6. pants

Apstrīdētā norma paredz

atbildību par tādām darbībām, par kurām Konvencijas 3.15.

standarts liedz valstīm noteikt atbildību, izņemot gadījumus, kad

valsts Konvencijā noteiktajā kārtībā ir paziņojusi par atšķirīgu

praksi. Tā kā Latvija par šādu praksi nav paziņojusi, šajā

gadījumā Latvijas nacionālā norma ir pretrunā ar starptautisko

normu.

1993.gada 6.aprīlī Latvijas

Republikas Augstākā padome ar lēmumu "Par pievienošanos 1969.gada

23.maija Vīnes konvencijai par starptautisko līgumu tiesībām"

ratificēja 1969. gada 23. maija Vīnes konvenciju par

starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk - Vīnes konvencija). Šajā

konvencijā noteikts, ka konvencijas dalībvalstis atzīst līguma kā

starptautiskā tiesību avota arvien pieaugošo lomu miermīlīgās

sadarbības attīstīšanā starp valstīm, neraugoties uz to

konstitucionālo vai sabiedrisko sistēmu atšķirībām. Vīnes

konvencijas 26. pants noteic, ka "katrs spēkā esošs līgums ir

saistošs tā dalībniekiem un izpildāms godprātīgi". Līdz ar to

katrai starptautiskā līguma dalībvalstij jāievēro taisnīgums un

cieņa pret pienākumiem, kas izriet no līgumiem un citiem

starptautisko tiesību avotiem. Valsts nevar pretstatīt savas

nacionālās tiesības starptautiskajām saistībām (tiesībām).

Latvijas Republikas Satversmes

(turpmāk - Satversme) 68. pants inter alia paredz, ka

visiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nokārto likumdošanas ceļā

izšķiramus jautājumus, nepieciešama Saeimas apstiprināšana.

Satversmes sapulce, ietverot minēto normu Satversmē, nav

pieļāvusi, ka Latvijas valsts varētu nepildīt savas

starptautiskās saistības. Prasība apstiprināt Saeimā attiecīgos

starptautiskos līgumus Satversmē ietverta ar mērķi nepieļaut

tādas starptautiskās saistības, kas likumdošanas kārtībā

izšķiramus jautājumus noregulētu bez Saeimas piekrišanas.

Tādējādi redzams, ka Satversmes sapulce ir vadījusies no

prezumpcijas, ka starptautiskās saistības "nokārto" jautājumus un

tās ir jāpilda.

Likumā "Par likumu un citu

Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu

izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā

esamību" nav speciāli atrunāta starptautisko līgumu vieta

Latvijas normatīvo aktu hierarhijā. Taču jāņem vērā, ka šis

likums tika pieņemts pēc likuma "Par Latvijas Republikas

starptautiskajiem līgumiem" spēkā stāšanās. Likuma "Par Latvijas

Republikas starptautiskajiem līgumiem" 13. pants noteic, ka

gadījumā, "ja starptautiskajā līgumā, kuru Saeima ir

apstiprinājusi, paredzēti citādi noteikumi nekā Latvijas

Republikas likumdošanas aktos, tiek piemēroti starptautiskā

līguma noteikumi". Arī Satversmes tiesas likuma 16. panta 6.

punkts paredz, ka Satversmes tiesa izskata lietas par Latvijas

nacionālo tiesību normu atbilstību starptautiskajiem līgumiem,

kas nav pretrunā ar Satversmi.

Tādējādi no minētajiem likumiem un

starptautiskajām saistībām, ko Latvijas Republika uzņēmusies,

ratificējot Vīnes konvenciju, izriet, ka katrā konkrētā gadījumā,

ja rodas pretruna starp Saeimas apstiprinātām starptautisko

tiesību normām un Latvijas nacionālajām tiesību normām, ir

jāpiemēro starptautisko tiesību normas. Turklāt starptautiskās

saistības, kuras Latvija uzņēmusies ar Saeimā apstiprinātiem

starptautiskajiem līgumiem, ir saistošas arī pašai Saeimai. Tā

nedrīkst pieņemt tiesību aktus, kas ir pretrunā ar šīm

saistībām.

Administratīvā procesa likums

(turpmāk - APL) inter alia noteic ārējo normatīvo aktu,

vispārējo tiesību principu un starptautisko tiesību normu

piemērošanu, kā arī ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka

hierarhiju administratīvajā procesā. Šā likuma 15. panta trešā

daļa paredz, ka "starptautisko tiesību normas neatkarīgi no to

avota piemēro atbilstoši to vietai ārējo normatīvo aktu juridiskā

spēka hierarhijā".

Tiesību normas piemērotājam, arī

tiesai, konstatējot pretrunu starp starptautisko tiesību normu un

Latvijas nacionālo tiesību normu, jāpiemēro starptautiskā tiesību

norma.