10. pants

Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 91.

panta pirmo teikumu, ir atzinusi, ka vienlīdzības princips liedz

valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata

pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos

un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi

pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj

atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos

apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk.

Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr.

2001-07-0103 secinājumu daļas 3. punktu). Atšķirīgai

attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma

mērķa vai ja nav samērīgas attiecības starp izraudzītajiem

līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk. Satversmes

tiesas 2002. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr.

2002-15-01 secinājumu daļas 3. punktu).

Izvērtējot, vai apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91.

panta pirmajam teikumam, jānoskaidro: 1) vai un kuras personas

(personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos; 2) vai apstrīdētās normas paredz vienādu

vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām; 3) vai šādai

attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir

leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 18. februāra

sprieduma lietā Nr. 2010-29-01 12. punktu).