5. pants

1Ir jāizvērtē, vai

2leģitīmo mērķi, kādu likumdevējs noteicis, atļaujot juridisko

3palīdzību kriminālprocesā sniegt tikai tiem juristiem, kuri ir

4Zvērinātu advokātu kolēģijas locekļi, nevar sasniegt ar personas

5tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Viens no šādiem

6līdzekļiem varētu būt to kvalificēto praktizējošo juristu loka

7paplašināšana, kuri būtu tiesīgi darboties par aizstāvjiem

8kriminālprocesā.

9Jautājums par kvalificētu

10praktizējošo juristu loka paplašināšanu ir saistīts ar

11praktizējošo juristu kvalifikācijas standartiem. Pašreiz ir spēkā

12likums "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās

13kvalifikācijas atzīšanu", kura mērķis ir nodrošināt profesionālās

14darbības atbilstību noteiktām kvalitātes prasībām un kritērijiem,

15kā arī noteikt atsevišķas sabiedriski nozīmīgas profesijas,

16izvirzot attiecībā uz tām paaugstinātas prasības, un tādējādi

17aizsargājot šīs profesijas pret nekvalificētu personu

18iesaistīšanos tajās. Likuma 30.pants noteic reglamentētās juristu

19profesijas - zvērināti notāri, zvērināta notāra kandidāti un

20advokāti. Taču šī norma ir formāla un ir acīmredzams, ka šis

21regulējums ir nepietiekams. Satversmes tiesa uzskata, ka likumā

22jābūt noteiktiem skaidriem kvalifikācijas kritērijiem un

23nepieciešams plašāks tiesiskais regulējums, kas noteiktu

24atbilstošus standartus. Skaidru un noteiktu kvalifikācijas

25standartu ieviešana būtu viens no priekšnosacījumiem kvalificētu

26praktizējošo juristu (arī advokātu) skaita pieaugumam.

27Kvalifikācijas standartu izstrādē

28būtu jābalstās uz Eiropas Padomes rekomendācijām, kurās noteikti

29juristu darbības principi, kas ir vienoti visās Eiropas Padomes

30dalībvalstīs. Eiropas Padomes Ministru Komiteja 2000.gada

3125.oktobrī ir pieņēmusi rekomendāciju Rec(2000)21 "Par brīvību

32darboties jurista profesijā" (On the Freedom of Exercise of the

33Profession of Lawyer), kā arī tās Paskaidrojošo memorandu

34(Explanatory Memorandum). Jurists minētās rekomendācijas izpratnē

35ir kvalificēta persona, kurai saskaņā ar valsts likumdošanas

36aktiem ir tiesības uzstāties kā aizstāvim un darboties sava

37klienta interesēs, praktizēt, piedalīties tiesas sēdēs vai sniegt

38juridiskus padomus un pārstāvēt savus klientus juridiskos

39jautājumos. Rekomendācijā ir noteikti šādi juristu darbības

40pamatprincipi:

411) jāveic viss nepieciešamais, lai

42respektētu, aizsargātu un veicinātu brīvību darboties

43jurista profesijā bez jebkādas diskriminācijas un bez

44nevajadzīgas publisko iestāžu iejaukšanās, īpaši ņemot vērā

45attiecīgos noteikumus, kas ietverti Eiropas Cilvēka tiesību un

46pamatbrīvību aizsardzības konvencijā;

472) lēmumi par atļauju praktizēt kā

48juristam vai par uzņemšanu jurista profesijā ir jāpieņem

49neatkarīgai institūcijai. Šiem lēmumiem, vienalga, vai tos ir vai

50nav pieņēmusi neatkarīga institūcija, jābūt pārsūdzamiem

51neatkarīgā un objektīvā tiesā;

523) ir jāveic viss nepieciešamais,

53lai nodrošinātu augstu juridiskās izglītības līmeni un morālos

54standartus kā priekšnoteikumu kļūšanai par jurista

55profesijas pārstāvi, kā arī jānodrošina nepārtraukta juristu

56tālākā apmācība;

574) advokātu organizācijām un

58citām profesionālajām organizācijām ir jāpieņem

59profesionālie standarti un ētikas kodeksi, kā arī jānodrošina,

60lai juristi būtu spiesti rīkoties neatkarīgi, rūpīgi un godīgi,

61aizstāvot savu klientu tiesības un intereses;

625) jāveic viss nepieciešamais, lai

63nodrošinātu visām personām efektīvu pieeju juridiskajiem

64pakalpojumiem, kurus sniedz neatkarīgi juristi;

656) juristiem ir jāļauj un viņi

66jāmudina veidot vietējas, nacionālas un starptautiskas

67profesionālās asociācijas un apvienoties šādās asociācijās,

68kuru uzdevums būtu atsevišķi vai visām kopā paaugstināt juristu

69profesionālos standartus un nodrošināt juristu neatkarību un

70intereses.

71Līdzīgi principi, tikai

72kriminālprocesa jomā, bija noteikti jau agrāk - ANO

73Pamatprincipos par advokātu lomu, kas pieņemti 1990.gadā Havanā,

74Kubā, ANO 8.kongresā par noziedzības novēršanu un apiešanos ar

75likumpārkāpējiem (Basic Principles on the Role of Lawyers,

76adopted by the Eighth United Nations Congress on the Prevention

77of Crime and the Treatment of Offenders, Havana, Cuba, 27 August

78to 7 September 1990). Būtiski atzīmēt, ka šie principi attiecas

79arī uz tām personām, kuras veic advokāta funkcijas, nebūdamas

80formāli advokāta statusā.

81Kvalificētu praktizējošo juristu

82(arī advokātu) skaitu varētu palielināt arī ņemot vērā vēsturisko

83pieredzi. Proti, Latvijā pirms 1940.gada bija gan zvērināti

84advokāti, gan privātadvokāti, kuri neietilpa zvērinātu advokātu

85kolēģijas sastāvā. Vērā ņemama ir arī citu valstu pieredze, ja

86tajā tiek izmantoti citi personas tiesības uz taisnīgu tiesu

87mazāk ierobežojoši līdzekļi. Piemēram, netiek ierobežots advokātu

88skaits. Dažās valstīs par aizstāvjiem krimināllietās var būt ne

89tikai advokāti, bet arī, piemēram, augstskolu profesori (Vācijā,

90Francijā), praktizējoši juristi (Somijā). Apsverams būtu

91jautājums par vairāku advokātu kolēģiju veidošanu, piemēram, pie

92apgabaltiesām, vai arī par vairāku profesionālo praktizējošu

93juristu organizāciju veidošanu. Šai sakarā varētu apsvērt arī

94praktizējošo juristu licencēšanas jautājumu.

95Lai pilnīgāk garantētu personas

96tiesības uz taisnīgu tiesu un vienlaikus paplašinātu kvalificētu

97juridisko pakalpojumu sniedzēju loku, viens no līdzekļiem pēc

98augstākās juridiskās izglītības iegūšanas varētu būt vienota un

99neatkarīga prakses eksāmena ieviešana Latvijā. Tas nodrošinātu

100skaidru, pārskatāmu un kontrolējamu praktizējošo juristu

101sagatavošanu, tādējādi šis process būtu ne tikai taisnīgi un

102objektīvi noregulēts, bet arī praksē īstenotos taisnīgā un

103objektīvā formā.

104Tādējādi

105tiesības uz taisnīgu tiesu var ierobežot, taču tas ir izdarāms ar

106personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

107Tādēļ likumdevēja noteiktie

108ierobežojumi nav samērīgi, jo visām personām kriminālprocesā

109netiek nodrošināta efektīva aizstāvība un līdz ar to apstrīdētā

110norma neļauj pilnībā izmantot tiesības uz taisnīgu tiesu. Kā

111Satversmes tiesa norādījusi vienā no saviem spriedumiem, tiesiskā

112valstī tiesības ne tikai jādeklarē, bet arī ir jānodrošina to

113praktiskā īstenošana (sk. Satversmes tiesas 2003.gada

11427.jūnija spriedumu lietā Nr.2003-04-01).

115Tātad

116apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums nav samērīgs, jo

117labums, ko iegūst sabiedrība, nav lielāks par indivīda tiesībām

118un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.