5. pants

1Pieaicinātā persona - Maksātnespējas

2administrācija - uzskata, ka Pieteikuma iesniedzēju viedoklis

3nav pamatots. 2009. gadā Garantiju fondā darbinieku prasījumu

4apmierināšanai darba devēja maksātnespējas gadījumā esot bijis 1

5215 000 latu, taču Maksātnespējas administrācijas prognozes

6liecinājušas, ka visu prasījumu apmierināšanai būs nepieciešami 4

7213 413 lati. Tātad, ja netiktu paredzēti no Garantiju fonda

8izmaksājamo līdzekļu apmēra ierobežojumi, valsts nevarētu

9garantēt, ka tiks apmierināti visu to personu prasījumi, kurām

10saskaņā ar normatīvajiem aktiem radīsies tiesības saņemt

11atlīdzību darba devēja maksātnespējas gadījumā. Tādēļ no

12Garantiju fonda izmaksājamiem līdzekļiem esot noteikts tikai tāds

13ierobežojums, kas konkrētajos ekonomiskajos apstākļos ļautu arī

14turpmāk nodrošināt darbinieku aizsardzību darba devēja

15maksātnespējas gadījumā.

16Darbinieku tiesības darba devēja maksātnespējas gadījumā

17saņemt līdzekļus no Garantiju fonda netiekot atņemtas pēc

18būtības, bet gan noteiktā laika periodā saprātīgi

19ierobežotas.

20Darba ņēmēja tiesības uz darba samaksu izrietot no darba

21tiesiskajām attiecībām, un darba samaksas garantēšana esot darba

22devēja pienākums. Ja darba devējs kļūst maksātnespējīgs un

23tādējādi vairs nespēj pildīt savas saistības, darba ņēmējam esot

24subjektīvas tiesības uz līdzekļu izmaksu no Garantiju fonda.

25Tādēļ izmaksas no Garantiju fonda nevarot uzskatīt par

26sociālajiem pabalstiem.

27Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22.

28oktobra direktīvu 2008/94/EK par darba ņēmēju aizsardzību to

29darba devēja maksātnespējas gadījumā (turpmāk - Direktīva

302008/94/EK) katrai dalībvalstij esot jāgarantē tikai aizsardzības

31minimums un tām esot tiesības direktīvā norādītās izmaksas

32ierobežot. Tādējādi Eiropas Savienības dalībvalstīm esot tiesības

33noteikt ierobežojumus izmaksām no garantijas iestādes līdzekļiem,

34ņemot vērā arī attiecīgās valsts sociālekonomisko situāciju.