80. pants
paredzot pilsonim tiesības piedalīties šādā tautas

nobalsošanā. Satversmes 73. pants nosakot gadījumus, kad

tautas nobalsošanu nedrīkst rīkot, savukārt 68. pants -

gadījumus, kad un nosacījumus, ar kādiem ir jārīko tautas

nobalsošana jautājumos, kas attiecas uz dalību Eiropas Savienībā.

Tātad nevarot uzskatīt, ka Satversmes 101. pants izvirza

patstāvīgas prasības attiecībā uz to, kuros gadījumos rīkojama

tautas nobalsošana kādā no jautājumiem. Atbilde uz jautājumu, vai

tautas nobalsošana bija jārīko, izrietot no Satversmes

68. panta ceturtās daļas interpretācijas un attiecīgo

priekšnosacījumu esamības vai neesamības.

Lai secinātu, ka apstrīdētais akts

atbilst Satversmes 101. panta pirmajai daļai, esot

nepieciešams konstatēt, ka šis likums pieņemts, nepārkāpjot

Satversmes 68. panta ceturtās daļas prasības. No minētās

normas gramatiskās konstrukcijas nepārprotami izrietot

secinājums, ka tādā gadījumā, ja vismaz puse Saeimas locekļu nav

pieprasījuši tautas nobalsošanu par izmaiņām nosacījumos

attiecībā uz dalību Eiropas Savienībā, tautas nobalsošana nav

rīkojama.

Saeima uzsver: ja

konstitucionālais likumdevējs būtu gribējis paredzēt obligātu

tautas nobalsošanu gadījumā, kad ar kādu līgumu tiek ieviestas

būtiskas izmaiņas nosacījumos par dalību Eiropas Savienībā, tad

Satversmes 68. panta ceturtā daļa būtu attiecīgi formulēta,

nesaistot tautas nobalsošanas rīkošanu ar 50 deputātu gribu

(parakstiem). Tāpat Saeima atzīmē, ka Satversmes 68. panta

ceturtā daļa tiesības ierosināt tautas nobalsošanu piešķir nevis

Saeimai kā valsts varas orgānam, bet gan noteiktam Saeimas

deputātu skaitam kā tautas priekšstāvju grupai. Tātad deputāti kā

tautas priekšstāvji šīs tiesības varot īstenot pēc sava ieskata,

ja vien uzskata to par nepieciešamu un atbilstošu Latvijas tautas

interesēm. Tādējādi varot secināt, ka tikai 50 Saeimas deputātu

kompetencē esot izšķiršanās par to, vai faktiskie un tiesiskie

apstākļi atzīstami par tādām būtiskām izmaiņām nosacījumos

attiecībā uz Latvijas dalību Eiropas Savienībā, kuras ļautu

Saeimai lemt par tautas nobalsošanas rīkošanu.

Turklāt Saeima norāda, ka

atsevišķu noteikumu maiņa attiecībā uz dalību Eiropas Savienībā

nav uzskatāma par būtiskām izmaiņām. ES kompetences paplašināšana

kādā jautājumā neesot "būtiskas izmaiņas dalības nosacījumos".

Šis jautājums esot izlemjams, pamatojoties uz politiskās

lietderības apsvērumiem. Tautas nobalsošana, kas paredzēta

Satversmes 68. panta ceturtajā daļā, Saeimai esot jārīko

vienīgi tad, ja tiek saņemts 50 deputātu parakstīts lēmuma

projekts. Kamēr šāds projekts nav saņemts, Saeima kā valsts varas

orgāns neesot tiesīga ar balsu vairākumu pieņemt lēmumu par

tautas nobalsošanas rīkošanu sakarā ar būtiskām izmaiņām

nosacījumos par dalību Eiropas Savienībā.

Iesniegtajās atbildēs Saeima

informē, ka Latvijas dalība Eiropas Savienībā, kā arī izmaiņas

šīs dalības nosacījumos vai ES institucionālajā uzbūvē vai

kompetencē īstenojas uz starptautisko tiesību instrumentu -

starptautisko līgumu pamata un šos līgumus slēdz ES dalībvalstis.

Līdz ar to attiecīgais jautājums esot aplūkojams Satversmes

68. panta kontekstā.

Satversmes 68. pants pēc

2003. gada 8. maija grozījumiem paredzot divas

procedūras, kādās Saeima apstiprina starptautiskos līgumus.

Saskaņā ar Satversmes 68. panta pirmo daļu, kā arī ņemot

vērā Satversmes 23. un 24. pantu, starptautiskos

līgumus, kas nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus,

Saeima apstiprinot sēdē, ja tajā piedalās vismaz puse Saeimas

locekļu, ar klātesošo deputātu absolūto balsu vairākumu. Savukārt

gadījumos, kad starptautiskais līgums, kas nokārto likumdošanas

ceļā izšķiramus jautājumus, nolūkā stiprināt demokrātiju paredz

arī daļēju Latvijas valsts institūciju kompetences deleģēšanu

starptautiskām institūcijām, esot piemērojama Satversmes

68. panta otrā daļa. Proti, šādi starptautiskie līgumi

apstiprināmi sēdē, kurā piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas

locekļu, un to apstiprināšanai nepieciešams divu trešdaļu

klātesošo deputātu balsu vairākums.

Papildus abām Satversmes

68. pantā ietvertajām procedūrām varot būt arī tādi

gadījumi, kad piemērojama Satversmes 77. pantā noteiktā

procedūra, proti, ja no starptautisko līgumu apstiprināšanas

izrietētu obligāta grozījumu izdarīšana Satversmes 1., 2., 3.,

4., 6. vai 77. pantā. Šādi grozījumi saskaņā ar Satversmes

77. pantu stātos spēkā tikai tad, ja būtu apstiprināti

tautas nobalsošanā un par tiem būtu balsojusi vismaz puse no

visiem balsstiesīgajiem.

Ikviens starptautisks līgums, kas

nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus, pirms tā

apstiprināšanas Saeimā tiekot izvērtēts, lai noskaidrotu, kādā

procedūrā tas apstiprināms, lai nodrošinātu to, ka šajā līgumā

paredzētās starptautiskās saistības Latvija uzņemas Satversmē

noteiktajā kārtībā. Vadošā valsts pārvaldes iestāde ārlietu

nozarē esot Ārlietu ministrija, un saskaņā ar normatīvajiem

aktiem tā iesniedzot atzinumus par starptautisko līgumu

tiesiskumu, lai Ministru kabinets varētu lemt par to iesniegšanu

Saeimai.

Taču līdztekus tam arī Saeima pati

pēc tam, kad saņēmusi likumprojektu par kāda starptautiska līguma

apstiprināšanu, izvērtējot, kādā procedūrā tas būtu apstiprināms.

Tāpat Saeima vērtējot arī noslēgtā starptautiskā līguma

lietderību un atbilstību Latvijas valsts interesēm. Šādas Saeimas

tiesības paredzot Satversmes 68. pants.

Saeima uzsver, ka Satversmes

68. panta pirmajā un otrajā daļā, kā arī 77. pantā

paredzētās procedūras esot automātiskas. Proti, ja tiekot

konstatēti šajās normās paredzēti noteiktu procedūru piemērošanas

priekšnoteikumi, konkrētie jautājumi izlemjami tikai šajos

Satversmes pantos paredzētajā kārtībā. Tāpat visos šādos

gadījumos esot obligāti jāpārbauda, kādā kārtībā attiecīgais

jautājums izlemjams. Savukārt Satversmes 68. panta ceturtā

daļa paredzot fakultatīvu procedūru, proti, šīs procedūras

izmantošana esot atkarīga no tā, vai Satversmes 68. panta

ceturtajā daļā paredzētais subjekts pieprasa tās piemērošanu.

Izvērtēt jautājumu par to, vai LL

paredz "būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas

Savienībā", Saeimai būtu bijis pienākums tādā gadījumā, ja tiktu

saņemts vismaz puses Saeimas locekļu pieprasījums par Satversmes

68. panta ceturtajā daļā paredzētās tautas nobalsošanas

rīkošanu. To paredzot likuma "Par tautas nobalsošanu un likumu

ierosināšanu" 11. panta ceturtā daļa, proti, "tautas

nobalsošanu par būtiskām izmaiņām nosacījumos par Latvijas dalību

Eiropas Savienībā Saeima ierosina, ja to pieprasa vismaz puse

Saeimas locekļu". Šādā gadījumā Saeimai vajadzētu pārliecināties

ne vien par to, ka vismaz puse Saeimas locekļu pieprasa tautas

nobalsošanas rīkošanu, bet arī par to, ka apspriežamais

starptautiskais līgums patiešām paredz būtiskas izmaiņas

nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā.

Tāpat tiekot atzīts, ka atbilstoši

Satversmes 68. panta ceturtās daļas redakcijai "būtisku

izmaiņu nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā"

konstatēšana drīzāk ir politiskās lietderības jautājums. Taču

neesot noliedzams arī tas, ka šim jēdzienam ir noteikts

juridiskais saturs, kas ietekmējot Satversmes 68. panta

ceturtās daļas piemērošanu.

Saeima arī izsaka šaubas par to,

vai Pieteikuma iesniedzējiem šobrīd radies reāls Satversmē

noteikto pamattiesību aizskārums. Pirmkārt, LL starptautisko

tiesību izpratnē neesot stājies spēkā un šobrīd attiecībā uz

Pieteikuma iesniedzējiem nevarot radīt nekādas tiesiskas sekas.

Otrkārt, pat tādā gadījumā, ja LL būtu stājies spēkā, no

Satversmes 68. panta ceturtās daļas, tāpat kā no Satversmes

72. panta, neizrietot automātiskas subjektīvas publiskas

tiesības piedalīties tautas nobalsošanā. Abu minēto normu

juridiskā konstrukcija balstoties uz to, ka procedūras uzsākšanas

kritērijs attiecīgi ir vienas vai vairāku amatpersonu

pieprasījums, bez kura subjektīvas publiskas tiesības nerodas.

Tāpēc Saeima arī lūdz izvērtēt, vai ir lietderīgi turpināt

tiesvedību šajā lietā.

Vērtējot Pieteikuma iesniedzēju

norādīto, Saeimas pārstāvis atzīst, ka lielākā daļa no mutvārdu

paskaidrojumos izteiktajiem argumentiem attiecoties ne tik daudz

uz LL trūkumiem vai iespējamiem tiesību ierobežojumiem, bet gan

uz ES struktūru un Eiropas Kopienas pilnvarām, kādas tās tika

radītas jau 1957. gadā. Būtībā Pieteikuma iesniedzēji

apstrīdot Latvijas Republikas dalību Eiropas Savienībā.

Būtiski esot tas, ka laikā, kad

Latvijas Republika iestājās Eiropas Savienībā, LK jau bija

sagatavots un nodots dalībvalstīm apspriešanai. Līdz ar to arī LL

apstiprināšanas tiesiskuma izvērtēšanu ietekmējot fakts, ka LK

Saeima bija ratificējusi un ratifikācijas likuma tiesiskums nav

ticis apstrīdēts. Faktiski Pieteikuma iesniedzēju iespējamais

tiesību aizskārums varētu būt radies 2005. gadā ar LK

ratifikāciju.

Vērtējot LL apstiprināšanu,

maldīgi esot vērtēt apstrīdētā akta pieņemšanu tikai un vienīgi

kontekstā ar to darbu, kādu veicis likumdevējs, un nemaz nevērtēt

Ministru kabineta un ministriju veikto darbu.

Saeimas pārstāvis norādīja, ka

suverenitātes samazinājumu Pieteikuma iesniedzēji pamatojot ar

izmaiņām tiesībās uz izstāšanos no ES, kā arī ar būtiskām

izmaiņām nosacījumos par dalību Eiropas Savienībā. Mūsdienās

izpratne par suverenitāti esot būtiski mainījusies, un tās

sākotnējā izpratne "šodien vairs neiztur kritiku". Būtisku

parametru suverenitātes definīcijā esot ieviesusi dalība Eiropas

Savienībā, kā arī modernajā pasaulē valdošās starptautiskās

tiesiskās attiecības. Kamēr dalībvalstis saglabājot tiesības

pārtraukt šo ierobežoto neatkarību, izstājoties no ES, to

suverenitāte nezūdot. Tātad "suverenitāte" mūsdienās faktiski

ietverot arī jēdzienu "pēdējā vārda tiesības". LLES