5. pants

Pieaicinātā persona - Maksātnespējas

administrācija - uzskata, ka Pieteikuma iesniedzēju viedoklis

nav pamatots. 2009. gadā Garantiju fondā darbinieku prasījumu

apmierināšanai darba devēja maksātnespējas gadījumā esot bijis 1

215 000 latu, taču Maksātnespējas administrācijas prognozes

liecinājušas, ka visu prasījumu apmierināšanai būs nepieciešami 4

213 413 lati. Tātad, ja netiktu paredzēti no Garantiju fonda

izmaksājamo līdzekļu apmēra ierobežojumi, valsts nevarētu

garantēt, ka tiks apmierināti visu to personu prasījumi, kurām

saskaņā ar normatīvajiem aktiem radīsies tiesības saņemt

atlīdzību darba devēja maksātnespējas gadījumā. Tādēļ no

Garantiju fonda izmaksājamiem līdzekļiem esot noteikts tikai tāds

ierobežojums, kas konkrētajos ekonomiskajos apstākļos ļautu arī

turpmāk nodrošināt darbinieku aizsardzību darba devēja

maksātnespējas gadījumā.

Darbinieku tiesības darba devēja maksātnespējas gadījumā

saņemt līdzekļus no Garantiju fonda netiekot atņemtas pēc

būtības, bet gan noteiktā laika periodā saprātīgi

ierobežotas.

Darba ņēmēja tiesības uz darba samaksu izrietot no darba

tiesiskajām attiecībām, un darba samaksas garantēšana esot darba

devēja pienākums. Ja darba devējs kļūst maksātnespējīgs un

tādējādi vairs nespēj pildīt savas saistības, darba ņēmējam esot

subjektīvas tiesības uz līdzekļu izmaksu no Garantiju fonda.

Tādēļ izmaksas no Garantiju fonda nevarot uzskatīt par

sociālajiem pabalstiem.

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22.

oktobra direktīvu 2008/94/EK par darba ņēmēju aizsardzību to

darba devēja maksātnespējas gadījumā (turpmāk - Direktīva

2008/94/EK) katrai dalībvalstij esot jāgarantē tikai aizsardzības

minimums un tām esot tiesības direktīvā norādītās izmaksas

ierobežot. Tādējādi Eiropas Savienības dalībvalstīm esot tiesības

noteikt ierobežojumus izmaksām no garantijas iestādes līdzekļiem,

ņemot vērā arī attiecīgās valsts sociālekonomisko situāciju.