Par likuma "Par Lisabonas līgumu, ar ko groza Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 101.pantam

paredzot pilsonim tiesības piedalīties šādā tautas

1nobalsošanā. Satversmes 73. pants nosakot gadījumus, kad

2tautas nobalsošanu nedrīkst rīkot, savukārt 68. pants -

3gadījumus, kad un nosacījumus, ar kādiem ir jārīko tautas

4nobalsošana jautājumos, kas attiecas uz dalību Eiropas Savienībā.

5Tātad nevarot uzskatīt, ka Satversmes 101. pants izvirza

6patstāvīgas prasības attiecībā uz to, kuros gadījumos rīkojama

7tautas nobalsošana kādā no jautājumiem. Atbilde uz jautājumu, vai

8tautas nobalsošana bija jārīko, izrietot no Satversmes

968. panta ceturtās daļas interpretācijas un attiecīgo

10priekšnosacījumu esamības vai neesamības.

11Lai secinātu, ka apstrīdētais akts

12atbilst Satversmes 101. panta pirmajai daļai, esot

13nepieciešams konstatēt, ka šis likums pieņemts, nepārkāpjot

14Satversmes 68. panta ceturtās daļas prasības. No minētās

15normas gramatiskās konstrukcijas nepārprotami izrietot

16secinājums, ka tādā gadījumā, ja vismaz puse Saeimas locekļu nav

17pieprasījuši tautas nobalsošanu par izmaiņām nosacījumos

18attiecībā uz dalību Eiropas Savienībā, tautas nobalsošana nav

19rīkojama.

20Saeima uzsver: ja

21konstitucionālais likumdevējs būtu gribējis paredzēt obligātu

22tautas nobalsošanu gadījumā, kad ar kādu līgumu tiek ieviestas

23būtiskas izmaiņas nosacījumos par dalību Eiropas Savienībā, tad

24Satversmes 68. panta ceturtā daļa būtu attiecīgi formulēta,

25nesaistot tautas nobalsošanas rīkošanu ar 50 deputātu gribu

26(parakstiem). Tāpat Saeima atzīmē, ka Satversmes 68. panta

27ceturtā daļa tiesības ierosināt tautas nobalsošanu piešķir nevis

28Saeimai kā valsts varas orgānam, bet gan noteiktam Saeimas

29deputātu skaitam kā tautas priekšstāvju grupai. Tātad deputāti kā

30tautas priekšstāvji šīs tiesības varot īstenot pēc sava ieskata,

31ja vien uzskata to par nepieciešamu un atbilstošu Latvijas tautas

32interesēm. Tādējādi varot secināt, ka tikai 50 Saeimas deputātu

33kompetencē esot izšķiršanās par to, vai faktiskie un tiesiskie

34apstākļi atzīstami par tādām būtiskām izmaiņām nosacījumos

35attiecībā uz Latvijas dalību Eiropas Savienībā, kuras ļautu

36Saeimai lemt par tautas nobalsošanas rīkošanu.

37Turklāt Saeima norāda, ka

38atsevišķu noteikumu maiņa attiecībā uz dalību Eiropas Savienībā

39nav uzskatāma par būtiskām izmaiņām. ES kompetences paplašināšana

40kādā jautājumā neesot "būtiskas izmaiņas dalības nosacījumos".

41Šis jautājums esot izlemjams, pamatojoties uz politiskās

42lietderības apsvērumiem. Tautas nobalsošana, kas paredzēta

43Satversmes 68. panta ceturtajā daļā, Saeimai esot jārīko

44vienīgi tad, ja tiek saņemts 50 deputātu parakstīts lēmuma

45projekts. Kamēr šāds projekts nav saņemts, Saeima kā valsts varas

46orgāns neesot tiesīga ar balsu vairākumu pieņemt lēmumu par

47tautas nobalsošanas rīkošanu sakarā ar būtiskām izmaiņām

48nosacījumos par dalību Eiropas Savienībā.

49Iesniegtajās atbildēs Saeima

50informē, ka Latvijas dalība Eiropas Savienībā, kā arī izmaiņas

51šīs dalības nosacījumos vai ES institucionālajā uzbūvē vai

52kompetencē īstenojas uz starptautisko tiesību instrumentu -

53starptautisko līgumu pamata un šos līgumus slēdz ES dalībvalstis.

54Līdz ar to attiecīgais jautājums esot aplūkojams Satversmes

5568. panta kontekstā.

56Satversmes 68. pants pēc

572003. gada 8. maija grozījumiem paredzot divas

58procedūras, kādās Saeima apstiprina starptautiskos līgumus.

59Saskaņā ar Satversmes 68. panta pirmo daļu, kā arī ņemot

60vērā Satversmes 23. un 24. pantu, starptautiskos

61līgumus, kas nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus,

62Saeima apstiprinot sēdē, ja tajā piedalās vismaz puse Saeimas

63locekļu, ar klātesošo deputātu absolūto balsu vairākumu. Savukārt

64gadījumos, kad starptautiskais līgums, kas nokārto likumdošanas

65ceļā izšķiramus jautājumus, nolūkā stiprināt demokrātiju paredz

66arī daļēju Latvijas valsts institūciju kompetences deleģēšanu

67starptautiskām institūcijām, esot piemērojama Satversmes

6868. panta otrā daļa. Proti, šādi starptautiskie līgumi

69apstiprināmi sēdē, kurā piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas

70locekļu, un to apstiprināšanai nepieciešams divu trešdaļu

71klātesošo deputātu balsu vairākums.

72Papildus abām Satversmes

7368. pantā ietvertajām procedūrām varot būt arī tādi

74gadījumi, kad piemērojama Satversmes 77. pantā noteiktā

75procedūra, proti, ja no starptautisko līgumu apstiprināšanas

76izrietētu obligāta grozījumu izdarīšana Satversmes 1., 2., 3.,

774., 6. vai 77. pantā. Šādi grozījumi saskaņā ar Satversmes

7877. pantu stātos spēkā tikai tad, ja būtu apstiprināti

79tautas nobalsošanā un par tiem būtu balsojusi vismaz puse no

80visiem balsstiesīgajiem.

81Ikviens starptautisks līgums, kas

82nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus, pirms tā

83apstiprināšanas Saeimā tiekot izvērtēts, lai noskaidrotu, kādā

84procedūrā tas apstiprināms, lai nodrošinātu to, ka šajā līgumā

85paredzētās starptautiskās saistības Latvija uzņemas Satversmē

86noteiktajā kārtībā. Vadošā valsts pārvaldes iestāde ārlietu

87nozarē esot Ārlietu ministrija, un saskaņā ar normatīvajiem

88aktiem tā iesniedzot atzinumus par starptautisko līgumu

89tiesiskumu, lai Ministru kabinets varētu lemt par to iesniegšanu

90Saeimai.

91Taču līdztekus tam arī Saeima pati

92pēc tam, kad saņēmusi likumprojektu par kāda starptautiska līguma

93apstiprināšanu, izvērtējot, kādā procedūrā tas būtu apstiprināms.

94Tāpat Saeima vērtējot arī noslēgtā starptautiskā līguma

95lietderību un atbilstību Latvijas valsts interesēm. Šādas Saeimas

96tiesības paredzot Satversmes 68. pants.

97Saeima uzsver, ka Satversmes

9868. panta pirmajā un otrajā daļā, kā arī 77. pantā

99paredzētās procedūras esot automātiskas. Proti, ja tiekot

100konstatēti šajās normās paredzēti noteiktu procedūru piemērošanas

101priekšnoteikumi, konkrētie jautājumi izlemjami tikai šajos

102Satversmes pantos paredzētajā kārtībā. Tāpat visos šādos

103gadījumos esot obligāti jāpārbauda, kādā kārtībā attiecīgais

104jautājums izlemjams. Savukārt Satversmes 68. panta ceturtā

105daļa paredzot fakultatīvu procedūru, proti, šīs procedūras

106izmantošana esot atkarīga no tā, vai Satversmes 68. panta

107ceturtajā daļā paredzētais subjekts pieprasa tās piemērošanu.

108Izvērtēt jautājumu par to, vai LL

109paredz "būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas

110Savienībā", Saeimai būtu bijis pienākums tādā gadījumā, ja tiktu

111saņemts vismaz puses Saeimas locekļu pieprasījums par Satversmes

11268. panta ceturtajā daļā paredzētās tautas nobalsošanas

113rīkošanu. To paredzot likuma "Par tautas nobalsošanu un likumu

114ierosināšanu" 11. panta ceturtā daļa, proti, "tautas

115nobalsošanu par būtiskām izmaiņām nosacījumos par Latvijas dalību

116Eiropas Savienībā Saeima ierosina, ja to pieprasa vismaz puse

117Saeimas locekļu". Šādā gadījumā Saeimai vajadzētu pārliecināties

118ne vien par to, ka vismaz puse Saeimas locekļu pieprasa tautas

119nobalsošanas rīkošanu, bet arī par to, ka apspriežamais

120starptautiskais līgums patiešām paredz būtiskas izmaiņas

121nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā.

122Tāpat tiekot atzīts, ka atbilstoši

123Satversmes 68. panta ceturtās daļas redakcijai "būtisku

124izmaiņu nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā"

125konstatēšana drīzāk ir politiskās lietderības jautājums. Taču

126neesot noliedzams arī tas, ka šim jēdzienam ir noteikts

127juridiskais saturs, kas ietekmējot Satversmes 68. panta

128ceturtās daļas piemērošanu.

129Saeima arī izsaka šaubas par to,

130vai Pieteikuma iesniedzējiem šobrīd radies reāls Satversmē

131noteikto pamattiesību aizskārums. Pirmkārt, LL starptautisko

132tiesību izpratnē neesot stājies spēkā un šobrīd attiecībā uz

133Pieteikuma iesniedzējiem nevarot radīt nekādas tiesiskas sekas.

134Otrkārt, pat tādā gadījumā, ja LL būtu stājies spēkā, no

135Satversmes 68. panta ceturtās daļas, tāpat kā no Satversmes

13672. panta, neizrietot automātiskas subjektīvas publiskas

137tiesības piedalīties tautas nobalsošanā. Abu minēto normu

138juridiskā konstrukcija balstoties uz to, ka procedūras uzsākšanas

139kritērijs attiecīgi ir vienas vai vairāku amatpersonu

140pieprasījums, bez kura subjektīvas publiskas tiesības nerodas.

141Tāpēc Saeima arī lūdz izvērtēt, vai ir lietderīgi turpināt

142tiesvedību šajā lietā.

143Vērtējot Pieteikuma iesniedzēju

144norādīto, Saeimas pārstāvis atzīst, ka lielākā daļa no mutvārdu

145paskaidrojumos izteiktajiem argumentiem attiecoties ne tik daudz

146uz LL trūkumiem vai iespējamiem tiesību ierobežojumiem, bet gan

147uz ES struktūru un Eiropas Kopienas pilnvarām, kādas tās tika

148radītas jau 1957. gadā. Būtībā Pieteikuma iesniedzēji

149apstrīdot Latvijas Republikas dalību Eiropas Savienībā.

150Būtiski esot tas, ka laikā, kad

151Latvijas Republika iestājās Eiropas Savienībā, LK jau bija

152sagatavots un nodots dalībvalstīm apspriešanai. Līdz ar to arī LL

153apstiprināšanas tiesiskuma izvērtēšanu ietekmējot fakts, ka LK

154Saeima bija ratificējusi un ratifikācijas likuma tiesiskums nav

155ticis apstrīdēts. Faktiski Pieteikuma iesniedzēju iespējamais

156tiesību aizskārums varētu būt radies 2005. gadā ar LK

157ratifikāciju.

158Vērtējot LL apstiprināšanu,

159maldīgi esot vērtēt apstrīdētā akta pieņemšanu tikai un vienīgi

160kontekstā ar to darbu, kādu veicis likumdevējs, un nemaz nevērtēt

161Ministru kabineta un ministriju veikto darbu.

162Saeimas pārstāvis norādīja, ka

163suverenitātes samazinājumu Pieteikuma iesniedzēji pamatojot ar

164izmaiņām tiesībās uz izstāšanos no ES, kā arī ar būtiskām

165izmaiņām nosacījumos par dalību Eiropas Savienībā. Mūsdienās

166izpratne par suverenitāti esot būtiski mainījusies, un tās

167sākotnējā izpratne "šodien vairs neiztur kritiku". Būtisku

168parametru suverenitātes definīcijā esot ieviesusi dalība Eiropas

169Savienībā, kā arī modernajā pasaulē valdošās starptautiskās

170tiesiskās attiecības. Kamēr dalībvalstis saglabājot tiesības

171pārtraukt šo ierobežoto neatkarību, izstājoties no ES, to

172suverenitāte nezūdot. Tātad "suverenitāte" mūsdienās faktiski

173ietverot arī jēdzienu "pēdējā vārda tiesības". LLES

paredz tiesības, kas kalpo par demokrātiskas

1iekārtas pastāvēšanas garantu un ir vērstas uz valsts iekārtas

2leģitimitātes nodrošināšanu. Taču šīs tiesības nav absolūtas, jo

3Satversmes 101. pants ietver nosacījumu "likumā paredzētā

4veidā". Līdz ar to Satversme noteic, ka šo tiesību izmantošanas

5veids nosakāms ar likumu (sk. Satversmes tiesas

62000. gada 30. augusta sprieduma lietā

7Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 1. punktu).

813. Satversmes

9101. panta saturs noskaidrojams ciešā sasaistē ar Satversmes

1089. pantu, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka

11pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

12saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Interpretējot Satversmi un

13Latvijas starptautiskās saistības, jāmeklē tāds risinājums, kas

14nodrošinātu to harmoniju (sk. Satversmes tiesas

152005. gada 13. maija sprieduma lietā

16Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas

175. punktu). Līdz ar to starptautiskās tiesības un

18to piemērošanas prakse var kalpot par līdzekli Satversmē noteikto

19tiesību normu un principu satura noskaidrošanai.

2013.1. ANO

21Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām

2225. panta "a" punkts noteic, ka "katram pilsonim,

23neraugoties ne uz kādām [pakta] 2. pantā minētajām

24atšķirībām un bez nepamatotiem ierobežojumiem, jābūt tiesībām un

25iespējai [..] piedalīties valsts lietu kārtošanā gan tieši, gan

26ar brīvi izraudzītu pārstāvju starpniecību".

27ANO Cilvēktiesību komiteja

2825. Vispārējā komentārā ir norādījusi, ka "veids, kādā

29individuāli pilsoņi var realizēt 25. pantā paredzētās

30tiesības uz līdzdalību valsts darbā, ir jāparedz konstitūcijā un

31citos likumos" [General Comment No. 25: The right to

32participate in public affairs, voting rights and the right of

33equal access to public service (Art. 25): 12/07/96.

34CCPR/C/21/Rev.1/Add. 7, para 5]. Minimālais standarts, ko

35nosaka 25. panta "a" punkts, ir tāds, ka valsts varai

36jābalstās uz tautas suverenitātes principu. Proti, valdība ir

37atbildīga tautas priekšā, un tauta kontrolē valdību. Veids, kādā

38šīs tiesības īstenot tautas suverenitāti tiek strukturētas, ir

39atkarīgs no attiecīgās valsts politiskās sistēmas. Pakts nenosaka

40konkrētu demokrātijas modeli, un valstīm šai ziņā ir atstāta

41plaša rīcības brīvība (sk.: M. Nowak, UN Covenant

42on Civil and Political Rights. CCPR Commentary, Kehl and

43Arlington, VA: N.P.Engel, 1993, p. 441, 453). Šādu pieeju

44apstiprina arī ANO Cilvēktiesību komitejas prakse

45(sk.: Communication No. 205/1986:Canada. 03/12/91.

46CCPR/C/43/D/205/1986, para 6).

47Tautas nobalsošanas institūts

48acīmredzami atbilst mūsdienu izpratnei par valsts lietu kārtošanu

49"tiešā veidā". ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un

50politiskajām tiesībām 25. panta "a" punktā ietvertās

51tiesības ir saistītas ar 1. pantā ietvertajām pašnoteikšanās

52tiesībām, taču atšķiras no tām. Saskaņā ar 1. pantu tauta

53brīvi nosaka savu politisko statusu un izvēlas konstitūcijas vai

54pārvaldes formu. Savukārt 25. pants paredz atsevišķas

55personas tiesības piedalīties tajos procesos, kas nodrošina

56"valsts lietu kārtošanu" [sk.: General Comment No.25: The

57right to participate in public affairs, voting rights and the

58right of equal access to public service (Art. 25): 12/07/96.

59CCPR/C/21/Rev.1/Add.7 para 2]. Varas izkārtojumu un veidu,

60kādā pilsoņi īsteno savas tiesības piedalīties "valsts lietu

61kārtošanā", nosaka Satversme un likumi.

6213.2. Saeimas atbildes

63rakstā ir atzīts, ka Satversmes 101. panta pirmā daļa ietver

64sevī plašu jautājumu loku un no visiem šiem jautājumiem tikai

65viens attiecas uz pilsoņu līdzdalību tautas nobalsošanā.

66Satversmes 101. pants nenosaka nedz gadījumus, kad rīkojama

67tautas nobalsošana, nedz arī personas, kas ir tiesīgas

68piedalīties tautas nobalsošanā. Šos gadījumus nosaka citas

69Satversmes normas, piemēram, 48., 68., 72., 73., 77. un

(sk. lietas materiālu

11. sēj. 58. lpp.). Arī Tiesībsargs ir atzinis,

2ka tiesības piedalīties tautas nobalsošanā ir tikai vienas no

3tiesībām, kas izriet no Satversmes 101. panta pirmās daļas

4(sk. lietas materiālu

52. sēj. 45. lpp.).

6Satversmes tiesa atzīst, ka,

7Satversmes 101. panta pirmās daļas vārdi "piedalīties valsts

8darbā" ir saprotami arī kā tiesības piedalīties tautas

9nobalsošanā. Nav pamata uzskatīt, ka Satversmes 101. panta

10pirmā daļa būtu interpretējama tādējādi, ka tā attiektos tikai uz

11tiesībām piedalīties jau notiekošos procesos, proti, būtu

12piemērojama tikai tādos gadījumos, kad iespējamais cilvēktiesību

13pārkāpums varētu būt radies jau notiekošas tautas nobalsošanas

14laikā. Satversmes 101. panta izstrādāšanas materiāli

15neliecina, ka likumdevējs būtu vēlējies ar šo normu aptvert tikai

16privātpersonu tiesības uz līdzdalību jau notiekošās darbībās (sk.

17lietas materiālu 1. sēj. 74. - 146. lpp.). M.

18Mits, ņemot vērā Satversmes 101. panta izstrādāšanas

19materiālus un starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos norādīto,

20pamatoti vērsa tiesas uzmanību uz to, ka līdzdalība valsts

21darbībā var izpausties tiešā vai netiešā veidā un ar minēto

22Satversmes normu tiek aptvertas abas šīs līdzdalības formas

23(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 4. marta sēdes

24stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 118. un 119.

25lpp.).

2613.3. Satversmes

27101. panta pirmā daļa ir piemērojama arī tiesībām prasīt

28tautas nobalsošanu, ja tā expressis verbis paredzēta Satversmē

29vai likumā un prasība attiecas uz konstitucionāli garantētajiem

30tautas nobalsošanas gadījumiem. Privātpersona, pamatojoties uz

31Satversmes 101. pantu, var prasīt konstitucionāli paredzētas

32tautas nobalsošanas procedūras piemērošanu vai arī lūgt izvērtēt,

33vai konkrēta likuma pieņemšana nav pretrunā ar konstitucionāli

34noteiktajām līdzdalības tiesībām. Taču referendums (tautas

35nobalsošana) nevar notikt, ja konstitūcija vai normatīvais akts

36sasaistē ar konstitūciju neparedz tā rīkošanu. Tas attiecas,

37piemēram, uz gadījumiem, kad attiecīgā jautājuma izlemšana ir

38parlamenta ekskluzīvā kompetencē [sk.: Code of Good

39Practice on Referendums, adopted by the Council for Democratic

40Elections at its 19th meeting, Venice, 16 December 2006, and the

41European Commission for Democracy through Law (Venice Commission)

42at its 70th plenary session, Venice, 16 - 17 March 2007, Study

43No. 371/2006, CDL-AD (2007)008, Strasbourg, 19 March 2007,

44p.11]. Tādējādi privātpersonas nevar prasīt normatīvajos

45aktos neregulētas, bet sev vēlamas līdzdalības procedūras

46radīšanu (sk. M. Paparinska atzinumu lietas materiālu

473. sēj. 44. lpp.).

48Konkrētajā lietā Pieteikuma

49iesniedzēji ir norādījuši uz divām Satversmes normām, kas paredz

50pilntiesīgo Latvijas Republikas pilsoņu tiesības piedalīties

51tautas nobalsošanā. Līdz ar to nav šaubu, ka prasījums ir

52balstīts uz normām, kas paredz atsevišķu jautājumu nodošanu

53tautas nobalsošanai, un Pieteikuma iesniedzēji neprasa Satversmi

54papildināt ar jaunām normām vai arī atcelt kādas spēkā esošas

55Satversmes normas.

56Lai izvērtētu, vai Pieteikuma

57iesniedzēju pamattiesības, ņemot vērā LL apstiprināšanas kārtību,

58ir pārkāptas, jākonstatē, vai šādas tiesības Pieteikuma

59iesniedzējiem vispār ir atbilstoši Satversmes 101. pantam

60kopsakarā ar Satversmes 2. pantu. Ja Satversmes tiesa

61konstatēs, ka minētajā veidā Pieteikuma iesniedzēju tiesības nav

62pārkāptas, tad jāizvērtē, vai tiesību pārkāpums varētu būt radies

63interpretējot kopsakarā Satversmes 101. pantu ar Satversmes

6468. panta ceturto daļu.

65Pieteikuma iesniedzējiem ir

66tiesības lūgt Satversmes tiesu pārbaudīt, vai Saeima, pieņemot

67apstrīdēto aktu, pamatoti to nenodeva Satversmes

6877. panta vai 68. panta ceturtajā daļā noteiktajai

69tautas nobalsošanai.

70III

7114. Satversmes