Par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 114.2 panta atbilstību 1965. gada 9. aprīļa Konvencijai par starptautiskās jūras satiksmes atvieglošanu

1Pieteikuma

2iesniedzējs - Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa - 2004.

3gada 5. janvārī izskatīja akciju sabiedrības "Rīgas Jūras līnija"

4sūdzību par Valsts robežsardzes Rīgas pārvaldes priekšnieka

5vietas izpildītāja Leonarda Doniķa 2003. gada 29. augusta lēmumu

6administratīvā pārkāpuma lietā Nr. 2932-03098, ar kuru,

7pamatojoties uz APK 114.2 panta pirmo daļu, akciju

8sabiedrībai "Rīgas Jūras līnija" uzlikts naudas sods 250 latu

9apmērā. Minētajā lietā tika konstatēts, ka 2003. gada 29. augustā

10akciju sabiedrība "Rīgas Jūras līnija" kā pārvadātājs ar tai

11piederošo kuģi "Baltic Kristina" atveda uz Latviju Zviedrijas

12Karalistes pilsoni bez derīgiem ceļošanas dokumentiem (pases

13derīguma termiņš bija īsāks par trim mēnešiem).

14Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona

15tiesa (turpmāk - iesniedzējs) nolēma vērsties Satversmes tiesā ar

16lūgumu ierosināt lietu un izvērtēt APK 114.2 panta

17atbilstību Konvencijai.

18No pieteikuma un tam

19pievienotajiem dokumentiem izriet, ka iesniedzējs lūdz izvērtēt

20APK 114.2 panta pirmās daļas atbilstību Konvencijas

213.15. standartam. Turklāt tikai daļā par pārvadāšanu ar jūras

22transportu (turpmāk - apstrīdētā norma).

23Iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā

24norma "neatbilst Konvencijas 3.15. standartam, jo paredz

25pārvadātāja sodīšanu, ja pasažiera kontroles dokuments tiek

26atzīts par neatbilstošu vai ja šī iemesla dēļ pasažieriem tiek

27liegta iespēja iebraukt valstī (nav Latvijas Republikas valsts

28robežas šķērsošanai derīgu ceļošanas dokumentu)".

1Administratīvo pārkāpumu

2kodeksā nav dots termina "pārvadātājs" skaidrojums. Minētais

3termins tulkojams kopsakarībā ar citos normatīvajos aktos dotajām

4definīcijām. Saskaņā ar Jūras kodeksu "pārvadātājs" ir persona,

5ar kuru vai kuras vārdā ir noslēgts pārvadājuma līgums, saskaņā

6ar kuru viņš vai faktiskais pārvadātājs (kuģa īpašnieks,

7fraktētājs vai operators, kas faktiski veic pārvadājumu vai tā

8daļu) veic pārvadājumu.

9Savukārt Konvencijas pielikumā

10"kuģa īpašnieks" ir definēts kā persona, kam pieder vai kas

11pārvalda kuģi (one who owns or operates the ship). Līdz ar

12to Konvencijas 3.15. standarts attiecas uz ikvienu personu, kuras

13valdījumā ir kuģis un kura faktiski rīkojas ar to (arī nebūdama

14kuģa īpašnieks).

15Tādējādi termins "pārvadātājs"

16apstrīdētajā normā un termins "kuģa īpašnieks" Konvencijas 3.15.

17standartā attiecas uz vienu un to pašu subjektu loku.

1Konvencijā minētie

2"kontroles dokumenti" ietver gan personas identitāti apliecinošus

3dokumentus, arī pasi, gan citus dokumentus, kurus valsts pieprasa

4vai var pieprasīt uzrādīt iebraucošajām personām, piemēram,

5vakcinācijas apliecības veidlapas, kas minētas Konvencijas 3.7.

6standartā.

7Interpretējot apstrīdēto normu

8kopsakarībā ar Ministru kabineta 2001. gada 10. jūlija noteikumu

9Nr. 310 "Kārtība, kādā personas šķērso Latvijas Republikas valsts

10robežu" 4. punktu, termins "derīgi ceļošanas dokumenti" attiecas

11uz pasi vai citu ceļošanas dokumentu, nepieciešamības gadījumā

12arī uz derīgu ceļošanas vīzu, taču neattiecas uz citiem

13dokumentiem, kuri nav tieši saistīti ar ceļošanu.

14Līdz ar to termins "derīgi

15ceļošanas dokumenti" apstrīdētajā normā un termins "kontroles

16dokumenti" Konvencijas 3.15. standartā pamatā apzīmē vienus un

17tos pašus dokumentus.

1Apstrīdētā norma paredz

2atbildību par tādām darbībām, par kurām Konvencijas 3.15.

3standarts liedz valstīm noteikt atbildību, izņemot gadījumus, kad

4valsts Konvencijā noteiktajā kārtībā ir paziņojusi par atšķirīgu

5praksi. Tā kā Latvija par šādu praksi nav paziņojusi, šajā

6gadījumā Latvijas nacionālā norma ir pretrunā ar starptautisko

7normu.

81993.gada 6.aprīlī Latvijas

9Republikas Augstākā padome ar lēmumu "Par pievienošanos 1969.gada

1023.maija Vīnes konvencijai par starptautisko līgumu tiesībām"

11ratificēja 1969. gada 23. maija Vīnes konvenciju par

12starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk - Vīnes konvencija). Šajā

13konvencijā noteikts, ka konvencijas dalībvalstis atzīst līguma kā

14starptautiskā tiesību avota arvien pieaugošo lomu miermīlīgās

15sadarbības attīstīšanā starp valstīm, neraugoties uz to

16konstitucionālo vai sabiedrisko sistēmu atšķirībām. Vīnes

17konvencijas 26. pants noteic, ka "katrs spēkā esošs līgums ir

18saistošs tā dalībniekiem un izpildāms godprātīgi". Līdz ar to

19katrai starptautiskā līguma dalībvalstij jāievēro taisnīgums un

20cieņa pret pienākumiem, kas izriet no līgumiem un citiem

21starptautisko tiesību avotiem. Valsts nevar pretstatīt savas

22nacionālās tiesības starptautiskajām saistībām (tiesībām).

23Latvijas Republikas Satversmes

24(turpmāk - Satversme) 68. pants inter alia paredz, ka

25visiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nokārto likumdošanas ceļā

26izšķiramus jautājumus, nepieciešama Saeimas apstiprināšana.

27Satversmes sapulce, ietverot minēto normu Satversmē, nav

28pieļāvusi, ka Latvijas valsts varētu nepildīt savas

29starptautiskās saistības. Prasība apstiprināt Saeimā attiecīgos

30starptautiskos līgumus Satversmē ietverta ar mērķi nepieļaut

31tādas starptautiskās saistības, kas likumdošanas kārtībā

32izšķiramus jautājumus noregulētu bez Saeimas piekrišanas.

33Tādējādi redzams, ka Satversmes sapulce ir vadījusies no

34prezumpcijas, ka starptautiskās saistības "nokārto" jautājumus un

35tās ir jāpilda.

36Likumā "Par likumu un citu

37Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu

38izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā

39esamību" nav speciāli atrunāta starptautisko līgumu vieta

40Latvijas normatīvo aktu hierarhijā. Taču jāņem vērā, ka šis

41likums tika pieņemts pēc likuma "Par Latvijas Republikas

42starptautiskajiem līgumiem" spēkā stāšanās. Likuma "Par Latvijas

43Republikas starptautiskajiem līgumiem" 13. pants noteic, ka

44gadījumā, "ja starptautiskajā līgumā, kuru Saeima ir

45apstiprinājusi, paredzēti citādi noteikumi nekā Latvijas

46Republikas likumdošanas aktos, tiek piemēroti starptautiskā

47līguma noteikumi". Arī Satversmes tiesas likuma 16. panta 6.

48punkts paredz, ka Satversmes tiesa izskata lietas par Latvijas

49nacionālo tiesību normu atbilstību starptautiskajiem līgumiem,

50kas nav pretrunā ar Satversmi.

51Tādējādi no minētajiem likumiem un

52starptautiskajām saistībām, ko Latvijas Republika uzņēmusies,

53ratificējot Vīnes konvenciju, izriet, ka katrā konkrētā gadījumā,

54ja rodas pretruna starp Saeimas apstiprinātām starptautisko

55tiesību normām un Latvijas nacionālajām tiesību normām, ir

56jāpiemēro starptautisko tiesību normas. Turklāt starptautiskās

57saistības, kuras Latvija uzņēmusies ar Saeimā apstiprinātiem

58starptautiskajiem līgumiem, ir saistošas arī pašai Saeimai. Tā

59nedrīkst pieņemt tiesību aktus, kas ir pretrunā ar šīm

60saistībām.

61Administratīvā procesa likums

62(turpmāk - APL) inter alia noteic ārējo normatīvo aktu,

63vispārējo tiesību principu un starptautisko tiesību normu

64piemērošanu, kā arī ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka

65hierarhiju administratīvajā procesā. Šā likuma 15. panta trešā

66daļa paredz, ka "starptautisko tiesību normas neatkarīgi no to

67avota piemēro atbilstoši to vietai ārējo normatīvo aktu juridiskā

68spēka hierarhijā".

69Tiesību normas piemērotājam, arī

70tiesai, konstatējot pretrunu starp starptautisko tiesību normu un

71Latvijas nacionālo tiesību normu, jāpiemēro starptautiskā tiesību

72norma.

1Pēc iestāšanās Eiropas

2Savienībā Latvijas Republikai jāpilda saistības, kas izriet no

3Līguma starp Beļģijas Karalisti, Dānijas Karalisti, Vācijas

4Federatīvo Republiku, Grieķijas Republiku, Spānijas Karalisti,

5Francijas Republiku, Īriju, Itālijas Republiku, Luksemburgas

6Lielhercogisti, Nīderlandes Karalisti, Austrijas Republiku,

7Portugāles Republiku, Somijas Republiku, Zviedrijas Karalisti,

8Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti (Eiropas

9Savienības dalībvalstīm) un Čehijas Republiku, Igaunijas

10Republiku, Kipras Republiku, Latvijas Republiku, Lietuvas

11Republiku, Ungārijas Republiku, Maltas Republiku, Polijas

12Republiku, Slovēnijas Republiku, Slovākijas Republiku par Čehijas

13Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas

14Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas

15Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un

16Slovākijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai. Saskaņā

17ar minēto aktu Latvijai ir saistoša Padomes direktīva 2001/51/EK.

18Ievērojot Direktīvas 4. pantu, dalībvalstīm jāveic attiecīgi

19pasākumi, lai nodrošinātu to, ka sankcijas, kas piemērojamas

20pārvadātājiem atbilstoši Šengenas līguma 26. panta 2. un 3.

21punkta noteikumiem, ir preventīvas, efektīvas un samērīgas.

22Šengenas līguma 26. panta otrajā

23daļā ir noteikts, ka dalībvalstīm jāuzliek sodi tiem

24pārvadātājiem, kas transportē personas, kuras nav ES pilsoņi

25(aliens), bez nepieciešamajiem dokumentiem no trešās

26valsts uz ES teritoriju.

27Savukārt no apstrīdētās normas

28izriet, ka tā attiecas uz ikvienas personas pārvadāšanu. Līdz ar

29to rodas pretruna starp nacionālo tiesību normu (apstrīdēto

30normu), Direktīvas normu un starptautiskā līguma normu

31(Konvencijas 3.15. standartu).

32Konsolidētā Eiropas Kopienas

33dibināšanas līguma 307. pants regulē šādus gadījumus, nosakot, ka

34Eiropas tiesības neietekmē iepriekšējus līgumus, lai gan

35dalībvalstīm būtu jācenšas likvidēt šīs nesaderības. Tomēr tajā

36laikā, kamēr dalībvalsts nav veikusi nekādas darbības

37(denonsēšana, atrunu izdarīšana), jāpiemēro starptautiskais

38līgums (sk. lietu C-158/91 Criminal proceedings against

39Jean-Claude Levy). Arī APL paredz, ka Eiropas Savienības

40(Kopienu) tiesību normas piemēro atbilstoši to vietai ārējo

41normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhijā. Piemērojot Eiropas

42Savienības (Kopienu) tiesību normas, iestādei un tiesai jāņem

43vērā Eiropas Kopienu Tiesas judikatūra.

44Vadoties no Kopienu Tiesas lēmuma

45lietā Komisija pret Itāliju (Commission v. Italy, Case 10/61,

46[1962] ECR, p.11), attiecībās ar citām dalībvalstīm

47piemērojamas Eiropas Savienības (Kopienu) normas, t.i.,

48piemērojami Eiropas Kopienu tiesību akti. Turklāt, ja dalībvalsts

49konstatē savu starptautiski tiesisko saistību nesaderību ar

50Eiropas Kopienu tiesību normām, tai ir jāveic viss

51nepieciešamais, lai nesaderību novērstu.

52Attiecībā uz pārvadātājiem, kuru

53kuģi peld ar ES dalībvalstu karogu, jāpiemēro Direktīvas prasības

54(APK norma). Tā kā Latvijas Republika nav paziņojusi SJO

55ģenerālsekretāram par atšķirīgu praksi Konvencijas 3.15.

56standarta piemērošanā, uz pārvadātāju kuģiem, kas peld ar trešo

57valstu - Konvencijas dalībvalstu - karogu, jāpiemēro Konvencijas

583.15. standarts.

59Vienlaikus, ņemot vērā Konsolidētā

60Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 307. pantā noteikto valsts

61pienākumu panākt iepriekš noslēgto starptautisko līgumu

62atbilstību Eiropas tiesībām, Latvijai ir jāveic attiecīgie

63nepieciešamie pasākumi.

1Tādējādi laikā no

2apstrīdētās normas pieņemšanas līdz 2004. gada 1. maijam

3apstrīdētā norma daļā par atbildības noteikšanu to valstu

4pārvadātājiem, kas ir Konvencijas dalībvalstis, bija pretrunā ar

5Konvencijas 3.15. standartu.

6Savukārt laikā pēc 2004. gada 1.

7maija, ja Latvijas valsts Konvencijā noteiktajā kārtībā nepaziņo

8par atšķirīgo praksi, apstrīdētā norma daļā par atbildības

9noteikšanu to valstu pārvadātājiem, kas ir Konvencijas

10dalībvalstis, bet nav ES valstis, ir pretrunā ar Konvencijas

113.15. standartu.

12Pamatojoties uz Satversmes tiesas

13likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

14nosprieda:

1Atzīt Latvijas

2Administratīvo pārkāpumu kodeksa 114.2 panta pirmās

3daļas vārdkopu "par vienas personas vai vairāku personu

4pārvadāšanu no ārvalstīm uz Latvijas Republiku, ja minētajām

5personām nav Latvijas Republikas valsts robežas šķērsošanai

6derīgu ceļošanas dokumentu un ja to veicis pārvadātājs ar jūras

7transportu" laikā no šīs normas pieņemšanas brīža līdz 2004. gada

81. maijam par neatbilstošu 1965. gada 9. aprīlī Londonā

9parakstītās Starptautiskās konvencijas par starptautiskās jūras

10satiksmes atvieglošanu 3.15. standartam un spēkā neesošu

11attiecībā uz to valstu pārvadātājiem, kas ir minētās konvencijas

12dalībvalstis.

1Atzīt Latvijas

2Administratīvo pārkāpumu kodeksa 114.2 panta pirmās

3daļas vārdkopu "par vienas personas vai vairāku personu

4pārvadāšanu no ārvalstīm uz Latvijas Republiku, ja minētajām

5personām nav Latvijas Republikas valsts robežas šķērsošanai

6derīgu ceļošanas dokumentu un ja to veicis pārvadātājs ar jūras

7transportu" laikā no 2004. gada 1. maija par neatbilstošu 1965.

8gada 9. aprīlī Londonā parakstītās Starptautiskās konvencijas par

9starptautiskās jūras satiksmes atvieglošanu 3.15. standartam un

10spēkā neesošu attiecībā uz to valstu pārvadātājiem, kas ir

11minētās konvencijas dalībvalstis, bet nav Eiropas Savienības

12dalībvalstis.

13Spriedums ir galīgs un

14nepārsūdzams.

15Spriedums stājas spēkā tā

16publicēšanas dienā.

17Satversmes tiesas sēdes

18priekšsēdētājs A. Endziņš