Par Latvijas Republikas kārtējo ziņojumu par 1966.gada Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām izpildi Latvijas Republikā laikposmā no 1995.gada līdz 2002.gada 1.janvārim

17. Latvijas sākotnējā ziņojumā

2(59.-63.paragrāfi) ir sniegta informācija par Latvijas tautas

31920.gadā īstenotajām pašnoteikšanās tiesībām, ievēlot Satversmes

4sapulci, kura 1922.gadā pieņēma joprojām spēkā esošo Satversmi.

5Satversmē noteikts, ka tikai tautas nobalsošanā var tikt grozīti

6šādi tās panti, kuros ietvertās normas pēc būtības ir

7pašnoteikšanās tiesību atspoguļojums:

81) Satversmes 1.pants noteic, ka

9"Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika";

102) Satversmes 2.pants paredz, ka

11"Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai";

123) Satversmes 3.pantā paredzēts,

13ka "Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās

14robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale";

154) Satversmes 6.pants paredz, ka

16"Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un

17proporcionālās vēlēšanās".

188. Latvijas tautas nepārprotama

19griba īstenot pašnoteikšanās tiesības tika pausta 1990.gada

20Latvijas Augstākās Padomes vēlēšanās, kad vairākumu deputātu

21mandātu ieguva kandidāti, kas iestājās par demokrātiskas un

22politiski neatkarīgas Latvijas izveidošanu.

239. Pārejas periods Latvijas

24starptautiskās rīcībspējas un de facto neatkarības atjaunošanai

25beidzās līdz ar konstitucionālā likuma "Par Latvijas Republikas

26valstisko statusu" pieņemšanu 1991.gada 21.augustā.

2710. No starptautisko tiesību

28viedokļa Latvija patlaban nav atbildīga par kādas citas

29teritorijas starptautiskajām saistībām; tāpat Latvijai nav

30koloniju. Tai pat laikā Latvija vairākkārt ir paudusi atbalstu

31tautu pašnoteikšanās tiesībām.

322.DAĻA

33PAKTA

1Diskriminācijas

2aizliegums

311. 1998.gada 15.oktobrī tika

4pieņemti grozījumi Satversmē, kas to papildināja ar jaunu nodaļu

5- "Cilvēka pamattiesības", tādējādi nostiprinot cilvēktiesību

6aizsardzību konstitucionālā līmenī.

712. Satversmes 89.pants noteic, ka

8"valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo

9Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem

10līgumiem". Kā uzsver Cilvēktiesību institūts, lai gan Satversme

11ir normatīvais akts ar augstāko juridisko spēku Latvijā, tās

12normas saskaņā ar minēto 89.pantu ir tulkojamas starptautisko

13cilvēktiesību normu gaismā. Arī Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

14gadījumos, kad ir šaubas par Satversmē ietverto normu saturu, tās

15tulkojamas pēc iespējas atbilstoši starptautisko cilvēktiesību

16normu interpretācijai. Savukārt 91.pantā ir iekļauts gan

17diskriminācijas aizlieguma princips, gan vienlīdzības princips.

18Šis pants paredz, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma

19un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas

20diskriminācijas".

2113. Kopš sākotnējā ziņojuma

22iesniegšanas Latvija ir atzinusi par sev saistošiem vairākus

23būtiskus starptautisko tiesību dokumentus cilvēktiesību jomā. Tā

241997.gada 27.jūnijā attiecībā uz Latviju stājās spēkā 1950.gada

25Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un

26tās protokoli (Izņemot 6.protokolu, kas Latvijā stājās spēkā

271999.gada 1.jūnijā, un 7.protokolu, kas stājās spēkā 1997.gada

281.septembrī). Latvija ir arī atzinusi Eiropas Cilvēktiesību

29tiesas kompetenci saņemt un izskatīt sūdzības par iespējamiem

30cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā. 2000.gada 4.novembrī Latvija

31parakstīja Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības

32konvencijas 12.papildprotokolu, kas paredz iedibināt

33diskriminācijas aizliegumu kā atsevišķu tiesību.

3414. Kopš likuma "Par to bijušās

35PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts

36pilsonības", kas nosaka to personu loku, kuras tiek atzītas par

37Latvijas nepilsoņiem un tiesīgas saņemt nepilsoņa pasi, spēkā

38stāšanās 1995.gada 9.maijā, tajā vairākkārt izdarīti grozījumi ar

39mērķi atvieglot nepilsoņa statusa iegūšanu tām personām, kuras

40statusu nevarēja iegūt saskaņā ar likuma sākotnējo redakciju. Ar

412000.gadā likumā izdarītajiem grozījumiem ir reglamentēts, kādos

42veidos un gadījumos nepilsoņa statusu var zaudēt. Saskaņā ar

43likuma 6.pantu, tikai tā persona, kurai ir kādas valsts pilsonība

44vai tiek garantēta kādas valsts pilsonība, var atteikties no

45nepilsoņa statusa. Nepilngadīgas personas vārdā iesniegumu par

46atteikšanos iesniedz šīs personas vecāki (adoptētāji). Ja

47nepilngadīgā persona ir sasniegusi 15 gadu vecumu, ir

48nepieciešama tās rakstveida piekrišana nepilsoņa statusa

49zaudēšanai. Ja, atsakoties no nepilsoņa statusa, persona kļūst

50par bezvalstnieku, iesniegums par atteikšanos netiek apmierināts.

51Lēmumu par atteikšanās iesnieguma noraidījumu persona var

52pārsūdzēt tiesā. Nepilsoņa statusu var atņemt tikai likumā

53noteiktajos gadījumos (likuma 7.panta pirmā daļa) un šādu lēmumu

54persona var pārsūdzēt tiesā.

5515. Ievērojot Komitejas 1995.gada

5626.jūlijā pieņemto ieteikumu un rekomendāciju 10.paragrāfu,

57Latvija vēlētos informēt Komiteju, ka atbilstoši likuma "Par to

58bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas

59valsts pilsonības" 2.pantam, šobrīd nepilsonim - minētā likuma

60subjektam - ir visas Latvijas Satversmē noteiktās cilvēka

61tiesības un pienākumi, tai skaitā arī tiesības jebkurā laikā

62atgriezties valstī gadījumā, ja dzīvesvieta Latvijā nav

63saglabāta. Tai pat laikā specifiskās jomās nepilsoņu tiesības

64objektīvu iemeslu dēļ un ievērojot samērīguma principu ir

65ierobežotas. Nepilsoņi joprojām nevar ieņemt ierēdņu amatus

66valsts pārvaldē un tiesu sistēmas iestādēs, nevar vēlēt un tikt

67ievēlēti, nevar iegūt īpašumā zemi pierobežas joslās, publisko

68ūdenstilpju un ūdensteču aizsargjoslās. Nepilsonis nevar būt

69privātdetektīvs un bruņotās apsardzes darbinieks. Tai pat laikā

70kopš Latvijas sākotnējā ziņoja iesniegšanas ir atcelti vairāki

71ierobežojumi nepilsoņiem strādāt atsevišķās profesijās -

721997.gada 16.janvārī tika grozīts likums "Par ugunsdrošību"

73nosakot, ka darbā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā var

74pieņemt arī nepilsoņus; 1997.gada 30.oktobra grozījumi likumā

75"Par aviāciju" atcēla ierobežojumus nepilsoņiem tikt iekļautiem

76gaisa kuģā apkalpē vai saņemt gaisa kuģa ekspluatatora

77sertifikātu; 2001.gada 14.jūnijā pieņemtie Farmācijas likuma

78grozījumi ļauj nepilsoņiem kļūt par aptiekas vai

79veterināraptiekas vadītājiem. Tai pat laikā jāuzsver, ka,

80ievērojot 1998.gadā izdarītos grozījumus Pilsonības likumā,

81ikvienam nepilsonim ir tiesības iegūt Latvijas pilsonību

82naturalizējoties, tādēļ jautājums par joprojām pastāvošajām

83atšķirībām ir zaudējis savu aktualitāti.

84Sabiedrības

85integrācija

8616. 2001.gada 6.februārī Ministru

87kabinets akceptēja Valsts programmu "Sabiedrības integrācija

88Latvijā". Šī programma ir tapusi vairāku gadu garumā, analizējot

89un pētot sabiedrības formācijas procesus, kā arī iesaistot

90diskusijā gan iedzīvotājus un nevalstiskās organizācijas, gan arī

91valsts institūcijas. Sabiedrības integrācijas programmas mērķis

92ir izveidot demokrātisku, saliedētu pilsonisku sabiedrību, kas

93balstās uz kopīgām pamatvērtībām.

9417. Saskaņā ar 2001.gada 5.jūlija

95pieņemto "Sabiedrības integrācijas fonda likumu" ir izveidots

96Sabiedrības integrācijas fonds, kura mērķis ir finansiāli

97atbalstīt un veicināt sabiedrības integrācijas procesu atbilstoši

98iepriekš minētās valsts programmas pamatnostādnēm. Sabiedrības

99integrācijas fondā ir pārstāvēti un tādējādi piedalās lēmumu

100pieņemšanā arī mazākumtautību pārstāvji - Latvijas pareizticīgo

101baznīcas arhibīskaps, Latvijas čigānu Nacionālās kultūras

102biedrības prezidents, organizācijas "Rietumu krievi"

103priekšsēdētājs. Fondu pārvalda Fonda padome, un šīs padomes

104sastāvā ir izglītības un zinātnes ministrs, kultūras ministrs,

105labklājības ministrs, tieslietu ministrs, vides aizsardzības un

106reģionālās attīstības ministrs, Valsts prezidenta pārstāvis, pa

107vienam pašvaldību pārstāvim no Kurzemes, Vidzemes, Latgales,

108Zemgales un Rīgas un pieci nevalstisko organizāciju deleģēti

109pārstāvji.

110Pilsonība un

111naturalizācija

11218. Tā kā kopš Latvijas sākotnējā

113ziņojuma iesniegšanas un izskatīšanas 1995.gadā ir pieņemti

114vairāki būtiski grozījumi 1994.gada Pilsonības likumā, kā arī

115ievērojot Komitejas 1995.gada 26.jūlijā pieņemto ieteikumu un

116rekomendāciju 27.punktu, šajā ziņojumā Latvija vēlētos sniegt

117informāciju par patlaban spēkā esošajām tiesību normām, kas

118regulē pilsonības iegūšanu, kā arī informāciju par Pilsonības

119likuma izpildi un naturalizācijas gaitu Latvijā.

12019. Saskaņā ar 1994.gadā pieņemto

121un 1998.gadā tautas nobalsošanā grozīto Pilsonības likumu

122pilsonības iegūšanas nosacījumu un ierobežojumu pamatā ietverts

123objektīvais domicila princips. Likums paredz šādus pilsonības

124iegūšanas veidus: naturalizācija, pilsonības atzīšana, pilsoņa

125statusa reģistrēšana un pilsonības atjaunošana.

12620. Tiesības iesniegt

127naturalizācijas iesniegumu ir 15 gadu vecumu sasniegušām

128personām, ievērojot šādus nosacījumus:

1291) naturalizācijas iesnieguma

130iesniegšanas dienā personas pastāvīgā dzīvesvieta ne mazāk kā

131piecus gadus ir bijusi Latvijā;

1322) persona prot latviešu valodu,

133zina Latvijas Republikas Satversmes pamatnoteikumus, valsts

134himnas tekstu un Latvijas vēsturi (pilsonības pretendentam

135jākārto attiecīga pārbaude);

1363) personai vai tās aizbildnim ir

137legāls iztikas avots;

1384) uz personu neattiecas

139naturalizācijas ierobežojumi - Latvijas pilsonībā netiek uzņemtas

140personas, kuras ar antikonstitucionālām metodēm ir vērsušās pret

141Latvijas Republikas neatkarību, demokrātisko parlamentāro valsts

142iekārtu vai pastāvošo valsts varu Latvijā, ja tas konstatēts ar

143tiesas spriedumu; pēc 1990.gada 4.maija paudušas fašisma,

144šovinisma, nacionālsociālisma, komunisma vai citas totalitārisma

145idejas vai musinājušas uz nacionālo vai rasu naidu vai

146nesaticību, ja tas konstatēts ar tiesas spriedumu; ir kādas

147ārvalsts varas, pārvaldes vai tiesībaizsardzības iestāžu

148amatpersonas; dien kādas ārvalsts bruņotajos spēkos, iekšējā

149karaspēkā, drošības dienestā vai policijā (milicijā); pēc

1501940.gada 17.jūnija ir izvēlējušās Latvijas Republiku par

151dzīvesvietu tieši pēc demobilizēšanās no PSRS (Krievijas)

152bruņotajiem spēkiem vai PSRS (Krievijas) iekšējā karaspēka un

153kuras dienestā iesaukšanas vai iestāšanās dienā nav pastāvīgi

154dzīvojušas Latvijā; ir bijušas PSRS (LPSR) VDK vai kādas citas

155ārvalsts drošības dienesta, izlūkdienesta vai citu speciālo

156dienestu darbinieki, informatori, aģenti, ja šis fakts konstatēts

157likumā noteiktā kārtībā; Latvijā vai kādā citā valstī ir bijušas

158kriminālsodītas par tāda nozieguma izdarīšanu, kurš ir noziegums

159arī Latvijā Pilsonības likuma spēkā stāšanās brīdī; pēc 1991.gada

16013.janvāra darbojušās pret Latvijas Republiku PSKP (LKP),

161Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu

162apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā,

163Vislatvijas glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās vai

164Latvijas komunistu savienībā.

16521. Ja Latvijas pilsonībā

166naturalizācijas kārtībā tiek uzņemta pilngadīga persona,

167vienlaikus ar naturalizēto personu Latvijas pilsonību iegūst arī

168šīs personas nepilngadīgie bērni līdz 15 gadu vecumam, kuri

169pastāvīgi dzīvo Latvijā.

17022. Bērns, kurš dzimis Latvijā pēc

1711991. gada 21. augusta, ir atzīstams par Latvijas pilsoni, ja

172viņš atbilst visām šādām prasībām:

1731) viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir

174Latvija,

1752) viņš nav Latvijā vai kādā citā

176valstī bijis notiesāts ar brīvības atņemšanu ilgāk nekā uz

177pieciem gadiem par nozieguma izdarīšanu,

1783) viņš pirms tam visu laiku bijis

179bezvalstnieks vai nepilsonis.

18023. Saskaņā ar Pilsonības likuma

1812.pantu, Latvijas pilsoņi ir (personas, kas Latvijas pilsoņa

182statusu iegūst reģistrējoties):

1831) personas, kuras bija Latvijas

184pilsoņi 1940. gada 17.jūnijā, kā arī šo personu pēcnācēji,

185izņemot personas, kuras pēc 1990.gada 4.maija ieguvušas citas

186valsts pilsonību;

1872) latvieši un līvi, kuru

188pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā un kuriem nav citas valsts

189pilsonības;

1903) to sieviešu pēcnācēji, kuru

191pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā un kuras saskaņā ar Latvijas

192Republikas 1919.gada 23.augusta "Likuma par pavalstniecību"

1937.pantu (stājoties laulībā, sieviete pāriet vīra pavalstniecībā)

194bija zaudējušas Latvijas pavalstniecību, izņemot personas, kuras

195pēc 1990.gada 4.maija ieguvušas citas valsts pilsonību;

1964) personas, kuru pastāvīgā

197dzīvesvieta ir Latvijā un kuras ir apguvušas pilnu mācību kursu

198latviešu mācībvalodas vispārizglītojošās skolās vai divplūsmu

199vispārizglītojošo skolu latviešu plūsmā, iegūstot šajās skolās

200pamatizglītību vai vispārējo vidējo izglītību, ja šīm personām

201nav citas valsts pilsonības. Ja pilsoņa statusu saskaņā ar šo

202nosacījumu reģistrē pilngadīga persona, pilsonību vienlaikus ar

203šo personu iegūst arī tās nepilngadīgie bērni līdz 15 gadu

204vecumam, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā;

2055) bērni, kuri atrasti Latvijas

206teritorijā un kuru vecāki nav zināmi;

2076) bērni, kuriem nav vecāku un

208kuri dzīvo Latvijas bērnunamā vai internātskolā;

2097) bērni, kuriem viņu dzimšanas

210brīdī abi vecāki ir Latvijas pilsoņi, neatkarīgi no bērnu

211dzimšanas vietas.

21224. Pilsonības likuma 25.pants

213noteic, ka Latvijas pilsonību var atjaunot personas, kuras

214zaudējušas Latvijas pilsonību vecāku (adoptētāju) izvēles,

215juridiskās kļūdas vai pilsonības prettiesiskās atņemšanas

216rezultātā.

21725. Gan Eiropas Savienības

218institūciju amatpersonas, gan Eiropas drošības un sadarbības

219organizācijas amatpersonas ir vairākkārt uzsvērušas, ka

220Pilsonības likuma pašreizējais variants (pēc 1998.gada

221grozījumiem) apmierina gan ES, gan EDSO. Naturalizācijas

222kritēriji atbilst starptautiskajiem standartiem un nav

223diskriminējoši. Tā, piemēram, EDSO Augstākais komisārs

224mazākumtautību jautājumos 1999.gada 11.janvārī publiski paziņoja,

225ka viņš ir gandarīts par esošo stāvokli Latvijas pilsonības jomā

226un turpmākās rekomendācijas nav gaidāmas.

22726. Pēc naturalizācijas "logu"

228atcelšanas naturalizācijas tempi salīdzinājumā ar 1995.-1997.gadu

229ievērojami palielinājušies.

23027. Kā rāda Naturalizācijas

231pārvaldes pētījumu un aptauju rezultāti, galvenie faktori, kas

232nosaka pašreizējos naturalizācijas tempus ir šādi:

2331) nepietiekama valsts valodas

234prasme;

2352) valsts nodevas apmērs

236atsevišķām iedzīvotāju grupām, kuras nevar iegūt trūcīgas

237personas statusu saskaņā ar tiesību aktu normām;

2383) motivācijas trūkums (minimālas

239atšķirības pilsoņu un nepilsoņu tiesībās).

24028. Jāuzsver, ka starptautiskajai

241sabiedrībai, starptautiskajām organizācijām un institūcijām nav

242bijušas pretenzijas pret Naturalizācijas pārvaldes darbu. Nav

243rindu naturalizācijas iesnieguma iesniegšanai, naturalizācijas

244pārbaužu kārtošanai, iesniegumi tiek izskatīti operatīvi un īsākā

245laika posmā, nekā to paredz likums. Praktiski no iesnieguma

246iesniegšanas brīža līdz pilsonības saņemšanai paiet trīs līdz

247seši mēneši, kaut arī Pilsonības likums paredz pilsonības

248piešķiršanu gada laikā. Baltijas sociālo zinātņu institūta

2492001.gada aprīlī veiktā jauno pilsoņu aptauja liecina, ka 95% no

250tiem uzticas Naturalizācijas pārvaldei.

25129. 2001.gada jūnijā atkārtoti

252tika pārskatīti Ministru kabineta 2001.gada 5.jūnija noteikumi

253Nr. 234 "Noteikumi par valsts nodevu naturalizācijas iesniegumu

254iesniegšanai", kā rezultātā naturalizācijas nodeva tika

255samazināta par trešdaļu (no Ls 30,- uz Ls 20,-). Ir iekļautas

256jaunas personu grupas, kas maksā naturalizācijas nodevu 50%

257apmērā - tās ir studenti un 3.grupas invalīdi. Līdz šim nodevu

25850% apmērā maksāja skolēni, 2.grupas invalīdi un pensionāri.

259Personas, kuru mēneša ienākumi nepārsniedz krīzes iztikas

260minimumu (Ls 38,-), bezdarbnieki un to ģimeņu locekļi, kurās ir

261trīs un vairāk bērni, maksā naturalizācijas nodevu Ls 3,- apmērā.

262Naturalizācijas pārbaudes vairākkārt ir vienkāršotas. Aptuveni

26395% naturalizācijas pretendentu nokārto šīs pārbaudes jau pirmajā

264mēģinājumā, kas pierāda, ka eksāmeni ir adekvāti izstrādāti.

2652001.gada jūnijā tika grozīti Ministru kabineta 1999.gada

2662.februāra noteikumi Nr.33 "Noteikumi par latviešu valodas

267prasmes un Latvijas Republikas Satversmes pamatnoteikumu, valsts

268himnas teksta un Latvijas vēstures zināšanu pārbaudi personām,

269kuras vēlas iegūt Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā".

270Grozījumi paredz, ka mazākumtautību vidusskolu absolventi, kuri

271kārto centralizēto latviešu valodas un literatūras eksāmenu un

272vēlas naturalizēties, var apvienot naturalizācijas eksāmena

273valodas pārbaudi ar centralizēto eksāmenu. Līdz ar to

274naturalizācijai šīm personām būs jākārto tikai Satversmes, valsts

275himnas teksta un vēstures zināšanu pārbaude.

27630. Naturalizācijas pārvalde ir

277īstenojusi daudzus informatīvus un sabiedrību izglītojošus

278pasākumus, kuru mērķis ir sniegt sabiedrībai visplašāko

279informāciju par pilsonības iegūšanas nozīmi un iespējām.

280Sabiedrības informēšanai un izglītošanai par pilsonības un

281sabiedrības integrācijas jautājumiem kopš 1999.gada

282Naturalizācijas pārvaldē izveidots Informācijas centrs. 2001.gada

283novembrī ir uzsākta plaša "Sabiedrības informēšanas un izpratnes

284veicināšanas par pilsonības jautājumiem kampaņa", kuras galvenie

285uzdevumi ir informēt par pilsonības iegūšanas iespējām un motivēt

286nepilsoņus izvēlēties Latvijas pilsonību. Kampaņas ietvaros tika

287izvietotas informējošas reklāmas televīzijā, radio, internetā un

288reģionālajā presē, kā arī tika veidoti tematiski raidījumi

289televīzijā, nepilsoņi tika uzrunāti ar pasta sūtījumu

290starpniecību, tika organizētas informācijas dienas par pilsonības

291jautājumiem, kā arī izveidota interneta mājas lapa krievu

292valodā.

29331. Kopš Natrualizācijas pārvaldes

294darbības sākuma regulāri tiek gatavota un izplatīta informācija

295pilsonības pretendentiem par Latvijas pilsonības iegūšanas

296iespējām. Piemēram, atkāroti ticis izdots buklets "Latvijas

297pilsonība" (1995., 1997., 1999.gadā), kurā atspoguļota

298informācija par visiem pilsonības iegūšanas veidiem, norādot

299iesniedzamos dokumentus un pārvaldes reģionālo nodaļu

300koordinātes. 1999.gadā buklets tika izdots 150 000 eksemplāros

301latviešu un 150 000 eksemplāros krievu valodā un izplatīts

302Latvijas iedzīvotājiem. Eiropas Savienības programmas Phare

303projekta "Sabiedrības integrācija ar informēšanas un izglītošanas

304palīdzību" ietvaros Naturalizācijas pārvalde sagatavojusi un

305izdevusi vairākus jaunus informatīvus izdevumus - ikmēneša

306biļetenu "Naturalizācijas pārvaldes vēstis", ceturkšņa biļetenu

307"Pilsonība - līdzdalība un integrācija" (latviešu un krievu

308valodās) un bukletu "Pilsonība: Latvijā un Eiropas Savienībā"

309(latviešu un krievu valodā). Sagatavots arī videomateriāls skolām

310par pilsonības, naturalizācijas un sabiedrības integrācijas

311jautājumiem latviešu un krievu valodā.

31232. Kopš naturalizācijas procesa

313sākuma regulāri tiek izdoti arī metodiskie ieteikumi Latvijas

314pilsonības pretendentiem, gatavojoties latviešu valodas prasmes

315pārbaudei un Latvijas Republikas Satversmes pamatnoteikumu,

316valsts himnas teksta un Latvijas vēstures zināšanu pārbaudei.

317Metodiskie ieteikumi iepazīstina ar pārbaužu saturu un norisi un

318ļauj pilsonības pretendentiem sekmīgi sagatavoties

319naturalizācijas pārbaudēm.

32033. Liela uzmanība tiek pievērsta

321arī izglītojošajam darbam un iedzīvotāju līdzdalības

322veicināšanai. Jau piekto gadu pēc kārtas Naturalizācijas pārvalde

323sadarbībā ar citām institūcijām organizē skolēnu konkursu "Ceļā

324uz pilsonisku sabiedrību". Konkursa ietvaros jaunieši ne tikai

325padziļina savas zināšanas par Latvijas vēsturi, Satversmi,

326pilsonības iegūšanas iespējām un citiem jautājumiem, bet arī

327līdzdarbojas pilsoniskas un integrētas sabiedrības veidošanā,

328izstrādājot un īstenojot projektus, kas vērsti uz sabiedrības

329integrācijas veicināšanu Latvijā.

33034. Naturalizācijas pārvaldes

331reģionālo nodaļu darbinieki regulāri organizē informācijas

332dienas, tikšanās un citus informatīvus pasākumus gan skolās, gan

333pašvaldībās, gan nevalstiskajās organizācijās, lai skaidrotu

334dažādas pilsonības iegūšanas iespējas, to skaitā par bērnu, kas

335dzimuši pēc 1991.gada 21.augusta, atzīšanu par Latvijas

336pilsoņiem. Piemēram, 2000.gada 6.decembrī tika organizēta

337Informācijas diena Naturalizācijas pārvaldes telpās Rīgā, kuras

338laikā Naturalizācijas pārvaldi apmeklēja un sevi interesējošo

339informāciju ieguva apmēram 300 interesenti, 2001.gada 15.janvārī

340līdzīga informācijas diena tika organizēta Jelgavā, 2001.gada

34124.februārī informācijas diena notika Ludzas rajona Zilupē.

342Reģionālo nodaļu darbinieki regulāri apmeklē mācību iestādes,

343sniedzot informāciju par pārvaldes kompetencē esošajiem

344jautājumiem.

34535. Sadarbībā ar vairākām

346institūcijām organizēti socioloģiski pētījumi, lai noskaidrotu

347iedzīvotāju attieksmi pret Latvijas valsti, pilsonību, latviešu

348valodu un citiem jautājumiem. 1997. - 1998.gadā tika īstenota

349pētījumu un rīcības programma "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību",

350kuras ietvaros tika organizētas grupu diskusijas, veikta valsts

351mēroga iedzīvotāju aptauja, masu saziņas līdzekļu satura analīze

352un organizētas četras novadu un viena starptautiska konference,

353lai analizētu pētījuma rezultātus. Pētījuma rezultātā tika iegūta

354vērtīga informācija par iedzīvotāju motivāciju iegūt Latvijas

355pilsonību un šķēršļiem pilsonības iegūšanas procesā.

35636. 2000. - 2001.gadā notika

357atkārtots pētījums "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību - 2000", kura

358mērķis bija noskaidrot iedzīvotāju attieksmes dinamiku kopš

359iepriekšējā pētījuma, kā arī padziļināti pētīt ar sabiedrības

360integrāciju saistītus jautājumus. Papildus iedzīvotāju aptaujai

361un masu saziņas līdzekļu satura analīzei, tika veikta arī

362naturalizēto pilsoņu aptauja, kuras ietvaros tika noskaidroti

363vairāki jautājumi, piemēram, vai Latvijas pilsonības iegūšana ir

364attaisnojusi uz sevi liktās cerības. Pētījumu rezultātā iegūto

365informāciju Naturalizācijas pārvalde izmanto, veidojot savu

366darbības un sabiedrības informēšanas stratēģiju.

36737. Naturalizācijas pārvaldē ir

368izveidots Eiropas standartiem atbilstošs valodas prasmes

369pārbaudes modelis. Valsts valodas prasmes pārbaude kā svarīga

370naturalizācijas procesa sastāvdaļa tika noteikta 1994. gada

37122.jūlijā, kad tika pieņemts Pilsonības likums. Tobrīd gatava

372parauga, kā veidot pārbaudi, nebija. Uzsākot naturalizācijas

373procesu, tika izstrādāts valodas prasmes pārbaudes 1.modelis,

374ievērojot Pilsonības likuma 20. pantu, kurš stingri reglamentē

375valodas prasmes pārbaudes saturu, daļēji arī formas. Ar Eiropas

376Padomes ekspertu-Nīderlandes Pārbaudes materiālu izstrādāšanas

377institūta (CITO) un Kembridžas universitātes Vietējo valodas

378eksaminācijas sindikātu (UCLES) atbalstu tika gūtas

379priekšzināšanas par valodas testēšanas teorētisko bāzi un

380praktisko darbu, kā rezultātā tika izveidots valodas prasmes

381pārbaudes 2. un 3. modelis. Tālākajā sadarbības gaitā UCLES

382eksperti analizēja 3. modeli un ieteica veikt nepieciešamās

383korekcijas. UCLES un Gētes institūta eksperti atzina, ka ir

384izveidots Eiropas standartiem atbilstošs valodas prasmes

385pārbaudes modelis, kurā visi uzdevumi ir ar praktisku vērtību

386ikdienas dzīvē, kas ir strukturāli un metodiski līdzsvarots un

387pilnībā atbilst Pilsonības likuma prasībām. Valsts valodas

388prasmes pārbaudes līmenis naturalizācijas vajadzībām ir definēts

389un noteikts kā Sliekšņa līmenis, pielīdzinot to Eiropas Padomes

390izstrādātajam trešajam valodas prasmes līmenim (Threshold

391level) un ALTE 2 līmenim.

39238. Tādējādi valodas prasmes

393pārbaudes līmenis naturalizācijas vajadzībām ir apzināti noteikts

394un saskaņots gan Latvijā (Latviešu valodas prasmes līmenis), gan

395arī pielīdzināts un saskaņots ar ALTE un Eiropas Padomes valodu

396prasmes līmeņiem. Šis Treshold level ir apzināts un

397zinātniski pamatoti noteikts. Valodas prasmju līmenis ir tāds,

398lai jebkurš cilvēks, dzīvojot Latvijā, ikdienā sastopoties ar

399reālo valodas vidi, varētu to apgūt. Tas nav arī pārāk zems, jo

400tas ļauj ikdienā sazināties un pildīt tās funkcijas, kuras nosaka

401pilsonība. Skaidri un nepārprotami noteiktais prasmju līmenis un

402korekti izstrādātais latviešu valodas prasmes pārbaudes saturs un

403process ļauj pamatot valodas prasmes pārbaudes objektivitāti un

404aizstāvēt Latvijā un starptautiskajās organizācijās valsts

405valodas prasmju pārbaudē naturalizācijai nepieciešamo valodas

406prasmju apjomu.

407Patvēruma

408meklētāju un bēgļu statuss Latvijā

40939. Ievērojot Komitejas 1995.gada

41026.jūlijā pieņemto ieteikumu un rekomendāciju 26.punktu, Latvija

411vēlētos sniegt papildus informāciju par patvēruma meklētāju un

412bēgļu tiesisko statusu Latvijā.

41340. 1997.gada 19.jūnijā Latvija

414ratificēja ANO 1951.gada konvenciju par bēgļa statusu un šīs

415konvencijas 1967.gada protokolu, formulējot šādas atrunas:

4161) saskaņā ar konvencijas 1.panta

417B. otro daļu Latvija uzskata par sev saistošu konvencijas 1.panta

418B. pirmās daļas (b) alternatīvu;

4192) visos gadījumos, kad konvencija

420paredz attiecināt uz bēgļiem vislabvēlīgākos nosacījumus, kas

421tiek attiecināti uz citu valstu pilsoņiem (pavalstniekiem),

422Latvija konvencijas normas interpretē tādējādi, ka uz bēgļiem

423netiek attiecinātas tiesības un privilēģijas, kas ir to valstu

424pilsoņiem (pavalstniekiem), ar kurām Latvija ir noslēgusi

425vienošanos muitas jautājumos, ekonomikas jautājumos, kā arī

426politiskās vai sociālās drošības jautājumos;

4273) saskaņā ar konvencijas 42.panta

428pirmo daļu Latvija neuzskata par sev saistošu konvencijas

4298.pantu;

4304) saskaņā ar konvencijas 42.panta

431pirmo daļu Latvija konvencijas 17.panta pirmo un otro daļu

432uzskata par ieteikumiem, nevis par saistošām normām;

4335) saskaņā ar konvencijas 42.panta

434pirmo daļu Latvija konvencijas 24.pantu uzskata par ieteikumiem,

435nevis par saistošām normām;

4366) saskaņā ar konvencijas 42.panta

437pirmo daļu, kas attiecas uz Konvencijas 26.pantu, Latvija patur

438sev tiesības sabiedrības interesēs noteikt dzīvesvietu atsevišķām

439bēgļu grupām;

4407) saskaņā ar konvencijas 42.panta

441pirmo daļu Latvija neuzskata par sev saistošu konvencijas

44234.pantu;

4438) saskaņā ar protokola VII panta

444pirmo daļu visas atrunas attiecībā uz konvenciju ir piemērojamas

445arī attiecībā uz protokolu.

44641. Šajā pašā datumā - 1997.gada

44719.jūnijā - tika pieņemts likums "Par patvēruma meklētājiem un

448bēgļiem Latvijas Republikā", kura mērķis ir saskaņā ar

449vispāratzītiem starptautiskiem cilvēktiesību principiem noteikt

450kārtību, kādā Latvijā tiek īstenotas personu tiesības saņemt

451patvērumu un iegūt bēgļa statusu, kā arī noteikt patvēruma

452meklētāja un bēgļa tiesības un pienākumus.

45342. Minētais likums paredz

454divpakāpju sistēmu patvēruma pieteikumu izskatīšanai - pirmā

455instance ir Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Bēgļu lietu

456centrs (Iekšlietu ministrija), apelācijas instance - Bēgļu lietu

457apelācijas padome, kas ir Tieslietu ministrijas pārraudzībā.

458Pieteikumu par bēgļa statusa piešķiršanu persona var iesniegt

459Valsts robežsardzes amatpersonai robežkontroles punktā pirms

460ieceļošanas Latvijas Republikā. Savukārt, ja persona jau atrodas

461Latvijas Republikā, pieteikumu var iesniegt Pilsonības un

462migrācijas lietu pārvaldes Bēgļu lietu centrā vai Valsts

463robežsardzes teritoriālajā struktūrvienībā. Pēc pieteikuma

464iesniegšanas notiek pārrunas ar patvēruma meklētāju, kā arī

465noskaidro viņa identitāti. Ja patvēruma meklētājs Latvijas

466Republikā uzturas nelegāli, pieteikuma izskatīšanas laikā viņš

467tiek izmitināts Patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā.

468Ikvienam patvēruma meklētājam tiek izsniegts patvēruma meklētāja

469personas dokuments, kas pieteikuma izskatīšanas laikā kalpo kā

470personu apliecinošs dokuments Latvijas Republikā. Pārrunas ar

471patvēruma meklētāju veic Valsts robežsardzes amatpersonas un

472iegūtos materiālus nosūta izskatīšanai Pilsonības un migrācijas

473lietu pārvaldes Bēgļu lietu centram. Pieteikums par bēgļa statusa

474piešķiršanu izskatāms un lēmums piešķirt bēgļa statusu vai

475atteikt tā piešķiršanu pieņemams trīs mēnešu laikā. Atsevišķos

476gadījumos, ja nepieciešams, pieteikuma izskatīšanas termiņu var

477pagarināt līdz sešiem mēnešiem.

47843. Sūdzību par Bēgļu lietu centra

479lēmumu Bēgļu lietu apelācijas padome izskata divu mēnešu laikā.

480Padomes lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams. Kad personai ir

481piešķirts bēgļa statuss, tai bez maksas tiek izsniegta pastāvīgās

482uzturēšanās atļauja, bēgļa ceļošanas dokuments. Ja bēglim nav

483citu iztikas avotu, pirmos 12 mēnešus bēglis saņem pabalstu, kas

484sedz ar dzīvošanu, uzturu, kā arī ar latviešu valodas apguvi

485saistītās izmaksas.

48644. Kopš minētā likuma pieņemšanas

487patvērumu Latvijā lūgušas 99 personas, bet bēgļa statuss

488piešķirts 8 personām.

48945. Tai pat laikā jāuzsver, ka

490šobrīd spēkā esošais likums "Par patvēruma meklētājiem un bēgļiem

491Latvijas Republikā" paredz tikai vienu iespēju - bēgļa statusa

492piešķiršanu personām, kuras jūt labi pamatotas bailes no

493vajāšanas savā izcelsmes valstī rases, reliģijas, tautības,

494politiskās pārliecības vai piederības kādai noteiktai sociālai

495grupai dēļ. Praksē daudz biežāki ir gadījumi, kad persona

496neatbilst Ženēvas konvencijā minētajiem kritērijiem bēgļa statusa

497saņemšanai, bet izraidīt uz izcelsmes valsti personu nav

498iespējams 1950.gada Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību

499aizsardzības konvencijā minēto iemeslu dēļ. Šī iemesla dēļ, kā

500arī ievērojot Eiropas komisijas rekomendācijas patvēruma jomā, ir

501izstrādāts Patvēruma likuma projekts. Likumprojekts šobrīd tiek

502izskatīts Saeimā un to ir plānots pieņemt līdz 2002.gada

5031.martam.

50446. Likumprojektā iekļauta iespēja

505piešķirt alternatīvo aizsardzību tām personām, kuras neatbilst

506Ženēvas konvencijā minētajiem kritērijiem bēgļa statusa

507saņemšanai, taču tām nepieciešama aizsardzība, jo mītnes zemē vai

508pilsonības valstī tām draud nāves sods vai miesas sods,

509spīdzināšana, necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās vai

510pazemojoša sodīšana, kā arī gadījumos, ja ārējo vai iekšējo

511bruņoto konfliktu dēļ tai ir nepieciešama aizsardzība un tā nevar

512atgriezties savas izcelsmes valstī. Lai nodrošinātu Eiropas

513cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas prasību

514ievērošanu, likumprojekts paredz, ka nepieciešama tiesneša

515sankcija, lai patvēruma meklētāju aizturētu policijas iecirknī

516vai robežkontroles punktā ilgāk par 72 stundām. Tāpat

517likumprojektā paredzēti šādi kritēriji: valstu atzīšana par drošu

518izcelsmes valsti; drošu trešo valsti; precizēta acīmredzami

519nepamatotu pieteikumu definīcija; kārtība, kādā šādi pieteikumi

520izskatāmi; pieteikuma par bēgļa statusa piešķiršanu izskatīšana,

521personai atrodoties robežkontroles punktā, personas garantijas

522šādas procedūras laikā; ģimenes vienotības principa ievērošana;

523garantijas nepilngadīgām personām bez pieaugušo pavadības

524patvēruma procedūrā.

52547. Nostiprinot Bēgļu lietu

526apelācijas padomes neatkarību, paredzēts, ka tās priekšsēdētāju

527un locekļus ieceļ Ministru kabinets. Likumprojektā uzsvērts, ka

528Bēgļu lietu apelācijas padomes priekšsēdētājs un tās locekļi

529savas kompetences ietvaros darbojas un lēmumus pieņem

530neatkarīgi.

531Efektīva

532tiesību aizsardzība

53348. Pakta 2.panta 3.daļas

534ievērošanu Latvijā nodrošina Satversme, kuras 92.pants noteic, ka

535"ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses

536taisnīgā tiesā.". Šis pats pants paredz, ka "nepamatota tiesību

537aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu

538atlīdzinājumu".

53949. Latvijā pastāvošā trīs līmeņu

540tiesu sistēma ir aprakstīta sākotnējā ziņojumā (43.paragrāfs).

5411996.gadā tika izveidota Satversmes tiesa, kuras uzdevums ir

542izskatīt likumu un citu normatīvu aktu atbilstību Satversmei, kā

543arī šo tiesību aktu atbilstību Latvijai saistošajiem

544starptautiskajiem līgumiem. Satversmes tiesa ir interpretējusi

545arī minēto Satversmes 92.pantu un ir atzinusi, ka nav

546nepieciešams īpašs likums, lai persona varētu izmantot tiesības

547uz atbilstīgu atlīdzinājumu savu tiesību nepamatota aizskāruma

548gadījumā, tādēļ šī persona var tieši griezties tiesā un īpaša

549likuma par atlīdzinājumu neesamība nevar būt par pamatu

550atteikumam pieņemt prasību par atlīdzinājumu izskatīšanai.

55150. 2000.gada 30.novembrī tika

552pieņemti grozījumi Satversmes tiesas likumā. Saskaņā ar šiem

553grozījumiem, kopš 2001.gada 1.jūlija personām ir tiesības

554iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā lietas ierosināšanai par

555likumu un Latvijas starptautisko līgumu atbilstību Satversmei,

556citu normatīvo aktu vai to daļu atbilstību augstāka juridiska

557spēka tiesību normām (aktiem), kā arī Latvijas nacionālo tiesību

558normu atbilstību tiem Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem

559līgumiem, kuri nav pretrunā ar Satversmi. Konstitucionālo sūdzību

560(pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura

561uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību

562norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai.

56351. Kopš izveidošanas 1996.gadā

564Satversmes tiesa ir izskatījusi vairākas lietas par Latvijas

565tiesību aktu atbilstību Latvijas starptautiskajām saistībām

566cilvēktiesību jomā, kā arī vairākos spriedumos Satversmes tiesa

567ir atsaukusies uz starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem,

568tai skaitā arī uz Paktu.

56952. Sekojot 1993.gada Vīnē

570notikušās ANO Pasaules konferences par cilvēktiesībām

571aicinājumam, Latvijā 1994.gadā tika izstrādāta valsts programma

572"Cilvēktiesību aizsardzība un veicināšana" un 1995.gadā tika

573izveidots Valsts cilvēktiesību birojs. Šis birojs tika izveidota

574kā neatkarīga cilvēktiesību aizsardzības iestāde un cilvēktiesību

575ombuds saskaņā ar "Parīzes principiem" (Principi, kas attiecas uz

576valsts cilvēktiesību aiz-sardzību un veicināšanas institūciju

577statusu un darbību).

57853. Valsts cilvēktiesību biroja

579statusu un darbības principus nosaka 1996.gada 5.decembrī

580pieņemtais likums "Par Valsts cilvēktiesību biroju". Saskaņā ar

581likuma 1.pantu Valsts cilvēktiesību birojs (turpmāk - VCTB) ir

582patstāvīga valsts iestāde, kas veicina cilvēktiesību ievērošanu

583Latvijā atbilstoši Satversmei un Latvijai saistošiem

584starptautiskajiem līgumiem cilvēktiesību jomā. Likuma 2.pantā ir

585definēti VCTB uzdevumi:

5861) sniegt sabiedrībai vispusīgu

587informāciju par cilvēktiesībām, kā arī veicināt šo tiesību

588atzīšanu un izprašanu;

5892) sniegt sabiedrībai vispusīgu

590informāciju par Latvijas normatīvajos aktos noteiktajām

591cilvēktiesībām, garantijām un pienākumiem;

5923) izskatīt jebkuru sūdzību par

593cilvēktiesību pārkāpumu;

5944) nekavējoties reaģēt uz

595cilvēktiesību pārkāpšanas faktiem, kā arī pēc savas iniciatīvas

596noskaidrot apstākļus, kas varētu radīt šādus pārkāpumus;

5975) pētīt situāciju cilvēktiesību

598ievērošanā valstī, it īpaši jomās, kas skar mazaizsargātās

599sabiedrības grupas;

6006) izstrādāt programmas

601cilvēktiesību ievērošanas sekmēšanai, kā arī koordinēt

602cilvēktiesību jomā izstrādāto citu valsts un pašvaldību

603institūciju un darba grupu sagatavoto programmu īstenošanu;

6047) veikt Latvijas tiesību normu

605analīzi, lai noskaidrotu to atbilstību Latvijai saistošiem

606starptautiskajiem līgumiem cilvēktiesību jomā;

6078) ne retāk kā reizi gadā sniegt

608Saeimai un Ministru kabinetam rakstveida ziņojumu par VCTB darbu

609un reizi ceturksnī - rakstveida pārskatu par aktuāliem

610cilvēktiesību jautājumiem.

61154. Saskaņā ar likumu, VCTB saņem

612un izskata iedzīvotāju rakstiskas sūdzības par iespējamiem

613cilvēktiesību pārkāpumiem, kā arī sniedz mutiskas konsultācijas.

614Tā 2000.gadā tika saņemtas 816 rakstiskas sūdzības un tika

615sniegtas 4347 mutiskas konsultācijas. Savukārt 2001.gadā VCTB ir

616saņēmis 969 rakstiskus iesniegumus un sniedzis 3939 mutiskas

617konsultācijas. Jāuzsver, ka 2000.gada 30.novembrī tika pieņemti

618grozījumi Satversmes tiesas likumā, saskaņā ar kuriem VCTB ir

619tiesības iesniegt pieteikumus Satversmes tiesā par likumu

620atbilstību Satversmei un starptautiskajiem līgumiem. VCTB jau ir

621iesniedzis 3 šādus pieteikumus.

62255. 2000.gada nogalē Valsts

623prezidentes kancelejā tika izveidota darba grupa, kuras uzdevums

624bija izvērtēt ombuda institūta ieviešanas nepieciešamību Latvijā,

625kā arī izstrādāt koncepciju šādai institūcijai. 2001.gada

62616.janvārī Valsts prezidentei tika iesniegta darba grupas

627izstrādātā koncepcija par ombuda institūcijas ieviešanu. Kā savā

628ziņojumā norāda darba grupa, sabiedrības uzticība ierēdniecībai,

629tiesībsargājošajām institūcijām un tiesām ir zema, līdz ar to

630iedzīvotāju un valsts vai pašvaldības institūciju konfliktu

631risināšana nav efektīva. Darba grupa piedāvāja vairākus problēmas

632risinājuma variantus, tai skaitā iespēju izveidot piecus dažādus

633ombudus, veidot ombudu uz jau esošā Valsts cilvēktiesību biroja

634bāzes u.c. Sabiedriskā diskusija par šiem jautājumiem joprojām

635turpinās, tādēļ neviens no darba grupas priekšlikumiem vēl nav

636ieviests.

63756. 2001.gada 2.jūnijā Latvijā

638notika konference "Valsts tiesībsarga (ombuda) institūcijas

639izveide Latvijā", kurā tika diskutēts par šiem jautājumiem.

6402001.gada aprīlī Latvijā ieradās starptautisko ekspertu darba

641grupa, kuras uzdevums bija izpētīt Latvijas cilvēktiesību

642aizsardzības mehānismus un izvērtēt izstrādāto koncepciju par

643iespēju izveidot ombuda institūciju Latvijā. Tika vērtēts arī

644Valsts cilvēktiesību biroja funkcijas un mandāts. Jāuzsver, ka

645starptautiskie eksperti, atzina, ka VCTB ir pilnvērtīgs

646cilvēktiesību aizsardzības ombuds. Pie tam VCTB ir pilnvērtīgs

647Starptautiskā Ombuda institūcijas biedrs. Praktiski visas no

648ekspertu sniegtajām rekomendācijām ir izpildītas (lai novērstu

649valsts institūciju funkciju pārklāšanos iedzīvotāju sūdzību

650izskatīšanas jomā ir izveidots koordinācijas mehānisms, izveidota

651VCTB mājas lapa, veikta VCTB iekšējā restrukturizācija un

652izveidota jauna Informācijas un sabiedrisko attiecību nodaļa,

653VCTB darbinieku braucieni uz lauku reģioniem, tāpat arī policijas

654izolatoru un psihoneiroloģisko slimnīcu apmeklējumi notiek

655nepārtraukti). VCTB 2001.gadā iesniegto sūdzību dinamika ir

656līdzīga 2000.gada dinamikai, kas liecina par iedzīvotāju

657uzticēšanos VCTB. 2002.gadā VCTB budžets ir palielināts par 10%,

658kas dos iespējas efektīvāk veikt VCTB funkcijas. Kā tālejošākus

659priekšlikumus eksperti piedāvāja vairākus variantus esošā tiesību

660aizsardzības mehānisma papildināšanai ar citām funkcijām, īpaši

661t.s. "sliktās administrācijas'' (maladministration) jomā.

662Vienlaikus tika uzsvērts, ka šādas pārmaiņas nevajadzētu

663sasteigt.

664PAKTA 3.

665PANTS

66657. Dzimumu līdztiesības jautājums

667konstitucionālā līmenī ir regulēts Satversmes 8.nodaļas "Cilvēka

668pamattiesības" 91.pantā, kurš noteic, ka "visi cilvēki Latvijā ir

669vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā", kā arī ka "cilvēka

670tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas". Minētie

671vienlīdzības un nediskriminācijas principi ir spēkā esoši jebkuru

672tiesību - pilsonisko, politisko, ekonomisko, sociālo, kultūras -

673īstenošanā. Bez tam, Latvijas tiesību sistēmas sastāvdaļa ir arī

6741979.gada konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas

675izskaušanu, kas Latvijai ir saistoša kopš 1992.gada 14.maija.

676Izpratnes par

677dzimumu līdztiesību vēsturiskā attīstība

67858. Latvijā sieviešu un vīriešu

679izturēšanās sociālo un kultūras modeļu izveidi noteikusi valsts

680vēsture un kultūra, uz kuru paliekošu iespaidu ir atstājuši

681dažādi Latvijas teritorijā pastāvējuši politiskie režīmi un

682dominējošās kultūras formas. Kā vislielāko iespaidu atstājušās ir

683jāmin Latvijas etnisko pamatiedzīvotāju tradicionālā kultūra,

684kristietības tradīcijas un kanoniskās tiesību normas, valstiskās

685neatkarības perioda starp I un II Pasaules karu demokrātijas un

686autoritārisma tradīcijas, padomju varas gadu kultūra un sievietes

687pozīcija sabiedrībā, kopš neatkarības atjaunošanas veidotās

688politiskās un sadzīves kultūras tradīcija.

68959. Latvijas etnisko

690pamatiedzīvotāju tradicionālā kultūras bāze ir patriarhāla

691zemnieku ģimene, kurā sieviete galvenokārt ieņem mātes lomu. Šajā

692kontekstā sieviete tiek īpaši cienīta un saņem privilēģijas,

693savukārt sabiedrības sociālajā struktūrā sieviete ieņem

694patriarhālajam ģimenes modelim raksturīgo pozīciju.

69560. Kristietības tradīcijas un

696kanonisko tiesību normu ietekme uz sievietes lomu sabiedrībā

697Latvijas teritorijā pamatā ir saistāmas ar katolicisma (Latgalē)

698un luterānisma (Kurzemē un Vidzemē), kas ir visizplatītākās

699konfesijas Latvijā, ietekmi. Tomēr padomju varas gados šī

700tradīcija ir zaudējusi lielāko savas ietekmes daļu.

70161. Demokrātijas tradīcijas un

702dzimumu līdztiesības tradīcijas Latvijas teritorijai atrodoties

703cariskās Krievijas sastāvā attīstījās salīdzinoši ātrāk, kas ir

704saistāms ar iedzīvotāju augstāku izglītības līmeni un dzīves

705standartu. Par šo ideju iesakņošanās sabiedrībā pirmajiem

706apliecinājumiem var uzskatīt abu dzimumu aktivitāti 1905.gada

707revolūcijas laikā un pilsoniskās sabiedrības veidošanās procesā

708līdz I Pasaules kara sākumam.

70962. Līdz ar valsts nodibināšanu

7101918.gadā sievietes ieguva vienlīdzīgas politiskās un pilsoniskās

711tiesības, kas arī tika plašos apmēros izmantotas gan

712demokrātijas, gan autoritārisma periodā.

71363. Padomju varas gados tika

714kultivēta brutāla vīrieša un sievietes vienlīdzības koncepcija,

715kas bieži vien noveda pie sociālo funkciju nepārdomātas

716vienādošanas neievērojot sievietes specifiskās fizioloģiskās un

717psiholoģiskās vajadzības. Lai gan šāda koncepcija balstījās un

718vispārēju sieviešu tiesību atzīšanu un ieviešanu dzīvē, tā bieži

719vien panāca pretēju, sievieti kā pilntiesīgu sabiedrības locekli

720degradējošu efektu.

72164. Kopš neatkarības atjaunošanas

7221991.gadā Latvijā lēnām mainās attieksme jautājumā par dzimuma

723līdztiesību. Sabiedrībai ir pieejami materiāli par feminisma

724kustību un par tādu sieviešu organizāciju, kustību, politisko

725partiju un apvienību darbību, kas saistīta ar stereotipu maiņu.

726Pamatā visi sabiedrības masu saziņas līdzekļi sabiedriskās domas

727attieksmē pret jautājumu par dzimumu līdztiesību pakāpeniski un

728arvien noteiktāk pauž stereotipu maiņu. Dzimumu līdztiesības

729jautājumu risinot, tiek piedāvāti dažādi savstarpējo attiecību

730modeļi, ir tolerantāks vērtējums šai problemātikai, arvien biežāk

731tiek akcentēta sievietes personiskā izvēle un tās nozīme.

732Tiesību akti,

733kas garantē dzimumu līdztiesību, un to piemērošanas prakse

73465. Latvijai nav raksturīgi

735tiesību akti, kas ietvertu sievietes diskriminējošas normas.

736Gluži otrādi, virknē spēkā esošo likumu un citu normatīvo aktu ir

737nostiprināts dzimumu diskriminācijas aizliegums. Jaunajā Darba

738likumā, kas stāsies spēka 2002.gada 1.jūnijā, ir iekļauta arī

739netiešās diskriminācijas definīcija un tās aizliegums. Saskaņā ar

740šī likuma 29.panta 4.daļu, "netieša diskriminācija pastāv, ja

741acīmredzami neitrāli noteikumi, kritēriji vai prakse rada

742nelabvēlīgas sekas ievērojami lielākai daļai viena dzimuma

743personu, izņemot gadījumus, kad šādi noteikumi, kritēriji vai

744prakse ir piemērota un nepieciešama un var tikt attaisnota ar

745objektīviem apstākļiem, kas nav saistīti ar dzimumu".

74666. Tāpat Latvija ir veikusi

747nepieciešamos pasākumus, lai novērstu dzimumu nevienlīdzību

748politiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Nepastāv ne aktīvo, ne pasīvo

749vēlēšanu tiesību ierobežojumi attiecībā uz personas dzimumu.

750Izvēloties vietu, kur piedalīties Saeimas vai vietējo pašvaldību

751vēlēšanās, sieviete nav saistīta ar saviem vīriešu kārtas ģimenes

752locekļiem vai to dzīves vietu - tiesības izvēlēties vēlēšanu

753vietu personām ir vienlīdzīgas neatkarīgi no to dzimuma. Saeimas

754vēlēšanu likums noteic ka Saeimas vēlēšanās persona var balsot

755jebkurā vēlēšanu iecirknī visā valstī. Vietējo pašvaldību

756vēlēšanās persona pēc sava ieskata var vēlēt tās pašvaldības

757teritorijā, kur tā ir pierakstīta vai kur atrodas tās likumā

758noteiktajā kārtībā reģistrēts nekustamais īpašums. Personai, kura

759vēlēšanu dienā nekur nav pierakstīta, ir tiesības vēlēt tās

760pašvaldības administratīvajā teritorijā, kur bija tās pēdējā

761pieraksta vieta.

76267. Kā liecina Centrālās vēlēšanu

763komisijas sniegtie dati par sieviešu dalību Saeimas un vietējo

764pašvaldību vēlēšanās, sievietes aktīvi izmanto savas tiesības

765tikt ievēlētām (skat.tabulu).

76668. Latvijas tiesību akti neparedz

767nekādus ierobežojumus sievietēm piedalīties valsts politikas

768formulēšanā un ieņemt valsts amatus, kā arī izpildīt visas valsts

769funkcijas visos valsts pārvaldes līmeņos. Kopš 1999.gada augusta

770augstākā valsts amatpersona, tai skaitā valsts bruņoto spēku

771augstākais vadonis, ir sieviete. Jāmin, ka V.Vīķe -Freiberga pēc

772statistiskas datiem kopš ievēlēšanas ir bijusi populārākā

773politiķe valstī. Sievietes ir pārstāvētas arī Latvijas

774izpildvaras galvenajā institūcijā - Ministru kabinetā. Arī

775tiesībām ieņemt amatus valsts civildienestā nepastāv nekādi

776ierobežojumi atkarībā no pretendenta dzimuma.

77769. Latvijā tiesības uz darbu kā

778neatņemamas tiesības sievietēm tiek garantētas tāpat kā

779vīriešiem. Latvijas Darba likumu kodeksa 1.pantā ir noteikts, ka

780"Latvijas Republikā fiziskajām personām darba tiesiskajās

781attiecībās nodrošināta līdztiesība neatkarīgi no rases, ādas

782krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas

783pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās un mantiskā

784stāvokļa". Savukārt jau iepriekš minētais Darba likums paredz, ka

785ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem

786un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu

787darba samaksu. Šīm tiesībām ir jābūt nodrošinātām bez jebkādas

788tiešas vai netiešas diskriminācijas - neatkarīgi no personas

789rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās,

790politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās

791izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem.

792Šo tiesību nodrošināšanai ir noteikts arī aizliegums sodīt

793darbinieku vai citādi tieši vai netieši radīt viņam nelabvēlīgas

794sekas tāpēc, ka darbinieks darba tiesisko attiecību ietvaros

795pieļaujamā veidā izmanto savas tiesības.

79670. Darba likumu kodeksā nav

797noteiktas prasības darbinieku atlases kritērijiem. Savukārt Darba

798likumā ir iekļauts aizliegums dzimuma diskriminācijai, veicot

799darbinieku atlasi. Ir noteikts, ka darba sludinājums nedrīkst

800attiekties tikai uz vīriešiem vai tikai uz sievietēm, izņemot

801gadījumu, kad piederība pie noteikta dzimuma ir attiecīgā darba

802veikšanas vai attiecīgās nodarbošanās objektīvs un pamatots

803priekšnoteikums.

80471. Latvijas tiesību aktos nav

805ietvertas atšķirīgas iespējas sievietēm un vīriešiem izvirzīties

806amatā. Karjeras iespēju privātajā sektorā neierobežošanas pēc

807dzimuma pazīmes regulē, vadoties pēc atšķirīgas attieksmes

808aizlieguma principa. Savukārt Valsts civildienesta likumā ir

809noteikta pretendentu atbilstības ierēdņa amatam pārbaudes kārtība

810un izvirzāmās prasības, kas neietver dzimumu diskriminējošas

811prasības. Ierēdņa tiesībās ietilpst pieteikšanās konkursam uz

812vakantajiem augstākas kvalifikācijas kategorijas ierēdņu amatiem,

813kā arī piedalīties apmācību programmās, lai iegūtu amata

814pienākumu pildīšanai nepieciešamās iemaņas un prasmes. Pēc Valsts

815Civildienesta pārvaldes sniegtās informācijas kopumā sieviešu un

816vīriešu procentuālā attiecība valsts civildienestā uz 2000.gada

81731.decembri ir 60% sieviešu un 40% vīriešu un šī ir lielākā

818vīriešu un sieviešu īpatsvara atšķirība kopš civildienesta

819ieviešanas valstī.

82072. Tabulā norādīts statistikas

821datu apkopojums par sieviešu un vīriešu nodarbinātību ne tikai

822valsts institūcijās, bet arī visās tautsaimniecības,

823tirdzniecības, ražošanas un pakalpojumu sfērās.

824Nodarbināto

825iedzīvotāju sadalījums pēc dzimuma un pamata darba vietas

826ekonomiskās darbības veida 2001.gadā(tūkst. cilv.)

82773. Saskaņā ar Izglītības likumu

828Latvijā izglītības iegūšanas iespējas nav atkarīgas no personas

829dzimuma. Latvijā nepastāv dalīta meiteņu un zēnu izglītība, un

830spēkā esošie tiesību akti to arī neparedz. Šī iemesla dēļ Latvijā

831nepastāv dažādas kvalitātes skolas, skolu telpu, iekārtu un

832pedagogu pieejamība zēniem un meitenēm ir vienlīdzīga. Tā kā

833uzņemšanas noteikumi mācību iestādēs neparedz nekādus uzņemšanas

834ierobežojumus atkarībā no dzimuma un uzņemšana mācību iestādēs

835norisinās konkursa kārtībā vai vadoties pēc audzēkņa dzīves

836vietas, meitenēm ir pieejamas jebkuras specialitātes apgūšana gan

837profesionālās izglītības mācību centros, gan koledžās un

838augstskolās.

839Veiktie

840pasākumi dzimumu līdztiesības veicināšanai

84174. Kopš 1999.gada janvāra

842Labklājības ministrijas Sociālās politikas attīstības

843departaments ir atbildīgā struktūrvienība, kura koordinē dzimumu

844līdztiesības jautājumus valstī. 2000.gadā tika izveidota

845Sabiedrības integrācijas un dzimumu līdztiesības nodaļa. Dzimumu

846līdztiesības jautājumu koordinatora galvenie uzdevumi ir

847koordinēt dzimumu līdztiesības jautājumus Labklājības ministrijā

848un sadarboties ar citām valsts institūcijām, kā arī

849nevalstiskajām organizācijām; organizēt seminārus, vākt un

850apkopot materiālus par dzimumu līdztiesības jautājumiem un

851attīstības tendencēm šajā jomā; sadarboties ar starptautiskajām

852organizācijām un to ekspertiem jautājumos, kas attiecas uz

853dzimumu līdztiesību; sagatavot priekšlikumus un projektus

854saistībā ar dzimumu līdztiesības jautājumiem.

85575. 2001.gada 16.oktobrī Ministru

856kabinetā tika pieņemta Dzimumu līdztiesības īstenošanas

857koncepcija, kurā ir ietverti galvenie rīcības virzieni dzimumu

858līdztiesības jautājumu risināšanai. Tie ir institucionālā

859mehānisma izveidošana, ierēdņu apmācība un sabiedrības

860informēšana par dzimumu līdztiesības jautājumiem, tiesību normu

861pilnveidošana dzimumu līdztiesības jomā un šī procesa

862pārraudzīšana.

86376. Sievietes Latvijā iesaistās

864dzimumu līdztiesības problēmu risināšanā gan tieši, gan netieši.

865Šā jautājuma izskatīšanai tiek organizētas konferences.

866Rakstnieces, filozofes, aktrises, uzņēmējas un politiskās

867darbinieces publiski izsakot savus uzskatus un attieksmi pret

868dzīvi apliecina sievietes garīgās, intelektuālās spējas un

869uzskatu dažādību dzimumu līdztiesības jautājumā. 2000.gada maijā

870notika pirmā nacionālā konference "Sievietes un vīrieši -

871sadarbība un konkurence".

87277. Latvijas divos valsts

873televīzijas un divos komerctelevīzijas kanālos ziņu dienestos,

874kultūras un mākslas raidījumos, ģimenes programmās strādājošo

875žurnālistu vidū lielākā daļa ir sievietes. Abu veidu televīzijas

876kanālos veidotajos raidījumos, kas domāti ģimenēm, akcentētas abu

877vecāku līdzvērtīgas rūpes par ģimeni, vienlīdzīgas iespējas

878profesionālās karjeras veidošanā. Arī Latvijas valsts radio un

879komercraidstacijās sagatavotajās pārraidēs nav jūtama sieviešu un

880vīriešu īpaša pretstatīšana, vērojams, ka uzsvērtas tiek

881sievietes profesionālās īpašības un viņas karjeras izaugsmes

882iespējas. Aizvien biežāk, runājot par sabiedriskiem jautājumiem,

883radio raidījumos kā vērtība tiek atzītas sievietes tiesības uz

884brīvu personisku izvēli.

88578. Kopš Latvijas sākotnējā

886ziņojuma par Pakta izpildi iesniegšanas Latvijas tiesas

887vairākkārt ir piemērojušas ANO 1979.gada 18.decembra konvenciju

888par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, lai izlemtu

889jautājumu par diskrimināciju dzimuma dēļ fakta esamību. Piemēram,

890atsaucoties uz minēto 1979.gada konvenciju, Satversmi un Darba

891likumu kodeksu, tiesa secināja, ka atteikums pieņemt sievieti

892darbā par uzraudzi cietumā, pamatojoties uz to, ka kandidāte ir

893sieviete un ka uzrauga darbs saistīts ar smagiem fiziskiem

894apstākļiem un specifiskām prasībām, ir kandidātes pamattiesību

895brīvi izvēlēties nodarbošanos un darba vietu pārkāpums. Citā

896gadījumā tiesa atzina, ka zemākas darba algas noteikšana

897sievietei, salīdzinājumā ar citiem darbiniekiem, kas ir vīrieši,

898nav savienojama ar diskriminācijas aizliegumu un tiesībām saņemt

899vienlīdzīgu samaksu par vienlīdzīgu darbu. Šāda tiesu prakse

900liecina, ka dzimumu līdztiesība tik būtiskā jomā kā darba

901tiesiskās attiecības tiek garantēta ne tikai tiesību aktu

902tekstos, bet arī tiesu praksē, kas nodrošina vienlīdzības

903principa reālu piemērošanu.

904PAKTA 4.

905PANTS

90679. Pakta 4.pantā paredzētā

907situācija tiek regulēta 1992.gada likumā "Par izņēmuma stāvokli".

908Saskaņā ar šo likumu, Ministru kabinets var izsludināt ārkārtas

909stāvokli, ja valsti apdraud ārējais ienaidnieks vai valstī vai

910tās daļā izcēlušies vai draud izcelties iekšēji nemieri, kas

911apdraud pastāvošo valsts iekārtu. Likumā noteikts, ka par

912ārkārtas stāvokļa izsludināšanu 24 stundu laikā paziņo Saeimai,

913un, ja tā 48 stundu laikā šo stāvokli neapstiprina, tad tas ir

914atceļams. Izņēmuma stāvoklis var tikt izsludināts uz noteiktu

915laiku, kas nav ilgāks par 6 mēnešiem, un par izņēmuma stāvokļa

916pasludināšanas faktu un iemesliem ir jāinformē Apvienoto Nāciju

917Organizācijas Ģenerālsekretāru.

91880. Minētais likums paredz, ka

919izsludinot izņēmuma stāvokli, var noteikt šādus

920ierobežojumus:

9211) īpašu iebraukšanas un

922izbraukšanas režīmu, kā arī pārvietošanās ierobežojumus;

9232) pastiprinātu sabiedriskās

924kārtības sargāšanu un atsevišķu objektu apsardzību;

9253) aizliegumu organizēt sapulces,

926mītiņus, ielu gājienus un demonstrācijas, kā arī citus masu

927pasākumus;

9284) streiku aizliegumu;

9295) transportlīdzekļu kustības

930ierobežojumus un transportlīdzekļu apskati.

931Ja izņēmuma stāvoklis izsludināts

932tādēļ, ka valstī vai tās daļā ir izcēlušies vai draud izcelties

933iekšēji nemieri, papildus iepriekš minētajiem var noteikt arī

934šādus ierobežojumus:

9351) noteikt komandanta stundu;

9362) cenzēt masu informācijas

937līdzekļus vai apturēt to izdošanu, uzlikt arestu masu

938informācijas līdzekļu produkcijai, tās izgatavošanas un

939pavairošanas līdzekļiem;

9403) apturēt politisko partiju un

941citu sabiedrisko organizāciju darbību, ja tās liek šķēršļus

942izņēmuma stāvokļa realizēšanai;

9434) pārbaudīt personu dokumentus,

944bet, ja ir ziņas, ka personu rīcībā ir ieroči, - izdarīt šo

945personu un tām piederošā īpašuma apskati;

9465) aizliegt vai ierobežot ieroču,

947stipri iedarbīgu ķīmisko un indīgo vielu un alkoholisko dzērienu

948pārdošanu, kā arī uz laiku izņemt fiziskajām un juridiskajām

949personām ieročus, stipri iedarbīgas ķīmiskās un indīgās vielas un

950alkoholiskos dzērienus;

9516) izraidīt no apvidus, rajona vai

952pilsētas, kur izsludināts izņēmuma stāvoklis, sabiedriskās

953kārtības pārkāpējus, kas nav šā apvidus, rajona vai pilsētas

954pastāvīgie iedzīvotāji.

95581. Likums "Par izņēmuma stāvokli"

956garantē svarīgāko cilvēktiesību ievērošanu izņēmuma stāvokļa

957laikā, nosakot, ka izņēmuma stāvokļa pasākumi jāveic tikai tādā

958apmērā, kāds nepieciešams situācijas normalizēšanai, un ka

959izņēmuma stāvoklis nevar būt par pamatu valsts varas un pārvaldes

960institūciju pilnvaru, politisko partiju, sabiedrisko

961organizāciju, cilvēka tiesību un brīvību ierobežošanai apvidos,

962rajonos vai pilsētās, kur izņēmuma stāvoklis nav izsludināts.

963Kriminālā un administratīvā tiesvedība izņēmuma stāvokļa gadījumā

964tiek īstenota Latvijas kriminālprocesa un administratīvā procesa

965likumos noteiktajā kārtībā, un ir aizliegts izveidot īpašas

966izmeklēšanas un tiesu institūcijas. Bez tam, likums paredz, ka

967izņēmuma stāvokļa pasākumiem ir jāatbilst Latvijas Republikas

968starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā.

96982. Izņēmuma stāvokļa

970izsludināšana neatceļ to likumu darbību, kuri reglamentē fiziskā

971spēka, speciālo līdzekļu un šaujamieroču pielietošanu pret

972fiziskajām personām. Par likumu pārkāpumiem un izņēmuma stāvokļa

973ļaunprātīgu izmantošanu amatpersonas un citas personas sauc pie

974kriminālās, administratīvās un disciplinārās atbildības likumā

975noteiktajā kārtībā. Uzraudzību pār likumu ievērošanu izņēmuma

976stāvokļa laikā realizē Latvijas Republikas ģenerālprokurors un

977viņam pakļautie prokurori.

97883. Jāuzsver, ka Latvijā kopš

979neatkarības atjaunošanas vēl ne reizi nav izsludināts izņēmuma

980stāvoklis.

981PAKTA

184. Satversmes 89.pantā noteikts,

2ka "valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo

3Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem

4līgumiem". Savukārt Satversmes 116.pantā definēti pieļaujamie

5Satversmē aizsargāto cilvēktiesību ierobežojumi. Saskaņā ar šo

6pantu, personas tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un

7korespondences neaizskaramību, tiesības brīvi pārvietoties

8Latvijas teritorijā un brīvi izvēlēties dzīvesvietu, tiesības

9brīvi izbraukt no Latvijas, tiesības uz vārda un uzskatu brīvību

10un tiesības brīvi iegūt un izplatīt informāciju, tiesības uz

11biedrošanās un sapulču brīvību, tiesības brīvi izvēlēties

12nodarbošanos un tiesības streikot var tikt ierobežotas likumā

13paredzētos gadījumos ar mērķi aizsargāt citu personu tiesības,

14demokrātisku valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un

15tikumību. Minētais Satversmes pants paredz, ka uz šo nosacījumu

16pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.

1785. Papildus 116.pantam,

18Satversmes 105.pants pieļauj ierobežojumus arī tiesībām uz

19īpašumu. Šis pants paredz, ka "ikvienam ir tiesības uz īpašumu.

20Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma

21tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma

22piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai

23izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu

24atlīdzību.".

2586. Krimināllikuma 78.pantā

26paredzēta atbildība par nacionālās un rasu vienlīdzības

27pārkāpšanu un cilvēktiesību ierobežošanu. Saskaņā ar šo pantu par

28darbību, kas apzināti vērsta uz nacionālā vai rasu naida vai

29nesaticības izraisīšanu, kā arī par apzinātu personas ekonomisko,

30politisko vai sociālo tiesību tiešu vai netiešu ierobežošanu vai

31tiešu vai netiešu priekšrocību radīšanu personai atkarībā no tās

32rases vai nacionālās piederības soda ar brīvības atņemšanu uz

33laiku līdz trim gadiem vai ar naudas sodu līdz sešdesmit

34minimālajām mēnešalgām. Par tādu pašu darbību, ja tā saistīta ar

35vardarbību, krāpšanu vai draudiem, kā arī tad, ja to izdarījusi

36personu grupa vai valsts amatpersona, vai uzņēmuma

37(uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas atbildīgs darbinieks, soda

38ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit

39gadiem.

403.DAĻA

41PAKTA 6.

42PANTS

4387. Satversmes 93.pantā noteikts,

44ka "ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums.". Šīs tiesības

45aizsargā Krimināllikums, kas paredz atbildību par citas personas

46tīšu prettiesisku nonāvēšanu.

4788. 1998.gadā pieņemtā

48Krimināllikuma 37.pantā bija paredzēts, ka "nāves sodu -

49nošaušanu var piespriest vienīgi par slepkavību sevišķi

50pastiprinošos apstākļos. Nāves sods nav piemērojams personām,

51kuras līdz nozieguma izdarīšanai nav sasniegušas astoņpadsmit

52gadu vecumu, un sievietēm.".

5389. 1999. gada 1.jūnijā Latvijai

54kļuva saistošs 1950.gada Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību

55aizsardzības konvencijas 6.protokols, kas paredz nāves soda

56atcelšanu. Lai nodrošinātu Latvijas tiesību aktu atbilstību šim

57Protokolam, Krimināllikuma 37.pantā tika izdarīti grozījumi, kas

58paredz, ka "nāvessods piemērojams vienīgi tad, ja noziegums

59izdarīts kara laikā.". Jāuzsver, ka jau 1996.gadā tika

60pasludināts moratorijs nāves sodiem. Pēdējo reizi nāvessods

61Latvijā tika izpildīts 1996.gada 26.janvārī personai, kas bija

62notiesāta par 9 Kriminālkodeksā paredzēto noziegumu izdarīšanu,

63tai skaitā par slepkavību.

6490. Bez tam, ir sagatavots

65likumprojekts "Grozījumi Krimināllikumā", kas saskaņo Pakta

662.fakultatīvā protokola par nāvessoda atcelšanu normas un

67Krimināllikuma normas par nāves soda atcelšanu, lai īstenotu

68protokolā noteikto aizliegumu piemērot nāves sodu. Patlaban

69likumprojekts iesniegts Saeimā.

7091. Tādējādi uzskatāms par

71izpildītu Komitejas 1995.gada 26.jūlijā pieņemto ieteikumu un

72rekomendāciju 22.punkts.

73PAKTA 7.

74PANTS

7592. Satversmes 95.pantā noteikts,

76ka spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša

77izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta, kā arī nevienu nedrīkst

78pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam. Kopš

791992.gada 14.maija Latvijai ir saistoša ANO 1984.gada 10.decembra

80konvencija pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu

81vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos.

8293. 1997.gada 11.decembrī tika

83ratificēta arī Eiropas Padomes 1987.gada 26.novembra konvencija

84par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai cilvēka cieņu pazemojošas

85rīcības vai soda novēršanu un šīs konvencijas protokoli.

86Spēkā esošie

87tiesību akti, kas definē spīdzināšanu vai cietsirdīgu vai cieņu

88pazemojošu apiešanos un kas paredz atbildību par šādām

89darbībām

9094. Skaidrojumu jēdzienam

91"spīdzināšana" ir sniegusi Augstākā tiesa savā 1993.gada 1.martā

92pieņemtajā plēnuma lēmumā "Par krimināllikumu piemērošanu lietās

93par tīšu miesas bojājumu nodarīšanu", norādot, ka "ar mocīšanu

94jāsaprot darbības, kas, vainīgajam to apzinoties, sagādā otrai

95personai sevišķi stipras sāpes, fiziskas vai morālas ciešanas

96(piemēram, ilgstoša atstāšana bez ēdiena, dzēriena, siltuma, kā

97arī novietošana vai atstāšana citos veselībai kaitīgos

98apstākļos), savukārt ar spīdzināšanu jāsaprot tādas darbības,

99kuras, vainīgajam to apzinoties, raksturo vairākkārtīga vai

100ilgstoša sevišķu sāpju vai ciešanu sagādāšana cietušajam

101(piemēram, pēršana ar rīkstēm, knaibīšana, iedarbošanās ar

102termiskiem faktoriem, durstīšana ar asiem priekšmetiem u.tml.)".

103Jāuzsver, ka Latvijai saistošie starptautiskie līgumi ir Latvijas

104tiesību sistēmas sastāvdaļa, tādēļ arī 1984.gada konvencijā pret

105spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu

106pazemojošu apiešanos sniegtā jēdziena "spīdzināšna" definīcija ir

107tieši piemērojama Latvijā.

10895. Vairākos spēkā esošos tiesību

109aktos ir nostiprināts spīdzināšanas aizliegums. Pārskats par šiem

110tiesību aktiem sniegts šī ziņojuma 100.-108.paragrāfos.

11196. Savukārt Krimināllikums paredz

112atbildību par noziegumiem, kas saistīti ar vardarības

113pielietošanu vai spīdzināšanu - Krimināllikuma 74.pants paredz,

114ka par kara noziegumiem, t.i., par Latvijai saistošos

115starptautiskajos līgumos aizliegtu kara vešanas noteikumu un

116paražu pārkāpšanu, kas izpaudusies okupētās teritorijas

117civiliedzīvotāju, ķīlnieku un karagūstekņu slepkavošanā,

118spīdzināšanā, aplaupīšanā, aizvešanā vai norīkošanā piespiedu

119darbos, neattaisnojamā pilsētu un citu objektu postīšanā, sods ir

120mūža ieslodzījums vai brīvības atņemšana uz laiku no trīs līdz

121divdesmit gadiem.

12297. Krimināllikuma 125.pantā un

123126.pantā paredzēta atbildība par tīša smaga vai vidēja smaguma

124miesas bojājuma nodarīšanu, ja tam bijis mocīšanas vai

125spīdzināšanas raksturs. 125.pantā paredzēta brīvības atņemšana uz

126laiku no trīs līdz divpadsmit gadiem, savukārt 126.pantā -

127brīvības atņemšana uz laiku līdz astoņiem gadiem. Saskaņā ar

128Krimināllikuma 130.pantu "Tīšs viegls miesas bojājums" par

129sistemātisku sišanu, kam ir spīdzināšanas raksturs, vai citāda

130veida spīdzināšanu, ja šīm darbībām nav bijušas 125.pantā vai

131126.pantā paredzētās sekas, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku

132līdz trim gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar

133naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām.

13498. Krimināllikuma 317.pants par

135kriminālsodāmu atzīst dienesta pilnvaru pārsniegšanu - tīšas

136valsts amatpersonas darbības, kas acīmredami pārsniedz valsts

137amatpersonai ar likumu vai uzliktu uzdevumu piešķirto tiesību un

138pilnvaru robežas, ja šīs darbības radījušas būtisku kaitējumu

139valsts varai vai pārvaldes kārtībai vai ar likumu aizsargātām

140personas tiesībām un interesēm. Iespējamais sods ir brīvības

141atņemšana uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar naudas sodu līdz

142simt minimālajām mēnešalgām. Savukārt par tādām pašām darbībām,

143ja tās izraisījušas smagas sekas vai ja tās saistītas ar

144vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, vai ja tās izdarītas

145mantkārīgā nolūkā, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz

146desmit gadiem vai ar naudas sodu līdz divsimt minimālajām

147mēnešalgām.

148Spīdzināšanas

149vai cietsirdīgas vai cilvēka cieņu pazemojošas apiešanās

150aizliegums specifiskās jomās

15199. Latvijā spēkā esošos tiesību

152aktos ir nostiprināts princips, kas aizliedz kā pierādījumu

153izmantot liecību, kas iegūta spīdzinot nopratināmo personu.

154100. Tā Kriminālprocesa kodeksa

15519.pantā noteikts, ka lietas apstākļu noskaidrošanai var izmantot

156tikai tos pierādījumus, kas iegūti, pārbaudīti un novērtēti

157kodeksā noteiktajā kārtībā. Saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa

15849.pantu pierādījumi krimināllietā ir jebkuri fakti, uz kuru

159pamata izziņas iestāde, prokurors, tiesnesis un tiesa likumā

160noteiktā kārtībā nosaka Krimināllikumā paredzētā noziedzīgā

161nodarījuma sastāva pazīmju esamību vai neesamību, šo nodarījumu

162izdarījušās personas vainu un citus apstākļus, kam ir nozīme

163lietas pareizā izlemšanā. Šos faktus konstatē ar liecinieku

164liecībām, cietušā liecībām, aizdomās turētā liecībām, apsūdzētā

165liecībām, eksperta atzinumu, lietiskiem pierādījumiem,

166izmeklēšanas un tiesu protokoliem un citiem dokumentiem.

167Operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas par faktiem, arī

168ziņas, kas fiksētas ar tehnisku līdzekļu palīdzību, drīkst

169izmantot kā pierādījumu tikai tad, ja tās iespējams pārbaudīt

170šajā kodeksā noteiktajā procesuālajā kārtībā.

171101. Saskaņā ar Krimināllikuma

172294.pantā noteikto par piespiešanu dot liecību nopratināšanā, ja

173tā saistīta ar vardarbību, vardarbības piedraudējumu, ņirgāšanos

174par nopratināmo vai izdarīta citādā veidā un ja to izdarījis

175pirmstiesas izmeklēšanas izdarītājs, paredzēta brīvības atņemšana

176uz laiku līdz desmit gadiem. Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas

177sniegto informāciju, laika posmā no 1995.gada tikai 2001.gadā ir

178reģistrēts viens Krimināllikuma 294.pantā paredzētais

179nodarījums.

180102. Krimināllikuma XXV nodaļas

181"Noziedzīgi nodarījumi militārajā dienestā" 338.pants "Vardarbība

182pret padoto" noteic atbildību par tīša vidēja smaguma miesas

183bojājuma nodarīšanu padotajam, kā arī par citām darbībām, kurām

184ir spīdzināšanas raksturs. Sods par šādām darbībām ir brīvības

185atņemšana uz laiku līdz astoņiem gadiem. Saskaņā ar Iekšlietu

186ministrijas sniegto informāciju laikā kopš 1995.gada tikai

1872001.gadā ir reģistrēta un arī atklāta trīs Krimināllikuma

188338.pantā paredzēto noziegumu izdarīšana. Saskaņā ar 340.pantu

189persona ir saucama pie kriminālatbildības par militārpersonas

190piekaušanu vai spīdzināšanu. Maksimālais sods par šādām darbībām,

191ja tās saistītas ar smaga miesas bojājuma nodarīšanu, ir brīvības

192atņemšana uz laiku no trim līdz divpadsmit gadiem. Tabulā ir

193sniegts pārskats par reģistrētajiem un atklātajiem Krimināllikuma

194340.pantā paredzētajiem noziegumiem:

195103. Likumā "Par policiju"

196noteikts, ka policijas darbinieks nedrīkst veikt vai atbalstīt

197nekādu darbību, kas saistīta ar spīdzināšanu vai citādu

198cietsirdīgu, necilvēcīgu, cieņu pazemojošu apiešanos un sodīšanu.

199Neviens policijas darbinieks nedrīkst atsaukties uz augstākas

200personas rīkojumu vai tādiem izņēmuma apstākļiem kā karastāvoklis

201vai kara draudi, draudi nacionālajai drošībai, valsts iekšējā

202politiskā nestabilitāte vai uz ārkārtējiem apstākļiem, lai

203attaisnotu spīdzināšanu vai citādi cietsirdīgu, necilvēcīgu vai

204cieņu pazemojošu apiešanos un sodīšanu. Tāpat likumā norādīts, ka

205par prettiesisku rīcību policijas darbinieks ir atbildīgs likumā

206un dienesta reglamentā noteiktajā kārtībā. Arī policijas

207darbinieku dienesta instrukcijās ir iekļautas normas, kas

208aizliedz nehumānu vai cieņu pazemojošu izturēšanos.

209Disciplinārreglamentā noteikta darbinieku disciplinārā atbildība

210par dažādiem dienesta disciplīnas pārkāpumiem. Par personāla

211dienesta pilnvaru ievērošanu ir personīgi atbildīgi

212struktūrvienību priekšnieki.

213104. Sodu izpildes likums noteic,

214ka izpildot jebkura veida kriminālsodu, ir nodrošināmas likumā

215noteiktās garantijas pret spīdzināšanu un necilvēcīgu vai

216pazemojošu soda piemērošanu notiesātajai personai; jāievēro, ka

217soda izpildes mērķis nav sagādāt fiziskas ciešanas vai pazemot

218cilvēka cieņu, vai izstumt viņu no sabiedrības. Nav pieļaujama

219notiesāto diskriminācija atkarībā no rases, tautības, valodas,

220dzimuma, sociālā un mantiskā stāvokļa, politiskajiem uzskatiem,

221reliģiskās pārliecības un citiem kritērijiem, likuma priekšā visi

222notiesātie ir vienlīdzīgi.

223105. Izglītības likumā ir definēti

224pedagoga un izglītojamo pienākumi un tiesības. Tā likuma 51.pantā

225noteikts, ka pedagoga pienākums, cita starpā, ir ievērot

226profesionālās ētikas normas, ievērot bērna tiesības, kā arī būt

227atbildīgam par savu darbu, tā metodēm, paņēmieniem un

228rezultātiem. Savukārt 55.pants paredz izglītojamo tiesības mācību

229un audzināšanas procesā brīvi izteikt un aizstāvēt savas domas un

230uzskatus, tiesības uz dzīvībai un veselībai drošiem apstākļiem

231izglītības iestādē un tās organizētajos pasākumos u.c. Šīs normas

232attiecas uz visām izglītības iestādēm, tai skaitā arī uz

233speciālajām izglītības iestādēm, kas nodrošina vispārējo darba

234praktisko iemaņu un profesionālās ievirzes izglītību

235izglītojamajiem ar garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem un

236speciālām vajadzībām.

237106. Saskaņā ar Krimināllikuma

23866.pantu un 1993.gada likumu "Par audzinoša rakstura piespiedu

239līdzekļu piemērošanu nepilngadīgajiem" tiesa, ievērojot

240noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas īpašus apstākļus un par vainīgā

241personību iegūtās ziņas, kas mīkstina viņa atbildību, var

242nepilngadīgo atbrīvot no piespriestā soda, nosakot audzinoša

243rakstura piespiedu līdzekļus. Viens no iespējamajiem līdzekļiem

244ir nepilngadīgā ievietošana mācību un pāraudzināšanas iestādē jeb

245sociālās korekcijas izglītības iestādē, kas ir vispārējās

246izglītības iestāde, kura īsteno sociālās vai pedagoģiskās

247korekcijas izglītības programmas, nodrošinot izglītības ieguvi

248vai pilnveidojot tās ieguves kvalitāti, veicot pedagoģisko darbu

249ar nelabvēlīgu ģimeņu bērniem, kā arī nepilngadīgajiem

250likumpārkāpējiem. Šo iestāžu darbu regulē iepriekšminētais

251Izglītības likums, tai skaitā arī minētie panti par pedagoga un

252izglītojamā tiesībām un pienākumiem.

253107. 1997.gada Ārstniecības likumā

254noteikts, ka pacientam ir tiesības uz kvalitatīvu, laipnu un

255cieņpilnu ārstēšanu un aprūpi. Ārstniecības likumā īpaši

256uzsvērts, ka arī personām ar psihiskiem traucējumiem un psihiskām

257slimībām ir jānodrošina visas pilsoņa, politiskās, ekonomiskās un

258sociālās tiesības, kuras paredz likums un ka psihiskie traucējumi

259vai psihiskā slimība nedrīkst būt par iemeslu cilvēka

260diskriminācijai. Likums arī paredz, ka psihiski slimajiem ir

261tiesības saņemt medicīnisko palīdzību un aprūpi tādā kvalitātē,

262kāda atbilst pieņemtajiem vispārējās medicīnas standartiem.

263108. Savukārt Krimināllikuma

paredz atbildību par apzināti nelikumīgu personas

1ievietošanu psihiatriskajā slimnīcā. Iespējamais sods par šādām

2darbībām ir brīvības atņemšana uz laiku līdz diviem gadiem vai

3arests, vai naudas sods līdz četrdesmit minimālajām mēnešalgām,

4atņemot tiesības uz zināmu nodarbošanos uz laiku līdz pieciem

5gadiem. Laika posmā no 1995.gada nav reģistrēts neviens

6Krimināllikuma 155.pantā paredzētais noziegums.

7109. 2001.gada 19.decembrī

8Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā par Tieslietu

9ministrijas ar 2001.gada 9.maija rīkojumu apstiprināto "Pagaidu

10noteikumu par aizdomās turēto, apsūdzēto, tiesājamo un notiesāto

11personu turēšanas kārtību izmeklēšanas cietumos" atbilstību

12Satversmes 95.pantam (spīdzināšanas, necilvēcīgas vai cieņu

13pazemojošas apiešanās aizliegums) un 111.pantam (tiesības uz

14veselību un garantētu medicīniskās palīdzības minimumu). Saskaņā

15ar konstitucionālās sūdzības iesniedzēju viedokli, noteiktais

16pārtikas sūtījumu un pienesumu aizliegums ir pretrunā ar

17minētajiem Satversmes pantiem. Savā spriedumā Satversmes tiesa

18atzina, ka minēto "Izmeklēšanas cietumu iekšējās kārtības

19noteikumu" daļa par pārtikas sūtījumu un pienesumu aizliegumu ir

20pretrunā ar Satversmi.

21Pasākumi

22spīdzināšanas, cietsirdīgas vai cilvēka cieņu pazemojošas

23apiešanās izskaušanai; izglītība un apmācība

24110. Persona, kas kļuvusi par

25spīdzināšanas upuri, ir tiesīga pieprasīt kompensāciju saskaņā ar

26Kriminālprocesa kodeksa 101.pantu, kas paredz, ka persona, kurai

27ar noziedzīgu nodarījumi ir nodarīti materiāli zaudējumi,

28krimināllietas ietvaros var pieteikt civilprasību pret apsūdzēto

29vai personu, kas ir materiāli atbildīga par apsūdzētā darbību.

30Šis pats pants arī paredz, ka personai, kas nav pieteikusi

31civilprasību krimināllietā, kā arī personai, kuras civilprasība

32nav izskatīta tāpēc, ka krimināllieta izbeigta vai taisīts

33attaisnojošs spriedums, ir tiesība to pieteikt civilprocesuālā

34kārtībā.

35111. Savukārt Civillikums paredz

36personai, kuras darbība ir bijusi prettiesiska un nodarījusi

37otrai personai miesas bojājumus, pienākumu atlīdzināt cietušajai

38personai ārstēšanās izdevumus. Cietušai personai ir tiesības

39prasīt atlīdzināt arī neiegūto peļņu. Ja cietusī persona ir

40kļuvusi darba nespējīga vai tikusi sakropļota, vainīgai personai

41papildus jākompensē arī peļņa, ko cietusī persona būtu ieguvusi

42nākotnē, kā arī jāsniedz atlīdzība par sakropļojumu.

43112. Civillikumā arī noteikts, ka

44personai, kas ir vainīga otras personas nāvē, ir pienākums

45atlīdzināt mirušā mantiniekiem ārstēšanās un apbedīšanas

46izdevumus. Bez tam, Civillikums paredz vainīgās personas

47pienākumu izmaksāt atlīdzību personām, kuras uzturējis

48mirušais.

49113. Kopš Latvijas neatkarības

50atjaunošanas 1991.gadā izglītības iestādēs tiek pievērsta arvien

51lielāka uzmanība apmācībai cilvēktiesību jomā. Cilvēktiesību

52pamatkurss, tai skaitā arī normas par spīdzināšanas un

53necilvēcīgas apiešanās aizliegumu, ir iekļauts Latvijas

54Universitātes, Latvijas Policijas akadēmijas mācību

55programmās.

56114. Latvijas Policijas akadēmijas

57studentiem informācija par normām, kas aizliedz spīdzināšanu,

58tiek sniegta vairākos studiju kursos. Kursā "Pratināšanas

59taktika" tiek detalizēti skaidrots par spīdzināšanas un jebkādas

60citas fiziskās vai psihiskās vardarbības nepieļaujamību. Kursā

61"Aizturēšanas un aresta taktika" tiek iekļauts skaidrojums par

62fiziskā spēka un šaujamieroču pielietošanas pieļaujamību tikai un

63vienīgi, lai pārvarētu aizturamā vai arestējamā pretestību. Kursā

64"Kriminālmeklēšana" tiek izskaidrotas operatīvās darbības likuma

65norma, kura aizliedz veikt jebkuras operatīvās darbības pasākumus

66un lietot jebkādus līdzekļus, ja tie apdraud cilvēka dzīvību un

67veselību. Kursā "Profesionālā fiziskā sagatavošana" cita starpā

68tiek apskatītas arī 1984.gada ANO konvencijas pret spīdzināšanu

69un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošo

70apiešanos un sodīšanu normu praktiskās īstenošanas formas,

71piemēram, lai ievērotu pastāvošās tiesību aktu prasības šajos

72jautājumos, pirms studiju kursa apgūšanas par speciālo līdzekļu

73pielietošanu likumpārkāpēja aizturēšanā, studentiem obligāti tiek

74izskaidrotas šo līdzekļu pielietošanas tiesiskās prasības,

75nepieļaujot cilvēka cieņu pazemojošu un cietsirdīgu, neadekvātu

76rīcību no policijas darbinieka puses. Kursos "Kriminālsodu

77izpildes tiesības" un "Policijas tiesības" tiek apskatītas

78policijas, ieslodzījuma vietu darbinieku un robežsargu tiesības

79un pienākumi, akcentējot pienākumu ievērot katras personas

80cilvēktiesības.

81115. Valsts policijas mācību

82iestādēs, kā arī struktūrvienībās personāla mācību programmu,

83dienesta apmācību un kvalifikācijas paaugstināšanas programmu

84neatņemama sastāvdaļa ir policijas darbinieku informēšana un

85izglītošana par dienesta pilnvarām, nopratināšanas, aizturēšanas

86un arestēšanas procesuālo kārtību, fiziska spēka, speciālo

87līdzekļu un ieroču nepamatotas pielietošanas un cietsirdīgas,

88nehumānas vai cilvēka cieņu pazemojošas izturēšanās

89nepieļaujamību.

90116. Kopš 1999.gada Latvijas

91Policijas akadēmijā un Valsts policijas skolā ieviests mācību

92priekšmets "Policija un cilvēktiesības", kur mācību programmā ir

93iekļauti jautājumi, kas saistīti ar spīdzināšanas, cietsirdīgas

94vai cilvēka cieņu pazemojošas apiešanās izskaušanu dienesta

95darbā. Katru gadu ar Valsts policijas priekšnieka pavēli tiek

96noteiktas apmācības dienesta vietās (2 reizes mēnesī), kur mācību

97programmā ir iekļauti iepriekšminētie jautājumi ar konkrētu

98praksē sastopamu gadījumu apspriešanu un diskusijas ar VCTB

99darbiniekiem.

100117. Valsts robežsargu darbinieku

101sagatavošanu darbam uz robežas un profesionālo izglītošanu

102nodrošina Rēzeknes robežsargu skola, kuras mācību programmas

103ietvaros studenti apgūst spēkā esošo tiesību aktu -

104Administratīvo pārkāpumu kodeksa, Krimināllikuma, Kriminālprocesa

105kodeksa - prasības, tai skaitā arī attiecībā uz rīcību aizturot,

106arestējot vai pratinot personas.

107Medicīnisko un

108zinātnisko eksperimentu aizliegums

109118. Latvija ir parakstījusi gan

1101997.gada 4.aprīļa Eiropas Padomes konvenciju par cilvēktiesību

111un cilvēka cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā, gan šīs

112konvencijas 1998.gada 12.janvāra protokolu, kas aizliedz cilvēku

113klonēšanu. Abi šie dokumenti patlaban tiek apspriesti Saeimā un

114paredzama to ratifikācija tuvākajā laikā.

115119. Krimināllikuma 139.pants

116paredz atbildību par dzīva vai miruša cilvēka audu vai orgānu

117nelikumīgu izņemšanu to izmantošanai medicīnā, ja to izdarījusi

118ārstniecības persona. Iespējamais sods par šādām darbībām ir

119brīvības atņemšana uz laiku līdz pieciem gadiem, atņemot tiesības

120nodarboties ar ārstniecību uz laiku līdz pieciem gadiem.

121120. Saskaņā ar Ārstniecības

122likumu ir izveidota un darbojas Centrālā medicīnas ētikas

123komiteja, kas ir ir koleģiāla konsultatīva institūcija, kas

124izskata uz sociālajām problēmām attiecināmos biomedicīniskā

125progresa ētikas - morāles un tikumības vērtību un normu kopums

126biomedicīnā, kas attiecināms uz cilvēktiesību un cilvēka cieņas

127aizsardzību ģenētiskajos, dzimuma atlases, transplantācijas un

128citos zinātniskajos pētījumos - jautājumos. Šis komitejas

129uzdevums, cita starpā, ir sadarbībā ar Latvijas medicīniskās

130izglītības iestādēm veicināt medicīnas ētikas jautājumu

131iekļaušanu minēto iestāžu sociālās medicīnas, psiholoģijas un

132saskarsmes mācību programmās, konsultēt valsts pārvaldes

133institūcijas, pašvaldības, ārstniecības un medicīniskās

134izglītības iestādes, kā arī citas institūcijas par minēto iestāžu

135un institūciju izdoto normatīvo aktu atbilstību medicīnas ētikas

136normām, kā arī izskatīt jebkuru fizisku vai juridisku personu

137sūdzības un iesniegumus un pēc ārstniecības iestāžu un

138ārstniecības personu profesionālo biedrību medicīnas ētikas

139komiteju pieprasījuma sniegt atzinumus, ievērojot

140konfidencialitāti, biomedicīniskā progresa ētikas jomā.

141121. 1992.gada Zinātniskās

142darbības likums noteic, ka zinātniekam ir pienākums pārtraukt

143zinātniskos pētījumus, ja tie, pēc zinātnieka atzinuma, var radīt

144draudus cilvēcei, sabiedrībai vai dabai, un informēt par to

145sabiedrību. Likums paredz Latvijas Zinātnes padomes izveidošanu,

146kuras viens no uzdevumiem ir izstrādāt zinātniskās pētniecības

147ētikas kritērijus.

148PAKTA