3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas viedoklim un

uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1., 83. un 87.

pantam.

3.1. Likuma par budžetu un finanšu vadību sākotnējā

redakcija esot pieļāvusi, ka finanšu ministrs pieņem lēmumu par

pieprasīto budžeta izdevumu samazināšanu vai citiem grozījumiem

konstitucionālo institūciju budžeta pieprasījumos. Tikai ar

minētā likuma 1998. gada 1. aprīļa grozījumiem esot noteikta

īpaša Saeimas budžeta pieprasījumu izvērtēšanas kārtība.

Saeima norāda, ka visām konstitucionālajām institūcijām esot

finansiālā autonomija, kas izpaužoties budžeta pieprasījuma

sagatavošanā, budžeta izpildē un finanšu līdzekļu izlietojuma

kontrolē. Finansiālā patstāvība esot nepieciešama sakarā ar

attiecīgo institūciju funkcijām un varas dalīšanas principu.

Tomēr absolūta finansiāla patstāvība realitātē neesot iespējama

nevienai institūcijai, pat parlamentam, jo arī tam savu izdevumu

palielināšanas gadījumā esot jārēķinās ar valdības viedokli.

Likuma par budžetu un finanšu vadību 19. panta piektā daļa

esot izstrādāta, uzklausot Augstākās tiesas, Satversmes tiesas,

Valsts kontroles, Tieslietu ministrijas un Finanšu ministrijas

pārstāvjus.

3.2. Saeima norāda, ka citas konstitucionālās

institūcijas objektīvi nevarot pretendēt uz tādu pašu regulējumu,

kāds paredzēts Saeimas budžeta pieprasījuma izskatīšanai, jo tās

nepieņemot valsts budžetu un tās neesot ievēlējusi tauta tiešās

vēlēšanās. Lai nodrošinātu, ka iesniedzamais budžeta projekts ir

pilnīgs, Ministru kabinetam esot jāņem vērā budžeta pieņēmēja -

likumdevēja - sākotnējā griba, ko tas izteicis savā budžeta

pieprasījumā.

Atbildība par valsts budžeta izstrādāšanu, sabalansēšanu un

izpildi gulstoties uz Ministru kabinetu, kuram jāievēro no

Satversmes izrietošie principi, tostarp varas dalīšanas princips,

kā arī Satversmes 66. pantā noteiktā atbildība. Ja

konstitucionālo institūciju budžeta pieprasījumu grozīšana tiktu

uzticēta vienīgi Saeimai, tas nonāktu pretrunā ar Satversmes 66.

pantu. Nepilnīgs esot uzskats, ka tikai parlaments var nodrošināt

varas dalīšanas principa ievērošanu un pasargāt konstitucionālās

institūcijas no valdības it kā patvaļīgās rīcības. Varas

dalīšanas principu vajagot uztvert kā noteikumus, kas jāievēro,

lai varas atzari efektīvi sadarbotos un līdzsvarotu cits

citu.

3.3. Saeima uzskata par nepamatotu Pieteikuma

iesniedzējas viedokli, ka Ministru kabinets nedrīkstot lemt par

Valsts kontroles budžeta pieprasījumu, jo Valsts kontrole

revidējot Ministru kabineta un tam padoto institūciju darbību. Ja

šo viedokli atzītu par pareizu, tad Saeima arī nedrīkstētu lemt,

piemēram, par Satversmes tiesas budžetu, jo Satversmes tiesa lemj

par likumu atbilstību Satversmei. Ministru kabinetam esot

jāatbild par valsts budžeta izpildes iespējamību un efektivitāti.

Turklāt nepamatots konstitucionālo institūciju budžeta

pieprasījums, kas negrozīts iekļauts valsts budžeta projektā,

varot būt par pamatu tam, ka Ministru kabinetam jāatkāpjas.

Pēc Saeimas domām, loģiska ir tāda situācija, ka varas

dalīšanas sistēmas ietvaros kādai no institūcijām ir prioritāte

noteiktā jautājumā. Pasaules valstu praksē neesot vienotas

pieejas budžeta izstrādāšanai un izskatīšanai, kā arī nepastāvot

vienots varas dalīšanas principa standarts konstitucionālo

institūciju budžeta jautājumos.

Ja konstitucionālo institūciju izdevumus, kas atspoguļoti to

budžeta pieprasījumos, atdalītu no citiem budžeta izdevumiem un

neļautu Ministru kabinetam tos saturiski integrēt budžeta

sistēmā, tad budžeta projekts būtu nepilnīgs. Šīs nepilnības

nāktos labot Saeimā, bet tas sarežģītu budžeta pieņemšanas

procesu un nebūtu racionāli.

3.4. Saeimas lēmumi par konstitucionālo institūciju

budžeta projektiem un to precizējumiem tiekot pieņemti, ievērojot

Ministru kabineta viedokli, pēc tā priekšlikuma vai pozitīva

atzinuma. Ikviena institūcija, kura izsaka tādu vēlēšanos, tiekot

uzklausīta attiecīgajās Saeimas komisijās un varot izteikt savu

viedokli arī rakstveidā.

Budžeta pieprasījumu veidojošie parametri nereti esot precīzi

noteikti likumā, un Ministru kabinets šādos gadījumos nevarot

brīvi lemt par finanšu līdzekļu piešķiršanu. Arī likumdevēja

politiskais lēmums varot būt nelabvēlīgs konstitucionālajām

institūcijām. Saeima uzskata, ka jau šobrīd konstitucionālo

institūciju rīcībā esot elastīgi mehānismi, lai tās varētu

aizstāvēt savus budžeta pieprasījumus gan Ministru kabinetā, gan

Saeimā.