5. pants

Ir jāizvērtē, vai

leģitīmo mērķi, kādu likumdevējs noteicis, atļaujot juridisko

palīdzību kriminālprocesā sniegt tikai tiem juristiem, kuri ir

Zvērinātu advokātu kolēģijas locekļi, nevar sasniegt ar personas

tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Viens no šādiem

līdzekļiem varētu būt to kvalificēto praktizējošo juristu loka

paplašināšana, kuri būtu tiesīgi darboties par aizstāvjiem

kriminālprocesā.

Jautājums par kvalificētu

praktizējošo juristu loka paplašināšanu ir saistīts ar

praktizējošo juristu kvalifikācijas standartiem. Pašreiz ir spēkā

likums "Par reglamentētajām profesijām un profesionālās

kvalifikācijas atzīšanu", kura mērķis ir nodrošināt profesionālās

darbības atbilstību noteiktām kvalitātes prasībām un kritērijiem,

kā arī noteikt atsevišķas sabiedriski nozīmīgas profesijas,

izvirzot attiecībā uz tām paaugstinātas prasības, un tādējādi

aizsargājot šīs profesijas pret nekvalificētu personu

iesaistīšanos tajās. Likuma 30.pants noteic reglamentētās juristu

profesijas - zvērināti notāri, zvērināta notāra kandidāti un

advokāti. Taču šī norma ir formāla un ir acīmredzams, ka šis

regulējums ir nepietiekams. Satversmes tiesa uzskata, ka likumā

jābūt noteiktiem skaidriem kvalifikācijas kritērijiem un

nepieciešams plašāks tiesiskais regulējums, kas noteiktu

atbilstošus standartus. Skaidru un noteiktu kvalifikācijas

standartu ieviešana būtu viens no priekšnosacījumiem kvalificētu

praktizējošo juristu (arī advokātu) skaita pieaugumam.

Kvalifikācijas standartu izstrādē

būtu jābalstās uz Eiropas Padomes rekomendācijām, kurās noteikti

juristu darbības principi, kas ir vienoti visās Eiropas Padomes

dalībvalstīs. Eiropas Padomes Ministru Komiteja 2000.gada

25.oktobrī ir pieņēmusi rekomendāciju Rec(2000)21 "Par brīvību

darboties jurista profesijā" (On the Freedom of Exercise of the

Profession of Lawyer), kā arī tās Paskaidrojošo memorandu

(Explanatory Memorandum). Jurists minētās rekomendācijas izpratnē

ir kvalificēta persona, kurai saskaņā ar valsts likumdošanas

aktiem ir tiesības uzstāties kā aizstāvim un darboties sava

klienta interesēs, praktizēt, piedalīties tiesas sēdēs vai sniegt

juridiskus padomus un pārstāvēt savus klientus juridiskos

jautājumos. Rekomendācijā ir noteikti šādi juristu darbības

pamatprincipi:

1) jāveic viss nepieciešamais, lai

respektētu, aizsargātu un veicinātu brīvību darboties

jurista profesijā bez jebkādas diskriminācijas un bez

nevajadzīgas publisko iestāžu iejaukšanās, īpaši ņemot vērā

attiecīgos noteikumus, kas ietverti Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijā;

2) lēmumi par atļauju praktizēt kā

juristam vai par uzņemšanu jurista profesijā ir jāpieņem

neatkarīgai institūcijai. Šiem lēmumiem, vienalga, vai tos ir vai

nav pieņēmusi neatkarīga institūcija, jābūt pārsūdzamiem

neatkarīgā un objektīvā tiesā;

3) ir jāveic viss nepieciešamais,

lai nodrošinātu augstu juridiskās izglītības līmeni un morālos

standartus kā priekšnoteikumu kļūšanai par jurista

profesijas pārstāvi, kā arī jānodrošina nepārtraukta juristu

tālākā apmācība;

4) advokātu organizācijām un

citām profesionālajām organizācijām ir jāpieņem

profesionālie standarti un ētikas kodeksi, kā arī jānodrošina,

lai juristi būtu spiesti rīkoties neatkarīgi, rūpīgi un godīgi,

aizstāvot savu klientu tiesības un intereses;

5) jāveic viss nepieciešamais, lai

nodrošinātu visām personām efektīvu pieeju juridiskajiem

pakalpojumiem, kurus sniedz neatkarīgi juristi;

6) juristiem ir jāļauj un viņi

jāmudina veidot vietējas, nacionālas un starptautiskas

profesionālās asociācijas un apvienoties šādās asociācijās,

kuru uzdevums būtu atsevišķi vai visām kopā paaugstināt juristu

profesionālos standartus un nodrošināt juristu neatkarību un

intereses.

Līdzīgi principi, tikai

kriminālprocesa jomā, bija noteikti jau agrāk - ANO

Pamatprincipos par advokātu lomu, kas pieņemti 1990.gadā Havanā,

Kubā, ANO 8.kongresā par noziedzības novēršanu un apiešanos ar

likumpārkāpējiem (Basic Principles on the Role of Lawyers,

adopted by the Eighth United Nations Congress on the Prevention

of Crime and the Treatment of Offenders, Havana, Cuba, 27 August

to 7 September 1990). Būtiski atzīmēt, ka šie principi attiecas

arī uz tām personām, kuras veic advokāta funkcijas, nebūdamas

formāli advokāta statusā.

Kvalificētu praktizējošo juristu

(arī advokātu) skaitu varētu palielināt arī ņemot vērā vēsturisko

pieredzi. Proti, Latvijā pirms 1940.gada bija gan zvērināti

advokāti, gan privātadvokāti, kuri neietilpa zvērinātu advokātu

kolēģijas sastāvā. Vērā ņemama ir arī citu valstu pieredze, ja

tajā tiek izmantoti citi personas tiesības uz taisnīgu tiesu

mazāk ierobežojoši līdzekļi. Piemēram, netiek ierobežots advokātu

skaits. Dažās valstīs par aizstāvjiem krimināllietās var būt ne

tikai advokāti, bet arī, piemēram, augstskolu profesori (Vācijā,

Francijā), praktizējoši juristi (Somijā). Apsverams būtu

jautājums par vairāku advokātu kolēģiju veidošanu, piemēram, pie

apgabaltiesām, vai arī par vairāku profesionālo praktizējošu

juristu organizāciju veidošanu. Šai sakarā varētu apsvērt arī

praktizējošo juristu licencēšanas jautājumu.

Lai pilnīgāk garantētu personas

tiesības uz taisnīgu tiesu un vienlaikus paplašinātu kvalificētu

juridisko pakalpojumu sniedzēju loku, viens no līdzekļiem pēc

augstākās juridiskās izglītības iegūšanas varētu būt vienota un

neatkarīga prakses eksāmena ieviešana Latvijā. Tas nodrošinātu

skaidru, pārskatāmu un kontrolējamu praktizējošo juristu

sagatavošanu, tādējādi šis process būtu ne tikai taisnīgi un

objektīvi noregulēts, bet arī praksē īstenotos taisnīgā un

objektīvā formā.

Tādējādi

tiesības uz taisnīgu tiesu var ierobežot, taču tas ir izdarāms ar

personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Tādēļ likumdevēja noteiktie

ierobežojumi nav samērīgi, jo visām personām kriminālprocesā

netiek nodrošināta efektīva aizstāvība un līdz ar to apstrīdētā

norma neļauj pilnībā izmantot tiesības uz taisnīgu tiesu. Kā

Satversmes tiesa norādījusi vienā no saviem spriedumiem, tiesiskā

valstī tiesības ne tikai jādeklarē, bet arī ir jānodrošina to

praktiskā īstenošana (sk. Satversmes tiesas 2003.gada

27.jūnija spriedumu lietā Nr.2003-04-01).

Tātad

apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums nav samērīgs, jo

labums, ko iegūst sabiedrība, nav lielāks par indivīda tiesībām

un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.