1. pants

Pašnoteikšanās tiesības

3. Latvijas sākotnējā

ziņojumā par 1966.gada starptautiskā pilsonisko un politisko

tiesību pakta izpildi (CCPR/C/81/Add.1/Rev.1, 59.-63.paragrāfi)

ir sniegta informācija par Latvijas tautas 1920.gadā īstenotajām

pašnoteikšanās tiesībām, ievēlot Satversmes sapulci, kura

1922.gadā pieņemta joprojām spēkā esošo Satversmi.

4. Satversmē noteikts, ka

tikai tautas nobalsošanā var tikt grozīti šādi Satversmes panti,

kuros ietvertās normas pēc būtības ir pašnoteikšanās tiesību

atspoguļojums:

a) Satversmes 1.pants noteic, ka

"Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika";

b) Satversmes 2.pants paredz, ka

"Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai";

c) Satversmes 3.pantā paredzēts,

ka "Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās

robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale";

d) Satversmes 6.pants paredz, ka

"Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un

proporcionālās vēlēšanās".

5. Latvijas tautas

nepārprotama griba īstenot pašnoteikšanās tiesības tika pausta

1990.gada Latvijas Augstākās Padomes vēlēšanās, kad vairākumu

deputātu mandātu ieguva kandidāti, kas iestājās par demokrātiskas

un politiski neatkarīgas Latvijas izveidošanu. Pārejas periods

Latvijas starptautiskās rīcībspējas un de facto neatkarības

atjaunošanai beidzās līdz ar konstitucionālā likuma "Par Latvijas

Republikas valstisko statusu" pieņemšanu 1991.gada

21.augustā.

6. No starptautisko tiesību

viedokļa Latvija patlaban nav atbildīga ne par vienas citas

teritorijas starptautiskajām saistībām; tāpat Latvijai nav

koloniju. Tai pat laikā Latvija ir vairākkārt paudusi savu

atbalstu tautu pašnoteikšanās tiesībām.

Dabas resursu izmantošana

7. Atbilstoši 1991. gada 6.

augusta likumam "Par vides aizsardzību" kā dabas resursi Latvijā

ir definētas dabas daļas, to skaitā zeme, augsne, zemes dzīles,

gaiss, ūdens, flora un fauna, kurām ir ekonomiska, sociāla vai

kultūras vērtība. Latvijā dabas resursi ir iekļauti

civiltiesiskajā apritē un var būt par civiltiesiska darījuma

priekšmetu.

8. Latvijas Satversmes

105.pantā ir noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu, kuru

nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Šādā veidā

konstitucionālā līmenī ir noteikta valsts aizsardzība personas

tiesībām iegūt savā īpašumā dabas resursus. Konstitucionālā

līmenī ir arī noteikts personas brīvas rīcības ar īpašumu un tā

netraucētas ieguves apjoms - īpašuma tiesības var ierobežot

vienīgi saskaņā ar likumu un tā atsavināšana sabiedrības

vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību. Indivīda rīcības ar dabas

resursiem brīvības ierobežojumi Latvijā tiek noteikti, vadoties

pēc principa, ka dabas resursi nav tikai privātīpašums un ka tiem

ir jādarbojas arī sabiedrības labā. Šī iemesla dēļ valsts likumā

noteiktā kārtībā ir tiesīga noteikt privātīpašuma parobežojumus

dabas resursu īpašniekiem.

9. Tiesības uz zemes

privātīpašumu tiek regulētas vairākos likumos atkarībā no zemes

kategorijas. Saskaņa ar 1991. gada 21. jūnija likumu "Par zemes

lietošanu un zemes ierīcību" visa Latvijas teritorija veido

valsts zemes fondu, kas atbilstoši administratīvi teritoriālajam

iedalījumam sastāv no divu kategoriju zemes: lauku apvidu zemes

un pilsētu zemes. Pilsētu zeme ir visa zeme, kas atrodas pilsētu

administratīvajās robežās. Visa pārējā Latvijas Republikas

teritorija, ko neaizņem pilsētu zeme, ir lauku apvidu zeme.

10. Atbilstoši 1992. gada

9. jūlija likumam "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" lauku

apvidu zemi var iegūt īpašumā saskaņā ar Civillikumu un citiem

likumiem:

a) Latvijas pilsoņi; valsts un

pašvaldības, valsts un pašvaldību uzņēmumi

(statūtsabiedrības);

b) Latvijas Uzņēmumu reģistrā

reģistrēta statūtsabiedrība, (a) kuras pamatkapitālā vairāk nekā

puse pieder Latvijas pilsoņiem, valstij vai pašvaldībai, katram

atsevišķi vai vairākiem šiem subjektiem kopā; (b) kuras

pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder fiziskajām vai juridiskajām

personām no valstīm, ar kurām Latvijas ir noslēgusi

starptautiskus līgumus par ieguldījumu veicināšanu un

aizsardzību, ko apstiprinājusi Saeima līdz 1996.gada 31.decembrim

(minētais attiecināms arī uz fiziskajām vai juridiskajām personām

no valstīm, ar kurām starptautiskie līgumi noslēgti pēc 1996.gada

31.decembra, ja šajos līgumos paredzētas Latvijas reģistrēto

fizisko un juridisko personu tiesības iegādāties zemi attiecīgā

valstī); (c) kuras pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder

vairākiem "a" un "b" punktos minētajiem subjektiem kopā; (d) kura

ir publiska akciju sabiedrība, ja tās akcijas tiek kotētas fondu

biržā;

c) Latvijā reģistrētās reliģiskās

organizācijas, kuru darbības laiks, skaitot no reģistrēšanas

brīža Latvijas Republikā, ir ne mazāk kā trīs gadi;

11. Citas fiziskās un

juridiskās personas savā īpašumā nevar iegūt zemi valsts

pierobežas joslās, zemi Baltijas jūras un Rīgas jūras līča kāpu

aizsargjoslās un citu publisko ūdenstilpju un ūdens teču

aizsargjoslās, izņemot gadījumus, kad tās paredzētas apbūvei

atbilstoši pagasta ģenerālplānam, valsts rezervātu zemi,

lauksaimniecības un mežsaimniecības vajadzībām izmantojamo zemi

atbilstoši pagasta ģenerālplānam.

12. Ja fiziskā persona, kas

nav Latvijas pilsonis, iegūst zemi īpašumā mantošanas ceļā, šai

personai mēneša laikā zemes īpašuma tiesību turpmākai

saglabāšanai ir jāsaņem pagasta padomes (novada, pilsētas domes)

priekšsēdētāja piekrišana šā likuma noteiktajā kārtībā.

Iesniegumam pievienojams tiesas spriedums par apstiprināšanu

mantojuma tiesībās vai testaments ar atzīmi par tā stāšanos

likumīgā spēkā. Ja, ievērojot šā likuma minētos ierobežojumus

zemes iegūšanā, pagasta padomes (novada, pilsētas domes)

priekšsēdētājs savu piekrišanu nedod, zemes īpašums divu gadu

laikā ir jāatsavina.

13. Atbilstoši 1991. gada

20. novembra likumam "Par zemes reformu Latvijas Republikas

pilsētās" pilsētu zemi var iegūt īpašumā saskaņā ar Civillikumu

un citiem likumiem:

a) Latvijas pilsoņi;

b) valsts un pašvaldības, valsts

un pašvaldību uzņēmumi (statūtsabiedrības);

c) Latvijas Uzņēmumu reģistrā

reģistrēta statūtsabiedrība, (a) kuras pamatkapitālā vairāk nekā

puse pieder Latvijas Republikas pilsoņiem, valstij vai

pašvaldībai - katram subjektam atsevišķi vai vairākiem šiem

subjektiem kopā; (b) kuras pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder

fiziskajām vai juridiskajām personām no valstīm, ar kurām

Latvijas ir noslēgusi starptautiskus līgumus par ieguldījumu

veicināšanu un aizsardzību, ko apstiprinājusi Saeima līdz

1996.gada 31.decembrim (minētais attiecināms arī uz fiziskajām

vai juridiskajām personām no valstīm, ar kurām starptautiskie

līgumi noslēgti pēc 1996.gada 31.decembra, ja šajos līgumos

paredzēts Latvijā reģistrēto fizisko un juridisko personu

tiesības iegādāties zemi attiecīgā valstī.); (c) kuras

pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder vairākiem (a) un (b)

apakšpunktā minētajiem subjektiem kopā; (d) kura ir publiska

akciju sabiedrība, ja tās akcijas tiek kotētas fondu biržā;

d) līdz 1940.gada 21.jūlijam

Latvijā reģistrētās reliģiskās organizācijas.

14. Citas juridiskas un

fiziskas personas nevar iegūt īpašumā: zemi valsts pierobežas

joslās; zemi Baltijas jūras un Rīgas jūras līča kāpu

aizsargjoslās un citu publisko ūdenstilpju un ūdens teču

aizsargjoslās, izņemot gadījumus, kad tās paredzētas apbūvei

atbilstoši pilsētas ģenerālplānam; lauksaimniecībā un

mežsaimniecībā izmantojamo zemi atbilstoši pilsētas

ģenerālplānam.

15. Uz fiziskajām personām,

kas nav Latvijas pilsoņi un zemi iegūst mantošanas ceļā, attiecas

tādi paši noteikumi, kā saistībā ar zemi lauku apvidos.

16. Galvenie personas

rīcības ar zemes īpašumu aprobežojumi saistās ar aizsargājamām

dabas teritorijām. Saskaņā ar 1993. gada 2. marta likuma "Par

īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" nosacījumiem zeme

aizsargājamās teritorijās var būt valsts, pašvaldību, kā arī

fizisko un juridisko personu īpašumā. Valstij piederošā un

piekrītošā zeme dabas rezervātos, dabas liegumos un citu

aizsargājamo teritoriju dabas rezervātu un dabas liegumu zonās

nav privatizējama vai atsavināma. Aizsargājamās teritorijās zemes

īpašuma tiesības bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu

mantiniekiem var atjaunot un zemi fizisko un juridisko personu

īpašumā var nodot tikai tad, ja šīs personas apņemas ievērot

aizsargājamās teritorijas aizsardzības un izmantošanas noteikumus

un dabas aizsardzības plānu.

17. Viens no personas

brīvas rīcības ierobežojumiem ar zemi īpaši aizsargājamās dabas

teritorijās ir nosacījums, ka šādām teritorijām zemes pirmpirkuma

tiesības pieder valstij un zemes īpašniekam ir pienākums informēt

reģionālo vides pārvaldi par nodomu pārdot sev piederošo zemi

aizsargājamā teritorijā.

18. Tāpat likumā "Par īpaši

aizsargājamām dabas teritorijām" ir noteikts, ka aizsargājamās

teritorijas aizsardzības un izmantošanas noteikumu pārkāpšanas,

kā arī dabas aizsardzības plāna neievērošanas gadījumā valstij ir

tiesības normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā piespiedu kārtā

atsavināt zemi tās īpašniekam.

19. Saskaņā ar 1996. gada

2. maija likumu "Par zemes dzīlēm" zemes dzīles un visi derīgie

izrakteņi, kas tajās atrodas, pieder zemes īpašniekam. Zemes

īpašnieks var rīkoties ar zemes dzīlēm, ciktāl šis likums un citi

normatīvie akti neierobežo viņa tiesības.

20. Zemes dzīļu izmantošana

balstās uz principiem, kas noteic, ka, pirmkārt zemes dzīles ir

neatjaunojama vērtība, kas izmantojama vienlaikus zemes

īpašnieku, valsts un sabiedrības labā. Otrkārt, zemes dzīļu

vērtība netiek ietverta īpašuma kadastrālajā vērtībā, un par

zemes dzīlēm nav jāmaksā īpašuma nodoklis. Zemes dzīļu

izmantotāji personisko vajadzību apmierināšanai zemes dzīles to

īpašumā vai pastāvīgā lietošanā esošajā zemē izmanto bez maksas.

Zemes dzīļu izmantošana peļņas nolūkos ir pieļaujama, ja saņemta

attiecīga atļauja (licence) šā likuma noteiktajā kārtībā.

Treškārt, zemes dzīļu izmantošanā jāievēro īpaši aizsargājamo

dabas teritoriju un objektu aizsardzības un izmantošanas

noteikumi, kultūras pieminekļu aizsardzības noteikumi, kā arī

citi zemes dzīļu izmantošanu ierobežojoši noteikumi. Ceturtkārt,

nodrošinot zemes dzīļu racionālu izmantošanu un aizsardzību,

valsts un pašvaldības šajā likumā un citos normatīvajos aktos

paredzētajos gadījumos un noteiktajā kārtībā var ierobežot,

apturēt vai pārtraukt jebkuru juridisko un fizisko personu

darbību zemes dzīļu izmantošanā.

21. Zemes dzīles var

izmantot zemes īpašnieks, persona, ka zeme piešķirta pastāvīgā

lietošanā, juridiskā vai fiziskā persona, arī ārvalstnieks vai

ārvalsts juridiskā persona, kas ar zemes īpašnieku noslēgusi

līgumu.

22. Galvenās prasības, kas

ir jāievēro zemes dzīļu izmantotājiem zemes dzīļu aizsardzībā

saskaņā ar likuma "Par zemes dzīlēm" nosacījumiem, ir šādas:

zemes dzīļu pilnīga un kompleksa izpēte; racionāla derīgo

izrakteņu ieguve, kā arī atradnēs sastopamo blakusproduktu

izmantošana; zemes dzīļu izmantošana, nepieļaujot kaitīgu ietekmi

uz derīgo izrakteņu krājumiem un zemes dzīļu īpašībām; zemes

dzīļu izmantošana, nepieļaujot piesārņošanu ar pazemes un

virszemes būvēs un krātuvēs glabājamām ekoloģiski bīstamām

vielām, kā arī notekūdeņiem; zemes dzīļu izmantošanas regulēšana

un kontrole.

23. Kā tas ir noteikts

1992. gada 15. septembra likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu

atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" nekustamā

īpašuma atsavināšana valsts un sabiebrības vajadzībām ir

pieļaujama vienīgi izņēmuma gadījumos un uz atsevišķa likuma

pamata. Saskaņa ar šī likuma noteikumiem atlīdzība par īpašuma

atsavināšanu ir nosakāma naudā. Priekšlikumu par nekustamā

īpašuma atsavināšanu iesniedz valdība uz attiecīgās valsts

pārvaldes vai pašvaldības institūcijas ierosinājuma pamata, ja šī

institūcija nekustamo īpašumu nevar iegūt, vienojoties ar

īpašnieku. Institūcija, uz kuras ierosinājuma pamata notiek

atsavināšana, pēc attiecīgā likuma pieņemšanas piedāvā īpašniekam

noslēgt vienošanos par nekustamā īpašuma atsavināšanu, piesolot

viņam pēc saviem ieskatiem taisnīgu atlīdzību vai piedāvājot

apmainīt to pret līdzvērtīgu mantu. Ja atlīdzība noteikta uz

labprātīgas vienošanās pamata vai atsavinātā nekustamā īpašuma

vērtība tiek atlīdzināta, apmainot atsavināto mantu pret citu

mantu, noslēdzams attiecīgs līgums. Ja vienošanās nav panākta, uz

attiecīgās institūcijas pieteikuma pamata lietu izskata

tiesa.

24. Tiesības izmantot

kontinentālo šelfu un ekskluzīvo ekonomisko zonu regulē 1993.

gada 2. februāra likums "Par Latvijas republikas kontinentālo

šelfu un ekskluzīvo ekonomisko zonu", kurā noteikts, ka

kontinentālā šelfa dabas bagātības ir Latvijas īpašums.

Kontinentālā šelfa izpēti un dabas resursu izstrādi var veikt

tikai pēc speciālas atļaujas saņemšanas.

25. Kontinentālajā šelfā un

ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā juridiskās un fiziskās personas

var veikt: dabas bagātību zinātnisko izpēti; dabas bagātību

izstrādi; dzīvo dabas resursu ieguvi; iekārtu, ierīču ierīkošanu,

mākslīgo salu izveidošanu, to ekspluatāciju; zemūdens kabeļu un

cauruļvadu izlikšanu; spridzināšanas darbus (kontinentālajā

šelfā). Juridiskās un fiziskās personas šos darbus var veikt, ja

ir saņemta atļauja un noformēta licence Ministru kabineta

noteiktajā kārtībā. Dzīvo dabas resursu iegūšana un izstrāde

kontinentālajā šelfā un ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā pieļaujama

tikai izsniegtās licences apjomā. Ārvalstu juridisko un fizisko

personu zinātniskā darbība kontinentālajā šelfā un ekskluzīvajā

ekonomiskajā zonā pieļaujama tikai tādā gadījumā, ja tas

nepieciešams jūras vides izzināšanai miera un cilvēces labā.

26. Latvijā nenosaka

īpašuma tiesības uz gaisu. Savukārt nacionālos vides kvalitātes

normatīvus attiecībā uz gaisa kvalitāti, kā arī gaisa

piesārņojuma novērtēšanas kārtību un gaisa aizsardzības

pasākumus, lai izvairītos no gaisa piesārņojuma kaitīgās ietekmes

uz cilvēka veselību vai vidi, novērstu vai mazinātu to nosaka

1999. gada 15. jūnija Ministru kabineta noteikumi Nr.219

"Noteikumi par gaisa kvalitāti"

27. Civillikumā ir

noteikts, ka ūdeņi atkarībā no to īpašuma tiesībām ir privātie un

publiskie.

28. Pie publiskiem ūdeņiem

pieder jūras piekrastes josla, kā arī Civillikumā uzskaitītie

ezeri un upes. Visi pārējie ūdeņi ir privāti. Publisko ūdeņu

sarakstu var grozīt vienīgi likumdošanas ceļā. Ja ieskaitot

privātus ūdeņus publiskos, vai atsavinot nekustama īpašuma daļas,

vai ierobežojot pastāvošās ietaises, kādai personai nodarītu

zaudējumus, tad viņai pienākas samērīga atlīdzība no valsts..

Publiskie ūdeņi ir valsts īpašums, ciktāl uz tiem nepastāv

īpašuma tiesības privātai personai. Jūras piekraste pieder

valstij līdz tai vietai, kuru sasniedz jūras augstākās bangas.

Saskaņā ar Civillikumu publiskās upēs katram brīvi atļauta ūdens

ikdienišķa lietošana, ciktāl ar to nekaitē sabiedrībai un

neaizskar zemes īpašnieka tiesības.

29. Tiesības uz privātiem

ūdeņiem Latvijā izriet no tiesībām uz zemi. Savukārt tekošs ūdens

nevar būt īpašuma tiesību objekts - īpašums uz upi nozīmē īpašuma

tiesības uz upes gultni un tiesības izmantos upi, arī tās ūdeņu

spēku. Kā stāvošie, tā tekošie privātie ūdeņi, kas atrodas viena

zemes īpašnieka robežās, pieder viņam ar tiesību lietot tos

vienam pašam un pēc sava ieskata, bet ūdeņi, kas stiepjas cauri

vai piekļaujas dažādu īpašnieku zemes gabaliem, ir viņu

kopīpašums, un katram no viņiem ir tiesība lietot to ūdens daļu,

kura stiepjas cauri vai piekļaujas viņa zemei. Zemes īpašnieka

tiesība ierīkot ūdens spēka izmantošanas ietaises nav nekādi

aprobežota tikai tajā gadījumā, kad upe, uz kuras šīs ietaises

ierīkojamas, iesākas viņa paša robežās un kad nevienam no

augšgala kaimiņiem nevar rasties zaudējumi no ūdens

aizsprostojumiem vai aizdambējumiem.

30. Saskaņā ar Civillikumu

zvejas tiesība pieder katram sava īpašuma robežās, un īpašnieks

var aizliegt, ciktāl likums nenosaka citādi, trešam personām

zvejot tajās. Jūras piekrastes ūdeņos zveja ir brīva katram

Latvijas pilsonim zvejniecības likumā paredzētā kārtībā.

Kopīpašumā esošos ūdeņos zvejas tiesība pieder katram piekrastes

īpašniekam tajā ūdens daļā, kas ir tuvāk viņa nekā cita zemei.

Publiskās upēs zvejas tiesība pieder katram piekrastes īpašniekam

gar viņa robežu tajā ūdens daļā, kas ir tuvāk viņa nekā cita

zemei. Civillikumā ir noteiktas arī upes un ezeri, kur zvejas

tiesības pieder vienīgi valstij.

31. Civillikums noteic, ka

katrs, kam pieder zvejas tiesība, var lietot tauvas joslu zvejas

vajadzībām. Saskaņā ar 1995. gada 12. aprīļa Zvejniecības likumu

piekrastes zemes īpašniekiem ir tiesības lietot tauvas joslu,

ciktāl šīs tiesības neierobežo šis likums, citi likumi un

normatīvie akti. Dabiskās tauvas joslas platums ir: gar privāto

ūdeņu krastiem - 4 metri; gar pārējo ūdeņu krastiem - 10 metru;

gar jūras piekrasti - 20 metru. Tauvas joslas bezmaksas lietošana

ir paredzēta: 1) kājāmgājējiem; 2) zivju resursu un ūdeņu

uzraudzībai; 3) robežapsardzībai; 4) vides aizsardzības,

ugunsdrošības un glābšanas pasākumu veikšanai. Tauvas josla nav

jānosaka, ja privātie ūdeņi visā to platībā un tiem piegulošās

sauszemes daļa pieder vienam un tam pašam īpašniekam un zvejas

tiesības šajos ūdeņos nepieder valstij.

32. Latvijas iekšējo ūdeņu,

teritoriālo jūras ūdeņu (turpmāk - teritoriālie ūdeņi) un

ekonomiskās zonas ūdeņu zivju resursu iegūšanu, izmantošanu,

pētīšanu, saglabāšanu, pavairošanu un uzraudzīšanu regulē 1995.

gada 12. aprīļa Zvejniecības likums. Saskaņā ar šo likumu zivju

resursus Latvijas iekšējos ūdeņos un teritoriālajos ūdeņos

pārvalda valsts. Saskaņā ar Zvejniecības likumu Latvijas ūdeņi

zvejas tiesību jomā tiek iedalīti šādi: publiskie ūdeņi

(uzskaitīti Civillikumā), kuri ir valsts īpašumā un kuros zvejas

tiesības pieder valstij; ūdeņi, kuros zvejas tiesības pieder

valstij (uzskaitīti Civillikumā); privātie ūdeņi, kuros zvejas

tiesības pieder ūdeņu īpašniekam un tiek izmantotas saskaņā ar

spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

33. Zvejas tiesības

Latvijas ekonomiskās zonas ūdeņos, kā arī starptautiskajos ūdeņos

un citu valstu ūdeņos, kuros atbilstoši starptautisko

zvejniecības organizāciju lēmumiem vai saskaņā ar

starptautiskajiem līgumiem Latvijai ir iedalīta nozvejas kvota,

iedalīto kvotu apjomā pieder Latvijai. Latvijas teritoriālajos

ūdeņos un Rīgas jūras līča ūdeņos zvejas tiesības pieder Latvijā

reģistrētām juridiskajām un fiziskajām personām, un tās tiek

izmantotas saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

Zvejas tiesības publiskajās upēs pieder katram piekrastes zemes

īpašniekam gar viņa īpašuma robežu tajā ūdeņu daļā, kas viņa

zemei ir tuvāka nekā cita īpašnieka zemei, un tās tiek izmantotas

saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. Zvejas tiesības

privātajos ūdeņos (izņemot gadījumus, kad zvejas tiesības pieder

vienīgi valstij) pieder ūdeņu īpašniekam, un tās tiek izmantotas

saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. Minētās

rūpnieciskās zvejas tiesības var izmantot, ja attiecīgajos ūdeņos

vai to daļā ir brīvi nozvejas limiti vai zvejas rīku limita daļa

rūpnieciskajai zvejai, kā arī brīvas rūpnieciskās zvejas

vietas.

34. Zvejniecības likums

noteic arī to, ka katram Latvijas iedzīvotājam ir tiesības

nodarboties ar amatiera zveju - makšķerēšanu - visos Latvijas

ūdeņos, ja tajos amatiera zveja - makšķerēšana - nav aizliegta,

izņemot ezerus, kuri ir privātā īpašumā vai atrodas viena zemes

īpašnieka zemes gabala robežās un kuros zvejas tiesības nepieder

valstij.

35. Latvijas mežu

ilgtspējīgu apsaimniekošanu, visiem meža īpašniekiem vai

tiesiskajiem valdītājiem garantējot vienādas tiesības,

īpašumtiesību neaizskaramību un saimnieciskās darbības patstāvību

un nosakot vienādus pienākumus regulē 2000. gada 24. februāra

Meža likums1. Šī likuma objekts ir mežs un meža zeme.

Mežs šī likuma izpratnē ir ekosistēma visās tā attīstības

stadijās, un tajā dominē koki, kuru augstums konkrētajā vietā var

sasniegt vismaz septiņus metrus un kuru pašreizējā vai potenciālā

vainagu projekcija ir vismaz 20 procenti no mežaudzes aizņemtās

platības. Meža zeme ir zeme, uz kuras ir mežs, zeme zem meža

infrastruktūras objektiem, kā arī mežā ietilpstošie un tam

piegulošie pārplūstošie klajumi, purvi un lauces. Par mežu

neuzskata: atsevišķi no mežiem esošas platības, kuras apaugušas

ar kokiem un kuru lielums nepārsniedz 0,1 hektāru; mākslīgas vai

dabiskas izcelsmes koku rindas, kuru platums ir mazāks par 20

metriem; augļu dārzus, parkus, kapsētas un meža koku sēklu

ieguves plantācijas.

36. Saskaņā ar Meža likumu

fiziskajām personām ir tiesības uzturēties un brīvi pārvietoties

valsts un pašvaldības mežā, ja normatīvajos aktos nav noteikts

citādi. Transportlīdzekļus drīkst lietot, tikai pārvietojoties pa

meža ceļiem, izņemot gadījumus, kad drīkst pārvietoties arī mežā

meža apsaimniekošanas un aizsardzības nolūkos. Fizisko

personu uzturēšanos un brīvu pārvietošanos citā mežā var

ierobežot to īpašnieks vai tiesiskais valdītājs. Meža nekoksnes

materiālās vērtības - savvaļas ogas, augļus, riekstus, sēnes un

ārstniecības augus - personas var iegūt pēc sava ieskata, ja meža

īpašnieks vai tiesiskais valdītājs nav noteicis ierobežojumus

uzturēties un brīvi pārvietoties mežā saskaņā ar Meža likuma

noteikumiem. Tas pats attiecas arī uz mežam piemītošo rekreatīvo,

vidi stabilizējošo un ekoloģisko īpašību izmantošanu.

37. Ņemot vērā to, ka mežs

kā dabas resurss kalpo ne tikai tā īpašnieka, bet gan visas

sabiedrības labā, valsts ir uzlikusi meža īpašniekam par

pienākumu atjaunot mežaudzi triju līdz desmit gadu (atsevišķu

koku sugu) laikā pēc cirtes veikšanas (ieskaitot ciršanas gadu)

vai citu faktoru ietekmes, ja tās dēļ mežaudzes šķērslaukums ir

kļuvis mazāks par kritisko šķērslaukumu un nodrošināt atjaunotās

mežaudzes kopšanu. Tāpat meža īpašnieka pienākums ir veikt

darbības, kas samazina meža bojājumu iespējamību un ierobežo to

izplatību; uzraudzīt meža stāvokli un informēt Valsts meža

dienestu par konstatētajiem meža bojājumiem.

38. Saskaņā ar Civillikumu

dzīvnieki, kas vēl atrodas dabiskā savvaļas stāvoklī, kļūst par

tā īpašumu, kas viņus noķer vai nogalina, ciktāl likums nenosaka

citādi. Īpašuma tiesības iegūšana uz noķertu vai nogalinātu

savvaļas dzīvnieku nav atkarīga no tā, vai tas noķerts vai

nogalināts uz savas vai svešas zemes. Zemes īpašniekam ir tiesība

aizliegt ikvienai svešai personai ķert vai medīt dzīvniekus viņam

piederošās zemes robežās, bet aizliegumu pārkāpjot - prasīt no

pārkāpēja atlīdzību. 1995. gada 1. jūnija Medību likums noteic,

ka medību dzīvnieki ir savvaļā dzīvojošie zīdītāji un putni, kuru

pārstrādes produktus izmanto tautsaimniecībā. savukārt medību

platības ir medījamo dzīvnieku brīvai dzīvošanai derīgā un

medībām izmantojamā platība.

39. Medību resursus

Latvijas teritorijā pārvalda (uzskaita un aizsargā) valsts.

Medību resursi izmantojami tā, lai nenodarītu zaudējumus citām

saimniecības nozarēm, nodrošinātu medījamo dzīvnieku sugu,

genofonda un to apdzīvotās vides aizsardzību un saglabāšanu.

2.DAĻA

Pakta