1. pants

1Pašnoteikšanās tiesības

23. Latvijas sākotnējā

3ziņojumā par 1966.gada starptautiskā pilsonisko un politisko

4tiesību pakta izpildi (CCPR/C/81/Add.1/Rev.1, 59.-63.paragrāfi)

5ir sniegta informācija par Latvijas tautas 1920.gadā īstenotajām

6pašnoteikšanās tiesībām, ievēlot Satversmes sapulci, kura

71922.gadā pieņemta joprojām spēkā esošo Satversmi.

84. Satversmē noteikts, ka

9tikai tautas nobalsošanā var tikt grozīti šādi Satversmes panti,

10kuros ietvertās normas pēc būtības ir pašnoteikšanās tiesību

11atspoguļojums:

12a) Satversmes 1.pants noteic, ka

13"Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika";

14b) Satversmes 2.pants paredz, ka

15"Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai";

16c) Satversmes 3.pantā paredzēts,

17ka "Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās

18robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale";

19d) Satversmes 6.pants paredz, ka

20"Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un

21proporcionālās vēlēšanās".

225. Latvijas tautas

23nepārprotama griba īstenot pašnoteikšanās tiesības tika pausta

241990.gada Latvijas Augstākās Padomes vēlēšanās, kad vairākumu

25deputātu mandātu ieguva kandidāti, kas iestājās par demokrātiskas

26un politiski neatkarīgas Latvijas izveidošanu. Pārejas periods

27Latvijas starptautiskās rīcībspējas un de facto neatkarības

28atjaunošanai beidzās līdz ar konstitucionālā likuma "Par Latvijas

29Republikas valstisko statusu" pieņemšanu 1991.gada

3021.augustā.

316. No starptautisko tiesību

32viedokļa Latvija patlaban nav atbildīga ne par vienas citas

33teritorijas starptautiskajām saistībām; tāpat Latvijai nav

34koloniju. Tai pat laikā Latvija ir vairākkārt paudusi savu

35atbalstu tautu pašnoteikšanās tiesībām.

36Dabas resursu izmantošana

377. Atbilstoši 1991. gada 6.

38augusta likumam "Par vides aizsardzību" kā dabas resursi Latvijā

39ir definētas dabas daļas, to skaitā zeme, augsne, zemes dzīles,

40gaiss, ūdens, flora un fauna, kurām ir ekonomiska, sociāla vai

41kultūras vērtība. Latvijā dabas resursi ir iekļauti

42civiltiesiskajā apritē un var būt par civiltiesiska darījuma

43priekšmetu.

448. Latvijas Satversmes

45105.pantā ir noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu, kuru

46nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Šādā veidā

47konstitucionālā līmenī ir noteikta valsts aizsardzība personas

48tiesībām iegūt savā īpašumā dabas resursus. Konstitucionālā

49līmenī ir arī noteikts personas brīvas rīcības ar īpašumu un tā

50netraucētas ieguves apjoms - īpašuma tiesības var ierobežot

51vienīgi saskaņā ar likumu un tā atsavināšana sabiedrības

52vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

53likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību. Indivīda rīcības ar dabas

54resursiem brīvības ierobežojumi Latvijā tiek noteikti, vadoties

55pēc principa, ka dabas resursi nav tikai privātīpašums un ka tiem

56ir jādarbojas arī sabiedrības labā. Šī iemesla dēļ valsts likumā

57noteiktā kārtībā ir tiesīga noteikt privātīpašuma parobežojumus

58dabas resursu īpašniekiem.

599. Tiesības uz zemes

60privātīpašumu tiek regulētas vairākos likumos atkarībā no zemes

61kategorijas. Saskaņa ar 1991. gada 21. jūnija likumu "Par zemes

62lietošanu un zemes ierīcību" visa Latvijas teritorija veido

63valsts zemes fondu, kas atbilstoši administratīvi teritoriālajam

64iedalījumam sastāv no divu kategoriju zemes: lauku apvidu zemes

65un pilsētu zemes. Pilsētu zeme ir visa zeme, kas atrodas pilsētu

66administratīvajās robežās. Visa pārējā Latvijas Republikas

67teritorija, ko neaizņem pilsētu zeme, ir lauku apvidu zeme.

6810. Atbilstoši 1992. gada

699. jūlija likumam "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" lauku

70apvidu zemi var iegūt īpašumā saskaņā ar Civillikumu un citiem

71likumiem:

72a) Latvijas pilsoņi; valsts un

73pašvaldības, valsts un pašvaldību uzņēmumi

74(statūtsabiedrības);

75b) Latvijas Uzņēmumu reģistrā

76reģistrēta statūtsabiedrība, (a) kuras pamatkapitālā vairāk nekā

77puse pieder Latvijas pilsoņiem, valstij vai pašvaldībai, katram

78atsevišķi vai vairākiem šiem subjektiem kopā; (b) kuras

79pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder fiziskajām vai juridiskajām

80personām no valstīm, ar kurām Latvijas ir noslēgusi

81starptautiskus līgumus par ieguldījumu veicināšanu un

82aizsardzību, ko apstiprinājusi Saeima līdz 1996.gada 31.decembrim

83(minētais attiecināms arī uz fiziskajām vai juridiskajām personām

84no valstīm, ar kurām starptautiskie līgumi noslēgti pēc 1996.gada

8531.decembra, ja šajos līgumos paredzētas Latvijas reģistrēto

86fizisko un juridisko personu tiesības iegādāties zemi attiecīgā

87valstī); (c) kuras pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder

88vairākiem "a" un "b" punktos minētajiem subjektiem kopā; (d) kura

89ir publiska akciju sabiedrība, ja tās akcijas tiek kotētas fondu

90biržā;

91c) Latvijā reģistrētās reliģiskās

92organizācijas, kuru darbības laiks, skaitot no reģistrēšanas

93brīža Latvijas Republikā, ir ne mazāk kā trīs gadi;

9411. Citas fiziskās un

95juridiskās personas savā īpašumā nevar iegūt zemi valsts

96pierobežas joslās, zemi Baltijas jūras un Rīgas jūras līča kāpu

97aizsargjoslās un citu publisko ūdenstilpju un ūdens teču

98aizsargjoslās, izņemot gadījumus, kad tās paredzētas apbūvei

99atbilstoši pagasta ģenerālplānam, valsts rezervātu zemi,

100lauksaimniecības un mežsaimniecības vajadzībām izmantojamo zemi

101atbilstoši pagasta ģenerālplānam.

10212. Ja fiziskā persona, kas

103nav Latvijas pilsonis, iegūst zemi īpašumā mantošanas ceļā, šai

104personai mēneša laikā zemes īpašuma tiesību turpmākai

105saglabāšanai ir jāsaņem pagasta padomes (novada, pilsētas domes)

106priekšsēdētāja piekrišana šā likuma noteiktajā kārtībā.

107Iesniegumam pievienojams tiesas spriedums par apstiprināšanu

108mantojuma tiesībās vai testaments ar atzīmi par tā stāšanos

109likumīgā spēkā. Ja, ievērojot šā likuma minētos ierobežojumus

110zemes iegūšanā, pagasta padomes (novada, pilsētas domes)

111priekšsēdētājs savu piekrišanu nedod, zemes īpašums divu gadu

112laikā ir jāatsavina.

11313. Atbilstoši 1991. gada

11420. novembra likumam "Par zemes reformu Latvijas Republikas

115pilsētās" pilsētu zemi var iegūt īpašumā saskaņā ar Civillikumu

116un citiem likumiem:

117a) Latvijas pilsoņi;

118b) valsts un pašvaldības, valsts

119un pašvaldību uzņēmumi (statūtsabiedrības);

120c) Latvijas Uzņēmumu reģistrā

121reģistrēta statūtsabiedrība, (a) kuras pamatkapitālā vairāk nekā

122puse pieder Latvijas Republikas pilsoņiem, valstij vai

123pašvaldībai - katram subjektam atsevišķi vai vairākiem šiem

124subjektiem kopā; (b) kuras pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder

125fiziskajām vai juridiskajām personām no valstīm, ar kurām

126Latvijas ir noslēgusi starptautiskus līgumus par ieguldījumu

127veicināšanu un aizsardzību, ko apstiprinājusi Saeima līdz

1281996.gada 31.decembrim (minētais attiecināms arī uz fiziskajām

129vai juridiskajām personām no valstīm, ar kurām starptautiskie

130līgumi noslēgti pēc 1996.gada 31.decembra, ja šajos līgumos

131paredzēts Latvijā reģistrēto fizisko un juridisko personu

132tiesības iegādāties zemi attiecīgā valstī.); (c) kuras

133pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder vairākiem (a) un (b)

134apakšpunktā minētajiem subjektiem kopā; (d) kura ir publiska

135akciju sabiedrība, ja tās akcijas tiek kotētas fondu biržā;

136d) līdz 1940.gada 21.jūlijam

137Latvijā reģistrētās reliģiskās organizācijas.

13814. Citas juridiskas un

139fiziskas personas nevar iegūt īpašumā: zemi valsts pierobežas

140joslās; zemi Baltijas jūras un Rīgas jūras līča kāpu

141aizsargjoslās un citu publisko ūdenstilpju un ūdens teču

142aizsargjoslās, izņemot gadījumus, kad tās paredzētas apbūvei

143atbilstoši pilsētas ģenerālplānam; lauksaimniecībā un

144mežsaimniecībā izmantojamo zemi atbilstoši pilsētas

145ģenerālplānam.

14615. Uz fiziskajām personām,

147kas nav Latvijas pilsoņi un zemi iegūst mantošanas ceļā, attiecas

148tādi paši noteikumi, kā saistībā ar zemi lauku apvidos.

14916. Galvenie personas

150rīcības ar zemes īpašumu aprobežojumi saistās ar aizsargājamām

151dabas teritorijām. Saskaņā ar 1993. gada 2. marta likuma "Par

152īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" nosacījumiem zeme

153aizsargājamās teritorijās var būt valsts, pašvaldību, kā arī

154fizisko un juridisko personu īpašumā. Valstij piederošā un

155piekrītošā zeme dabas rezervātos, dabas liegumos un citu

156aizsargājamo teritoriju dabas rezervātu un dabas liegumu zonās

157nav privatizējama vai atsavināma. Aizsargājamās teritorijās zemes

158īpašuma tiesības bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu

159mantiniekiem var atjaunot un zemi fizisko un juridisko personu

160īpašumā var nodot tikai tad, ja šīs personas apņemas ievērot

161aizsargājamās teritorijas aizsardzības un izmantošanas noteikumus

162un dabas aizsardzības plānu.

16317. Viens no personas

164brīvas rīcības ierobežojumiem ar zemi īpaši aizsargājamās dabas

165teritorijās ir nosacījums, ka šādām teritorijām zemes pirmpirkuma

166tiesības pieder valstij un zemes īpašniekam ir pienākums informēt

167reģionālo vides pārvaldi par nodomu pārdot sev piederošo zemi

168aizsargājamā teritorijā.

16918. Tāpat likumā "Par īpaši

170aizsargājamām dabas teritorijām" ir noteikts, ka aizsargājamās

171teritorijas aizsardzības un izmantošanas noteikumu pārkāpšanas,

172kā arī dabas aizsardzības plāna neievērošanas gadījumā valstij ir

173tiesības normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā piespiedu kārtā

174atsavināt zemi tās īpašniekam.

17519. Saskaņā ar 1996. gada

1762. maija likumu "Par zemes dzīlēm" zemes dzīles un visi derīgie

177izrakteņi, kas tajās atrodas, pieder zemes īpašniekam. Zemes

178īpašnieks var rīkoties ar zemes dzīlēm, ciktāl šis likums un citi

179normatīvie akti neierobežo viņa tiesības.

18020. Zemes dzīļu izmantošana

181balstās uz principiem, kas noteic, ka, pirmkārt zemes dzīles ir

182neatjaunojama vērtība, kas izmantojama vienlaikus zemes

183īpašnieku, valsts un sabiedrības labā. Otrkārt, zemes dzīļu

184vērtība netiek ietverta īpašuma kadastrālajā vērtībā, un par

185zemes dzīlēm nav jāmaksā īpašuma nodoklis. Zemes dzīļu

186izmantotāji personisko vajadzību apmierināšanai zemes dzīles to

187īpašumā vai pastāvīgā lietošanā esošajā zemē izmanto bez maksas.

188Zemes dzīļu izmantošana peļņas nolūkos ir pieļaujama, ja saņemta

189attiecīga atļauja (licence) šā likuma noteiktajā kārtībā.

190Treškārt, zemes dzīļu izmantošanā jāievēro īpaši aizsargājamo

191dabas teritoriju un objektu aizsardzības un izmantošanas

192noteikumi, kultūras pieminekļu aizsardzības noteikumi, kā arī

193citi zemes dzīļu izmantošanu ierobežojoši noteikumi. Ceturtkārt,

194nodrošinot zemes dzīļu racionālu izmantošanu un aizsardzību,

195valsts un pašvaldības šajā likumā un citos normatīvajos aktos

196paredzētajos gadījumos un noteiktajā kārtībā var ierobežot,

197apturēt vai pārtraukt jebkuru juridisko un fizisko personu

198darbību zemes dzīļu izmantošanā.

19921. Zemes dzīles var

200izmantot zemes īpašnieks, persona, ka zeme piešķirta pastāvīgā

201lietošanā, juridiskā vai fiziskā persona, arī ārvalstnieks vai

202ārvalsts juridiskā persona, kas ar zemes īpašnieku noslēgusi

203līgumu.

20422. Galvenās prasības, kas

205ir jāievēro zemes dzīļu izmantotājiem zemes dzīļu aizsardzībā

206saskaņā ar likuma "Par zemes dzīlēm" nosacījumiem, ir šādas:

207zemes dzīļu pilnīga un kompleksa izpēte; racionāla derīgo

208izrakteņu ieguve, kā arī atradnēs sastopamo blakusproduktu

209izmantošana; zemes dzīļu izmantošana, nepieļaujot kaitīgu ietekmi

210uz derīgo izrakteņu krājumiem un zemes dzīļu īpašībām; zemes

211dzīļu izmantošana, nepieļaujot piesārņošanu ar pazemes un

212virszemes būvēs un krātuvēs glabājamām ekoloģiski bīstamām

213vielām, kā arī notekūdeņiem; zemes dzīļu izmantošanas regulēšana

214un kontrole.

21523. Kā tas ir noteikts

2161992. gada 15. septembra likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu

217atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" nekustamā

218īpašuma atsavināšana valsts un sabiebrības vajadzībām ir

219pieļaujama vienīgi izņēmuma gadījumos un uz atsevišķa likuma

220pamata. Saskaņa ar šī likuma noteikumiem atlīdzība par īpašuma

221atsavināšanu ir nosakāma naudā. Priekšlikumu par nekustamā

222īpašuma atsavināšanu iesniedz valdība uz attiecīgās valsts

223pārvaldes vai pašvaldības institūcijas ierosinājuma pamata, ja šī

224institūcija nekustamo īpašumu nevar iegūt, vienojoties ar

225īpašnieku. Institūcija, uz kuras ierosinājuma pamata notiek

226atsavināšana, pēc attiecīgā likuma pieņemšanas piedāvā īpašniekam

227noslēgt vienošanos par nekustamā īpašuma atsavināšanu, piesolot

228viņam pēc saviem ieskatiem taisnīgu atlīdzību vai piedāvājot

229apmainīt to pret līdzvērtīgu mantu. Ja atlīdzība noteikta uz

230labprātīgas vienošanās pamata vai atsavinātā nekustamā īpašuma

231vērtība tiek atlīdzināta, apmainot atsavināto mantu pret citu

232mantu, noslēdzams attiecīgs līgums. Ja vienošanās nav panākta, uz

233attiecīgās institūcijas pieteikuma pamata lietu izskata

234tiesa.

23524. Tiesības izmantot

236kontinentālo šelfu un ekskluzīvo ekonomisko zonu regulē 1993.

237gada 2. februāra likums "Par Latvijas republikas kontinentālo

238šelfu un ekskluzīvo ekonomisko zonu", kurā noteikts, ka

239kontinentālā šelfa dabas bagātības ir Latvijas īpašums.

240Kontinentālā šelfa izpēti un dabas resursu izstrādi var veikt

241tikai pēc speciālas atļaujas saņemšanas.

24225. Kontinentālajā šelfā un

243ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā juridiskās un fiziskās personas

244var veikt: dabas bagātību zinātnisko izpēti; dabas bagātību

245izstrādi; dzīvo dabas resursu ieguvi; iekārtu, ierīču ierīkošanu,

246mākslīgo salu izveidošanu, to ekspluatāciju; zemūdens kabeļu un

247cauruļvadu izlikšanu; spridzināšanas darbus (kontinentālajā

248šelfā). Juridiskās un fiziskās personas šos darbus var veikt, ja

249ir saņemta atļauja un noformēta licence Ministru kabineta

250noteiktajā kārtībā. Dzīvo dabas resursu iegūšana un izstrāde

251kontinentālajā šelfā un ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā pieļaujama

252tikai izsniegtās licences apjomā. Ārvalstu juridisko un fizisko

253personu zinātniskā darbība kontinentālajā šelfā un ekskluzīvajā

254ekonomiskajā zonā pieļaujama tikai tādā gadījumā, ja tas

255nepieciešams jūras vides izzināšanai miera un cilvēces labā.

25626. Latvijā nenosaka

257īpašuma tiesības uz gaisu. Savukārt nacionālos vides kvalitātes

258normatīvus attiecībā uz gaisa kvalitāti, kā arī gaisa

259piesārņojuma novērtēšanas kārtību un gaisa aizsardzības

260pasākumus, lai izvairītos no gaisa piesārņojuma kaitīgās ietekmes

261uz cilvēka veselību vai vidi, novērstu vai mazinātu to nosaka

2621999. gada 15. jūnija Ministru kabineta noteikumi Nr.219

263"Noteikumi par gaisa kvalitāti"

26427. Civillikumā ir

265noteikts, ka ūdeņi atkarībā no to īpašuma tiesībām ir privātie un

266publiskie.

26728. Pie publiskiem ūdeņiem

268pieder jūras piekrastes josla, kā arī Civillikumā uzskaitītie

269ezeri un upes. Visi pārējie ūdeņi ir privāti. Publisko ūdeņu

270sarakstu var grozīt vienīgi likumdošanas ceļā. Ja ieskaitot

271privātus ūdeņus publiskos, vai atsavinot nekustama īpašuma daļas,

272vai ierobežojot pastāvošās ietaises, kādai personai nodarītu

273zaudējumus, tad viņai pienākas samērīga atlīdzība no valsts..

274Publiskie ūdeņi ir valsts īpašums, ciktāl uz tiem nepastāv

275īpašuma tiesības privātai personai. Jūras piekraste pieder

276valstij līdz tai vietai, kuru sasniedz jūras augstākās bangas.

277Saskaņā ar Civillikumu publiskās upēs katram brīvi atļauta ūdens

278ikdienišķa lietošana, ciktāl ar to nekaitē sabiedrībai un

279neaizskar zemes īpašnieka tiesības.

28029. Tiesības uz privātiem

281ūdeņiem Latvijā izriet no tiesībām uz zemi. Savukārt tekošs ūdens

282nevar būt īpašuma tiesību objekts - īpašums uz upi nozīmē īpašuma

283tiesības uz upes gultni un tiesības izmantos upi, arī tās ūdeņu

284spēku. Kā stāvošie, tā tekošie privātie ūdeņi, kas atrodas viena

285zemes īpašnieka robežās, pieder viņam ar tiesību lietot tos

286vienam pašam un pēc sava ieskata, bet ūdeņi, kas stiepjas cauri

287vai piekļaujas dažādu īpašnieku zemes gabaliem, ir viņu

288kopīpašums, un katram no viņiem ir tiesība lietot to ūdens daļu,

289kura stiepjas cauri vai piekļaujas viņa zemei. Zemes īpašnieka

290tiesība ierīkot ūdens spēka izmantošanas ietaises nav nekādi

291aprobežota tikai tajā gadījumā, kad upe, uz kuras šīs ietaises

292ierīkojamas, iesākas viņa paša robežās un kad nevienam no

293augšgala kaimiņiem nevar rasties zaudējumi no ūdens

294aizsprostojumiem vai aizdambējumiem.

29530. Saskaņā ar Civillikumu

296zvejas tiesība pieder katram sava īpašuma robežās, un īpašnieks

297var aizliegt, ciktāl likums nenosaka citādi, trešam personām

298zvejot tajās. Jūras piekrastes ūdeņos zveja ir brīva katram

299Latvijas pilsonim zvejniecības likumā paredzētā kārtībā.

300Kopīpašumā esošos ūdeņos zvejas tiesība pieder katram piekrastes

301īpašniekam tajā ūdens daļā, kas ir tuvāk viņa nekā cita zemei.

302Publiskās upēs zvejas tiesība pieder katram piekrastes īpašniekam

303gar viņa robežu tajā ūdens daļā, kas ir tuvāk viņa nekā cita

304zemei. Civillikumā ir noteiktas arī upes un ezeri, kur zvejas

305tiesības pieder vienīgi valstij.

30631. Civillikums noteic, ka

307katrs, kam pieder zvejas tiesība, var lietot tauvas joslu zvejas

308vajadzībām. Saskaņā ar 1995. gada 12. aprīļa Zvejniecības likumu

309piekrastes zemes īpašniekiem ir tiesības lietot tauvas joslu,

310ciktāl šīs tiesības neierobežo šis likums, citi likumi un

311normatīvie akti. Dabiskās tauvas joslas platums ir: gar privāto

312ūdeņu krastiem - 4 metri; gar pārējo ūdeņu krastiem - 10 metru;

313gar jūras piekrasti - 20 metru. Tauvas joslas bezmaksas lietošana

314ir paredzēta: 1) kājāmgājējiem; 2) zivju resursu un ūdeņu

315uzraudzībai; 3) robežapsardzībai; 4) vides aizsardzības,

316ugunsdrošības un glābšanas pasākumu veikšanai. Tauvas josla nav

317jānosaka, ja privātie ūdeņi visā to platībā un tiem piegulošās

318sauszemes daļa pieder vienam un tam pašam īpašniekam un zvejas

319tiesības šajos ūdeņos nepieder valstij.

32032. Latvijas iekšējo ūdeņu,

321teritoriālo jūras ūdeņu (turpmāk - teritoriālie ūdeņi) un

322ekonomiskās zonas ūdeņu zivju resursu iegūšanu, izmantošanu,

323pētīšanu, saglabāšanu, pavairošanu un uzraudzīšanu regulē 1995.

324gada 12. aprīļa Zvejniecības likums. Saskaņā ar šo likumu zivju

325resursus Latvijas iekšējos ūdeņos un teritoriālajos ūdeņos

326pārvalda valsts. Saskaņā ar Zvejniecības likumu Latvijas ūdeņi

327zvejas tiesību jomā tiek iedalīti šādi: publiskie ūdeņi

328(uzskaitīti Civillikumā), kuri ir valsts īpašumā un kuros zvejas

329tiesības pieder valstij; ūdeņi, kuros zvejas tiesības pieder

330valstij (uzskaitīti Civillikumā); privātie ūdeņi, kuros zvejas

331tiesības pieder ūdeņu īpašniekam un tiek izmantotas saskaņā ar

332spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

33333. Zvejas tiesības

334Latvijas ekonomiskās zonas ūdeņos, kā arī starptautiskajos ūdeņos

335un citu valstu ūdeņos, kuros atbilstoši starptautisko

336zvejniecības organizāciju lēmumiem vai saskaņā ar

337starptautiskajiem līgumiem Latvijai ir iedalīta nozvejas kvota,

338iedalīto kvotu apjomā pieder Latvijai. Latvijas teritoriālajos

339ūdeņos un Rīgas jūras līča ūdeņos zvejas tiesības pieder Latvijā

340reģistrētām juridiskajām un fiziskajām personām, un tās tiek

341izmantotas saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

342Zvejas tiesības publiskajās upēs pieder katram piekrastes zemes

343īpašniekam gar viņa īpašuma robežu tajā ūdeņu daļā, kas viņa

344zemei ir tuvāka nekā cita īpašnieka zemei, un tās tiek izmantotas

345saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. Zvejas tiesības

346privātajos ūdeņos (izņemot gadījumus, kad zvejas tiesības pieder

347vienīgi valstij) pieder ūdeņu īpašniekam, un tās tiek izmantotas

348saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. Minētās

349rūpnieciskās zvejas tiesības var izmantot, ja attiecīgajos ūdeņos

350vai to daļā ir brīvi nozvejas limiti vai zvejas rīku limita daļa

351rūpnieciskajai zvejai, kā arī brīvas rūpnieciskās zvejas

352vietas.

35334. Zvejniecības likums

354noteic arī to, ka katram Latvijas iedzīvotājam ir tiesības

355nodarboties ar amatiera zveju - makšķerēšanu - visos Latvijas

356ūdeņos, ja tajos amatiera zveja - makšķerēšana - nav aizliegta,

357izņemot ezerus, kuri ir privātā īpašumā vai atrodas viena zemes

358īpašnieka zemes gabala robežās un kuros zvejas tiesības nepieder

359valstij.

36035. Latvijas mežu

361ilgtspējīgu apsaimniekošanu, visiem meža īpašniekiem vai

362tiesiskajiem valdītājiem garantējot vienādas tiesības,

363īpašumtiesību neaizskaramību un saimnieciskās darbības patstāvību

364un nosakot vienādus pienākumus regulē 2000. gada 24. februāra

365Meža likums1. Šī likuma objekts ir mežs un meža zeme.

366Mežs šī likuma izpratnē ir ekosistēma visās tā attīstības

367stadijās, un tajā dominē koki, kuru augstums konkrētajā vietā var

368sasniegt vismaz septiņus metrus un kuru pašreizējā vai potenciālā

369vainagu projekcija ir vismaz 20 procenti no mežaudzes aizņemtās

370platības. Meža zeme ir zeme, uz kuras ir mežs, zeme zem meža

371infrastruktūras objektiem, kā arī mežā ietilpstošie un tam

372piegulošie pārplūstošie klajumi, purvi un lauces. Par mežu

373neuzskata: atsevišķi no mežiem esošas platības, kuras apaugušas

374ar kokiem un kuru lielums nepārsniedz 0,1 hektāru; mākslīgas vai

375dabiskas izcelsmes koku rindas, kuru platums ir mazāks par 20

376metriem; augļu dārzus, parkus, kapsētas un meža koku sēklu

377ieguves plantācijas.

37836. Saskaņā ar Meža likumu

379fiziskajām personām ir tiesības uzturēties un brīvi pārvietoties

380valsts un pašvaldības mežā, ja normatīvajos aktos nav noteikts

381citādi. Transportlīdzekļus drīkst lietot, tikai pārvietojoties pa

382meža ceļiem, izņemot gadījumus, kad drīkst pārvietoties arī mežā

383meža apsaimniekošanas un aizsardzības nolūkos. Fizisko

384personu uzturēšanos un brīvu pārvietošanos citā mežā var

385ierobežot to īpašnieks vai tiesiskais valdītājs. Meža nekoksnes

386materiālās vērtības - savvaļas ogas, augļus, riekstus, sēnes un

387ārstniecības augus - personas var iegūt pēc sava ieskata, ja meža

388īpašnieks vai tiesiskais valdītājs nav noteicis ierobežojumus

389uzturēties un brīvi pārvietoties mežā saskaņā ar Meža likuma

390noteikumiem. Tas pats attiecas arī uz mežam piemītošo rekreatīvo,

391vidi stabilizējošo un ekoloģisko īpašību izmantošanu.

39237. Ņemot vērā to, ka mežs

393kā dabas resurss kalpo ne tikai tā īpašnieka, bet gan visas

394sabiedrības labā, valsts ir uzlikusi meža īpašniekam par

395pienākumu atjaunot mežaudzi triju līdz desmit gadu (atsevišķu

396koku sugu) laikā pēc cirtes veikšanas (ieskaitot ciršanas gadu)

397vai citu faktoru ietekmes, ja tās dēļ mežaudzes šķērslaukums ir

398kļuvis mazāks par kritisko šķērslaukumu un nodrošināt atjaunotās

399mežaudzes kopšanu. Tāpat meža īpašnieka pienākums ir veikt

400darbības, kas samazina meža bojājumu iespējamību un ierobežo to

401izplatību; uzraudzīt meža stāvokli un informēt Valsts meža

402dienestu par konstatētajiem meža bojājumiem.

40338. Saskaņā ar Civillikumu

404dzīvnieki, kas vēl atrodas dabiskā savvaļas stāvoklī, kļūst par

405tā īpašumu, kas viņus noķer vai nogalina, ciktāl likums nenosaka

406citādi. Īpašuma tiesības iegūšana uz noķertu vai nogalinātu

407savvaļas dzīvnieku nav atkarīga no tā, vai tas noķerts vai

408nogalināts uz savas vai svešas zemes. Zemes īpašniekam ir tiesība

409aizliegt ikvienai svešai personai ķert vai medīt dzīvniekus viņam

410piederošās zemes robežās, bet aizliegumu pārkāpjot - prasīt no

411pārkāpēja atlīdzību. 1995. gada 1. jūnija Medību likums noteic,

412ka medību dzīvnieki ir savvaļā dzīvojošie zīdītāji un putni, kuru

413pārstrādes produktus izmanto tautsaimniecībā. savukārt medību

414platības ir medījamo dzīvnieku brīvai dzīvošanai derīgā un

415medībām izmantojamā platība.

41639. Medību resursus

417Latvijas teritorijā pārvalda (uzskaita un aizsargā) valsts.

418Medību resursi izmantojami tā, lai nenodarītu zaudējumus citām

419saimniecības nozarēm, nodrošinātu medījamo dzīvnieku sugu,

420genofonda un to apdzīvotās vides aizsardzību un saglabāšanu.

4212.DAĻA

422Pakta