7. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Brīvo arodbiedrību

savienība (turpmāk - LBAS) - uzskata, ka gan Pieteikuma

iesniedzēji, gan tie darbinieki, kuri zaudējuši darbu darba

devēja maksātnespējas gadījumā, bet kuru prasījumi Maksātnespējas

administrācijai iesniegti pirms 2009. gada 10. jūlija, atrodas

vienādos apstākļos. Līdz ar to apstrīdētās normas ierobežojot

Pieteikuma iesniedzēju tiesības, tomēr tām esot leģitīms mērķis -

gādāt par to, lai, kaut vai ierobežotā apmērā, tomēr tiktu

apmierināti visu darbinieku prasījumi.

Pēc LBAS ieskata, darbinieku tiesībām noteiktais ierobežojums

neesot samērīgs ar labumu, ko sabiedrība kopumā no šā

ierobežojuma gūstot. Darbinieku vienīgā iespēja darba devēja

maksātnespējas gadījumā saņemt savu darba samaksu esot to

pieprasīt no Garantiju fonda. Arī Tieslietu ministrijas apkopotā

informācija liecinot, ka citas iespējas saņemt minēto atlīdzību

esot atzīstamas par neefektīvām.

Atsaucoties uz Tieslietu ministrijas vēstuli, kas rakstīta

Grozījumu projekta sagatavošanas laikā, LBAS norāda, ka kopš

2006. gada ieņēmumi no uzņēmējdarbības riska valsts nodevas vairs

neesot novirzīti Garantiju fonda papildināšanai. Pēc LBAS

ieskata, alternatīva iespēja bijusi nevis pieņemt apstrīdētās

normas un samazināt Garantiju fonda izdevumus, bet gan risināt

jautājumu par Garantiju fonda ienākumu papildināšanu.

Atsaucoties uz Saeimas Juridiskā biroja atzinumu par Grozījumu

projektu, LBAS norāda, ka regulējums neesot pats saudzīgākais

veids, kā ilgtermiņā nodrošināt sociālo stabilitāti darbinieku

prasījumu apmierināšanai pieejamo līdzekļu apmērā.

Līdz ar to LBAS uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst

tiesiskās paļāvības principam, jo tajās noteiktais

"tiesiskās paļāvības aizskārums nav attaisnojams".