2. pants

Sabiedrība ar ierobežotu

atbildību "Ziemeļu - Rietumu Tranzīts" un Andris Līpacis

(turpmāk - Pieteikuma iesniedzēji) uzskata, ka apstrīdētā norma

aizskar viņiem Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

Satversme) 105. pantā noteiktās tiesības uz īpašumu.

Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka

nekustamais īpašums neesot atsavināts sabiedrības vajadzībām, jo

Terehovas robežkontroles punkta modernizēšanai un paplašināšanai

Pieteikuma iesniedzējiem piederošais zemes gabals neesot

nepieciešams. Nekustamais īpašums nevarot tikt izmantots, lai

samazinātu kravas autotransporta rindas izbraukšanas virzienā no

Latvijas uz Krieviju, jo atrodoties robežkontroles punkta pretējā

pusē, proti, tur, kur tiek organizēta kustība virzienā no

Krievijas uz Latviju. Arī informatīvajā ziņojumā "Par pasākumiem

situācijas normalizēšanai uz Latvijas - Krievijas robežas", kas

Ministru kabineta sēdē izskatīts 2007. gada 20. februārī,

neesot dots pamatojums tam, kāpēc robežkontroles punkta

paplašināšana šajā virzienā nepieciešama. Turklāt neviens no

piedāvātajiem risinājumiem Latvijā iebraucošā autotransporta

plūsmas uzlabošanai neparedzot Terehovas robežkontroles punkta

paplašināšanu vairāk kā par pāris desmitiem metru ziemeļu

virzienā, t.i., tur, kur atrodas atsavinātais nekustamais

īpašums.

Pieteikuma iesniedzēji uzskata

arī, ka viņiem atsavināta daudzkārt lielāka zemes platība nekā

nepieciešams izvirzīto mērķu sasniegšanai. Kā argumentu šādam

secinājumam Pieteikuma iesniedzēji min Valsts ieņēmumu dienesta

2007. gada 18. maija vēstuli, kurā lūgts apsvērt iespēju pārdot

tikai divus nekustamajā īpašumā "Robežnieki" ietilpstošos zemes

gabalus 1,438 hektāru un 0,363 hektāru platībā. Taču ar likumu

tiekot atsavināts viss nekustamais īpašums 6,15 hektāru platībā,

kas vairākkārt pārsniedzot iepriekš pieprasīto zemes platību.

Pieteikuma iesniedzēji secina, ka

likumdevēja izraudzītais līdzeklis mērķa sasniegšanai neesot

iespējami saudzējošākais un labums, ko iegūst sabiedrība, neesot

lielāks par Pieteikuma iesniedzējiem nodarīto zaudējumu.

Tāpat Pieteikuma iesniedzēji

uzsver, ka nekustamais īpašums sabiedrības vajadzībām esot

atsavināms tikai izņēmuma gadījumos, un tas būtu atzīstams par

īpašu samērīguma kritēriju.

Satversmes 105. panta ceturtais

teikums īpašuma atsavināšanu pieļauj tikai uz atsevišķa likuma

pamata. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka šīs prasības mērķis

esot aizsargāt personas pamattiesības no iespējamas valsts

pārvaldes iestāžu patvaļas. Atsevišķa likuma nepieciešamība

īpašuma piespiedu atsavināšanas gadījumā esot noteikta tādēļ, lai

likumdevējs īpašu uzmanību pievērstu visiem lietas apstākļiem.

Proti, tam būtu jānoskaidro, vai īpašuma atsavināšana patiešām

notiek izņēmuma gadījumā un vai tā kalpo valsts vai sabiedrības

vajadzībām. Ne likumdevējs, nedz arī kāda cita atbildīgā

institūcija neesot analizējusi īpašuma atsavināšanas

nepieciešamību kā izņēmuma gadījumu.

Pēc iepazīšanās ar lietas

materiāliem Pieteikuma iesniedzēji norādīja, ka sabiedrības

intereses, kuru dēļ notikusi visa nekustamā īpašuma "Robežnieki"

atsavināšana, likuma pieņemšanas brīdī vēl nemaz neesot bijušas

definētas. Proti, likums, ar kuru atsavināts nekustamais īpašums,

stājās spēkā 2008. gada 19. jūnijā, taču Terehovas robežkontroles

punkta rekonstrukcijas tehniskā projekta izstrādi bija plānots

pabeigt tikai 2008. gada 31. jūlijā.

Pieteikuma iesniedzēji arī norāda,

ka 2002. gadā jau tika atsavināti 1,65 hektāri no nekustamā

īpašuma "Robežnieki", bet 2007. gadā viņi esot aicināti apsvērt

iespēju papildus pārdot zemes gabalus 1,438 hektāru un 0,363

hektāru platībā. Savukārt drīz pēc tam esot atsavināts viss

nekustamais īpašums. Minētais liecinot par plānošanas neesamību

un nespēju prognozēt valsts intereses ilgtermiņā.