4. pants

Šāda tirgus dalībnieka vienpusējas

rīcības ierobežošanas izpratne ir nostiprināta arī Padomes

2002.gada 16.decembra regulā Nr. 1/2003 "Par to konkurences

noteikumu īstenošanu, kas noteikti [Eiropas Kopienas dibināšanas]

līguma 81. un 82.pantā"8 (turpmāk - regula

Nr. 1/2003). Saskaņā ar regulas Nr. 1/2003 3.panta otro daļu,

regula 1/2003 neliedz dalībvalstīm noteikt tirgus dalībnieku

vienpusējai rīcībai stingrākus ierobežojumus par tiem, kas

paredzēti Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk -

Līgums) 102.pantā. Tādējādi dalībvalstis savā teritorijā var

noteikt kā zemāku dominējošā stāvokļa slieksni, tā aizliegt

darbību, kura nav uzskatāma par aizliegtu saskaņā ar Līguma

102.pantu.9 Šādi dalībvalstu noteikumi var attiekties

uz ļaunprātīgu rīcību, kas vērsta pret ekonomiski atkarīgiem

(vājākiem) tirgus dalībniekiem.10 Šādā aspektā,

piemēram, Vācijas Konkurences likumā, papildus klasiskā

dominējošā stāvokļa regulējumam, paredzēti stingrāki vienpusējas

rīcības ierobežojumi tirgus dalībniekiem ar ievērojamu tirgus

varu, kuri vēl nav sasnieguši dominances līmeni.11

Līdzīgi arī Francijas Komerckodekss paredz aizliegumu tirgus

dalībniekiem, nesasniedzot klasisko dominējošo stāvokli,

ļaunprātīgi izmantot savu tirgus varu pret ekonomiski atkarīgiem

klientiem vai piegādātājiem.12