3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst augstāka

juridiska spēka tiesību normām, un lūdz atzīt tās par atbilstošām

Satversmes 1. un 91. pantam.

Saeima norāda, ka apstrīdētās normas uz noteiktu laika posmu

paredz ierobežojumus darbinieku prasījumu segšanai no Garantiju

fonda.

3.1. Maksātnespējas procesa uzsākšana pati par sevi

neradot tiesības uz tūlītēju atlīdzības izmaksu no Garantiju

fonda, jo visupirms darbinieku prasījumus vērtējot

administrators. Turklāt varot tikt apmierināts tikai tāds

prasījums, kuru administrators ar savu lēmumu atzinis un iekļāvis

kreditoru prasījumu reģistrā. Līdz ar to Saeima uzskata, ka

Pieteikuma iesniedzējiem tiesiska cerība uz prasījuma

apmierināšanu no Garantiju fonda esot radusies tikai ar 2009.

gada 6. novembri. Savukārt tiesības uz prasījuma apmierināšanu

varējušas rasties tikai un vienīgi pēc tam, kad Maksātnespējas

administrācija pieņēmusi attiecīgu lēmumu. Turklāt apstrīdētajās

normās ietvertais atskaites punkts - administratora iesniegums -

atbilstot Darbinieku aizsardzības likuma 10. pantā noteiktajam

principam.

Apstrīdētās normas nodrošinot iespēju ierobežotā apmērā

apmierināt visu to personu prasījumus, kurām saskaņā ar

normatīvajiem aktiem ir tiesības saņemt atlīdzību no Garantiju

fonda darba devēja maksātnespējas gadījumā.

Saeima norāda, ka Garantiju fonda apjoms neesot konstants un

varot mainīties. Mainoties uzņēmējdarbības riska valsts nodevas

ieņēmumiem un pieaugot maksātnespējas procesu skaitam, Garantiju

fondā pieejamo līdzekļu apjoms varot būtiski samazināties. Līdz

ar to valsts iespējas apmierināt maksātnespējīgo darba devēju

darbinieku prasījumus no Garantiju fonda esot atkarīgas no šā

fonda ieņēmumiem.

2009. gadā, turpinoties ekonomikas lejupslīdei, Garantiju

fondā esošo līdzekļu apmērs esot bijis par 20 procentiem mazāks

nekā iepriekš plānotais. Lai segtu darbinieku prasījumus, esot

piešķirts papildu finansējums no Garantiju fonda iepriekšējo gadu

atlikuma. Tomēr vienlaikus esot bijis nepieciešams veikt

neatliekamus pasākumus, lai nodrošinātu visu darbinieku prasījumu

apmierināšanu. Līdz ar to tiesības uz prasījumu apmierināšanu no

Garantiju fonda līdzekļiem darba devēja maksātnespējas gadījumā

esot ierobežotas saprātīgi, turklāt ierobežojums noteikts tikai

līdz 2011. gada 31. decembrim.

Apstrīdētās normas nevis paredzot valsts atteikšanos no kāda

tās pienākuma, bet vienīgi nosakot terminētu izmaksājamās summas

ierobežojumu. Tādējādi valsts ilgtermiņā varot nodrošināt sociālo

stabilitāti darbinieku prasījumu apmierināšanai pieejamo līdzekļu

ietvaros, un līdz ar to apstrīdētajām normām esot leģitīms mērķis

- citu personu tiesību aizsardzība un sabiedrības labklājības

nodrošināšana.

Saeima uzsver, ka darba ņēmējs, kurš nav saņēmis darba samaksu

darba devēja maksātnespējas dēļ, varot stāties jaunās darba

tiesiskajās attiecībās. Turklāt viņam esot tiesības uz valsts

garantētajiem sociālajiem pabalstiem sociālās drošības sistēmas

ietvaros neatkarīgi no tā, vai maksātnespējīgais darba devējs

sociālās apdrošināšanas iemaksas faktiski ir vai nav veicis.

Tādējādi sociālās drošības sistēma un Maksātnespējas likuma 137.

panta ceturtajā daļā noteiktās prasījuma tiesības esot uzskatāmas

par kompensējošu mehānismu.

Apstrīdētās normas atbilstot samērīguma principam un līdz ar

to arī tiesiskās paļāvības principam, jo citu personu tiesību

aizsardzība un sabiedrības labklājības nodrošināšana esot

konstitucionālas vērtības, kas tiekot aizsargātas, efektīvi

pārdalot kopējo labumu un sabalansējot valsts ienākumus ar

izdevumiem.

3.2. Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes

91. pantam, Saeima norāda, ka jauna vai pārejas tiesiskā

regulējuma noteikšana vienmēr radot citādu attieksmi, nekā bijusi

iepriekš, taču neesot pamata to uzskatīt par atšķirīgu attieksmi.

Pieteikuma iesniedzēji neatrodoties salīdzināmos apstākļos ar

personām, kuras atlīdzību no Garantiju fonda līdzekļiem jau ir

saņēmušas.