1. pants

Normatīvais regulējums

1.1. Dzelzceļa darbības un satiksmes drošības principus, kā

arī dzelzceļa pārvaldes kārtību reglamentē Dzelzceļa likums.

Dzelzceļa likuma 1.panta 7.punkts nosaka, ka dzelzceļa

pārvadājumi ir pakalpojumi, kuri tiek sniegti uz pasažieru vai

kravu pārvadājuma līguma pamata iekšzemes vai starptautiskajā

satiksmē pa dzelzceļu.

Dzelzceļa likuma 1.panta 14.punkts nosaka, ka pārvadātājs ir

komercsabiedrība, kas saņēmusi pārvadātāja licenci dzelzceļa

(pasažieru vai kravu) pārvadājumu veikšanai starp stacijām un šim

nolūkam nodrošina vilci. Šā likuma 1.panta 15.punkts nosaka, ka

tiesības piekļūt dzelzceļa infrastruktūrai ir pārvadātāja

tiesības izmantot publiskās lietošanas dzelzceļa infrastruktūru

pēc drošības sertifikāta saņemšanas un līguma noslēgšanas ar

dzelzceļa pārvaldītāju.

Saskaņā ar Dzelzceļa likuma 1.panta 19.punktu tarifs ir likmju

sistēma, pēc kuras nosaka maksu par dzelzceļa pārvadājumiem vai

par citiem dzelzceļa sniegtajiem pakalpojumiem.

1.2. Dzelzceļa likuma 23.panta otrā daļa nosaka, ka

pārvadātājs savā darbībā ir administratīvi un ekonomiski

neatkarīgs, arī nosakot savus piedāvājamos dzelzceļa pārvadājumu

pakalpojumus un pārvadājuma maksu. Minētā panta trešā daļa

nosaka, ka pārvadātājam ir pienākums kārtot atsevišķu pasažieru

un kravu pārvadājumu finanšu pārskatu, kā arī nodrošināt to

publisku pieejamību saskaņā ar attiecīgajiem normatīvajiem

aktiem.

1.3. Dzelzceļa likuma 34.panta pirmā daļa nosaka, ka speciālu

atļauju dzelzceļa pārvadājumu veikšanai (turpmāk - pārvadātāja

licence) tiesīgas saņemt komercsabiedrības, kuras var nodrošināt

dzelzceļa pārvadājumu veikšanai nepieciešamos pamatnosacījumus,

kā arī attiecīgo dzelzceļa speciālistu līdzdalību. Savukārt, šā

panta otrā daļa nosaka, ka pārvadātāja licence apliecina

pārvadātāja tiesības nodarboties ar tajā norādīto komercdarbības

veidu. Pārvadātāja licence, kas izsniegta dzelzceļa pārvadājuma

veikšanai nedod tiesības piekļūt dzelzceļa infrastruktūrai.

Tiesības izmantot publiskās lietošanas dzelzceļa

infrastruktūru1 [līdz ar to uzsākt

kravu pārvadājumus] ir komercsabiedrībām, kuras var nodrošināt

pārvadājumu veikšanai nepieciešamos pamatnosacījumus, kā arī

attiecīgo dzelzceļa speciālistu līdzdalību. Lai varētu izmantot

publiskās lietošanas infrastruktūru, komercsabiedrībai: 1)

jāsaņem pārvadātāja licence; 2) jāsaņem drošības sertifikāts; 3)

jāsaņem pārvadājumu veikšanai nepieciešamā dzelzceļa

infrastruktūras jauda; 4) jānoslēdz līgums ar dzelzceļa

infrastruktūras pārvaldītāju par dzelzceļa infrastruktūras

izmantošanu; 5) jānodrošina dzelzceļa tehniskās ekspluatācijas

noteikumu ievērošana un jāgarantē satiksmes drošība.

Ministru kabineta 27.04.1997. noteikumi Nr.148 "Dzelzceļa

tehniskās ekspluatācijas noteikumi" nosaka dzelzceļa

tehniskās ekspluatācijas pamatprasības. Prasības ritošajam

sastāvam, kuras tiek piemērotas publiskās lietošanas dzelzceļa

infrastruktūrā ekspluatējamo ritošo sastāvu, ir noteiktas

Dzelzceļa likuma 36.¹ pantā un no tā izrietošos Ministru kabineta

noteikumos.

Dzelzceļa speciālistiem izvirzāmās kvalifikācijas prasības un

kritēriji, zināšanu vai prasmju pārbaudes kārtība, dzelzceļa

speciālista apliecības un profesionālās kompetences sertifikāta

izsniegšanas, pagarināšanas un anulēšanas kārtība, prasības

personām, kuras veic speciālistu sagatavošanu, kā arī apmācības

programmas un tehnisko līdzekļu sarakstus nosaka Ministru

kabineta 02.05.2006. noteikumi Nr.360 "Noteikumi par

dzelzceļa speciālistiem" un Ministru kabineta 28.03.2006.

noteikumi Nr.236 "Noteikumi par vilces līdzekļa vadītāja

(mašīnista) instruktora, vilces līdzekļa vadītāja (mašīnista),

vilces līdzekļa vadītāja (mašīnista) palīga kvalifikācijas

prasībām un sertifikācijas kārtību".

1.4. Dzelzceļa pārvadājumu likums regulē jautājumus, kas

saistīti ar dzelzceļa pārvadājumu jomu (pasažieru un bagāžas

pārvadājumus, kravu pārvadājumus, bīstamo kravu pārvadājumus,

militāristu un militāro kravu pārvadājumus, atbildību par

dzelzceļa pārvadājumu savstarpējo saistību pārkāpumiem,

pretenzijas un prasības), attiecības starp pārvadātāju un

pasažieri, bagāžas, kravas bagāžas un kravas nosūtītāju un

saņēmēju, kā arī nosaka prasības bīstamo kravu pārvadājumiem.

Saskaņā ar minētā likuma 6.pantu dzelzceļa pārvadājumi atkarībā

no satiksmes veida iedalāmi:

1) iekšzemes dzelzceļa pārvadājumi - pārvadājumi, kas tiek

veikti starp Latvijā esošajām nosūtīšanas stacijām un

galastacijām, arī kravas pārvadājumi uz/ no vai starp pieostas

stacijām;

2) starptautiskie dzelzceļa pārvadājumi - pārvadājumi, kas

tiek veikti divu vai vairāku valstu teritorijā.

1.5. Saskaņā ar Dzelzceļa pārvadājumu likuma 24.pantu

pārvadātājs kravas pārvadā, pamatojoties uz kravas pārvadājuma

līgumu, kuram pielīdzināma noteiktā kārtībā izrakstīta pavadzīme.

Pavadzīmes veidlapas paraugu, tās aizpildīšanas kārtību un tajā

norādāmās ziņas nosaka Ministru kabineta 18.12.2001. noteikumi

Nr.533 "Noteikumi par pavadzīmes aizpildīšanas kārtību

dzelzceļa kravu pārvadājumos". Saskaņā ar kravas pārvadājuma

līgumu pārvadātājs apņemas kravas nosūtītāja nodoto kravu aizvest

par maksu (saskaņā ar dzelzceļa pārvadājumu tarifu) no

nosūtīšanas stacijas līdz galastacijai un nodot to kravas

saņēmējam (Dzelzceļa pārvadājumu likuma 23.pants).

1.6. Veicot

starptautiskos pārvadājumus, jāievēro Latvijai saistoši

starptautiskie līgumi attiecībā uz starptautisko dzelzceļa

transportu. Dzelzceļa likuma 42.panta pirmā daļa nosaka,

ja starptautiskajā līgumā, kuru Saeima ir apstiprinājusi,

paredzēti citādi noteikumi nekā Latvijas likumos, tiek piemēroti

starptautiskā līguma noteikumi. Minētā panta otrā daļa nosaka, ka

pārvadātājiem un dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītājiem ir

tiesības pārstāvēt sevi un slēgt līgumus ar starptautiskajām

dzelzceļa organizācijām, ārvalstu komercsabiedrībām un to

apvienībām.

Saskaņā ar Dzelzceļa likuma 42.panta trešo daļu, ārvalstu komercsabiedrībām tiesības

būt par pārvadātāju nosaka attiecīgās valsts normatīvie

akti. Robežvalsts pārvadātāju tiesības piekļūt publiskās

lietošanas dzelzceļa infrastruktūrai, neievērojot šā likuma

35.pantu, nosakāmas, pamatojoties uz līgumu, kas tiek

slēgts starp robežvalsts pārvadātāju un publiskās lietošanas

dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāju un pārvadātāju.

Dokumenti, kas apliecina pārvadātāja un robežvalsts pārvadātāja

kompetenci un aprīkojuma atbilstību, tiek savstarpēji atzīti,

pamatojoties uz starptautiskiem līgumiem.

1.7. Starptautisko kravu pārvadājumos iesaistīto dzelzceļu,

nosūtītāju un saņēmēju tiesiskās attiecības regulē: a)

01.11.1951. Nolīgums par starptautisko dzelzceļa kravu satiksmi

(SMGS) (turpmāk - Nolīgums vai SMGS2), Konvencija par

starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem, b) 09.05.1980.

Konvencija par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (COTIF)

B papildinājums Vienveida noteikumi attiecībā uz kravu

starptautisko dzelzceļu pārvadājumu līgumu (CIM) (turpmāk -

Starptautisko kravu pārvadājumu vienveida noteikumi)3.

Saskaņā ar Dzelzceļa sadarbības organizācijas (OSŽD) Līgumu

par Starptautisko dzelzceļa tranzīta tarifu4 (turpmāk - Līgums par

dzelzceļa tranzīta tarifu), tā dalībnieces ir vienojušās par

kopīgu tarifu "Starptautiskais dzelzceļa tarifs

MTT" (turpmāk - MTT)5. MTT ir pielikums

Līgumam par dzelzceļa tranzīta tarifu. Līgums par dzelzceļa

tranzīta tarifu neizslēdz iespēju piešķirt atvieglojumus un

atlaides Līguma dalībniekiem, veicot pārvadājumus pa saviem

dzelzceļiem (Līguma 6.punkts.).