78. pants
(sk. lietas materiālu

1. sēj. 58. lpp.). Arī Tiesībsargs ir atzinis,

ka tiesības piedalīties tautas nobalsošanā ir tikai vienas no

tiesībām, kas izriet no Satversmes 101. panta pirmās daļas

(sk. lietas materiālu

2. sēj. 45. lpp.).

Satversmes tiesa atzīst, ka,

Satversmes 101. panta pirmās daļas vārdi "piedalīties valsts

darbā" ir saprotami arī kā tiesības piedalīties tautas

nobalsošanā. Nav pamata uzskatīt, ka Satversmes 101. panta

pirmā daļa būtu interpretējama tādējādi, ka tā attiektos tikai uz

tiesībām piedalīties jau notiekošos procesos, proti, būtu

piemērojama tikai tādos gadījumos, kad iespējamais cilvēktiesību

pārkāpums varētu būt radies jau notiekošas tautas nobalsošanas

laikā. Satversmes 101. panta izstrādāšanas materiāli

neliecina, ka likumdevējs būtu vēlējies ar šo normu aptvert tikai

privātpersonu tiesības uz līdzdalību jau notiekošās darbībās (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 74. - 146. lpp.). M.

Mits, ņemot vērā Satversmes 101. panta izstrādāšanas

materiālus un starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos norādīto,

pamatoti vērsa tiesas uzmanību uz to, ka līdzdalība valsts

darbībā var izpausties tiešā vai netiešā veidā un ar minēto

Satversmes normu tiek aptvertas abas šīs līdzdalības formas

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 4. marta sēdes

stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 118. un 119.

lpp.).

13.3. Satversmes

101. panta pirmā daļa ir piemērojama arī tiesībām prasīt

tautas nobalsošanu, ja tā expressis verbis paredzēta Satversmē

vai likumā un prasība attiecas uz konstitucionāli garantētajiem

tautas nobalsošanas gadījumiem. Privātpersona, pamatojoties uz

Satversmes 101. pantu, var prasīt konstitucionāli paredzētas

tautas nobalsošanas procedūras piemērošanu vai arī lūgt izvērtēt,

vai konkrēta likuma pieņemšana nav pretrunā ar konstitucionāli

noteiktajām līdzdalības tiesībām. Taču referendums (tautas

nobalsošana) nevar notikt, ja konstitūcija vai normatīvais akts

sasaistē ar konstitūciju neparedz tā rīkošanu. Tas attiecas,

piemēram, uz gadījumiem, kad attiecīgā jautājuma izlemšana ir

parlamenta ekskluzīvā kompetencē [sk.: Code of Good

Practice on Referendums, adopted by the Council for Democratic

Elections at its 19th meeting, Venice, 16 December 2006, and the

European Commission for Democracy through Law (Venice Commission)

at its 70th plenary session, Venice, 16 - 17 March 2007, Study

No. 371/2006, CDL-AD (2007)008, Strasbourg, 19 March 2007,

p.11]. Tādējādi privātpersonas nevar prasīt normatīvajos

aktos neregulētas, bet sev vēlamas līdzdalības procedūras

radīšanu (sk. M. Paparinska atzinumu lietas materiālu

3. sēj. 44. lpp.).

Konkrētajā lietā Pieteikuma

iesniedzēji ir norādījuši uz divām Satversmes normām, kas paredz

pilntiesīgo Latvijas Republikas pilsoņu tiesības piedalīties

tautas nobalsošanā. Līdz ar to nav šaubu, ka prasījums ir

balstīts uz normām, kas paredz atsevišķu jautājumu nodošanu

tautas nobalsošanai, un Pieteikuma iesniedzēji neprasa Satversmi

papildināt ar jaunām normām vai arī atcelt kādas spēkā esošas

Satversmes normas.

Lai izvērtētu, vai Pieteikuma

iesniedzēju pamattiesības, ņemot vērā LL apstiprināšanas kārtību,

ir pārkāptas, jākonstatē, vai šādas tiesības Pieteikuma

iesniedzējiem vispār ir atbilstoši Satversmes 101. pantam

kopsakarā ar Satversmes 2. pantu. Ja Satversmes tiesa

konstatēs, ka minētajā veidā Pieteikuma iesniedzēju tiesības nav

pārkāptas, tad jāizvērtē, vai tiesību pārkāpums varētu būt radies

interpretējot kopsakarā Satversmes 101. pantu ar Satversmes

68. panta ceturto daļu.

Pieteikuma iesniedzējiem ir

tiesības lūgt Satversmes tiesu pārbaudīt, vai Saeima, pieņemot

apstrīdēto aktu, pamatoti to nenodeva Satversmes

77. panta vai 68. panta ceturtajā daļā noteiktajai

tautas nobalsošanai.

III

14. Satversmes