3. pants

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas viedoklim un

3uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1., 83. un 87.

4pantam.

53.1. Likuma par budžetu un finanšu vadību sākotnējā

6redakcija esot pieļāvusi, ka finanšu ministrs pieņem lēmumu par

7pieprasīto budžeta izdevumu samazināšanu vai citiem grozījumiem

8konstitucionālo institūciju budžeta pieprasījumos. Tikai ar

9minētā likuma 1998. gada 1. aprīļa grozījumiem esot noteikta

10īpaša Saeimas budžeta pieprasījumu izvērtēšanas kārtība.

11Saeima norāda, ka visām konstitucionālajām institūcijām esot

12finansiālā autonomija, kas izpaužoties budžeta pieprasījuma

13sagatavošanā, budžeta izpildē un finanšu līdzekļu izlietojuma

14kontrolē. Finansiālā patstāvība esot nepieciešama sakarā ar

15attiecīgo institūciju funkcijām un varas dalīšanas principu.

16Tomēr absolūta finansiāla patstāvība realitātē neesot iespējama

17nevienai institūcijai, pat parlamentam, jo arī tam savu izdevumu

18palielināšanas gadījumā esot jārēķinās ar valdības viedokli.

19Likuma par budžetu un finanšu vadību 19. panta piektā daļa

20esot izstrādāta, uzklausot Augstākās tiesas, Satversmes tiesas,

21Valsts kontroles, Tieslietu ministrijas un Finanšu ministrijas

22pārstāvjus.

233.2. Saeima norāda, ka citas konstitucionālās

24institūcijas objektīvi nevarot pretendēt uz tādu pašu regulējumu,

25kāds paredzēts Saeimas budžeta pieprasījuma izskatīšanai, jo tās

26nepieņemot valsts budžetu un tās neesot ievēlējusi tauta tiešās

27vēlēšanās. Lai nodrošinātu, ka iesniedzamais budžeta projekts ir

28pilnīgs, Ministru kabinetam esot jāņem vērā budžeta pieņēmēja -

29likumdevēja - sākotnējā griba, ko tas izteicis savā budžeta

30pieprasījumā.

31Atbildība par valsts budžeta izstrādāšanu, sabalansēšanu un

32izpildi gulstoties uz Ministru kabinetu, kuram jāievēro no

33Satversmes izrietošie principi, tostarp varas dalīšanas princips,

34kā arī Satversmes 66. pantā noteiktā atbildība. Ja

35konstitucionālo institūciju budžeta pieprasījumu grozīšana tiktu

36uzticēta vienīgi Saeimai, tas nonāktu pretrunā ar Satversmes 66.

37pantu. Nepilnīgs esot uzskats, ka tikai parlaments var nodrošināt

38varas dalīšanas principa ievērošanu un pasargāt konstitucionālās

39institūcijas no valdības it kā patvaļīgās rīcības. Varas

40dalīšanas principu vajagot uztvert kā noteikumus, kas jāievēro,

41lai varas atzari efektīvi sadarbotos un līdzsvarotu cits

42citu.

433.3. Saeima uzskata par nepamatotu Pieteikuma

44iesniedzējas viedokli, ka Ministru kabinets nedrīkstot lemt par

45Valsts kontroles budžeta pieprasījumu, jo Valsts kontrole

46revidējot Ministru kabineta un tam padoto institūciju darbību. Ja

47šo viedokli atzītu par pareizu, tad Saeima arī nedrīkstētu lemt,

48piemēram, par Satversmes tiesas budžetu, jo Satversmes tiesa lemj

49par likumu atbilstību Satversmei. Ministru kabinetam esot

50jāatbild par valsts budžeta izpildes iespējamību un efektivitāti.

51Turklāt nepamatots konstitucionālo institūciju budžeta

52pieprasījums, kas negrozīts iekļauts valsts budžeta projektā,

53varot būt par pamatu tam, ka Ministru kabinetam jāatkāpjas.

54Pēc Saeimas domām, loģiska ir tāda situācija, ka varas

55dalīšanas sistēmas ietvaros kādai no institūcijām ir prioritāte

56noteiktā jautājumā. Pasaules valstu praksē neesot vienotas

57pieejas budžeta izstrādāšanai un izskatīšanai, kā arī nepastāvot

58vienots varas dalīšanas principa standarts konstitucionālo

59institūciju budžeta jautājumos.

60Ja konstitucionālo institūciju izdevumus, kas atspoguļoti to

61budžeta pieprasījumos, atdalītu no citiem budžeta izdevumiem un

62neļautu Ministru kabinetam tos saturiski integrēt budžeta

63sistēmā, tad budžeta projekts būtu nepilnīgs. Šīs nepilnības

64nāktos labot Saeimā, bet tas sarežģītu budžeta pieņemšanas

65procesu un nebūtu racionāli.

663.4. Saeimas lēmumi par konstitucionālo institūciju

67budžeta projektiem un to precizējumiem tiekot pieņemti, ievērojot

68Ministru kabineta viedokli, pēc tā priekšlikuma vai pozitīva

69atzinuma. Ikviena institūcija, kura izsaka tādu vēlēšanos, tiekot

70uzklausīta attiecīgajās Saeimas komisijās un varot izteikt savu

71viedokli arī rakstveidā.

72Budžeta pieprasījumu veidojošie parametri nereti esot precīzi

73noteikti likumā, un Ministru kabinets šādos gadījumos nevarot

74brīvi lemt par finanšu līdzekļu piešķiršanu. Arī likumdevēja

75politiskais lēmums varot būt nelabvēlīgs konstitucionālajām

76institūcijām. Saeima uzskata, ka jau šobrīd konstitucionālo

77institūciju rīcībā esot elastīgi mehānismi, lai tās varētu

78aizstāvēt savus budžeta pieprasījumus gan Ministru kabinetā, gan

79Saeimā.