2. pants

Pieteikuma iesniedzēji lūdz Satversmes tiesu

atzīt Darbinieku aizsardzības likuma pārejas noteikumu 6. un 7.

punktu (turpmāk - apstrīdētās normas) par neatbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. un 91. pantam.

Pieteikumā norādīts, ka uzņēmums, kurā agrāk strādājuši

Pieteikuma iesniedzēji, 2009. gada 2. jūnijā pasludināts par

maksātnespējīgu. 2009. gada 12. jūnijā Pieteikuma iesniedzēji

saņēmuši darba uzteikumu. Visu darbinieku pieteiktie un atzītie

prasījumi Maksātnespējas administrācijai iesniegti 2009. gada 9.

novembrī. Tā kā uzņēmuma rīcībā neesot bijuši darbinieku

prasījumu segšanai nepieciešamie līdzekļi, valsts aģentūra

"Maksātnespējas administrācija" (turpmāk -

Maksātnespējas administrācija) pieņēmusi lēmumu par darbinieku

prasījumu apmierināšanu no Garantiju fonda līdzekļiem.

Apstrīdētās normas nosakot apmēru, kādā no Garantiju fonda

tiek segti darbinieku prasījumi, kuri iesniegti Maksātnespējas

administrācijai laika periodā no 2009. gada 10. jūlija līdz 2011.

gada 31. decembrim. Šis apmērs esot mazāks nekā tas, kāds

noteikts Darbinieku aizsardzības likuma 5. pantā.

2.1. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās

normas neatbilst no Satversmes 1. panta izrietošajam tiesiskās

paļāvības principam, kas paredz, ka personai nelabvēlīgu

normatīvo aktu grozījumu gadījumos nepieciešams noteikt

saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. Pieteikuma

iesniedzējiem esot bijusi tiesiskā paļāvība uz to, ka viņiem no

Garantiju fonda izmaksās atlīdzību Darbinieku aizsardzības likuma

5. pantā noteiktajā apmērā. Līdz ar to likumdevējam, samazinot no

Garantiju fonda izmaksājamo līdzekļu apmēru, esot bijis pienākums

noteikt saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu. Proti,

likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, neesot bijis tiesīgs

tās attiecināt uz darbiniekiem, kuru darba devēja maksātnespēja

bija pasludināta pirms apstrīdēto normu spēkā stāšanās.

Pieteikuma iesniedzēji uzsver, ka tiesiskā paļāvība uz likumā

noteikto naudas līdzekļu saņemšanu darba devēja maksātnespējas

gadījumā viņiem izveidojusies nevis tad, kad maksātnespējas

procesa administrators (turpmāk - administrators) iesniedza

darbinieku prasījumus Maksātnespējas administrācijai, kā to

norāda Saeima, un arī ne uzņēmuma maksātnespējas pasludināšanas

dienā, bet gan agrāk. Proti, jau tad, kad spēkā stājās Darbinieku

aizsardzības likums. Strādājot uzņēmumā, Pieteikuma iesniedzēji

esot paļāvušies uz to, ka darba devēja maksātnespējas gadījumā

nepaliks bez iztikas līdzekļiem, jo saņems darba devēja

neizmaksāto darba algu un citus maksājumus no Garantiju fonda. Šī

tiesiskā paļāvība (nevis cerība, kā tas minēts Saeimas atbildes

rakstā) esot veidojusies uz Darbinieku aizsardzības likuma

pamata.

2.2. Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, apstrīdētās

normas neatbilstot arī Satversmes 91. pantā nostiprinātajam

tiesiskās vienlīdzības principam. Gan Pieteikuma iesniedzēji, gan

tie darbinieki, kuru prasījumi no Garantiju fonda esot

apmierināti pirms apstrīdēto normu spēkā stāšanās, atrodoties

vienādos un salīdzināmos apstākļos. Taču likumdevējs, ierobežojot

no Garantiju fonda izmaksājamo līdzekļu apmēru, esot nepamatoti

noteicis atšķirīgu attieksmi.

Papildus Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka leģitīmo mērķi -

visu darbinieku prasījumu apmierināšanu pilnā apmērā no Garantiju

fonda - varētu sasniegt, izvēloties saudzējošāku līdzekli. Viens

no šādiem alternatīviem līdzekļiem būtu bijusi uzņēmējdarbības

riska valsts nodevas palielināšana, nosakot to 2003., 2004. vai

2005. gada līmenī. Uzņēmējdarbības riska valsts nodevas izmaiņas

neprasot izdevumus no valsts budžeta. Arī darba devēju izmaksu

palielinājums būtu bijis samērīgs, jo, pirmkārt, uzņēmējdarbības

riska valsts nodeva laikā no 2003. gada līdz 2009. gadam esot

ievērojami samazināta un, otrkārt, pat darba devējam ar vairākiem

simtiem darbinieku maksājamā uzņēmējdarbības riska valsts nodeva

būtu neliela. Ja uzņēmējdarbības riska valsts nodeva būtu 45

santīmi mēnesī par vienu darbinieku (tas ir, mazāk nekā 2003.

gadā un tikpat, cik 2005. gadā), papildus tiktu iegūti 1 792 596

lati gadā, bet, ja šī nodeva būtu 75 santīmi mēnesī par

darbinieku (kā 2003. gadā), papildus tiktu iegūti 4 481 490 lati

gadā.

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka likumdevēja rīcība nav

samērīga, jo tā nav atbilstoša, proti, labums, ko iegūst

sabiedrība, nav lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu.

Lai arī ekonomikas lejupslīdes apstākļos finansējumu varot

samazināt, tomēr esot jāievēro konstitucionālie principi, tostarp

solidaritātes princips.