11. pants

Satversmes 105. panta ceturtais teikums noteic, ka

īpašuma piespiedu atsavināšana pieļaujama tikai uz atsevišķa

likuma pamata.

Kā Satversmes tiesa jau iepriekš

ir norādījusi, mērķis, kam kalpo Satversmes 105. panta noteikums

par īpašuma piespiedu atsavināšanu uz atsevišķa likuma pamata, ir

aizsargāt personas pamattiesības no iespējamas valsts pārvaldes

iestāžu patvaļas. Vārds "atsevišķs" šajā gadījumā interpretējams

ne vien formāli gramatiski, bet visupirms tieši pēc būtības.

Pieņemot šādu atsevišķu likumu, likumdevējam īpaša uzmanība ir

jāpievērš visiem lietas apstākļiem, jānoskaidro, vai īpašuma

atsavināšana patiešām notiek izņēmuma gadījumā un kalpo valsts

vai sabiedriskajām vajadzībām, kā arī jāpārliecinās, vai šī

atsavināšana notiek pret taisnīgu atlīdzību (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103

22.2. punktu).

11.1. Atbilstoši likuma "Par nekustamā īpašuma

piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" 3.

pantam atsevišķs likums par nekustamā īpašuma piespiedu

atsavināšanu tiek pieņemts tad, ja valsts vai pašvaldība

attiecīgo nekustamo īpašumu nevar iegūt, vienojoties ar

īpašnieku. Šādā gadījumā priekšlikumu par šā īpašuma atsavināšanu

iesniedz valdība uz attiecīgās valsts pārvaldes vai pašvaldības

institūcijas ierosinājuma pamata.

Tā kā ar Pieteikuma iesniedzējiem

nav panākta vienošanās par nekustamā īpašuma atsavināšanu,

Ministru kabinets 2008. gada 18. aprīlī nosūtījis Saeimai

izskatīšanai Finanšu ministrijas sagatavoto likumprojektu par

zemes īpašuma "Robežnieki" 6,15 hektāru platībā atsavināšanu

Terehovas robežkontroles punkta vajadzībām (sk. lietas

materiālu 1. sējuma 47. lpp.).

11.2. Satversmes tiesa nevar piekrist Pieteikuma

iesniedzēju viedoklim, ka Saeimas Juridiskās komisijas 2008. gada

29. maija balsojums par aicinājumu likumprojektu izskatīt

steidzamības kārtā neatbilstot Saeimas kārtības ruļļa prasībām,

jo attiecīgais priekšlikums neesot pieņemts ar klātesošo

Juridiskās komisijas locekļu absolūtu balsu vairākumu. Lietas

materiāliem pievienots Juridiskās komisijas sēdes audioieraksts,

kas pilnīgāk atspoguļo sēdes protokolā norādīto un apliecina, ka

"par" likumprojekta steidzamību nobalsojuši pieci no sēdē

klātesošajiem deputātiem, savukārt pārējie trīs deputāti

atturējušies (sk. lietas materiālu 3. sējumu). Arī Saeima

par likumprojekta steidzamību nobalsojusi atbilstoši Satversmei

un Saeimas kārtības ruļļa prasībām.

11.3. Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka

personas īpašuma tiesību aizsardzību garantē arī nekustamā

īpašuma piespiedu atsavināšanas process pats par sevi (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr.

2005-12-0103 22.3. punktu). Tāpat ECT atzinusi - kaut

arī Konvencijas Pirmā protokola 1. pantā nav tieši formulētas

procesuālās prasības, tiesai jāpārbauda, vai personai ir bijusi

iespēja panākt, lai atbildīgās iestādes pilnvērtīgi izvērtē tās

tiesību ierobežojumu (sk.: Jokela v. Finland, judgment of 21

May 2002, no. 28856/95, para. 45; Bruncrona v. Finland, judgment

of 16 November 2004, no. 41673/98, para. 69). Tieši īpašuma

tiesību ierobežošanas procedūras pārkāpumi bieži vien ir bijuši

par pamatu īpašuma tiesību aizskāruma konstatēšanai (sk.,

piemēram: Sporrong and Lönnroth v. Sweden, jugment of 23

September 1982, Series A, no. 52, para. 66-74; Pialopoulos and

Others v. Greece, judgment of 15 February 2001, no. 37095/97,

para. 59-62; Bruncrona v. Finland, judgment of 16 November 2004,

no. 41673/98, para. 69, 82-87).

Attiecībā uz īpašuma atņemšanu ECT

atzinusi, ka īpašuma atsavināšanas noteikumiem jābūt pietiekami

viegli pieejamiem, paredzamiem un precīziem. Turklāt valsts savu

lēmumu nevar pieņemt, neuzklausot pretējās puses viedokli

(sk.: Hentrich v. France, judgment of 22 September 1994,

Series A, no. 296-A, p.p. 19-20, para. 42).

Arī Eiropas Kopienu tiesas

atzinušas, ka personu tiesības tikt uzklausītām pirms tāda akta

pieņemšanas, kas tās skar, ir Eiropas Kopienas tiesību

pamatprincips. Šis princips jāievēro arī tad, ja uzklausīšanas

procedūra jeb kārtība nav noteikta (sk., piemēram: Court of

Justice judgment of 21 September 2000 in Case-C462/98 P

Mediocurso, [2000] ECR I-7183, para. 36; Court of First Instance

judgment of 9 July 2003 in Case T-102/00 Vlaams Fonds, [2003] ECR

II-2433, para. 59). Tiesu praksē attīstītais princips tikt

uzklausītam ir atspoguļots arī Eiropas Pamattiesību hartas

41. pantā kā tiesību uz labu pārvaldību sastāvdaļa (sk.

arī Eiropas Pamattiesību hartas skaidrojumus, Brisele, 2000,

pieejami: http://www.europarl.europa.eu/charter/pdf/04473_en.pdf,

pēdējo reizi aplūkots 16.10.2009.).

Latvijas tiesību sistēmā ir atzīts

procesuālā taisnīguma princips, kas ietver pienākumu lēmuma

pieņemšanas procesā uzklausīt tā dalībniekus. Loģiskais

pamatojums prasībai pēc uzklausīšanas ir tāds, ka uzklausīšanas

stadijā, vēl pirms lēmuma pieņemšanas, ir iespējams noskaidrot

visas domstarpības un atrast pareizāko risinājumu (sk.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamenta 2004. gada 7. septembra sprieduma lietā

Nr. SKA-120 9. un 10. punktu; sk. arī Craig P.P., Procedures

and administrative decisionmaking. Grām.: The procedure of

administrative acts. European Review of Public Law. London:

Esperia Publications Ltd., 1993, p. 56-57).

Arī Satversmes tiesa atzīst, ka

tiesībām tikt uzklausītam ir liela nozīme pilnvērtīgā tiesību

aizstāvībā un iesaistīto pušu interešu līdzsvarošanā. Ievērojot

to, ka likums par īpašuma piespiedu atsavināšanu tieši skar

individuāli noteiktu personu pamattiesības, Satversmes tiesa

konstatē, ka no Satversmes 105. panta ceturtajā teikumā ietvertās

atsevišķa likuma prasības izriet likumdevēja pienākums pirms

tiesību akta pieņemšanas uzklausīt personu, kuras īpašumu plānots

atsavināt.

Satversmes tiesa nevar piekrist

Saeimas apgalvojumam, ka Pieteikuma iesniedzējiem ir bijusi

iespēja paust savu viedokli. Lai Satversmē garantētās tiesības

varētu tikt efektīvi aizsargātas, Satversmes tiesai jāizvērtē to

patiesā īstenošana un jāraugās plašāk par prasību šķietamu

izpildi (salīdzinājumam sk. ECT spriedumu lietā Broniowski v.

Poland, judgment of 22 June 2004, no. 31443/96, para. 151).

Attiecīgi tiesības tikt uzklausītam nozīmē ne tikai formālu

iespēju izteikties. Tās saistāmas ar pienākumu izteiktos

iebildumus izvērtēt un iespēju robežās ņemt vērā vai arī noraidīt

ar pienācīgu pamatojumu.

Līdzīgi Latvijas Republikas

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments

norādījis, ka arī pamatojuma princips ir viens no būtiskākajiem

procesuālā taisnīguma nodrošināšanas līdzekļiem (sk.

2004. gada 7. septembra sprieduma lietā Nr. SKA-120 11.

punktu). Apstāklis, ka lēmums par īpašuma piespiedu

atsavināšanu tiek pieņemts ar likumu, neatbrīvo no pienākuma

veikt tā izvērtējumu un sniegt pamatojumu. Satversmes tiesa

atzīst, ka pamatojumam nav jābūt ietvertam likuma tekstā, tomēr

no likumprojekta izstrādes materiāliem Satversmes tiesai jāgūst

apstiprinājums tam, ka privātpersonas izteiktie iebildumi ir

izvērtēti un to neievērošanai ir saprātīgs pamatojums.

No lietas materiāliem nav

iespējams izdarīt secinājumu, ka A.Līpača iesniegtie iebildumi

Saeimas komisijām būtu izvērtēti (sk. lietas materiālu 1.

sējuma 139.-141. lpp.). Saeima kā noteicošo kritēriju

likumprojekta virzīšanai uz balsojumu norāda par likumprojekta

sagatavošanu atbildīgās ministrijas viedokli. Finanšu ministrijas

viedoklis esot bijis pietiekami skaidrs un pamatots, lai Saeima

to atbalstītu tādā redakcijā, kādā tas iesniegts (sk. lietas

materiālu 1. sējuma 119.-120. lpp.).

Satversmes tiesa jau iepriekš ir

norādījusi, ka citu valsts institūciju, piemēram, par nozari

atbildīgās ministrijas, veiktais izvērtējums neatbrīvo Saeimu no

pienākuma pašai izvērtēt attiecīgo jautājumu (sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 7. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-35-01 20.

punktu).

No lietas materiāliem secināms, ka

Saeimai nebija iespējams iepazīties ar Terehovas robežkontroles

punkta modernizācijas būvniecības projektu, jo tā izstrādi bija

plānots pabeigt tikai 2008. gada 31. jūlijā. Savukārt likums tika

pieņemts 2008. gada 5. jūnijā. Tāpat no lietas materiāliem nevar

secināt, vai ir vērtēti A.Līpača iebildumi par atsavināmā

nekustamā īpašuma platību, jo nepieciešamība atsavināt visu

nekustamo īpašumu Juridiskās komisijas sēdē tika balstīta vienīgi

uz Finanšu ministrijas pārstāvja mutisku apgalvojumu (sk.

lietas materiālu 1. sējuma 139.-141. lpp. ).

Līdz ar to likums par nekustamā

īpašuma "Robežnieki" piespiedu atsavināšanu ir pieņemts bez

pienācīga informācijas izvērtējuma un neatbilst prasībām, kādas

atsevišķam likumam izvirzītas Satversmes 105. panta ceturtajā

teikumā.