7. pants

Pēc iestāšanās Eiropas

Savienībā Latvijas Republikai jāpilda saistības, kas izriet no

Līguma starp Beļģijas Karalisti, Dānijas Karalisti, Vācijas

Federatīvo Republiku, Grieķijas Republiku, Spānijas Karalisti,

Francijas Republiku, Īriju, Itālijas Republiku, Luksemburgas

Lielhercogisti, Nīderlandes Karalisti, Austrijas Republiku,

Portugāles Republiku, Somijas Republiku, Zviedrijas Karalisti,

Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti (Eiropas

Savienības dalībvalstīm) un Čehijas Republiku, Igaunijas

Republiku, Kipras Republiku, Latvijas Republiku, Lietuvas

Republiku, Ungārijas Republiku, Maltas Republiku, Polijas

Republiku, Slovēnijas Republiku, Slovākijas Republiku par Čehijas

Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas

Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas

Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un

Slovākijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai. Saskaņā

ar minēto aktu Latvijai ir saistoša Padomes direktīva 2001/51/EK.

Ievērojot Direktīvas 4. pantu, dalībvalstīm jāveic attiecīgi

pasākumi, lai nodrošinātu to, ka sankcijas, kas piemērojamas

pārvadātājiem atbilstoši Šengenas līguma 26. panta 2. un 3.

punkta noteikumiem, ir preventīvas, efektīvas un samērīgas.

Šengenas līguma 26. panta otrajā

daļā ir noteikts, ka dalībvalstīm jāuzliek sodi tiem

pārvadātājiem, kas transportē personas, kuras nav ES pilsoņi

(aliens), bez nepieciešamajiem dokumentiem no trešās

valsts uz ES teritoriju.

Savukārt no apstrīdētās normas

izriet, ka tā attiecas uz ikvienas personas pārvadāšanu. Līdz ar

to rodas pretruna starp nacionālo tiesību normu (apstrīdēto

normu), Direktīvas normu un starptautiskā līguma normu

(Konvencijas 3.15. standartu).

Konsolidētā Eiropas Kopienas

dibināšanas līguma 307. pants regulē šādus gadījumus, nosakot, ka

Eiropas tiesības neietekmē iepriekšējus līgumus, lai gan

dalībvalstīm būtu jācenšas likvidēt šīs nesaderības. Tomēr tajā

laikā, kamēr dalībvalsts nav veikusi nekādas darbības

(denonsēšana, atrunu izdarīšana), jāpiemēro starptautiskais

līgums (sk. lietu C-158/91 Criminal proceedings against

Jean-Claude Levy). Arī APL paredz, ka Eiropas Savienības

(Kopienu) tiesību normas piemēro atbilstoši to vietai ārējo

normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhijā. Piemērojot Eiropas

Savienības (Kopienu) tiesību normas, iestādei un tiesai jāņem

vērā Eiropas Kopienu Tiesas judikatūra.

Vadoties no Kopienu Tiesas lēmuma

lietā Komisija pret Itāliju (Commission v. Italy, Case 10/61,

[1962] ECR, p.11), attiecībās ar citām dalībvalstīm

piemērojamas Eiropas Savienības (Kopienu) normas, t.i.,

piemērojami Eiropas Kopienu tiesību akti. Turklāt, ja dalībvalsts

konstatē savu starptautiski tiesisko saistību nesaderību ar

Eiropas Kopienu tiesību normām, tai ir jāveic viss

nepieciešamais, lai nesaderību novērstu.

Attiecībā uz pārvadātājiem, kuru

kuģi peld ar ES dalībvalstu karogu, jāpiemēro Direktīvas prasības

(APK norma). Tā kā Latvijas Republika nav paziņojusi SJO

ģenerālsekretāram par atšķirīgu praksi Konvencijas 3.15.

standarta piemērošanā, uz pārvadātāju kuģiem, kas peld ar trešo

valstu - Konvencijas dalībvalstu - karogu, jāpiemēro Konvencijas

3.15. standarts.

Vienlaikus, ņemot vērā Konsolidētā

Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 307. pantā noteikto valsts

pienākumu panākt iepriekš noslēgto starptautisko līgumu

atbilstību Eiropas tiesībām, Latvijai ir jāveic attiecīgie

nepieciešamie pasākumi.