6. pants

1Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

2tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - norāda, ka apstrīdētās

3normas nošķir divas personu grupas, kas var īstenot savas

4tiesības uz prasījumu apmierināšanu no Garantiju fonda

5līdzekļiem, proti: personas, kuru prasījumi Maksātnespējas

6administrācijai iesniegti līdz 2009. gada 9. jūlijam, un

7personas, kuru prasījumi Maksātnespējas administrācijai iesniegti

8pēc šā datuma. Abās minētajās grupās ietilpstošās personas varot

9pretendēt uz prasījumu apmierināšanu no Garantiju fonda

10līdzekļiem. Līdz ar to abas personu grupas atrodoties vienādos un

11salīdzināmos apstākļos.

12Apstrīdēto normu leģitīmais mērķis esot Garantiju fonda

13ieņēmumu un izdevumu sabalansēšana, jo tos būtiski ietekmējot

14ekonomiskā situācija un straujais bezdarba pieaugums valstī.

15Ņemot vērā Garantiju fonda pašfinansēšanās principu, attiecīgo

16izmaksu ierobežojums esot atzīstams par piemērotu risinājumu, ar

17kuru likumdevējs var nodrošināt leģitīmā mērķa sasniegšanu.

18Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi nebija iespējams sasniegt ar

19citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem,

20Tiesībsargs norāda, ka leģitīmā mērķa sasniegšanai nepieciešamo

21līdzekļu izraudzīšanās esot likumdevēja kompetencē. Tāpēc

22izvērtējams esot vienīgi tas, vai likumdevēja izraudzītais

23līdzeklis nesamērīgi neierobežo pamattiesības.

24Ņemot vērā to, ka Garantiju fonda līdzekļi tiek izmantoti

25vienīgi darbinieku prasījumu apmierināšanai darba devēja

26maksātnespējas gadījumā, kā arī to, ka valsts 2009. gadā veikusi

27ievērojamas reformas valsts izdevumu samazināšanai ne tikai

28attiecībā uz darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas

29gadījumā, bet arī citās jomās, Tiesībsargam neesot šaubu par to,

30ka šāda likumdevēja rīcība bijusi nepieciešama.

31Pēc Tiesībsarga domām, apstrīdētās normas nodrošina arī to, ka

32sabiedrības gūtais labums ir lielāks par personas tiesību un

33interešu aizskārumu. Likumdevējs pēc būtības neesot atteicies no

34darbinieku prasījumu apmierināšanas darba devēja maksātnespējas

35gadījumā, bet tikai pārejas periodā ierobežojis izmaksājamās

36kompensācijas apmēru. To pieļaujot gan Starptautiskās darba

37organizācijas Konvencijas Nr.173 "Par darbinieku prasījumu

38aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 13. pants,

39gan Direktīvas 2008/94/EK 4. pants. Tāpat vērā ņemams esot tas

40apstāklis, ka šīm personām darba zaudēšanas gadījumā ir

41paredzētas tiesības uz sociālo nodrošinājumu bezdarba

42gadījumam.

43Līdz ar to apstrīdētās normas neesot pretrunā ar Satversmes

4491. panta pirmajā teikumā ietverto vienlīdzības principu.

45Tiesībsargs pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajam,

46ka maksātnespējas procesa uzsākšana pati par sevi nerada tiesības

47uz tūlītēju atlīdzības izmaksu no Garantiju fonda līdzekļiem.

48Līdz ar to neesot pamatots Pieteikuma iesniedzēju viedoklis, ka

49apstrīdētās normas pārkāpjot tiesiskās paļāvības principu.

50Personām esot varējusi rasties paļāvība uz to, ka valsts

51darbiniekus aizsargās darba devēja maksātnespējas gadījumā, taču

52neesot varējusi rasties tiesiskā paļāvība uz konkrētu

53aizsardzības apjomu, jo šo personu prasījumi vēl nebija izvērtēti

54un nebija pieņemts lēmums par to apmierināšanu. Turklāt esot

55jāņem vērā arī tiesību joma, kurā ietilpst aizsargājamās

56tiesības. Sociālo tiesību - kas ietver arī darba ņēmēju

57aizsardzību - īstenošana esot atkarīga no pieejamiem resursiem,

58tāpēc šajā jomā personas nevarot tikt pasargātas no normatīvā

59regulējuma izmaiņām.

60Līdz ar to apstrīdētās normas neesot pretrunā ar tiesiskās

61paļāvības un vienlīdzības principiem.