4. pants

Likumdevēja mērķis,

pieņemot apstrīdēto normu, bija nodrošināt visām personām

kriminālprocesā savlaicīgu, pieejamu un kvalitatīvu aizstāvību.

Šis mērķis vēlāk tika iekļauts arī Advokatūras likumā. Tiesa

piekrīt, ka šis mērķis ir leģitīms, taču ir jāizvērtē, vai

apstrīdētā norma šo mērķi sasniedz.

Modelis, atbilstoši kuram par

aizstāvjiem kriminālprocesā var būt advokāti, ir visplašāk

izplatītais, un tas ietverts arī apstrīdētajā normā. Taču tiesību

norma "… nav izprotama ārpus tās funkcionēšanas, kura norit

tiesību jābūtības saskarsmē ar esamību…" (Meļķisis E. Tiesību

normu iztulkošana. 2.pārstrādātais izdevums. Rīga, Latvijas

Universitāte, 2000, 34.lpp.). Tāpēc, lai noskaidrotu, vai ar

apstrīdēto normu tiek sasniegts likumdevēja noteiktais mērķis, ir

nepieciešams analizēt apstrīdētās normas darbību praksē. Tas

savukārt ir izdarāms, izvērtējot Advokatūras likumā noteikto

juridiskās aizstāvības institūtu, kura mērķis citastarp ir arī

nodrošināt visām personām kriminālprocesā savlaicīgu, pieejamu un

kvalitatīvu aizstāvību.

Zvērinātu advokātu darbību Latvijā

noteic Advokatūras likums. Šis likums regulē advokātu (zvērinātu

advokātu un zvērinātu advokātu palīgu) profesionālo un

korporatīvo darbību. Likumā ir noteikta arī procedūra kļūšanai

par zvērinātu advokātu. Pirmām kārtām personai jāatbilst likuma

14.panta prasībām, jāvēršas Zvērinātu advokātu padomē ar

iesniegumu, kuram pievienotas atsauksmes par šīs personas

profesionālo darbību un morālajām īpašībām. Personai ir jānokārto

advokāta eksāmens, pēc kura Zvērinātu advokātu padome izlemj, vai

uzņemt šo personu par zvērinātu advokātu vai arī tās iesniegumu

noraidīt. Advokāta eksāmenu nosaka Zvērinātu advokātu padome, kas

pati to arī pieņem. Saskaņā ar likuma 43.pantu lēmums, ar kuru

iesniegums par uzņemšanu zvērinātu advokātu skaitā noraidīts

neformālu iemeslu dēļ, nav pārsūdzams, taču no panta satura nav

skaidrs, ko var uzskatīt par neformāliem iemesliem. Ja persona

tiek uzņemta par zvērinātu advokātu, par to tiek paziņots

Augstākās tiesas priekšsēdētājam, kurš pieņem jaunuzņemtā

advokāta zvērestu. Likums noteic arī zvērinātu advokātu tiesības,

pienākumus un atbildību, zvērinātu advokātu palīgu uzņemšanas

procedūru, viņu tiesības un pienākumus, kā arī zvērinātu advokātu

palīgu sagatavošanu, uzraudzību un atbildību. Saskaņā ar likuma

85.pantu zvērinātam advokātam nevar būt vairāk par vienu

palīgu.

Visi Latvijā praktizējošie

advokāti ir apvienoti vienā Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģijā.

Kolēģijas pārvaldes, uzraudzības un izpildu institūcija ir

Latvijas Zvērinātu advokātu padome, kuras tiesības un pienākumi

noteikti likuma 34.pantā. Zvērinātu advokātu padomes sastāvā ir 9

locekļi, kurus ievēlē uz 3 gadiem. Zvērinātu advokātu padomei ir

tiesības izlemt daudzus jautājumus, arī noteikt eksāmenu kļūšanai

par zvērinātu advokātu un organizēt šā eksāmena norisi un

izvērtēšanu. Taču pat pēc eksāmena sekmīgas nokārtošanas padomei

ir dotas pilnvaras izlemt - uzņemt personu par zvērinātu advokātu

vai zvērināta advokāta palīgu vai ne. Padome izlemj arī

jautājumus par zvērinātu advokātu disciplinārsodiem, nosaka

zvērinātu advokātu skaitu, kāds vajadzīgs, lai tiesu un

pirmstiesas izmeklēšanas iestāžu atrašanās vietās būtu pieejama

pietiekama juridiskā palīdzība, nosaka, pie kuras apgabaltiesas

zvērināti advokāti darbosies, kā arī pārzina visas Latvijas

Zvērinātu advokātu kolēģijas organizatoriskās lietas u.c. Var

secināt, ka Zvērinātu advokātu padomei ir piešķirtas lielas

izvēles tiesības un plašas pilnvaras, lemjot par minētajiem

jautājumiem.

Pašreiz Latvijā ir 599

praktizējoši zvērināti advokāti un 91 zvērināta advokāta palīgs

(sk. lietas materiālus 219.lpp.). Ņemot vērā Zvērinātu

advokātu padomes sniegtos datus, pēdējo piecu gadu laikā

zvērinātu advokātu skaits ir pieaudzis no 525 zvērinātiem

advokātiem 1999.gadā līdz 599 zvērinātiem advokātiem 2003.gadā,

kad iedzīvotāju skaits valstī ir 2,33 miljoni. Salīdzinājumam -

1940.gadā Latvijā praktizēja 273 zvērināti advokāti, 113

zvērinātu advokātu palīgi un 78 privātadvokāti, bet iedzīvotāju

skaits tad bija 1,88 miljoni (sk.: Valsts un tiesību vēsture

jēdzienos un terminos. Sast. P.Valters. Rīga, Divergens, 2001,

152.lpp.).

Saskaņā ar Advokatūras likuma

45.pantu zvērināti advokāti darbojas pie apgabaltiesām. Pēc

Zvērinātu advokātu padomes sniegtajām ziņām var secināt, ka

advokātu sadalījums pa apgabaltiesām ir šāds: pie Rīgas

apgabaltiesas darbojas apmēram 460 zvērināti advokāti, no kuriem

417 advokātiem par prakses vietu ir noteikta Rīgas pilsēta, pie

Kurzemes apgabaltiesas darbojas 43 zvērināti advokāti, pie

Latgales apgabaltiesas - 26 zvērināti advokāti, pie Vidzemes

apgabaltiesas - 31 zvērināts advokāts, bet pie Zemgales

apgabaltiesas - 36 zvērināti advokāti. Turklāt visi zvērinātu

advokātu palīgi darbojas tikai pie Rīgas apgabaltiesas, izņemot

vienu, kurš darbojas pie Latgales apgabaltiesas. Pie pārējām

apgabaltiesām nedarbojas neviens zvērināta advokāta palīgs.

Prakse liecina, ka izskatāmo lietu

skaitam visu instanču tiesās ir tendence pieaugt. Tā, pēc

Tieslietu ministrijas sniegtajām ziņām, rajonu (pilsētu) tiesās

pēdējo piecu gadu laikā izskatītas vidēji 10,517 lietas, savukārt

apgabaltiesās 1999.gadā tika izskatītas 2025 lietas, bet

2002.gadā - 2692 lietas (sk. lietas materiālus 203.lpp.).

Augstākās tiesas krimināllietu tiesu palātā apelācijas kārtībā

1998.gadā tika izskatītas 368 krimināllietas, bet 2002.gadā - 877

krimināllietas (sk. lietas materiālus 217.lpp.). Augstākās

tiesas Senāta Krimināllietu departamentā 1996.gadā tika

izskatītas 327 krimināllietas, savukārt 2002.gadā - 638

krimināllietas (sk. lietas materiālus 212.lpp.).

Analizējot apstrīdētās normas

īstenošanu praksē, jāņem vērā, ka apstrīdētā norma ir

saglabājusies no padomju tiesību sistēmas. Sākotnēji, 1961.gadā,

norma bija izteikta šādā redakcijā - par aizstāvjiem

krimināllietā var būt advokāti, kā arī arodorganizāciju un citu

sabiedrisko organizāciju pārstāvji. Vēlāk, 1990.gada 12.janvārī,

ar LPSR Augstākās padomes pieņemto likumu šī norma tika grozīta,

nosakot, ka par aizstāvjiem krimināllietā var būt tikai advokāti.

Jāņem vērā arī tādi argumenti kā tiesiskā regulējuma

paplašināšanās pēc neatkarības atjaunošanas un tiesiskā

regulējuma sarežģītība, jo nacionālajā tiesību sistēmā iekļauta

virkne starptautisko tiesību normu. Bez tam notiek arī nacionālās

tiesību sistēmas saskaņošana ar Eiropas Savienības normām.

Būtiskas pārmaiņas notikušas arī augstākās izglītības jomā.

1993.gadā, kad tika pieņemts Advokatūras likums, augstāko

juridisko izglītību bija iespējams iegūt tikai Latvijas

Universitātē, turpretim pašreiz augstāko juridisko izglītību ir

iespējams iegūt vairākās augstākajās mācību iestādēs.

Satversmes tiesas uzdevums nav

analizēt advokātu skaita pieauguma tendences, advokātu un to

palīgu sadalījumu pa reģioniem, visu vienādas kvalifikācijas

juristu iespējas kļūt par zvērinātiem advokātiem, kā arī

zvērinātu advokātu sniegtās juridiskās palīdzības kvalitāti.

Tomēr, ņemot vērā lietas faktiskos materiālus, atbildes uz

jautājumiem, kas saņemtas no apgabaltiesām, Augstākās tiesas,

Zvērinātu advokātu padomes, Ģenerālprokuratūras, augstskolu

juridiskās prakses un palīdzības centriem, Valsts cilvēktiesību

biroja, Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra,

Cilvēktiesību institūta u.c., kā arī advokatūras un citu juristu

profesionālo organizāciju tiesisko regulējumu citās valstīs un

starptautiskos standartus šajā jomā, Satversmes tiesai ir šaubas,

vai ar pašreizējo tiesisko regulējumu advokatūras jomā ir

iespējams nodrošināt visām personām kriminālprocesā savlaicīgu,

pieejamu un kvalitatīvu aizstāvību un tādējādi sasniegt

apstrīdētās normas mērķi - garantēt tiesības uz taisnīgu

tiesu.

Nepietiekamais advokātu skaita

pieaugums, viņu nevienmērīgais sadalījums pa reģioniem, tas, ka

Zvērinātu advokātu kolēģija ir vienīgā advokātu profesionālā

organizācija Latvijā un Zvērinātu advokātu padomei ir dota liela

rīcības brīvība un plašas tiesības, tostarp noteikt zvērinātu

advokātu skaitu un kārtību, kādā var kļūt par zvērinātu advokātu

vai zvērināta advokāta palīgu, lemt par zvērinātu advokātu ētikas

un citiem pārkāpumiem, efektīva kontroles mehānisma trūkums, kā

arī tas, ka lēmumu par uzņemšanu zvērinātu advokātu skaitā nav

iespējams pārsūdzēt neatkarīgā institūcijā, var mākslīgi radīt

kvalitatīvu juridisko pakalpojumu deficītu un šo pakalpojumu

sadārdzināšanos. Tas savukārt var novest pie Satversmes 92.pantā

garantēto pamattiesību pārkāpuma. Svarīgi ir arī tas, lai

aizstāvība kriminālprocesā būtu efektīva, nevis tikai

formāla.

Tādējādi, lai

gan apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis, praksē tas netiek

sasniegts, jo zvērinātu advokātu profesionālā organizācija

pašlaik nevar pilnā mērā garantēt tiesību uz taisnīgu tiesu

efektīvu realizāciju.