101. pants
paredz tiesības, kas kalpo par demokrātiskas

iekārtas pastāvēšanas garantu un ir vērstas uz valsts iekārtas

leģitimitātes nodrošināšanu. Taču šīs tiesības nav absolūtas, jo

Satversmes 101. pants ietver nosacījumu "likumā paredzētā

veidā". Līdz ar to Satversme noteic, ka šo tiesību izmantošanas

veids nosakāms ar likumu (sk. Satversmes tiesas

2000. gada 30. augusta sprieduma lietā

Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 1. punktu).

13. Satversmes

101. panta saturs noskaidrojams ciešā sasaistē ar Satversmes

89. pantu, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka

pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Interpretējot Satversmi un

Latvijas starptautiskās saistības, jāmeklē tāds risinājums, kas

nodrošinātu to harmoniju (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 13. maija sprieduma lietā

Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas

5. punktu). Līdz ar to starptautiskās tiesības un

to piemērošanas prakse var kalpot par līdzekli Satversmē noteikto

tiesību normu un principu satura noskaidrošanai.

13.1. ANO

Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām

25. panta "a" punkts noteic, ka "katram pilsonim,

neraugoties ne uz kādām [pakta] 2. pantā minētajām

atšķirībām un bez nepamatotiem ierobežojumiem, jābūt tiesībām un

iespējai [..] piedalīties valsts lietu kārtošanā gan tieši, gan

ar brīvi izraudzītu pārstāvju starpniecību".

ANO Cilvēktiesību komiteja

25. Vispārējā komentārā ir norādījusi, ka "veids, kādā

individuāli pilsoņi var realizēt 25. pantā paredzētās

tiesības uz līdzdalību valsts darbā, ir jāparedz konstitūcijā un

citos likumos" [General Comment No. 25: The right to

participate in public affairs, voting rights and the right of

equal access to public service (Art. 25): 12/07/96.

CCPR/C/21/Rev.1/Add. 7, para 5]. Minimālais standarts, ko

nosaka 25. panta "a" punkts, ir tāds, ka valsts varai

jābalstās uz tautas suverenitātes principu. Proti, valdība ir

atbildīga tautas priekšā, un tauta kontrolē valdību. Veids, kādā

šīs tiesības īstenot tautas suverenitāti tiek strukturētas, ir

atkarīgs no attiecīgās valsts politiskās sistēmas. Pakts nenosaka

konkrētu demokrātijas modeli, un valstīm šai ziņā ir atstāta

plaša rīcības brīvība (sk.: M. Nowak, UN Covenant

on Civil and Political Rights. CCPR Commentary, Kehl and

Arlington, VA: N.P.Engel, 1993, p. 441, 453). Šādu pieeju

apstiprina arī ANO Cilvēktiesību komitejas prakse

(sk.: Communication No. 205/1986:Canada. 03/12/91.

CCPR/C/43/D/205/1986, para 6).

Tautas nobalsošanas institūts

acīmredzami atbilst mūsdienu izpratnei par valsts lietu kārtošanu

"tiešā veidā". ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un

politiskajām tiesībām 25. panta "a" punktā ietvertās

tiesības ir saistītas ar 1. pantā ietvertajām pašnoteikšanās

tiesībām, taču atšķiras no tām. Saskaņā ar 1. pantu tauta

brīvi nosaka savu politisko statusu un izvēlas konstitūcijas vai

pārvaldes formu. Savukārt 25. pants paredz atsevišķas

personas tiesības piedalīties tajos procesos, kas nodrošina

"valsts lietu kārtošanu" [sk.: General Comment No.25: The

right to participate in public affairs, voting rights and the

right of equal access to public service (Art. 25): 12/07/96.

CCPR/C/21/Rev.1/Add.7 para 2]. Varas izkārtojumu un veidu,

kādā pilsoņi īsteno savas tiesības piedalīties "valsts lietu

kārtošanā", nosaka Satversme un likumi.

13.2. Saeimas atbildes

rakstā ir atzīts, ka Satversmes 101. panta pirmā daļa ietver

sevī plašu jautājumu loku un no visiem šiem jautājumiem tikai

viens attiecas uz pilsoņu līdzdalību tautas nobalsošanā.

Satversmes 101. pants nenosaka nedz gadījumus, kad rīkojama

tautas nobalsošana, nedz arī personas, kas ir tiesīgas

piedalīties tautas nobalsošanā. Šos gadījumus nosaka citas

Satversmes normas, piemēram, 48., 68., 72., 73., 77. un