15. pants

Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja

nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus

izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2017‑18‑01 21.3.2. punktu).

Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds

līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā

kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2010‑01‑01 14. punktu).

Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv

alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās

pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017‑07‑01 19.

punktu).

15.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka leģitīmo mērķi

iespējams sasniegt ar indivīda pamattiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem. Proti, mazāk ierobežojošs līdzeklis būtu tāds

tiesiskais regulējums, kas paredzētu katras situācijas apstākļu

individuālu izvērtēšanu, kuras rezultātā brīvības atņemšanas

iestādes priekšnieks, tāpat kā tas jau ir paredzēts Kodeksa 45.

panta piektās daļas otrajā teikumā, varētu lemt par attiecīgās

atļaujas došanu vai - tieši pretēji - nedošanu.

Apstrīdētā norma paredz, ka tajā ietvertā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmais mērķis tiks sasniegts, neļaujot nevienam

notiesātajam, kas atrodas brīvības atņemšanas iestādē, satikties

ar ģimenes locekli, kurš izcieš sodu citā brīvības atņemšanas

iestādē. Atšķirībā no Kodeksa 45. panta piektās daļas otrā

teikuma, kurā ir paredzēts brīvības atņemšanas iestādes

priekšnieka individuāls izvērtējums, lemjot par aizliegumu

notiesātajam tikties ar kādu citu personu, apstrīdētajā normā

šāds individuāls izvērtējums nav paredzēts.

Saskaņā ar Krimināllikuma 7. panta otro, trešo, ceturto un

piekto daļu brīvības atņemšanas sodu personai var piemērot gan

par kriminālpārkāpuma, gan par mazāk smaga, smaga vai sevišķi

smaga nozieguma izdarīšanu. Šie noziedzīgie nodarījumi apdraud

dažādas ar Krimināllikumu aizsargātās intereses, un to kaitīguma

pakāpe ir atšķirīga. Tie var tikt izdarīti gan ar nodomu, gan aiz

neuzmanības. Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums ir noteikts

neatkarīgi no tā, kādu noziedzīgu nodarījumu katrs no ģimenes

locekļiem izdarījis.

Proti, individuāla izvērtējuma neesības dēļ netiek apsvērts

abu personu izdarīto noziedzīgo nodarījumu veids un smagums

(sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 18. septembra sprieduma

lietā Nr. 2019‑32‑01 18.2. punktu). Tāpat netiek vērtēts tas,

vai ģimenes locekļi konkrēto noziedzīgo nodarījumu ir izdarījuši

kopīgi, kā arī abu personu uzvedība ieslodzījuma vietā, izciestās

soda daļas ilgums un citi faktori, kuri individuāla izvērtējuma

gadījumā ļautu brīvības atņemšanas iestādes priekšniekam nonākt

pie pamatota secinājuma par to, vai konkrētā satikšanās var

apdraudēt sabiedrības drošību. Turklāt arī no apstrīdētās normas

izstrādes materiāliem nav gūstams apstiprinājums tam, ka

likumdevējs būtu apsvēris jautājumu, vai tiešām ikviens

notiesātais, kas izcieš sodu brīvības atņemšanas iestādē, ir

tāds, kuram pilnībā atņemamas tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību šajā aspektā.

Satversmes tiesa norāda, ka šāds aizliegums, kas neparedz

individuālu izvērtējumu, varētu būt pieļaujams tikai tad, ja būtu

pilnīgi skaidrs, ka vienmēr, kad satiktos divas personas -

notiesātais, kas izcieš sodu vienā brīvības atņemšanas iestādē,

un notiesātais, kas izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē

-, noteikti tiktu veiktas kādas darbības, kas apdraudētu

sabiedrības drošību. Tikai šādā gadījumā individuāls izvērtējums

nebūtu atzīstams par alternatīvu līdzekli, ar kuru leģitīmo mērķi

var sasniegt tādā pašā kvalitātē.

Satversmes tiesa negūst apstiprinājumu tam, ka ikkatrs

notiesātais, kas izdarījis jebkāda smaguma noziedzīgu nodarījumu,

piemēram, noziedzīgu nodarījumu aiz neuzmanības, būtu automātiski

uzskatāms par tik būtisku draudu sabiedrības drošībai, ka viņam

noteiktais aizliegums tikties ar ģimenes locekli, kas izcieš sodu

citā brīvības atņemšanas iestādē, būtu pamatots arī bez jebkāda

individuāla izvērtējuma. Turklāt personas risku un citu apstākļu

izvērtēšana resocializācijas procesa ietvaros atbilstoši Ministru

kabineta 2013. gada 9. aprīļa noteikumu Nr. 191 "Notiesāto

resocializācijas īstenošanas kārtība" 8. un 9. punktam

pašlaik jau tiek veikta.

Individuāla izvērtējuma nepieciešamību, vērtējot notiesātās

personas tiesības tikties ar ģimenes locekļiem, ir akcentējusi

arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Lietā, kurā tāpat kā šajā lietā

tika vērtēts ierobežojums, kurš izslēdza jebkādu izvērtējumu,

Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka nav pieļaujama šādu

jautājumu regulēšana neelastīgā veidā un no Konvencijas

dalībvalstīm tiek gaidīts, ka tās radīs tādu samērīguma

izvērtēšanas metodiku, kas ļaus iestādēm līdzsvarot iesaistītās

individuālās un sabiedrības intereses un ņemt vērā katra konkrētā

gadījuma īpatnības (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012.

gada 23. februāra sprieduma lietā "Trosin v. Ukraine",

pieteikums Nr. 39758/05, 42. punktu).

Jāuzsver, ka individuāla izvērtējuma gadījumā katrs brīvības

atņemšanas iestādes priekšnieks izvērtētu risku, ko sabiedrības

drošībai var radīt šāda notiesāto satikšanās. Proti, pirmkārt,

tiktu kontrolēts tas, vai atbilstoši mērķim aizsargāt sabiedrības

drošību notiesātajai personai var ļaut tikties ar ģimenes

locekli, kurš izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē. Šādu

izvērtējumu, līdzīgi kā tas paredzēts Kodeksa 45. panta piektās

daļas otrajā teikumā, veiktu brīvības atņemšanas iestādes

priekšnieks, lemjot par to, vai ļaut notiesātajam tikties ar

konkrēto ģimenes locekli. Otrkārt, tiktu kontrolēts tas, vai

ģimenes loceklis, kurš izcieš sodu citā brīvības atņemšanas

iestādē, drīkst atstāt attiecīgās brīvības atņemšanas iestādes

teritoriju. Šo izvērtējumu veiktu otras brīvības atņemšanas

iestādes priekšnieks, lemjot par to, vai dot atļauju īslaicīgi

atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju.

15.2. Personas norobežošana no ārpasaules var ierobežot

šīs personas iespējas vēlāk iekļauties sabiedrībā. Turpretim

stabilas attiecības ar ģimeni un pozitīva attieksme pret

sabiedrību kopumā var ne tikai veicināt resocializāciju, bet arī

novērst noziedzīgu nodarījumu recidīvu (sk.: Van Zyl Smit D.,

Snacken S. Principles of European Prison Law and Policy: Penology

and Human Rights. Oxford: Oxford University, 2011, pp.

212-213). Satversmes tiesa īpašu uzmanību pievērš notiesātās

personas resocializācijas aspektam. Saeima un pieaicinātā persona

Tieslietu ministrija norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertais

aizliegums ir svarīgs notiesātās personas veiksmīgai

resocializācijai, jo veicina resocializācijas procesā jau panākto

rezultātu noturību. Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums

veicinot tikai sociāli pozitīvu kontaktēšanos ar ģimenes

locekļiem, bet nepieļaujot notiesātā kontaktu ar tādiem ģimenes

locekļiem, kuri viņu varētu ietekmēt negatīvi.

Tomēr jānorāda, ka Satversmes tiesa jau iepriekš, vērtējot

notiesāto savstarpējas sarakstes aizliegumu, norādīja, ka to

nevar uzskatīt par resocializācijas elementu (sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2009‑10‑01

15.1 punktu).

Vērtējot resocializācijas procesu un tā mērķi, ir nepieciešams

uzsvērt, ka atsevišķās situācijās, kā to norādījusi Saeima, šāda

satikšanās tiešām varētu aizkavēt resocializācijas procesu. Tas

varētu notikt, personai atkal nonākot vidē, kas, iespējams, jau

iepriekš virzīja šo personu uz noziedzīgu rīcību. Tādējādi

konkrētais aizliegums atsevišķās situācijās varētu kalpot

resocializācijas atbalstam. Tomēr nevar apgalvot, ka ar šādu

aizliegumu vienmēr tiktu panākts vēlamais rezultāts. Nav pamata

uzskatīt, ka tikšanās ar ģimenes locekli, kurš izcieš sodu citā

brīvības atņemšanas iestādē, uz notiesāto personu nevarētu atstāt

arī pozitīvu ietekmi. Tas varētu notikt, piemēram, situācijā, kad

viena notiesātā persona resocializācijas procesā jau ir

sasniegusi ievērojamu progresu, mainījusi savu attieksmi pret

noziedzīgo nodarījumu un spērusi soļus ceļā uz likumpaklausīgu

dzīvi. Šādā situācijā pozitīvi varētu tikt ietekmēta arī otra

notiesātā persona. Tieši tāpēc resocializācijai atbilstoši tās

mērķiem būtu jāietver attiecīgo gadījumu individuāls izvērtējums,

jo tikai pēc tā veikšanas varētu secināt, ka aizliegums tikties

ģimenes locekļiem, kuri izcieš sodu dažādās brīvības atņemšanas

iestādēs, kalpos resocializācijas mērķiem.

15.3. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka

apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķi līdzvērtīgā kvalitātē ir iespējams sasniegt ar

alternatīviem līdzekļiem. Proti, alternatīvais līdzeklis, kas

notiesātajai personai, kura vēlas tikties ar ģimenes locekli, kas

izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē, Satversmes 96.

pantā ietvertās pamattiesības ierobežotu mazāk, būtu katra

attiecīga notiesātās personas lūguma individuāla izvērtēšana.

Izvērtējot lūgumu atļaut konkrēto satikšanos, tiktu lemts par tās

pieļaujamību. Ja tiktu secināts, ka satikšanās neapdraudēs

sabiedrības drošību, varētu tikt pieņemts lēmums par atļauju

satikties. Turpretim tad, ja tiktu secināts, ka satikšanās var

apdraudēt sabiedrības drošību, tiktu pieņemts lēmums par

satikšanās aizliegumu, līdzīgi kā tas jau paredzēts Kodeksa 45.

panta piektās daļas otrajā teikumā. Šāds regulējums ļautu

individuāli izvērtēt risku, kādu katrs ieslodzītais var radīt

sabiedrības drošībai. Tātad šāds līdzeklis ir uzskatāms par

saudzējošāku līdzekli, ar kuru apstrīdētajā normā ietvertā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi iespējams sasniegt tādā

pašā kvalitātē.

Līdz ar to apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 96. pantam.