5. pants

84. Satversmes 89.pantā noteikts,

ka "valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo

Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem

līgumiem". Savukārt Satversmes 116.pantā definēti pieļaujamie

Satversmē aizsargāto cilvēktiesību ierobežojumi. Saskaņā ar šo

pantu, personas tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un

korespondences neaizskaramību, tiesības brīvi pārvietoties

Latvijas teritorijā un brīvi izvēlēties dzīvesvietu, tiesības

brīvi izbraukt no Latvijas, tiesības uz vārda un uzskatu brīvību

un tiesības brīvi iegūt un izplatīt informāciju, tiesības uz

biedrošanās un sapulču brīvību, tiesības brīvi izvēlēties

nodarbošanos un tiesības streikot var tikt ierobežotas likumā

paredzētos gadījumos ar mērķi aizsargāt citu personu tiesības,

demokrātisku valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un

tikumību. Minētais Satversmes pants paredz, ka uz šo nosacījumu

pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.

85. Papildus 116.pantam,

Satversmes 105.pants pieļauj ierobežojumus arī tiesībām uz

īpašumu. Šis pants paredz, ka "ikvienam ir tiesības uz īpašumu.

Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma

tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma

piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai

izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu

atlīdzību.".

86. Krimināllikuma 78.pantā

paredzēta atbildība par nacionālās un rasu vienlīdzības

pārkāpšanu un cilvēktiesību ierobežošanu. Saskaņā ar šo pantu par

darbību, kas apzināti vērsta uz nacionālā vai rasu naida vai

nesaticības izraisīšanu, kā arī par apzinātu personas ekonomisko,

politisko vai sociālo tiesību tiešu vai netiešu ierobežošanu vai

tiešu vai netiešu priekšrocību radīšanu personai atkarībā no tās

rases vai nacionālās piederības soda ar brīvības atņemšanu uz

laiku līdz trim gadiem vai ar naudas sodu līdz sešdesmit

minimālajām mēnešalgām. Par tādu pašu darbību, ja tā saistīta ar

vardarbību, krāpšanu vai draudiem, kā arī tad, ja to izdarījusi

personu grupa vai valsts amatpersona, vai uzņēmuma

(uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas atbildīgs darbinieks, soda

ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit

gadiem.

3.DAĻA

PAKTA 6.

PANTS

87. Satversmes 93.pantā noteikts,

ka "ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums.". Šīs tiesības

aizsargā Krimināllikums, kas paredz atbildību par citas personas

tīšu prettiesisku nonāvēšanu.

88. 1998.gadā pieņemtā

Krimināllikuma 37.pantā bija paredzēts, ka "nāves sodu -

nošaušanu var piespriest vienīgi par slepkavību sevišķi

pastiprinošos apstākļos. Nāves sods nav piemērojams personām,

kuras līdz nozieguma izdarīšanai nav sasniegušas astoņpadsmit

gadu vecumu, un sievietēm.".

89. 1999. gada 1.jūnijā Latvijai

kļuva saistošs 1950.gada Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas 6.protokols, kas paredz nāves soda

atcelšanu. Lai nodrošinātu Latvijas tiesību aktu atbilstību šim

Protokolam, Krimināllikuma 37.pantā tika izdarīti grozījumi, kas

paredz, ka "nāvessods piemērojams vienīgi tad, ja noziegums

izdarīts kara laikā.". Jāuzsver, ka jau 1996.gadā tika

pasludināts moratorijs nāves sodiem. Pēdējo reizi nāvessods

Latvijā tika izpildīts 1996.gada 26.janvārī personai, kas bija

notiesāta par 9 Kriminālkodeksā paredzēto noziegumu izdarīšanu,

tai skaitā par slepkavību.

90. Bez tam, ir sagatavots

likumprojekts "Grozījumi Krimināllikumā", kas saskaņo Pakta

2.fakultatīvā protokola par nāvessoda atcelšanu normas un

Krimināllikuma normas par nāves soda atcelšanu, lai īstenotu

protokolā noteikto aizliegumu piemērot nāves sodu. Patlaban

likumprojekts iesniegts Saeimā.

91. Tādējādi uzskatāms par

izpildītu Komitejas 1995.gada 26.jūlijā pieņemto ieteikumu un

rekomendāciju 22.punkts.

PAKTA 7.

PANTS

92. Satversmes 95.pantā noteikts,

ka spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša

izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta, kā arī nevienu nedrīkst

pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam. Kopš

1992.gada 14.maija Latvijai ir saistoša ANO 1984.gada 10.decembra

konvencija pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu

vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos.

93. 1997.gada 11.decembrī tika

ratificēta arī Eiropas Padomes 1987.gada 26.novembra konvencija

par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai cilvēka cieņu pazemojošas

rīcības vai soda novēršanu un šīs konvencijas protokoli.

Spēkā esošie

tiesību akti, kas definē spīdzināšanu vai cietsirdīgu vai cieņu

pazemojošu apiešanos un kas paredz atbildību par šādām

darbībām

94. Skaidrojumu jēdzienam

"spīdzināšana" ir sniegusi Augstākā tiesa savā 1993.gada 1.martā

pieņemtajā plēnuma lēmumā "Par krimināllikumu piemērošanu lietās

par tīšu miesas bojājumu nodarīšanu", norādot, ka "ar mocīšanu

jāsaprot darbības, kas, vainīgajam to apzinoties, sagādā otrai

personai sevišķi stipras sāpes, fiziskas vai morālas ciešanas

(piemēram, ilgstoša atstāšana bez ēdiena, dzēriena, siltuma, kā

arī novietošana vai atstāšana citos veselībai kaitīgos

apstākļos), savukārt ar spīdzināšanu jāsaprot tādas darbības,

kuras, vainīgajam to apzinoties, raksturo vairākkārtīga vai

ilgstoša sevišķu sāpju vai ciešanu sagādāšana cietušajam

(piemēram, pēršana ar rīkstēm, knaibīšana, iedarbošanās ar

termiskiem faktoriem, durstīšana ar asiem priekšmetiem u.tml.)".

Jāuzsver, ka Latvijai saistošie starptautiskie līgumi ir Latvijas

tiesību sistēmas sastāvdaļa, tādēļ arī 1984.gada konvencijā pret

spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu

pazemojošu apiešanos sniegtā jēdziena "spīdzināšna" definīcija ir

tieši piemērojama Latvijā.

95. Vairākos spēkā esošos tiesību

aktos ir nostiprināts spīdzināšanas aizliegums. Pārskats par šiem

tiesību aktiem sniegts šī ziņojuma 100.-108.paragrāfos.

96. Savukārt Krimināllikums paredz

atbildību par noziegumiem, kas saistīti ar vardarības

pielietošanu vai spīdzināšanu - Krimināllikuma 74.pants paredz,

ka par kara noziegumiem, t.i., par Latvijai saistošos

starptautiskajos līgumos aizliegtu kara vešanas noteikumu un

paražu pārkāpšanu, kas izpaudusies okupētās teritorijas

civiliedzīvotāju, ķīlnieku un karagūstekņu slepkavošanā,

spīdzināšanā, aplaupīšanā, aizvešanā vai norīkošanā piespiedu

darbos, neattaisnojamā pilsētu un citu objektu postīšanā, sods ir

mūža ieslodzījums vai brīvības atņemšana uz laiku no trīs līdz

divdesmit gadiem.

97. Krimināllikuma 125.pantā un

126.pantā paredzēta atbildība par tīša smaga vai vidēja smaguma

miesas bojājuma nodarīšanu, ja tam bijis mocīšanas vai

spīdzināšanas raksturs. 125.pantā paredzēta brīvības atņemšana uz

laiku no trīs līdz divpadsmit gadiem, savukārt 126.pantā -

brīvības atņemšana uz laiku līdz astoņiem gadiem. Saskaņā ar

Krimināllikuma 130.pantu "Tīšs viegls miesas bojājums" par

sistemātisku sišanu, kam ir spīdzināšanas raksturs, vai citāda

veida spīdzināšanu, ja šīm darbībām nav bijušas 125.pantā vai

126.pantā paredzētās sekas, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku

līdz trim gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar

naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām.

98. Krimināllikuma 317.pants par

kriminālsodāmu atzīst dienesta pilnvaru pārsniegšanu - tīšas

valsts amatpersonas darbības, kas acīmredami pārsniedz valsts

amatpersonai ar likumu vai uzliktu uzdevumu piešķirto tiesību un

pilnvaru robežas, ja šīs darbības radījušas būtisku kaitējumu

valsts varai vai pārvaldes kārtībai vai ar likumu aizsargātām

personas tiesībām un interesēm. Iespējamais sods ir brīvības

atņemšana uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar naudas sodu līdz

simt minimālajām mēnešalgām. Savukārt par tādām pašām darbībām,

ja tās izraisījušas smagas sekas vai ja tās saistītas ar

vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, vai ja tās izdarītas

mantkārīgā nolūkā, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz

desmit gadiem vai ar naudas sodu līdz divsimt minimālajām

mēnešalgām.

Spīdzināšanas

vai cietsirdīgas vai cilvēka cieņu pazemojošas apiešanās

aizliegums specifiskās jomās

99. Latvijā spēkā esošos tiesību

aktos ir nostiprināts princips, kas aizliedz kā pierādījumu

izmantot liecību, kas iegūta spīdzinot nopratināmo personu.

100. Tā Kriminālprocesa kodeksa

19.pantā noteikts, ka lietas apstākļu noskaidrošanai var izmantot

tikai tos pierādījumus, kas iegūti, pārbaudīti un novērtēti

kodeksā noteiktajā kārtībā. Saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa

49.pantu pierādījumi krimināllietā ir jebkuri fakti, uz kuru

pamata izziņas iestāde, prokurors, tiesnesis un tiesa likumā

noteiktā kārtībā nosaka Krimināllikumā paredzētā noziedzīgā

nodarījuma sastāva pazīmju esamību vai neesamību, šo nodarījumu

izdarījušās personas vainu un citus apstākļus, kam ir nozīme

lietas pareizā izlemšanā. Šos faktus konstatē ar liecinieku

liecībām, cietušā liecībām, aizdomās turētā liecībām, apsūdzētā

liecībām, eksperta atzinumu, lietiskiem pierādījumiem,

izmeklēšanas un tiesu protokoliem un citiem dokumentiem.

Operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas par faktiem, arī

ziņas, kas fiksētas ar tehnisku līdzekļu palīdzību, drīkst

izmantot kā pierādījumu tikai tad, ja tās iespējams pārbaudīt

šajā kodeksā noteiktajā procesuālajā kārtībā.

101. Saskaņā ar Krimināllikuma

294.pantā noteikto par piespiešanu dot liecību nopratināšanā, ja

tā saistīta ar vardarbību, vardarbības piedraudējumu, ņirgāšanos

par nopratināmo vai izdarīta citādā veidā un ja to izdarījis

pirmstiesas izmeklēšanas izdarītājs, paredzēta brīvības atņemšana

uz laiku līdz desmit gadiem. Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas

sniegto informāciju, laika posmā no 1995.gada tikai 2001.gadā ir

reģistrēts viens Krimināllikuma 294.pantā paredzētais

nodarījums.

102. Krimināllikuma XXV nodaļas

"Noziedzīgi nodarījumi militārajā dienestā" 338.pants "Vardarbība

pret padoto" noteic atbildību par tīša vidēja smaguma miesas

bojājuma nodarīšanu padotajam, kā arī par citām darbībām, kurām

ir spīdzināšanas raksturs. Sods par šādām darbībām ir brīvības

atņemšana uz laiku līdz astoņiem gadiem. Saskaņā ar Iekšlietu

ministrijas sniegto informāciju laikā kopš 1995.gada tikai

2001.gadā ir reģistrēta un arī atklāta trīs Krimināllikuma

338.pantā paredzēto noziegumu izdarīšana. Saskaņā ar 340.pantu

persona ir saucama pie kriminālatbildības par militārpersonas

piekaušanu vai spīdzināšanu. Maksimālais sods par šādām darbībām,

ja tās saistītas ar smaga miesas bojājuma nodarīšanu, ir brīvības

atņemšana uz laiku no trim līdz divpadsmit gadiem. Tabulā ir

sniegts pārskats par reģistrētajiem un atklātajiem Krimināllikuma

340.pantā paredzētajiem noziegumiem:

103. Likumā "Par policiju"

noteikts, ka policijas darbinieks nedrīkst veikt vai atbalstīt

nekādu darbību, kas saistīta ar spīdzināšanu vai citādu

cietsirdīgu, necilvēcīgu, cieņu pazemojošu apiešanos un sodīšanu.

Neviens policijas darbinieks nedrīkst atsaukties uz augstākas

personas rīkojumu vai tādiem izņēmuma apstākļiem kā karastāvoklis

vai kara draudi, draudi nacionālajai drošībai, valsts iekšējā

politiskā nestabilitāte vai uz ārkārtējiem apstākļiem, lai

attaisnotu spīdzināšanu vai citādi cietsirdīgu, necilvēcīgu vai

cieņu pazemojošu apiešanos un sodīšanu. Tāpat likumā norādīts, ka

par prettiesisku rīcību policijas darbinieks ir atbildīgs likumā

un dienesta reglamentā noteiktajā kārtībā. Arī policijas

darbinieku dienesta instrukcijās ir iekļautas normas, kas

aizliedz nehumānu vai cieņu pazemojošu izturēšanos.

Disciplinārreglamentā noteikta darbinieku disciplinārā atbildība

par dažādiem dienesta disciplīnas pārkāpumiem. Par personāla

dienesta pilnvaru ievērošanu ir personīgi atbildīgi

struktūrvienību priekšnieki.

104. Sodu izpildes likums noteic,

ka izpildot jebkura veida kriminālsodu, ir nodrošināmas likumā

noteiktās garantijas pret spīdzināšanu un necilvēcīgu vai

pazemojošu soda piemērošanu notiesātajai personai; jāievēro, ka

soda izpildes mērķis nav sagādāt fiziskas ciešanas vai pazemot

cilvēka cieņu, vai izstumt viņu no sabiedrības. Nav pieļaujama

notiesāto diskriminācija atkarībā no rases, tautības, valodas,

dzimuma, sociālā un mantiskā stāvokļa, politiskajiem uzskatiem,

reliģiskās pārliecības un citiem kritērijiem, likuma priekšā visi

notiesātie ir vienlīdzīgi.

105. Izglītības likumā ir definēti

pedagoga un izglītojamo pienākumi un tiesības. Tā likuma 51.pantā

noteikts, ka pedagoga pienākums, cita starpā, ir ievērot

profesionālās ētikas normas, ievērot bērna tiesības, kā arī būt

atbildīgam par savu darbu, tā metodēm, paņēmieniem un

rezultātiem. Savukārt 55.pants paredz izglītojamo tiesības mācību

un audzināšanas procesā brīvi izteikt un aizstāvēt savas domas un

uzskatus, tiesības uz dzīvībai un veselībai drošiem apstākļiem

izglītības iestādē un tās organizētajos pasākumos u.c. Šīs normas

attiecas uz visām izglītības iestādēm, tai skaitā arī uz

speciālajām izglītības iestādēm, kas nodrošina vispārējo darba

praktisko iemaņu un profesionālās ievirzes izglītību

izglītojamajiem ar garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem un

speciālām vajadzībām.

106. Saskaņā ar Krimināllikuma

66.pantu un 1993.gada likumu "Par audzinoša rakstura piespiedu

līdzekļu piemērošanu nepilngadīgajiem" tiesa, ievērojot

noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas īpašus apstākļus un par vainīgā

personību iegūtās ziņas, kas mīkstina viņa atbildību, var

nepilngadīgo atbrīvot no piespriestā soda, nosakot audzinoša

rakstura piespiedu līdzekļus. Viens no iespējamajiem līdzekļiem

ir nepilngadīgā ievietošana mācību un pāraudzināšanas iestādē jeb

sociālās korekcijas izglītības iestādē, kas ir vispārējās

izglītības iestāde, kura īsteno sociālās vai pedagoģiskās

korekcijas izglītības programmas, nodrošinot izglītības ieguvi

vai pilnveidojot tās ieguves kvalitāti, veicot pedagoģisko darbu

ar nelabvēlīgu ģimeņu bērniem, kā arī nepilngadīgajiem

likumpārkāpējiem. Šo iestāžu darbu regulē iepriekšminētais

Izglītības likums, tai skaitā arī minētie panti par pedagoga un

izglītojamā tiesībām un pienākumiem.

107. 1997.gada Ārstniecības likumā

noteikts, ka pacientam ir tiesības uz kvalitatīvu, laipnu un

cieņpilnu ārstēšanu un aprūpi. Ārstniecības likumā īpaši

uzsvērts, ka arī personām ar psihiskiem traucējumiem un psihiskām

slimībām ir jānodrošina visas pilsoņa, politiskās, ekonomiskās un

sociālās tiesības, kuras paredz likums un ka psihiskie traucējumi

vai psihiskā slimība nedrīkst būt par iemeslu cilvēka

diskriminācijai. Likums arī paredz, ka psihiski slimajiem ir

tiesības saņemt medicīnisko palīdzību un aprūpi tādā kvalitātē,

kāda atbilst pieņemtajiem vispārējās medicīnas standartiem.

108. Savukārt Krimināllikuma