6. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - norāda, ka apstrīdētās

normas nošķir divas personu grupas, kas var īstenot savas

tiesības uz prasījumu apmierināšanu no Garantiju fonda

līdzekļiem, proti: personas, kuru prasījumi Maksātnespējas

administrācijai iesniegti līdz 2009. gada 9. jūlijam, un

personas, kuru prasījumi Maksātnespējas administrācijai iesniegti

pēc šā datuma. Abās minētajās grupās ietilpstošās personas varot

pretendēt uz prasījumu apmierināšanu no Garantiju fonda

līdzekļiem. Līdz ar to abas personu grupas atrodoties vienādos un

salīdzināmos apstākļos.

Apstrīdēto normu leģitīmais mērķis esot Garantiju fonda

ieņēmumu un izdevumu sabalansēšana, jo tos būtiski ietekmējot

ekonomiskā situācija un straujais bezdarba pieaugums valstī.

Ņemot vērā Garantiju fonda pašfinansēšanās principu, attiecīgo

izmaksu ierobežojums esot atzīstams par piemērotu risinājumu, ar

kuru likumdevējs var nodrošināt leģitīmā mērķa sasniegšanu.

Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi nebija iespējams sasniegt ar

citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem,

Tiesībsargs norāda, ka leģitīmā mērķa sasniegšanai nepieciešamo

līdzekļu izraudzīšanās esot likumdevēja kompetencē. Tāpēc

izvērtējams esot vienīgi tas, vai likumdevēja izraudzītais

līdzeklis nesamērīgi neierobežo pamattiesības.

Ņemot vērā to, ka Garantiju fonda līdzekļi tiek izmantoti

vienīgi darbinieku prasījumu apmierināšanai darba devēja

maksātnespējas gadījumā, kā arī to, ka valsts 2009. gadā veikusi

ievērojamas reformas valsts izdevumu samazināšanai ne tikai

attiecībā uz darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas

gadījumā, bet arī citās jomās, Tiesībsargam neesot šaubu par to,

ka šāda likumdevēja rīcība bijusi nepieciešama.

Pēc Tiesībsarga domām, apstrīdētās normas nodrošina arī to, ka

sabiedrības gūtais labums ir lielāks par personas tiesību un

interešu aizskārumu. Likumdevējs pēc būtības neesot atteicies no

darbinieku prasījumu apmierināšanas darba devēja maksātnespējas

gadījumā, bet tikai pārejas periodā ierobežojis izmaksājamās

kompensācijas apmēru. To pieļaujot gan Starptautiskās darba

organizācijas Konvencijas Nr.173 "Par darbinieku prasījumu

aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 13. pants,

gan Direktīvas 2008/94/EK 4. pants. Tāpat vērā ņemams esot tas

apstāklis, ka šīm personām darba zaudēšanas gadījumā ir

paredzētas tiesības uz sociālo nodrošinājumu bezdarba

gadījumam.

Līdz ar to apstrīdētās normas neesot pretrunā ar Satversmes

91. panta pirmajā teikumā ietverto vienlīdzības principu.

Tiesībsargs pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajam,

ka maksātnespējas procesa uzsākšana pati par sevi nerada tiesības

uz tūlītēju atlīdzības izmaksu no Garantiju fonda līdzekļiem.

Līdz ar to neesot pamatots Pieteikuma iesniedzēju viedoklis, ka

apstrīdētās normas pārkāpjot tiesiskās paļāvības principu.

Personām esot varējusi rasties paļāvība uz to, ka valsts

darbiniekus aizsargās darba devēja maksātnespējas gadījumā, taču

neesot varējusi rasties tiesiskā paļāvība uz konkrētu

aizsardzības apjomu, jo šo personu prasījumi vēl nebija izvērtēti

un nebija pieņemts lēmums par to apmierināšanu. Turklāt esot

jāņem vērā arī tiesību joma, kurā ietilpst aizsargājamās

tiesības. Sociālo tiesību - kas ietver arī darba ņēmēju

aizsardzību - īstenošana esot atkarīga no pieejamiem resursiem,

tāpēc šajā jomā personas nevarot tikt pasargātas no normatīvā

regulējuma izmaiņām.

Līdz ar to apstrīdētās normas neesot pretrunā ar tiesiskās

paļāvības un vienlīdzības principiem.