Par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 45. panta piektās daļas pirmā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

396. pantam.

4Kodeksa 45. panta pirmā, otrā un trešā daļa paredzot

5ieslodzītajiem divu veidu satikšanās ar radiniekiem un citām

6personām - īslaicīgas un ilglaicīgas satikšanās. Pirmās veicinot

7sociāli lietderīgu saikņu saglabāšanu un atjaunošanu, bet otrās -

8radniecisko un ģimenes sakaru saglabāšanu. Apstrīdētā norma

9aizliedzot notiesātajam tikties ar apcietinātām personām un

10personām, kuras izcieš sodu citās brīvības atņemšanas iestādēs.

11Tā neparedzot citādu regulējumu gadījumos, kad vienlaikus dažādās

12brīvības atņemšanas iestādēs sodu izcieš notiesātās personas,

13kuras savā starpā ir radinieki. Tādējādi apstrīdētā norma

14Pieteikuma iesniedzējam ierobežojot Satversmes 96. pantā

15ietvertās tiesības. Taču brīvības atņemšana jau automātiski sevī

16ietverot noteiktus pamattiesību ierobežojumus.

17Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētajā normā ietvertais

18pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. Tāpat šim

19ierobežojumam esot leģitīms mērķis - sabiedrības drošības un citu

20personu tiesību aizsardzība. Apstrīdētā norma esot cieši saistīta

21arī ar notiesāto personu resocializāciju, jo notiesāto

22savstarpējas satikšanās aizliegums soda izciešanas laikā kalpojot

23tieši resocializācijas atbalstam. Lai resocializācijas norise

24būtu pēc iespējas veiksmīgāka, soda izpildes laikā esot svarīgi

25novērst vai mazināt noziedzīgas uzvedības riskus. Notiesāto

26savstarpējas satikšanās aizliegums soda izciešanas laikā palīdzot

27notiesātajam saraut saikni ar noziedzīgo vidi un personām, kuras

28iepriekš ir ietekmējušas noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu vai

29veicinājušas antisociālas personības veidošanos.

30Antisociālu sabiedrības pārstāvju savstarpēja kontaktēšanās

31paaugstinot recidīva risku pēc soda izciešanas un neveicinot

32personas labošanos, kā arī varot apdraudēt kārtību ieslodzījuma

33vietās. Tādēļ drošības un kārtības uzturēšanai brīvības

34atņemšanas iestādēs tiekot veikta notiesāto klasifikācija.

35Tādējādi netiekot pieļauta nevēlama biedrošanās, kā arī tādas

36informācijas - piemēram, informācijas par situāciju dažādās

37brīvības atņemšanas iestādēs vai plāniem izdarīt soda izpildes

38režīma pārkāpumus vai noziedzīgus nodarījumus - aprite starp

39notiesātajiem, kura varētu apdraudēt cietuma iekšējo kārtību un

40sabiedrības drošību kopumā.

41Ja vairāki vienas ģimenes pārstāvji izcieš sodu brīvības

42atņemšanas iestādēs, šādu ģimeni varot uzskatīt par tādu, kas

43turas pie antisociālām un apšaubāmām vērtībām. Šādi radinieki,

44iespējams, arī kopīgi veikuši noziedzīgus nodarījumus. Tādēļ šādu

45notiesāto savstarpējie kontakti neesot vēlami, jo neveicinot

46notiesātā resocializāciju un varot apdraudēt gan brīvības

47atņemšanas iestādes iekšējo kārtību, gan sabiedrību kopumā. Tas

48attiecoties arī uz notiesāto tikšanos ar apcietinātajiem, kas

49atrodas izmeklēšanas cietumos.

50Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums esot piemērots

51leģitīmā mērķa sasniegšanai. Leģitīmo mērķi neesot iespējams

52sasniegt ar individuāla izvērtējuma palīdzību. Atļauja

53notiesātajiem satikties ar apcietinātajiem un notiesātajiem, kuri

54atrodas citās ieslodzījuma vietās, varot radīt tādu situāciju, ka

55satiekas divas personas, kas notiesātas vai tiek turētas aizdomās

56par viena noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Tāpat, ja šāda

57atļauja tiktu paredzēta, būtu jālemj par to, kā šādas satikšanās

58varētu organizēt. Ļaujot ieslodzītajiem patstāvīgi nokļūt no

59vienas ieslodzījuma vietas citā, tiktu apdraudēta sabiedrības

60drošība, turklāt neesot skaidrs, par kādiem līdzekļiem tiktu

61segti notiesātā pārvietošanās izdevumi. Ja tiktu nodrošināta

62konvojēšana, tas uzliktu papildu slogu Valsts policijai un

63ieslodzījuma vietām. Abi risinājumi prasītu nesamērīgi lielu

64ieguldījumu no valsts.

65Visbeidzot esot jāņem vērā tas, ka notiesātie savā starpā var

66sazināties, nosūtot un saņemot vēstules, kā arī sazvanoties.

67Atsevišķu kategoriju notiesātajiem jau šobrīd esot iespēja

68sazināties, izmantojot videozvana iespējas.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

2uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 96. pantam.

3Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības uz privātās dzīves

4neaizskaramību ietverot sevī tiesības veidot un uzturēt

5attiecības ar ģimenes locekļiem un citiem cilvēkiem, tostarp arī

6tad, ja persona atrodas ieslodzījumā. Tomēr šīs tiesības neesot

7absolūtas.

8Pamattiesību ierobežojums, ko rada apstrīdētā norma, esot

9noteikts ar likumu. Aplūkojot ierobežojuma leģitīmo mērķi, esot

10jāņem vērā, ka brīvības atņemšanas soda pamatuzdevums ir

11notiesāto resocializācija - tādu pasākumu kopuma īstenošana soda

12izciešanas laikā, kas veicina notiesātā spēju iekļauties

13sabiedrības noteiktajās normās un neizdarīt noziedzīgus

14nodarījumus pēc atgriešanās no soda izciešanas vietas.

15Resocializācija palīdzot saraut saikni ar noziedzīgo vidi, ar

16personām, kuras tieši vai netieši ietekmējušas noziedzīgā

17nodarījuma izdarīšanu, kā arī ar personām, kuras ietekmējušas vai

18veicinājušas antisociālas (kriminālas) personības vai dzīves

19uztveres veidošanos. Savukārt esot jāveicina sociāli pozitīva un

20resocializācijas procesam nepieciešama kontaktēšanās ar tādiem

21ģimenes locekļiem, kuriem ir pozitīva ietekme uz notiesāto.

22Tieslietu ministrija vērš uzmanību uz ārvalstīs veiktiem

23pētījumiem, kuros konstatēts, ka tuva radinieka izdarītam

24noziedzīgam nodarījumam ir tieša ietekme uz personas individuālo

25noziedzīgas uzvedības risku. Šis secinājums apliecinot to, ka

26ģimenē, kurā ir vairākas ieslodzītās personas, dominē kriminālas

27vērtības un antisociāla attieksme. Tādējādi neesot atbalstāma

28ieslodzīto personu tikšanās klātienē, kas ir ciešākais

29kontaktēšanās veids, jo ieslodzītais, kurš resocializācijas gaitā

30nav panācis vērā ņemamu progresu, varot ļoti būtiski ietekmēt

31otra ieslodzītā vēlmi mainīties.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

2tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst

3Satversmes 96. pantam.

4Tiesībsargs norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertais

5ierobežojums uzskatāms par noteiktu ar likumu un tam esot

6saskatāmi leģitīmi mērķi - sabiedrības drošības un citu personu

7tiesību aizsardzība. Ierobežojums esot noteikts, lai novērstu

8dažādus kārtības un drošības apdraudējumus, kas varētu rasties,

9savstarpēji satiekoties divām personām, kuras izcieš sodu dažādās

10ieslodzījuma vietās.

11Vērtējot tiesību ierobežojuma nepieciešamību demokrātiskā

12sabiedrībā, esot norādāms, ka atrašanās brīvības atņemšanas

13iestādē jau pati par sevi ierobežo personas iespējas netraucēti

14baudīt tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību.

15Tomēr nevienam ierobežojumam nevajadzētu būt stingrākam par to,

16kas ir absolūti nepieciešams tā mērķa sasniegšanai, kura labad

17attiecīgais ierobežojums ir paredzēts. Cietuma režīmā vajagot būt

18iekļautiem ieslodzījuma radīto desocializējošo seku kompensēšanas

19veidiem.

20Tiesībsargs norāda, ka izprot drošības apsvērumus, kas bija

21par pamatu apstrīdētajā normā ietvertā aizlieguma noteikšanai.

22Lai gan daļā gadījumu attiecīgās satikšanās patiešām nebūtu

23vēlamas, esot jāņem vērā tas, ka cilvēktiesību standartiem

24atbilstošā soda izpildes sistēmā personas tiesību ierobežošanai

25jābūt balstītai uz individuālu izvērtējumu.

26Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums esot nesamērīgi

27plašs, jo aizliedz arī tādas satikšanās, kas pašas par sevi

28neradītu sabiedrības drošības vai citu personu tiesību

29apdraudējumu. Ja normatīvajos aktos nav noteikta iespēja veikt

30individuālu izvērtējumu sakarā ar notiesātās personas lūgumu ļaut

31tai satikties ar citu notiesāto vai apcietināto, tad vispār

32netiekot veikta sabiedrības un konkrētā indivīda interešu

33līdzsvarošana.

34Tiesībsargs jau vairākkārt esot Saeimai paudis viedokli, ka

35apstrīdētā norma būtu izslēdzama no Kodeksa. Tāpat esot jāņem

36vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Satversmes tiesas spriedumi,

37kuros akcentēta individuāla izvērtējuma nepieciešamība.

38Individuāla izvērtējuma paredzēšana nenozīmētu to, ka notiesātais

39drīkstēs tikties ar jebkuru citu notiesāto vai apcietināto. Jau

40šobrīd Kodekss paredzot brīvības atņemšanas iestādes priekšniekam

41iespēju drošības apsvērumu dēļ aizliegt notiesātajam tikties ar

42kādu konkrētu personu. Tādējādi individuāla izvērtējuma veikšana

43neuzliktu neparedzamu un nesamērīgu administratīvo slogu

44ieslodzījuma vietas administrācijai.

45Turklāt gadījumos, kad notiesātās personas sodu izcieš dažādās

46ieslodzījuma vietās, to tikšanās iespējama tikai tad, ja vienam

47no notiesātajiem brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks pēc

48visu ar šādu tikšanos saistīto risku izvērtēšanas devis atļauju

49īslaicīgi atstāt ieslodzījuma vietu. Šāda atļauja tiekot dota,

50ņemot vērā sabiedrības drošības apdraudējuma iespējamību. Turklāt

51neesot pamata uzskatīt, ka drošības pasākumiem šādās tikšanās

52reizēs vajadzētu būt ievērojami lielākiem nekā cita veida

53tikšanās reizēs.

54Visbeidzot, iespēja sazvanīties un sarakstīties nevarot tikt

55pielīdzināta reālas tikšanās reizēm.

1Pieaicinātā persona - Ieslodzījuma vietu

2pārvalde - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

396. pantam.

4Kodeksā esot noteikts to personu loks, kuras var apmeklēt

5notiesātās personas cietumā, kā arī paredzēti gadījumi, kad

6satikšanās ir aizliegta. Tie esot gadījumi, kad persona ir

7notiesāta, tai ir piemērots drošības līdzeklis - apcietinājums -

8vai satikšanās rezultātā var tikt apdraudēta drošība.

9No Kodeksa normām varot secināt, ka notiesātie, kuri ir

10saņēmuši brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka atļauju

11īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju,

12juridiski nav uzskatāmi par īslaicīgi atbrīvotiem no soda

13izciešanas. Tādējādi uz šādām personām joprojām attiecoties

14apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums, kas liedz tām doties

15uz citām brīvības atņemšanas iestādēm, lai satiktos ar tur

16ieslodzījumā esošām personām.

17Brīvības atņemšanas soda izpilde jebkurā gadījumā esot

18nesaraujami saistīta ar notiesāto personu tiesību un saskarsmes

19iespēju ierobežojumiem. Esot jāņem vērā tas, ka nav aizliegti

20citi saziņas veidi - sarakste un sazvanīšanās. Neesot pamatots

21Pieteikuma iesniedzēja arguments par situācijas absurdumu, ko

22viņš saskata tajā apstāklī, ka notiesātajiem ir atļauts citam ar

23citu satikties konkrētajā brīvības atņemšanas iestādē. Šāda

24savstarpēja ikdienas saskarsme esot neizbēgama un neesot

25uzskatāma par notiesāto personu satikšanos Kodeksa izpratnē.

26Tāpat Ieslodzījuma vietu pārvalde norāda, ka neesot skaidrs,

27kādēļ pilngadīgais Pieteikuma iesniedzējs savā pieteikumā piemin

28vecāku un bērnu tiesības.

29Satikšanās ar ģimenes locekļiem varot sekmēt notiesātās

30personas resocializāciju tikai tad, ja ir saskatāms noteikts šo

31personu saiknes sociālais lietderīgums. Šāds lietderīgums neesot

32saskatāms, ja notiesātā ģimenes locekļi paši pārkāpj likumu.

33Aplūkojot gadījumus, kad vairāku paaudžu pārstāvji ir

34izcietuši brīvības atņemšanas sodu ieslodzījuma vietās, esot

35jāsecina, ka sociālo un morālo vērtību skala attiecīgajās ģimenēs

36ir degradēta līdz absurdam. Šādas antisociālas un ārpus likuma

37dzīvojošas ģimenes apgrūtinot un nereti pat pilnībā paralizējot

38resocializācijas procesu. Tas ļoti uzskatāmi norādot uz kopējo

39sabiedrības apdraudējumu. Tādēļ šādu personu kontaktēšanās esot

40preventīvos nolūkos un pārējās sabiedrības drošības dēļ

41samazināma līdz minimumam un pakļaujama stingrai kontrolei.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Cilvēktiesību

2centrs - norāda, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz

3ģimenes locekļiem un personām, kuras pielīdzināmas radiniekiem

4emocionālo saišu ziņā, neatbilst Satversmes 96. pantam.

5Apstrīdētā norma paredzot absolūtu aizliegumu notiesātajiem

6satikties ar apcietinātām personām un personām, kuras izcieš sodu

7citās brīvības atņemšanas iestādēs. Tomēr, ņemot vērā

8nepieciešamību saglabāt notiesātā ģimenes saites, esot būtiski

9nošķirt viņa tikšanos ar ģimenes locekļiem un tikšanos ar citām

10personām.

11Ar brīvības atņemšanu saistīta soda izpilde neizbēgami esot

12saistīta ar cilvēktiesību ierobežojumiem, tomēr šie ierobežojumi

13nedrīkstētu novest pie izstumšanas no sabiedrības un ģimenes

14saišu iziršanas. Kriminālsoda izpildes mērķi - prevencija,

15resocializācija un tiesiska uzvedība pēc soda izciešanas - neesot

16sasniedzami, nenodrošinot notiesātajiem sakarus ar ģimenes

17locekļiem un ārpasauli. Turklāt ģimenes saites esot uzturamas

18neatkarīgi no tā, kur atrodas ģimenes locekļi. Pretējais nozīmētu

19ģimeņu šķirošanu, kas neatbilstot tiesiskās vienlīdzības

20principam. Ģimenes institūta aizsardzības diferencēšana atkarībā

21no ģimenes locekļu pastrādātām darbībām nozīmētu neuzticēšanos

22valsts izveidotajai penitenciārajai sistēmai. Notiesātajam

23pilnībā liedzot tikties ar kādu ģimenes locekli, viņš tiekot

24nevis sociāli reintegrēts, bet gan izolēts.

25Notiesāto tiesības satikties ar ģimenes locekļiem esot

26ietvertas virknē starptautisko cilvēktiesību dokumentu. Šajos

27dokumentos neesot tieši noteiktas vairāku notiesāto - vienas

28ģimenes locekļu - tiesības tikties, bet konceptuāli šādas

29tikšanās neatšķiroties no citām.

30Apstrīdētā norma aizliedzot individuālu izvērtējumu, kas

31varētu tikt veikts, ņemot vērā personas individuālās pazīmes,

32piespriestā soda smagumu, uzvedību ieslodzījuma vietā, ģimenes

33locekļa veselības stāvokli un citus apstākļus. Kaut arī notiesāto

34savstarpējas tikšanās ierobežojumam ir leģitīms mērķis - jaunu

35noziedzīgu nodarījumu iespējamības novēršana -, valsts tomēr

36nedrīkstot ieviest vispārējus ierobežojumus, neparedzot iespēju

37pārliecināties par to, ka attiecīgais ierobežojums katrā

38konkrētajā gadījumā ir atbilstošs un nepieciešams. Tādējādi

39notiesāto savstarpējas tikšanās ierobežojums, kaut arī tas var

40būt nepieciešams drošības labad, nevarot tikt atzīts par

41atbilstošu Satversmei tikmēr, kamēr nav pamatoti atspēkoti visi

42citi pamattiesības mazāk ierobežojoši šā mērķa sasniegšanas

43līdzekļi. Apstrīdētā norma tās imperatīvi absolūtā rakstura dēļ

44neatbilstot samērīguma principam, nenodrošinot līdzsvaru starp

45kriminālsoda piemērošanas mērķiem un ieslodzīto personu tiesībām

46uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību , turklāt negatīvi

47iespaidojot arī ieslodzīto resocializāciju.

48Secinājumu

49daļa

1Pieteikuma iesniedzējs lūdzis atzīt, ka apstrīdētā

2norma neatbilst Satversmei tādēļ, ka tā liedz notiesātajam, kurš

3izcieš sodu brīvības atņemšanas iestādē, tikties ar viņa māti,

4kura izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē, tomēr saņēmusi

5attiecīgās iestādes priekšnieka atļauju īslaicīgi atstāt brīvības

6atņemšanas iestādes teritoriju.

7Apstrīdētā norma noteic, ka notiesātajiem nav atļautas

8satikšanās ar apcietinātām personām un personām, kuras izcieš

9sodu citās brīvības atņemšanas iestādēs. Tātad tiesisko seku ziņā

10šāds aizliegums vienādi attiecas gan uz notiesāto personu, kura

11vēlas tikties ar apcietinājumā esošu personu, gan uz notiesāto

12personu, kura vēlas tikties ar personu, kas izcieš sodu citā

13brīvības atņemšanas iestādē. Turklāt šāds aizliegums ir noteikts

14neatkarīgi no tā, kādas ir abu personu savstarpējās attiecības un

15vai viens no notiesātajiem ir saņēmis atļauju īslaicīgi atstāt

16brīvības atņemšanas iestādes teritoriju.

17Izskatot lietu, kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības,

18Satversmes tiesai jāņem vērā Satversmes tiesas likuma prasības un

19jāizvērtē apstrīdētās normas satversmība tiktāl, ciktāl tas

20nepieciešams konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesību

21aizsardzībai. Tāpat tiesai ir jāievēro vienlīdzības princips un

22jāvērtē visu to personu situācija, kuras atrodas vienādos un

23salīdzināmos apstākļos ar konstitucionālās sūdzības iesniedzēju.

24Ja konstitucionālajā sūdzībā apstrīdētā tiesību norma ir

25piemērojama vairākām atšķirīgām situācijām, Satversmes tiesai

26jāprecizē, ciktāl tā izvērtēs apstrīdēto normu (sal. sk.,

27piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 13. jūnija sprieduma lietā

28Nr. 2014-02-01 9. punktu).

298.1. Apstrīdētā norma attiecas uz plašu atšķirīgu

30situāciju kopumu. Tādējādi, precizējot lietas izskatīšanas

31robežas, Satversmes tiesa visupirms pārbaudīs to, vai apstrīdētās

32normas satversmība ir vērtējama arī daļā, kas liedz notiesātajai

33personai tikties ar personu, kas atrodas apcietinājumā.

34Satversmes tiesa ir secinājusi, ka gadījumā, ja lieta ir

35ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, būtiska nozīme ir

36piešķirama tieši lietas faktiskajiem apstākļiem, kuros apstrīdētā

37norma ir aizskārusi pieteikuma iesniedzēja pamattiesības (sal.

38sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 25. oktobra sprieduma

39lietā Nr. 2011‑01‑01 12. punktu). Kā jau tika minēts

40iepriekš, Pieteikuma iesniedzējs ir vērsies tiesā sakarā ar tādu

41situāciju, ka notiesātā persona, atrodoties brīvības atņemšanas

42iestādē, vēlas tikties ar personu, kura izcieš sodu citā brīvības

43atņemšanas iestādē. Lietā iegūtie pieaicināto personu viedokļi

44arī attiecas galvenokārt uz šādām situācijām.

45Jāņem vērā tas, ka apcietinājuma kā drošības līdzekļa mērķis

46ir atšķirīgs no brīvības atņemšanas soda mērķa un tāpat atšķiras

47arī situācijas, kad tas tiek piemērots. Turklāt personu var turēt

48apcietinājumā tikai tik ilgi, cik tas nepieciešams

49kriminālprocesa normālas norises nodrošināšanai, bet ne ilgāk, kā

50to sakarā ar konkrēto noziedzīgo nodarījumu, kas norādīts lēmumā

51par šīs personas atzīšanu par aizdomās turēto vai saukšanu pie

52kriminālatbildības, pieļauj Kriminālprocesa likums (sk.

53Kriminālprocesa likuma 277.-279. pantu), un ne ilgāk par

54maksimālo brīvības atņemšanas termiņu, ko tiesa var piespriest

55par noziedzīgo nodarījumu, kura izdarīšanā persona ir apsūdzēta,

56vai par brīvības atņemšanas termiņu, kuru tiesa ar notiesājošu

57spriedumu ir piespriedusi (sk. Kriminālprocesa likuma 277.

58panta desmito daļu). Apcietinājuma kā drošības līdzekļa

59ilgums vairumā gadījumu ir mazāks nekā brīvības atņemšanas soda

60ilgums.

61Apcietinājuma mērķis ir nodrošināt sabiedrības un atsevišķu

62personu drošības aizsardzību - lai netiktu pieļauts tas, ka

63persona, kura tiek turēta aizdomās vai ir apsūdzēta par

64noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, nelikumīgi iejaucas

65kriminālprocesa gaitā, un netiktu izdarīts jauns noziedzīgs

66nodarījums, - un tādējādi nodrošināt objektīvu lietas izpēti un

67objektīva nolēmuma pieņemšanu, kā arī vainīgās personas saukšanu

68pie kriminālatbildības (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada

6928. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018‑24‑01 16. punktu).

70Turpretim Krimināllikumā paredzēto sodu, tostarp brīvības

71atņemšanas soda, mērķis saskaņā ar Krimināllikuma 35. panta otro

72daļu ir aizsargāt sabiedrības drošību, atjaunot taisnīgumu, sodīt

73vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, resocializēt

74sodīto personu, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas

75pildītu likumu un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.

76Par atšķirīgu cilvēktiesību ierobežojumu pieļaujamību attiecībā

77uz personām, kas atrodas apcietinājumā, un personām, kas izcieš

78brīvības atņemšanas sodu, liecina Eiropas Cilvēktiesību tiesas

79judikatūrā atzītais, ka krimināllietu izmeklēšanas stadijā

80apcietināto kontakti ar ārpasauli var tikt ierobežoti lielākā

81mērā nekā pēc izmeklēšanas pabeigšanas (sal. sk. Eiropas

82Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2015. gada 20. jūnija

83sprieduma lietā "Khoroshenko v. Russia", pieteikums Nr.

8441418/04, 124. punktu).

85No lietā iegūtajiem materiāliem neizriet tas, ka lietas

86dalībnieki vai pieaicinātās personas būtu izteikuši viedokli par

87iepriekšminētajām apcietinājuma mērķa un brīvības atņemšanas soda

88mērķa atšķirībām un šo atšķirību ietekmi uz apstrīdētās normas

89satversmības izvērtējumu. Tādējādi, citstarp ņemot vērā arī

90pieteikumā ietvertos argumentus, secināms, ka nav pamata lietu

91izskatīt daļā par to, ka apstrīdētā norma liedz notiesātai

92personai tikties ar personu, kas atrodas apcietinājumā.

938.2. Apstrīdētā norma attiecas uz gadījumiem, kad

94notiesātā persona vēlas tikties ar jebkuru citu personu, kas

95atrodas apcietinājumā vai citā brīvības atņemšanas iestādē. Arī

96Saeima savā atbildes rakstā atzīst, ka apstrīdētā norma atsevišķi

97neizceļ gadījumus, kad personas, kuras vēlas satikties, ir

98radinieki (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1.

99sēj. 82. lp.). Tomēr no pieteikuma izriet, ka Pieteikuma

100iesniedzējs iebilst nevis pret to, ka ir aizliegtas visu veidu

101satikšanās ar personām, kuras atrodas citās brīvības atņemšanas

102iestādēs, bet gan tikai pret to, ka apstrīdētā norma liedz viņam

103satikties ar tuvu ģimenes locekli - māti, kura izcieš sodu citā

104brīvības atņemšanas iestādē. Arī Saeima savā atbildes rakstā un

105pieaicinātās personas savos viedokļos galvenokārt ir izteikušās

106tieši par šo aspektu.

107Tātad, ņemot vērā pieteikumā minētos argumentus un citus

108lietas materiālus, secināms, ka lietas pamatjautājums ir par to,

109vai apstrīdētā norma, saskaņā ar kuru notiesātajam nav atļauts

110tikties ar personām, kas izcieš sodu citās brīvības atņemšanas

111iestādēs, atbilst tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību

112tiktāl, ciktāl tā neļauj notiesātajam tikties ar ģimenes

113locekļiem.

1148.3. Turklāt Pieteikuma iesniedzēja situācijā nozīmīgs

115apstāklis ir tas, ka viena no personām ir saņēmusi brīvības

116atņemšanas iestādes priekšnieka atļauju īslaicīgi atstāt brīvības

117atņemšanas iestādes teritoriju. Proti, izskatāmā lieta neattiecas

118uz situācijām, kad neviena no personām šādu atļauju nav

119saņēmusi.

120Saeima savā atbildes rakstā un Tieslietu ministrija savā

121viedoklī norāda, ka, atļaujot notiesātajai personai tikties ar

122ģimenes locekli, kas izcieš sodu citā brīvības atņemšanas

123iestādē, būtu jālemj, piemēram, par notiesātā konvojēšanu vai par

124to, kurš segs transporta biļešu iegādes izmaksas (sk. Saeimas

125atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 87. un 88. lp. un

126Tieslietu ministrijas viedokli lietas materiālu 1. sēj. 117.

127lp.). Tomēr Satversmes tiesa uzsver, ka konkrētajā lietā nav

128strīda par valsts pozitīvajiem pienākumiem - proti, pienākumu

129nodrošināt personām, kuras izcieš sodu divās dažādās brīvības

130atņemšanas iestādēs, iespēju satikties, tās nogādājot vienu pie

131otras, sedzot transporta biļešu iegādes izmaksas vai kādā citādā

132veidā. Izskatāmajā lietā apstrīdētā norma ir attiecināta uz

133situācijām, kad šādu personu satikšanās tiek liegta, pat ja viena

134no personām ir saņēmusi brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka

135atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju.

136Proti, izskatāmā lieta attiecas uz likumdevēja negatīvo

137pienākumu, kas liedz valstij nepamatoti iejaukties personas

138privātajā un ģimenes dzīvē.

139Tādējādi izskatāmajā lietā

140Satversmes tiesa izvērtēs to, vai apstrīdētā norma, ciktāl tā

141noteic, ka notiesātajam aizliegts tikties ar ģimenes locekli tad,

142ja šis ģimenes loceklis ir persona, kura izcieš sodu citā

143brīvības atņemšanas iestādē un ir saņēmusi attiecīgās iestādes

144priekšnieka atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes

145teritoriju, atbilst Satversmes 96. pantam.

1Pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka apstrīdētā

2norma viņam nesamērīgi ierobežo Satversmes 96. pantā ietvertās

3pamattiesības, jo liedz tikties ar ģimenes locekli - māti.

4Satversmes 96. pants noteic: "Ikvienam ir tiesības uz

5privātās dzīves, mājokļa un korespondences

6neaizskaramību."

7Satversmes tiesa iepriekš, konkretizējot Satversmes 96. pantā

8ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, ir

9norādījusi, ka šīs tiesības aptver vairākus aspektus (sk.

10Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr.

112018‑11‑01 16.1. punktu). Satversmes 96. pantā lietotais

12jēdziens "privātā dzīve" ir plašs un sevī ietver

13citstarp ģimenes dzīvi, kā arī mājokļa un korespondences

14neaizskaramību. Turklāt tiesības uz privātās dzīves

15neaizskaramību ietver arī tiesības dibināt un attīstīt attiecības

16ar citiem cilvēkiem (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23.

17aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008‑42‑01 8. un 10. punktu).

189.1. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka brīvības

19atņemšanas soda izpildes mērķis ir tiesas spriedumā paredzētajā

20laikā efektīvi piemērot notiesātajam visus soda elementus,

21tādējādi nodrošinot viņa resocializāciju un tiesisku uzvedību pēc

22atbrīvošanas no brīvības atņemšanas soda izciešanas (sk.

23Satversmes tiesas 2011. gada 9. jūnija sprieduma lietā Nr.

242010‑67‑01 11.1. punktu). Arī soda izpildes režīmam, kas tiek

25piemērots notiesātajam, ir jābūt vērstam uz to, lai notiesātajam

26veidotos sociāli pozitīva vērtību izpratne. Tādēļ persona, kas

27izcieš sodu ieslodzījuma vietā, saglabā savas pamattiesības,

28tostarp tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību (sal. sk.

29Satversmes tiesas 2008. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr.

302008‑02‑01 9.1. punktu).

31Pieteikuma iesniedzējs, Saeima un Tieslietu ministrija norāda

32uz Eiropas cietumu noteikumiem, tostarp uz to 24.1. apakšpunktu,

33kas noteic, ka ieslodzītajam jāļauj satikties ar citiem

34cilvēkiem, tostarp ģimenes locekļiem, kā arī sazināties ar tiem,

35cik bieži vien iespējams, sarakstoties, komunicējot pa telefonu

36vai izmantojot citus saziņas veidus.

37Ieslodzītajam piemīt tās pašas Satversmē ietvertās cilvēka

38pamattiesības, kas piemīt citām personām. Tomēr tās var tikt

39ierobežotas atbilstoši ieslodzījuma jēgai un pamattiesību

40ierobežojumi ieslodzījuma vietās izriet no nepieciešamajām un

41neizbēgamajām ieslodzījuma sekām, kā arī konkrētā ieslodzītā

42situācijas (sal. sk. Satversmes tiesas 2014. gada 10. jūnija

43sprieduma lietā Nr. 2013-18‑01 12. punktu).

44Iepriekšminēto ierobežojumu dēļ ieslodzījuma vietā esošās

45personas iespējas uzturēt kontaktus un attiecības ar citām

46personām samazinās, tāpēc ir jācenšas, cik vien tas iespējams,

47mazināt šādas ieslodzījuma negatīvās sekas, kas var izpausties kā

48atsvešināšanās no ģimenes locekļiem (sal. sk. Satversmes

49tiesas 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008‑42‑01 10.

50punktu un 2019. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2018‑25‑01

5126. punktu). Personas tikšanās ar citām personām, it īpaši

52ģimenes locekļiem, ir būtisks cilvēka tiesību uz privātās dzīves

53neaizskaramību īstenošanas priekšnoteikums, jo šādas satikšanās

54ļauj personām atjaunot un nostiprināt savstarpējās attiecības,

55tostarp ģimenes attiecības. Šīs tiesības uz privātās dzīves

56neaizskaramību, kas citstarp ietver iespēju tikties ar ģimenes

57locekļiem, ir attiecināmas arī uz ieslodzītajām personām, tostarp

58personām, kas vēlas tikties ar ģimenes locekļiem, kuri izcieš

59sodu citās brīvības atņemšanas iestādēs.

609.2. Konkretizējot Satversmē noteikto pamattiesību

61saturu, jāņem vērā arī Latvijas starptautiskās saistības

62cilvēktiesību jomā. Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst

63un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem

64un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta

65izriet, ka likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto

66cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām.

67Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to

68piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par

69konkretizācijas līdzekli, lai noteiktu vispārējo tiesību principu

70saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto

71pamattiesību aizsardzības samazināšanas (sal. sk. Satversmes

72tiesas 2016. gada 12. maija sprieduma lietā Nr. 2015‑14‑0103

7315.1. punktu).

74Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

75konvencijas (turpmāk - Konvencija) 8. pantā ir noteiktas tiesības

76uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Eiropas

77Cilvēktiesību tiesa ir skaidrojusi, ka tiesības uz privātās

78dzīves neaizskaramību ietver sevī arī tiesības dibināt un

79attīstīt attiecības ar citiem cilvēkiem (sk. Eiropas

80Cilvēktiesību tiesas 1992. gada 16. decembra sprieduma lietā

81"Niemietz v. Germany", pieteikums Nr. 13710/88, 29.

82punktu un 2008. gada 25. novembra sprieduma lietā "Biriuk v.

83Lithuania", pieteikums Nr. 23373/03, 34. punktu).

84Savukārt tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību nozīmē

85tiesības uzturēt attiecības ar ģimenes locekļiem. Turklāt būtisks

86ģimenes dzīves elements ir vecāku un bērnu iespēja baudīt vienam

87otra sabiedrību (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

882008. gada 17. jūlija sprieduma lietā "X v. Croatia",

89pieteikums Nr. 11223/04, 36. punktu).

90Pieteikuma iesniedzējs citstarp vairākkārt norādījis uz savām

91kā bērna tiesībām un bērna tiesību un interešu prioritāti,

92atsaucoties arī uz Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gada 20.

93novembra Bērna tiesību konvenciju (turpmāk - Bērna tiesību

94konvencija). Bērna tiesību konvencijas 1. pants noteic, ka par

95bērnu tiek uzskatīts ikviens cilvēks, kas nav sasniedzis 18 gadu

96vecumu, ja vien saskaņā ar attiecīgiem tiesību aktiem pilngadība

97neiestājas agrāk. Tādējādi bērna tiesības un intereses tiek

98aizsargātas konkrēta vecuma robežās, kas izriet no bērna tiesības

99regulējošiem normatīvajiem aktiem. Ņemot vērā to, ka Pieteikuma

100iesniedzējs konstitucionālās sūdzības iesniegšanas brīdī bija 25

101gadus vecs, viņa gadījums neietilpst bērna tiesības regulējošu

102normatīvo aktu tvērumā.

103Attiecībā uz jebkuru notiesāto personu Eiropas Cilvēktiesību

104tiesa ir atzinusi: lai gan ar brīvības atņemšanu ir neizbēgami

105saistīti arī personas privātās un ģimenes dzīves ierobežojumi,

106ieslodzītās personas tiesību uz ģimenes dzīves neaizskaramību

107īstenošanas būtisks priekšnoteikums ir tas, ka valsts iestādes

108dod ieslodzītajai personai iespēju uzturēt kontaktus ar tuviem

109ģimenes locekļiem (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

110Lielās palātas 2015. gada 20. jūnija sprieduma lietā

111"Khoroshenko v. Russia", pieteikums Nr. 41418/04, 106.

112punktu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 28. novembra

113sprieduma lietā "Lavents pret Latviju", pieteikums Nr.

11458442/00, 139. punktu). Taču Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir

115vairākkārt atzinusi arī to, ka zināma kontrole pār ieslodzīto

116personu saskarsmi ar ārpasauli var būt nepieciešama un pati par

117sevi nav pretrunā ar tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību

118(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 4.

119decembra sprieduma lietā "Michno v. Lithuania",

120pieteikums Nr. 29826/15, 69. punktu).

121Nepieciešamība notiesātajam, kurš atrodas brīvības atņemšanas

122iestādē, atjaunot saites ar ģimeni un tuviniekiem ir izcelta arī

123Ministru kabineta 2015. gada 24. septembra rīkojumā Nr. 580

124"Par Ieslodzīto resocializācijas pamatnostādnēm 2015.-2020.

125gadam". Tajā kā viens no uzdevumiem, kuri palīdzētu sasniegt

126resocializācijas politikas mērķus, ir minēts uzdevums veicināt

127notiesātā sociāli pozitīvas attiecības ar ģimeni.

128Līdz ar to Satversmes 96. pantā

129ietverto tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību tvērumā

130ietilpst notiesātās personas tiesības veidot un uzturēt

131attiecības ar ģimenes locekli arī tad, ja viņš izcieš sodu citā

132brīvības atņemšanas iestādē.

1Kodeksa 45. panta pirmā, otrā un trešā daļa

2atkarībā no cietuma veida un soda izciešanas režīma pakāpes

3notiesātajam paredz divu veidu satikšanās ar citām personām,

4tostarp radiniekiem, - īslaicīgās satikšanās un ilglaicīgās

5satikšanās. Apstrīdētā norma liedz notiesātajai personai šādas

6satikšanās ar ģimenes locekli, kurš izcieš sodu citā brīvības

7atņemšanas iestādē.

8Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka aizliegums

9personai, kura atrodas brīvības atņemšanas iestādē, tikties ar

10ģimenes locekļiem ir uzskatāms par tiesību uz ģimenes dzīves

11neaizskaramību ierobežojumu (sk., piemēram, Eiropas

12Cilvēktiesību tiesas 2020. gada 18. februāra sprieduma lietā

13"Kungurov v. Russia", pieteikums Nr. 70468/17, 17.

14punktu).

15Jau iepriekš tika secināts, ka tikšanās ar ģimenes locekļiem

16un savstarpēju kontaktu uzturēšana un atjaunošana ir nozīmīgs

17personas tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību

18īstenošanas elements. Apstrīdētā norma, kas pēc būtības liedz

19notiesātai personai tikties ar ģimenes locekli, ierobežo

20notiesātās personas pamattiesības šajā aspektā tajos gadījumos,

21kad šis ģimenes loceklis izcieš sodu citā brīvības atņemšanas

22iestādē.

23Līdz ar to apstrīdētā norma

24notiesātajam, kurš vēlas satikties ar ģimenes locekli, kas izcieš

25sodu citā brīvības atņemšanas iestādē, ierobežo Satversmes 96.

26pantā ietvertās pamattiesības.

1Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību var

2ierobežot, ja šāds ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā

3pieņemtu likumu, tam ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs.

4Tādējādi, lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību

5Satversmes 96. pantam, visupirms jāpārbauda, vai pamattiesību

6ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu,

7proti:

81) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

9paredzēto kārtību;

102) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

11normatīvo aktu prasībām;

123) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

13varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

14paredzēt tā piemērošanas sekas (sk. Satversmes tiesas 2019.

15gada 28. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018‑24‑01 11.

16punktu).

17Aizliegums notiesātai personai tikties ar personām, kuras

18izcieš sodu citās brīvības atņemšanas iestādēs, Kodeksā tika

19iekļauts ar likumu "Grozījumi Latvijas Sodu izpildes

20kodeksā", kas stājās spēkā 2004. gada 9. decembrī.

21Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir vienisprātis un

22arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma

23pieņemta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, ir izsludināta un

24publiski pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī ir

25skaidri formulēta.

26Līdz ar to apstrīdētajā normā

27ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

1Secinot, ka pamattiesību ierobežojums ir noteikts

2ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, Satversmes tiesai jāturpina

3ierobežojuma vērtēšana, pārbaudot, vai tas noteikts leģitīma

4mērķa labad.

5Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem

6un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek

7noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk.,

8piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma

9lietā Nr. 2005‑19‑01 9. punktu).

10Ja tiesību normā ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad

11pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi

12Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi

13apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai (sal. sk.,

14piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma

15lietā Nr. 2012‑06‑01 12. punktu un 2014. gada 11. decembra

16sprieduma lietā Nr. 2014‑05‑01 18. punktu).

17Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka apstrīdētajā normā

18ietvertais ierobežojums, tāpat kā citi no brīvības atņemšanas

19fakta automātiski izrietošie ierobežojumi, ir vērsts uz to, lai

20notiesātais turpmāk neizdarītu noziedzīgus nodarījumus un,

21atgriežoties brīvībā, vēlētos un spētu dzīvot likumpaklausīgu

22dzīvi, kā arī lai nodrošinātu ieslodzījuma vietā tiesisku vidi.

23Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums izrietot

24gan no notiesātās personas resocializācijas mērķa, gan no

25ieslodzījuma vietas iekšējās kārtības un sabiedrības drošības

26aspektiem. Tātad apstrīdētā norma aizsargājot sabiedrības drošību

27un citu personu tiesības. To, ka apstrīdētās normas leģitīmais

28mērķis varētu būt sabiedrības drošības aizsardzība, norādījis arī

29Pieteikuma iesniedzējs.

30Satversmes tiesa atzinusi, ka sabiedrības drošības aizsardzība

31kā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir saistāma ar

32demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzību un tiek atzīta par

33pieļaujamu galvenokārt tādos gadījumos, kad tiek skarti jautājumi

34par valsts vai sabiedrības drošības apdraudējumiem. Šādā gadījumā

35jākonstatē objektīvi pastāvoša vai potenciāli iespējama saikne

36starp konkrētā tiesiskā regulējuma pieņemšanu un sabiedrības

37drošības stiprināšanu, drošības apdraudējuma novēršanu vai

38mazināšanu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra

39sprieduma lietā Nr. 2010‑01‑01 12.2. punktu).

40Satversmes tiesa piekrīt tam, ka apstrīdētajā normā ietvertais

41ierobežojums, kas liedz notiesātai personai tikties ar ģimenes

42locekli, kurš izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē, ir

43noteikts ar mērķi aizsargāt sabiedrības drošību. Ierobežojuma

44mērķis ir gan novērst kārtības un drošības apdraudējumus brīvības

45atņemšanas iestādes iekšienē, gan mazināt iespēju, ka šādi

46pārkāpumi tiks izdarīti, personai nonākot ārpus brīvības

47atņemšanas iestādes teritorijas - vai nu pēc tam, kad tā saņēmusi

48atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādi, vai arī pēc

49brīvības atņemšanas soda izciešanas.

50Līdz ar to apstrīdētajā normā

51ietvertajam ierobežojumam, kas liedz notiesātai personai tikties

52ar ģimenes locekli, kurš izcieš sodu citā brīvības atņemšanas

53iestādē, ir leģitīms mērķis - sabiedrības drošības

54aizsardzība.

1Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

2Satversmes tiesai jāpārbauda:

31) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

4sasniegšanai, proti, vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt

5leģitīmo mērķi;

62) vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai leģitīmo mērķi

7nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

8līdzekļiem;

93) vai ierobežojums ir atbilstošs, proti, vai labums, ko

10iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto

11kaitējumu.

12Ja tiek atzīts, ka pamattiesību ierobežojums neatbilst kaut

13vienam no šiem kritērijiem, tad tas neatbilst samērīguma

14principam un ir prettiesisks (sk., piemēram, Satversmes tiesas

152007. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2006‑42‑01 11. punktu un

162018. gada 14. decembra sprieduma lietā Nr. 2018‑09‑0103 18.

17punktu).

1Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

2leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis

3tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7.

4oktobra sprieduma lietā Nr. 2010‑01‑01 13. punktu).

5Apstrīdētā norma nodrošina to, ka notiesātais nesatiekas ar

6citām personām, tostarp ģimenes locekļiem, kas izcieš sodu citās

7brīvības atņemšanas iestādēs. Tādējādi apstrīdētās normas

8piemērošana nodrošina to, ka, ierobežojot notiesātā tiesības

9tikties ar šādām personām, tiek novērsts iespējamais sabiedrības

10drošības apdraudējums. Pastāv iespēja, ka šādu notiesāto personu

11satikšanās laikā varētu notikt nekārtības, jaunu gan ieslodzījuma

12vietā, gan ārpus tās realizējamu noziedzīgu nodarījumu plānošana,

13kā arī nevēlama satura informācijas apmaiņa. Personām, kuras

14iepriekš ir veikušas noziedzīgus nodarījumus, var būt negatīva

15ietekme vienai uz otru. Var piekrist Tieslietu ministrijas

16viedoklī norādītajam, ka šādu personu kontaktēšanās vismaz daļā

17gadījumu paaugstina pēc soda izciešanas iespējama recidīva risku,

18neveicina personas labošanos, kā arī apdraud ieslodzījuma vietas

19iekšējo kārtību.

20Tādējādi, liedzot notiesātajam tikties ar personu, kura izcieš

21sodu citā brīvības atņemšanas iestādē, tiek samazināta

22sabiedrības drošības apdraudējuma iespējamība.

23Līdz ar to izraudzītais līdzeklis ir

24piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai.

1Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja

2nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus

3izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk (sk.,

4piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa sprieduma lietā

5Nr. 2017‑18‑01 21.3.2. punktu).

6Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds

7līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā

8kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7.

9oktobra sprieduma lietā Nr. 2010‑01‑01 14. punktu).

10Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv

11alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās

12pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes

13tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017‑07‑01 19.

14punktu).

1515.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka leģitīmo mērķi

16iespējams sasniegt ar indivīda pamattiesības mazāk ierobežojošiem

17līdzekļiem. Proti, mazāk ierobežojošs līdzeklis būtu tāds

18tiesiskais regulējums, kas paredzētu katras situācijas apstākļu

19individuālu izvērtēšanu, kuras rezultātā brīvības atņemšanas

20iestādes priekšnieks, tāpat kā tas jau ir paredzēts Kodeksa 45.

21panta piektās daļas otrajā teikumā, varētu lemt par attiecīgās

22atļaujas došanu vai - tieši pretēji - nedošanu.

23Apstrīdētā norma paredz, ka tajā ietvertā pamattiesību

24ierobežojuma leģitīmais mērķis tiks sasniegts, neļaujot nevienam

25notiesātajam, kas atrodas brīvības atņemšanas iestādē, satikties

26ar ģimenes locekli, kurš izcieš sodu citā brīvības atņemšanas

27iestādē. Atšķirībā no Kodeksa 45. panta piektās daļas otrā

28teikuma, kurā ir paredzēts brīvības atņemšanas iestādes

29priekšnieka individuāls izvērtējums, lemjot par aizliegumu

30notiesātajam tikties ar kādu citu personu, apstrīdētajā normā

31šāds individuāls izvērtējums nav paredzēts.

32Saskaņā ar Krimināllikuma 7. panta otro, trešo, ceturto un

33piekto daļu brīvības atņemšanas sodu personai var piemērot gan

34par kriminālpārkāpuma, gan par mazāk smaga, smaga vai sevišķi

35smaga nozieguma izdarīšanu. Šie noziedzīgie nodarījumi apdraud

36dažādas ar Krimināllikumu aizsargātās intereses, un to kaitīguma

37pakāpe ir atšķirīga. Tie var tikt izdarīti gan ar nodomu, gan aiz

38neuzmanības. Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums ir noteikts

39neatkarīgi no tā, kādu noziedzīgu nodarījumu katrs no ģimenes

40locekļiem izdarījis.

41Proti, individuāla izvērtējuma neesības dēļ netiek apsvērts

42abu personu izdarīto noziedzīgo nodarījumu veids un smagums

43(sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 18. septembra sprieduma

44lietā Nr. 2019‑32‑01 18.2. punktu). Tāpat netiek vērtēts tas,

45vai ģimenes locekļi konkrēto noziedzīgo nodarījumu ir izdarījuši

46kopīgi, kā arī abu personu uzvedība ieslodzījuma vietā, izciestās

47soda daļas ilgums un citi faktori, kuri individuāla izvērtējuma

48gadījumā ļautu brīvības atņemšanas iestādes priekšniekam nonākt

49pie pamatota secinājuma par to, vai konkrētā satikšanās var

50apdraudēt sabiedrības drošību. Turklāt arī no apstrīdētās normas

51izstrādes materiāliem nav gūstams apstiprinājums tam, ka

52likumdevējs būtu apsvēris jautājumu, vai tiešām ikviens

53notiesātais, kas izcieš sodu brīvības atņemšanas iestādē, ir

54tāds, kuram pilnībā atņemamas tiesības uz privātās dzīves

55neaizskaramību šajā aspektā.

56Satversmes tiesa norāda, ka šāds aizliegums, kas neparedz

57individuālu izvērtējumu, varētu būt pieļaujams tikai tad, ja būtu

58pilnīgi skaidrs, ka vienmēr, kad satiktos divas personas -

59notiesātais, kas izcieš sodu vienā brīvības atņemšanas iestādē,

60un notiesātais, kas izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē

61-, noteikti tiktu veiktas kādas darbības, kas apdraudētu

62sabiedrības drošību. Tikai šādā gadījumā individuāls izvērtējums

63nebūtu atzīstams par alternatīvu līdzekli, ar kuru leģitīmo mērķi

64var sasniegt tādā pašā kvalitātē.

65Satversmes tiesa negūst apstiprinājumu tam, ka ikkatrs

66notiesātais, kas izdarījis jebkāda smaguma noziedzīgu nodarījumu,

67piemēram, noziedzīgu nodarījumu aiz neuzmanības, būtu automātiski

68uzskatāms par tik būtisku draudu sabiedrības drošībai, ka viņam

69noteiktais aizliegums tikties ar ģimenes locekli, kas izcieš sodu

70citā brīvības atņemšanas iestādē, būtu pamatots arī bez jebkāda

71individuāla izvērtējuma. Turklāt personas risku un citu apstākļu

72izvērtēšana resocializācijas procesa ietvaros atbilstoši Ministru

73kabineta 2013. gada 9. aprīļa noteikumu Nr. 191 "Notiesāto

74resocializācijas īstenošanas kārtība" 8. un 9. punktam

75pašlaik jau tiek veikta.

76Individuāla izvērtējuma nepieciešamību, vērtējot notiesātās

77personas tiesības tikties ar ģimenes locekļiem, ir akcentējusi

78arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Lietā, kurā tāpat kā šajā lietā

79tika vērtēts ierobežojums, kurš izslēdza jebkādu izvērtējumu,

80Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka nav pieļaujama šādu

81jautājumu regulēšana neelastīgā veidā un no Konvencijas

82dalībvalstīm tiek gaidīts, ka tās radīs tādu samērīguma

83izvērtēšanas metodiku, kas ļaus iestādēm līdzsvarot iesaistītās

84individuālās un sabiedrības intereses un ņemt vērā katra konkrētā

85gadījuma īpatnības (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012.

86gada 23. februāra sprieduma lietā "Trosin v. Ukraine",

87pieteikums Nr. 39758/05, 42. punktu).

88Jāuzsver, ka individuāla izvērtējuma gadījumā katrs brīvības

89atņemšanas iestādes priekšnieks izvērtētu risku, ko sabiedrības

90drošībai var radīt šāda notiesāto satikšanās. Proti, pirmkārt,

91tiktu kontrolēts tas, vai atbilstoši mērķim aizsargāt sabiedrības

92drošību notiesātajai personai var ļaut tikties ar ģimenes

93locekli, kurš izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē. Šādu

94izvērtējumu, līdzīgi kā tas paredzēts Kodeksa 45. panta piektās

95daļas otrajā teikumā, veiktu brīvības atņemšanas iestādes

96priekšnieks, lemjot par to, vai ļaut notiesātajam tikties ar

97konkrēto ģimenes locekli. Otrkārt, tiktu kontrolēts tas, vai

98ģimenes loceklis, kurš izcieš sodu citā brīvības atņemšanas

99iestādē, drīkst atstāt attiecīgās brīvības atņemšanas iestādes

100teritoriju. Šo izvērtējumu veiktu otras brīvības atņemšanas

101iestādes priekšnieks, lemjot par to, vai dot atļauju īslaicīgi

102atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju.

10315.2. Personas norobežošana no ārpasaules var ierobežot

104šīs personas iespējas vēlāk iekļauties sabiedrībā. Turpretim

105stabilas attiecības ar ģimeni un pozitīva attieksme pret

106sabiedrību kopumā var ne tikai veicināt resocializāciju, bet arī

107novērst noziedzīgu nodarījumu recidīvu (sk.: Van Zyl Smit D.,

108Snacken S. Principles of European Prison Law and Policy: Penology

109and Human Rights. Oxford: Oxford University, 2011, pp.

110212-213). Satversmes tiesa īpašu uzmanību pievērš notiesātās

111personas resocializācijas aspektam. Saeima un pieaicinātā persona

112Tieslietu ministrija norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertais

113aizliegums ir svarīgs notiesātās personas veiksmīgai

114resocializācijai, jo veicina resocializācijas procesā jau panākto

115rezultātu noturību. Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums

116veicinot tikai sociāli pozitīvu kontaktēšanos ar ģimenes

117locekļiem, bet nepieļaujot notiesātā kontaktu ar tādiem ģimenes

118locekļiem, kuri viņu varētu ietekmēt negatīvi.

119Tomēr jānorāda, ka Satversmes tiesa jau iepriekš, vērtējot

120notiesāto savstarpējas sarakstes aizliegumu, norādīja, ka to

121nevar uzskatīt par resocializācijas elementu (sk. Satversmes

122tiesas 2009. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2009‑10‑01

12315.1 punktu).

124Vērtējot resocializācijas procesu un tā mērķi, ir nepieciešams

125uzsvērt, ka atsevišķās situācijās, kā to norādījusi Saeima, šāda

126satikšanās tiešām varētu aizkavēt resocializācijas procesu. Tas

127varētu notikt, personai atkal nonākot vidē, kas, iespējams, jau

128iepriekš virzīja šo personu uz noziedzīgu rīcību. Tādējādi

129konkrētais aizliegums atsevišķās situācijās varētu kalpot

130resocializācijas atbalstam. Tomēr nevar apgalvot, ka ar šādu

131aizliegumu vienmēr tiktu panākts vēlamais rezultāts. Nav pamata

132uzskatīt, ka tikšanās ar ģimenes locekli, kurš izcieš sodu citā

133brīvības atņemšanas iestādē, uz notiesāto personu nevarētu atstāt

134arī pozitīvu ietekmi. Tas varētu notikt, piemēram, situācijā, kad

135viena notiesātā persona resocializācijas procesā jau ir

136sasniegusi ievērojamu progresu, mainījusi savu attieksmi pret

137noziedzīgo nodarījumu un spērusi soļus ceļā uz likumpaklausīgu

138dzīvi. Šādā situācijā pozitīvi varētu tikt ietekmēta arī otra

139notiesātā persona. Tieši tāpēc resocializācijai atbilstoši tās

140mērķiem būtu jāietver attiecīgo gadījumu individuāls izvērtējums,

141jo tikai pēc tā veikšanas varētu secināt, ka aizliegums tikties

142ģimenes locekļiem, kuri izcieš sodu dažādās brīvības atņemšanas

143iestādēs, kalpos resocializācijas mērķiem.

14415.3. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka

145apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

146mērķi līdzvērtīgā kvalitātē ir iespējams sasniegt ar

147alternatīviem līdzekļiem. Proti, alternatīvais līdzeklis, kas

148notiesātajai personai, kura vēlas tikties ar ģimenes locekli, kas

149izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē, Satversmes 96.

150pantā ietvertās pamattiesības ierobežotu mazāk, būtu katra

151attiecīga notiesātās personas lūguma individuāla izvērtēšana.

152Izvērtējot lūgumu atļaut konkrēto satikšanos, tiktu lemts par tās

153pieļaujamību. Ja tiktu secināts, ka satikšanās neapdraudēs

154sabiedrības drošību, varētu tikt pieņemts lēmums par atļauju

155satikties. Turpretim tad, ja tiktu secināts, ka satikšanās var

156apdraudēt sabiedrības drošību, tiktu pieņemts lēmums par

157satikšanās aizliegumu, līdzīgi kā tas jau paredzēts Kodeksa 45.

158panta piektās daļas otrajā teikumā. Šāds regulējums ļautu

159individuāli izvērtēt risku, kādu katrs ieslodzītais var radīt

160sabiedrības drošībai. Tātad šāds līdzeklis ir uzskatāms par

161saudzējošāku līdzekli, ar kuru apstrīdētajā normā ietvertā

162pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi iespējams sasniegt tādā

163pašā kvalitātē.

164Līdz ar to apstrīdētā norma

165neatbilst Satversmes 96. pantam.

1Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

2daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

3neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

4par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

5dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi.

6Pieteikuma iesniedzējs lūdz atzīt apstrīdēto normu par spēkā

7neesošu no viņa pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Par

8aizskāruma rašanās brīdi var uzskatīt 2019. gada 10. jūliju, kad

9brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks atteica Pieteikuma

10iesniedzējam ilglaicīgu satikšanos ar māti. Satversmes tiesa jau

11atzinusi, ka tās uzdevums ir pēc iespējas novērst pieteikuma

12iesniedzēja pamattiesību aizskārumu (sk. Satversmes tiesas

132005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005‑12‑0103 25.

14punktu). Lai pēc iespējas novērstu nelabvēlīgās sekas, ko

15Pieteikuma iesniedzējam radījusi apstrīdētās normas piemērošana,

16attiecībā uz viņu apstrīdētā norma ir atzīstama par spēkā neesošu

17no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

18Attiecībā uz citām personām apstrīdētā norma zaudē spēku no šā

19sprieduma publicēšanas dienas. Satversmes tiesa norāda, ka,

20izskatot notiesāto iesniegtos lūgumus tikties ar ģimenes

21locekļiem, kuri izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē,

22gadījumos, kad viena no notiesātajām personām ir saņēmusi

23brīvības atņemšanas iestādes priekšnieka atļauju īslaicīgi atstāt

24brīvības atņemšanas iestādes teritoriju, ir tieši piemērojams

25Satversmes 96. pants, kā arī šajā spriedumā ietvertās atziņas.

26Turklāt Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka resocializācijas

27ietvaros brīvības atņemšanas iestādēs, pamatojoties uz Kodeksu un

28Ministru kabineta 2013. gada 9. aprīļa noteikumiem Nr. 191

29"Notiesāto resocializācijas īstenošanas kārtība", jau

30tiek veikta notiesātā risku un vajadzību individuāla izvērtēšana,

31kuras mērķis ir noteikt katram notiesātajam individuālus un

32atbilstošus piemērojamos resocializācijas līdzekļus antisociālas

33uzvedības un atkārtota noziedzīga nodarījuma riska pakāpes

34mazināšanai. Šo noteikumu 13. punkts paredz, ka izvērtēšanas

35rezultāti tiek fiksēti anketā, tajā citstarp ietverot informāciju

36par noziedzīgā nodarījuma motīviem un apstākļiem, notiesātā

37uzvedību brīvības atņemšanas iestādē, izglītību, darba pieredzi,

38ģimenes stāvokli, sociālajām attiecībām un dzīvesvietu. Tādā

39veidā katra notiesātā vajadzības un riski tiek apzināti un

40izvērtēti, sagatavojot resocializācijas plānu (sk. Satversmes

41tiesas 2019. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2018‑25‑01

4229.2. punktu). Tādējādi var secināt, ka citstarp šī anketa

43varētu tikt izmantota, brīvības atņemšanas iestādes priekšniekam

44lemjot par to, vai notiesātajam atļaujama satikšanās ar ģimenes

45locekli, kurš izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē un ir

46saņēmis attiecīgās iestādes priekšnieka atļauju īslaicīgi atstāt

47brīvības atņemšanas iestādes teritoriju.

48Nolēmumu

49daļa

50Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

51daļas 6. punktu, kā arī 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

52nosprieda: