5. pants

184. Satversmes 89.pantā noteikts,

2ka "valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo

3Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem

4līgumiem". Savukārt Satversmes 116.pantā definēti pieļaujamie

5Satversmē aizsargāto cilvēktiesību ierobežojumi. Saskaņā ar šo

6pantu, personas tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un

7korespondences neaizskaramību, tiesības brīvi pārvietoties

8Latvijas teritorijā un brīvi izvēlēties dzīvesvietu, tiesības

9brīvi izbraukt no Latvijas, tiesības uz vārda un uzskatu brīvību

10un tiesības brīvi iegūt un izplatīt informāciju, tiesības uz

11biedrošanās un sapulču brīvību, tiesības brīvi izvēlēties

12nodarbošanos un tiesības streikot var tikt ierobežotas likumā

13paredzētos gadījumos ar mērķi aizsargāt citu personu tiesības,

14demokrātisku valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un

15tikumību. Minētais Satversmes pants paredz, ka uz šo nosacījumu

16pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.

1785. Papildus 116.pantam,

18Satversmes 105.pants pieļauj ierobežojumus arī tiesībām uz

19īpašumu. Šis pants paredz, ka "ikvienam ir tiesības uz īpašumu.

20Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma

21tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma

22piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai

23izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu

24atlīdzību.".

2586. Krimināllikuma 78.pantā

26paredzēta atbildība par nacionālās un rasu vienlīdzības

27pārkāpšanu un cilvēktiesību ierobežošanu. Saskaņā ar šo pantu par

28darbību, kas apzināti vērsta uz nacionālā vai rasu naida vai

29nesaticības izraisīšanu, kā arī par apzinātu personas ekonomisko,

30politisko vai sociālo tiesību tiešu vai netiešu ierobežošanu vai

31tiešu vai netiešu priekšrocību radīšanu personai atkarībā no tās

32rases vai nacionālās piederības soda ar brīvības atņemšanu uz

33laiku līdz trim gadiem vai ar naudas sodu līdz sešdesmit

34minimālajām mēnešalgām. Par tādu pašu darbību, ja tā saistīta ar

35vardarbību, krāpšanu vai draudiem, kā arī tad, ja to izdarījusi

36personu grupa vai valsts amatpersona, vai uzņēmuma

37(uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas atbildīgs darbinieks, soda

38ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit

39gadiem.

403.DAĻA

41PAKTA 6.

42PANTS

4387. Satversmes 93.pantā noteikts,

44ka "ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums.". Šīs tiesības

45aizsargā Krimināllikums, kas paredz atbildību par citas personas

46tīšu prettiesisku nonāvēšanu.

4788. 1998.gadā pieņemtā

48Krimināllikuma 37.pantā bija paredzēts, ka "nāves sodu -

49nošaušanu var piespriest vienīgi par slepkavību sevišķi

50pastiprinošos apstākļos. Nāves sods nav piemērojams personām,

51kuras līdz nozieguma izdarīšanai nav sasniegušas astoņpadsmit

52gadu vecumu, un sievietēm.".

5389. 1999. gada 1.jūnijā Latvijai

54kļuva saistošs 1950.gada Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību

55aizsardzības konvencijas 6.protokols, kas paredz nāves soda

56atcelšanu. Lai nodrošinātu Latvijas tiesību aktu atbilstību šim

57Protokolam, Krimināllikuma 37.pantā tika izdarīti grozījumi, kas

58paredz, ka "nāvessods piemērojams vienīgi tad, ja noziegums

59izdarīts kara laikā.". Jāuzsver, ka jau 1996.gadā tika

60pasludināts moratorijs nāves sodiem. Pēdējo reizi nāvessods

61Latvijā tika izpildīts 1996.gada 26.janvārī personai, kas bija

62notiesāta par 9 Kriminālkodeksā paredzēto noziegumu izdarīšanu,

63tai skaitā par slepkavību.

6490. Bez tam, ir sagatavots

65likumprojekts "Grozījumi Krimināllikumā", kas saskaņo Pakta

662.fakultatīvā protokola par nāvessoda atcelšanu normas un

67Krimināllikuma normas par nāves soda atcelšanu, lai īstenotu

68protokolā noteikto aizliegumu piemērot nāves sodu. Patlaban

69likumprojekts iesniegts Saeimā.

7091. Tādējādi uzskatāms par

71izpildītu Komitejas 1995.gada 26.jūlijā pieņemto ieteikumu un

72rekomendāciju 22.punkts.

73PAKTA 7.

74PANTS

7592. Satversmes 95.pantā noteikts,

76ka spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša

77izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta, kā arī nevienu nedrīkst

78pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam. Kopš

791992.gada 14.maija Latvijai ir saistoša ANO 1984.gada 10.decembra

80konvencija pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu

81vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos.

8293. 1997.gada 11.decembrī tika

83ratificēta arī Eiropas Padomes 1987.gada 26.novembra konvencija

84par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai cilvēka cieņu pazemojošas

85rīcības vai soda novēršanu un šīs konvencijas protokoli.

86Spēkā esošie

87tiesību akti, kas definē spīdzināšanu vai cietsirdīgu vai cieņu

88pazemojošu apiešanos un kas paredz atbildību par šādām

89darbībām

9094. Skaidrojumu jēdzienam

91"spīdzināšana" ir sniegusi Augstākā tiesa savā 1993.gada 1.martā

92pieņemtajā plēnuma lēmumā "Par krimināllikumu piemērošanu lietās

93par tīšu miesas bojājumu nodarīšanu", norādot, ka "ar mocīšanu

94jāsaprot darbības, kas, vainīgajam to apzinoties, sagādā otrai

95personai sevišķi stipras sāpes, fiziskas vai morālas ciešanas

96(piemēram, ilgstoša atstāšana bez ēdiena, dzēriena, siltuma, kā

97arī novietošana vai atstāšana citos veselībai kaitīgos

98apstākļos), savukārt ar spīdzināšanu jāsaprot tādas darbības,

99kuras, vainīgajam to apzinoties, raksturo vairākkārtīga vai

100ilgstoša sevišķu sāpju vai ciešanu sagādāšana cietušajam

101(piemēram, pēršana ar rīkstēm, knaibīšana, iedarbošanās ar

102termiskiem faktoriem, durstīšana ar asiem priekšmetiem u.tml.)".

103Jāuzsver, ka Latvijai saistošie starptautiskie līgumi ir Latvijas

104tiesību sistēmas sastāvdaļa, tādēļ arī 1984.gada konvencijā pret

105spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu

106pazemojošu apiešanos sniegtā jēdziena "spīdzināšna" definīcija ir

107tieši piemērojama Latvijā.

10895. Vairākos spēkā esošos tiesību

109aktos ir nostiprināts spīdzināšanas aizliegums. Pārskats par šiem

110tiesību aktiem sniegts šī ziņojuma 100.-108.paragrāfos.

11196. Savukārt Krimināllikums paredz

112atbildību par noziegumiem, kas saistīti ar vardarības

113pielietošanu vai spīdzināšanu - Krimināllikuma 74.pants paredz,

114ka par kara noziegumiem, t.i., par Latvijai saistošos

115starptautiskajos līgumos aizliegtu kara vešanas noteikumu un

116paražu pārkāpšanu, kas izpaudusies okupētās teritorijas

117civiliedzīvotāju, ķīlnieku un karagūstekņu slepkavošanā,

118spīdzināšanā, aplaupīšanā, aizvešanā vai norīkošanā piespiedu

119darbos, neattaisnojamā pilsētu un citu objektu postīšanā, sods ir

120mūža ieslodzījums vai brīvības atņemšana uz laiku no trīs līdz

121divdesmit gadiem.

12297. Krimināllikuma 125.pantā un

123126.pantā paredzēta atbildība par tīša smaga vai vidēja smaguma

124miesas bojājuma nodarīšanu, ja tam bijis mocīšanas vai

125spīdzināšanas raksturs. 125.pantā paredzēta brīvības atņemšana uz

126laiku no trīs līdz divpadsmit gadiem, savukārt 126.pantā -

127brīvības atņemšana uz laiku līdz astoņiem gadiem. Saskaņā ar

128Krimināllikuma 130.pantu "Tīšs viegls miesas bojājums" par

129sistemātisku sišanu, kam ir spīdzināšanas raksturs, vai citāda

130veida spīdzināšanu, ja šīm darbībām nav bijušas 125.pantā vai

131126.pantā paredzētās sekas, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku

132līdz trim gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar

133naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām.

13498. Krimināllikuma 317.pants par

135kriminālsodāmu atzīst dienesta pilnvaru pārsniegšanu - tīšas

136valsts amatpersonas darbības, kas acīmredami pārsniedz valsts

137amatpersonai ar likumu vai uzliktu uzdevumu piešķirto tiesību un

138pilnvaru robežas, ja šīs darbības radījušas būtisku kaitējumu

139valsts varai vai pārvaldes kārtībai vai ar likumu aizsargātām

140personas tiesībām un interesēm. Iespējamais sods ir brīvības

141atņemšana uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar naudas sodu līdz

142simt minimālajām mēnešalgām. Savukārt par tādām pašām darbībām,

143ja tās izraisījušas smagas sekas vai ja tās saistītas ar

144vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, vai ja tās izdarītas

145mantkārīgā nolūkā, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz

146desmit gadiem vai ar naudas sodu līdz divsimt minimālajām

147mēnešalgām.

148Spīdzināšanas

149vai cietsirdīgas vai cilvēka cieņu pazemojošas apiešanās

150aizliegums specifiskās jomās

15199. Latvijā spēkā esošos tiesību

152aktos ir nostiprināts princips, kas aizliedz kā pierādījumu

153izmantot liecību, kas iegūta spīdzinot nopratināmo personu.

154100. Tā Kriminālprocesa kodeksa

15519.pantā noteikts, ka lietas apstākļu noskaidrošanai var izmantot

156tikai tos pierādījumus, kas iegūti, pārbaudīti un novērtēti

157kodeksā noteiktajā kārtībā. Saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa

15849.pantu pierādījumi krimināllietā ir jebkuri fakti, uz kuru

159pamata izziņas iestāde, prokurors, tiesnesis un tiesa likumā

160noteiktā kārtībā nosaka Krimināllikumā paredzētā noziedzīgā

161nodarījuma sastāva pazīmju esamību vai neesamību, šo nodarījumu

162izdarījušās personas vainu un citus apstākļus, kam ir nozīme

163lietas pareizā izlemšanā. Šos faktus konstatē ar liecinieku

164liecībām, cietušā liecībām, aizdomās turētā liecībām, apsūdzētā

165liecībām, eksperta atzinumu, lietiskiem pierādījumiem,

166izmeklēšanas un tiesu protokoliem un citiem dokumentiem.

167Operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas par faktiem, arī

168ziņas, kas fiksētas ar tehnisku līdzekļu palīdzību, drīkst

169izmantot kā pierādījumu tikai tad, ja tās iespējams pārbaudīt

170šajā kodeksā noteiktajā procesuālajā kārtībā.

171101. Saskaņā ar Krimināllikuma

172294.pantā noteikto par piespiešanu dot liecību nopratināšanā, ja

173tā saistīta ar vardarbību, vardarbības piedraudējumu, ņirgāšanos

174par nopratināmo vai izdarīta citādā veidā un ja to izdarījis

175pirmstiesas izmeklēšanas izdarītājs, paredzēta brīvības atņemšana

176uz laiku līdz desmit gadiem. Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas

177sniegto informāciju, laika posmā no 1995.gada tikai 2001.gadā ir

178reģistrēts viens Krimināllikuma 294.pantā paredzētais

179nodarījums.

180102. Krimināllikuma XXV nodaļas

181"Noziedzīgi nodarījumi militārajā dienestā" 338.pants "Vardarbība

182pret padoto" noteic atbildību par tīša vidēja smaguma miesas

183bojājuma nodarīšanu padotajam, kā arī par citām darbībām, kurām

184ir spīdzināšanas raksturs. Sods par šādām darbībām ir brīvības

185atņemšana uz laiku līdz astoņiem gadiem. Saskaņā ar Iekšlietu

186ministrijas sniegto informāciju laikā kopš 1995.gada tikai

1872001.gadā ir reģistrēta un arī atklāta trīs Krimināllikuma

188338.pantā paredzēto noziegumu izdarīšana. Saskaņā ar 340.pantu

189persona ir saucama pie kriminālatbildības par militārpersonas

190piekaušanu vai spīdzināšanu. Maksimālais sods par šādām darbībām,

191ja tās saistītas ar smaga miesas bojājuma nodarīšanu, ir brīvības

192atņemšana uz laiku no trim līdz divpadsmit gadiem. Tabulā ir

193sniegts pārskats par reģistrētajiem un atklātajiem Krimināllikuma

194340.pantā paredzētajiem noziegumiem:

195103. Likumā "Par policiju"

196noteikts, ka policijas darbinieks nedrīkst veikt vai atbalstīt

197nekādu darbību, kas saistīta ar spīdzināšanu vai citādu

198cietsirdīgu, necilvēcīgu, cieņu pazemojošu apiešanos un sodīšanu.

199Neviens policijas darbinieks nedrīkst atsaukties uz augstākas

200personas rīkojumu vai tādiem izņēmuma apstākļiem kā karastāvoklis

201vai kara draudi, draudi nacionālajai drošībai, valsts iekšējā

202politiskā nestabilitāte vai uz ārkārtējiem apstākļiem, lai

203attaisnotu spīdzināšanu vai citādi cietsirdīgu, necilvēcīgu vai

204cieņu pazemojošu apiešanos un sodīšanu. Tāpat likumā norādīts, ka

205par prettiesisku rīcību policijas darbinieks ir atbildīgs likumā

206un dienesta reglamentā noteiktajā kārtībā. Arī policijas

207darbinieku dienesta instrukcijās ir iekļautas normas, kas

208aizliedz nehumānu vai cieņu pazemojošu izturēšanos.

209Disciplinārreglamentā noteikta darbinieku disciplinārā atbildība

210par dažādiem dienesta disciplīnas pārkāpumiem. Par personāla

211dienesta pilnvaru ievērošanu ir personīgi atbildīgi

212struktūrvienību priekšnieki.

213104. Sodu izpildes likums noteic,

214ka izpildot jebkura veida kriminālsodu, ir nodrošināmas likumā

215noteiktās garantijas pret spīdzināšanu un necilvēcīgu vai

216pazemojošu soda piemērošanu notiesātajai personai; jāievēro, ka

217soda izpildes mērķis nav sagādāt fiziskas ciešanas vai pazemot

218cilvēka cieņu, vai izstumt viņu no sabiedrības. Nav pieļaujama

219notiesāto diskriminācija atkarībā no rases, tautības, valodas,

220dzimuma, sociālā un mantiskā stāvokļa, politiskajiem uzskatiem,

221reliģiskās pārliecības un citiem kritērijiem, likuma priekšā visi

222notiesātie ir vienlīdzīgi.

223105. Izglītības likumā ir definēti

224pedagoga un izglītojamo pienākumi un tiesības. Tā likuma 51.pantā

225noteikts, ka pedagoga pienākums, cita starpā, ir ievērot

226profesionālās ētikas normas, ievērot bērna tiesības, kā arī būt

227atbildīgam par savu darbu, tā metodēm, paņēmieniem un

228rezultātiem. Savukārt 55.pants paredz izglītojamo tiesības mācību

229un audzināšanas procesā brīvi izteikt un aizstāvēt savas domas un

230uzskatus, tiesības uz dzīvībai un veselībai drošiem apstākļiem

231izglītības iestādē un tās organizētajos pasākumos u.c. Šīs normas

232attiecas uz visām izglītības iestādēm, tai skaitā arī uz

233speciālajām izglītības iestādēm, kas nodrošina vispārējo darba

234praktisko iemaņu un profesionālās ievirzes izglītību

235izglītojamajiem ar garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem un

236speciālām vajadzībām.

237106. Saskaņā ar Krimināllikuma

23866.pantu un 1993.gada likumu "Par audzinoša rakstura piespiedu

239līdzekļu piemērošanu nepilngadīgajiem" tiesa, ievērojot

240noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas īpašus apstākļus un par vainīgā

241personību iegūtās ziņas, kas mīkstina viņa atbildību, var

242nepilngadīgo atbrīvot no piespriestā soda, nosakot audzinoša

243rakstura piespiedu līdzekļus. Viens no iespējamajiem līdzekļiem

244ir nepilngadīgā ievietošana mācību un pāraudzināšanas iestādē jeb

245sociālās korekcijas izglītības iestādē, kas ir vispārējās

246izglītības iestāde, kura īsteno sociālās vai pedagoģiskās

247korekcijas izglītības programmas, nodrošinot izglītības ieguvi

248vai pilnveidojot tās ieguves kvalitāti, veicot pedagoģisko darbu

249ar nelabvēlīgu ģimeņu bērniem, kā arī nepilngadīgajiem

250likumpārkāpējiem. Šo iestāžu darbu regulē iepriekšminētais

251Izglītības likums, tai skaitā arī minētie panti par pedagoga un

252izglītojamā tiesībām un pienākumiem.

253107. 1997.gada Ārstniecības likumā

254noteikts, ka pacientam ir tiesības uz kvalitatīvu, laipnu un

255cieņpilnu ārstēšanu un aprūpi. Ārstniecības likumā īpaši

256uzsvērts, ka arī personām ar psihiskiem traucējumiem un psihiskām

257slimībām ir jānodrošina visas pilsoņa, politiskās, ekonomiskās un

258sociālās tiesības, kuras paredz likums un ka psihiskie traucējumi

259vai psihiskā slimība nedrīkst būt par iemeslu cilvēka

260diskriminācijai. Likums arī paredz, ka psihiski slimajiem ir

261tiesības saņemt medicīnisko palīdzību un aprūpi tādā kvalitātē,

262kāda atbilst pieņemtajiem vispārējās medicīnas standartiem.

263108. Savukārt Krimināllikuma