4. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas viedoklim un

uzskata, ka tiesvedība lietā būtu izbeidzama.

Saeima norāda, ka lietā Nr. 2016-13-01 Satversmes tiesa lēma

par to pašu prasījuma priekšmetu, kāds ir izskatāmajā lietā,

proti, par Kriminālprocesa likuma 629. panta piektās daļas

atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Tādējādi

Satversmes tiesai, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29.

panta pirmās daļas 5. punktu, būtu pamats izbeigt tiesvedību.

Savukārt tiesvedība par Kriminālprocesa likuma 631. panta

trešās daļas otrā teikuma atbilstību Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam būtu izbeidzama, pamatojoties uz Satversmes

tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 3. punktu. Pieteikuma

iesniedzējas pieņēmums par tās pamattiesību aizskārumu esot

balstīts uz maldīgu Kriminālprocesa likuma 111.1 panta

interpretāciju. Šī tiesību norma neparedzot aizskartā mantas

īpašnieka tiesības pārsūdzēt tiesas nolēmumus, kas pieņemti,

izskatot krimināllietu pēc būtības. Kriminālprocesa likuma 571.

panta pirmajā daļā esot noteiktas personas, kas ir tiesīgas

iesniegt kasācijas sūdzību, tomēr aizskartajam mantas īpašniekam

šādu tiesību neesot.

Šādā veidā tiesību normas interpretējot un piemērojot arī

Augstākās tiesas Krimināllietu departaments. Proti,

Kriminālprocesa likums neparedzot aizskartā mantas īpašnieka

tiesības pārsūdzēt tiesas nolēmumus, ar kuriem lieta tiek

izspriesta pēc būtības, tostarp tiesības iesniegt kasācijas

sūdzību. Kriminālprocesa likuma 111.1 panta pirmās

daļas 2. punktā lietotais jēdziens "amatpersona"

attiecoties uz tiesnesi vai tiesu gadījumā, kad tiek pārsūdzēta

tiesneša vai tiesas "rīcība" vai "lēmums", ar

kuru krimināllieta netiek izspriesta pēc būtības. Turklāt šī

norma esot interpretējama un piemērojama kopsakarā ar citām

Kriminālprocesa likuma normām, kurās konkretizētas lēmuma

pārsūdzības tiesības, termiņi un citas prasības.

Tādējādi Kriminālprocesa likuma 631. panta trešās daļas otrais

teikums neparedzot Pieteikuma iesniedzējai nelabvēlīgākus savu

tiesību aizsardzības noteikumus kā aizskartajam mantas īpašniekam

krimināllietā gadījumā, ja netiek uzsākts process par noziedzīgi

iegūtu mantu. Minētā tiesību norma arī neaizskarot Pieteikuma

iesniedzējai Satversmes 91. panta pirmajā teikumā garantētās

tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi.

Papildus Saeima vērš uzmanību uz likumprojektu "Grozījumi

Kriminālprocesa likumā" (Nr. 630/Lp12), kas citstarp paredz

pilnveidot un paplašināt aizskartā mantas īpašnieka tiesības

pamata kriminālprocesā, tostarp tiesības iesniegt kasācijas

sūdzību.

Likumdevējs, ņemot vērā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu

jēgu un būtību, esot izšķīries noteikt šādu lietu izskatīšanu

divās instancēs. Turklāt abām tiesu instancēm esot tiesības

izlemt jautājumu par mantas izcelsmi un turpmāko rīcību ar šo

mantu, ņemot vērā visus tiesiskos un faktiskos apstākļus.

Paredzot šāda jautājuma izskatīšanu vēl arī kasācijas instancē un

pagarinot šāda procesa ilgumu, tiktu zaudēta atsevišķā procesa

par noziedzīgi iegūtu mantu jēga. Ņemot vērā procesā par

noziedzīgi iegūtu mantu risināmo jautājumu raksturu un būtību,

varot tikt paredzēta īpaša pārsūdzības kārtība, un ar to netiekot

pārkāptas personas tiesības uz taisnīgu tiesu.

Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Saeima vērš uzmanību uz

to, ka Kriminālprocesa likuma 631. panta trešās daļas otrais

teikums nenostāda Pieteikuma iesniedzēju nevienlīdzīgā situācijā

salīdzinājumā ar aizskarto mantas īpašnieku pamata

kriminālprocesā. Nevienā no procesiem aizskartajam mantas

īpašniekam neesot tiesību iesniegt kasācijas sūdzību par

attiecīgo apelācijas instances tiesas nolēmumu, tāpēc arī

Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

paredzētās tiesības neesot aizskartas.