Par Likuma par budžetu un finanšu vadību 19.panta piektās daļas, Valsts kontroles likuma 44.panta otrās daļas un Tiesībsarga likuma 19.panta otrās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 83. un 87.pantam

1Latvijas Republikas Saeima (turpmāk - Saeima) 1994.

2gada 24. martā pieņēma Likumu par budžetu un finanšu vadību, kas

3stājās spēkā 1994. gada 20. aprīlī.

41.1. Pieņemot Likumu par budžetu un finanšu vadību, tā

519. panta trešās daļas pirmais un otrais teikums tika izteikts

6šādā redakcijā: "Finanšu ministrs jebkurā valsts budžeta likuma

7projekta izstrādes stadijā ir tiesīgs izvērtēt budžeta

8pieprasījumus pēc to atbilstības paredzētajiem mērķiem,

9ekonomiskuma un efektivitātes. Pamatojoties uz šāda izvērtējuma

10rezultātiem, finanšu ministrs pieņem lēmumu par budžeta

11pieprasījumu iekļaušanu valsts budžeta likuma projektā līdz tā

12iesniegšanai Ministru kabinetam."

131.2. Likumdevējs vairākkārt ir grozījis normatīvos

14aktus, ieviešot izmaiņas budžeta pieprasījumu izskatīšanas

15kārtībā. Saeima 1998. gada 1. aprīlī izdarīja grozījumus Likumā

16par budžetu un finanšu vadību, papildinot tā 19. pantu ar ceturto

17daļu šādā redakcijā: "Saeimas budžeta pieprasījums budžeta

18pieprasījumu izskatīšanas procesā līdz budžeta likuma projekta

19iesniegšanai Saeimā bez pieprasījuma iesniedzēja piekrišanas nav

20grozāms."

211.3. Saeima 1999. gada 25. novembrī pieņēma likumu

22"Grozījumi Likumā par budžetu un finanšu vadību", papildinot

23Likuma par budžetu un finanšu vadību 19. pantu ar šādu piekto

24daļu: "Ministru kabinets akceptē katrai ministrijai un citām

25centrālajām valsts iestādēm maksimāli pieļaujamo budžeta izdevumu

26apjomu nākamajam saimnieciskajam gadam. Ministru kabinetam ir

27tiesības iekļaut valsts budžetā bez budžeta pieprasījuma

28līdzekļus neparedzētiem izdevumiem."

29Savukārt 2000. gada 23. novembrī Saeima izdarīja grozījumus

30Likuma par budžetu un finanšu vadību 19. panta piektajā daļā, kas

31tika izteikta šādā redakcijā: "Ministru kabinets akceptē katrai

32ministrijai un citām centrālajām valsts iestādēm maksimāli

33pieļaujamo budžeta izdevumu apjomu vidējam termiņam. Ministru

34kabinetam ir tiesības iekļaut valsts budžetā bez budžeta

35pieprasījuma līdzekļus neparedzētiem gadījumiem."

361.4. Saeima 2002. gada 9. maijā pieņēma Valsts

37kontroles likumu, kas stājās spēkā 2002. gada 12. jūnijā. Šā

38likuma 44. panta otrā daļa noteic, ka Valsts kontroles budžeta

39pieprasījums līdz budžeta likuma projekta iesniegšanai Ministru

40kabinetā bez pieprasījuma iesniedzēja piekrišanas nav

41grozāms.

421.5. Likumu par budžetu un finanšu vadību Saeima 2002.

43gada 31. oktobrī papildināja ar jaunu 19. panta piekto daļu šādā

44redakcijā: "Valsts prezidenta kancelejas, Augstākās tiesas,

45Satversmes tiesas un Valsts kontroles budžeta pieprasījums līdz

46gadskārtējā budžeta likuma projekta iesniegšanai Ministru

47kabinetam bez pieprasījuma iesniedzēja piekrišanas nav grozāms."

48Tā stājās spēkā 2003. gada 1. janvārī.

491.6. Saeima 2006. gada 6. aprīlī pieņēma Tiesībsarga

50likumu, kas stājās spēkā 2007. gada 1. janvārī. Tiesībsarga

51likuma 19. panta otrā daļa noteic, ka Tiesībsarga biroja budžeta

52pieprasījums līdz budžeta likuma projekta iesniegšanai Ministru

53kabinetā bez Tiesībsarga biroja piekrišanas nav grozāms.

54Šādu regulējumu Saeima 2006. gada 19. decembrī ietvēra arī

55Likumā par budžetu un finanšu vadību, izdarot grozījumus minētā

56likuma 19. panta piektajā daļā. Likuma par budžetu un finanšu

57vadību 19. panta piektā daļa redakcijā, kas ir spēkā no 2007.

58gada 1. janvāra, noteic, ka Valsts prezidenta kancelejas,

59Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles un

60Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījums līdz gadskārtējā budžeta

61likuma projekta iesniegšanai Ministru kabinetam bez pieprasījuma

62iesniedzēja piekrišanas nav grozāms.

1Pieteikuma iesniedzēja -Valsts kontroles

2padome (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka

3Likuma par budžetu un finanšu vadību 19. panta piektā daļa,

4Valsts kontroles likuma 44. panta otrā daļa un Tiesībsarga likuma

519. panta otrā daļa (turpmāk arī - apstrīdētās normas) neatbilst

6Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1., 83. un

787. pantam.

82.1. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka Ministru

9kabinets var grozīt neatkarīgo institūciju budžeta pieprasījumus

10bez pieprasījuma iesniedzēju piekrišanas, tādējādi apdraudot to

11finansiālo un funkcionālo neatkarību.

12Piemēram, Tiesībsarga birojs esot institūcija, kas kontrolē

13citas valsts iestādes un nav padota Ministru kabinetam.

14Apstrīdēto normu rezultātā Ministru kabinetam esot iespēja

15netieši ietekmēt Tiesībsarga biroju tā uzdevumu īstenošanā, kā

16arī ietekmēt Tiesībsarga neatkarību.

172.2. Pieteikuma iesniedzēja uzsver, ka Valsts kontrole

18ir neatkarīga iestāde. Tās darbības neatkarība esot cieši

19saistāma ar finansiālo neatkarību, proti, tiesībām neatkarīgi

20rīkoties ar tai piešķirtajiem budžeta līdzekļiem. Budžeta

21pieprasīšanas kārtība nenodrošinot Valsts kontroles neatkarību.

22Ministru kabinetam, lemjot par Valsts kontroles budžeta

23pieprasījumu, esot iespēja netieši ietekmēt tās uzdevumu

24īstenošanu. Par Valsts kontroles budžetu lemjot institūcija, kurā

25Valsts kontrole veic revīziju. Tāpēc varot rasties tāda

26situācija, ka Valsts kontrole nespēj nodrošināt tai likumā

27noteikto uzdevumu izpildi.

282.3. Pēc Pieteikuma iesniedzējas domām, Likuma par

29budžetu un finanšu vadību 19. panta piektā daļa ir pretrunā ar

30likuma "Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu" 7. pantu,

31saskaņā ar kuru Valsts prezidenta kancelejas budžetu nosaka

32Saeima, pieņemot ikgadējo valsts budžetu. Neesot pieļaujama tāda

33situācija, ka Ministru kabinets var grozīt Valsts prezidenta

34kancelejas budžeta pieprasījumu bez tās piekrišanas.

35Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka valdība, pamatojoties uz

36Likuma par budžetu un finanšu vadību 19. panta piekto daļu, var

37samazināt budžeta izdevumus arī Augstākās tiesas un Satversmes

38tiesas finansēšanai. Tā rezultātā netiekot nodrošināta neatkarīga

39tiesas spriešana un tiesu varas normāla funkcionēšana. Tas varot

40mazināt sabiedrības uzticību valsts varai un apdraudēt Satversmē

41noteiktās tiesības uz taisnīgu tiesu.

422.4. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka Saeimai galīgā

43lēmuma pieņemšanai tiek piedāvāts tikai Ministru kabineta

44sagatavotais budžeta projekts. Tādējādi Saeima nevērtējot un

45nelemjot par konstitucionālās institūcijas pieprasīto un pamatoto

46budžetu kā alternatīvu Ministru kabineta piedāvātajam budžetam.

47Ministru kabinets neesot tiesīgs un kompetents vērtēt

48konstitucionālo institūciju veicamos uzdevumus, prioritātes to

49veikšanā, kā arī šo uzdevumu veikšanai nepieciešamos

50resursus.

51Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka neatkarīgo institūciju

52patiesu neatkarību un varas dalīšanas principa īstenošanu ir

53iespējams panākt tikai tad, ja to budžeta pieprasījumus izvērtē

54likumdevējs, proti, Saeima un šajā izvērtēšanas procesā tiek

55nodrošināta visu Satversmē nostiprināto demokrātiskai valstij

56raksturīgo principu ievērošana.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas viedoklim un

3uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1., 83. un 87.

4pantam.

53.1. Likuma par budžetu un finanšu vadību sākotnējā

6redakcija esot pieļāvusi, ka finanšu ministrs pieņem lēmumu par

7pieprasīto budžeta izdevumu samazināšanu vai citiem grozījumiem

8konstitucionālo institūciju budžeta pieprasījumos. Tikai ar

9minētā likuma 1998. gada 1. aprīļa grozījumiem esot noteikta

10īpaša Saeimas budžeta pieprasījumu izvērtēšanas kārtība.

11Saeima norāda, ka visām konstitucionālajām institūcijām esot

12finansiālā autonomija, kas izpaužoties budžeta pieprasījuma

13sagatavošanā, budžeta izpildē un finanšu līdzekļu izlietojuma

14kontrolē. Finansiālā patstāvība esot nepieciešama sakarā ar

15attiecīgo institūciju funkcijām un varas dalīšanas principu.

16Tomēr absolūta finansiāla patstāvība realitātē neesot iespējama

17nevienai institūcijai, pat parlamentam, jo arī tam savu izdevumu

18palielināšanas gadījumā esot jārēķinās ar valdības viedokli.

19Likuma par budžetu un finanšu vadību 19. panta piektā daļa

20esot izstrādāta, uzklausot Augstākās tiesas, Satversmes tiesas,

21Valsts kontroles, Tieslietu ministrijas un Finanšu ministrijas

22pārstāvjus.

233.2. Saeima norāda, ka citas konstitucionālās

24institūcijas objektīvi nevarot pretendēt uz tādu pašu regulējumu,

25kāds paredzēts Saeimas budžeta pieprasījuma izskatīšanai, jo tās

26nepieņemot valsts budžetu un tās neesot ievēlējusi tauta tiešās

27vēlēšanās. Lai nodrošinātu, ka iesniedzamais budžeta projekts ir

28pilnīgs, Ministru kabinetam esot jāņem vērā budžeta pieņēmēja -

29likumdevēja - sākotnējā griba, ko tas izteicis savā budžeta

30pieprasījumā.

31Atbildība par valsts budžeta izstrādāšanu, sabalansēšanu un

32izpildi gulstoties uz Ministru kabinetu, kuram jāievēro no

33Satversmes izrietošie principi, tostarp varas dalīšanas princips,

34kā arī Satversmes 66. pantā noteiktā atbildība. Ja

35konstitucionālo institūciju budžeta pieprasījumu grozīšana tiktu

36uzticēta vienīgi Saeimai, tas nonāktu pretrunā ar Satversmes 66.

37pantu. Nepilnīgs esot uzskats, ka tikai parlaments var nodrošināt

38varas dalīšanas principa ievērošanu un pasargāt konstitucionālās

39institūcijas no valdības it kā patvaļīgās rīcības. Varas

40dalīšanas principu vajagot uztvert kā noteikumus, kas jāievēro,

41lai varas atzari efektīvi sadarbotos un līdzsvarotu cits

42citu.

433.3. Saeima uzskata par nepamatotu Pieteikuma

44iesniedzējas viedokli, ka Ministru kabinets nedrīkstot lemt par

45Valsts kontroles budžeta pieprasījumu, jo Valsts kontrole

46revidējot Ministru kabineta un tam padoto institūciju darbību. Ja

47šo viedokli atzītu par pareizu, tad Saeima arī nedrīkstētu lemt,

48piemēram, par Satversmes tiesas budžetu, jo Satversmes tiesa lemj

49par likumu atbilstību Satversmei. Ministru kabinetam esot

50jāatbild par valsts budžeta izpildes iespējamību un efektivitāti.

51Turklāt nepamatots konstitucionālo institūciju budžeta

52pieprasījums, kas negrozīts iekļauts valsts budžeta projektā,

53varot būt par pamatu tam, ka Ministru kabinetam jāatkāpjas.

54Pēc Saeimas domām, loģiska ir tāda situācija, ka varas

55dalīšanas sistēmas ietvaros kādai no institūcijām ir prioritāte

56noteiktā jautājumā. Pasaules valstu praksē neesot vienotas

57pieejas budžeta izstrādāšanai un izskatīšanai, kā arī nepastāvot

58vienots varas dalīšanas principa standarts konstitucionālo

59institūciju budžeta jautājumos.

60Ja konstitucionālo institūciju izdevumus, kas atspoguļoti to

61budžeta pieprasījumos, atdalītu no citiem budžeta izdevumiem un

62neļautu Ministru kabinetam tos saturiski integrēt budžeta

63sistēmā, tad budžeta projekts būtu nepilnīgs. Šīs nepilnības

64nāktos labot Saeimā, bet tas sarežģītu budžeta pieņemšanas

65procesu un nebūtu racionāli.

663.4. Saeimas lēmumi par konstitucionālo institūciju

67budžeta projektiem un to precizējumiem tiekot pieņemti, ievērojot

68Ministru kabineta viedokli, pēc tā priekšlikuma vai pozitīva

69atzinuma. Ikviena institūcija, kura izsaka tādu vēlēšanos, tiekot

70uzklausīta attiecīgajās Saeimas komisijās un varot izteikt savu

71viedokli arī rakstveidā.

72Budžeta pieprasījumu veidojošie parametri nereti esot precīzi

73noteikti likumā, un Ministru kabinets šādos gadījumos nevarot

74brīvi lemt par finanšu līdzekļu piešķiršanu. Arī likumdevēja

75politiskais lēmums varot būt nelabvēlīgs konstitucionālajām

76institūcijām. Saeima uzskata, ka jau šobrīd konstitucionālo

77institūciju rīcībā esot elastīgi mehānismi, lai tās varētu

78aizstāvēt savus budžeta pieprasījumus gan Ministru kabinetā, gan

79Saeimā.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

2Augstākā tiesa - uzskata, ka Likuma par budžetu un finanšu

3vadību 19. panta piektā daļa, kas ļauj Ministru kabinetam grozīt

4Augstākās tiesas budžeta pieprasījumu bez Augstākās tiesas

5piekrišanas, neatbilst varas dalīšanas principam. Izpildvaras

6iejaukšanās apdraudot tiesu varas neatkarību.

7Augstākā tiesa uzskata, ka neatkarīgajām institūcijām ir

8jānosaka īpašs statuss un jānodrošina to finansiālā neatkarība.

9Augstākā tiesa norāda, ka tās budžeta pieprasījums ir jāizvērtē

10likumdevējam. Augstākās tiesas plēnums esot aicinājis Saeimu un

11Ministru kabinetu nodrošināt Augstākās tiesas budžeta analīzi

12tādā pašā procedūrā, kāda noteikta Saeimas budžetam.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

2tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - norāda, ka Valsts

3kontrole, Tiesībsargs un tiesas ir konstitucionālās institūcijas,

4kas darbojas kā efektīvs kontroles mehānisms, lai novērstu vai

5līdz minimumam samazinātu publiskās varas nesēju kļūdas.

6No Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta pirmās daļas

7esot secināms, ka Ministru kabinetam, sastādot gadskārtējā

8budžeta projektu, jāņem vērā konstitucionālo institūciju

9izveidošanas būtība un jēga, kā arī to darbības mērķi.

10Tiesībsargs uzskata, ka Saeima, izveidojot konstitucionālo

11institūciju, ir izteikusi tai līdzīgu uzticību kā ministriem

12Satversmes 59. panta izpratnē. Likumdevējs vēloties, lai

13konstitucionālās institūcijas pilnvērtīgi veiktu savas funkcijas

14un nerastos tādas situācijas, ka šo funkciju izpilde kļūst

15atkarīga no samazināta finansējuma.

16Tiesībsargs norāda, ka finansējuma piešķiršana

17konstitucionālajām institūcijām nav vērtējama tikai kā tehnisks

18aprēķins, jo nepieciešams noskaidrot pašas institūcijas viedokli.

19Ministru kabinets esot ignorējis Tiesībsarga iebildes pret

20budžeta samazinājumu Tiesībsarga birojam. Neadekvāti samazinātā

21finansējuma dēļ ievērojami esot samazinājušās Tiesībsarga

22iespējas veikt tā pamatfunkcijas likumā noteiktajos termiņos.

23Līdz ar to apstrīdētās normas apdraudot Tiesībsarga, kā arī citu

24konstitucionālo institūciju darbību, neatkarību un

25pastāvēšanu.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Valsts prezidenta

2kanceleja (turpmāk - Kanceleja) - norāda, ka Likumā par

3budžetu un finanšu vadību ietvertais regulējums neveicina

4Kancelejas kā ārpus izpildvaras institucionālās sistēmas

5izveidotas iestādes neatkarību.

6Pēc Kancelejas domām, izpildvaras ietekme uz iestādes

7finansiālo neatkarību vienlaikus nozīmē izpildvaras iespēju

8netieši ietekmēt arī jebkuras citas iestādes darbības, kurām

9nepieciešams finansiāls nodrošinājums.

10Kanceleja norāda, ka tā neveic funkcijas, kas ietilpst

11izpildvaras kompetencē. Saskaņā ar Latvijas Valsts prezidenta

12kancelejas nolikumu Kanceleja atbilstoši Valsts prezidenta

13noteiktajām prioritātēm sastāda un pārvalda savu budžetu, kā arī

14nodrošina tā lietderīgu izmantošanu. Kancelejai ar likumu "Par

15Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu" esot piešķirts

16juridiskās personas statuss, kas liecinot par tās institucionālo

17neatkarību.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas Finanšu

2ministrija - norāda, ka, izstrādājot gadskārtējo valsts

3budžeta likuma projektu, tiek ievērotas Likuma par budžetu un

4finanšu vadību normas, ņemta vērā valsts ekonomiskā un fiskālā

5situācija, kā arī Ministru kabineta lēmumi par Kancelejas,

6Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles un

7Tiesībsarga biroja budžeta izdevumiem.

8Šo iestāžu izslēgšana no kopējā valsts budžeta projekta

9sagatavošanas procesa liegtu finanšu ministram iespēju izstrādāt

10fiskāli un ekonomiski pamatotu valsts budžeta projektu. Ministru

11kabinetam tas apgrūtinātu vidēja termiņa makroekonomiskās

12attīstības un fiskālās politikas ietvara apstiprināšanu, kā arī

13lēmuma pieņemšanu par valsts budžeta likuma projekta iesniegšanu

14Saeimā. Līdz ar to tiktu būtiski ierobežotas valdības spējas

15sagatavot valsts budžeta projektu kopumā, tostarp pieņemt lēmumus

16par fiskālās konsolidācijas pasākumiem.

17Finanšu ministrija norāda, ka budžeta mērķis ir noteikt un

18pamatot, kādi līdzekļi ir nepieciešami valdībai, citām valsts

19pārvaldes institūcijām un pašvaldībām to pienākumu izpildei, kā

20arī nodrošināt, lai izdevumus segtu atbilstoši ieņēmumi. Ja

21nepastāvētu iespēja izvērtēt un nepieciešamības gadījumā

22samazināt neatkarīgo iestāžu budžeta pieprasījumus Ministru

23kabinetā, tad nāktos papildus samazināt izdevumus citām iestādēm.

24Līdz ar to netiktu nodrošināta fiskālās disciplīnas ievērošana un

25izdevumu plānošana atbilstoši ekonomiskajām iespējām. Turpmākajos

26gados esot paredzēts veikt ievērojamus pasākumus, lai samazinātu

27izdevumus visām tiešās valsts pārvaldes iestādēm, kā arī

28centrālajām valsts iestādēm.

1Pieaicinātā persona - zvērināts advokāts Linards

2Muciņš - norāda, ka Pieteikuma iesniedzēja pēc būtības prasa

3neatkarīgajām iestādēm piešķirt jaunu kompetenci, ko var noteikt

4tikai ar likumu.

1Pieteikuma iesniedzēja lūdz izvērtēt, vai

2apstrīdētajās normās ietvertais regulējums, kas ļauj Ministru

3kabinetam grozīt Kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas,

4Valsts kontroles un Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumus,

5atbilst Satversmes 1. pantā ietvertajam valsts varas dalīšanas

6principam, kā arī Satversmes 83. un 87. pantam.

7Likuma par budžetu un finanšu vadību 19. panta piektā daļa ir

8piemērojama arī Satversmes tiesai. Tomēr Satversmes tiesa ir

9kompetenta izvērtēt citu varas atzaru pieņemto lēmumu

10konstitucionalitāti arī gadījumos, kad šie lēmumi skar tiesu varu

11(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā

12Nr. 2009-11-01 5. punktu). Tātad apstrīdēto normu

13konstitucionalitātes izvērtēšana ietilpst Satversmes tiesas

14kompetencē.

1Pieteikuma iesniedzēja norādījusi uz apstrīdēto

2normu neatbilstību ne vien Satversmes 1. pantā nostiprinātajam

3valsts varas dalīšanas principam, bet arī Satversmes 83. un 87.

4pantā noteiktajai tiesu un Valsts kontroles neatkarībai.

5Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās tiesību

6normas ir savstarpēji cieši saistītas. Lai pilnīgāk un objektīvāk

7varētu noskaidrot atsevišķu Satversmes normu saturu, tās

8interpretējamas kopsakarā ar citām Satversmes normām (sk.

9Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr.

102005-12-0103 13. punktu). Satversmes vienotības princips

11liedz atsevišķu konstitucionālo normu iztulkot šķirti no citām

12normām, jo Satversme kā vienots dokuments ietekmē katras

13atsevišķas normas tvērumu un saturu (sk. Satversmes tiesas

142006. gada 16. oktobra sprieduma lietā Nr. 2006-05-01 16.

15punktu).

16No Satversmes 83. un 87. panta izriet tiesu un Valsts

17kontroles neatkarība no citām valsts institūcijām. Neatkarības

18jēdziens ietver arī neatkarīgu budžetu. Līdz ar to apstrīdēto

19normu atbilstība Satversmes 1. pantam, ciktāl tās skar Augstākās

20tiesas, Satversmes tiesas un Valsts kontroles budžeta

21pieprasījumus, ir jāvērtē kopsakarā ar Satversmes 83. pantā un

2287. pantā noteiktajiem minēto institūciju neatkarības principiem.

23Ciktāl apstrīdētās normas attiecas uz Kanceleju un Tiesībsarga

24biroju, Satversmes tiesai jāvērtē to atbilstība Satversmes 1.

25pantā nostiprinātajam valsts varas dalīšanas principam.

1Demokrātiskā tiesiskā valstī varas dalīšanas

2principu īsteno trīs varas atzari. Nepieciešamība sasniegt varas

3dalīšanas mērķus atsevišķos gadījumos pieļauj atkāpes no varas

4dalīšanas principa formālas īstenošanas. Konstitucionālajā praksē

5atsevišķas atkāpes no varas dalīšanas principa ir pieļaujamas, ja

6vien tās padara valsts varas funkciju īstenošanu efektīvāku,

7nostiprina kādas valsts institūcijas neatkarību no citas varas

8vai nodrošina triju varas atzaru savstarpējā līdzsvara un atsvara

9sistēmas funkcionēšanu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21.

10novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 7. punktu).

11Lai varas dalīšana sasniegtu savu mērķi, varas funkcijas ir

12jānodod konstitucionālajām institūcijām. Latvijas valsts

13kompetence Satversmē ir izsmeļoši sadalīta starp tajā minētajām

14valsts varas konstitucionālajām institūcijām - Latvijas pilsoņu

15kopumu, Saeimu, Valsts prezidentu, Ministru kabinetu, Valsts

16kontroli, tiesām un Satversmes tiesu (sk. Satversmes tiesas

172006. gada 16.oktobra sprieduma lietā Nr. 2006-05-01 10.3. un

1810.4. punktu).

19Tādējādi Satversme izsmeļoši nosaka

20konstitucionālās institūcijas (orgānus), kas īsteno valsts

21varu.

1Gadskārtējā valsts budžeta likuma pieņemšanā

2līdzīgi kā jebkura cita likuma pieņemšanā ir jāievēro atbilstoša

3procedūra. Vienlaikus ir jāievēro īpašā kārtība, kāda noteikta

4valsts budžeta likuma projekta sagatavošanai un izskatīšanai.

5Satversmes 66. pants noteic, ka Saeima ik gadus pirms

6saimnieciskā gada sākšanās lemj par valsts ienākumu un izdevumu

7budžetu, kura projektu tai iesniedz Ministru kabinets. Saskaņā ar

8Saeimas kārtības ruļļa 114. panta otrās daļas 2. punktu valsts

9budžeta projektu un grozījumus valsts budžetā Saeima pieņem divos

10lasījumos.

11Budžets ir valsts saimniecības plāns, kurā, pamatojoties uz

12spēkā esošajiem likumiem, paredzēti valsts ienākumi un izdevumi

13saimnieciskajam gadam. Tajā tiek noteikti un pamatoti valsts

14pienākumu izpildei nepieciešamie līdzekļi tādā kārtā, ka

15laikposmā, kuram šie līdzekļi paredzēti, izdevumus sedz

16atbilstoši ieņēmumi. Visas valsts institūcijas un iestādes ir

17saistītas ar valsts budžetu [sk. Satversmes tiesas 1998. gada

1827. novembra sprieduma lietā Nr. 01-05 (98) 1. punktu].

19Vispirms valsts budžeta projekts tiek izstrādāts pa daļām

20atsevišķos resoros. Ministru kabineta galvenais uzdevums ir

21apvienot un saskaņot atsevišķo resoru budžetus, kā arī saskaņot

22valsts izdevumus ar ieņēmumiem (sk.: Dišlers K. Latvijas

23valsts varas orgāni un viņu funkcijas. Rīga: Tiesu namu aģentūra,

242004, 150. lpp.). Tā kā valsts budžets ir vienots dokuments,

25Ministru kabinets atbild par valsts iestāžu budžeta pieprasījumu

26līdzsvarošanu.

27Līdz ar to valsts budžeta projekta

28izstrādāšana ir vienīgi Ministru kabineta kompetencē, savukārt

29Saeima budžetu izvērtē un apstiprina.

1Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Kancelejas,

2Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles un

3Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumi būtu jāvērtē tādā pašā

4kārtībā, kāda noteikta Saeimas budžeta pieprasījuma

5izskatīšanai.

6Saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 183.1 pantu

7Saeima ir finansiāli patstāvīga un tās budžeta pieprasījums līdz

8valsts budžeta likuma projekta iesniegšanai Saeimā nav grozāms

9bez Prezidija piekrišanas. To nosaka arī Likuma par budžetu un

10finanšu vadību 19. panta ceturtā daļa. Tātad Saeimas budžeta

11pieprasījuma izskatīšanai ir noteikta citāda kārtība nekā

12Kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles

13un Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumu izskatīšanai.

14Lietā nav strīda par to, ka Latvijas Republikā valsts budžetu

15drīkst pieņemt tikai Saeima, proti, likumdevējs. Saeima ir

16vienīgā konstitucionālā institūcija, kuru ievēlē tauta

17vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās

18vēlēšanās. Tomēr minētā ievēlēšanas kārtība nav pietiekams

19iemesls atšķirīgai budžeta pieprasījuma izskatīšanas

20kārtībai.

21Atšķirības budžeta pieprasījumu izskatīšanas kārtībā ir

22izskaidrojamas ar Saeimas kā likumdevēja varas funkcijām

23parlamentārā republikā. Satversme piešķir Saeimai noteicošo lomu

24likumdošanā un valstiski nozīmīgu lēmumu pieņemšanā. Gadskārtējā

25valsts budžeta likuma pieņemšana ir viens no šādiem lēmumiem.

26Saeimas budžeta pieprasījums tiek iekļauts gadskārtējā valsts

27budžeta likuma projektā, kuru Ministru kabinets iesniedz Saeimai.

28Tādējādi Saeimas budžeta pieprasījuma izskatīšanas atšķirīgā

29kārtība nav pretrunā ar Ministru kabineta pienākumu izstrādāt

30vienotu valsts budžeta projektu. Ja Saeimas budžeta pieprasījums

31bez tās piekrišanas varētu tikt grozīts Ministru kabinetā,

32netiktu novērsta iespēja, ka pati Saeima to atkārtoti groza

33valsts budžeta likuma projekta pieņemšanas gaitā Saeimā. Var

34secināt, ka normatīvajos aktos noteiktā Saeimas budžeta

35pieprasījuma izskatīšanas kārtība racionāli sabalansē likumdevēja

36un izpildvaras kompetenci budžeta sagatavošanā.

37Līdz ar to Saeimas budžeta

38pieprasījuma izskatīšanas kārtības regulējums atbilst Saeimas

39lomai demokrātiskā tiesiskā valstī un valsts varas dalīšanas

40principam.

1Lai noskaidrotu, vai apstrīdētajās normās noteiktā

2kārtība atbilst Satversmes 1., 83. un 87. pantam, Satversmes

3tiesai visupirms jākonkretizē Kancelejas, Augstākās tiesas,

4Satversmes tiesas, Valsts kontroles un Tiesībsarga biroja

5tiesiskais statuss.

614.1. Satversmes 83. pants nosaka: "Tiesneši ir

7neatkarīgi un vienīgi likumam padoti." Šajā Satversmes normā

8noteikta tiesnešu un tiesas neatkarība, kas ir viens no

9demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatprincipiem.

10Savukārt Satversmes 82. pants nosaka tās tiesas, kuras Latvijā

11spriež tiesu, proti, rajona (pilsētas) tiesas, apgabaltiesas un

12Augstākā tiesa, bet kara vai izņēmuma stāvokļa gadījumā - arī

13kara tiesas. Atbilstoši likuma "Par tiesu varu" II sadaļas "Tiesu

14sistēma" normām Augstākā tiesa ir tiesu sistēmas sastāvdaļa. Var

15secināt, ka saskaņā ar Satversmes 82. pantu par konstitucionālo

16institūciju ir atzīstama tiesu sistēma.

17Satversmes tiesas konstitucionāli tiesiskais statuss ir

18reglamentēts Satversmes 85. pantā, kā arī likuma "Par tiesu varu"

191. panta trešajā daļā, kurā noteikts, ka tiesu vara Latvijas

20Republikā pieder arī Satversmes tiesai.

21Tādējādi Satversmes tiesa ir

22konstitucionālā institūcija, kas īsteno tai nodoto kompetenci

23valsts vārdā, bet Augstākā tiesa ir konstitucionālās institūcijas

24- tiesu sistēmas - sastāvdaļa.

2514.2. Satversmes 87. pants nosaka: "Valsts kontrole ir

26neatkarīga koleģiāla iestāde." Valsts kontroles kompetence

27noteikta Valsts kontroles likumā. Veicot finanšu, likumības un

28lietderības revīzijas, tā kontrolē valsts, pašvaldību un citu

29atvasināto publisko personu budžetu līdzekļu ieņēmumus un

30izdevumus, kā arī valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību,

31publiski privāto un privāto kapitālsabiedrību finanšu līdzekļus

32un rīcību ar mantu. Valsts kontroles kompetencē ietilpst arī

33Eiropas Savienības un citu starptautisko organizāciju vai

34institūciju līdzekļu izlietošanas kontrole.

35Valsts kontrole ir konstitucionālā

36institūcija, kas, veicot revīzijas, īsteno kontroles funkciju

37attiecībā uz valsts, pašvaldību, Eiropas Savienības un citu

38starptautisko organizāciju vai institūciju līdzekļu izlietojumu

39valstī.

4014.3. Kanceleja ir valsts varas konstitucionālās

41institūcijas - Latvijas Republikas Valsts prezidenta - darbības

42atbalsta iestāde, kas nodrošina Satversmē noteikto Valsts

43prezidenta funkciju īstenošanu. Kanceleja ir tieši pakļauta

44Valsts prezidentam. Līdz ar to tā ir uzskatāma par

45konstitucionālā valsts varas orgāna administratīvo vienību, kas

46neietilpst Satversmes 58. pantā noteiktajā Ministru kabinetam

47padoto valsts pārvaldes iestāžu sistēmā. Tā kā Kanceleja ir

48Valsts prezidenta darbības atbalsta iestāde, tad Likuma par

49budžetu un finanšu vadību 19. panta piektajā daļā pamatoti

50noteikts, ka tā ir budžeta pieprasījuma iesniedzēja.

51Kanceleja ir valsts varas

52konstitucionālās institūcijas atbalsta iestāde, kas padota Valsts

53prezidentam un nodrošina Valsts prezidentu ar viņam Satversmē

54noteikto funkciju īstenošanai nepieciešamajiem resursiem.

5514.4. Tiesībsarga institūta mērķis atbilstoši

56Tiesībsarga likuma 1. pantam ir veicināt cilvēktiesību

57aizsardzību un sekmēt valsts varas īstenošanu tiesiski,

58lietderīgi un atbilstoši labas pārvaldības principam. Tiesībsargs

59ir Tiesībsarga likumā noteiktajā kārtībā apstiprināta

60amatpersona, kura pilda likumā noteiktās funkcijas un uzdevumus.

61Savā darbībā Tiesībsargs ir neatkarīgs un pakļaujas vienīgi

62likumam. Savukārt Tiesībsarga darbības nodrošināšanai saskaņā ar

63Tiesībsarga likuma 18. panta pirmo daļu tiek izveidots

64Tiesībsarga birojs.

652001. gadā, izstrādājot koncepciju ombuda institūcijas

66ieviešanai Latvijā, tika norādīts, ka ombuds ir neatkarīgs un

67neviena valsts vai pašvaldības amatpersona tam nevar dot

68rīkojumus (sk.: Koncepcija ombuda institūcijas ieviešanai

69Latvijā // Latvijas Vēstnesis, 2001, Nr. 39). Neatkarība no

70citu valsts institūciju tiešas ietekmes ir svarīgs

71priekšnoteikums Tiesībsarga funkciju efektīvai realizācijai.

72Tiesībsarga jeb ombuda institūts dažādās valstīs atšķiras pēc

73juridiskā statusa un darbības virzieniem (sk.: Mikainis Z.

74Ombudsmena institūts. Satversmes reforma Latvijā: par un pret.

75Rīga: Sociāli ekonomisko pētījumu institūts "Latvija", 1995, 52.

76- 55. lpp.).

77Tiesībsarga birojs neietilpst Satversmes 58. pantā noteiktajā

78Ministru kabinetam padoto valsts pārvaldes iestāžu sistēmā.

79Atšķirībā no Valsts prezidenta, tiesām un Valsts kontroles

80Tiesībsarga statuss nav nostiprināts Satversmē. Tomēr

81likumdevējs, ievērojot Tiesībsarga neatkarību, budžeta jomā

82Tiesībsarga birojam nosaka līdzīgas tiesības kā Likuma par

83budžetu un finanšu vadību 19. panta piektajā daļā minētajām

84konstitucionālajām institūcijām.

85Tiesībsarga birojs ir patstāvīga

86valsts iestāde, kas nodrošina Tiesībsarga funkciju izpildi.

1Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā norma

2pieļauj tādu situāciju, ka izpildvara var ietekmēt finansiālo

3nodrošinājumu, kas konstitucionālajām institūcijām nepieciešams

4likumā noteikto funkciju veikšanai. Tā rezultātā netiekot

5nodrošināta minēto institūciju finansiālā un funkcionālā

6neatkarība.

715.1. Konstitucionālo institūciju funkcionālās

8neatkarības tiesiskais pamats ir Satversme un normatīvie akti,

9kas regulē šo institūciju darbību. Tie nosaka konstitucionālo

10institūciju īpašo tiesisko statusu, kas jārespektē citām valsts

11institūcijām.

12Lai konstitucionālā institūcija varētu efektīvi pildīt tai

13uzticētās funkcijas, valsts institūcijas, tostarp likumdevējs un

14izpildvara, nedrīkst nepamatoti ietekmēt šīs institūcijas darbību

15vai izdarīt uz to politisku spiedienu. Konstitucionālo

16institūciju funkcionālā neatkarība ir cieši saistīta arī ar to

17finansiālo neatkarību. Proti, valstij jānodrošina

18konstitucionālās institūcijas ar finanšu līdzekļiem tādā apmērā,

19kas garantē šo institūciju pilnvērtīgu darbību.

20Vērtējot Satversmes 83. pantā ietvertā tiesas un tiesnešu

21neatkarības principa saturu, Satversmes tiesa ir norādījusi, ka

22valsts, paredzot atbilstošu finansējumu, garantē efektīvu

23personas tiesisko aizsardzību kompetentā un neatkarīgā tiesā un

24Satversmei atbilstošs ir tikai tāds tiesu varas finansējums, kas

25nodrošina šo pienākumu izpildi (sk. Satversmes tiesas

262010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 8.1.

27punktu).

28Var piekrist Saeimai, ka valdība valsts budžeta projekta

29izstrādes gaitā pilda vidutāja lomu, lai veicinātu

30konstitucionālo institūciju, kā arī Tiesībsarga pilnvērtīgu

31darbību. Ministru kabinetam, izstrādājot valsts budžeta projektu,

32un Saeimai, to apstiprinot, būtu jāatturas no tādu darbību

33veikšanas, kuras var nepamatoti ietekmēt Valsts prezidenta,

34Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles un

35Tiesībsarga funkcionālo neatkarību. Tāpat likumdevējs un valdība

36nedrīkst apdraudēt konstitucionālo institūciju funkciju izpildi.

37Konstitucionālo institūciju un Tiesībsarga neatkarības

38nodrošināšana ir ne vien likumdevēja, bet arī izpildvaras

39konstitucionālais pienākums.

40Satversmes tiesa secina, ka konstitucionālo institūciju un

41Tiesībsarga biroja budžeta izstrādes, apstiprināšanas un izpildes

42gaitā jāievēro noteikti priekšnoteikumi, kas nodrošina šo

43institūciju neatkarību budžeta jomā. Minētajām institūcijām jābūt

44iespējai sagatavot budžeta pieprasījumu, pamatot to Ministru

45kabinetā un Saeimā, kā arī administrēt savu budžetu.

46Saeima atbildes rakstā pamatoti norāda, ka, izstrādājot un

47apstiprinot valsts budžeta projektu, ir nepieciešams nodrošināt

48konstitucionālo institūciju neatkarību, piešķirot tām efektīvai

49funkcionēšanai nepieciešamos resursus.

5015.2. Konstitucionālo institūciju un Tiesībsarga

51neatkarība nenozīmē to, ka būtu absolūti aizliegta jebkāda

52Saeimas un valdības darbība, kas varētu ietekmēt minēto

53institūciju finansiālo nodrošinājumu.

54Tomēr arī ekonomiskās lejupslīdes apstākļos valstij ir

55pienākums nodrošināt Valsts prezidenta, Augstākās tiesas,

56Satversmes tiesas, Valsts kontroles un Tiesībsarga darbības

57neatkarību. Kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas,

58Valsts kontroles un Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumos

59norādītos finanšu resursus Ministru kabinets budžeta projektā var

60samazināt, taču samazinājumam ir jābūt objektīvi pamatotam un

61samērīgam. Ministru kabinetam nav tiesību veikt tādus budžeta

62pieprasījumu grozījumus, kuru rezultātā tiktu apdraudēta Valsts

63prezidenta, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles

64un Tiesībsarga spēja efektīvi pildīt Satversmē un normatīvajos

65aktos noteiktās funkcijas.

66Demokrātiskā tiesiskā valstī ir

67nepieciešama efektīva konstitucionālo institūciju funkcionālās un

68finansiālās neatkarības nodrošināšanas kārtība.

1Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka tikai Saeimai

2būtu tiesības grozīt konstitucionālo institūciju un Tiesībsarga

3biroja budžeta pieprasījumus.

416.1. Kanceleja, Augstākā tiesa, Satversmes tiesa,

5Valsts kontrole un Tiesībsarga birojs savus budžeta pieprasījumus

6sagatavo saskaņā ar Likuma par budžeta un finanšu vadību 18.

7pantu, proti, tos izstrādā un iesniedz Finanšu ministrijai

8atbilstoši budžeta pieprasījumu izstrādāšanas

9pamatprincipiem.

10Saskaņā ar Likuma par budžeta un finanšu vadību 19. panta otro

11un trešo daļu finanšu ministrs izstrādā valsts budžeta likuma

12projektu, pamatojoties uz vidējā termiņa makroekonomiskās

13attīstības un fiskālās politikas ietvaru un budžeta

14pieprasījumiem, kā arī izvērtē budžeta pieprasījumus pēc to

15atbilstības paredzētajiem mērķiem, ekonomiskuma un efektivitātes

16un, ja nepieciešams, pieprasa attiecīgajai izvērtēšanai

17nepieciešamo papildu informāciju.

18Ņemot vērā sniegto informāciju, finanšu ministrs iekļauj

19budžeta pieprasījumus valsts budžeta likuma projektā. Finanšu

20ministrs jebkurā valsts budžeta likuma projekta izskatīšanas

21stadijā var izteikt savu viedokli, pievienot nepieciešamos

22atzinumus, kā arī atsevišķu revīziju rezultātus.

23Apstrīdētās normas nepārprotami norāda, ka Finanšu ministrijai

24nav tiesību grozīt Kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes

25tiesas, Valsts kontroles un Tiesībsarga biroja budžeta

26pieprasījumus līdz gadskārtējā budžeta likuma projekta

27iesniegšanai Ministru kabinetā. Nav pieļaujama tāda situācija, ka

28Finanšu ministrija samazina budžeta pieprasījumā norādīto

29līdzekļu apmēru, nesaņemot Kancelejas, Augstākās tiesas,

30Satversmes tiesas, Valsts kontroles vai Tiesībsarga biroja

31piekrišanu.

3216.2. Finanšu ministrija valsts budžeta likuma projektu

33nosūta Ministru kabinetam, kas Likuma par budžeta un finanšu

34vadību 20. pantā noteiktajā kārtībā to izvērtē un lemj par tā

35iesniegšanu Saeimā.

36Kā norādīts šā sprieduma 12. punktā, budžeta projekta

37izstrādāšana ir Ministru kabineta kompetencē. Tas nozīmē, ka

38tikai Ministru kabinetam ir tiesības sastādīt valsts budžeta

39likuma projektu, kuru pēc tā pilnīgas izstrādes nodod Saeimai

40izvērtēšanai un galīgā lēmuma pieņemšanai.

41Satversmes 59. panta pirmais teikums noteic, ka Ministru

42prezidentam un ministriem viņu amata izpildīšanai ir nepieciešama

43Saeimas uzticība un viņi par savu darbību ir atbildīgi Saeimas

44priekšā. No valsts budžeta projekta apstiprināšanas Saeimā,

45proti, Saeimas balsojuma par likumprojektu ir atkarīgs arī tas,

46vai Ministru kabinets saglabā Saeimas uzticību. Ja Saeima,

47balsojot par Ministru kabineta iesniegto gadskārtējā valsts

48budžeta projektu pirmajā vai otrajā lasījumā, to noraida, tad

49Ministru kabinetam saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 30. pantu

50tiek izteikta neuzticība. Tas nozīmē, ka Ministru kabinetam ir

51jāuzņemas politiskā atbildība par izstrādāto valsts budžeta

52projektu.

53Valsts varas dalīšanas princips neparedz, ka konstitucionālo

54institūciju budžeta pieprasījumus varētu izvērtēt un grozīt tikai

55likumdevējs. Var piekrist Saeimas norādītajam, ka pasaules valstu

56praksē nav vienotas pieejas budžeta izstrādāšanai un

57izskatīšanai, kā arī konstitucionālo institūciju budžeta

58pieprasījumu izskatīšanas jautājumos nepastāv varas dalīšanas

59principa vienota izpratne (sk. lietas materiālu

6034. lpp.). Satversmes 66. pantā ir noteikts Ministru

61kabineta pienākums iesniegt Saeimai valsts budžeta projektu.

62Savukārt Saeima to izvērtē un lemj par tā pieņemšanu. Saeima var

63izdarīt izmaiņas finansējumā, kas konstitucionālajām institūcijām

64un Tiesībsarga birojam paredzēts Ministru kabineta iesniegtajā

65valsts budžeta likuma projektā.

6616.3. Satversmes tiesa nepiekrīt Pieteikuma

67iesniedzējas viedoklim, ka Ministru kabineta tiesības grozīt

68konstitucionālo institūciju un Tiesībsarga biroja budžeta

69pieprasījumus būtu pretrunā ar minēto institūciju neatkarību un

70to budžeta pieprasījumi būtu grozāmi vienīgi pēc iesniegšanas

71Saeimā. Konstitucionālo institūciju neatkarība nenozīmē absolūtu

72autonomiju. Valsts vara ir vienota, tās atzari mijiedarbojas un

73ir savstarpēji atkarīgi. Valsts institūcijas, kuras neietilpst

74likumdevējvarā vai izpildvarā, noteiktās jomās var būt saistītas

75ar šo varas atzaru lēmumiem.

1Pieteikuma iesniedzēja lūdz izvērtēt apstrīdēto

2normu atbilstību Satversmei, tomēr tajās ietvertais regulējums

3tikai daļēji skar valsts budžeta likuma projekta, tostarp

4konstitucionālo institūciju un Tiesībsarga biroja budžeta

5pieprasījumu, izskatīšanu valdībā. Saeima norāda, ka jau šobrīd

6konstitucionālo institūciju rīcībā esot elastīgi mehānismi, lai

7tās varētu aizstāvēt savus budžeta pieprasījumus gan Ministru

8kabinetā, gan Saeimā. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāizvērtē,

9vai Likumā par budžetu un finanšu vadību ir ietverts normatīvais

10regulējums, kurā noteikta Kancelejas, Augstākās tiesas,

11Satversmes tiesas, Valsts kontroles un Tiesībsarga biroja budžeta

12pieprasījumu izskatīšanas kārtība Ministru kabinetā.

1317.1. Satversmes tiesa ex officio prasījuma

14robežas var paplašināt, ievērojot zināmus kritērijus, visupirms

15"ciešās saistības koncepciju". Lai secinātu, vai konkrētā

16gadījumā ir iespējams un nepieciešams ex officio

17paplašināt prasījuma robežas attiecībā uz citām normām, ir

18jānoskaidro: 1) vai tās normas, attiecībā uz kurām prasījums

19ex officio tiek paplašināts, ir tik cieši saistītas ar

20lietā expressis verbis apstrīdētajām normām, ka to

21izvērtēšana iespējama tā paša pamatojuma ietvaros vai

22nepieciešama konkrētās lietas izlemšanai; 2) vai prasījuma robežu

23paplašināšana ir nepieciešama Satversmes tiesas procesa principu

24ievērošanai (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa

25sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 17. punktu).

26Apstrīdētās normas ir cieši saistītas ar citās Likuma par

27budžetu un finanšu vadību normās ietverto regulējumu. Likuma par

28budžetu un finanšu vadību 19. pantā regulēta valsts budžeta

29pieprasījumu analīze, bet normas par valsts budžeta likuma

30projekta izskatīšanu Ministru kabinetā ietvertas šā likuma 20.

31pantā. Savukārt no procesuālās ekonomijas principa izriet, ka

32Satversmes tiesai nebūtu lietderīgi atkārtoti lemt par

33jautājumiem, kas var tikt izlemti šīs lietas ietvaros. Līdz ar to

34apstrīdēto normu atbilstība Satversmei izvērtējama kopsakarā ar

35Likumā par budžetu un finanšu vadību ietverto regulējumu par

36valsts budžeta likuma projekta izskatīšanu Ministru kabinetā.

3717.2. No Likuma par budžetu un finanšu vadību 19. panta

38secināms, ka valsts budžeta pieprasījumu analīzes ietvaros

39finanšu ministrs veic budžeta pieprasījumu sākotnējo izvērtējumu.

40Tomēr apstrīdētās normas liedz finanšu ministram grozīt

41Kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles

42un Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumus bez pieprasījuma

43iesniedzēja piekrišanas.

44Likuma par budžetu un finanšu vadību 20. panta otrā daļa

45noteic, ka finanšu ministrs cenšas panākt vienošanos ar

46ministriju un citu centrālo valsts iestāžu vadītājiem. Ja

47vienošanās netiek panākta, tad Ministru kabinetā iesniedzamajam

48valsts budžeta likuma projektam pievieno izziņu par tiem

49iebildumiem, par kuriem vienošanās nav panākta. Šis regulējums

50attiecas arī uz apstrīdētajās normās minētajām institūcijām ar

51nosacījumu, ka finanšu ministrs nedrīkst vienpusēji grozīt to

52budžeta pieprasījumus. Ja finanšu ministrs nepanāk vienošanos ar

53Kanceleju, Augstāko tiesu, Satversmes tiesu, Valsts kontroli vai

54Tiesībsarga biroju par to budžetiem, tad šie jautājumi ir

55jāizskata Ministru kabinetā.

56Var secināt, ka Likuma par budžetu un finanšu vadību normas,

57kas regulē konstitucionālo institūciju un Tiesībsarga biroja

58budžeta pieprasījumu izskatīšanu līdz valsts budžeta likuma

59projekta iesniegšanai Ministru kabinetā, paredz noteiktu

60procedūru, proti, konsultācijas un viedokļu saskaņošanu ar

61minētajām institūcijām.

6217.3. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka valdība,

63sastādot valsts budžetu 2010. gadam, samazināja konstitucionālo

64institūciju budžetu izdevumus bez to piekrišanas (sk. lietas

65materiālu 6. lpp.). Arī Tiesībsargs norāda, ka valsts budžeta

66izstrādes gaitā konstitucionālo institūciju viedoklis nav

67uzklausīts (sk. lietas materiālu 91. lpp.).

68Satversmes tiesa savos spriedumos vairākkārt ir uzsvērusi

69valsts varas atzaru sadarbības nepieciešamību un pienākumu

70pamatot lēmumus. Likumdevējam ir pienākums dot tiesu varai

71iespēju izteikt savu viedokli par jautājumiem, kuri ietekmē tās

72darbību un ir likumdevēja kompetencē (sk. Satversmes

73tiesas 2010. gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr. 2009-111-01

7429.1. punktu). Ja likumdevējs tiesu varas viedokli neņem vērā

75vai ņem vērā daļēji, tam ir pienākums nodrošināt savai rīcībai

76pamatojumu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra

77sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 11.5. punktu). Satversmes

78tiesa arī ir norādījusi, ka tiesu varu pārstāvošas institūcijas

79viedokļa uzklausīšanas pienākums izriet no varas dalīšanas un

80tiesnešu neatkarības principiem (sk. Satversmes tiesas 2010.

81gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 24.4.

82punktu).

83Minētie Satversmes tiesas secinājumi ir vienlīdz attiecināmi

84arī uz izpildvaras pienākumu sadarboties ar Valsts prezidentu,

85Augstāko tiesu, Satversmes tiesu, Valsts kontroli un Tiesībsargu

86jautājumos, kas skar šo institūciju budžeta pieprasījumus un

87valsts budžeta likuma projekta sagatavošanu. Varas dalīšanas

88princips ietver ne vien likumdevējvaras, bet arī izpildvaras

89pienākumu uzklausīt konstitucionālo institūciju, kā arī

90Tiesībsarga biroja viedokli. Tā kā valsts budžeta likuma projekta

91sagatavošana līdz tā iesniegšanai Saeimā ir vienota izpildvaras

92darbība, par kuru atbild Ministru kabinets, apstrīdētajās normās

93minētajām institūcijām jātiek uzklausītām arī pēc tam, kad

94finanšu ministrs ir iesniedzis valsts budžeta likuma projektu

95Ministru kabinetā. Ja Ministru kabinets groza Kancelejas,

96Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles vai

97Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumus, bet minētās

98institūcijas pret to iebilst, tad valdībai par iebildumiem ir

99jāpaziņo likumdevējam.

10017.4. No Finanšu ministrijas sagatavotās likumprojekta

101"Grozījumi likumā "Par budžetu un finanšu vadību"" anotācijas ir

102secināms, ka Likuma par budžetu un finanšu vadību 19. panta

103piektās daļas redakcija izstrādāta saskaņā ar Saeimas Juridiskās

104komisijas ierosinājumu un tās mērķis ir nodrošināt, lai tiktu

105sagatavots caurspīdīgs valsts budžeta projekts - likums un tā

106paskaidrojumi (sk. lietas materiālu 56. lpp.). Minēto var

107attiecināt arī uz Valsts kontroles likuma 44. panta otrajā daļā

108un Tiesībsarga likuma 19. panta otrajā daļā ietverto normatīvo

109regulējumu.

110Nosakot Likuma par budžetu un finanšu vadību 19. panta

111piektajā daļā atsevišķu regulējumu konstitucionālo institūciju un

112Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumu izskatīšanai, likumdevējs

113ir uzsvēris Kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas,

114Valsts kontroles un Tiesībsarga biroja īpašo statusu un

115nepieciešamību nodrošināt budžeta sagatavošanas procesa

116caurskatāmību. Likumdevējs ir noteicis Kancelejai, Augstākajai

117tiesai, Satversmes tiesai, Valsts kontrolei un Tiesībsarga

118birojam lielākas tiesības budžeta pieprasījumu izskatīšanā nekā

119institūcijām, kuru budžeta pieprasījumus ir tiesīgs grozīt

120finanšu ministrs. Apstrīdēto normu kontekstā caurskatāmība nozīmē

121to, ka konstitucionālajām institūcijām un Tiesībsarga birojam

122jātiek uzklausītiem Ministru kabinetā, savukārt Ministru

123kabinetam savi lēmumi jāpamato.

124Likuma par budžetu un finanšu vadību 20. panta otrā daļa

125uzliek finanšu ministram pienākumu pievienot Ministru kabinetā

126iesniedzamajam valsts budžeta likuma projektam izziņu par tiem

127iebildumiem, par kuriem vienošanās nav panākta. Savukārt minētā

128panta ceturtā daļa noteic, ka jautājumus, kas nav atrisināti

129valsts budžeta pieprasījumu izskatīšanas procesā, ministriju un

130citu centrālo valsts iestāžu vadītāji var nodot izlemšanai

131Ministru kabinetam. Tomēr Likuma par budžetu un finanšu vadību

13220. panta normas neuzliek Ministru kabinetam pienākumu uzklausīt

133Kanceleju, Augstāko tiesu, Satversmes tiesu, Valsts kontroli un

134Tiesībsarga biroju pēc tam, kad finanšu ministrs iesniedzis

135Ministru kabinetā valsts budžeta likuma projektu.

136Satversmes tiesa nepiekrīt Saeimas viedoklim, ka jau šobrīd

137konstitucionālo institūciju rīcībā esot elastīgi mehānismi, lai

138tās varētu aizstāvēt savus budžeta pieprasījumus gan Ministru

139kabinetā, gan Saeimā. Saeima norāda, ka ikviena institūcija, kura

140izsaka tādu vēlēšanos, tiekot uzklausīta attiecīgajās Saeimas

141komisijās un varot izteikt savu viedokli arī rakstveidā. Tomēr

142šāda iespēja, kas turklāt nav noteikta tiesību normās, neattaisno

143Likuma par budžetu un finanšu vadību nepilnības.

144Tā kā nav tāda normatīvā regulējuma, kas nodrošinātu

145Kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles

146un Tiesībsarga biroja tiesības tikt uzklausītiem Ministru

147kabinetā sakarā ar to budžeta pieprasījumu izskatīšanu, netiek

148īstenots apstrīdēto normu mērķis. Šāda normatīvā regulējuma

149neesamība pieļauj valsts varas dalīšanas principam, kā arī tiesu

150un Valsts kontroles neatkarībai neatbilstošu situāciju, kurā

151Ministru kabinets var grozīt Kancelejas, Augstākās tiesas,

152Satversmes tiesas, Valsts kontroles un Tiesībsarga biroja budžeta

153pieprasījumus, nenoskaidrojot šo institūciju viedokli. Līdz ar to

154apstrīdētās normas nesasniedz savu mērķi.

15517.5. Ievērojot šajā spriedumā secināto, Satversmes

156tiesa atzīst, ka Likuma par budžetu un finanšu vadību normatīvais

157regulējums par valsts budžeta likuma projekta izskatīšanas

158kārtību Ministru kabinetā ir acīmredzami nepilnīgs. Kā norādīts

159iepriekš, Likuma par budžetu un finanšu vadību 20. panta normas

160neuzliek Ministru kabinetam pienākumu uzklausīt Kanceleju,

161Augstāko tiesu, Satversmes tiesu, Valsts kontroli un Tiesībsarga

162biroju pēc tam, kad finanšu ministrs iesniedzis Ministru kabinetā

163valsts budžeta likuma projektu. Minētais pienākums citastarp

164ietver arī Ministru kabineta pienākumu pamatot lēmumu, ar kuru

165tas grozījis Kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas,

166Valsts kontroles vai Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumu, kā

167arī pienākumu nodrošināt, lai Ministru kabinetā izskanējušie šo

168institūciju iebildumi pret grozījumiem to budžeta pieprasījumos

169tiktu darīti zināmi likumdevējam.

170Demokrātiskā tiesiskā valstī, ievērojot valsts varas

171institūcijām piešķirto funkciju apjomu, normatīvā regulējuma

172nepilnību atklāšana un novēršana visupirms ir likumdevēja

173kompetencē. Satversmes tiesa vērš Saeimas uzmanību uz to, ka

174Likumā par budžetu un finanšu vadību ietvertais normatīvais

175regulējums ir nepilnīgs un nenodrošina Satversmei atbilstošu

176Kancelejas, Augstākās tiesas, Satversmes tiesas, Valsts kontroles

177un Tiesībsarga biroja budžeta pieprasījumu izskatīšanas

178kārtību.

179Līdz ar to apstrīdētās normas

180kopsakarā ar Likuma par budžetu un finanšu vadību 20. pantā

181konstatētajām normatīvā regulējuma nepilnībām pārkāpj Satversmes

1821. pantā nostiprināto valsts varas dalīšanas principu, kā arī

183Satversmes 83. un 87. pantā noteikto tiesu un Valsts kontroles

184neatkarību.

1Satversmes tiesai likums ne vien dod pilnvaras, bet

2arī uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā

3realitātē nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru

4(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā

5Nr. 2009-43-01 35.1. punktu un 2010. gada 18. janvāra sprieduma

6lietā Nr. 2009-11-01 30. punktu).

7Likumdevējam ir nepieciešams laiks, lai varētu novērst šā

8sprieduma 17.4. un 17.5. punktā norādītās normatīvā regulējuma

9nepilnības. Ņemot vērā šā jautājuma būtisko raksturu, kā arī

10Satversmes tiesas līdzšinējo praksi pārkāpumu novēršanas termiņu

11noteikšanā, Satversmes tiesa nosaka sešu mēnešu termiņu - proti,

12līdz 2011. gada 1. jūnijam -, kurā likumdevējam jānovērš šā

13sprieduma 17.4. un 17.5. punktā norādītie normatīvā regulējuma

14trūkumi.

15Nolēmumu daļa

16Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

17Satversmes tiesa

18n o s p r i e d

19a:

20atzīt Likuma par budžetu un finanšu

21vadību 19. panta piekto daļu, Valsts kontroles likuma 44. panta

22otro daļu un Tiesībsarga likuma 19. panta otro daļu kopsakarā ar

23Likuma par budžetu un finanšu vadību 20. pantu, ciktāl tajā nav

24noteiktas Valsts prezidenta kancelejas, Augstākās tiesas,

25Satversmes tiesas, Valsts kontroles un Tiesībsarga biroja

26tiesības tikt uzklausītiem Ministru kabinetā jautājumos, kas skar

27to budžeta pieprasījumus, par neatbilstošu Latvijas Republikas

28Satversmes 1., 83. un 87. pantam un spēkā neesošu no 2011. gada

291. jūnija.

30Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

31Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

32Tiesas sēdes priekšsēdētājs

33G.Kūtris