62. pantsLēmuma par nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu

Lēmuma par nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu

1izpilde

2(1) Lēmumā par nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu

3noteiktos nokavētos nodokļu maksājumus valdes loceklis iemaksā

4budžetā 30 dienu laikā no lēmuma paziņošanas dienas.

5(2) Ja lēmumā par nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu

6noteiktie maksājumi netiek samaksāti šā panta pirmajā daļā

7norādītajā termiņā, nodokļu administrācija tos piedzen šā likuma

826. pantā noteiktajā kārtībā.

9(3) Iesniegums, kurā apstrīdēts lēmums par nokavēto nodokļu

10maksājumu atlīdzināšanu, aptur šā lēmuma darbību no dienas, kad

11iesniegums saņemts iestādē, līdz dienai, kad Valsts ieņēmumu

12dienesta amatpersonas pieņemtais lēmums kļuvis neapstrīdams vai

13nepārsūdzams."

142. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

15apstrīdētās normas neatbilst Latvijas Republikas Satversmes

16(turpmāk - Satversme) 91. panta pirmajam teikumam, 92. un 105.

17pantam.

18Satversmes 105. panta pirmajā teikumā citstarp esot ietvertas

19tiesības un intereses ar ekonomisko vērtību, arī tiesības veikt

20komercdarbību. Apstrīdētās normas ierobežojot juridiskās personas

21tiesības veikt komercdarbību tādas sabiedrības formā, kas par

22savām saistībām atbild tikai ar tās mantu. Apstrīdētās normas

23esot pretrunā kapitālsabiedrības un tās dalībnieku atbildības un

24mantas šķirtības principam, kas esot viens no galvenajiem daudzās

25pasaules valstīs atzītajiem komerctiesību principiem. Pieteikuma

26iesniedzējs atzīst, ka atsevišķos gadījumos var tikt pieļauti

27izņēmumi no šā principa, paredzot kapitālsabiedrības dalībnieka

28vai vadības tiešu atbildību kreditoru priekšā, taču šādos

29izņēmuma gadījumos netiekot paredzēta atbildība par jebkurām

30sabiedrības saistībām.

31Ar apstrīdētajām normām noteiktais īpašuma tiesību

32ierobežojums attiecībā uz fizisko personu - valdes locekli -

33izpaužoties tādējādi, ka viņam uzlikts pienākums nomaksāt

34juridiskās personas neveiktos nodokļu maksājumus. Saskaņā ar

35Satversmes tiesas praksi nodokļu maksāšanas pienākums vienmēr

36nozīmējot īpašuma tiesību ierobežojumu.

37Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka īpašuma tiesību ierobežojums

38noteikts ar likumu, un izsaka pieņēmumu, ka tam ir leģitīms

39mērķis - sabiedrības labklājības un citu cilvēku interešu

40aizsardzība.

41Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas

42neatbilst nevienam samērīguma principa kritērijam. Likumdevēja

43izraudzītie līdzekļi neesot piemēroti leģitīmā mērķa

44sasniegšanai. Valsts nespējot izveidot efektīvu nodokļu

45iekasēšanas un administrēšanas sistēmu un tāpēc šo pienākumu esot

46pārlikusi uz citām personām, konkrētajā gadījumā - valdes

47locekļiem. Turklāt esot apšaubāms, "vai ar apstrīdētajām

48normām tiekot ierobežotas tādu personu tiesības, kuru tiesības

49ierobežot likumdevējs būtu patiesībā vēlējies". Proti,

50likumdevējs drīkstējis ierobežot tikai tādu personu tiesības,

51kuras ļaunprātīgi izvairījušās no nodokļu nomaksas, tātad pēc

52būtības veikušas krāpnieciskas darbības, taču Nodokļu likuma 60.

53panta pirmajā daļā noteiktie kritēriji aptverot daudz plašāku

54personu loku un varot tikt piemēroti arī personām, kuras nav

55apzināti veikušas prettiesiskas darbības.

56Apstrīdētās normas esot izstrādātas, pamatojoties uz

57hipotētiskiem pieņēmumiem, ka to piemērošanas rezultātā varētu

58uzlaboties nodokļu iekasēšana, bet kopš šo normu pieņemšanas

59neviens administratīvais process atbilstoši tām neesot uzsākts.

60Apstrīdētās normas arī preventīvi nenodrošinot to, ka valdes

61locekļi rīkosies atbildīgāk. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

62no apstrīdēto normu piemērošanas varot "viegli

63izvairīties".

64Likumdevēja izraudzītie līdzekļi neesot nepieciešami leģitīmā

65mērķa sasniegšanai. Pastāvot virkne alternatīvu līdzekļu, ar

66kuriem būtu iespējams leģitīmo mērķi sasniegt tikpat efektīvi un

67pēc kuru izvēles personas pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk.

68Pamatprocess, kura ietvaros panākama nesamaksāto nodokļu

69piedziņa, esot maksātnespējas process atbilstoši Maksātnespējas

70likumam.

71Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka efektīvāki alternatīvie

72līdzekļi cīņai ar krāpnieciskām darbībām nodokļu jomā esot arī

73Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk - LAPK) 159.

74pants un Krimināllikuma 218. pants. Turklāt administratīvā

75procesa ietvaros netiekot nodrošināta tāda efektivitāte, kāda

76tiekot nodrošināta, piemēram, kriminālprocesa ietvaros.

77Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka ar apstrīdēto normu

78piemērošanu indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm tiek

79nodarīti zaudējumi, kas ir lielāki nekā sabiedrības ieguvums no

80šo normu piemērošanas. Apstrīdētās normas nevis veicināšot, bet

81gan ierobežošot uzņēmējdarbību, un tas neesot sabiedrības

82interesēs.

83Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas

84neatbilst arī Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

85nostiprinātajam vienlīdzības principam. Ar apstrīdētajām normām

86nepamatoti tiekot radīta vienāda attieksme pret divām atšķirīgos

87apstākļos esošām personu grupām, proti, pret kapitālsabiedrību

88dibinātājiem (akcionāriem, dalībniekiem), kuri vienlaikus ir arī

89to valdes locekļi, un pret personālsabiedrību dibinātājiem

90(biedriem). Šīs personu grupas atrodoties atšķirīgos apstākļos.

91Atšķirībā no personālsabiedrībām, kuru biedri savas tiesības

92veikt komercdarbību īstenojot tādā formā, kurā jāuzņemas

93atbildība ar visu savu mantu (pilnsabiedrības) vai mantu

94atbilstoši sava ieguldījuma apmēram (komandītsabiedrības),

95kapitālsabiedrību dibinātāji esot izvēlējušies veikt

96komercdarbību, nodalot savu mantu un sabiedrības mantu.

97Vienādai attieksmei pret minētajām grupām neesot leģitīma

98mērķa. Ja hipotētiski tiktu pieņemts, ka vienādajai attieksmei

99tomēr ir leģitīms mērķis, tad būtu jāatzīst, ka nav ievērots

100samērīguma princips. Likumdevējs neesot pienācīgi izvērtējis

101sekas, ko apstrīdētās normas radīšot kapitālsabiedrību

102dibinātājiem, kuri vienlaikus ieņem kapitālsabiedrības valdes

103locekļa amatu. Turklāt labums, ko no apstrīdētajām normām iegūšot

104sabiedrība, esot mazāks par kapitālsabiedrību dibinātāju, kuri

105tajā pašā laikā ieņem valdes locekļa amatu, tiesībām un

106likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu.

107Ar apstrīdētajām normām esot nepamatoti pieļauta atšķirīga

108attieksme pret salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām.

109Proti, apstrīdētās normas esot attiecinātas uz kapitālsabiedrību

110valdes locekļiem, bet neesot attiecinātas uz citām sabiedrības

111pārvaldes institūcijām - dalībnieku sapulci, akcionāru sapulci un

112biedru sapulci, kā arī uz personālsabiedrību lietvežiem un

113biedriem, lai gan visas šīs personu grupas atrodoties vienādos un

114salīdzināmos apstākļos. Visas minētās personu grupas esot

115uzskatāmas par sabiedrības pārstāvjiem, tām esot tiesības

116uzņemties saistības sabiedrības vārdā un atsevišķos gadījumos

117pieņemt arī valdes kompetencē esošus lēmumus. Atšķirīgajai

118attieksmei arī šajā gadījumā neesot leģitīma mērķa, jo neesot

119saskatāmi objektīvi iemesli atšķirīgai attieksmei pret valdes

120locekļiem.

121Apstrīdēto normu neatbilstība Satversmes 91. panta pirmajam

122teikumam izpaužoties arī tādējādi, ka tās kapitālsabiedrības

123kreditorus nostādot nevienlīdzīgā situācijā ar Valsts ieņēmumu

124dienestu (turpmāk arī - VID). Citiem kreditoriem parādi esot

125jāatgūst vispārējā kārtībā, ievērojot Maksātnespējas likumā

126noteikto regulējumu, turpretī attiecībā uz VID apstrīdētās normas

127nosakot īpašu kārtību nodokļu parādu piedziņai. Tādējādi VID

128tiekot nostādīts labvēlīgākā tiesiskajā situācijā. Šādai

129atšķirīgai attieksmei neesot leģitīma mērķa.

130Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas

131neatbilst arī Satversmes 92. panta otrajam teikumam. Ar

132apstrīdētajām normām tiekot pārkāpts nevainīguma prezumpcijas

133princips. Proti, izpildoties apstrīdētajās normās noteiktajiem

134kritērijiem, tiekot prezumēta valdes locekļa vaina saistībā ar

135kapitālsabiedrības nodokļu parādu rašanos, turklāt uzliekot pašai

136personai sava nevainīguma pierādīšanas pienākumu.

137Valdes loceklim uzliktajam juridiskās personas nokavēto

138nodokļu maksājumu atlīdzināšanas pienākumam piemītot gan

139krimināltiesībām raksturīgais preventīvais, gan sodošais

140raksturs. Šis pienākums pēc savas būtības esot uzskatāms par

141"īpatnēju naudas sodu". Arī par pārkāpumu draudošā soda

142bardzība liecinot par to, ka ar apstrīdētajām normām noteiktā

143atbildība pielīdzināma kriminālsodam. Turklāt apstrīdētās normas

144neparedzot nekādu mehānismu, kas nodrošinātu soda apmēra

145samērīguma izvērtējumu un VID vai tiesas iespēju samazināt no

146valdes locekļa piedzenamo naudas summu, ja tā būtu nesamērīgi

147liela.

148Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka ierobežojums noteikts ar

149pienācīgā kārtā pieņemtu likumu, un pieļauj, ka apstrīdēto normu

150leģitīmais mērķis varētu būt sabiedrības labklājības

151nodrošināšana, tomēr uzskata, ka likumdevēja izraudzītie līdzekļi

152nav piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Proti, apstrīdētās

153normas esot "acīmredzami neracionāls un nepieļaujams

154līdzeklis". Turklāt apstrīdētās normas paredzot atkāpšanos

155no administratīvajam procesam raksturīgā objektīvās izmeklēšanas

156principa.

157Ja tomēr tiktu konstatēts, ka apstrīdētās normas ir piemērotas

158leģitīmā mērķa sasniegšanai, tās būtu uzskatāmas par nesamērīgām,

159jo neesot nepieciešamas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Pieteikuma

160iesniedzējs uzskata, ka pastāv alternatīvi līdzekļi, kas mazāk

161ierobežotu indivīda tiesības un likumiskās intereses, bet tikpat

162efektīvi sasniegtu iespējamo leģitīmo mērķi. Turklāt labums, ko

163no apstrīdētajām normām gūstot sabiedrība, neesot lielāks par

164valdes locekļa tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto

165kaitējumu. Līdz ar to apstrīdētās normas esot nesamērīgi

166ierobežojošas.

1673. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

168Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes

16991. panta pirmajam teikumam, 92. pantam un 105. pantam.

170Saeima savu uzskatu balsta visupirms uz statistikas datiem,

171norādot, ka lielākie nodokļu parādnieki vairāku gadu periodā esot

172kapitālsabiedrības. Valde esot svarīgākais kapitālsabiedrības

173lēmējorgāns, un tās pienākums esot vadīt kapitālsabiedrību

174atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

175Valdes locekļa personiska atbildība par pienākumu nepildīšanu

176vai nepienācīgu pildīšanu Latvijas tiesību sistēmā neesot jauns

177institūts. Arī pirms apstrīdēto normu pieņemšanas valdes locekļa

178īpašā loma kapitālsabiedrības vadīšanā esot atzīta, nosakot

179valdes loceklim personisku atbildību par dažādiem normatīvo aktu

180pārkāpumiem, tostarp izvairīšanos no nodokļu nomaksas un

181nesadarbošanos ar nodokļu administrācijas amatpersonām. Saeima

182uzsver, ka apstrīdētās normas valdes locekļa atbildību par

183juridiskās personas nokavētajiem nodokļu maksājumiem paredz tikai

184šauri specifiskos gadījumos, kad vienlaikus konstatēta vairāku

185valdes kompetencē esošu un ar likumu noteiktu pienākumu

186nepildīšana.

187Neesot pamatots Pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka ar

188apstrīdētajām normām juridiskajai personai ierobežotas Satversmes

189105. pantā ietvertās tiesības veikt komercdarbību tādas

190sabiedrības formā, par kuras saistībām jāatbild tikai ar tās

191mantu. Apstrīdētajām normām neesot negatīvas ietekmes uz

192juridiskās personas ekonomiskajām interesēm veikt komercdarbību.

193Tieši pretēji - VID tiesības pieprasīt no valdes locekļa

194atbildību par sabiedrības nokavētajiem nodokļu maksājumiem

195pozitīvi ietekmējot juridiskās personas ekonomiskās intereses un

196stimulējot valdes locekļus atbildīgi pildīt savus pienākumus.

197Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka no

198Satversmes 105. panta izriet juridiskās personas tiesības veikt

199komercdarbību konkrētā formā, proti, patstāvīgi izvēlēties un

200saglabāt savu formu. Juridiskās personas pastāvēšana un forma

201esot atkarīga no tās dibinātāju gribas. Pašai juridiskajai

202personai neesot tiesību savu formu mainīt vai neatkarīgi no

203dibinātāju gribas uzstāt uz tās saglabāšanu. Saeima arī norāda,

204ka tā sauktais korporatīvā plīvura princips attiecas uz juridisko

205personu un to dibinātāju personas un mantas šķirtību, nevis uz

206juridisko personu amatpersonām, pilnvarniekiem vai darbiniekiem.

207Apstrīdētās normas neskarot šo principu.

208Saeima atzīst, ka apstrīdētās normas paredz valdes locekļa kā

209fiziskās personas īpašuma tiesību ierobežojumu, tomēr atbildība

210esot paredzēta ļoti specifiskā situācijā, turklāt solidāra ar

211citiem valdes locekļiem.

212Apstrīdētajās normās esot ietverts mehānisms, kas veicinot

213nodokļu iekasēšanas efektivitāti un sekmējot godprātīgu un

214savlaicīgu nodokļu maksājumu veikšanu. Līdz ar to īpašuma tiesību

215ierobežojums atbilstot Satversmes 116. pantā noteiktajam

216leģitīmajam mērķim - sabiedrības labklājības aizsardzība.

217Apstrīdētās normas esot piemērotas leģitīmā mērķa

218sasniegšanai. Ņemot vērā valdes būtisko lomu juridiskās personas

219pārvaldē, citstarp pienākumu iesniegt maksātnespējas procesa

220pieteikumu un atbildību par grāmatvedības kārtošanu, apstākļi,

221kas apstrīdētajās normās norādīti kā valdes locekļa atbildības

222priekšnoteikumi, esot uzskatāmi par tādiem, kas ir valdes

223kontrolē.

224Saeima vērš uzmanību uz to, ka Pieteikuma iesniedzējs nav

225norādījis līdzekļus, kas būtu tikpat iedarbīgi gan godprātīgas

226likumā noteikto valdes pienākumu izpildes veicināšanas, gan

227nokavēto nodokļu maksājumu efektīvas atgūšanas ziņā.

228Maksātnespējas process neveicinot to, lai valdes locekļi rīkotos

229atbildīgāk, kārtojot juridiskās personas grāmatvedību, maksājot

230nodokļus un savlaicīgi iesniedzot maksātnespējas procesa

231pieteikumu. Maksātnespējas process neesot arī ātrāks un

232efektīvāks nokavēto nodokļu maksājumu atgūšanas līdzeklis. Arī

233citos likumos paredzētā administratīvā atbildība un

234kriminālatbildība neesot ātrai un efektīvai nokavēto nodokļu

235maksājumu atgūšanai piemērots līdzeklis, jo pēc būtības esot

236vērsta nevis uz neveikto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu, bet gan

237uz personas sodīšanu par sabiedriski kaitīgu rīcību. Savukārt

238nodokļu iekasēšana pamatā esot valsts fiskālās funkcijas

239īstenošana, nodrošinot ieņēmumus valsts budžetā. Turklāt

240kriminālprocess, ņemot vērā tā ietekmi un sekas, neesot pret

241personu saudzīgāks.

242Saeima uzskata, ka likumdevējs ievērojis saprātīgu līdzsvaru

243starp sabiedrības un indivīda interesēm un ar apstrīdētajām

244normām noteiktais ierobežojums ir samērīgs. Efektīva nodokļu

245administrēšana un valdes locekļa pienākumu pienācīga veikšana

246esot sabiedrības interesēs. Savukārt administratīvais process,

247kurā tiek konstatēta valdes locekļa atbildība, nodrošinot

248personai ne tikai pilnīgas un pienācīgas iespējas sevi aizstāvēt,

249bet arī objektīvās izmeklēšanas principa garantēto

250aizsardzību.

251Attiecībā uz apstrīdēto normu iespējamo neatbilstību

252Satversmes 91. panta pirmajam teikumam Saeima norāda uz vairākiem

253aspektiem. Apstrīdētās normas attiecoties nevis uz

254kapitālsabiedrību dibinātājiem, bet gan uz valdes locekļiem

255neatkarīgi no tā, vai viņi ir arī kapitālsabiedrības dibinātāji.

256Ja persona, dibinot kapitālsabiedrību, pati izvēlējusies ieņemt

257tajā arī valdes locekļa amatu, personas tiesības un pienākumi,

258kas izriet no dalībnieka vai akcionāra statusa, esot skatāmi

259atsevišķi no tiesībām un pienākumiem, kas izriet no valdes

260locekļa statusa.

261Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējam, ka ar apstrīdētajām

262normām radīta atšķirīga attieksme pret tādām personu grupām, kuru

263tiesību, pienākumu un atbildības apjoms pielīdzināms

264kapitālsabiedrības valdes locekļa tiesību, pienākumu un

265atbildības apjomam. Valde neatrodoties vienādos un salīdzināmos

266apstākļos nedz ar citām sabiedrības pārvaldes institūcijām, nedz

267ar personālsabiedrības biedriem (lietvežiem). Citu sabiedrības

268pārvaldes institūciju - dalībnieku sapulces vai akcionāru

269sapulces - tiesību un pienākumu apjoms neesot pielīdzināms valdes

270tiesību un pienākumu apjomam. Neviena no minētajām institūcijām

271neesot atbildīga par sabiedrības grāmatvedības kārtošanu un

272nodokļu maksājumu savlaicīgu veikšanu. Citu pārvaldes institūciju

273tiesībām atsevišķos gadījumos veikt valdes kompetencē esošas

274darbības esot izņēmuma raksturs. Turklāt no kapitālsabiedrības

275valdes locekļu rīcības parasti esot atkarīga nodokļu

276administrācijas iespēja piedzīt nokavētos nodokļu maksājumus.

277Savukārt personālsabiedrības biedri (lietveži) par tās saistībām

278atbildot ar visu savu mantu, un tādējādi personālsabiedrības

279faktiskie vadītāji vienlaikus atbildot arī par nokavēto nodokļu

280maksājumu atlīdzināšanu. Līdz ar to Saeima neuzskata, ka būtu

281pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips.

282Saeima nepiekrīt arī Pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka

283apstrīdētās normas nepamatoti paredzot atšķirīgu attieksmi pret

284VID un juridiskās personas kreditoriem. Šādai atšķirīgai

285attieksmei esot objektīvs un saprātīgs pamats. VID rīkojoties

286nevis savās, bet gan visas sabiedrības interesēs. Turklāt VID

287atšķirībā no kreditoriem, kuru prasījums radies uz civiltiesiska

288pamata, neesot pieejami līdzekļi sevis pasargāšanai no iespējamām

289"darījumu partnera" finansiālajām grūtībām un tas

290nevarot izvērtēt biznesa riskus vai darījuma partneru finansiālās

291iespējas.

292Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas neparedz valdes locekļu

293krimināltiesisku atbildību, un tādējādi nesaskata Satversmes 92.

294panta otrajā teikumā ietvertās nevainīguma prezumpcijas

295pārkāpumu.

296Valdes locekļu solidāra atbildība par juridiskās personas

297nokavētajiem nodokļu maksājumiem Latvijas tiesību sistēmā neesot

298kvalificēta ne kā noziedzīgs nodarījums, nedz arī kā

299administratīvs pārkāpums. Apstrīdētajās normās paredzētās valdes

300locekļa atbildības iestāšanās gadījumā nerodoties tādas sekas,

301kas parasti būtu saistāmas ar personas sodīšanu

302kriminālprocesuālā kārtībā, piemēram, ierakstīšana sodu reģistrā

303un ar to saistītā sodāmības uzskaite. Valdes locekļa atbildībai

304esot nevis sodošs, bet gan kompensējošs raksturs, proti, valdes

305loceklis piedaloties to neveikto nodokļu maksājumu kompensēšanā,

306kuru veikšana tam bija jānodrošina saskaņā ar saviem pienākumiem

307juridiskās personas pārvaldē.

308Ja tomēr tiktu atzīts, ka apstrīdētajās normās paredzētā

309valdes locekļu atbildība uzskatāma par tādu, kas ietilpst

310jēdzienu "izvirzītās apsūdzības pamatotība

311krimināllietā" un "apsūdzība noziedzīgā

312nodarījumā" tvērumā, Saeima norāda, ka apstrīdētajās normās

313noteiktais ierobežojums ir samērīgs. Apstrīdētās normas paredzot

314VID pienākumu iegūt pietiekamus pierādījumus Nodokļu likuma 60.

315pantā norādīto kritēriju izpildes konstatēšanai. Tikai tādā

316gadījumā tiekot prezumēts, ka valdes loceklis nav pildījis likuma

317prasības juridiskās personas vadīšanā.

318Saeima norāda, ka šāda prezumpcija noteikta efektīvas nodokļu

319iekasēšanas sistēmas radīšanai un tādējādi atbilst Satversmes

320116. pantā noteiktajam leģitīmajam mērķim - sabiedrības

321labklājības aizsardzība. Šāda prezumpcija Latvijas tiesību

322sistēmā neesot jauna un citstarp esot nostiprināta vismaz

323astoņpadsmit LAPK pantos. Turklāt arī citas Eiropas valstis

324nodokļu tiesību jomā pieļaujot šādu prezumpciju un to par

325pamatotu atzīstot arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk -

326ECT). Saeima uzsver, ka prezumpcija izriet no valdes locekļa

327statusa un pienākumiem juridiskās personas pārvaldīšanā, proti,

328tiekot pieņemts, ka valdes loceklis savus pienākumus pilda

329godprātīgi. Līdz ar to prezumpcija esot pamatota un nepieciešama

330leģitīmā mērķa sasniegšanai. Turklāt likumdevējs esot

331nodrošinājis efektīvu VID lēmuma pārskatīšanu administratīvā

332procesa ietvaros iestādē un tiesā vairākās instancēs. Līdz ar to

333valdes loceklim esot objektīvi iespējams atspēkot apstrīdētajās

334normās ietverto prezumpciju.

3354. Pieaicinātā persona - Valsts ieņēmumu

336dienests - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes

33791. panta pirmajam teikumam, 92. pantam un 105. pantam.

338Apstrīdētās normas attiecoties tikai uz valdes locekļiem, bet

339neskarot juridisko personu īpašuma tiesības. Ar apstrīdētajām

340normām netiekot atcelta arī kapitālsabiedrību un to dibinātāju

341nodalītās mantas koncepcija.

342Likumdevēja izraudzītie līdzekļi esot piemēroti leģitīma mērķa

343- sabiedrības labklājības nodrošināšanas - sasniegšanai.

344Apstrīdēto normu mērķis esot preventīvs, proti, motivēt valdes

345locekļus apzināties savu nozīmi sabiedrības saimnieciskās

346darbības ikdienas vadībā un veikt darbības, kas vērstas uz

347nodokļu pilnīgu un savlaicīgu nomaksu. LAPK 159. pants un

348Krimināllikuma 218. pants neesot uzskatāmi par līdzekļiem, ar

349kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt, mazāk ierobežojot indivīda

350tiesības un likumīgās intereses. Minētās normas nevarot piemērot

351kā alternatīvu līdzekli gadījumos, kad iestājas apstrīdēto normu

352piemērošanas priekšnosacījumi.

353Izvērtējot, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par

354indivīdam nodarītajiem zaudējumiem, vajagot ņemt vērā to, ka

355apstrīdētās normas paredz valdes locekļa atbildību tikai izņēmuma

356gadījumos, kad ir izpildījušies visi apstrīdētajās normās

357ietvertie nosacījumi.

358Labums, ko no apstrīdētajām normām iegūst sabiedrība, esot

359lielāks par indivīdam nodarīto zaudējumu. Ikviens sabiedrības

360loceklis esot ieinteresēts godīgas konkurences un uzņēmējdarbības

361vides attīstībā, jo līdz ar to valsts budžets saņemtu lielākus

362nodokļu maksājumus un tādējādi augtu visas sabiedrības

363labklājība.

364VID atzīst, ka valdes loceklim noteiktais pienākums atlīdzināt

365juridiskās personas nodokļu parādus ierobežo valdes locekļa kā

366fiziskās personas īpašuma tiesības. Taču ierobežojums esot

367samērīgs. Ņemot vērā valdes nozīmi juridiskās personas pārvaldē,

368kā arī valdes atbildību par grāmatvedības kārtošanu, esot

369jāatzīst, ka apstrīdētajās normās paredzētie apstākļi ir valdes

370tiešā kontrolē. Turklāt apstrīdēto normu piemērošana esot

371paredzēta administratīvā procesa ietvaros, kur tiekot nodrošināts

372augsts personas tiesību aizsardzības līmenis, gan VID, gan tiesai

373pārbaudot lēmuma tiesiskumu.

374Attiecībā uz iespējamu Satversmes 91. panta pārkāpumu VID

375uzskata, ka valde atrodas atšķirīgos apstākļos salīdzinājumā ar

376citām sabiedrības pārvaldes institūcijām. Nevienai citai

377sabiedrības pārvaldes institūcijai normatīvie akti neparedzot tik

378plašu pienākumu loku kā valdei. Līdz ar to gluži pamatoti valdes

379loceklim esot noteikta arī lielāka atbildība nekā citām personām,

380kas piedalās sabiedrības vadībā vai pārstāvībā.

381Valdes atbildība par tās pienākumu izpildi atbilstot

382starptautiski pieņemtai praksei. Austrijā, Bulgārijā, Kiprā,

383Somijā, Francijā, Vācijā, Īrijā, Lietuvā, Maltā, Nīderlandē,

384Slovēnijā, Spānijā, Zviedrijā un Lielbritānijā esot paredzēta

385valdes atbildība tieši par nodokļu parādiem. Par pamatotu iemeslu

386atšķirīgas attieksmes pieļaušanai pret valdes locekļiem VID

387uzskata arī apkopoto statistiku par kopējā nodokļu parāda apmēru

388un nodokļu parādnieku skaitu. Pēc 2014., 2015. un 2016. gada

389datiem, lielākā daļa nodokļu parādnieku (apmēram 98%) esot tieši

390kapitālsabiedrības, kuru kopējais parāds veidojot apmēram 99

391procentus no visu komercreģistra un politisko partiju reģistra

392subjektu kopējā parāda. Nodokļu parādnieku - personālsabiedrību -

393skaits esot niecīgs, un to kopējais parāds veidojot apmēram 0,3

394procentus no visu komercreģistra un politisko partiju reģistra

395subjektu kopējā parāda.

396Kapitālsabiedrības valdes loceklis atrodoties atšķirīgos

397apstākļos arī salīdzinājumā ar personālsabiedrības lietvedi

398(biedru). Praksē bieži gadoties tādas situācijas, ka no valdes

399locekļa rīcības tieši un nepastarpināti ir atkarīgas nodokļu

400administrācijas iespējas piedzīt kapitālsabiedrības nokavētos

401nodokļu maksājumus. Personālsabiedrības lietveža (biedra)

402prettiesiskas rīcības sekas neesot tik negatīvas, jo tas par

403personālsabiedrības saistībām atbildot personiski. To pamatojot

404arī jau minētie statistikas dati, atbilstoši kuriem

405personālsabiedrību kopējais nodokļu parāds esot niecīgs

406salīdzinājumā ar kapitālsabiedrību kopējo nodokļu parādu.

407Īpašam tiesiskajam regulējumam attiecībā uz VID esot objektīvi

408iemesli. Atšķirībā no kreditoriem, kuru prasījumi rodas uz

409civiltiesiska pamata, VID rīkojoties nevis savās, bet gan visas

410sabiedrības interesēs. Nodokļu ieņēmumi esot nepieciešami, lai

411nodrošinātu sabiedrības vajadzību apmierināšanu un

412labklājību.

413VID uzsver, ka nav pamata apstrīdētajās normās noteikto

414regulējumu uzskatīt par sodošu darbību, kam piemīt

415krimināltiesiskas sankcijas pazīmes, un uz šo regulējumu

416attiecināt nevainīguma prezumpciju. Valdes locekļa pienākumam

417atlīdzināt juridiskās personas nokavētos nodokļu maksājumus esot

418nevis sodošs, bet gan kompensējošs raksturs.

4195. Pieaicinātā persona - Finanšu ministrija -

420uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta

421pirmajam teikumam, 92. pantam un 105. pantam.

422Finanšu ministrija nepiekrīt pieteikumā paustajam viedoklim,

423ka Satversmes 105. pants garantē īpašuma tiesības, proti,

424tiesības veikt komercdarbību tādas sabiedrības formā, par kuras

425saistībām jāatbild tikai ar komercsabiedrības mantu. Apstrīdētās

426normas neskarot ne kapitālsabiedrību, ne personālsabiedrību

427dibinātājiem Satversmes 105. pantā garantētās īpašuma tiesības.

428Apstrīdētās normas neatceļot arī kapitālsabiedrību un to

429dibinātāju nodalītās mantas koncepciju. Tās attiecoties tikai uz

430valdes locekli, un tas apstāklis, ka kapitālsabiedrības valdes

431loceklis vienlaikus ir arī šīs kapitālsabiedrības dibinātājs,

432nedodot pamatu pieņēmumam, ka tiek ierobežotas arī dibinātāja

433tiesības.

434Finanšu ministrija atzīst, ka apstrīdētās normas ierobežo

435valdes locekļu kā fizisko personu īpašuma tiesības, taču

436ierobežojumu uzskata par samērīgu. Tas esot noteikts ar likumu

437leģitīma mērķa - sabiedrības labklājības aizsardzības - labad.

438Apstrīdētās normas esot vērstas uz komercdarbības vides

439sakārtošanu un godīgas konkurences veicināšanu, ierobežojot

440iespēju nepildīt nodokļu saistības.

441Izraudzītais līdzeklis esot piemērots leģitīmā mērķa

442sasniegšanai. Ņemot vērā valdes lomu sabiedrības pārvaldē un

443pārstāvībā, kā arī valdes atbildību par grāmatvedības kārtošanu,

444apstrīdētajās normās paredzētie apstākļi esot uzskatāmi par

445tādiem, kas ir valdes kontrolē. Analizējot nokavēto nodokļu

446maksājumu samaksas statistiku, esot secināms, ka nodokļu

447maksātāji aizvien aktīvāk izmanto iespēju sadarboties ar VID un

448labprātīgi samaksāt nokavētos nodokļu maksājumus. 2015. gadā VID

449neesot identificējis nevienu gadījumu, kad būtu lietderīgi un

450samērīgi uzlikt valdes loceklim pienākumu atlīdzināt juridiskās

451personas nokavētos nodokļu maksājumus.

452Apstrīdētajām normām esot preventīvs raksturs. Valdes

453loceklis, apzinoties savu atbildību likumā noteikto pienākumu

454nepildīšanas gadījumā, rīkošoties atbildīgāk. Turklāt

455apstrīdētajās normās paredzētā procedūra nodrošinot valdes

456loceklim iespēju novērst nelabvēlīgās sekas, iesniedzot

457juridiskās personas maksātnespējas pieteikumu vai izskaidrojot

458objektīvos iemeslus, kuru dēļ konkrētajā gadījumā viņš nav

459atbildīgs par juridiskās personas nodokļu parādiem.

460Vēršoties pret valdes locekli ar civilprasību, leģitīmo mērķi

461nevarētu sasniegt tādā pašā kvalitātē kā ar apstrīdētajām normām

462paredzētajā administratīvajā procesā. Turklāt valdes locekļa

463tiesības tiktu ierobežotas vēl vairāk, jo šādā gadījumā nebūtu

464piemērojams objektīvas izmeklēšanas princips. Arī LAPK 159. pants

465un Krimināllikuma 218. pants neesot uzskatāmi par līdzekļiem, ar

466kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt, mazāk ierobežojot indivīda

467tiesības un likumīgās intereses.

468Finanšu ministrija uzskata, ka labums, ko no apstrīdēto normu

469piemērošanas gūst sabiedrība, ir lielāks par indivīdam

470nodarītajiem zaudējumiem. Apstrīdētajās normās esot iestrādāti

471tādi mehānismi, lai indivīda tiesības tiktu ierobežotas pēc

472iespējas mazāk. Savukārt sabiedrības ieguvums, ņemot vērā

473apstrīdēto normu ietekmi uz sabiedrības labklājības aizsardzību,

474labprātīgas nodokļu nomaksas veicināšanu un godīgas konkurences

475uzlabošanu, esot atzīstams par nozīmīgu.

476Valdes locekļi atrodoties atšķirīgos apstākļos salīdzinājumā

477ar citiem juridisko personu pārvaldes institūciju locekļiem, un

478līdz ar to atšķirīga attieksme pret valdes locekļiem esot

479pamatota. Valdes locekļu atbildība par to pienākumu pildīšanu

480atbilstot arī starptautiski vispāratzītajai tendencei aizvien

481precīzāk un detalizētāk regulēt valdes locekļu atbildību. Arī

482Finanšu ministrija vērš uzmanību uz VID norādīto statistiku par

483kopējā nodokļu parāda apmēru un nodokļu parādnieku skaitu un

484struktūru Latvijā 2014., 2015. un 2016. gadā. Šī statistika

485apliecinot, ka lielākā daļa nodokļu parādnieku ir tieši

486kapitālsabiedrības.

487Finanšu ministrija uzskata, ka īpašam tiesiskajam regulējumam

488attiecībā uz VID ir objektīvi iemesli. Nodokļu ieņēmumi esot

489nepieciešami, lai nodrošinātu sabiedrības pamatvajadzību

490apmierināšanu un labklājību, tādējādi VID rīkojoties visas

491sabiedrības interesēs.

492Apstrīdētās normas neesot atzīstamas par sodošām, proti,

493tādām, kam piemīt krimināltiesiskas sankcijas pazīmes. Valdes

494locekļa pienākumam samaksāt juridiskās personas nokavētos nodokļu

495maksājumus esot kompensējošs raksturs. Pat tādā gadījumā, ja

496apstrīdētajās normās noteiktais regulējums tiktu atzīts par

497noziedzīgu nodarījumu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

498aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. panta

499izpratnē, nebūtu pamata uzskatīt, ka ir pārkāpta nevainīguma

500prezumpcija. Apstrīdēto normu piemērošana un tiesiskuma kontrole

501esot paredzēta administratīvā procesa ietvaros iestādē un tiesā,

502kur piemērojams objektīvās izmeklēšanas princips. Atsevišķos

503gadījumos administratīvā procesa ietvaros esot pamatota

504nepieciešamība pieprasīt ziņas vai dokumentus, kas ir tikai

505privātpersonas rīcībā un zināmi pašam nodokļu maksātājam. Arī

506nodokļu maksātājam pašam vajagot būt ieinteresētam iesniegt

507nodokļu administrācijai atbilstošus paskaidrojumus. Līdz ar to

508valdes locekļa tiesības ar apstrīdētajām normām esot

509aizsargātas.

5106. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

511uzskata, ka juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu

512atlīdzināšanai valsts budžetam no valdes locekļa personīgajiem

513līdzekļiem pēc būtības piemītot krimināltiesisks raksturs.

514Apstrīdētajās normās noteiktajam regulējumam piemītot gan

515sodošā, gan preventīvā funkcija, kas atbilstot kriminālsoda

516piemērošanas mērķiem. Tādējādi, izvērtējot apstrīdētajās normās

517ietverto regulējumu, esot izmantojamas arī krimināltiesību

518teorijas atziņas un principi, citstarp piemērojama nevainīguma

519prezumpcija.

520Administratīvajā procesā tiekot atzīts objektīvās izmeklēšanas

521princips, tomēr arī pašai personai esot līdzdarbošanās pienākums.

522Nodokļu administrēšana ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs

523lielā mērā balstoties uz informāciju, ko sniedz nodokļu

524maksātājs. Tādējādi valdes loceklim ir iespēja pamatot un

525pierādīt, ka viņš nav atbildīgs par sabiedrības nokavētajiem

526nodokļu maksājumiem. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, šāda

527pierādījumu nastas uzlikšana valdes loceklim nepārkāpjot

528Satversmes 92. panta otrajā teikumā nostiprināto nevainīguma

529prezumpciju.

530Ar apstrīdētajām normām pēc būtības esot paredzēta valdes

531locekļu personiskā atbildība attiecībā uz vienu specifisku

532kreditoru - VID -, ierobežojot fiziskās personas īpašuma tiesības

533un uzliekot tai pienākumu noteiktos gadījumos samaksāt juridiskās

534personas nodokļu parādus. Tieslietu ministrija jau likumprojekta

535izstrādes laikā, konkrēti, 2014. gada 26. novembrī, sniegusi

536atzinumu Nr. 1-9.1/1549, norādot, ka apstrīdētās normas neiederas

537kopējā tiesību sistēmā un neatbilst Satversmei.

538Neesot šaubu par to, ka ierobežojums ir noteikts ar likumu.

539Tomēr Tieslietu ministrija piekrīt Saeimas Juridiskā biroja 2014.

540gada 11. decembra atzinumā Nr. 111.13/1-30-12/14 norādītajam, ka

541tiesiskā valstī nav pieļaujama tāda situācija, ka valsts,

542nespēdama panākt efektīvu juridiskās personas nodokļu nomaksas

543pienākuma izpildi, šo pienākumu pārliek uz citu personu. Līdz ar

544to rodoties šaubas, vai apstrīdētajās normās ietvertajam tiesību

545ierobežojumam ir leģitīms mērķis. Pēc Tieslietu ministrijas

546ieskata, apstrīdētās normas neatbilst arī samērīguma principam,

547jo pastāvot alternatīvi līdzekļi, kas mazāk ierobežotu indivīda

548tiesības, piemēram, juridiskās personas maksātnespējas

549process.

550Turklāt Tieslietu ministrija uzskata, ka apstrīdētās normas

551nostāda nevienlīdzīgā situācijā citus juridiskās personas

552kreditorus, jo radot VID nepamatotas priekšrocības.

5537. Pieaicinātā persona - zvērināts advokāts Jānis

554Taukačs - pauž viedokli, ka apstrīdēto normu galvenā ideja

555esot atbalstāma, proti, valsts drīkstot piedzīt kapitālsabiedrību

556nodokļu parādus no to negodprātīgajiem valdes locekļiem.

557Bieži vien gadījumos, kad kapitālsabiedrība saņēmusi VID lēmumu

558par nodokļu uzrēķinu, tās valde apsverot iespēju pamest attiecīgo

559sabiedrību un veidot jaunu sabiedrību. Tas, ka persona

560vieglprātīgi izturas pret nodokļu nomaksas pienākumu, neesot

561pieļaujams.

562Latvijā neiekasētā pievienotās vērtības nodokļa rādītāji esot

563starp sliktākajiem visā Eiropas Savienībā un neiekasētā nodokļu

564starpība jau ilgstoši esot liela. Šī plaisa veidojoties

565galvenokārt tādu iemeslu dēļ kā pievienotās vērtības nodokļa

566izkrāpšana, kļūdas pārvaldībā, strukturēšanas un maksātnespējas

567gadījumi. Turklāt kapitālsabiedrības bieži vien vieglprātīgi

568iesaistoties pirkšanas darījumos ar negodprātīgiem pārdevējiem,

569jo uzskata, ka tā nav pircēja atbildība. Šāds uzskats neatbilstot

570Eiropas Savienības Tiesas atziņai, ka pircēja atbildība var

571iestāties gadījumos, kad tas zināja vai tam vajadzēja zināt par

572pievienotās vērtības nodokļa izkrāpšanu.

573Valdes locekļu atbildības institūts varētu atturēt sabiedrības

574no iesaistīšanās riskantos darījumos un tādējādi arī daļēji

575risināt šo pašu lielāko valsts budžeta problēmu. Šādu gadījumu

576novēršanai esot paredzēti samērīgi un jo īpaši preventīvi

577pasākumi. Turklāt Ekonomiskās sadarbības un attīstības

578organizācija (angļu val. - Organisation for Economic

579Co-operation and Development) (turpmāk - OECD) jau

5802009. gada jūlijā korporatīvās pārvaldes un nodokļu risku vadības

581ziņojumā uzsvērusi, ka valstīm, kur korporatīvā pārvalde kopumā

582ir vāja, būtu jāapsver iespēja ar likumu noteikt sabiedrību

583valdēm un vecākajiem vadītājiem papildu atbildību par nodokļu

584samaksu.

585J. Taukačs uzsver, ka juridiskās personas atbildība par tās

586nodokļu parādiem bez attiecīgās fiziskās personas atbildības

587neesot efektīva. Turklāt noteiktā solidārā atbildība un iespējamo

588sankciju apmērs liecinot par to, ka apstrīdēto normu mērķis ir ne

589vien preventīvs (atturēt valdi no rīcības, kas noved pie nodokļu

590parādiem), bet arī fiskāls (iekasēt valsts budžetā sabiedrības

591nesamaksāto nodokļu summu).

592Komerclikums jau šobrīd paredzot, ka kreditori var prasīt

593valdes atbildību gadījumā, kad nav izdevies gūt prasības

594apmierinājumu no kapitālsabiedrības un ir iespējams pierādīt, ka

595valdes loceklis ar savu darbību nodarījis sabiedrībai zaudējumus.

596Arī Maksātnespējas likums paredzot noteiktu kreditoru rindu un

597piedziņas kārtību. VID varot pieprasīt valdes atbildību par

598kapitālsabiedrības nodokļu parādiem. Tomēr nodokļu parādu

599pamešana Latvijā esot tik izplatīta, ka šī nodokļu parādu

600piedziņas kārtība varot izrādīties neefektīva gan no valsts

601fiskālo interešu, gan arī no prevencijas viedokļa.

602Apstrīdētajās normās noteiktajam līdzīgs valdes atbildības

603veids esot akceptēts aptuveni pusē ES dalībvalstu, taču atbildība

604parasti vai nu esot ierobežota attiecībā uz konkrētiem nodokļu

605vai darījumu veidiem, vai arī iestājoties gadījumā, kad valdes

606locekļi zināja vai viņiem vajadzēja zināt, ka viņu pārstāvētais

607uzņēmums būtiski pārkāpj nodokļu tiesību normas. No svara esot

608arī tas, kādas tieši ir normas par valdes atbildību un kāda

609vispār ir nodokļu samaksas kultūra, kā arī nodokļu piedziņas un

610strīdu risināšanas sistēma konkrētajā valstī. Nopietni ārvalstu

611investori neizskatot iespēju pamest kapitālsabiedrību ar nodokļu

612parādiem, turklāt valdes locekļiem ārvalstīs esot atbilstošas

613apdrošināšanas polises.

614Valdes locekļu atbildība neesot pretrunā ar nevainīguma

615prezumpciju. Pašreizējā kritiskā situācija, proti, pārlieku

616daudzie gadījumi, kad no valsts tiek izkrāpts pievienotās

617vērtības nodoklis un citi nodokļi, kā arī šo krāpniecisko darbību

618fiskālais apmērs liecinot par to, ka īpašu prevencijas pasākumu

619ieviešana ir samērīga un kopumā atbilstoša valsts interesēm.

6208. Pieaicinātā persona - Stokholmas Ekonomikas

621augstskolas Rīgā asociētā profesore Ph.D. Anete

622Pajuste - piekrīt pieteikumā ietvertajiem argumentiem par

623iespējamu nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu ar

624apstrīdētajām normām. Tiekot "automātiski" pieņemts, ka

625jebkura aktīvu atsavināšana ir ļaunprātīga un rada

626kapitālsabiedrībai zaudējumus, nevis ir atbilstoša uzņēmuma

627ekonomiskajai būtībai.

628Dažas valstis, piemēram, Kanāda, paredzot nodokļu parādu

629piedzīšanu no valdes locekļa, ja parāda piedziņa no

630kapitālsabiedrības nav iespējama un valdes loceklis nav rīkojies

631kā krietns un rūpīgs saimnieks. A. Pajuste uzsver, ka pirms

632apstrīdēto normu pieņemšanas līdzīgs mehānisms jau bija noteikts

633arī Latvijā, piemēram, Komerclikuma 170. pantā, ļaujot

634kreditoriem celt prasību pret kapitālsabiedrības amatpersonām,

635kuras nodarījušas zaudējumus sabiedrībai un nav tos

636atlīdzinājušas.

637Apstrīdētās normas vajagot skatīt kontekstā ar likumu

638piemērošanas praksi konkrētajā valstī. Ja sabiedrība ir

639pārliecināta par to, ka jebkura likuma piemērošanā tiek ievērots

640nevainīguma prezumpcijas princips un piemērotājs nav materiāli

641ieinteresēts uzlikt sodu, tā paļaujoties uz likuma normas

642adekvātu piemērošanu. Latvijas, kā arī vairāku citu valstu

643sabiedrības izpratnē nodokļu administrēšanas dienesti nodokļu

644maksātājiem piemērojot "vainas prezumpciju", turklāt

645rīkojoties saskaņā ar budžeta pildīšanai noteiktu iekasējamo sodu

646plānu. Šādā kontekstā valdes locekļa personiskās atbildības risks

647esot nesamērīgi liels. Daudzās valstīs esot iespēja apdrošināt

648valdes locekļa atbildību, taču Latvijā apdrošināšanas prēmija par

649šo pakalpojumu iepriekš minēto iemeslu dēļ varot būt nesamērīgi

650liela.

651Valdes locekļa vainas pierādīšana esot jāatstāj tiesas

652kompetencē. Ja apstrīdētās normas paliks spēkā, VID vajadzēšot

653ieguldīt nopietnu darbu savas reputācijas uzlabošanā, lai

654pārliecinātu sabiedrību, ka tas nodokļu maksātājus uzskata par

655klientiem, nevis sodāmajiem. Pretējā gadījumā apstrīdēto normu

656ietekme uz uzņēmējdarbības vidi būšot negatīva.

657Secinājumu

658daļa

6599. Pieteikumā apstrīdēta triju normu atbilstība

660Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, 92. un 105. pantam.

661Nodokļu likuma 60. pants ietver nosacījumus administratīvā

662procesa uzsākšanai par juridiskās personas nokavēto nodokļu

663maksājumu atlīdzināšanu valsts budžetam no fiziskās personas,

664kura ir bijusi juridiskās personas valdes loceklis laikā, kad

665radies nodokļu parāds. Nodokļu likuma 61. pantā ir noteikta

666kārtība, kādā VID pieņem lēmumu par juridiskās personas nokavēto

667nodokļu maksājumu atlīdzināšanu valsts budžetam. Savukārt Nodokļu

668likuma 62. pants reglamentē kārtību, kādā izpildāms lēmums par

669nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu.

670Pieteikuma iesniedzējs apšauba to, ka apstrīdētajās normās

671noteiktā valdes locekļa atbildība par juridiskās personas

672nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu valsts budžetam atbilst

673Satversmei. Pieteikumā pausts uzskats, ka apstrīdētās normas

674nesamērīgi ierobežojot kapitālsabiedrību, to dibinātāju un valdes

675locekļu īpašuma tiesības. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

676apstrīdētās normas rada arī nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu un

677vienlīdzības principa pārkāpumu.

678Saeimas atbildes rakstā un pieaicināto personu viedokļos

679norādītie argumenti sniegti par apstrīdēto normu kā vienota

680tiesiskā regulējuma atbilstību Satversmei galvenokārt attiecībā

681uz kapitālsabiedrībām un to valdes locekļiem.

682Apstrīdētās normas veido vienotu tiesisko regulējumu, jo

683kopumā nosaka atbildību par nokavēto nodokļu maksājumu

684atlīdzināšanu valsts budžetam un to atlīdzināšanas kārtību.

685Tādējādi apstrīdētās normas savstarpēji ietekmē cita citas

686tvērumu un saturu.

687Tādu pieteikumu mērķis, kurus Satversmes tiesā iesniedz

688abstraktās tiesību normu kontroles subjekti, tostarp Saeimas

689deputāti, ir aizstāvēt publiskās intereses. Šāds pieteikums ir

690uzskatāms par būtisku instrumentu nozīmīgu valsts un sabiedrības

691interešu aizsardzībai. Abstraktā tiesību normu kontrole ir

692līdzeklis, kas kalpo tiesību sistēmas sakārtošanai. Līdz ar to

693Satversmes tiesai ir jāizvērtē apstrīdēto normu atbilstība

694augstāka juridiska spēka tiesību normām attiecībā uz visu to

695personu loku, uz kurām likumdevējs attiecinājis konkrēto

696regulējumu (sal.: Satversmes tiesas 2006. gada 15. jūnija

697sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 20.2. punkts). Tomēr

698Satversmes tiesa var vērtēt apstrīdētās normas par tik, par cik

699pieteikumā sniegts juridiskais pamatojums, un ievērojot tā

700saprātīgu saistību ar apstrīdēto normu tvērumu. Pieteikumā

701ietvertais pamatojums attiecas uz kapitālsabiedrību, to

702dibinātāju un valdes locekļu situāciju. Tādējādi apstrīdēto normu

703atbilstība Satversmei vērtējama, ņemot vērā Pieteikuma

704iesniedzēja sniegtos argumentus.

705Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs

706apstrīdētās normas kā vienotu tiesisko regulējumu, visupirms

707pārbaudot atbilstību Satversmes 105. pantam, bet pēc tam 92.

708pantam un 91. panta pirmajam teikumam.

70910. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās

710normas neatbilst Satversmes 105. pantam.

711Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz

712īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm.

713Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma

714piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai

715izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu

716atlīdzību."

717Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura

718tiesību garantiju, ar "tiesībām uz īpašumu" saprotot

719visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var

720izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas

721gribas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 27.

722oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu un 2011. gada 3.

723novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu).

724Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka gadījumos,

725kad tiek apstrīdēta tiesību normas atbilstība visam Satversmes

726105. pantam, jānosaka, tieši kuram no šā panta teikumiem

727atbilstība ir izvērtējama (sk., piemēram, Satversmes tiesas

7282015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 15.1.

729punktu).

73010.1. No lietas dalībnieku un pieaicināto personu

731viedokļiem neizriet, ka apstrīdētās normas vērtējamas saistībā ar

732Satversmes 105. panta ceturto teikumu. Satversmes 105. panta

733ceturtais teikums noteic, ka īpašuma piespiedu atsavināšana

734sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos pret

735taisnīgu atlīdzību. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka šis teikums

736neregulē situācijas, kas rodas sakarā ar valsts noteiktu

737piespiedu līdzekļu izpildi (sk. Satversmes tiesas 2015.

738gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 12.3.

739punktu).

740Apstrīdētās normas nevis paredz īpašuma piespiedu atsavināšanu

741sabiedrības vajadzībām pret taisnīgu atlīdzību, bet gan ietekmē

742personas tiesības brīvi rīkoties ar īpašumu gadījumā, kad VID

743uzsāk nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanas procesu. Līdz ar

744to apstrīdētajās normās paredzētais pamattiesību ierobežojums

745neietilpst Satversmes 105. panta ceturtā teikuma tvērumā.

746Tādējādi apstrīdētās normas

747vērtējamas Satversmes 105. panta pirmo triju teikumu tvērumā.

74810.2. Satversmes 105. panta pirmais teikums aizsargā

749personas likumīgi iegūto īpašumu, tomēr otrais un trešais teikums

750ļauj valstij ar likumu ierobežot īpašuma tiesības sabiedrības

751interesēs. Pirmkārt, tiesības uz īpašumu sevī ietver īpašnieka

752sociālo pienākumu pret sabiedrību - īpašumu nedrīkst izmantot

753pretēji sabiedrības interesēm. Otrkārt, tiesības uz īpašumu var

754ierobežot saskaņā ar likumu. Līdz ar to tiesības uz īpašumu var

755ierobežot, ja vien ierobežojumi ir noteikti ar likumu leģitīma

756mērķa labad un ir samērīgi ar šo mērķi (sk., piemēram,

757Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr.

7582006-38-03 12. punktu un 2014. gada 10. oktobra sprieduma lietā

759Nr. 2014-04-03 7.2. punktu).

760Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka ar apstrīdētajām normām

761tiek nesamērīgi ierobežotas vairāku personu tiesības uz īpašumu.

762Apstrīdētās normas ierobežojot juridiskās personas tiesības veikt

763komercdarbību tādas sabiedrības formā, kura par savām saistībām

764atbild tikai ar tās mantu, proti, kapitālsabiedrības formā.

765Apstrīdētās normas vienlaikus ierobežojot arī šādu sabiedrību

766dibinātāju (dalībnieku un akcionāru) tiesības veikt komercdarbību

767kapitālsabiedrības formā.

768Saeima, VID un Finanšu ministrija nepiekrīt šim Pieteikuma

769iesniedzēja viedoklim un uzskata, ka apstrīdētās normas

770neierobežo ne juridisko personu, ne to dibinātāju īpašuma

771tiesības.

772Satversmes tiesa ir atzinusi, ka personas ekonomiskā interese

773veikt komercdarbību ietilpst Satversmes 105. panta pirmā teikuma

774tvērumā (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 12. decembra

775sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 10.1. punktu). Attiecīgi šādas

776intereses ierobežojumam būtu jāizpaužas kā konkrētai negatīvai

777ietekmei uz komercdarbību, piemēram, kā peļņas samazinājumam, kas

778radies apstrīdēto normu piemērošanas rezultātā. Proti, ir

779jākonstatē cēloniskā saikne starp īpašuma tiesību ierobežojumu un

780apstrīdētajām normām.

781Apstrīdētās normas attiecas uz juridiskās personas valdes

782locekli kā fizisko personu. Likumprojekta anotācijā norādīts, ka,

783ieviešot apstrīdētajās normās noteikto regulējumu, tiks izveidots

784mehānisms, pateicoties kuram VID būs tiesīgs pieprasīt, lai

785valdes loceklis sedz juridiskās personas nokavēto nodokļu

786maksājumu saistības [sk. 2014. gada 10. decembrī Saeimā

787iesniegtā likumprojekta Nr. 98/Lp12 "Grozījumi likumā

788"Par nodokļiem un nodevām"" sākotnējās ietekmes

789novērtējuma ziņojuma (anotācijas) 2. punktu]. Citi subjekti

790apstrīdētajās normās nav norādīti. Lietā nav pausti argumenti

791tam, ka apstrīdētās normas būtu piemērojamas citiem subjektiem.

792Līdz ar to nav konstatējama cēloņsakarība starp apstrīdētajām

793normām un juridisko personu vai to dibinātāju ekonomiskajām

794interesēm.

795Tādējādi apstrīdētās normas

796neierobežo ne juridiskajām personām, ne to dibinātājiem

797Satversmes 105. pantā noteiktās īpašuma tiesības.

79810.3. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās

799normas nesamērīgi ierobežojot arī juridiskās personas valdes

800locekļa kā fiziskās personas īpašuma tiesības.

801Apstrīdētās normas paredz kārtību, kādā juridiskās personas

802nokavētie nodokļu maksājumi atlīdzināmi valsts budžetam no

803personas, kura bijusi šīs juridiskās personas valdes loceklis

804laikā, kad attiecīgie nokavētie nodokļu maksājumi ir

805izveidojušies. Apstrīdētajās normās noteikts, ka konkrētu

806nosacījumu izpildīšanās gadījumā juridiskās personas nokavēto

807nodokļu maksājumu atlīdzināšanas pienākums tiek pārcelts uz

808valdes locekli kā fizisko personu. Juridiskās personas nokavētie

809nodokļu maksājumi valdes loceklim jāiemaksā valsts budžetā 30

810dienu laikā no VID lēmuma paziņošanas dienas. Ja tas netiek

811izdarīts, pēc lēmuma stāšanās spēkā šos maksājumus piedzen no

812valdes locekļa bezstrīda kārtībā, izmantojot naudas līdzekļus no

813attiecīgās personas konta kredītiestādē un attiecīgās personas

814mantu (kustamo un nekustamo īpašumu, kā arī mantu, kura atrodas

815pie trešajām personām).

816Līdz ar to apstrīdētās normas

817ierobežo juridiskās personas valdes locekļa kā fiziskās personas

818īpašuma tiesības.

81911. Lai pārbaudītu apstrīdētajās normās ietvertā

820Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojuma

821satversmību, jānoskaidro, vai tas ir noteikts ar likumu, vai tas

822ir noteikts leģitīma mērķa labad un vai tas atbilst samērīguma

823principam (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8.

824jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 22. punktu).

82511.1. Lai izvērtētu to, vai īpašuma tiesību

826ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu,

827Satversmes tiesai jāpārbauda, vai apstrīdētās normas ir

828pieņemtas, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību

829(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 8. aprīļa

830sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 14. punktu).

831Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdēto normu

832pieņemšanas procesā ir ignorēts vairāku Saeimas deputātu

833viedoklis, nav ņemts vērā Saeimas Juridiskā biroja atzinums, kurā

834norādīts uz iespējamiem Satversmes 91., 92. un 105. panta

835pārkāpumiem, kā arī dažu nozares pārstāvju viedoklis.

836Atbilstoši Satversmes 21. pantam Saeima tās iekšējās darbības

837un kārtības noteikšanai izstrādā sev kārtības rulli. Savukārt

838Satversmes 24. pants citstarp noteic, ka Saeima pieņem lēmumus ar

839klātesošo deputātu absolūto balsu vairākumu.

840No apstrīdētās normas ietverošā likumprojekta apspriešanas

841materiāliem ir konstatējams, ka Saeimas Budžeta un finanšu

842(nodokļu) komisijā likumprojekts izskatīts, izvērtējot visus

843iesniegtos priekšlikumus un uzklausot nozares pārstāvjus. Budžeta

844un finanšu (nodokļu) komisija saņemtos priekšlikumus pēc

845diskusijām iesniegusi izskatīšanai Saeimas sēdēs. Saeima Kārtības

846rullī noteiktajā kārtībā ir izskatījusi katru noteiktajā kārtībā

847iesniegto priekšlikumu. Likumprojekts pieņemts, 56 deputātiem

848balsojot "par" un 33 "pret".

849Satversmes tiesa jau atzinusi, ka lēmumu pieņemšanas procesā

850Saeimā gan būtu vēlams uzklausīt un analizēt normatīvā akta

851projekta sagatavošanas procesā iesaistīto kompetento valsts

852institūciju un citu ieinteresēto personu viedokļus, tomēr nedz

853Satversme, nedz Saeimas kārtības rullis nenosaka jebkura paustā

854viedokļa ievērošanu par obligātu priekšnoteikumu tiesību normu

855pieņemšanai, ja tas tiek noraidīts demokrātiskā likumdošanas

856procesā. Ieinteresēto personu līdzdalība normatīvā akta projekta

857izskatīšanas procesā var sekmēt objektīva lēmuma pieņemšanu un

858dažādu interešu līdzsvarošanu, tomēr konkrētas personu grupas

859viedoklis likumdevējam nav saistošs (sk., piemēram, Satversmes

860tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103

86118.1. punktu). Tādējādi nav pamata atzīt, ka apstrīdētās

862normas pieņemtas, neievērojot Satversmē un Saeimas kārtības rullī

863noteikto kārtību.

864Lietā nav strīda par citiem apstrīdēto normu pieņemšanas vai

865izsludināšanas aspektiem.

866Līdz ar to apstrīdētajās normās

867ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

86811.2. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

869apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

870ierobežojums noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad

871(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra

872sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). Satversmes tiesa

873ir atzinusi, ka pienākums norādīt leģitīmo mērķi Satversmes

874tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto

875aktu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 25. oktobra

876sprieduma lietā Nr. 2011-01-01 13.2. punktu).

877Saeima atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētajās normās

878ietvertais īpašuma tiesību ierobežojums noteikts, lai radītu

879efektīvu nodokļu iekasēšanas sistēmu, un tādējādi tas atbilst

880Satversmes 116. pantā noteiktajam leģitīmajam mērķim -

881sabiedrības labklājības aizsardzībai. Apstrīdētajās normās esot

882ietverts īpašs mehānisms attiecībā uz valdes locekļiem, lai

883sekmētu godprātīgu nodokļu maksājumu veikšanu un veicinātu

884nodokļu iekasēšanas efektivitāti. Šo viedokli pēc būtības

885neapšauba arī Pieteikuma iesniedzējs un visas lietā pieaicinātās

886personas.

887Satversmes tiesa atzīst, ka savlaicīga nodokļu maksājumu

888veikšana ir visas sabiedrības interesēs. Apstrīdētās normas ir

889vērstas uz to, lai efektīvi atgūtu juridiskās personas savlaicīgi

890neveiktos nodokļu maksājumus, un tādējādi ir pieņemtas

891sabiedrības labklājības interesēs.

892Līdz ar to apstrīdētajās normās

893ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir

894sabiedrības labklājības aizsardzība.

89511.3. Konstatējot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

896mērķi, nepieciešams izvērtēt tā atbilstību samērīguma principam.

897Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jānoskaidro:

8981) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

899sasniegšanai; 2) vai nepastāv personu pamattiesības mazāk

900ierobežojoši (saudzējošāki) līdzekļi; 3) vai labums, ko iegūs

901sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām

902interesēm nodarīto zaudējumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

9032011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 23.

904punktu).

90511.3.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevēja

906izraudzītie līdzekļi ir piemēroti mērķa sasniegšanai, ja ar

907attiecīgajām tiesību normām šo mērķi var sasniegt (sk.,

908piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija sprieduma lietā

909Nr. 2010-70-01 15. punktu).

910Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka likumdevēja izraudzītie

911līdzekļi nav piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.

912Saeima šim viedoklim nepiekrīt un norāda, ka apstrīdētās

913normas ir piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Šim uzskatam

914pievienojas lietā pieaicinātās personas VID, Finanšu ministrija

915un J. Taukačs.

916Likumprojekta anotācijā norādīts, ka valdes loceklis atbild

917par juridiskās personas nodokļu parādiem tikai tādā gadījumā, ja

918ir izveidojies noteikta lieluma nodokļu parāds, šo parādu nav

919iespējams piedzīt no pašas juridiskās personas, ir konstatēta

920aktīvu atsavināšana ieinteresētajai personai un turklāt nav

921izpildīts likumā noteiktais pienākums iesniegt juridiskās

922personas maksātnespējas procesa pieteikumu.

923Valde ir svarīgākais kapitālsabiedrības lēmējorgāns, un tai ir

924īpaša loma juridiskās personas vadīšanā. Valde ir

925izpildinstitūcija, kas realizē juridiskās personas rīcībspēju.

926Kapitālsabiedrībā tā īsteno divas funkcijas: sabiedrības vadību

927un pārstāvību. Sabiedrības vadība ir uz sabiedrības darbības

928nodrošināšanu vērsto pasākumu veikšana sabiedrības iekšienē,

929proti, sabiedrības saimnieciskā un organizatoriskā vadīšana

930(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 8. novembra lēmuma par

931tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-04-03 14. punktu).

932Ņemot vērā valdes īpašo lomu juridiskās personas pārvaldē un

933darba organizācijā, Satversmes tiesa atzīst, ka apstrīdētajās

934normās ietvertie valdes locekļu solidārās atbildības

935priekšnosacījumi ir tiešā valdes kontrolē.

936Valdes locekļa atbildība par juridiskās personas nokavētajiem

937nodokļu maksājumiem ir paredzēta arī citu valstu tiesību

938sistēmās, piemēram, Austrijā, Bulgārijā, Kiprā, Somijā, Francijā,

939Vācijā, Īrijā, Lietuvā, Maltā, Nīderlandē, Slovēnijā, Zviedrijā

940un Lielbritānijā.

941Tādējādi Satversmes tiesa atzīst, ka izskatāmās lietas

942apstākļos valdes locekļa atbildība, kas izpaužas kā īpašuma

943tiesību ierobežojums, ir piemērots līdzeklis nodokļu iekasēšanas

944efektivitātes uzlabošanai. Pastāvot apstrīdētajās normās

945ietvertajam regulējumam, valdes loceklis apzināsies sekas, kas

946izriet no tā, ka nav pildīts likumā noteiktais pienākums ar

947pienācīgu rūpību vadīt kapitālsabiedrības ikdienas darbu, un

948rīkosies atbildīgāk. Līdz ar to paredzams, ka ilgtermiņā

949uzlabosies gan nodokļu iekasēšanas efektivitāte, gan

950uzņēmējdarbības vide.

951Tādējādi apstrīdētajās normās

952paredzētais līdzeklis ir piemērots leģitīmā mērķa

953sasniegšanai.

95411.3.2. Noskaidrojot, vai likumdevēja rīcībā bija mazāk

955ierobežojoši līdzekļi, Satversmes tiesai jāizvērtē, vai

956likumdevējs apsvēris apstrīdēto normu alternatīvas (sk.,

957piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma

958lietā Nr. 2009-43-01 30.2. punktu). Turklāt, vērtējot, vai

959leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, jāņem vērā, ka

960saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds

961līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt tādā pašā

962kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 20.

963maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 16.1.

964punktu).

965Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka alternatīvi līdzekļi varētu

966būt maksātnespējas process atbilstoši Maksātnespējas likuma

967regulējumam, kā arī LAPK 159. pantā un Krimināllikuma 218. pantā

968paredzētais regulējums.

969Finanšu ministrija un VID uzsver, ka apstrīdētās normas līdz

970ar jau iepriekš pieņemto regulējumu attiecībā uz valdes locekļu

971atbildību par pārkāpumiem nodokļu tiesību jomā veido vienotu

972tiesisko mehānismu un rosina tieši valdes locekļus rīkoties

973atbildīgāk un nepieļaut tādu situāciju, ka VID rastos pamats

974piemērot apstrīdētās normas.

975Apstrīdēto normu nepieciešamība pamatota arī Saeimas Budžeta

976un finanšu (nodokļu) komisijai adresētajā Finanšu ministrijas

9772014. gada 15. decembra vēstulē Nr. 20-02/7163. Tajā citstarp

978uzsvērts, ka, vēršoties pret fizisko personu (valdes locekli) ar

979civilprasību, leģitīmais mērķis nevarētu tikt sasniegts tādā pašā

980kvalitātē kā ar apstrīdētajām normām. Turklāt šāds līdzeklis

981personas tiesības ierobežotu vēl vairāk nekā apstrīdētās normas,

982jo nebūtu piemērojams administratīvajam procesam raksturīgais

983objektīvās izmeklēšanas princips.

984Satversmes tiesa atzīst Finanšu ministrijas un VID argumentus

985par pamatotiem. Apstrīdētās normas attiecas uz citādu tiesisko

986situāciju nekā tā, uz kuru attiecas maksātnespējas procesa

987regulējums. Proti, apstrīdētās normas tiek piemērotas tikai tādā

988gadījumā, ja juridiskās personas maksātnespējas process nav

989ierosināts. Apstrīdētajās normās noteiktais process nevar notikt

990vienlaikus ar maksātnespējas procesu. Ja apstrīdētajās normās

991noteiktais process ir uzsākts, bet vēlāk ierosināts juridiskās

992personas maksātnespējas process, VID izbeidz procesu par

993juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu no

994tās valdes locekļiem. Tādējādi maksātnespējas procesa

995ierosināšana nav atzīstama par saudzējošāku līdzekli.

996Saeima ir sniegusi pamatotus argumentus tam, kāpēc arī LAPK