101. pantsparedz tiesības, kas kalpo par demokrātiskas

paredz tiesības, kas kalpo par demokrātiskas

1iekārtas pastāvēšanas garantu un ir vērstas uz valsts iekārtas

2leģitimitātes nodrošināšanu. Taču šīs tiesības nav absolūtas, jo

3Satversmes 101. pants ietver nosacījumu "likumā paredzētā

4veidā". Līdz ar to Satversme noteic, ka šo tiesību izmantošanas

5veids nosakāms ar likumu (sk. Satversmes tiesas

62000. gada 30. augusta sprieduma lietā

7Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 1. punktu).

813. Satversmes

9101. panta saturs noskaidrojams ciešā sasaistē ar Satversmes

1089. pantu, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka

11pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

12saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Interpretējot Satversmi un

13Latvijas starptautiskās saistības, jāmeklē tāds risinājums, kas

14nodrošinātu to harmoniju (sk. Satversmes tiesas

152005. gada 13. maija sprieduma lietā

16Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas

175. punktu). Līdz ar to starptautiskās tiesības un

18to piemērošanas prakse var kalpot par līdzekli Satversmē noteikto

19tiesību normu un principu satura noskaidrošanai.

2013.1. ANO

21Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām

2225. panta "a" punkts noteic, ka "katram pilsonim,

23neraugoties ne uz kādām [pakta] 2. pantā minētajām

24atšķirībām un bez nepamatotiem ierobežojumiem, jābūt tiesībām un

25iespējai [..] piedalīties valsts lietu kārtošanā gan tieši, gan

26ar brīvi izraudzītu pārstāvju starpniecību".

27ANO Cilvēktiesību komiteja

2825. Vispārējā komentārā ir norādījusi, ka "veids, kādā

29individuāli pilsoņi var realizēt 25. pantā paredzētās

30tiesības uz līdzdalību valsts darbā, ir jāparedz konstitūcijā un

31citos likumos" [General Comment No. 25: The right to

32participate in public affairs, voting rights and the right of

33equal access to public service (Art. 25): 12/07/96.

34CCPR/C/21/Rev.1/Add. 7, para 5]. Minimālais standarts, ko

35nosaka 25. panta "a" punkts, ir tāds, ka valsts varai

36jābalstās uz tautas suverenitātes principu. Proti, valdība ir

37atbildīga tautas priekšā, un tauta kontrolē valdību. Veids, kādā

38šīs tiesības īstenot tautas suverenitāti tiek strukturētas, ir

39atkarīgs no attiecīgās valsts politiskās sistēmas. Pakts nenosaka

40konkrētu demokrātijas modeli, un valstīm šai ziņā ir atstāta

41plaša rīcības brīvība (sk.: M. Nowak, UN Covenant

42on Civil and Political Rights. CCPR Commentary, Kehl and

43Arlington, VA: N.P.Engel, 1993, p. 441, 453). Šādu pieeju

44apstiprina arī ANO Cilvēktiesību komitejas prakse

45(sk.: Communication No. 205/1986:Canada. 03/12/91.

46CCPR/C/43/D/205/1986, para 6).

47Tautas nobalsošanas institūts

48acīmredzami atbilst mūsdienu izpratnei par valsts lietu kārtošanu

49"tiešā veidā". ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un

50politiskajām tiesībām 25. panta "a" punktā ietvertās

51tiesības ir saistītas ar 1. pantā ietvertajām pašnoteikšanās

52tiesībām, taču atšķiras no tām. Saskaņā ar 1. pantu tauta

53brīvi nosaka savu politisko statusu un izvēlas konstitūcijas vai

54pārvaldes formu. Savukārt 25. pants paredz atsevišķas

55personas tiesības piedalīties tajos procesos, kas nodrošina

56"valsts lietu kārtošanu" [sk.: General Comment No.25: The

57right to participate in public affairs, voting rights and the

58right of equal access to public service (Art. 25): 12/07/96.

59CCPR/C/21/Rev.1/Add.7 para 2]. Varas izkārtojumu un veidu,

60kādā pilsoņi īsteno savas tiesības piedalīties "valsts lietu

61kārtošanā", nosaka Satversme un likumi.

6213.2. Saeimas atbildes

63rakstā ir atzīts, ka Satversmes 101. panta pirmā daļa ietver

64sevī plašu jautājumu loku un no visiem šiem jautājumiem tikai

65viens attiecas uz pilsoņu līdzdalību tautas nobalsošanā.

66Satversmes 101. pants nenosaka nedz gadījumus, kad rīkojama

67tautas nobalsošana, nedz arī personas, kas ir tiesīgas

68piedalīties tautas nobalsošanā. Šos gadījumus nosaka citas

69Satversmes normas, piemēram, 48., 68., 72., 73., 77. un