūdzības par administratora rīcību un izlemj

55citus ar maksātnespējas procesu saistītos jautājumus. Tādējādi

56minētā norma nodrošinot kreditoru pieeju tiesai, ja kreditori

57uzskata, ka administratora vai Komisijas rīcība, pieņemot lēmumu

58par sanācijas noraidīšanu un bankrota procedūras uzsākšanu, nav

59bijusi pamatota.

60Tieslietu ministrija vērš uzmanību uz to, ka Kredītiestāžu

61likuma 179. panta otrā daļa nosaka kārtību, kādā atceļama

62sanācija, t.i., minētās normas piemērojamas tikai tajā gadījumā,

63kad ir pieņemts lēmums par sanācijas piemērošanu. Konkrētajā

64gadījumā šāds lēmums neesot pieņemts.

1Pieaicinātā persona - valsts aģentūra

2"Maksātnespējas administrācija" (turpmāk -

3Maksātnespējas administrācija) - norāda, ka kredītiestāde savas

4darbības specifikas dēļ atšķiras no citiem juridiskās personas

5maksātnespējas procesa subjektiem. Ņemot vērā Komisijas darbības

6jēgu un mērķi, tai esot noteikta īpaša loma kredītiestādes

7maksātnespējas procesā, kura esot pamatota, jo kreditoru izpratne

8par kredītiestādes patieso finansiālo situāciju, kā arī

9efektīvāko maksātnespējas risinājumu varot būt nepietiekama.

10Turklāt, pieņemot lēmumu par sanācijas iespēju, tiekot skartas ne

11tikai kredītiestādes noguldītāju tiesības atgūt noguldītos naudas

12līdzekļus, bet arī visas sabiedrības intereses, piemēram, atgūt

13no noguldījumu garantiju fonda izmaksātās garantētās atlīdzības.

14Likumdevējs esot pilnvarojis administratoru kā kvalificētu

15speciālistu izvērtēt par maksātnespējīgu pasludinātās

16kredītiestādes finansiālo stāvokli un, pamatojoties uz savu

17izvērtējumu, pieņemt lēmumu par labāko un atbilstošāko

18maksātnespējas risinājumu, kas pēc tam tiek nodots vērtēšanai un

19izlemšanai Komisijā.

1Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas

2Komercbanku asociācija" (turpmāk - Komercbanku

3asociācija) - uzskata, ka apstrīdētajās normās noteiktais

4administratora un Komisijas pilnvaru apjoms ir pamatots un

5nepieciešams. Neesot pamata prasīt, lai kreditoru tiesības lemt

6par kredītiestādes maksātnespējas risinājumu būtu neierobežotas

7un absolūtas.

8Tiesas sēdē Komercbanku asociācijas pārstāve - zvērināta

9advokāte Ketija Tola - uzsvēra, ka Kredītiestāžu likuma

10179. panta pirmā daļa neparedz īpašuma tiesību aprobežojumus

11un šīs apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā kreditoru

12prasījumu apmērs nekādā veidā netiek samazināts. Tā arī tiešā

13veidā nenosakot "īpašuma atņemšanu bez atlīdzības

14(ekspropriāciju)" vai jebkādu garantētu ienākumu atraušanu

15kādam kreditoram.

16Komercbanku asociācija pauž viedokli, ka iespēja pārsūdzēt

17lēmumu par sanāciju tikai tādos gadījumos, kad tā pieņemšana

18panākta, lietojot viltu vai spaidus, vai notikusi maldības

19ietekmē, esot samērīga. Ja likumā nebūtu ietverts minētais

20ierobežojums, pieņemtajam lēmumam par sanācijas piemērošanu un

21sanācijas plāna apstiprināšanu būtu tiesiski nenoteikts statuss.

22Tādā gadījumā iespēja lēmumu apstrīdēt būtu arī personām, kas

23iepriekš izteikušas piekrišanu sanācijas plānam. Savukārt tiesai

24tiktu uzlikts pienākums pēc būtības vērtēt piemērotā

25maksātnespējas risinājuma pamatotību. Tas radītu lielu

26nenoteiktību un nebūtu pieļaujams situācijā, kad maksātnespējas

27procesa subjekts ir kredītiestāde, kas glabā klientu

28noguldījumus.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

2tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata,

3ka apstrīdētās normas atbilst Satversmei.

49.1. Tiesībsargs norāda, ka Kredītiestāžu likuma

5179. panta pirmajā daļā ietverts kreditoru īpašuma tiesību

6ierobežojums, jo pēc būtības lēmumu par turpmāko kredītiestādes

7maksātnespējas procesu kontrolē Komisija. Šādam ierobežojumam

8esot leģitīms mērķis, jo Komisijas darbība esot vērsta uz

9sabiedrības finansiālās drošības un labklājības saglabāšanu.

10Ņemot vērā Komisijas izveides mērķus un Komisijas uzdevumus,

11nosacījums par obligātu Komisijas kontroli pār kredītiestādes

12maksātnespējas procesu esot vērsts uz visu kreditoru interešu

13aizsardzību un līdz ar to samērīgs.

14Tiesībsargs vērš uzmanību uz to, ka Komisija kā noguldījumu

15garantiju fonda pārvaldnieks, kas pārņēmis daļas kreditoru

16prasījuma tiesības, varētu būt ieinteresēta ātrākā izmaksāto

17līdzekļu atgūšanā, ko nodrošina bankrota procedūra. Tomēr

18pārņemto saistību apjoms nenodrošinot Komisijai balsu vairākumu

19kreditoru sapulcē un tai vēlamā lēmuma pieņemšanu. Tāpēc neesot

20pamata uzskatīt, ka Komisija būtu tieši ieinteresēta

21kredītiestādes bankrota procedūrā.

229.2. Tiesas sēdē Tiesībsarga pārstāve -

23Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas vadītāja p.i.

24Ineta Rezevska - norādīja: Kredītiestāžu likums tieši

25neparedz iespēju apstrīdēt Komisijas rīcību, kad tā neapstiprina

26sanācijas lēmumu, tomēr likumdevējs ir paredzējis tiesai

27pienākumu lemt par bankrota procedūras uzsākšanu. Proti,

28neapstiprinot sanācijas lēmumu, Komisija faktiski nododot tiesas

29izlemšanai jautājumu par kredītiestādes maksātnespējas

30risinājumu. Līdz ar to neesot pamata uzskatīt, ka tiesības uz

31lietas izskatīšanu tiesā būtu liegtas pēc būtības. Turklāt

32likumdevējs esot nodrošinājis pietiekamu kreditoru interešu

33aizsardzību pret kļūdainu vai nekompetentu administratora

34rīcību.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

2Juridiskās fakultātes docents Dr.iur. Aivars Lošmanis

3- uzskata, ka tiesības lemt par maksātnespējas risinājumu ir

4uzskatāmas par neatņemamām kreditoru tiesībām un ietilpst

5Satversmes 105. panta tvērumā. Vispārējas maksātnespējas gadījumā

6kreditori paši izlemjot jautājumu par uzņēmuma maksātnespējas

7risinājumu. Savukārt kredītiestādes maksātnespējas gadījumā šā

8jautājuma izlemšana nodota tikai administratora kompetencē.

9Tādējādi apstrīdētā norma ierobežojot kreditoru tiesības uz

10īpašumu. Saskaņā ar apstrīdēto normu esot iespējamas divas

11situācijas: 1) administrators lemj, ka sanācija nav

12piemērojama, vai 2) administrators pieņem lēmumu par

13sanācijas piemērošanu. Pirmajā situācijā kreditoru tiesību

14ierobežojums, kas tiem liedz lemt par maksātnespējas risinājumu,

15neesot samērīgs. Likumdevējs, izslēdzot kreditoru tiesības lemt

16par maksātnespējas risinājumu, varējis izvēlēties saudzīgākus

17īpašuma tiesības ierobežojošus līdzekļus, kas ļautu leģitīmo

18mērķi sasniegt tādā pašā kvalitātē, proti, tādus līdzekļus, kādus

19paredz vispārējais maksātnespējas tiesiskais regulējums. Tāpēc

20šādā situācijā apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes

21105. pantam. Savukārt otrajā situācijā noteiktais kreditoru

22tiesību ierobežojums uzskatāms par samērīgu. Ierobežojumam esot

23leģitīms mērķis - finanšu stabilitātes nodrošināšana, citastarp

24nepieļaujot finansiāli nepamatotu un "nedzīvotspējīgu"

25sanācijas plānu spēkā stāšanos.

26A. Lošmanis uzskata: Pieteikuma iesniedzēju apgalvojums,

27ka Komisija vienmēr būtu ieinteresēta bankrota procedūrā, nav

28pamatots, jo arī Komisija kā jebkurš cits kreditors varot būt

29ieinteresēta pilnīgā prasījumu segšanā un finansiāli pamatota un

30sekmīga sanācijas plāna realizācijā. Komisijai kā noguldījumu

31garantiju fonda pārvaldītājam būtu jāņem vērā, ka bankrota

32gadījumā pastāv risks neatgūt visus līdzekļus.

33A. Lošmanis pauž viedokli, ka Kredītiestāžu likuma

34179. panta otrā daļa neierobežo Pieteikuma iesniedzēju

35tiesības uz taisnīgu tiesu Satversmes 92. panta izpratnē.

36Saskaņā ar Civilprocesa likuma 379. panta otro daļu tiesa

37izskatot sūdzības par administratora rīcību un izlemjot citus ar

38maksātnespējas procesu saistītos jautājumus. Arī tad, ja pieņemts

39lēmums par sanācijas piemērošanu, kredītiestādes kreditori varot

40iesniegt sūdzību par administratora rīcību minētajās Civilprocesa

41likuma normās noteiktajā kārtībā.

42Savukārt tad, ja kreditori principā nepiekrīt administratora

43lēmumam par sanācijas piemērošanu un uzskata to par prettiesisku

44vai kreditoru interesēm neatbilstošu, attiecīgā lēmuma spēkā

45stāšanos viņi varot novērst, vienkārši to neapstiprinot. Pēdējā

46gadījumā tiesas iesaiste vispār neesot nepieciešama.

47Līdz ar to Kredītiestāžu likuma 179. panta otrā daļa

48atbilstot Satversmes 92. pantam.

1Pieaicinātā persona - Banku augstskolas asociētais

2profesors Dr.iur. Jānis Grasis - uzskata, ka

3apstrīdētajā normā ir ietverts Satversmes 105. pantā

4noteikto pamattiesību ierobežojums. Šādam ierobežojumam esot

5leģitīms mērķis - finanšu stabilitāte, jo kredītiestāde esot

6nevis parasts tiesību subjekts, bet gan finanšu tirgus

7dalībnieks.

8Likumdevējs kreditoru sapulcei esot paredzējis adekvātu lomu

9kredītiestādes sanācijas procesā. Piemēram, tiekot prasīts

10kreditoru viedoklis par sanācijas plāna piemērošanu. Tāpat arī

11jebkurām izmaiņām pieņemtajā plānā esot nepieciešama kreditoru

12piekrišana. Vairākās valstīs šādi lēmumi tiekot pieņemti bez

13kreditoru dalības.

14Savukārt kreditoru tiesības bankrota procedūras uzsākšanas

15gadījumā esot ierobežotas nesamērīgi. Samērīgāks noteikums būtu

16tāds, ka kreditoru sapulce iesaistāma arī šāda lēmuma pieņemšanā,

17proti, ka notiek konsultācijas ar kreditoriem par iespējamo

18maksātnespējas risinājumu. Tad šajā posmā varētu izvērtēt arī

19sanācijas iespējamību.

20J. Grasis norāda, ka Kredītiestāžu likuma normas

21kopsakarā ar Civilprocesa likuma normām kredītiestādes

22maksātnespējas procesa ietvaros nodrošina tiesības uz taisnīgu

23tiesu.

24Secinājumu

25daļa

26I

27Par Kredītiestāžu likuma

28179. panta pirmās daļas (turpmāk - apstrīdētā norma)

29atbilstību Satversmes 105. pantam

1Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas

2paudušas atšķirīgus uzskatus par to, vai apstrīdētā norma aizskar

3Satversmes 105. pantā nostiprinātās pamattiesības.

4Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma ierobežo

5viņu tiesības uz īpašumu, kas nostiprinātas Satversmes

6105. pantā, jo liedz pašiem kreditoriem izlemt jautājumu par

7kredītiestādes maksātnespējas risinājumu. Šādam viedoklim piekrīt

8pieaicinātās personas A. Lošmanis, J. Grasis un

9Tiesībsargs. Savukārt Saeima un Komercbanku asociācija uzskata,

10ka apstrīdētā norma neierobežo tiesības uz īpašumu, jo tās

11piemērošanas rezultātā kreditoru prasījumu apmērs, kas ietilpstot

12jēdziena "īpašums" saturā, netiekot samazināts un

13apstrīdētā norma tiešā veidā nenosakot "īpašuma atņemšanu

14bez atlīdzības (ekspropriāciju)" vai jebkādu garantētu

15ienākumu atraušanu kādam kreditoram.

16Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms noskaidros Satversmes

17105. pantā ietverto pamattiesību saturu un izvērtēs, vai

18apstrīdētā norma ierobežo šīs pamattiesības.

1Tiesības uz īpašumu ir nostiprinātas

2Satversmes 105. pantā, kas nosaka: "Ikvienam ir

3tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

4sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

5saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

6vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

7likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

8Konstitucionālās sūdzības pamatojums neskar jautājumus par

9īpašuma piespiedu atsavināšanu, līdz ar to izvērtējama vienīgi

10apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 105. panta

11pirmajiem trim teikumiem.

12Satversmes 105. pants paredz, no vienas puses, valsts

13pienākumu veicināt un atbalstīt īpašuma tiesības, proti, pieņemt

14tādus likumus, kas nodrošinātu šo tiesību aizsardzību, taču no

15otras puses - valstij ir arī tiesības noteiktā apjomā un kārtībā

16iejaukties īpašuma tiesību izmantošanā (sk. Satversmes

17tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā

18Nr. 2005-12-0103 21. punktu).

19Satversmes tiesa daudzkārt ir interpretējusi Satversmes

20105. pantu, izstrādājusi tā interpretācijas metodoloģiju un

21atklājusi tā saturu (sk., piemēram,

222011. gada 19. oktobra sprieduma lietā

23Nr. 2010-71-01 12.1. punktu).

24Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska

25rakstura tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz īpašumu"

26saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā

27persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc

28savas gribas, tostarp arī dažādi prasījumi, kuru izpildi varētu

29pieprasīt, ja pastāv skaidrs tiesisks pamats

30(sk. Satversmes tiesas 2010. gada

3127. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-01

327. punktu). Satversmes tiesa jau iepriekš ir secinājusi

33to, ka "prasījuma tiesības par saistību izpildi ietilpst

34jēdziena "īpašums" saturā" (Satversmes tiesas

352011. gada 30. marta sprieduma lietā

36Nr. 2010-60-01 17. punkts), kā arī to, ka "tiesības

37uz īpašumu ietver tiesības lemt ar īpašumu saistītus

38jautājumus" (Satversmes tiesas 2009. gada

394. februāra sprieduma lietā Nr. 2008-12-01

408. punkts).

41Parādnieka maksātnespējas gadījumā ir jārēķinās ar risku, ka

42kreditors nevarēs īstenot prasījuma tiesības, jo parādniekam var

43nepietikt naudas līdzekļu. Ikvienam ir tiesības rīkoties ar savu

44īpašumu, tostarp ieguldīt savus finanšu līdzekļus kādā uzņēmumā

45vai kredītiestādē. Tās ir īpašnieka tiesības un vienlaikus arī

46viņa risks, jo uzņēmums vai kredītiestāde var nonākt

47maksātnespējas situācijā. Valstij nav pienākuma novērst tirgus

48faktoru izraisītu īpašuma vērtības zudumu (sk. Harris,

49O'Boyle and Warbrick. Law of the European Convention on Human

50Rights, 2nd edn, Oxford: Oxford University Press, 2009,

51p. 665), kā arī uzņemties atbildību par privātas

52kredītiestādes saistībām pret savu kreditoru, kuras tā nespēj

53izpildīt (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas

542012. gada 3. aprīļa sprieduma lietā "Kotov v

55Russian Federation", iesniegums

56Nr. 54522/00, 90. punktu).

57Tomēr valsts ir apņēmusies kredītiestādes maksātnespējas

58gadījumā izpildīt kredītiestādes saistības pret tās noguldītājiem

59noteiktā apmērā. Kredītiestāžu darbību regulē un pārrauga

60patstāvīga valsts iestāde - Komisija. Līdz ar šo kontroli valsts

61ir izveidojusi īpašu shēmu kredītiestāžu noguldītāju (kreditoru)

62aizsardzībai, proti, noguldījumu garantiju shēmu, kuras ietvaros

63noguldītājam tiek izmaksāta garantētā atlīdzība, ja viņam uz to

64ir tiesības. Minētās shēmas tiesisko regulējumu pamatā veido

65Noguldījumu garantiju likums, kura 3. panta pirmā daļa

66noteic, ka garantētā atlīdzība vienam noguldītājam par

67kredītiestādē izdarīto noguldījumu ir garantētā noguldījuma

68apmērā, bet ne vairāk kā 100 000 euro, kas pārrēķināti

69latos saskaņā ar Latvijas Bankas noteikto valūtas kursu dienā,

70kad iestājas noguldījumu nepieejamības gadījums. Atbilstoši

71minētajam regulējumam katra klienta noguldījums kredītiestādē

72līdz 100 000 euro ir pasargāts no tās maksātnespējas un

73šāda apmēra noguldījuma atmaksa noguldītājam ir garantēta. Līdz

74ar to likumdevējs, nosakot tiesības saņemt garantēto atlīdzību,

75ir papildus aizsargājis noguldītāju - bankas kreditoru - tiesības

76uz īpašumu.

77Saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 1. panta 26. punktu

78kredītiestādes maksātnespēja ir ar tiesas spriedumu konstatēts

79kredītiestādes stāvoklis, kad tā nespēj izpildīt savas saistības.

80Prasījuma apmierināšanas iespējas samazināšanās vai pat

81neiespējamība nenozīmē, ka personai tiktu atņemtas īpašuma

82tiesības uz konkrēto mantisko prasījumu un tādā veidā tiktu

83ierobežotas Satversmes 105. pantā garantētās tiesības

84(sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada

8530. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01

8617. punktu). Kredītiestādes maksātnespējas gadījumā

87kreditoru prasījuma tiesības tiek saglabātas pilnā apmērā, taču

88kreditoru prasījumus nav iespējams apmierināt, vēršot piedziņu

89pret parādnieku vispārīgā kārtībā. Tāpēc valsts pienākums šādā

90gadījumā ir paredzēt un noregulēt tādu procedūru, kuras ietvaros

91kreditori varētu īstenot savas tiesības pēc iespējas

92efektīvāk.

93Kredītiestāžu likumā ir ietverts kredītiestādes maksātnespējas

94procesa regulējums. Tas paredz kredītiestādes maksātnespējas

95risinājumus: sanāciju un bankrotu. Sanācija ir maksātnespējas

96risinājums, kas izpaužas kā plānveidīgs likumīgu pasākumu kopums,

97kura mērķis ir novērst iespējamo kredītiestādes bankrotu,

98atjaunot tās maksātspēju un apmierināt likumīgos kreditoru

99prasījumus. Savukārt bankrots ir tāds maksātnespējas risinājums,

100ka kredītiestāde tiek likvidēta un no līdzekļiem, kas iegūti

101maksātnespējas procesā, atsavinot kredītiestādes mantu likumā

102noteiktajā kārtībā, tiek apmierināti likumīgie kreditoru

103prasījumi.

104Kredītiestādes maksātnespējas procesā par tās turpmāko darbību

105un arī par rīcību ar noguldījumiem (finanšu resursiem) vairs

106nelemj pati kredītiestāde, kurai šo naudu bija uzticējuši

107noguldītāji. Šajā procesā saskaņā ar Kredītiestāžu likumu

108iesaistās trešās personas - Komisija un administrators. Šo

109subjektu darbības mērķis ir aizsargāt ne tikai noguldītāju

110intereses, bet arī finanšu un kapitāla tirgus stabilitāti. Tātad

111trešās personas pieņem lēmumus par noguldītāju prasījumiem un šie

112lēmumi var būtiski ietekmēt apmēru, kādā kreditori atgūs savu

113īpašumu.

114Tādējādi kreditoru tiesības izlemt jautājumu par

115kredītiestādes maksātnespējas risinājumu, proti, pieņemt lēmumu

116par sava prasījuma īstenošanu, ir uzskatāmas par "tiesībām

117lemt ar īpašumu saistītus jautājumus" un ietilpst Satversmes

118105. panta tvērumā.

1Apstrīdētā norma nosaka kredītiestādes

2maksātnespējas procesā pieņemamo lēmumu secību un iesaistīto

3institūciju kompetenci. Visupirms lēmumu par sanācijas

4piemērošanu pieņem administrators. Lēmums par sanācijas

5piemērošanu un sanācijas plāns stājas spēkā pēc tā

6apstiprināšanas Komisijā un kreditoru sapulcē. Apstrīdētajā normā

7noteiktā lēmumu pieņemšanas kārtība paredz kreditoru tiesības

8lemt par savu īpašumu tikai tādā gadījumā, kad ir iespējama

9kredītiestādes sanācija (sanācijas plāna apstiprināšana kreditoru

10sapulcē), taču paša maksātnespējas risinājuma izvēle ir nodota

11administratora ekskluzīvajā kompetencē. Kredītiestāžu likuma

12179.2 pants noteic, ka kreditoru sapulce

13sasaucama vienīgi tajā gadījumā, kad pieņemts lēmums par

14sanācijas piemērošanu kredītiestādei. Savukārt tad, ja

15administrators nonāk pie secinājuma, ka kredītiestādes sanācija

16nav iespējama, un Komisija to apstiprina, apstrīdētā norma liedz

17kreditoru sapulcei izteikt viedokli par šādu maksātnespējas

18risinājumu, proti, jautājums par bankrota procedūras uzsākšanu

19ietilpst administratora ekskluzīvajā kompetencē.

20Līdz ar to maksātnespējas risinājuma izvēle primāri ir nodota

21vienas personas - administratora - kompetencē, neparedzot

22kreditoriem tiesības izlemt ar savu īpašumu saistītus jautājumus

23(vai vismaz paust viedokli par šo izvēli ).

24Tādējādi apstrīdētā norma ietver

25Satversmes 105. pantā paredzēto pamattiesību

26ierobežojumu.

1Satversmes 105. pants paredz ne vien

2personas tiesības uz īpašumu, bet arī valsts tiesības sabiedrības

3interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu (sk., piemēram,

4Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā

5Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu). Lai izvērtētu

6Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojuma

7konstitucionalitāti, jānoskaidro, vai tas ir noteikts ar likumu,

8vai tas ir noteikts leģitīma mērķa labad un vai tas atbilst

9samērīguma principam (sk., piemēram, Satversmes tiesas

102007. gada 8. jūnija sprieduma lietā

11Nr. 2007-01-01 22. punktu).

1215.1. Kredītiestāžu likuma 179. panta pirmā

13daļa ir pieņemta un izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības

14rullī noteiktajā kārtībā, proti, tajā ietvertais regulējums ir

15noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Arī Pieteikuma

16iesniedzēji nav norādījuši uz apstākļiem, kas liecinātu par

17pretējo, un lietā nav strīda par to, vai pamattiesību

18ierobežojums noteikts ar likumu.

19Tādējādi no apstrīdētās normas

20izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

21kārtībā pieņemtu un izsludinātu likumu.

2215.2. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir

23jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

24ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

25labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada

2622. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01

279. punktu).

28Ja tiesības tiek ierobežotas, tad pienākums uzrādīt un pamatot

29šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā ir

30institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu. Saeima uzsver, ka

31apstrīdēto normu leģitīmais mērķis ir aizsargāt citu personu

32tiesības un sabiedrības labklājību. Kredītiestāžu darbības

33specifika prasot dažādu jautājumu ātru un skaidru izlemšanu

34gadījumos, kad kredītiestāde nonākusi finansiālās grūtībās, jo

35kredītiestādes maksātnespēja varot būtiski ietekmēt valsts

36finanšu stabilitāti un tautsaimniecību kopumā.

37Finanšu pakalpojumu nozarē, kura ir nozīmīga tirgus ekonomikas

38funkcionēšanai un kurā publiski tiek piesaistīti noguldījumi,

39valsts ieviesusi komercdarbības uzsākšanas un veikšanas

40ierobežojumu - licencēšanu. Turklāt valsts ir noteikusi arī

41stingrus kritērijus kredītiestāžu darbībai. Valsts ir uzņēmusies

42atbildību par licencētajām kredītiestādēm, ieviešot noguldījumu

43garantiju mehānismu.

44Atšķirībā no vispārējiem maksātnespējas principiem, kas

45noteic, ka primāri tiek aizsargāts pats maksātnespējīgais

46uzņēmums, lai tas spētu izpildīt savas saistības pret

47kreditoriem, kredītiestāžu maksātnespējas risinājumi ir vērsti uz

48noguldītāju - tātad īpaša veida kreditoru - aizsardzību. Minētais

49arī izskaidro likumdevēja atšķirīgo pieeju maksātnespējas

50procedūrām, iesaistītajām organizācijām, kreditoriem, tiesas

51kontrolei un citiem svarīgiem elementiem. Kredītiestādes darbība

52vienmēr tiek vērtēta kopsakarā ar tās iespējamo ietekmi uz visu

53finanšu sektoru un tautsaimniecību. Tāpēc arī kredītiestādes

54maksātnespējas gadījumā nepieciešams paredzēt pēc iespējas

55efektīvāku un savlaicīgāku risinājumu, lai vienlaikus nodrošinātu

56finanšu sektora stabilitāti un noguldītāju interešu

57aizsardzību.

58Likumdevējs apstrīdētajā normā ir noteicis kredītiestādes

59maksātnespējas risinājumam nepieciešamo lēmumu pieņemšanas

60kārtību un šajā procesā iesaistīto institūciju kompetenci.

61Kredītiestāžu likuma 179. panta pirmajā daļā noteiktajai

62administratora un Komisijas kompetencei un no tās izrietošajam

63kreditoru tiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis: pirmkārt,

64nodrošināt likumīgu un efektīvu kredītiestādes maksātnespējas

65procesu, uzticot tā organizēšanu profesionālam un neatkarīgam

66ekspertam - administratoram, un, otrkārt, nodrošināt finanšu

67tirgus stabilitāti, uzliekot konkrētus pienākumus un piešķirot

68tiesības finanšu un kapitāla tirgus uzraugam - Komisijai.

69Līdz ar to ierobežojumam ir leģitīms mērķis - ātrs

70un efektīvs kredītiestādes maksātnespējas process un finanšu

71tirgus stabilitāte, kas vērsta uz citu personu tiesību

72aizsardzību un sabiedrības labklājību.

7315.3. Konstatējot ierobežojuma leģitīmo mērķi,

74nepieciešams izvērtēt tā atbilstību samērīguma principam. Lai

75noskaidrotu, vai attiecīgais ierobežojums ir samērīgs, Satversmes

76tiesa savā praksē ir vērtējusi: pirmkārt, vai izmantotie līdzekļi

77ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; otrkārt, vai mērķi

78nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumīgās

79intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; treškārt, vai labums,

80ko gūst sabiedrība, ir lielāks par indivīdam nodarītajiem

81zaudējumiem. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā

82neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī

83samērīguma principam un ir prettiesiska (sk., piemēram,

84Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā

85Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas

863.1. punktu un 2004. gada 27. jūnija sprieduma

87lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas

883. punktu).

1Likumdevējs apstrīdētajā normā ir noteicis

2lēmuma par sanācijas piemērošanu pieņemšanas un apstiprināšanas

3kārtību, tostarp arī lēmuma pieņēmēju lomu un kompetenci.

4Sanācijas plānu sākotnēji izvērtē kredītiestādes administrators

5un, balstoties uz izvērtēto plānu, pieņem lēmumu par sanācijas

6piemērošanu, iesniedz to apstiprināšanai Komisijā un tikai pēc

7tam - apstiprināšanai kreditoru sapulcē. Šāda kārtība ir vērsta

8uz ātru un efektīvu maksātnespējas risinājumu.

9Kredītiestādes maksātnespējas administrators ir Komisijas

10ieteikta un tiesas iecelta un apstiprināta amatpersona, kurai,

11lai tā varētu ieņemt administratora amatu, jāatbilst

12Kredītiestāžu likumā noteiktajām kvalifikācijas prasībām un uz

13kuru attiecas minētajā likumā noteiktie ierobežojumi.

14Administrators ir atbildīgs par maksātnespējas procesa un

15izraudzītā maksātnespējas risinājuma sekmīgu īstenošanu un

16pabeigšanu. Par administratora kompetenci un spēju īstenot

17kredītiestādes maksātnespējas procesu pārliecinās gan Komisija,

18gan tiesa.

19Finanšu un kapitāla tirgus komisijas likuma 5. pantā ir

20noteikts Komisijas darbības mērķis - veicināt ieguldītāju,

21noguldītāju un apdrošināto personu interešu aizsardzību un

22finanšu un kapitāla tirgus attīstību un stabilitāti. Atbilstoši

23šim mērķim Komisija regulē finanšu un kapitāla tirgu un tā

24dalībnieku, tostarp kredītiestāžu, darbību, nosaka atbilstības

25prasības tirgus dalībniekiem, kā arī tirgus dalībnieku

26licencēšanas kārtību. Komisijas kompetencē ir arī administratora

27pieņemtā lēmuma par sanācijas piemērošanu apstiprināšana, proti,

28Komisijai ir jānodrošina, ka netiks uzsākta tāda sanācijas plāna

29īstenošana, kuras ietvaros netiktu ievērotas visas kredītiestādēm

30izvirzītās prasības un kura varētu apdraudēt finanšu sistēmas

31stabilitāti. Ņemot vērā minēto finanšu tirgus uzrauga lomu un

32kompetenci, tieši Komisija var objektīvi novērtēt, vai

33administratora lēmums īstenot kredītiestādes sanāciju tiešām

34nodrošinās iespēju atjaunot kredītiestādes darbību atbilstoši

35normatīvo aktu prasībām.

36Sanācijas piemērošanas gadījumā iespējama kreditoru prasījumu

37samazināšana, parāda termiņa atlikšana vai parāda kapitalizācija.

38Lai novērstu iespējamo kreditoru tiesību aizskārumu, likumdevējs

39ir paredzējis kreditoriem tiesības izteikt piekrišanu

40administratora ierosinātajai sanācijai vai noraidīt sanācijas

41piemērošanu gadījumā, ja tās rezultātā prasījumi tiktu dzēsti

42nepieņemamā apmērā vai pieeja līdzekļiem tiktu liegta pārāk ilgu

43laiku. Līdz ar to likumdevēja izraudzītais leģitīmā mērķa

44sasniegšanas līdzeklis paredz gan efektīvu un ātru kredītiestādes

45maksātnespējas risinājuma izvēli, gan kreditoru tiesības lēmumu

46par kredītiestādes sanāciju pieņemt vai noraidīt.

47Tādējādi likumdevēja izraudzītais

48līdzeklis ir piemērots leģitīmā mērķa - citu personu tiesību

49aizsardzība un sabiedrības labklājība - sasniegšanai.

1Apstrīdētajās normās noteiktais tiesību

2ierobežojums tiek atzīts par nepieciešamu, ja nepastāv citi

3līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties

4pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo

5mērķi var sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka

6saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds

7līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā

8kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

913. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu

10daļas 19. punktu).

11Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka saudzējošāks un vienlaikus

12arī tiesības mazāk ierobežojošs leģitīmā mērķa sasniegšanas

13līdzeklis ir kreditoru tiesības izvēlēties kredītiestādes

14maksātnespējas risinājumu, konsultējoties ar administratoru,

15proti, vēl pirms Komisijas piekrišanas. Tādā veidā kreditori jau

16pašā sākumā tiktu iesaistīti lēmuma par sanācijas piemērošanu vai

17nepiemērošanu pieņemšanā. Šādam viedoklim piekrīt arī

18Dr.iur. A. Lošmanis un

19Dr.iur. J. Grasis, norādot, ka likumdevējs

20varēja izvēlēties tos mehānismus, kuri ietverti vispārējā

21maksātnespējas tiesiskajā regulējumā, vienlaikus paredzot arī

22Komisijas uzraudzību. Savukārt Saeima norāda, ka kreditoru

23iesaistīšana lēmuma pieņemšanā, pirms saņemts Komisijas akcepts,

24nav lietderīga un prasītu papildu laiku kreditoru sapulces

25organizēšanai un kreditoru viedokļu saskaņošanai.

26Lietas izskatīšanas laikā gan lietas dalībnieki, gan vairākas

27pieaicinātās personas norādīja uz citu valstu normatīvo

28regulējumu, saskaņā ar kuru kreditoru sapulces loma

29kredītiestādes maksātnespējas risinājuma izvēlē ir dažāda.

30Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka citu valstu tiesiskais

31regulējums, risinot atsevišķus jautājumus Latvijas tiesību

32sistēmā, nevar tikt piemērots tieši, izņemot likumā norādītos

33gadījumus. Salīdzinošajā tiesību analīzē vienmēr jāņem vērā

34funkcionālais konteksts. Tas izriet no būtiskajām dažādu valstu

35tiesību sistēmu tiesiskajām, sociālajām, politiskajām,

36vēsturiskajām un sistēmiskajām atšķirībām. Tomēr konkrētas

37tiesiskas problēmas risinājumam funkcionāli līdzīgais citu valstu

38likumu regulējums var tikt piemērots netieši, piemēram, kā

39vadlīnijas vai arī konkrētas problēmas risinājuma indikators,

40vienmēr paturot prātā iespējamo atšķirīgo kontekstu

41(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija

42sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 24.1. punktu).

43Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautisko tirdzniecības

44tiesību komitejas (UNCITRAL) izdotajās vadlīnijās maksātnespējas

45tiesību politikas veidotājiem (UNCITRAL Legislative Guide on

46Insolvency Law, New York, 2005; pieejams

47http://www.uncitral.org/pdf/english/texts/insolven/05-80722_Ebook.pdf.)

48ir apkopota vairāku valstu pieredze svarīgāko maksātnespējas

49institūtu regulēšanā. Attiecībā uz kreditoru līdzdalību

50maksātnespējas procesā ir norādīts, ka kreditori tajā var

51piedalīties, iesaistoties lēmumu pieņemšanā dažādos līmeņos

52atkarībā no tā, kādas funkcijas kreditoriem jāveic saskaņā ar

53tiesību aktiem. Tāpēc kreditoru loma maksātnespējas procesā var

54būt dažāda, to nosaka maksātnespējas procesa īstenošanas kārtība

55un īpatnības (sk. turpat, 191. lpp.).

56Izvēloties vienu no vairākiem leģitīmā mērķa sasniegšanai

57potenciāli piemērotiem līdzekļiem, likumdevējam ir vērtēšanas un

58lemšanas privilēģija. Arī kredītiestāžu maksātnespējas procesa

59regulējuma noteikšanā likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, ja

60vien tiek nodrošināta personu pamattiesību aizsardzība.

61Satversmes tiesa piekrīt Pieteikuma iesniedzējiem, ka ir

62iespējams citāds kredītiestāžu maksātnespējas risinājuma izvēles

63mehānisms (piemēram, tāds, kas atvēlētu kreditoru sapulcei

64lielāku lomu šajā procesā), taču saskaņā ar Satversmes tiesas

65likuma 19.2 panta pirmo daļu Satversmes tiesas

66uzdevums šajā gadījumā ir izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību

67Satversmē noteiktajām pamattiesībām, nevis aizstāt likumdevēja

68rīcības brīvību tiesību politikas jautājumā ar savu viedokli par

69iespējami racionālāko normatīvo regulējumu (sal. sk.

70Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma

71lietā Nr. 2012-06-01 13.2. punktu). Līdz ar to

72izskatāmās lietas ietvaros, izvērtējot pamattiesību ierobežojuma

73atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās par to, vai

74nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību

75ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā

76ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā.

77Tādējādi Satversmes tiesai

78jānoskaidro līdzsvarojamās intereses un jānoteic, kurām interesēm

79piešķirama prioritāte.

1Lai nodrošinātu finanšu sistēmas stabilitāti,

2likumdevējs ir paredzējis kredītiestāžu maksātnespējas procesā

3iesaistīt gan administratoru, gan Komisiju.

4Lietā nav strīda par to, ka obligāts kredītiestādes

5maksātnespējas risinājuma izvēles priekšnoteikums ir Komisijas

6piekrišana. Pieteikuma iesniedzēji iebilst pret to, ka lēmumu par

7kredītiestādes maksātnespējas risinājumu pieņem administrators

8vienpersoniski, proti, bez kreditoru līdzdalības, kā arī pret to,

9ka Komisija vienlaikus ir gan finanšu un kapitāla tirgus uzraugs,

10gan noguldījumu garantiju fonda turētājs (pārvaldnieks) un tās

11lēmumu var ietekmēt šā fonda intereses pēc iespējas ātrāk atgūt

12finanšu līdzekļus.

13Saskaņā ar apstrīdēto normu administratoram ir noteikta

14ekskluzīva kompetence lemt par kredītiestādes sanācijas

15piemērošanas iespējamību. Tātad, ja administrators atzīst, ka ir

16piemērojama sanācija, atbilstoši Kredītiestāžu likuma

17179. panta pirmās daļas otrajam teikumam iesniegtais

18sanācijas plāns vēl jāapstiprina Komisijā un kreditoru sapulcē.

19Ja administrators pieņēmis lēmumu noraidīt sanācijas piemērošanu,

20tad šādu administratora lēmumu apstiprina Komisija, bet kreditoru

21sapulce netiek sasaukta.

2218.1. Tā kā kredītiestādes kreditoru zināšanas var

23nebūt tik plašas un dziļas, lai objektīvi izvērtētu sanācijas

24iespējamību konkrētajos tiesiskajos un faktiskajos apstākļos,

25tieši administrators kā amatpersona ar speciālām zināšanām un

26pieredzi ir atbildīgs par kredītiestādes maksātnespējas procesa

27sekmīgu īstenošanu un pabeigšanu. Kredītiestādes administratoru

28ieceļ tiesa, bet Komisija pārrauga un kontrolē administratora

29darbību. Administratora kompetencē ir sākotnējā sanācijas plāna

30izvērtēšana un virzīšana. Savukārt kreditoriem šajā

31maksātnespējas procesa posmā ir tiesības iesniegt administratoram

32savus sanācijas plānus.

33Vienlaikus likumdevējs noteicis, ka administrators ir pilnā

34mērā atbildīgs par zaudējumiem, kas viņa vainas dēļ nodarīti

35kreditoriem, kā arī paredzējis administratora

36nodrošinājumu tiem gadījumiem, kad viņš ar savu rīcību ir

37nodarījis kaitējumu kreditoriem vai citām personām, respektīvi,

38Kredītiestāžu likuma 155. panta otrajā daļā par attiecīgo

39nodrošinājumu ir noteikta administratora darbības civiltiesiskās

40atbildības apdrošināšana. Tāpat arī Komisijai ir tiesības izteikt

41neuzticību administratoram un lūgt tiesu atcelt administratoru no

42pienākumu pildīšanas. Turklāt kreditoriem ir tiesības iesniegt

43sūdzību par administratora rīcību, kā arī celt tiesā

44prasību pret administratoru par nodarīto zaudējumu atlīdzību un

45iesniegt tiesā pieteikumu par administratora atcelšanu

46Civilprocesa likuma 387. pantā noteiktajā kārtībā, ja

47kreditori uzskata, ka administrators nav kompetents vai

48ļaunprātīgi izmanto savas pilnvaras. Tādējādi, nododot jautājuma

49par kredītiestādes maksātnespējas risinājumu izlemšanu

50administratora kompetencē, ir paredzēts arī kreditoru līdzdalības

51un kontroles mehānisms.

52Papildus tam sanācijas iespējamību izvērtē arī Komisija.

53Saskaņā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas likuma

542. panta pirmo daļu Komisija ir pilntiesīga autonoma valsts

55iestāde, kas atbilstoši savam darbības mērķim un uzdevumiem

56regulē un pārrauga finanšu un kapitāla tirgu un tā dalībnieku

57darbību. Likumdevējs, nosakot Komisijai pienākumu lemt par

58administratora lēmuma apstiprināšanu, ir paredzējis, ka Komisija

59novērtēs, vai piedāvātais sanācijas plāns veicinās kredītiestādes

60maksātspēju, proti, vai izraudzītie risinājumi nodrošinās

61atbilstošus kredītiestādes pašu kapitāla un kapitāla

62pietiekamības rādītājus, atbilstošu kredītiestādes likviditāti,

63lai tā jebkurā brīdī spētu apmierināt savu kreditoru juridiski

64pamatotās prasības, vai sanācijas plānā ir iekļauti pamatoti

65aprēķini, darbības vīzija un konkrēti biznesa plāni, kas rada

66pārliecību par kredītiestādes spēju turpināt darbību un tās

67ilgtspējīgas attīstības izredzēm. Turklāt Komisijai ir pieejama

68informācija gan par konkrētās kredītiestādes finanšu rādītājiem,

69gan par kopējo finanšu tirgus situāciju, un tādējādi Komisija var

70objektīvi novērtēt piedāvātā sanācijas plāna īstenošanas

71iespējamību.

72Nesekmīgs sanācijas mēģinājums var ietekmēt ne tikai kreditoru

73intereses, bet arī finanšu sistēmas stabilitāti un visas

74sabiedrības kopējās intereses, tāpēc kredītiestādes sanācijas

75priekšnoteikums ir Komisijas apstiprinājums.

76Arī kreditoriem ir tiesības lemt par sanācijas plānu. Tas var

77stāties spēkā tikai tad, ja tiek atbalstīts kreditoru sapulcē.

78Līdz ar to kreditori var sanācijas plānu ne tikai apstiprināt,

79bet arī noraidīt un izvēlēties citu maksātnespējas risinājumu -

80bankrotu.

81Tādējādi kārtība, kādā tiek pieņemts un apstiprināts lēmums

82par sanācijas piemērošanu, līdzsvaro sabiedrības un kreditoru

83intereses, paredzot iesaistīto institūciju un kreditoru

84savstarpēju uzraudzību un ietekmi, kā arī nodrošina to, ka netiks

85pieņemts neīstenojams, finanšu sistēmas stabilitāti apdraudošs

86sanācijas plāns un netiks nepamatoti ierobežotas kreditoru

87tiesības.

8818.2. Savukārt gadījumā, kad kredītiestādes

89sanācija nav iespējama, administratora pienākums ir vērsties

90tiesā ar pieteikumu par bankrota procedūras uzsākšanu. Šādu

91pieteikumu kredītiestādes administrators var iesniegt pēc savas

92iniciatīvas, kā arī gadījumos, kad Komisija vai kreditoru

93sapulce neapstiprina administratora piedāvāto sanācijas

94risinājumu vai sanācija tiek atcelta vai pārtraukta.

95Turklāt šādam pieteikumam nepieciešams arī Komisijas

96apstiprinājums. Pirms Komisija apstiprina administratora lēmumu

97par kredītiestādes maksātnespējas risinājumu, tās uzdevums ir

98izvērtēt, vai pieņemtais lēmums atbilst kreditoru interesēm. Līdz

99ar to nevajadzētu rasties tādai situācijai, ka Komisija

100apstiprina lēmumu par bankrota procedūras uzsākšanu, iepriekš

101neizvērtējusi, vai nav iespējama kredītiestādes sanācija.

102Ja ir pieņemts lēmums par kredītiestādes bankrotu kā

103atbilstošu maksātnespējas risinājumu un uzsākta bankrota

104procedūra, tās sekas, visticamāk, būs neatgriezeniskas, jo tiks

105uzsākta kredītiestādes aktīvu atsavināšana un atlaisti

106darbinieki. Ņemot vērā minēto, likumdevējs ir noteicis papildu

107kontroli pār šāda lēmuma pieņemšanas nepieciešamību un

108pamatotību, proti, lēmumu par bankrota procedūras uzsākšanu

109pieņem tiesa pēc tam, kad administrators tai iesniedzis

110atbilstošu pieteikumu un Komisijas apstiprinājumu. Tiesa

111atbilstoši Kredītiestāžu likuma 184. panta pirmajai daļai un

112Civilprocesa likuma 379. panta pirmās daļas 2. punktam,

113lemjot par kredītiestādes bankrota procedūras uzsākšanu, vērtē,

114vai administrators ir izpildījis Kredītiestāžu likumā noteiktos

115pienākumus (izvērtējis maksātnespējīgās kredītiestādes finansiālo

116stāvokli un sanācijas priekšlikumus, ja tādi ir iesniegti, u.c.)

117un vai administrators ir pieņēmis pamatotu, maksātnespējīgās

118kredītiestādes finansiālajai situācijai un Kredītiestāžu likuma

119nosacījumiem atbilstošu lēmumu.

120Gadījumā, kad sanācija nav iespējama un to jau ir atzinis gan

121administrators, gan Komisija, kreditoru iesaistīšana

122maksātnespējas procesā nebūtu efektīva un varētu tikai paildzināt

123šo procesu. Turklāt kredītiestādes maksātnespējas procesā

124iesaistītie subjekti, tostarp kreditoru sapulce, sanācijas

125nepiemērošanas gadījumā var paļauties uz tiesas kontroli un

126tiesiska lēmuma pieņemšanu.

127Tādējādi kārtība, kādā tiek pieņemts un apstiprināts lēmums

128par bankrota procedūras uzsākšanu, nodrošina līdzsvaru starp

129sabiedrības un kreditoru interesēm, paredzot tiesas kontroli pār

130minētās procedūras tiesiskumu.

13118.3. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka

132kredītiestādes maksātnespējas procesā rodas interešu konflikts,

133jo Komisija vienlaikus ir gan finanšu un kapitāla tirgus uzraugs,

134gan noguldījumu garantiju fonda pārvaldnieks un tādējādi

135ieinteresēta bankrota procedūrā.

136Tiesas sēdē gan Komisijas pārstāve, gan A. Lošmanis un

137J. Grasis norādīja, ka Komisija visupirms darbojas kā

138uzraugošā iestāde. Komisija kā kreditoru pārstāvis maksātnespējas

139procesā piedalās tikai tad, kad ir akceptēts sanācijas plāns. Kā

140jebkurš kreditors, arī Komisija ir ieinteresēta pilnīgā prasījumu

141segšanā un finansiāli pamatota sanācijas plāna sekmīgā

142realizācijā. Likums nenosaka, cik ilgā laikā ir atgūstami no

143noguldījumu garantiju fonda izmaksājamie līdzekļi, līdz ar to

144Komisijai nav uzlikts pienākums tos atgūt

145"nekavējoties". Turklāt arī bankrota procedūras

146uzsākšanas gadījumā jārēķinās ar risku, ka visi līdzekļi netiks

147atgūti.

148Komisijas tiesības īstenot kreditora tiesības pret

149maksātnespējīgo kredītiestādi izmaksātās garantētās atlīdzības

150apmērā ir paredzētas Noguldījumu garantiju likuma 4. un

15116. pantā. Savukārt kārtību, kādā kreditoriem tiek

152piešķirtas balsstiesības un tiek pieņemti lēmumi kreditoru

153sapulcē, nosaka Kredītiestāžu likuma 179.3 un

154179.5 pants. Šo normu atbilstību Satversmei Pieteikuma

155iesniedzēji Satversmes tiesai nav lūguši izvērtēt.

156Tādējādi šāds Pieteikuma iesniedzēju viedoklis nav

157pamatots.

15818.4. Pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs ir

159līdzsvarojis sabiedrības un kreditoru intereses un paredzējis, ka

160kredītiestādes maksātnespējas procesā administratoram ir

161pienākums izvērtēt kredītiestādes finansiālo stāvokli, pieņemt

162lēmumu par tās maksātnespējas risinājumu - sanāciju vai bankrotu,

163ja iespējama sanācija, saņemt attiecīgā lēmuma apstiprinājumu no

164Komisijas, tad šajā procesā iesaistīt kreditorus un saņemt arī

165kreditoru sapulces piekrišanu vai tiesas lēmumu par bankrota

166procedūras uzsākšanu, ja sanācija nav iespējama.

167Tādējādi Kredītiestāžu likuma

168179. panta pirmā daļa atbilst Satversmes

169105. pantam.

170II

171Par Kredītiestāžu likuma

172179. panta otrās daļas (turpmāk - apstrīdētā norma)

173atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam

1Pieteikuma iesniedzēji apstrīd Kredītiestāžu

2likuma 179. panta otrās daļas atbilstību Satversmes

392. panta pirmajam teikumam.

4Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka:

5"Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

6intereses taisnīgā tiesā." Apstrīdētā norma paredz, kādā

7kārtībā un pēc kādu subjektu pieteikuma tiesa var lemt par

8apstiprinātā sanācijas plāna atcelšanu.

9No lietas dalībnieku un pieaicināto personu paustajiem

10viedokļiem secināms, ka uzskati par to, vai apstrīdētā norma

11aizskar Satversmes 92. panta pirmajā teikumā nostiprinātās

12pamattiesības, ir atšķirīgi. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka

13apstrīdētā norma ierobežo tiesības uz taisnīgu tiesu, jo

14kreditoru sapulcei vispār nav paredzēta iespēja pārsūdzēt lēmumu

15par sanācijas nepiemērošanu, savukārt pārsūdzēt lēmumu par

16sanācijas piemērošanu iespējams tikai tajos gadījumos, kad šāda

17lēmuma pieņemšana panākta, lietojot viltu vai spaidus, vai

18notikusi maldības ietekmē. Saeimas pārstāvis G. Kusiņš

19tiesas sēdē norādīja, ka apstrīdētā norma neaizskar Pieteikuma

20iesniedzēju pamattiesības, jo attiecībā uz viņiem nav

21piemērota.

22Satversmes tiesas likuma 19.2 pants noteic, ka

23pieteikumu Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura

24uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību

25norma, kas neatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normai. No

26šā panta izriet nosacījums, ka persona var vērsties Satversmes

27tiesā tikai tādā gadījumā, kad pastāv tieša saikne starp šīs

28personas pamattiesību ierobežojumu un pieteikumā apstrīdēto

29tiesību normu.

30Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

313. punkts paredz, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz

32sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja

33Satversmes tiesa konstatē, ka lēmums par lietas ierosināšanu

34neatbilst Satversmes tiesas likuma 20. panta piektās daļas

35prasībām. Šajā pantā citastarp noteikts, ka konstitucionālajai

36sūdzībai ir jāatbilst Satversmes tiesas likuma

3719.2 panta prasībām.

38Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka konstitucionālo

39sūdzību var iesniegt gadījumos, kad, pirmkārt, pamattiesību

40aizskārums ir tiešs, konkrēts, apstrīdētā norma aizskar

41pieteikuma iesniedzēju pašu un, otrkārt, aizskar pieteikuma

42iesniegšanas brīdī, proti, tad, kad pamattiesību aizskārums jau

43pastāv (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada

4420. maija spriedumu lietā Nr. 2001-01-03 un 2002. gada

4511. novembra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā

46Nr. 2002-07-03), vai arī pastāv apstākļu kopums, kas

47prasa, lai lieta tiktu izskatīta "šobrīd" (sk.,

48piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra

49sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas

502.4. punktu).

51Personas tiesības ar konstitucionālo sūdzību vērsties

52Satversmes tiesā ir saistāmas tikai ar šīs konkrētās personas

53tiesību aizskārumu. Aizskārumam jābūt tiešam un jāattiecas uz

54Satversmē nostiprinātajām cilvēka pamattiesībām. No vienas puses,

55lieta būtu ierosināma tikai tad, ja Satversmes tiesas kolēģija ir

56pārliecināta, ka pastāv šāds aizskārums. No otras puses, viss

57Satversmes tiesas process, ieskaitot institūcijai, kas izdevusi

58apstrīdēto aktu, piešķirtās tiesības iesniegt savu viedokli, ir

59vērsts uz to, lai pienācīgi noskaidrotu, vai pastāv aizskārums un

60vai ir aizskartas Satversmē nostiprinātās cilvēka pamattiesības.

61Tādējādi pieņēmums, ka Satversmes tiesas kolēģijai, jau izskatot

62konstitucionālo sūdzību un lemjot par lietas ierosināšanu vai

63atteikšanos ierosināt lietu, ir jākonstatē, ka patiešām

64aizskartas personai Satversmē noteiktās pamattiesības, būtu

65pretrunā ar likumā noteikto Satversmes tiesas procesa virzību.

66Jautājums par to, vai patiešām aizskartas konstitucionālās

67sūdzības iesniedzēja pamattiesības, Satversmes tiesai galvenokārt

68ir jāizlemj, izskatot lietu pēc būtības (sk. Satversmes

69tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā

70Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 2.2. punktu).

71Tādējādi Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai apstrīdētā norma

72aizskar Pieteikuma iesniedzējiem Satversmes 92. pantā

73paredzētās pamattiesības.

1Analizējot apstrīdēto normu, secināms, ka tā

2attiecināma tikai uz tiem gadījumiem, kad ir pieņemts lēmums par

3kredītiestādes sanāciju un attiecīgais plāns ir stājies spēkā, jo

4saņemta gan Komisijas, gan kreditoru sapulces piekrišana, taču

5radusies nepieciešamība šādu lēmumu pārsūdzēt. No lietas

6faktiskajiem apstākļiem izriet, ka lēmums par sanācijas plāna

7piemērošanu nav pieņemts un apstiprināts, līdz ar to konkrētajā

8gadījumā apstrīdētā norma MAS "Latvijas Krājbanka"

9maksātnespējas procesā nav piemērota un nevar aizskart Pieteikuma

10iesniedzēju pamattiesības.

11Tādējādi konstitucionālā sūdzība šajā daļā neatbilst

12Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmās daļas

13prasībām un tiesvedība šajā lietas daļā nav

14turpināma.

1Vienlaikus Pieteikuma iesniedzēji apstrīd

2Kredītiestāžu likuma 179. panta otro daļu, ciktāl tā

3neparedz kreditoru tiesības pārsūdzēt lēmumu par sanācijas

4nepiemērošanu.

5Satversmes tiesa jau secinājusi, ka Saeimai ir plaša rīcības

6brīvība gan izvēloties, kurā no vairākiem likumiem tā iekļauj

7attiecīgu regulējumu (sk. Satversmes tiesas

82008. gada 16. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

9lietā Nr. 2007-21-01 17. punktu), gan arī

10jautājumos, kas saistīti ar likumdošanas tehniku viena likuma

11ietvaros (sk. Satversmes tiesas 2010. gada

1219. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-02-01

139.4.2. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai

14jāpārliecinās, vai šāds regulējums nav ietverts kādā no

15Kredītiestāžu likuma normām vai citā normatīvajā aktā.

16Kredītiestāžu likuma 184. panta pirmajā daļā un

17Civilprocesa likuma 379. panta pirmās daļas 2. punktā

18noteikts, ka lēmumu par bankrota procedūras uzsākšanu pieņem

19tiesa. Ja administrators nepieņem lēmumu par sanācijas

20piemērošanu, tam jāpieņem lēmums par kredītiestādes bankrotu un

21pēc tā apstiprināšanas Komisijā jāiesniedz tiesā attiecīgs

22pieteikums.

23Saskaņā ar Civilprocesa likuma 379. panta otro daļu tiesa

24izskata arī sūdzības par administratora rīcību un izlemj citus ar

25maksātnespējas procesu saistītos jautājumus. Ievērojot

26Civilprocesa likuma 386. panta pirmo daļu un izskatot

27sūdzību par administratora vai likvidatora rīcību, tiesa var

28pieprasīt administratora vai likvidatora darbības pārskatu un

29Komisijas atzinumu par administratora vai likvidatora darbību un

30lemt par viņa atcelšanu. Savukārt minētā panta otrā daļa paredz:

31ja tiesa atzīst, ka pārsūdzētā rīcība neatbilst likumam, tā

32apmierina sūdzību un uzdod administratoram vai likvidatoram

33novērst pieļauto pārkāpumu. Termins "administratora

34rīcība" ietver jebkuru administratora gribas izteikumu,

35darbību, kā arī bezdarbību. Līdz ar to Civilprocesa likuma

36izpratnē arī administratora lēmums par sanācijas nepiemērošanu ir

37"rīcība", kuru iespējams pārsūdzēt saskaņā ar

38Civilprocesa likuma 379. un 386. pantu

39(sk. A. Lošmaņa viedokli, lietas materiālu

401. sēj. 184. - 185. lpp.). Tā, piemēram, ja

41administrators nav izvērtējis sanācijas piemērošanas iespēju,

42tiesa, apmierinot sūdzību, liek "novērst pieļauto

43pārkāpumu" (Civilprocesa likuma 386. panta otrā daļa),

44t.i., liek izvērtēt šādu iespēju.

45Likumā norādītās pārsūdzības iespējas tiek īstenotas praksē.

46Vairāki MAS "Latvijas Krājbanka" kreditori

47maksātnespējas procesa ietvaros ir izmantojuši tiesības vērsties

48tiesā savu interešu aizsardzībai sanācijas nepiemērošanas

49gadījumā. Reizē ar administratora iesniegto pieteikumu par

50bankrota procedūras uzsākšanu Rīgas apgabaltiesā tika iesniegtas

51deviņas kreditoru sūdzības par administratora rīcību, kā arī

52pieteikumi par administratora atcelšanu. Minēto sūdzību pamatā

53citastarp bija tieši kreditoru neapmierinātība ar administratora

54lēmumu nepiemērot kredītiestādei sanāciju, jo kreditori

55uzskatīja, ka kredītiestādes sanācija konkrētajā finansiālajā

56situācijā tomēr ir iespējama. Rīgas apgabaltiesa MAS

57"Latvijas Krājbanka" maksātnespējas lietas

58Nr. C04523311 ietvaros 2012. gada 8. maijā

59visupirms izskatīja minētās sūdzības, izvērtēja pārsūdzētās

60administratora rīcības likumību un nolēma, ka administratora

61rīcība ir likumīga. Tiesa nekonstatēja Civilprocesa likuma

62387. panta trešajā daļā norādītos apstākļus, kas varētu būt

63par pamatu administratora atcelšanai (sk. lietas

64materiālu 2. sēj. 7. - 46. lpp.). Tikai pēc šo

65sūdzību noraidīšanas Rīgas apgabaltiesa sāka izskatīt

66administratora pieteikumu par bankrota procedūras uzsākšanu,

67izvērtējot minētā pieteikuma pamatotību un atbilstību

68maksātnespējīgās kredītiestādes finansiālajai situācijai

69(sk. lietas materiālu 2. sēj.

7047.-52. lpp.). Rīgas apgabaltiesa vispirms izvērtēja

71kredītiestādes maksātnespējas lietas procesuālos apstākļus,

72tostarp sanācijas nepiemērošanas pamatojumu, un tikai pēc tam -

73pieteikumu par bankrota procedūras uzsākšanu. Tātad, ja kāda no

74kreditoru sūdzībām par administratora rīcību, respektīvi, lēmuma

75par kredītiestādes sanāciju nepieņemšanu, tiktu atzīta par

76pamatotu un apmierināta, tiesai būtu jānoraida administratora

77pieteikums par bankrota procedūras uzsākšanu un jāuzliek viņam

78pienākums atkārtoti izvērtēt kredītiestādes finansiālo stāvokli.

79Turklāt neviens no konstitucionālās sūdzības iesniedzējiem šādu

80likumā paredzēto mehānismu savu tiesību aizsardzībai neizmantoja

81un neiesniedza Rīgas apgabaltiesā sūdzību par administratora

82rīcību vai pieteikumu par administratora atcelšanu sakarā ar viņa

83lēmumu par sanācijas nepiemērošanu.

84Papildus tam norādāms, ka patstāvīgs tiesību uz taisnīgu tiesu

85elements ir tiesības prasīt to zaudējumu atlīdzināšanu, kuri

86radušies nodarītā kaitējuma dēļ. Kredītiestāžu likuma

87163. panta pirmā daļa paredz, ka administrators ir pilnā

88mērā atbildīgs par zaudējumiem, kuri viņa vainas dēļ nodarīti

89kreditoriem. Atbilstoši minētajam kreditori var prasīt zaudējumu

90atlīdzību no administratora, ja viņi uzskata, ka administrators

91ir nodarījis tiem zaudējumus, nepieņemot lēmumu par sanācijas

92uzsākšanu. Kredītiestāžu likuma 155. panta otrās daļas

93noteikumi pastiprina šādu prasījumu reālas izpildes iespēju,

94paredzot obligātu administratora civiltiesiskās atbildības

95apdrošināšanu.

96Līdz ar to nav pamatots Pieteikuma iesniedzēju pieņēmums, ka

97"kreditoriem nav tiesību pārsūdzēt lēmumu par sanācijas

98nepiemērošanu". Tā kā Pieteikuma iesniedzēju argumenti par

99apstrīdēto normu neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību

100normām ir balstīti uz minēto pieņēmumu, turpināt tiesvedību lietā

101nav iespējams.

102Tādējādi, pamatojoties uz Satversmes

103tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu,

104tiesvedība lietā par Kredītiestāžu likuma 179. panta otro

105daļu ir izbeidzama.

106Nolēmumu

107daļa

108Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

109daļas 3. un 6. punktu, kā arī 30.-32. pantu, Satversmes

110tiesa

111nosprieda:

1121) atzīt Kredītiestāžu likuma

113179. panta pirmo daļu par atbilstošu Latvijas Republikas

114Satversmes 105. pantam;

1152) izbeigt tiesvedību lietā

116daļā par Kredītiestāžu likuma 179. panta otrās daļas

117atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam

118teikumam.

119Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

120Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas dienā.

121Tiesas sēdes priekšsēdētājs

122G.Kūtris