15. pants

1Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja

2nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus

3izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk (sk.,

4piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa sprieduma lietā

5Nr. 2017‑18‑01 21.3.2. punktu).

6Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds

7līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā

8kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7.

9oktobra sprieduma lietā Nr. 2010‑01‑01 14. punktu).

10Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv

11alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās

12pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes

13tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017‑07‑01 19.

14punktu).

1515.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka leģitīmo mērķi

16iespējams sasniegt ar indivīda pamattiesības mazāk ierobežojošiem

17līdzekļiem. Proti, mazāk ierobežojošs līdzeklis būtu tāds

18tiesiskais regulējums, kas paredzētu katras situācijas apstākļu

19individuālu izvērtēšanu, kuras rezultātā brīvības atņemšanas

20iestādes priekšnieks, tāpat kā tas jau ir paredzēts Kodeksa 45.

21panta piektās daļas otrajā teikumā, varētu lemt par attiecīgās

22atļaujas došanu vai - tieši pretēji - nedošanu.

23Apstrīdētā norma paredz, ka tajā ietvertā pamattiesību

24ierobežojuma leģitīmais mērķis tiks sasniegts, neļaujot nevienam

25notiesātajam, kas atrodas brīvības atņemšanas iestādē, satikties

26ar ģimenes locekli, kurš izcieš sodu citā brīvības atņemšanas

27iestādē. Atšķirībā no Kodeksa 45. panta piektās daļas otrā

28teikuma, kurā ir paredzēts brīvības atņemšanas iestādes

29priekšnieka individuāls izvērtējums, lemjot par aizliegumu

30notiesātajam tikties ar kādu citu personu, apstrīdētajā normā

31šāds individuāls izvērtējums nav paredzēts.

32Saskaņā ar Krimināllikuma 7. panta otro, trešo, ceturto un

33piekto daļu brīvības atņemšanas sodu personai var piemērot gan

34par kriminālpārkāpuma, gan par mazāk smaga, smaga vai sevišķi

35smaga nozieguma izdarīšanu. Šie noziedzīgie nodarījumi apdraud

36dažādas ar Krimināllikumu aizsargātās intereses, un to kaitīguma

37pakāpe ir atšķirīga. Tie var tikt izdarīti gan ar nodomu, gan aiz

38neuzmanības. Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums ir noteikts

39neatkarīgi no tā, kādu noziedzīgu nodarījumu katrs no ģimenes

40locekļiem izdarījis.

41Proti, individuāla izvērtējuma neesības dēļ netiek apsvērts

42abu personu izdarīto noziedzīgo nodarījumu veids un smagums

43(sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 18. septembra sprieduma

44lietā Nr. 2019‑32‑01 18.2. punktu). Tāpat netiek vērtēts tas,

45vai ģimenes locekļi konkrēto noziedzīgo nodarījumu ir izdarījuši

46kopīgi, kā arī abu personu uzvedība ieslodzījuma vietā, izciestās

47soda daļas ilgums un citi faktori, kuri individuāla izvērtējuma

48gadījumā ļautu brīvības atņemšanas iestādes priekšniekam nonākt

49pie pamatota secinājuma par to, vai konkrētā satikšanās var

50apdraudēt sabiedrības drošību. Turklāt arī no apstrīdētās normas

51izstrādes materiāliem nav gūstams apstiprinājums tam, ka

52likumdevējs būtu apsvēris jautājumu, vai tiešām ikviens

53notiesātais, kas izcieš sodu brīvības atņemšanas iestādē, ir

54tāds, kuram pilnībā atņemamas tiesības uz privātās dzīves

55neaizskaramību šajā aspektā.

56Satversmes tiesa norāda, ka šāds aizliegums, kas neparedz

57individuālu izvērtējumu, varētu būt pieļaujams tikai tad, ja būtu

58pilnīgi skaidrs, ka vienmēr, kad satiktos divas personas -

59notiesātais, kas izcieš sodu vienā brīvības atņemšanas iestādē,

60un notiesātais, kas izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē

61-, noteikti tiktu veiktas kādas darbības, kas apdraudētu

62sabiedrības drošību. Tikai šādā gadījumā individuāls izvērtējums

63nebūtu atzīstams par alternatīvu līdzekli, ar kuru leģitīmo mērķi

64var sasniegt tādā pašā kvalitātē.

65Satversmes tiesa negūst apstiprinājumu tam, ka ikkatrs

66notiesātais, kas izdarījis jebkāda smaguma noziedzīgu nodarījumu,

67piemēram, noziedzīgu nodarījumu aiz neuzmanības, būtu automātiski

68uzskatāms par tik būtisku draudu sabiedrības drošībai, ka viņam

69noteiktais aizliegums tikties ar ģimenes locekli, kas izcieš sodu

70citā brīvības atņemšanas iestādē, būtu pamatots arī bez jebkāda

71individuāla izvērtējuma. Turklāt personas risku un citu apstākļu

72izvērtēšana resocializācijas procesa ietvaros atbilstoši Ministru

73kabineta 2013. gada 9. aprīļa noteikumu Nr. 191 "Notiesāto

74resocializācijas īstenošanas kārtība" 8. un 9. punktam

75pašlaik jau tiek veikta.

76Individuāla izvērtējuma nepieciešamību, vērtējot notiesātās

77personas tiesības tikties ar ģimenes locekļiem, ir akcentējusi

78arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Lietā, kurā tāpat kā šajā lietā

79tika vērtēts ierobežojums, kurš izslēdza jebkādu izvērtējumu,

80Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka nav pieļaujama šādu

81jautājumu regulēšana neelastīgā veidā un no Konvencijas

82dalībvalstīm tiek gaidīts, ka tās radīs tādu samērīguma

83izvērtēšanas metodiku, kas ļaus iestādēm līdzsvarot iesaistītās

84individuālās un sabiedrības intereses un ņemt vērā katra konkrētā

85gadījuma īpatnības (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012.

86gada 23. februāra sprieduma lietā "Trosin v. Ukraine",

87pieteikums Nr. 39758/05, 42. punktu).

88Jāuzsver, ka individuāla izvērtējuma gadījumā katrs brīvības

89atņemšanas iestādes priekšnieks izvērtētu risku, ko sabiedrības

90drošībai var radīt šāda notiesāto satikšanās. Proti, pirmkārt,

91tiktu kontrolēts tas, vai atbilstoši mērķim aizsargāt sabiedrības

92drošību notiesātajai personai var ļaut tikties ar ģimenes

93locekli, kurš izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē. Šādu

94izvērtējumu, līdzīgi kā tas paredzēts Kodeksa 45. panta piektās

95daļas otrajā teikumā, veiktu brīvības atņemšanas iestādes

96priekšnieks, lemjot par to, vai ļaut notiesātajam tikties ar

97konkrēto ģimenes locekli. Otrkārt, tiktu kontrolēts tas, vai

98ģimenes loceklis, kurš izcieš sodu citā brīvības atņemšanas

99iestādē, drīkst atstāt attiecīgās brīvības atņemšanas iestādes

100teritoriju. Šo izvērtējumu veiktu otras brīvības atņemšanas

101iestādes priekšnieks, lemjot par to, vai dot atļauju īslaicīgi

102atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju.

10315.2. Personas norobežošana no ārpasaules var ierobežot

104šīs personas iespējas vēlāk iekļauties sabiedrībā. Turpretim

105stabilas attiecības ar ģimeni un pozitīva attieksme pret

106sabiedrību kopumā var ne tikai veicināt resocializāciju, bet arī

107novērst noziedzīgu nodarījumu recidīvu (sk.: Van Zyl Smit D.,

108Snacken S. Principles of European Prison Law and Policy: Penology

109and Human Rights. Oxford: Oxford University, 2011, pp.

110212-213). Satversmes tiesa īpašu uzmanību pievērš notiesātās

111personas resocializācijas aspektam. Saeima un pieaicinātā persona

112Tieslietu ministrija norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertais

113aizliegums ir svarīgs notiesātās personas veiksmīgai

114resocializācijai, jo veicina resocializācijas procesā jau panākto

115rezultātu noturību. Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums

116veicinot tikai sociāli pozitīvu kontaktēšanos ar ģimenes

117locekļiem, bet nepieļaujot notiesātā kontaktu ar tādiem ģimenes

118locekļiem, kuri viņu varētu ietekmēt negatīvi.

119Tomēr jānorāda, ka Satversmes tiesa jau iepriekš, vērtējot

120notiesāto savstarpējas sarakstes aizliegumu, norādīja, ka to

121nevar uzskatīt par resocializācijas elementu (sk. Satversmes

122tiesas 2009. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2009‑10‑01

12315.1 punktu).

124Vērtējot resocializācijas procesu un tā mērķi, ir nepieciešams

125uzsvērt, ka atsevišķās situācijās, kā to norādījusi Saeima, šāda

126satikšanās tiešām varētu aizkavēt resocializācijas procesu. Tas

127varētu notikt, personai atkal nonākot vidē, kas, iespējams, jau

128iepriekš virzīja šo personu uz noziedzīgu rīcību. Tādējādi

129konkrētais aizliegums atsevišķās situācijās varētu kalpot

130resocializācijas atbalstam. Tomēr nevar apgalvot, ka ar šādu

131aizliegumu vienmēr tiktu panākts vēlamais rezultāts. Nav pamata

132uzskatīt, ka tikšanās ar ģimenes locekli, kurš izcieš sodu citā

133brīvības atņemšanas iestādē, uz notiesāto personu nevarētu atstāt

134arī pozitīvu ietekmi. Tas varētu notikt, piemēram, situācijā, kad

135viena notiesātā persona resocializācijas procesā jau ir

136sasniegusi ievērojamu progresu, mainījusi savu attieksmi pret

137noziedzīgo nodarījumu un spērusi soļus ceļā uz likumpaklausīgu

138dzīvi. Šādā situācijā pozitīvi varētu tikt ietekmēta arī otra

139notiesātā persona. Tieši tāpēc resocializācijai atbilstoši tās

140mērķiem būtu jāietver attiecīgo gadījumu individuāls izvērtējums,

141jo tikai pēc tā veikšanas varētu secināt, ka aizliegums tikties

142ģimenes locekļiem, kuri izcieš sodu dažādās brīvības atņemšanas

143iestādēs, kalpos resocializācijas mērķiem.

14415.3. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka

145apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

146mērķi līdzvērtīgā kvalitātē ir iespējams sasniegt ar

147alternatīviem līdzekļiem. Proti, alternatīvais līdzeklis, kas

148notiesātajai personai, kura vēlas tikties ar ģimenes locekli, kas

149izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē, Satversmes 96.

150pantā ietvertās pamattiesības ierobežotu mazāk, būtu katra

151attiecīga notiesātās personas lūguma individuāla izvērtēšana.

152Izvērtējot lūgumu atļaut konkrēto satikšanos, tiktu lemts par tās

153pieļaujamību. Ja tiktu secināts, ka satikšanās neapdraudēs

154sabiedrības drošību, varētu tikt pieņemts lēmums par atļauju

155satikties. Turpretim tad, ja tiktu secināts, ka satikšanās var

156apdraudēt sabiedrības drošību, tiktu pieņemts lēmums par

157satikšanās aizliegumu, līdzīgi kā tas jau paredzēts Kodeksa 45.

158panta piektās daļas otrajā teikumā. Šāds regulējums ļautu

159individuāli izvērtēt risku, kādu katrs ieslodzītais var radīt

160sabiedrības drošībai. Tātad šāds līdzeklis ir uzskatāms par

161saudzējošāku līdzekli, ar kuru apstrīdētajā normā ietvertā

162pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi iespējams sasniegt tādā

163pašā kvalitātē.

164Līdz ar to apstrīdētā norma

165neatbilst Satversmes 96. pantam.