155. pants
paredz atbildību par apzināti nelikumīgu personas

ievietošanu psihiatriskajā slimnīcā. Iespējamais sods par šādām

darbībām ir brīvības atņemšana uz laiku līdz diviem gadiem vai

arests, vai naudas sods līdz četrdesmit minimālajām mēnešalgām,

atņemot tiesības uz zināmu nodarbošanos uz laiku līdz pieciem

gadiem. Laika posmā no 1995.gada nav reģistrēts neviens

Krimināllikuma 155.pantā paredzētais noziegums.

109. 2001.gada 19.decembrī

Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā par Tieslietu

ministrijas ar 2001.gada 9.maija rīkojumu apstiprināto "Pagaidu

noteikumu par aizdomās turēto, apsūdzēto, tiesājamo un notiesāto

personu turēšanas kārtību izmeklēšanas cietumos" atbilstību

Satversmes 95.pantam (spīdzināšanas, necilvēcīgas vai cieņu

pazemojošas apiešanās aizliegums) un 111.pantam (tiesības uz

veselību un garantētu medicīniskās palīdzības minimumu). Saskaņā

ar konstitucionālās sūdzības iesniedzēju viedokli, noteiktais

pārtikas sūtījumu un pienesumu aizliegums ir pretrunā ar

minētajiem Satversmes pantiem. Savā spriedumā Satversmes tiesa

atzina, ka minēto "Izmeklēšanas cietumu iekšējās kārtības

noteikumu" daļa par pārtikas sūtījumu un pienesumu aizliegumu ir

pretrunā ar Satversmi.

Pasākumi

spīdzināšanas, cietsirdīgas vai cilvēka cieņu pazemojošas

apiešanās izskaušanai; izglītība un apmācība

110. Persona, kas kļuvusi par

spīdzināšanas upuri, ir tiesīga pieprasīt kompensāciju saskaņā ar

Kriminālprocesa kodeksa 101.pantu, kas paredz, ka persona, kurai

ar noziedzīgu nodarījumi ir nodarīti materiāli zaudējumi,

krimināllietas ietvaros var pieteikt civilprasību pret apsūdzēto

vai personu, kas ir materiāli atbildīga par apsūdzētā darbību.

Šis pats pants arī paredz, ka personai, kas nav pieteikusi

civilprasību krimināllietā, kā arī personai, kuras civilprasība

nav izskatīta tāpēc, ka krimināllieta izbeigta vai taisīts

attaisnojošs spriedums, ir tiesība to pieteikt civilprocesuālā

kārtībā.

111. Savukārt Civillikums paredz

personai, kuras darbība ir bijusi prettiesiska un nodarījusi

otrai personai miesas bojājumus, pienākumu atlīdzināt cietušajai

personai ārstēšanās izdevumus. Cietušai personai ir tiesības

prasīt atlīdzināt arī neiegūto peļņu. Ja cietusī persona ir

kļuvusi darba nespējīga vai tikusi sakropļota, vainīgai personai

papildus jākompensē arī peļņa, ko cietusī persona būtu ieguvusi

nākotnē, kā arī jāsniedz atlīdzība par sakropļojumu.

112. Civillikumā arī noteikts, ka

personai, kas ir vainīga otras personas nāvē, ir pienākums

atlīdzināt mirušā mantiniekiem ārstēšanās un apbedīšanas

izdevumus. Bez tam, Civillikums paredz vainīgās personas

pienākumu izmaksāt atlīdzību personām, kuras uzturējis

mirušais.

113. Kopš Latvijas neatkarības

atjaunošanas 1991.gadā izglītības iestādēs tiek pievērsta arvien

lielāka uzmanība apmācībai cilvēktiesību jomā. Cilvēktiesību

pamatkurss, tai skaitā arī normas par spīdzināšanas un

necilvēcīgas apiešanās aizliegumu, ir iekļauts Latvijas

Universitātes, Latvijas Policijas akadēmijas mācību

programmās.

114. Latvijas Policijas akadēmijas

studentiem informācija par normām, kas aizliedz spīdzināšanu,

tiek sniegta vairākos studiju kursos. Kursā "Pratināšanas

taktika" tiek detalizēti skaidrots par spīdzināšanas un jebkādas

citas fiziskās vai psihiskās vardarbības nepieļaujamību. Kursā

"Aizturēšanas un aresta taktika" tiek iekļauts skaidrojums par

fiziskā spēka un šaujamieroču pielietošanas pieļaujamību tikai un

vienīgi, lai pārvarētu aizturamā vai arestējamā pretestību. Kursā

"Kriminālmeklēšana" tiek izskaidrotas operatīvās darbības likuma

norma, kura aizliedz veikt jebkuras operatīvās darbības pasākumus

un lietot jebkādus līdzekļus, ja tie apdraud cilvēka dzīvību un

veselību. Kursā "Profesionālā fiziskā sagatavošana" cita starpā

tiek apskatītas arī 1984.gada ANO konvencijas pret spīdzināšanu

un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošo

apiešanos un sodīšanu normu praktiskās īstenošanas formas,

piemēram, lai ievērotu pastāvošās tiesību aktu prasības šajos

jautājumos, pirms studiju kursa apgūšanas par speciālo līdzekļu

pielietošanu likumpārkāpēja aizturēšanā, studentiem obligāti tiek

izskaidrotas šo līdzekļu pielietošanas tiesiskās prasības,

nepieļaujot cilvēka cieņu pazemojošu un cietsirdīgu, neadekvātu

rīcību no policijas darbinieka puses. Kursos "Kriminālsodu

izpildes tiesības" un "Policijas tiesības" tiek apskatītas

policijas, ieslodzījuma vietu darbinieku un robežsargu tiesības

un pienākumi, akcentējot pienākumu ievērot katras personas

cilvēktiesības.

115. Valsts policijas mācību

iestādēs, kā arī struktūrvienībās personāla mācību programmu,

dienesta apmācību un kvalifikācijas paaugstināšanas programmu

neatņemama sastāvdaļa ir policijas darbinieku informēšana un

izglītošana par dienesta pilnvarām, nopratināšanas, aizturēšanas

un arestēšanas procesuālo kārtību, fiziska spēka, speciālo

līdzekļu un ieroču nepamatotas pielietošanas un cietsirdīgas,

nehumānas vai cilvēka cieņu pazemojošas izturēšanās

nepieļaujamību.

116. Kopš 1999.gada Latvijas

Policijas akadēmijā un Valsts policijas skolā ieviests mācību

priekšmets "Policija un cilvēktiesības", kur mācību programmā ir

iekļauti jautājumi, kas saistīti ar spīdzināšanas, cietsirdīgas

vai cilvēka cieņu pazemojošas apiešanās izskaušanu dienesta

darbā. Katru gadu ar Valsts policijas priekšnieka pavēli tiek

noteiktas apmācības dienesta vietās (2 reizes mēnesī), kur mācību

programmā ir iekļauti iepriekšminētie jautājumi ar konkrētu

praksē sastopamu gadījumu apspriešanu un diskusijas ar VCTB

darbiniekiem.

117. Valsts robežsargu darbinieku

sagatavošanu darbam uz robežas un profesionālo izglītošanu

nodrošina Rēzeknes robežsargu skola, kuras mācību programmas

ietvaros studenti apgūst spēkā esošo tiesību aktu -

Administratīvo pārkāpumu kodeksa, Krimināllikuma, Kriminālprocesa

kodeksa - prasības, tai skaitā arī attiecībā uz rīcību aizturot,

arestējot vai pratinot personas.

Medicīnisko un

zinātnisko eksperimentu aizliegums

118. Latvija ir parakstījusi gan

1997.gada 4.aprīļa Eiropas Padomes konvenciju par cilvēktiesību

un cilvēka cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā, gan šīs

konvencijas 1998.gada 12.janvāra protokolu, kas aizliedz cilvēku

klonēšanu. Abi šie dokumenti patlaban tiek apspriesti Saeimā un

paredzama to ratifikācija tuvākajā laikā.

119. Krimināllikuma 139.pants

paredz atbildību par dzīva vai miruša cilvēka audu vai orgānu

nelikumīgu izņemšanu to izmantošanai medicīnā, ja to izdarījusi

ārstniecības persona. Iespējamais sods par šādām darbībām ir

brīvības atņemšana uz laiku līdz pieciem gadiem, atņemot tiesības

nodarboties ar ārstniecību uz laiku līdz pieciem gadiem.

120. Saskaņā ar Ārstniecības

likumu ir izveidota un darbojas Centrālā medicīnas ētikas

komiteja, kas ir ir koleģiāla konsultatīva institūcija, kas

izskata uz sociālajām problēmām attiecināmos biomedicīniskā

progresa ētikas - morāles un tikumības vērtību un normu kopums

biomedicīnā, kas attiecināms uz cilvēktiesību un cilvēka cieņas

aizsardzību ģenētiskajos, dzimuma atlases, transplantācijas un

citos zinātniskajos pētījumos - jautājumos. Šis komitejas

uzdevums, cita starpā, ir sadarbībā ar Latvijas medicīniskās

izglītības iestādēm veicināt medicīnas ētikas jautājumu

iekļaušanu minēto iestāžu sociālās medicīnas, psiholoģijas un

saskarsmes mācību programmās, konsultēt valsts pārvaldes

institūcijas, pašvaldības, ārstniecības un medicīniskās

izglītības iestādes, kā arī citas institūcijas par minēto iestāžu

un institūciju izdoto normatīvo aktu atbilstību medicīnas ētikas

normām, kā arī izskatīt jebkuru fizisku vai juridisku personu

sūdzības un iesniegumus un pēc ārstniecības iestāžu un

ārstniecības personu profesionālo biedrību medicīnas ētikas

komiteju pieprasījuma sniegt atzinumus, ievērojot

konfidencialitāti, biomedicīniskā progresa ētikas jomā.

121. 1992.gada Zinātniskās

darbības likums noteic, ka zinātniekam ir pienākums pārtraukt

zinātniskos pētījumus, ja tie, pēc zinātnieka atzinuma, var radīt

draudus cilvēcei, sabiedrībai vai dabai, un informēt par to

sabiedrību. Likums paredz Latvijas Zinātnes padomes izveidošanu,

kuras viens no uzdevumiem ir izstrādāt zinātniskās pētniecības

ētikas kritērijus.

PAKTA