2. pants

Diskriminācijas

aizliegums

11. 1998.gada 15.oktobrī tika

pieņemti grozījumi Satversmē, kas to papildināja ar jaunu nodaļu

- "Cilvēka pamattiesības", tādējādi nostiprinot cilvēktiesību

aizsardzību konstitucionālā līmenī.

12. Satversmes 89.pants noteic, ka

"valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo

Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem

līgumiem". Kā uzsver Cilvēktiesību institūts, lai gan Satversme

ir normatīvais akts ar augstāko juridisko spēku Latvijā, tās

normas saskaņā ar minēto 89.pantu ir tulkojamas starptautisko

cilvēktiesību normu gaismā. Arī Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

gadījumos, kad ir šaubas par Satversmē ietverto normu saturu, tās

tulkojamas pēc iespējas atbilstoši starptautisko cilvēktiesību

normu interpretācijai. Savukārt 91.pantā ir iekļauts gan

diskriminācijas aizlieguma princips, gan vienlīdzības princips.

Šis pants paredz, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma

un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas

diskriminācijas".

13. Kopš sākotnējā ziņojuma

iesniegšanas Latvija ir atzinusi par sev saistošiem vairākus

būtiskus starptautisko tiesību dokumentus cilvēktiesību jomā. Tā

1997.gada 27.jūnijā attiecībā uz Latviju stājās spēkā 1950.gada

Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un

tās protokoli (Izņemot 6.protokolu, kas Latvijā stājās spēkā

1999.gada 1.jūnijā, un 7.protokolu, kas stājās spēkā 1997.gada

1.septembrī). Latvija ir arī atzinusi Eiropas Cilvēktiesību

tiesas kompetenci saņemt un izskatīt sūdzības par iespējamiem

cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā. 2000.gada 4.novembrī Latvija

parakstīja Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas 12.papildprotokolu, kas paredz iedibināt

diskriminācijas aizliegumu kā atsevišķu tiesību.

14. Kopš likuma "Par to bijušās

PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts

pilsonības", kas nosaka to personu loku, kuras tiek atzītas par

Latvijas nepilsoņiem un tiesīgas saņemt nepilsoņa pasi, spēkā

stāšanās 1995.gada 9.maijā, tajā vairākkārt izdarīti grozījumi ar

mērķi atvieglot nepilsoņa statusa iegūšanu tām personām, kuras

statusu nevarēja iegūt saskaņā ar likuma sākotnējo redakciju. Ar

2000.gadā likumā izdarītajiem grozījumiem ir reglamentēts, kādos

veidos un gadījumos nepilsoņa statusu var zaudēt. Saskaņā ar

likuma 6.pantu, tikai tā persona, kurai ir kādas valsts pilsonība

vai tiek garantēta kādas valsts pilsonība, var atteikties no

nepilsoņa statusa. Nepilngadīgas personas vārdā iesniegumu par

atteikšanos iesniedz šīs personas vecāki (adoptētāji). Ja

nepilngadīgā persona ir sasniegusi 15 gadu vecumu, ir

nepieciešama tās rakstveida piekrišana nepilsoņa statusa

zaudēšanai. Ja, atsakoties no nepilsoņa statusa, persona kļūst

par bezvalstnieku, iesniegums par atteikšanos netiek apmierināts.

Lēmumu par atteikšanās iesnieguma noraidījumu persona var

pārsūdzēt tiesā. Nepilsoņa statusu var atņemt tikai likumā

noteiktajos gadījumos (likuma 7.panta pirmā daļa) un šādu lēmumu

persona var pārsūdzēt tiesā.

15. Ievērojot Komitejas 1995.gada

26.jūlijā pieņemto ieteikumu un rekomendāciju 10.paragrāfu,

Latvija vēlētos informēt Komiteju, ka atbilstoši likuma "Par to

bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas

valsts pilsonības" 2.pantam, šobrīd nepilsonim - minētā likuma

subjektam - ir visas Latvijas Satversmē noteiktās cilvēka

tiesības un pienākumi, tai skaitā arī tiesības jebkurā laikā

atgriezties valstī gadījumā, ja dzīvesvieta Latvijā nav

saglabāta. Tai pat laikā specifiskās jomās nepilsoņu tiesības

objektīvu iemeslu dēļ un ievērojot samērīguma principu ir

ierobežotas. Nepilsoņi joprojām nevar ieņemt ierēdņu amatus

valsts pārvaldē un tiesu sistēmas iestādēs, nevar vēlēt un tikt

ievēlēti, nevar iegūt īpašumā zemi pierobežas joslās, publisko

ūdenstilpju un ūdensteču aizsargjoslās. Nepilsonis nevar būt

privātdetektīvs un bruņotās apsardzes darbinieks. Tai pat laikā

kopš Latvijas sākotnējā ziņoja iesniegšanas ir atcelti vairāki

ierobežojumi nepilsoņiem strādāt atsevišķās profesijās -

1997.gada 16.janvārī tika grozīts likums "Par ugunsdrošību"

nosakot, ka darbā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā var

pieņemt arī nepilsoņus; 1997.gada 30.oktobra grozījumi likumā

"Par aviāciju" atcēla ierobežojumus nepilsoņiem tikt iekļautiem

gaisa kuģā apkalpē vai saņemt gaisa kuģa ekspluatatora

sertifikātu; 2001.gada 14.jūnijā pieņemtie Farmācijas likuma

grozījumi ļauj nepilsoņiem kļūt par aptiekas vai

veterināraptiekas vadītājiem. Tai pat laikā jāuzsver, ka,

ievērojot 1998.gadā izdarītos grozījumus Pilsonības likumā,

ikvienam nepilsonim ir tiesības iegūt Latvijas pilsonību

naturalizējoties, tādēļ jautājums par joprojām pastāvošajām

atšķirībām ir zaudējis savu aktualitāti.

Sabiedrības

integrācija

16. 2001.gada 6.februārī Ministru

kabinets akceptēja Valsts programmu "Sabiedrības integrācija

Latvijā". Šī programma ir tapusi vairāku gadu garumā, analizējot

un pētot sabiedrības formācijas procesus, kā arī iesaistot

diskusijā gan iedzīvotājus un nevalstiskās organizācijas, gan arī

valsts institūcijas. Sabiedrības integrācijas programmas mērķis

ir izveidot demokrātisku, saliedētu pilsonisku sabiedrību, kas

balstās uz kopīgām pamatvērtībām.

17. Saskaņā ar 2001.gada 5.jūlija

pieņemto "Sabiedrības integrācijas fonda likumu" ir izveidots

Sabiedrības integrācijas fonds, kura mērķis ir finansiāli

atbalstīt un veicināt sabiedrības integrācijas procesu atbilstoši

iepriekš minētās valsts programmas pamatnostādnēm. Sabiedrības

integrācijas fondā ir pārstāvēti un tādējādi piedalās lēmumu

pieņemšanā arī mazākumtautību pārstāvji - Latvijas pareizticīgo

baznīcas arhibīskaps, Latvijas čigānu Nacionālās kultūras

biedrības prezidents, organizācijas "Rietumu krievi"

priekšsēdētājs. Fondu pārvalda Fonda padome, un šīs padomes

sastāvā ir izglītības un zinātnes ministrs, kultūras ministrs,

labklājības ministrs, tieslietu ministrs, vides aizsardzības un

reģionālās attīstības ministrs, Valsts prezidenta pārstāvis, pa

vienam pašvaldību pārstāvim no Kurzemes, Vidzemes, Latgales,

Zemgales un Rīgas un pieci nevalstisko organizāciju deleģēti

pārstāvji.

Pilsonība un

naturalizācija

18. Tā kā kopš Latvijas sākotnējā

ziņojuma iesniegšanas un izskatīšanas 1995.gadā ir pieņemti

vairāki būtiski grozījumi 1994.gada Pilsonības likumā, kā arī

ievērojot Komitejas 1995.gada 26.jūlijā pieņemto ieteikumu un

rekomendāciju 27.punktu, šajā ziņojumā Latvija vēlētos sniegt

informāciju par patlaban spēkā esošajām tiesību normām, kas

regulē pilsonības iegūšanu, kā arī informāciju par Pilsonības

likuma izpildi un naturalizācijas gaitu Latvijā.

19. Saskaņā ar 1994.gadā pieņemto

un 1998.gadā tautas nobalsošanā grozīto Pilsonības likumu

pilsonības iegūšanas nosacījumu un ierobežojumu pamatā ietverts

objektīvais domicila princips. Likums paredz šādus pilsonības

iegūšanas veidus: naturalizācija, pilsonības atzīšana, pilsoņa

statusa reģistrēšana un pilsonības atjaunošana.

20. Tiesības iesniegt

naturalizācijas iesniegumu ir 15 gadu vecumu sasniegušām

personām, ievērojot šādus nosacījumus:

1) naturalizācijas iesnieguma

iesniegšanas dienā personas pastāvīgā dzīvesvieta ne mazāk kā

piecus gadus ir bijusi Latvijā;

2) persona prot latviešu valodu,

zina Latvijas Republikas Satversmes pamatnoteikumus, valsts

himnas tekstu un Latvijas vēsturi (pilsonības pretendentam

jākārto attiecīga pārbaude);

3) personai vai tās aizbildnim ir

legāls iztikas avots;

4) uz personu neattiecas

naturalizācijas ierobežojumi - Latvijas pilsonībā netiek uzņemtas

personas, kuras ar antikonstitucionālām metodēm ir vērsušās pret

Latvijas Republikas neatkarību, demokrātisko parlamentāro valsts

iekārtu vai pastāvošo valsts varu Latvijā, ja tas konstatēts ar

tiesas spriedumu; pēc 1990.gada 4.maija paudušas fašisma,

šovinisma, nacionālsociālisma, komunisma vai citas totalitārisma

idejas vai musinājušas uz nacionālo vai rasu naidu vai

nesaticību, ja tas konstatēts ar tiesas spriedumu; ir kādas

ārvalsts varas, pārvaldes vai tiesībaizsardzības iestāžu

amatpersonas; dien kādas ārvalsts bruņotajos spēkos, iekšējā

karaspēkā, drošības dienestā vai policijā (milicijā); pēc

1940.gada 17.jūnija ir izvēlējušās Latvijas Republiku par

dzīvesvietu tieši pēc demobilizēšanās no PSRS (Krievijas)

bruņotajiem spēkiem vai PSRS (Krievijas) iekšējā karaspēka un

kuras dienestā iesaukšanas vai iestāšanās dienā nav pastāvīgi

dzīvojušas Latvijā; ir bijušas PSRS (LPSR) VDK vai kādas citas

ārvalsts drošības dienesta, izlūkdienesta vai citu speciālo

dienestu darbinieki, informatori, aģenti, ja šis fakts konstatēts

likumā noteiktā kārtībā; Latvijā vai kādā citā valstī ir bijušas

kriminālsodītas par tāda nozieguma izdarīšanu, kurš ir noziegums

arī Latvijā Pilsonības likuma spēkā stāšanās brīdī; pēc 1991.gada

13.janvāra darbojušās pret Latvijas Republiku PSKP (LKP),

Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu

apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā,

Vislatvijas glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās vai

Latvijas komunistu savienībā.

21. Ja Latvijas pilsonībā

naturalizācijas kārtībā tiek uzņemta pilngadīga persona,

vienlaikus ar naturalizēto personu Latvijas pilsonību iegūst arī

šīs personas nepilngadīgie bērni līdz 15 gadu vecumam, kuri

pastāvīgi dzīvo Latvijā.

22. Bērns, kurš dzimis Latvijā pēc

1991. gada 21. augusta, ir atzīstams par Latvijas pilsoni, ja

viņš atbilst visām šādām prasībām:

1) viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir

Latvija,

2) viņš nav Latvijā vai kādā citā

valstī bijis notiesāts ar brīvības atņemšanu ilgāk nekā uz

pieciem gadiem par nozieguma izdarīšanu,

3) viņš pirms tam visu laiku bijis

bezvalstnieks vai nepilsonis.

23. Saskaņā ar Pilsonības likuma

2.pantu, Latvijas pilsoņi ir (personas, kas Latvijas pilsoņa

statusu iegūst reģistrējoties):

1) personas, kuras bija Latvijas

pilsoņi 1940. gada 17.jūnijā, kā arī šo personu pēcnācēji,

izņemot personas, kuras pēc 1990.gada 4.maija ieguvušas citas

valsts pilsonību;

2) latvieši un līvi, kuru

pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā un kuriem nav citas valsts

pilsonības;

3) to sieviešu pēcnācēji, kuru

pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā un kuras saskaņā ar Latvijas

Republikas 1919.gada 23.augusta "Likuma par pavalstniecību"

7.pantu (stājoties laulībā, sieviete pāriet vīra pavalstniecībā)

bija zaudējušas Latvijas pavalstniecību, izņemot personas, kuras

pēc 1990.gada 4.maija ieguvušas citas valsts pilsonību;

4) personas, kuru pastāvīgā

dzīvesvieta ir Latvijā un kuras ir apguvušas pilnu mācību kursu

latviešu mācībvalodas vispārizglītojošās skolās vai divplūsmu

vispārizglītojošo skolu latviešu plūsmā, iegūstot šajās skolās

pamatizglītību vai vispārējo vidējo izglītību, ja šīm personām

nav citas valsts pilsonības. Ja pilsoņa statusu saskaņā ar šo

nosacījumu reģistrē pilngadīga persona, pilsonību vienlaikus ar

šo personu iegūst arī tās nepilngadīgie bērni līdz 15 gadu

vecumam, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā;

5) bērni, kuri atrasti Latvijas

teritorijā un kuru vecāki nav zināmi;

6) bērni, kuriem nav vecāku un

kuri dzīvo Latvijas bērnunamā vai internātskolā;

7) bērni, kuriem viņu dzimšanas

brīdī abi vecāki ir Latvijas pilsoņi, neatkarīgi no bērnu

dzimšanas vietas.

24. Pilsonības likuma 25.pants

noteic, ka Latvijas pilsonību var atjaunot personas, kuras

zaudējušas Latvijas pilsonību vecāku (adoptētāju) izvēles,

juridiskās kļūdas vai pilsonības prettiesiskās atņemšanas

rezultātā.

25. Gan Eiropas Savienības

institūciju amatpersonas, gan Eiropas drošības un sadarbības

organizācijas amatpersonas ir vairākkārt uzsvērušas, ka

Pilsonības likuma pašreizējais variants (pēc 1998.gada

grozījumiem) apmierina gan ES, gan EDSO. Naturalizācijas

kritēriji atbilst starptautiskajiem standartiem un nav

diskriminējoši. Tā, piemēram, EDSO Augstākais komisārs

mazākumtautību jautājumos 1999.gada 11.janvārī publiski paziņoja,

ka viņš ir gandarīts par esošo stāvokli Latvijas pilsonības jomā

un turpmākās rekomendācijas nav gaidāmas.

26. Pēc naturalizācijas "logu"

atcelšanas naturalizācijas tempi salīdzinājumā ar 1995.-1997.gadu

ievērojami palielinājušies.

27. Kā rāda Naturalizācijas

pārvaldes pētījumu un aptauju rezultāti, galvenie faktori, kas

nosaka pašreizējos naturalizācijas tempus ir šādi:

1) nepietiekama valsts valodas

prasme;

2) valsts nodevas apmērs

atsevišķām iedzīvotāju grupām, kuras nevar iegūt trūcīgas

personas statusu saskaņā ar tiesību aktu normām;

3) motivācijas trūkums (minimālas

atšķirības pilsoņu un nepilsoņu tiesībās).

28. Jāuzsver, ka starptautiskajai

sabiedrībai, starptautiskajām organizācijām un institūcijām nav

bijušas pretenzijas pret Naturalizācijas pārvaldes darbu. Nav

rindu naturalizācijas iesnieguma iesniegšanai, naturalizācijas

pārbaužu kārtošanai, iesniegumi tiek izskatīti operatīvi un īsākā

laika posmā, nekā to paredz likums. Praktiski no iesnieguma

iesniegšanas brīža līdz pilsonības saņemšanai paiet trīs līdz

seši mēneši, kaut arī Pilsonības likums paredz pilsonības

piešķiršanu gada laikā. Baltijas sociālo zinātņu institūta

2001.gada aprīlī veiktā jauno pilsoņu aptauja liecina, ka 95% no

tiem uzticas Naturalizācijas pārvaldei.

29. 2001.gada jūnijā atkārtoti

tika pārskatīti Ministru kabineta 2001.gada 5.jūnija noteikumi

Nr. 234 "Noteikumi par valsts nodevu naturalizācijas iesniegumu

iesniegšanai", kā rezultātā naturalizācijas nodeva tika

samazināta par trešdaļu (no Ls 30,- uz Ls 20,-). Ir iekļautas

jaunas personu grupas, kas maksā naturalizācijas nodevu 50%

apmērā - tās ir studenti un 3.grupas invalīdi. Līdz šim nodevu

50% apmērā maksāja skolēni, 2.grupas invalīdi un pensionāri.

Personas, kuru mēneša ienākumi nepārsniedz krīzes iztikas

minimumu (Ls 38,-), bezdarbnieki un to ģimeņu locekļi, kurās ir

trīs un vairāk bērni, maksā naturalizācijas nodevu Ls 3,- apmērā.

Naturalizācijas pārbaudes vairākkārt ir vienkāršotas. Aptuveni

95% naturalizācijas pretendentu nokārto šīs pārbaudes jau pirmajā

mēģinājumā, kas pierāda, ka eksāmeni ir adekvāti izstrādāti.

2001.gada jūnijā tika grozīti Ministru kabineta 1999.gada

2.februāra noteikumi Nr.33 "Noteikumi par latviešu valodas

prasmes un Latvijas Republikas Satversmes pamatnoteikumu, valsts

himnas teksta un Latvijas vēstures zināšanu pārbaudi personām,

kuras vēlas iegūt Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā".

Grozījumi paredz, ka mazākumtautību vidusskolu absolventi, kuri

kārto centralizēto latviešu valodas un literatūras eksāmenu un

vēlas naturalizēties, var apvienot naturalizācijas eksāmena

valodas pārbaudi ar centralizēto eksāmenu. Līdz ar to

naturalizācijai šīm personām būs jākārto tikai Satversmes, valsts

himnas teksta un vēstures zināšanu pārbaude.

30. Naturalizācijas pārvalde ir

īstenojusi daudzus informatīvus un sabiedrību izglītojošus

pasākumus, kuru mērķis ir sniegt sabiedrībai visplašāko

informāciju par pilsonības iegūšanas nozīmi un iespējām.

Sabiedrības informēšanai un izglītošanai par pilsonības un

sabiedrības integrācijas jautājumiem kopš 1999.gada

Naturalizācijas pārvaldē izveidots Informācijas centrs. 2001.gada

novembrī ir uzsākta plaša "Sabiedrības informēšanas un izpratnes

veicināšanas par pilsonības jautājumiem kampaņa", kuras galvenie

uzdevumi ir informēt par pilsonības iegūšanas iespējām un motivēt

nepilsoņus izvēlēties Latvijas pilsonību. Kampaņas ietvaros tika

izvietotas informējošas reklāmas televīzijā, radio, internetā un

reģionālajā presē, kā arī tika veidoti tematiski raidījumi

televīzijā, nepilsoņi tika uzrunāti ar pasta sūtījumu

starpniecību, tika organizētas informācijas dienas par pilsonības

jautājumiem, kā arī izveidota interneta mājas lapa krievu

valodā.

31. Kopš Natrualizācijas pārvaldes

darbības sākuma regulāri tiek gatavota un izplatīta informācija

pilsonības pretendentiem par Latvijas pilsonības iegūšanas

iespējām. Piemēram, atkāroti ticis izdots buklets "Latvijas

pilsonība" (1995., 1997., 1999.gadā), kurā atspoguļota

informācija par visiem pilsonības iegūšanas veidiem, norādot

iesniedzamos dokumentus un pārvaldes reģionālo nodaļu

koordinātes. 1999.gadā buklets tika izdots 150 000 eksemplāros

latviešu un 150 000 eksemplāros krievu valodā un izplatīts

Latvijas iedzīvotājiem. Eiropas Savienības programmas Phare

projekta "Sabiedrības integrācija ar informēšanas un izglītošanas

palīdzību" ietvaros Naturalizācijas pārvalde sagatavojusi un

izdevusi vairākus jaunus informatīvus izdevumus - ikmēneša

biļetenu "Naturalizācijas pārvaldes vēstis", ceturkšņa biļetenu

"Pilsonība - līdzdalība un integrācija" (latviešu un krievu

valodās) un bukletu "Pilsonība: Latvijā un Eiropas Savienībā"

(latviešu un krievu valodā). Sagatavots arī videomateriāls skolām

par pilsonības, naturalizācijas un sabiedrības integrācijas

jautājumiem latviešu un krievu valodā.

32. Kopš naturalizācijas procesa

sākuma regulāri tiek izdoti arī metodiskie ieteikumi Latvijas

pilsonības pretendentiem, gatavojoties latviešu valodas prasmes

pārbaudei un Latvijas Republikas Satversmes pamatnoteikumu,

valsts himnas teksta un Latvijas vēstures zināšanu pārbaudei.

Metodiskie ieteikumi iepazīstina ar pārbaužu saturu un norisi un

ļauj pilsonības pretendentiem sekmīgi sagatavoties

naturalizācijas pārbaudēm.

33. Liela uzmanība tiek pievērsta

arī izglītojošajam darbam un iedzīvotāju līdzdalības

veicināšanai. Jau piekto gadu pēc kārtas Naturalizācijas pārvalde

sadarbībā ar citām institūcijām organizē skolēnu konkursu "Ceļā

uz pilsonisku sabiedrību". Konkursa ietvaros jaunieši ne tikai

padziļina savas zināšanas par Latvijas vēsturi, Satversmi,

pilsonības iegūšanas iespējām un citiem jautājumiem, bet arī

līdzdarbojas pilsoniskas un integrētas sabiedrības veidošanā,

izstrādājot un īstenojot projektus, kas vērsti uz sabiedrības

integrācijas veicināšanu Latvijā.

34. Naturalizācijas pārvaldes

reģionālo nodaļu darbinieki regulāri organizē informācijas

dienas, tikšanās un citus informatīvus pasākumus gan skolās, gan

pašvaldībās, gan nevalstiskajās organizācijās, lai skaidrotu

dažādas pilsonības iegūšanas iespējas, to skaitā par bērnu, kas

dzimuši pēc 1991.gada 21.augusta, atzīšanu par Latvijas

pilsoņiem. Piemēram, 2000.gada 6.decembrī tika organizēta

Informācijas diena Naturalizācijas pārvaldes telpās Rīgā, kuras

laikā Naturalizācijas pārvaldi apmeklēja un sevi interesējošo

informāciju ieguva apmēram 300 interesenti, 2001.gada 15.janvārī

līdzīga informācijas diena tika organizēta Jelgavā, 2001.gada

24.februārī informācijas diena notika Ludzas rajona Zilupē.

Reģionālo nodaļu darbinieki regulāri apmeklē mācību iestādes,

sniedzot informāciju par pārvaldes kompetencē esošajiem

jautājumiem.

35. Sadarbībā ar vairākām

institūcijām organizēti socioloģiski pētījumi, lai noskaidrotu

iedzīvotāju attieksmi pret Latvijas valsti, pilsonību, latviešu

valodu un citiem jautājumiem. 1997. - 1998.gadā tika īstenota

pētījumu un rīcības programma "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību",

kuras ietvaros tika organizētas grupu diskusijas, veikta valsts

mēroga iedzīvotāju aptauja, masu saziņas līdzekļu satura analīze

un organizētas četras novadu un viena starptautiska konference,

lai analizētu pētījuma rezultātus. Pētījuma rezultātā tika iegūta

vērtīga informācija par iedzīvotāju motivāciju iegūt Latvijas

pilsonību un šķēršļiem pilsonības iegūšanas procesā.

36. 2000. - 2001.gadā notika

atkārtots pētījums "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību - 2000", kura

mērķis bija noskaidrot iedzīvotāju attieksmes dinamiku kopš

iepriekšējā pētījuma, kā arī padziļināti pētīt ar sabiedrības

integrāciju saistītus jautājumus. Papildus iedzīvotāju aptaujai

un masu saziņas līdzekļu satura analīzei, tika veikta arī

naturalizēto pilsoņu aptauja, kuras ietvaros tika noskaidroti

vairāki jautājumi, piemēram, vai Latvijas pilsonības iegūšana ir

attaisnojusi uz sevi liktās cerības. Pētījumu rezultātā iegūto

informāciju Naturalizācijas pārvalde izmanto, veidojot savu

darbības un sabiedrības informēšanas stratēģiju.

37. Naturalizācijas pārvaldē ir

izveidots Eiropas standartiem atbilstošs valodas prasmes

pārbaudes modelis. Valsts valodas prasmes pārbaude kā svarīga

naturalizācijas procesa sastāvdaļa tika noteikta 1994. gada

22.jūlijā, kad tika pieņemts Pilsonības likums. Tobrīd gatava

parauga, kā veidot pārbaudi, nebija. Uzsākot naturalizācijas

procesu, tika izstrādāts valodas prasmes pārbaudes 1.modelis,

ievērojot Pilsonības likuma 20. pantu, kurš stingri reglamentē

valodas prasmes pārbaudes saturu, daļēji arī formas. Ar Eiropas

Padomes ekspertu-Nīderlandes Pārbaudes materiālu izstrādāšanas

institūta (CITO) un Kembridžas universitātes Vietējo valodas

eksaminācijas sindikātu (UCLES) atbalstu tika gūtas

priekšzināšanas par valodas testēšanas teorētisko bāzi un

praktisko darbu, kā rezultātā tika izveidots valodas prasmes

pārbaudes 2. un 3. modelis. Tālākajā sadarbības gaitā UCLES

eksperti analizēja 3. modeli un ieteica veikt nepieciešamās

korekcijas. UCLES un Gētes institūta eksperti atzina, ka ir

izveidots Eiropas standartiem atbilstošs valodas prasmes

pārbaudes modelis, kurā visi uzdevumi ir ar praktisku vērtību

ikdienas dzīvē, kas ir strukturāli un metodiski līdzsvarots un

pilnībā atbilst Pilsonības likuma prasībām. Valsts valodas

prasmes pārbaudes līmenis naturalizācijas vajadzībām ir definēts

un noteikts kā Sliekšņa līmenis, pielīdzinot to Eiropas Padomes

izstrādātajam trešajam valodas prasmes līmenim (Threshold

level) un ALTE 2 līmenim.

38. Tādējādi valodas prasmes

pārbaudes līmenis naturalizācijas vajadzībām ir apzināti noteikts

un saskaņots gan Latvijā (Latviešu valodas prasmes līmenis), gan

arī pielīdzināts un saskaņots ar ALTE un Eiropas Padomes valodu

prasmes līmeņiem. Šis Treshold level ir apzināts un

zinātniski pamatoti noteikts. Valodas prasmju līmenis ir tāds,

lai jebkurš cilvēks, dzīvojot Latvijā, ikdienā sastopoties ar

reālo valodas vidi, varētu to apgūt. Tas nav arī pārāk zems, jo

tas ļauj ikdienā sazināties un pildīt tās funkcijas, kuras nosaka

pilsonība. Skaidri un nepārprotami noteiktais prasmju līmenis un

korekti izstrādātais latviešu valodas prasmes pārbaudes saturs un

process ļauj pamatot valodas prasmes pārbaudes objektivitāti un

aizstāvēt Latvijā un starptautiskajās organizācijās valsts

valodas prasmju pārbaudē naturalizācijai nepieciešamo valodas

prasmju apjomu.

Patvēruma

meklētāju un bēgļu statuss Latvijā

39. Ievērojot Komitejas 1995.gada

26.jūlijā pieņemto ieteikumu un rekomendāciju 26.punktu, Latvija

vēlētos sniegt papildus informāciju par patvēruma meklētāju un

bēgļu tiesisko statusu Latvijā.

40. 1997.gada 19.jūnijā Latvija

ratificēja ANO 1951.gada konvenciju par bēgļa statusu un šīs

konvencijas 1967.gada protokolu, formulējot šādas atrunas:

1) saskaņā ar konvencijas 1.panta

B. otro daļu Latvija uzskata par sev saistošu konvencijas 1.panta

B. pirmās daļas (b) alternatīvu;

2) visos gadījumos, kad konvencija

paredz attiecināt uz bēgļiem vislabvēlīgākos nosacījumus, kas

tiek attiecināti uz citu valstu pilsoņiem (pavalstniekiem),

Latvija konvencijas normas interpretē tādējādi, ka uz bēgļiem

netiek attiecinātas tiesības un privilēģijas, kas ir to valstu

pilsoņiem (pavalstniekiem), ar kurām Latvija ir noslēgusi

vienošanos muitas jautājumos, ekonomikas jautājumos, kā arī

politiskās vai sociālās drošības jautājumos;

3) saskaņā ar konvencijas 42.panta

pirmo daļu Latvija neuzskata par sev saistošu konvencijas

8.pantu;

4) saskaņā ar konvencijas 42.panta

pirmo daļu Latvija konvencijas 17.panta pirmo un otro daļu

uzskata par ieteikumiem, nevis par saistošām normām;

5) saskaņā ar konvencijas 42.panta

pirmo daļu Latvija konvencijas 24.pantu uzskata par ieteikumiem,

nevis par saistošām normām;

6) saskaņā ar konvencijas 42.panta

pirmo daļu, kas attiecas uz Konvencijas 26.pantu, Latvija patur

sev tiesības sabiedrības interesēs noteikt dzīvesvietu atsevišķām

bēgļu grupām;

7) saskaņā ar konvencijas 42.panta

pirmo daļu Latvija neuzskata par sev saistošu konvencijas

34.pantu;

8) saskaņā ar protokola VII panta

pirmo daļu visas atrunas attiecībā uz konvenciju ir piemērojamas

arī attiecībā uz protokolu.

41. Šajā pašā datumā - 1997.gada

19.jūnijā - tika pieņemts likums "Par patvēruma meklētājiem un

bēgļiem Latvijas Republikā", kura mērķis ir saskaņā ar

vispāratzītiem starptautiskiem cilvēktiesību principiem noteikt

kārtību, kādā Latvijā tiek īstenotas personu tiesības saņemt

patvērumu un iegūt bēgļa statusu, kā arī noteikt patvēruma

meklētāja un bēgļa tiesības un pienākumus.

42. Minētais likums paredz

divpakāpju sistēmu patvēruma pieteikumu izskatīšanai - pirmā

instance ir Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Bēgļu lietu

centrs (Iekšlietu ministrija), apelācijas instance - Bēgļu lietu

apelācijas padome, kas ir Tieslietu ministrijas pārraudzībā.

Pieteikumu par bēgļa statusa piešķiršanu persona var iesniegt

Valsts robežsardzes amatpersonai robežkontroles punktā pirms

ieceļošanas Latvijas Republikā. Savukārt, ja persona jau atrodas

Latvijas Republikā, pieteikumu var iesniegt Pilsonības un

migrācijas lietu pārvaldes Bēgļu lietu centrā vai Valsts

robežsardzes teritoriālajā struktūrvienībā. Pēc pieteikuma

iesniegšanas notiek pārrunas ar patvēruma meklētāju, kā arī

noskaidro viņa identitāti. Ja patvēruma meklētājs Latvijas

Republikā uzturas nelegāli, pieteikuma izskatīšanas laikā viņš

tiek izmitināts Patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā.

Ikvienam patvēruma meklētājam tiek izsniegts patvēruma meklētāja

personas dokuments, kas pieteikuma izskatīšanas laikā kalpo kā

personu apliecinošs dokuments Latvijas Republikā. Pārrunas ar

patvēruma meklētāju veic Valsts robežsardzes amatpersonas un

iegūtos materiālus nosūta izskatīšanai Pilsonības un migrācijas

lietu pārvaldes Bēgļu lietu centram. Pieteikums par bēgļa statusa

piešķiršanu izskatāms un lēmums piešķirt bēgļa statusu vai

atteikt tā piešķiršanu pieņemams trīs mēnešu laikā. Atsevišķos

gadījumos, ja nepieciešams, pieteikuma izskatīšanas termiņu var

pagarināt līdz sešiem mēnešiem.

43. Sūdzību par Bēgļu lietu centra

lēmumu Bēgļu lietu apelācijas padome izskata divu mēnešu laikā.

Padomes lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams. Kad personai ir

piešķirts bēgļa statuss, tai bez maksas tiek izsniegta pastāvīgās

uzturēšanās atļauja, bēgļa ceļošanas dokuments. Ja bēglim nav

citu iztikas avotu, pirmos 12 mēnešus bēglis saņem pabalstu, kas

sedz ar dzīvošanu, uzturu, kā arī ar latviešu valodas apguvi

saistītās izmaksas.

44. Kopš minētā likuma pieņemšanas

patvērumu Latvijā lūgušas 99 personas, bet bēgļa statuss

piešķirts 8 personām.

45. Tai pat laikā jāuzsver, ka

šobrīd spēkā esošais likums "Par patvēruma meklētājiem un bēgļiem

Latvijas Republikā" paredz tikai vienu iespēju - bēgļa statusa

piešķiršanu personām, kuras jūt labi pamatotas bailes no

vajāšanas savā izcelsmes valstī rases, reliģijas, tautības,

politiskās pārliecības vai piederības kādai noteiktai sociālai

grupai dēļ. Praksē daudz biežāki ir gadījumi, kad persona

neatbilst Ženēvas konvencijā minētajiem kritērijiem bēgļa statusa

saņemšanai, bet izraidīt uz izcelsmes valsti personu nav

iespējams 1950.gada Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijā minēto iemeslu dēļ. Šī iemesla dēļ, kā

arī ievērojot Eiropas komisijas rekomendācijas patvēruma jomā, ir

izstrādāts Patvēruma likuma projekts. Likumprojekts šobrīd tiek

izskatīts Saeimā un to ir plānots pieņemt līdz 2002.gada

1.martam.

46. Likumprojektā iekļauta iespēja

piešķirt alternatīvo aizsardzību tām personām, kuras neatbilst

Ženēvas konvencijā minētajiem kritērijiem bēgļa statusa

saņemšanai, taču tām nepieciešama aizsardzība, jo mītnes zemē vai

pilsonības valstī tām draud nāves sods vai miesas sods,

spīdzināšana, necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās vai

pazemojoša sodīšana, kā arī gadījumos, ja ārējo vai iekšējo

bruņoto konfliktu dēļ tai ir nepieciešama aizsardzība un tā nevar

atgriezties savas izcelsmes valstī. Lai nodrošinātu Eiropas

cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas prasību

ievērošanu, likumprojekts paredz, ka nepieciešama tiesneša

sankcija, lai patvēruma meklētāju aizturētu policijas iecirknī

vai robežkontroles punktā ilgāk par 72 stundām. Tāpat

likumprojektā paredzēti šādi kritēriji: valstu atzīšana par drošu

izcelsmes valsti; drošu trešo valsti; precizēta acīmredzami

nepamatotu pieteikumu definīcija; kārtība, kādā šādi pieteikumi

izskatāmi; pieteikuma par bēgļa statusa piešķiršanu izskatīšana,

personai atrodoties robežkontroles punktā, personas garantijas

šādas procedūras laikā; ģimenes vienotības principa ievērošana;

garantijas nepilngadīgām personām bez pieaugušo pavadības

patvēruma procedūrā.

47. Nostiprinot Bēgļu lietu

apelācijas padomes neatkarību, paredzēts, ka tās priekšsēdētāju

un locekļus ieceļ Ministru kabinets. Likumprojektā uzsvērts, ka

Bēgļu lietu apelācijas padomes priekšsēdētājs un tās locekļi

savas kompetences ietvaros darbojas un lēmumus pieņem

neatkarīgi.

Efektīva

tiesību aizsardzība

48. Pakta 2.panta 3.daļas

ievērošanu Latvijā nodrošina Satversme, kuras 92.pants noteic, ka

"ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses

taisnīgā tiesā.". Šis pats pants paredz, ka "nepamatota tiesību

aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu

atlīdzinājumu".

49. Latvijā pastāvošā trīs līmeņu

tiesu sistēma ir aprakstīta sākotnējā ziņojumā (43.paragrāfs).

1996.gadā tika izveidota Satversmes tiesa, kuras uzdevums ir

izskatīt likumu un citu normatīvu aktu atbilstību Satversmei, kā

arī šo tiesību aktu atbilstību Latvijai saistošajiem

starptautiskajiem līgumiem. Satversmes tiesa ir interpretējusi

arī minēto Satversmes 92.pantu un ir atzinusi, ka nav

nepieciešams īpašs likums, lai persona varētu izmantot tiesības

uz atbilstīgu atlīdzinājumu savu tiesību nepamatota aizskāruma

gadījumā, tādēļ šī persona var tieši griezties tiesā un īpaša

likuma par atlīdzinājumu neesamība nevar būt par pamatu

atteikumam pieņemt prasību par atlīdzinājumu izskatīšanai.

50. 2000.gada 30.novembrī tika

pieņemti grozījumi Satversmes tiesas likumā. Saskaņā ar šiem

grozījumiem, kopš 2001.gada 1.jūlija personām ir tiesības

iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā lietas ierosināšanai par

likumu un Latvijas starptautisko līgumu atbilstību Satversmei,

citu normatīvo aktu vai to daļu atbilstību augstāka juridiska

spēka tiesību normām (aktiem), kā arī Latvijas nacionālo tiesību

normu atbilstību tiem Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem

līgumiem, kuri nav pretrunā ar Satversmi. Konstitucionālo sūdzību

(pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura

uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību

norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai.

51. Kopš izveidošanas 1996.gadā

Satversmes tiesa ir izskatījusi vairākas lietas par Latvijas

tiesību aktu atbilstību Latvijas starptautiskajām saistībām

cilvēktiesību jomā, kā arī vairākos spriedumos Satversmes tiesa

ir atsaukusies uz starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem,

tai skaitā arī uz Paktu.

52. Sekojot 1993.gada Vīnē

notikušās ANO Pasaules konferences par cilvēktiesībām

aicinājumam, Latvijā 1994.gadā tika izstrādāta valsts programma

"Cilvēktiesību aizsardzība un veicināšana" un 1995.gadā tika

izveidots Valsts cilvēktiesību birojs. Šis birojs tika izveidota

kā neatkarīga cilvēktiesību aizsardzības iestāde un cilvēktiesību

ombuds saskaņā ar "Parīzes principiem" (Principi, kas attiecas uz

valsts cilvēktiesību aiz-sardzību un veicināšanas institūciju

statusu un darbību).

53. Valsts cilvēktiesību biroja

statusu un darbības principus nosaka 1996.gada 5.decembrī

pieņemtais likums "Par Valsts cilvēktiesību biroju". Saskaņā ar

likuma 1.pantu Valsts cilvēktiesību birojs (turpmāk - VCTB) ir

patstāvīga valsts iestāde, kas veicina cilvēktiesību ievērošanu

Latvijā atbilstoši Satversmei un Latvijai saistošiem

starptautiskajiem līgumiem cilvēktiesību jomā. Likuma 2.pantā ir

definēti VCTB uzdevumi:

1) sniegt sabiedrībai vispusīgu

informāciju par cilvēktiesībām, kā arī veicināt šo tiesību

atzīšanu un izprašanu;

2) sniegt sabiedrībai vispusīgu

informāciju par Latvijas normatīvajos aktos noteiktajām

cilvēktiesībām, garantijām un pienākumiem;

3) izskatīt jebkuru sūdzību par

cilvēktiesību pārkāpumu;

4) nekavējoties reaģēt uz

cilvēktiesību pārkāpšanas faktiem, kā arī pēc savas iniciatīvas

noskaidrot apstākļus, kas varētu radīt šādus pārkāpumus;

5) pētīt situāciju cilvēktiesību

ievērošanā valstī, it īpaši jomās, kas skar mazaizsargātās

sabiedrības grupas;

6) izstrādāt programmas

cilvēktiesību ievērošanas sekmēšanai, kā arī koordinēt

cilvēktiesību jomā izstrādāto citu valsts un pašvaldību

institūciju un darba grupu sagatavoto programmu īstenošanu;

7) veikt Latvijas tiesību normu

analīzi, lai noskaidrotu to atbilstību Latvijai saistošiem

starptautiskajiem līgumiem cilvēktiesību jomā;

8) ne retāk kā reizi gadā sniegt

Saeimai un Ministru kabinetam rakstveida ziņojumu par VCTB darbu

un reizi ceturksnī - rakstveida pārskatu par aktuāliem

cilvēktiesību jautājumiem.

54. Saskaņā ar likumu, VCTB saņem

un izskata iedzīvotāju rakstiskas sūdzības par iespējamiem

cilvēktiesību pārkāpumiem, kā arī sniedz mutiskas konsultācijas.

Tā 2000.gadā tika saņemtas 816 rakstiskas sūdzības un tika

sniegtas 4347 mutiskas konsultācijas. Savukārt 2001.gadā VCTB ir

saņēmis 969 rakstiskus iesniegumus un sniedzis 3939 mutiskas

konsultācijas. Jāuzsver, ka 2000.gada 30.novembrī tika pieņemti

grozījumi Satversmes tiesas likumā, saskaņā ar kuriem VCTB ir

tiesības iesniegt pieteikumus Satversmes tiesā par likumu

atbilstību Satversmei un starptautiskajiem līgumiem. VCTB jau ir

iesniedzis 3 šādus pieteikumus.

55. 2000.gada nogalē Valsts

prezidentes kancelejā tika izveidota darba grupa, kuras uzdevums

bija izvērtēt ombuda institūta ieviešanas nepieciešamību Latvijā,

kā arī izstrādāt koncepciju šādai institūcijai. 2001.gada

16.janvārī Valsts prezidentei tika iesniegta darba grupas

izstrādātā koncepcija par ombuda institūcijas ieviešanu. Kā savā

ziņojumā norāda darba grupa, sabiedrības uzticība ierēdniecībai,

tiesībsargājošajām institūcijām un tiesām ir zema, līdz ar to

iedzīvotāju un valsts vai pašvaldības institūciju konfliktu

risināšana nav efektīva. Darba grupa piedāvāja vairākus problēmas

risinājuma variantus, tai skaitā iespēju izveidot piecus dažādus

ombudus, veidot ombudu uz jau esošā Valsts cilvēktiesību biroja

bāzes u.c. Sabiedriskā diskusija par šiem jautājumiem joprojām

turpinās, tādēļ neviens no darba grupas priekšlikumiem vēl nav

ieviests.

56. 2001.gada 2.jūnijā Latvijā

notika konference "Valsts tiesībsarga (ombuda) institūcijas

izveide Latvijā", kurā tika diskutēts par šiem jautājumiem.

2001.gada aprīlī Latvijā ieradās starptautisko ekspertu darba

grupa, kuras uzdevums bija izpētīt Latvijas cilvēktiesību

aizsardzības mehānismus un izvērtēt izstrādāto koncepciju par

iespēju izveidot ombuda institūciju Latvijā. Tika vērtēts arī

Valsts cilvēktiesību biroja funkcijas un mandāts. Jāuzsver, ka

starptautiskie eksperti, atzina, ka VCTB ir pilnvērtīgs

cilvēktiesību aizsardzības ombuds. Pie tam VCTB ir pilnvērtīgs

Starptautiskā Ombuda institūcijas biedrs. Praktiski visas no

ekspertu sniegtajām rekomendācijām ir izpildītas (lai novērstu

valsts institūciju funkciju pārklāšanos iedzīvotāju sūdzību

izskatīšanas jomā ir izveidots koordinācijas mehānisms, izveidota

VCTB mājas lapa, veikta VCTB iekšējā restrukturizācija un

izveidota jauna Informācijas un sabiedrisko attiecību nodaļa,

VCTB darbinieku braucieni uz lauku reģioniem, tāpat arī policijas

izolatoru un psihoneiroloģisko slimnīcu apmeklējumi notiek

nepārtraukti). VCTB 2001.gadā iesniegto sūdzību dinamika ir

līdzīga 2000.gada dinamikai, kas liecina par iedzīvotāju

uzticēšanos VCTB. 2002.gadā VCTB budžets ir palielināts par 10%,

kas dos iespējas efektīvāk veikt VCTB funkcijas. Kā tālejošākus

priekšlikumus eksperti piedāvāja vairākus variantus esošā tiesību

aizsardzības mehānisma papildināšanai ar citām funkcijām, īpaši

t.s. "sliktās administrācijas'' (maladministration) jomā.

Vienlaikus tika uzsvērts, ka šādas pārmaiņas nevajadzētu

sasteigt.

PAKTA 3.

PANTS

57. Dzimumu līdztiesības jautājums

konstitucionālā līmenī ir regulēts Satversmes 8.nodaļas "Cilvēka

pamattiesības" 91.pantā, kurš noteic, ka "visi cilvēki Latvijā ir

vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā", kā arī ka "cilvēka

tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas". Minētie

vienlīdzības un nediskriminācijas principi ir spēkā esoši jebkuru

tiesību - pilsonisko, politisko, ekonomisko, sociālo, kultūras -

īstenošanā. Bez tam, Latvijas tiesību sistēmas sastāvdaļa ir arī

1979.gada konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas

izskaušanu, kas Latvijai ir saistoša kopš 1992.gada 14.maija.

Izpratnes par

dzimumu līdztiesību vēsturiskā attīstība

58. Latvijā sieviešu un vīriešu

izturēšanās sociālo un kultūras modeļu izveidi noteikusi valsts

vēsture un kultūra, uz kuru paliekošu iespaidu ir atstājuši

dažādi Latvijas teritorijā pastāvējuši politiskie režīmi un

dominējošās kultūras formas. Kā vislielāko iespaidu atstājušās ir

jāmin Latvijas etnisko pamatiedzīvotāju tradicionālā kultūra,

kristietības tradīcijas un kanoniskās tiesību normas, valstiskās

neatkarības perioda starp I un II Pasaules karu demokrātijas un

autoritārisma tradīcijas, padomju varas gadu kultūra un sievietes

pozīcija sabiedrībā, kopš neatkarības atjaunošanas veidotās

politiskās un sadzīves kultūras tradīcija.

59. Latvijas etnisko

pamatiedzīvotāju tradicionālā kultūras bāze ir patriarhāla

zemnieku ģimene, kurā sieviete galvenokārt ieņem mātes lomu. Šajā

kontekstā sieviete tiek īpaši cienīta un saņem privilēģijas,

savukārt sabiedrības sociālajā struktūrā sieviete ieņem

patriarhālajam ģimenes modelim raksturīgo pozīciju.

60. Kristietības tradīcijas un

kanonisko tiesību normu ietekme uz sievietes lomu sabiedrībā

Latvijas teritorijā pamatā ir saistāmas ar katolicisma (Latgalē)

un luterānisma (Kurzemē un Vidzemē), kas ir visizplatītākās

konfesijas Latvijā, ietekmi. Tomēr padomju varas gados šī

tradīcija ir zaudējusi lielāko savas ietekmes daļu.

61. Demokrātijas tradīcijas un

dzimumu līdztiesības tradīcijas Latvijas teritorijai atrodoties

cariskās Krievijas sastāvā attīstījās salīdzinoši ātrāk, kas ir

saistāms ar iedzīvotāju augstāku izglītības līmeni un dzīves

standartu. Par šo ideju iesakņošanās sabiedrībā pirmajiem

apliecinājumiem var uzskatīt abu dzimumu aktivitāti 1905.gada

revolūcijas laikā un pilsoniskās sabiedrības veidošanās procesā

līdz I Pasaules kara sākumam.

62. Līdz ar valsts nodibināšanu

1918.gadā sievietes ieguva vienlīdzīgas politiskās un pilsoniskās

tiesības, kas arī tika plašos apmēros izmantotas gan

demokrātijas, gan autoritārisma periodā.

63. Padomju varas gados tika

kultivēta brutāla vīrieša un sievietes vienlīdzības koncepcija,

kas bieži vien noveda pie sociālo funkciju nepārdomātas

vienādošanas neievērojot sievietes specifiskās fizioloģiskās un

psiholoģiskās vajadzības. Lai gan šāda koncepcija balstījās un

vispārēju sieviešu tiesību atzīšanu un ieviešanu dzīvē, tā bieži

vien panāca pretēju, sievieti kā pilntiesīgu sabiedrības locekli

degradējošu efektu.

64. Kopš neatkarības atjaunošanas

1991.gadā Latvijā lēnām mainās attieksme jautājumā par dzimuma

līdztiesību. Sabiedrībai ir pieejami materiāli par feminisma

kustību un par tādu sieviešu organizāciju, kustību, politisko

partiju un apvienību darbību, kas saistīta ar stereotipu maiņu.

Pamatā visi sabiedrības masu saziņas līdzekļi sabiedriskās domas

attieksmē pret jautājumu par dzimumu līdztiesību pakāpeniski un

arvien noteiktāk pauž stereotipu maiņu. Dzimumu līdztiesības

jautājumu risinot, tiek piedāvāti dažādi savstarpējo attiecību

modeļi, ir tolerantāks vērtējums šai problemātikai, arvien biežāk

tiek akcentēta sievietes personiskā izvēle un tās nozīme.

Tiesību akti,

kas garantē dzimumu līdztiesību, un to piemērošanas prakse

65. Latvijai nav raksturīgi

tiesību akti, kas ietvertu sievietes diskriminējošas normas.

Gluži otrādi, virknē spēkā esošo likumu un citu normatīvo aktu ir

nostiprināts dzimumu diskriminācijas aizliegums. Jaunajā Darba

likumā, kas stāsies spēka 2002.gada 1.jūnijā, ir iekļauta arī

netiešās diskriminācijas definīcija un tās aizliegums. Saskaņā ar

šī likuma 29.panta 4.daļu, "netieša diskriminācija pastāv, ja

acīmredzami neitrāli noteikumi, kritēriji vai prakse rada

nelabvēlīgas sekas ievērojami lielākai daļai viena dzimuma

personu, izņemot gadījumus, kad šādi noteikumi, kritēriji vai

prakse ir piemērota un nepieciešama un var tikt attaisnota ar

objektīviem apstākļiem, kas nav saistīti ar dzimumu".

66. Tāpat Latvija ir veikusi

nepieciešamos pasākumus, lai novērstu dzimumu nevienlīdzību

politiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Nepastāv ne aktīvo, ne pasīvo

vēlēšanu tiesību ierobežojumi attiecībā uz personas dzimumu.

Izvēloties vietu, kur piedalīties Saeimas vai vietējo pašvaldību

vēlēšanās, sieviete nav saistīta ar saviem vīriešu kārtas ģimenes

locekļiem vai to dzīves vietu - tiesības izvēlēties vēlēšanu

vietu personām ir vienlīdzīgas neatkarīgi no to dzimuma. Saeimas

vēlēšanu likums noteic ka Saeimas vēlēšanās persona var balsot

jebkurā vēlēšanu iecirknī visā valstī. Vietējo pašvaldību

vēlēšanās persona pēc sava ieskata var vēlēt tās pašvaldības

teritorijā, kur tā ir pierakstīta vai kur atrodas tās likumā

noteiktajā kārtībā reģistrēts nekustamais īpašums. Personai, kura

vēlēšanu dienā nekur nav pierakstīta, ir tiesības vēlēt tās

pašvaldības administratīvajā teritorijā, kur bija tās pēdējā

pieraksta vieta.

67. Kā liecina Centrālās vēlēšanu

komisijas sniegtie dati par sieviešu dalību Saeimas un vietējo

pašvaldību vēlēšanās, sievietes aktīvi izmanto savas tiesības

tikt ievēlētām (skat.tabulu).

68. Latvijas tiesību akti neparedz

nekādus ierobežojumus sievietēm piedalīties valsts politikas

formulēšanā un ieņemt valsts amatus, kā arī izpildīt visas valsts

funkcijas visos valsts pārvaldes līmeņos. Kopš 1999.gada augusta

augstākā valsts amatpersona, tai skaitā valsts bruņoto spēku

augstākais vadonis, ir sieviete. Jāmin, ka V.Vīķe -Freiberga pēc

statistiskas datiem kopš ievēlēšanas ir bijusi populārākā

politiķe valstī. Sievietes ir pārstāvētas arī Latvijas

izpildvaras galvenajā institūcijā - Ministru kabinetā. Arī

tiesībām ieņemt amatus valsts civildienestā nepastāv nekādi

ierobežojumi atkarībā no pretendenta dzimuma.

69. Latvijā tiesības uz darbu kā

neatņemamas tiesības sievietēm tiek garantētas tāpat kā

vīriešiem. Latvijas Darba likumu kodeksa 1.pantā ir noteikts, ka

"Latvijas Republikā fiziskajām personām darba tiesiskajās

attiecībās nodrošināta līdztiesība neatkarīgi no rases, ādas

krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas

pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās un mantiskā

stāvokļa". Savukārt jau iepriekš minētais Darba likums paredz, ka

ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem

un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu

darba samaksu. Šīm tiesībām ir jābūt nodrošinātām bez jebkādas

tiešas vai netiešas diskriminācijas - neatkarīgi no personas

rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās,

politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās

izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem.

Šo tiesību nodrošināšanai ir noteikts arī aizliegums sodīt

darbinieku vai citādi tieši vai netieši radīt viņam nelabvēlīgas

sekas tāpēc, ka darbinieks darba tiesisko attiecību ietvaros

pieļaujamā veidā izmanto savas tiesības.

70. Darba likumu kodeksā nav

noteiktas prasības darbinieku atlases kritērijiem. Savukārt Darba

likumā ir iekļauts aizliegums dzimuma diskriminācijai, veicot

darbinieku atlasi. Ir noteikts, ka darba sludinājums nedrīkst

attiekties tikai uz vīriešiem vai tikai uz sievietēm, izņemot

gadījumu, kad piederība pie noteikta dzimuma ir attiecīgā darba

veikšanas vai attiecīgās nodarbošanās objektīvs un pamatots

priekšnoteikums.

71. Latvijas tiesību aktos nav

ietvertas atšķirīgas iespējas sievietēm un vīriešiem izvirzīties

amatā. Karjeras iespēju privātajā sektorā neierobežošanas pēc

dzimuma pazīmes regulē, vadoties pēc atšķirīgas attieksmes

aizlieguma principa. Savukārt Valsts civildienesta likumā ir

noteikta pretendentu atbilstības ierēdņa amatam pārbaudes kārtība

un izvirzāmās prasības, kas neietver dzimumu diskriminējošas

prasības. Ierēdņa tiesībās ietilpst pieteikšanās konkursam uz

vakantajiem augstākas kvalifikācijas kategorijas ierēdņu amatiem,

kā arī piedalīties apmācību programmās, lai iegūtu amata

pienākumu pildīšanai nepieciešamās iemaņas un prasmes. Pēc Valsts

Civildienesta pārvaldes sniegtās informācijas kopumā sieviešu un

vīriešu procentuālā attiecība valsts civildienestā uz 2000.gada

31.decembri ir 60% sieviešu un 40% vīriešu un šī ir lielākā

vīriešu un sieviešu īpatsvara atšķirība kopš civildienesta

ieviešanas valstī.

72. Tabulā norādīts statistikas

datu apkopojums par sieviešu un vīriešu nodarbinātību ne tikai

valsts institūcijās, bet arī visās tautsaimniecības,

tirdzniecības, ražošanas un pakalpojumu sfērās.

Nodarbināto

iedzīvotāju sadalījums pēc dzimuma un pamata darba vietas

ekonomiskās darbības veida 2001.gadā(tūkst. cilv.)

73. Saskaņā ar Izglītības likumu

Latvijā izglītības iegūšanas iespējas nav atkarīgas no personas

dzimuma. Latvijā nepastāv dalīta meiteņu un zēnu izglītība, un

spēkā esošie tiesību akti to arī neparedz. Šī iemesla dēļ Latvijā

nepastāv dažādas kvalitātes skolas, skolu telpu, iekārtu un

pedagogu pieejamība zēniem un meitenēm ir vienlīdzīga. Tā kā

uzņemšanas noteikumi mācību iestādēs neparedz nekādus uzņemšanas

ierobežojumus atkarībā no dzimuma un uzņemšana mācību iestādēs

norisinās konkursa kārtībā vai vadoties pēc audzēkņa dzīves

vietas, meitenēm ir pieejamas jebkuras specialitātes apgūšana gan

profesionālās izglītības mācību centros, gan koledžās un

augstskolās.

Veiktie

pasākumi dzimumu līdztiesības veicināšanai

74. Kopš 1999.gada janvāra

Labklājības ministrijas Sociālās politikas attīstības

departaments ir atbildīgā struktūrvienība, kura koordinē dzimumu

līdztiesības jautājumus valstī. 2000.gadā tika izveidota

Sabiedrības integrācijas un dzimumu līdztiesības nodaļa. Dzimumu

līdztiesības jautājumu koordinatora galvenie uzdevumi ir

koordinēt dzimumu līdztiesības jautājumus Labklājības ministrijā

un sadarboties ar citām valsts institūcijām, kā arī

nevalstiskajām organizācijām; organizēt seminārus, vākt un

apkopot materiālus par dzimumu līdztiesības jautājumiem un

attīstības tendencēm šajā jomā; sadarboties ar starptautiskajām

organizācijām un to ekspertiem jautājumos, kas attiecas uz

dzimumu līdztiesību; sagatavot priekšlikumus un projektus

saistībā ar dzimumu līdztiesības jautājumiem.

75. 2001.gada 16.oktobrī Ministru

kabinetā tika pieņemta Dzimumu līdztiesības īstenošanas

koncepcija, kurā ir ietverti galvenie rīcības virzieni dzimumu

līdztiesības jautājumu risināšanai. Tie ir institucionālā

mehānisma izveidošana, ierēdņu apmācība un sabiedrības

informēšana par dzimumu līdztiesības jautājumiem, tiesību normu

pilnveidošana dzimumu līdztiesības jomā un šī procesa

pārraudzīšana.

76. Sievietes Latvijā iesaistās

dzimumu līdztiesības problēmu risināšanā gan tieši, gan netieši.

Šā jautājuma izskatīšanai tiek organizētas konferences.

Rakstnieces, filozofes, aktrises, uzņēmējas un politiskās

darbinieces publiski izsakot savus uzskatus un attieksmi pret

dzīvi apliecina sievietes garīgās, intelektuālās spējas un

uzskatu dažādību dzimumu līdztiesības jautājumā. 2000.gada maijā

notika pirmā nacionālā konference "Sievietes un vīrieši -

sadarbība un konkurence".

77. Latvijas divos valsts

televīzijas un divos komerctelevīzijas kanālos ziņu dienestos,

kultūras un mākslas raidījumos, ģimenes programmās strādājošo

žurnālistu vidū lielākā daļa ir sievietes. Abu veidu televīzijas

kanālos veidotajos raidījumos, kas domāti ģimenēm, akcentētas abu

vecāku līdzvērtīgas rūpes par ģimeni, vienlīdzīgas iespējas

profesionālās karjeras veidošanā. Arī Latvijas valsts radio un

komercraidstacijās sagatavotajās pārraidēs nav jūtama sieviešu un

vīriešu īpaša pretstatīšana, vērojams, ka uzsvērtas tiek

sievietes profesionālās īpašības un viņas karjeras izaugsmes

iespējas. Aizvien biežāk, runājot par sabiedriskiem jautājumiem,

radio raidījumos kā vērtība tiek atzītas sievietes tiesības uz

brīvu personisku izvēli.

78. Kopš Latvijas sākotnējā

ziņojuma par Pakta izpildi iesniegšanas Latvijas tiesas

vairākkārt ir piemērojušas ANO 1979.gada 18.decembra konvenciju

par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, lai izlemtu

jautājumu par diskrimināciju dzimuma dēļ fakta esamību. Piemēram,

atsaucoties uz minēto 1979.gada konvenciju, Satversmi un Darba

likumu kodeksu, tiesa secināja, ka atteikums pieņemt sievieti

darbā par uzraudzi cietumā, pamatojoties uz to, ka kandidāte ir

sieviete un ka uzrauga darbs saistīts ar smagiem fiziskiem

apstākļiem un specifiskām prasībām, ir kandidātes pamattiesību

brīvi izvēlēties nodarbošanos un darba vietu pārkāpums. Citā

gadījumā tiesa atzina, ka zemākas darba algas noteikšana

sievietei, salīdzinājumā ar citiem darbiniekiem, kas ir vīrieši,

nav savienojama ar diskriminācijas aizliegumu un tiesībām saņemt

vienlīdzīgu samaksu par vienlīdzīgu darbu. Šāda tiesu prakse

liecina, ka dzimumu līdztiesība tik būtiskā jomā kā darba

tiesiskās attiecības tiek garantēta ne tikai tiesību aktu

tekstos, bet arī tiesu praksē, kas nodrošina vienlīdzības

principa reālu piemērošanu.

PAKTA 4.

PANTS

79. Pakta 4.pantā paredzētā

situācija tiek regulēta 1992.gada likumā "Par izņēmuma stāvokli".

Saskaņā ar šo likumu, Ministru kabinets var izsludināt ārkārtas

stāvokli, ja valsti apdraud ārējais ienaidnieks vai valstī vai

tās daļā izcēlušies vai draud izcelties iekšēji nemieri, kas

apdraud pastāvošo valsts iekārtu. Likumā noteikts, ka par

ārkārtas stāvokļa izsludināšanu 24 stundu laikā paziņo Saeimai,

un, ja tā 48 stundu laikā šo stāvokli neapstiprina, tad tas ir

atceļams. Izņēmuma stāvoklis var tikt izsludināts uz noteiktu

laiku, kas nav ilgāks par 6 mēnešiem, un par izņēmuma stāvokļa

pasludināšanas faktu un iemesliem ir jāinformē Apvienoto Nāciju

Organizācijas Ģenerālsekretāru.

80. Minētais likums paredz, ka

izsludinot izņēmuma stāvokli, var noteikt šādus

ierobežojumus:

1) īpašu iebraukšanas un

izbraukšanas režīmu, kā arī pārvietošanās ierobežojumus;

2) pastiprinātu sabiedriskās

kārtības sargāšanu un atsevišķu objektu apsardzību;

3) aizliegumu organizēt sapulces,

mītiņus, ielu gājienus un demonstrācijas, kā arī citus masu

pasākumus;

4) streiku aizliegumu;

5) transportlīdzekļu kustības

ierobežojumus un transportlīdzekļu apskati.

Ja izņēmuma stāvoklis izsludināts

tādēļ, ka valstī vai tās daļā ir izcēlušies vai draud izcelties

iekšēji nemieri, papildus iepriekš minētajiem var noteikt arī

šādus ierobežojumus:

1) noteikt komandanta stundu;

2) cenzēt masu informācijas

līdzekļus vai apturēt to izdošanu, uzlikt arestu masu

informācijas līdzekļu produkcijai, tās izgatavošanas un

pavairošanas līdzekļiem;

3) apturēt politisko partiju un

citu sabiedrisko organizāciju darbību, ja tās liek šķēršļus

izņēmuma stāvokļa realizēšanai;

4) pārbaudīt personu dokumentus,

bet, ja ir ziņas, ka personu rīcībā ir ieroči, - izdarīt šo

personu un tām piederošā īpašuma apskati;

5) aizliegt vai ierobežot ieroču,

stipri iedarbīgu ķīmisko un indīgo vielu un alkoholisko dzērienu

pārdošanu, kā arī uz laiku izņemt fiziskajām un juridiskajām

personām ieročus, stipri iedarbīgas ķīmiskās un indīgās vielas un

alkoholiskos dzērienus;

6) izraidīt no apvidus, rajona vai

pilsētas, kur izsludināts izņēmuma stāvoklis, sabiedriskās

kārtības pārkāpējus, kas nav šā apvidus, rajona vai pilsētas

pastāvīgie iedzīvotāji.

81. Likums "Par izņēmuma stāvokli"

garantē svarīgāko cilvēktiesību ievērošanu izņēmuma stāvokļa

laikā, nosakot, ka izņēmuma stāvokļa pasākumi jāveic tikai tādā

apmērā, kāds nepieciešams situācijas normalizēšanai, un ka

izņēmuma stāvoklis nevar būt par pamatu valsts varas un pārvaldes

institūciju pilnvaru, politisko partiju, sabiedrisko

organizāciju, cilvēka tiesību un brīvību ierobežošanai apvidos,

rajonos vai pilsētās, kur izņēmuma stāvoklis nav izsludināts.

Kriminālā un administratīvā tiesvedība izņēmuma stāvokļa gadījumā

tiek īstenota Latvijas kriminālprocesa un administratīvā procesa

likumos noteiktajā kārtībā, un ir aizliegts izveidot īpašas

izmeklēšanas un tiesu institūcijas. Bez tam, likums paredz, ka

izņēmuma stāvokļa pasākumiem ir jāatbilst Latvijas Republikas

starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā.

82. Izņēmuma stāvokļa

izsludināšana neatceļ to likumu darbību, kuri reglamentē fiziskā

spēka, speciālo līdzekļu un šaujamieroču pielietošanu pret

fiziskajām personām. Par likumu pārkāpumiem un izņēmuma stāvokļa

ļaunprātīgu izmantošanu amatpersonas un citas personas sauc pie

kriminālās, administratīvās un disciplinārās atbildības likumā

noteiktajā kārtībā. Uzraudzību pār likumu ievērošanu izņēmuma

stāvokļa laikā realizē Latvijas Republikas ģenerālprokurors un

viņam pakļautie prokurori.

83. Jāuzsver, ka Latvijā kopš

neatkarības atjaunošanas vēl ne reizi nav izsludināts izņēmuma

stāvoklis.

PAKTA