4. pants

Pieaicinātā persona - Ministru

kabinets - norāda, ka uzņēmējdarbības riska valsts nodevu par

nodrošinājumu darbinieku prasījumu apmierināšanai no Garantiju

fonda līdzekļiem katru gadu maksājot ikviens darba devējs.

Darbinieku aizsardzības likumā paredzētās izmaksas no

Garantiju fonda esot sociāla garantija par darbinieka jau

nostrādāto laika posmu, ja darba devējs maksātnespējas situācijā

nespēj pildīt savas saistības pret darba ņēmēju.

Ekonomikas lejupslīde esot būtiski ietekmējusi

tautsaimniecības stāvokli. Pasliktinoties ekonomiskajai

situācijai, uzņēmējdarbības riska valsts nodevas ieņēmumu apmērs,

salīdzinot ar plānoto, esot samazinājies par 20 procentiem,

savukārt apmierināmo prasījumu skaits - palielinājies. 2009. gadā

bijis plānots no Garantiju fonda līdzekļiem apmierināt 1087

darbinieku prasījumus, bet faktiski esot apmierināti 2015

darbinieku prasījumi, tas ir, par 47 procentiem vairāk. Tādēļ,

vērtējot apstrīdēto normu samērīgumu, nevarot tikt ignorēti

ekonomiskie faktori.

Apstrīdētās normas paredzot nelielu un terminētu no Garantiju

fonda izmaksājamo līdzekļu apmēra samazinājumu. Līdz ar to

apstrīdētās normas esot uzskatāmas par sociāli atbildīgu

risinājumu, jo atsevišķu personu tiesiskās intereses esot

saskaņotas ar visas sabiedrības interesēm.