62. pants
Lēmuma par nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu

izpilde

(1) Lēmumā par nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu

noteiktos nokavētos nodokļu maksājumus valdes loceklis iemaksā

budžetā 30 dienu laikā no lēmuma paziņošanas dienas.

(2) Ja lēmumā par nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu

noteiktie maksājumi netiek samaksāti šā panta pirmajā daļā

norādītajā termiņā, nodokļu administrācija tos piedzen šā likuma

26. pantā noteiktajā kārtībā.

(3) Iesniegums, kurā apstrīdēts lēmums par nokavēto nodokļu

maksājumu atlīdzināšanu, aptur šā lēmuma darbību no dienas, kad

iesniegums saņemts iestādē, līdz dienai, kad Valsts ieņēmumu

dienesta amatpersonas pieņemtais lēmums kļuvis neapstrīdams vai

nepārsūdzams."

2. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

apstrīdētās normas neatbilst Latvijas Republikas Satversmes

(turpmāk - Satversme) 91. panta pirmajam teikumam, 92. un 105.

pantam.

Satversmes 105. panta pirmajā teikumā citstarp esot ietvertas

tiesības un intereses ar ekonomisko vērtību, arī tiesības veikt

komercdarbību. Apstrīdētās normas ierobežojot juridiskās personas

tiesības veikt komercdarbību tādas sabiedrības formā, kas par

savām saistībām atbild tikai ar tās mantu. Apstrīdētās normas

esot pretrunā kapitālsabiedrības un tās dalībnieku atbildības un

mantas šķirtības principam, kas esot viens no galvenajiem daudzās

pasaules valstīs atzītajiem komerctiesību principiem. Pieteikuma

iesniedzējs atzīst, ka atsevišķos gadījumos var tikt pieļauti

izņēmumi no šā principa, paredzot kapitālsabiedrības dalībnieka

vai vadības tiešu atbildību kreditoru priekšā, taču šādos

izņēmuma gadījumos netiekot paredzēta atbildība par jebkurām

sabiedrības saistībām.

Ar apstrīdētajām normām noteiktais īpašuma tiesību

ierobežojums attiecībā uz fizisko personu - valdes locekli -

izpaužoties tādējādi, ka viņam uzlikts pienākums nomaksāt

juridiskās personas neveiktos nodokļu maksājumus. Saskaņā ar

Satversmes tiesas praksi nodokļu maksāšanas pienākums vienmēr

nozīmējot īpašuma tiesību ierobežojumu.

Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka īpašuma tiesību ierobežojums

noteikts ar likumu, un izsaka pieņēmumu, ka tam ir leģitīms

mērķis - sabiedrības labklājības un citu cilvēku interešu

aizsardzība.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas

neatbilst nevienam samērīguma principa kritērijam. Likumdevēja

izraudzītie līdzekļi neesot piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Valsts nespējot izveidot efektīvu nodokļu

iekasēšanas un administrēšanas sistēmu un tāpēc šo pienākumu esot

pārlikusi uz citām personām, konkrētajā gadījumā - valdes

locekļiem. Turklāt esot apšaubāms, "vai ar apstrīdētajām

normām tiekot ierobežotas tādu personu tiesības, kuru tiesības

ierobežot likumdevējs būtu patiesībā vēlējies". Proti,

likumdevējs drīkstējis ierobežot tikai tādu personu tiesības,

kuras ļaunprātīgi izvairījušās no nodokļu nomaksas, tātad pēc

būtības veikušas krāpnieciskas darbības, taču Nodokļu likuma 60.

panta pirmajā daļā noteiktie kritēriji aptverot daudz plašāku

personu loku un varot tikt piemēroti arī personām, kuras nav

apzināti veikušas prettiesiskas darbības.

Apstrīdētās normas esot izstrādātas, pamatojoties uz

hipotētiskiem pieņēmumiem, ka to piemērošanas rezultātā varētu

uzlaboties nodokļu iekasēšana, bet kopš šo normu pieņemšanas

neviens administratīvais process atbilstoši tām neesot uzsākts.

Apstrīdētās normas arī preventīvi nenodrošinot to, ka valdes

locekļi rīkosies atbildīgāk. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

no apstrīdēto normu piemērošanas varot "viegli

izvairīties".

Likumdevēja izraudzītie līdzekļi neesot nepieciešami leģitīmā

mērķa sasniegšanai. Pastāvot virkne alternatīvu līdzekļu, ar

kuriem būtu iespējams leģitīmo mērķi sasniegt tikpat efektīvi un

pēc kuru izvēles personas pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk.

Pamatprocess, kura ietvaros panākama nesamaksāto nodokļu

piedziņa, esot maksātnespējas process atbilstoši Maksātnespējas

likumam.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka efektīvāki alternatīvie

līdzekļi cīņai ar krāpnieciskām darbībām nodokļu jomā esot arī

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk - LAPK) 159.

pants un Krimināllikuma 218. pants. Turklāt administratīvā

procesa ietvaros netiekot nodrošināta tāda efektivitāte, kāda

tiekot nodrošināta, piemēram, kriminālprocesa ietvaros.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka ar apstrīdēto normu

piemērošanu indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm tiek

nodarīti zaudējumi, kas ir lielāki nekā sabiedrības ieguvums no

šo normu piemērošanas. Apstrīdētās normas nevis veicināšot, bet

gan ierobežošot uzņēmējdarbību, un tas neesot sabiedrības

interesēs.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas

neatbilst arī Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

nostiprinātajam vienlīdzības principam. Ar apstrīdētajām normām

nepamatoti tiekot radīta vienāda attieksme pret divām atšķirīgos

apstākļos esošām personu grupām, proti, pret kapitālsabiedrību

dibinātājiem (akcionāriem, dalībniekiem), kuri vienlaikus ir arī

to valdes locekļi, un pret personālsabiedrību dibinātājiem

(biedriem). Šīs personu grupas atrodoties atšķirīgos apstākļos.

Atšķirībā no personālsabiedrībām, kuru biedri savas tiesības

veikt komercdarbību īstenojot tādā formā, kurā jāuzņemas

atbildība ar visu savu mantu (pilnsabiedrības) vai mantu

atbilstoši sava ieguldījuma apmēram (komandītsabiedrības),

kapitālsabiedrību dibinātāji esot izvēlējušies veikt

komercdarbību, nodalot savu mantu un sabiedrības mantu.

Vienādai attieksmei pret minētajām grupām neesot leģitīma

mērķa. Ja hipotētiski tiktu pieņemts, ka vienādajai attieksmei

tomēr ir leģitīms mērķis, tad būtu jāatzīst, ka nav ievērots

samērīguma princips. Likumdevējs neesot pienācīgi izvērtējis

sekas, ko apstrīdētās normas radīšot kapitālsabiedrību

dibinātājiem, kuri vienlaikus ieņem kapitālsabiedrības valdes

locekļa amatu. Turklāt labums, ko no apstrīdētajām normām iegūšot

sabiedrība, esot mazāks par kapitālsabiedrību dibinātāju, kuri

tajā pašā laikā ieņem valdes locekļa amatu, tiesībām un

likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu.

Ar apstrīdētajām normām esot nepamatoti pieļauta atšķirīga

attieksme pret salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām.

Proti, apstrīdētās normas esot attiecinātas uz kapitālsabiedrību

valdes locekļiem, bet neesot attiecinātas uz citām sabiedrības

pārvaldes institūcijām - dalībnieku sapulci, akcionāru sapulci un

biedru sapulci, kā arī uz personālsabiedrību lietvežiem un

biedriem, lai gan visas šīs personu grupas atrodoties vienādos un

salīdzināmos apstākļos. Visas minētās personu grupas esot

uzskatāmas par sabiedrības pārstāvjiem, tām esot tiesības

uzņemties saistības sabiedrības vārdā un atsevišķos gadījumos

pieņemt arī valdes kompetencē esošus lēmumus. Atšķirīgajai

attieksmei arī šajā gadījumā neesot leģitīma mērķa, jo neesot

saskatāmi objektīvi iemesli atšķirīgai attieksmei pret valdes

locekļiem.

Apstrīdēto normu neatbilstība Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam izpaužoties arī tādējādi, ka tās kapitālsabiedrības

kreditorus nostādot nevienlīdzīgā situācijā ar Valsts ieņēmumu

dienestu (turpmāk arī - VID). Citiem kreditoriem parādi esot

jāatgūst vispārējā kārtībā, ievērojot Maksātnespējas likumā

noteikto regulējumu, turpretī attiecībā uz VID apstrīdētās normas

nosakot īpašu kārtību nodokļu parādu piedziņai. Tādējādi VID

tiekot nostādīts labvēlīgākā tiesiskajā situācijā. Šādai

atšķirīgai attieksmei neesot leģitīma mērķa.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas

neatbilst arī Satversmes 92. panta otrajam teikumam. Ar

apstrīdētajām normām tiekot pārkāpts nevainīguma prezumpcijas

princips. Proti, izpildoties apstrīdētajās normās noteiktajiem

kritērijiem, tiekot prezumēta valdes locekļa vaina saistībā ar

kapitālsabiedrības nodokļu parādu rašanos, turklāt uzliekot pašai

personai sava nevainīguma pierādīšanas pienākumu.

Valdes loceklim uzliktajam juridiskās personas nokavēto

nodokļu maksājumu atlīdzināšanas pienākumam piemītot gan

krimināltiesībām raksturīgais preventīvais, gan sodošais

raksturs. Šis pienākums pēc savas būtības esot uzskatāms par

"īpatnēju naudas sodu". Arī par pārkāpumu draudošā soda

bardzība liecinot par to, ka ar apstrīdētajām normām noteiktā

atbildība pielīdzināma kriminālsodam. Turklāt apstrīdētās normas

neparedzot nekādu mehānismu, kas nodrošinātu soda apmēra

samērīguma izvērtējumu un VID vai tiesas iespēju samazināt no

valdes locekļa piedzenamo naudas summu, ja tā būtu nesamērīgi

liela.

Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka ierobežojums noteikts ar

pienācīgā kārtā pieņemtu likumu, un pieļauj, ka apstrīdēto normu

leģitīmais mērķis varētu būt sabiedrības labklājības

nodrošināšana, tomēr uzskata, ka likumdevēja izraudzītie līdzekļi

nav piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Proti, apstrīdētās

normas esot "acīmredzami neracionāls un nepieļaujams

līdzeklis". Turklāt apstrīdētās normas paredzot atkāpšanos

no administratīvajam procesam raksturīgā objektīvās izmeklēšanas

principa.

Ja tomēr tiktu konstatēts, ka apstrīdētās normas ir piemērotas

leģitīmā mērķa sasniegšanai, tās būtu uzskatāmas par nesamērīgām,

jo neesot nepieciešamas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Pieteikuma

iesniedzējs uzskata, ka pastāv alternatīvi līdzekļi, kas mazāk

ierobežotu indivīda tiesības un likumiskās intereses, bet tikpat

efektīvi sasniegtu iespējamo leģitīmo mērķi. Turklāt labums, ko

no apstrīdētajām normām gūstot sabiedrība, neesot lielāks par

valdes locekļa tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto

kaitējumu. Līdz ar to apstrīdētās normas esot nesamērīgi

ierobežojošas.

3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes

91. panta pirmajam teikumam, 92. pantam un 105. pantam.

Saeima savu uzskatu balsta visupirms uz statistikas datiem,

norādot, ka lielākie nodokļu parādnieki vairāku gadu periodā esot

kapitālsabiedrības. Valde esot svarīgākais kapitālsabiedrības

lēmējorgāns, un tās pienākums esot vadīt kapitālsabiedrību

atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

Valdes locekļa personiska atbildība par pienākumu nepildīšanu

vai nepienācīgu pildīšanu Latvijas tiesību sistēmā neesot jauns

institūts. Arī pirms apstrīdēto normu pieņemšanas valdes locekļa

īpašā loma kapitālsabiedrības vadīšanā esot atzīta, nosakot

valdes loceklim personisku atbildību par dažādiem normatīvo aktu

pārkāpumiem, tostarp izvairīšanos no nodokļu nomaksas un

nesadarbošanos ar nodokļu administrācijas amatpersonām. Saeima

uzsver, ka apstrīdētās normas valdes locekļa atbildību par

juridiskās personas nokavētajiem nodokļu maksājumiem paredz tikai

šauri specifiskos gadījumos, kad vienlaikus konstatēta vairāku

valdes kompetencē esošu un ar likumu noteiktu pienākumu

nepildīšana.

Neesot pamatots Pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka ar

apstrīdētajām normām juridiskajai personai ierobežotas Satversmes

105. pantā ietvertās tiesības veikt komercdarbību tādas

sabiedrības formā, par kuras saistībām jāatbild tikai ar tās

mantu. Apstrīdētajām normām neesot negatīvas ietekmes uz

juridiskās personas ekonomiskajām interesēm veikt komercdarbību.

Tieši pretēji - VID tiesības pieprasīt no valdes locekļa

atbildību par sabiedrības nokavētajiem nodokļu maksājumiem

pozitīvi ietekmējot juridiskās personas ekonomiskās intereses un

stimulējot valdes locekļus atbildīgi pildīt savus pienākumus.

Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka no

Satversmes 105. panta izriet juridiskās personas tiesības veikt

komercdarbību konkrētā formā, proti, patstāvīgi izvēlēties un

saglabāt savu formu. Juridiskās personas pastāvēšana un forma

esot atkarīga no tās dibinātāju gribas. Pašai juridiskajai

personai neesot tiesību savu formu mainīt vai neatkarīgi no

dibinātāju gribas uzstāt uz tās saglabāšanu. Saeima arī norāda,

ka tā sauktais korporatīvā plīvura princips attiecas uz juridisko

personu un to dibinātāju personas un mantas šķirtību, nevis uz

juridisko personu amatpersonām, pilnvarniekiem vai darbiniekiem.

Apstrīdētās normas neskarot šo principu.

Saeima atzīst, ka apstrīdētās normas paredz valdes locekļa kā

fiziskās personas īpašuma tiesību ierobežojumu, tomēr atbildība

esot paredzēta ļoti specifiskā situācijā, turklāt solidāra ar

citiem valdes locekļiem.

Apstrīdētajās normās esot ietverts mehānisms, kas veicinot

nodokļu iekasēšanas efektivitāti un sekmējot godprātīgu un

savlaicīgu nodokļu maksājumu veikšanu. Līdz ar to īpašuma tiesību

ierobežojums atbilstot Satversmes 116. pantā noteiktajam

leģitīmajam mērķim - sabiedrības labklājības aizsardzība.

Apstrīdētās normas esot piemērotas leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Ņemot vērā valdes būtisko lomu juridiskās personas

pārvaldē, citstarp pienākumu iesniegt maksātnespējas procesa

pieteikumu un atbildību par grāmatvedības kārtošanu, apstākļi,

kas apstrīdētajās normās norādīti kā valdes locekļa atbildības

priekšnoteikumi, esot uzskatāmi par tādiem, kas ir valdes

kontrolē.

Saeima vērš uzmanību uz to, ka Pieteikuma iesniedzējs nav

norādījis līdzekļus, kas būtu tikpat iedarbīgi gan godprātīgas

likumā noteikto valdes pienākumu izpildes veicināšanas, gan

nokavēto nodokļu maksājumu efektīvas atgūšanas ziņā.

Maksātnespējas process neveicinot to, lai valdes locekļi rīkotos

atbildīgāk, kārtojot juridiskās personas grāmatvedību, maksājot

nodokļus un savlaicīgi iesniedzot maksātnespējas procesa

pieteikumu. Maksātnespējas process neesot arī ātrāks un

efektīvāks nokavēto nodokļu maksājumu atgūšanas līdzeklis. Arī

citos likumos paredzētā administratīvā atbildība un

kriminālatbildība neesot ātrai un efektīvai nokavēto nodokļu

maksājumu atgūšanai piemērots līdzeklis, jo pēc būtības esot

vērsta nevis uz neveikto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu, bet gan

uz personas sodīšanu par sabiedriski kaitīgu rīcību. Savukārt

nodokļu iekasēšana pamatā esot valsts fiskālās funkcijas

īstenošana, nodrošinot ieņēmumus valsts budžetā. Turklāt

kriminālprocess, ņemot vērā tā ietekmi un sekas, neesot pret

personu saudzīgāks.

Saeima uzskata, ka likumdevējs ievērojis saprātīgu līdzsvaru

starp sabiedrības un indivīda interesēm un ar apstrīdētajām

normām noteiktais ierobežojums ir samērīgs. Efektīva nodokļu

administrēšana un valdes locekļa pienākumu pienācīga veikšana

esot sabiedrības interesēs. Savukārt administratīvais process,

kurā tiek konstatēta valdes locekļa atbildība, nodrošinot

personai ne tikai pilnīgas un pienācīgas iespējas sevi aizstāvēt,

bet arī objektīvās izmeklēšanas principa garantēto

aizsardzību.

Attiecībā uz apstrīdēto normu iespējamo neatbilstību

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam Saeima norāda uz vairākiem

aspektiem. Apstrīdētās normas attiecoties nevis uz

kapitālsabiedrību dibinātājiem, bet gan uz valdes locekļiem

neatkarīgi no tā, vai viņi ir arī kapitālsabiedrības dibinātāji.

Ja persona, dibinot kapitālsabiedrību, pati izvēlējusies ieņemt

tajā arī valdes locekļa amatu, personas tiesības un pienākumi,

kas izriet no dalībnieka vai akcionāra statusa, esot skatāmi

atsevišķi no tiesībām un pienākumiem, kas izriet no valdes

locekļa statusa.

Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējam, ka ar apstrīdētajām

normām radīta atšķirīga attieksme pret tādām personu grupām, kuru

tiesību, pienākumu un atbildības apjoms pielīdzināms

kapitālsabiedrības valdes locekļa tiesību, pienākumu un

atbildības apjomam. Valde neatrodoties vienādos un salīdzināmos

apstākļos nedz ar citām sabiedrības pārvaldes institūcijām, nedz

ar personālsabiedrības biedriem (lietvežiem). Citu sabiedrības

pārvaldes institūciju - dalībnieku sapulces vai akcionāru

sapulces - tiesību un pienākumu apjoms neesot pielīdzināms valdes

tiesību un pienākumu apjomam. Neviena no minētajām institūcijām

neesot atbildīga par sabiedrības grāmatvedības kārtošanu un

nodokļu maksājumu savlaicīgu veikšanu. Citu pārvaldes institūciju

tiesībām atsevišķos gadījumos veikt valdes kompetencē esošas

darbības esot izņēmuma raksturs. Turklāt no kapitālsabiedrības

valdes locekļu rīcības parasti esot atkarīga nodokļu

administrācijas iespēja piedzīt nokavētos nodokļu maksājumus.

Savukārt personālsabiedrības biedri (lietveži) par tās saistībām

atbildot ar visu savu mantu, un tādējādi personālsabiedrības

faktiskie vadītāji vienlaikus atbildot arī par nokavēto nodokļu

maksājumu atlīdzināšanu. Līdz ar to Saeima neuzskata, ka būtu

pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips.

Saeima nepiekrīt arī Pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka

apstrīdētās normas nepamatoti paredzot atšķirīgu attieksmi pret

VID un juridiskās personas kreditoriem. Šādai atšķirīgai

attieksmei esot objektīvs un saprātīgs pamats. VID rīkojoties

nevis savās, bet gan visas sabiedrības interesēs. Turklāt VID

atšķirībā no kreditoriem, kuru prasījums radies uz civiltiesiska

pamata, neesot pieejami līdzekļi sevis pasargāšanai no iespējamām

"darījumu partnera" finansiālajām grūtībām un tas

nevarot izvērtēt biznesa riskus vai darījuma partneru finansiālās

iespējas.

Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas neparedz valdes locekļu

krimināltiesisku atbildību, un tādējādi nesaskata Satversmes 92.

panta otrajā teikumā ietvertās nevainīguma prezumpcijas

pārkāpumu.

Valdes locekļu solidāra atbildība par juridiskās personas

nokavētajiem nodokļu maksājumiem Latvijas tiesību sistēmā neesot

kvalificēta ne kā noziedzīgs nodarījums, nedz arī kā

administratīvs pārkāpums. Apstrīdētajās normās paredzētās valdes

locekļa atbildības iestāšanās gadījumā nerodoties tādas sekas,

kas parasti būtu saistāmas ar personas sodīšanu

kriminālprocesuālā kārtībā, piemēram, ierakstīšana sodu reģistrā

un ar to saistītā sodāmības uzskaite. Valdes locekļa atbildībai

esot nevis sodošs, bet gan kompensējošs raksturs, proti, valdes

loceklis piedaloties to neveikto nodokļu maksājumu kompensēšanā,

kuru veikšana tam bija jānodrošina saskaņā ar saviem pienākumiem

juridiskās personas pārvaldē.

Ja tomēr tiktu atzīts, ka apstrīdētajās normās paredzētā

valdes locekļu atbildība uzskatāma par tādu, kas ietilpst

jēdzienu "izvirzītās apsūdzības pamatotība

krimināllietā" un "apsūdzība noziedzīgā

nodarījumā" tvērumā, Saeima norāda, ka apstrīdētajās normās

noteiktais ierobežojums ir samērīgs. Apstrīdētās normas paredzot

VID pienākumu iegūt pietiekamus pierādījumus Nodokļu likuma 60.

pantā norādīto kritēriju izpildes konstatēšanai. Tikai tādā

gadījumā tiekot prezumēts, ka valdes loceklis nav pildījis likuma

prasības juridiskās personas vadīšanā.

Saeima norāda, ka šāda prezumpcija noteikta efektīvas nodokļu

iekasēšanas sistēmas radīšanai un tādējādi atbilst Satversmes

116. pantā noteiktajam leģitīmajam mērķim - sabiedrības

labklājības aizsardzība. Šāda prezumpcija Latvijas tiesību

sistēmā neesot jauna un citstarp esot nostiprināta vismaz

astoņpadsmit LAPK pantos. Turklāt arī citas Eiropas valstis

nodokļu tiesību jomā pieļaujot šādu prezumpciju un to par

pamatotu atzīstot arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk -

ECT). Saeima uzsver, ka prezumpcija izriet no valdes locekļa

statusa un pienākumiem juridiskās personas pārvaldīšanā, proti,

tiekot pieņemts, ka valdes loceklis savus pienākumus pilda

godprātīgi. Līdz ar to prezumpcija esot pamatota un nepieciešama

leģitīmā mērķa sasniegšanai. Turklāt likumdevējs esot

nodrošinājis efektīvu VID lēmuma pārskatīšanu administratīvā

procesa ietvaros iestādē un tiesā vairākās instancēs. Līdz ar to

valdes loceklim esot objektīvi iespējams atspēkot apstrīdētajās

normās ietverto prezumpciju.

4. Pieaicinātā persona - Valsts ieņēmumu

dienests - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes

91. panta pirmajam teikumam, 92. pantam un 105. pantam.

Apstrīdētās normas attiecoties tikai uz valdes locekļiem, bet

neskarot juridisko personu īpašuma tiesības. Ar apstrīdētajām

normām netiekot atcelta arī kapitālsabiedrību un to dibinātāju

nodalītās mantas koncepcija.

Likumdevēja izraudzītie līdzekļi esot piemēroti leģitīma mērķa

- sabiedrības labklājības nodrošināšanas - sasniegšanai.

Apstrīdēto normu mērķis esot preventīvs, proti, motivēt valdes

locekļus apzināties savu nozīmi sabiedrības saimnieciskās

darbības ikdienas vadībā un veikt darbības, kas vērstas uz

nodokļu pilnīgu un savlaicīgu nomaksu. LAPK 159. pants un

Krimināllikuma 218. pants neesot uzskatāmi par līdzekļiem, ar

kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt, mazāk ierobežojot indivīda

tiesības un likumīgās intereses. Minētās normas nevarot piemērot

kā alternatīvu līdzekli gadījumos, kad iestājas apstrīdēto normu

piemērošanas priekšnosacījumi.

Izvērtējot, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par

indivīdam nodarītajiem zaudējumiem, vajagot ņemt vērā to, ka

apstrīdētās normas paredz valdes locekļa atbildību tikai izņēmuma

gadījumos, kad ir izpildījušies visi apstrīdētajās normās

ietvertie nosacījumi.

Labums, ko no apstrīdētajām normām iegūst sabiedrība, esot

lielāks par indivīdam nodarīto zaudējumu. Ikviens sabiedrības

loceklis esot ieinteresēts godīgas konkurences un uzņēmējdarbības

vides attīstībā, jo līdz ar to valsts budžets saņemtu lielākus

nodokļu maksājumus un tādējādi augtu visas sabiedrības

labklājība.

VID atzīst, ka valdes loceklim noteiktais pienākums atlīdzināt

juridiskās personas nodokļu parādus ierobežo valdes locekļa kā

fiziskās personas īpašuma tiesības. Taču ierobežojums esot

samērīgs. Ņemot vērā valdes nozīmi juridiskās personas pārvaldē,

kā arī valdes atbildību par grāmatvedības kārtošanu, esot

jāatzīst, ka apstrīdētajās normās paredzētie apstākļi ir valdes

tiešā kontrolē. Turklāt apstrīdēto normu piemērošana esot

paredzēta administratīvā procesa ietvaros, kur tiekot nodrošināts

augsts personas tiesību aizsardzības līmenis, gan VID, gan tiesai

pārbaudot lēmuma tiesiskumu.

Attiecībā uz iespējamu Satversmes 91. panta pārkāpumu VID

uzskata, ka valde atrodas atšķirīgos apstākļos salīdzinājumā ar

citām sabiedrības pārvaldes institūcijām. Nevienai citai

sabiedrības pārvaldes institūcijai normatīvie akti neparedzot tik

plašu pienākumu loku kā valdei. Līdz ar to gluži pamatoti valdes

loceklim esot noteikta arī lielāka atbildība nekā citām personām,

kas piedalās sabiedrības vadībā vai pārstāvībā.

Valdes atbildība par tās pienākumu izpildi atbilstot

starptautiski pieņemtai praksei. Austrijā, Bulgārijā, Kiprā,

Somijā, Francijā, Vācijā, Īrijā, Lietuvā, Maltā, Nīderlandē,

Slovēnijā, Spānijā, Zviedrijā un Lielbritānijā esot paredzēta

valdes atbildība tieši par nodokļu parādiem. Par pamatotu iemeslu

atšķirīgas attieksmes pieļaušanai pret valdes locekļiem VID

uzskata arī apkopoto statistiku par kopējā nodokļu parāda apmēru

un nodokļu parādnieku skaitu. Pēc 2014., 2015. un 2016. gada

datiem, lielākā daļa nodokļu parādnieku (apmēram 98%) esot tieši

kapitālsabiedrības, kuru kopējais parāds veidojot apmēram 99

procentus no visu komercreģistra un politisko partiju reģistra

subjektu kopējā parāda. Nodokļu parādnieku - personālsabiedrību -

skaits esot niecīgs, un to kopējais parāds veidojot apmēram 0,3

procentus no visu komercreģistra un politisko partiju reģistra

subjektu kopējā parāda.

Kapitālsabiedrības valdes loceklis atrodoties atšķirīgos

apstākļos arī salīdzinājumā ar personālsabiedrības lietvedi

(biedru). Praksē bieži gadoties tādas situācijas, ka no valdes

locekļa rīcības tieši un nepastarpināti ir atkarīgas nodokļu

administrācijas iespējas piedzīt kapitālsabiedrības nokavētos

nodokļu maksājumus. Personālsabiedrības lietveža (biedra)

prettiesiskas rīcības sekas neesot tik negatīvas, jo tas par

personālsabiedrības saistībām atbildot personiski. To pamatojot

arī jau minētie statistikas dati, atbilstoši kuriem

personālsabiedrību kopējais nodokļu parāds esot niecīgs

salīdzinājumā ar kapitālsabiedrību kopējo nodokļu parādu.

Īpašam tiesiskajam regulējumam attiecībā uz VID esot objektīvi

iemesli. Atšķirībā no kreditoriem, kuru prasījumi rodas uz

civiltiesiska pamata, VID rīkojoties nevis savās, bet gan visas

sabiedrības interesēs. Nodokļu ieņēmumi esot nepieciešami, lai

nodrošinātu sabiedrības vajadzību apmierināšanu un

labklājību.

VID uzsver, ka nav pamata apstrīdētajās normās noteikto

regulējumu uzskatīt par sodošu darbību, kam piemīt

krimināltiesiskas sankcijas pazīmes, un uz šo regulējumu

attiecināt nevainīguma prezumpciju. Valdes locekļa pienākumam

atlīdzināt juridiskās personas nokavētos nodokļu maksājumus esot

nevis sodošs, bet gan kompensējošs raksturs.

5. Pieaicinātā persona - Finanšu ministrija -

uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam, 92. pantam un 105. pantam.

Finanšu ministrija nepiekrīt pieteikumā paustajam viedoklim,

ka Satversmes 105. pants garantē īpašuma tiesības, proti,

tiesības veikt komercdarbību tādas sabiedrības formā, par kuras

saistībām jāatbild tikai ar komercsabiedrības mantu. Apstrīdētās

normas neskarot ne kapitālsabiedrību, ne personālsabiedrību

dibinātājiem Satversmes 105. pantā garantētās īpašuma tiesības.

Apstrīdētās normas neatceļot arī kapitālsabiedrību un to

dibinātāju nodalītās mantas koncepciju. Tās attiecoties tikai uz

valdes locekli, un tas apstāklis, ka kapitālsabiedrības valdes

loceklis vienlaikus ir arī šīs kapitālsabiedrības dibinātājs,

nedodot pamatu pieņēmumam, ka tiek ierobežotas arī dibinātāja

tiesības.

Finanšu ministrija atzīst, ka apstrīdētās normas ierobežo

valdes locekļu kā fizisko personu īpašuma tiesības, taču

ierobežojumu uzskata par samērīgu. Tas esot noteikts ar likumu

leģitīma mērķa - sabiedrības labklājības aizsardzības - labad.

Apstrīdētās normas esot vērstas uz komercdarbības vides

sakārtošanu un godīgas konkurences veicināšanu, ierobežojot

iespēju nepildīt nodokļu saistības.

Izraudzītais līdzeklis esot piemērots leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Ņemot vērā valdes lomu sabiedrības pārvaldē un

pārstāvībā, kā arī valdes atbildību par grāmatvedības kārtošanu,

apstrīdētajās normās paredzētie apstākļi esot uzskatāmi par

tādiem, kas ir valdes kontrolē. Analizējot nokavēto nodokļu

maksājumu samaksas statistiku, esot secināms, ka nodokļu

maksātāji aizvien aktīvāk izmanto iespēju sadarboties ar VID un

labprātīgi samaksāt nokavētos nodokļu maksājumus. 2015. gadā VID

neesot identificējis nevienu gadījumu, kad būtu lietderīgi un

samērīgi uzlikt valdes loceklim pienākumu atlīdzināt juridiskās

personas nokavētos nodokļu maksājumus.

Apstrīdētajām normām esot preventīvs raksturs. Valdes

loceklis, apzinoties savu atbildību likumā noteikto pienākumu

nepildīšanas gadījumā, rīkošoties atbildīgāk. Turklāt

apstrīdētajās normās paredzētā procedūra nodrošinot valdes

loceklim iespēju novērst nelabvēlīgās sekas, iesniedzot

juridiskās personas maksātnespējas pieteikumu vai izskaidrojot

objektīvos iemeslus, kuru dēļ konkrētajā gadījumā viņš nav

atbildīgs par juridiskās personas nodokļu parādiem.

Vēršoties pret valdes locekli ar civilprasību, leģitīmo mērķi

nevarētu sasniegt tādā pašā kvalitātē kā ar apstrīdētajām normām

paredzētajā administratīvajā procesā. Turklāt valdes locekļa

tiesības tiktu ierobežotas vēl vairāk, jo šādā gadījumā nebūtu

piemērojams objektīvas izmeklēšanas princips. Arī LAPK 159. pants

un Krimināllikuma 218. pants neesot uzskatāmi par līdzekļiem, ar

kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt, mazāk ierobežojot indivīda

tiesības un likumīgās intereses.

Finanšu ministrija uzskata, ka labums, ko no apstrīdēto normu

piemērošanas gūst sabiedrība, ir lielāks par indivīdam

nodarītajiem zaudējumiem. Apstrīdētajās normās esot iestrādāti

tādi mehānismi, lai indivīda tiesības tiktu ierobežotas pēc

iespējas mazāk. Savukārt sabiedrības ieguvums, ņemot vērā

apstrīdēto normu ietekmi uz sabiedrības labklājības aizsardzību,

labprātīgas nodokļu nomaksas veicināšanu un godīgas konkurences

uzlabošanu, esot atzīstams par nozīmīgu.

Valdes locekļi atrodoties atšķirīgos apstākļos salīdzinājumā

ar citiem juridisko personu pārvaldes institūciju locekļiem, un

līdz ar to atšķirīga attieksme pret valdes locekļiem esot

pamatota. Valdes locekļu atbildība par to pienākumu pildīšanu

atbilstot arī starptautiski vispāratzītajai tendencei aizvien

precīzāk un detalizētāk regulēt valdes locekļu atbildību. Arī

Finanšu ministrija vērš uzmanību uz VID norādīto statistiku par

kopējā nodokļu parāda apmēru un nodokļu parādnieku skaitu un

struktūru Latvijā 2014., 2015. un 2016. gadā. Šī statistika

apliecinot, ka lielākā daļa nodokļu parādnieku ir tieši

kapitālsabiedrības.

Finanšu ministrija uzskata, ka īpašam tiesiskajam regulējumam

attiecībā uz VID ir objektīvi iemesli. Nodokļu ieņēmumi esot

nepieciešami, lai nodrošinātu sabiedrības pamatvajadzību

apmierināšanu un labklājību, tādējādi VID rīkojoties visas

sabiedrības interesēs.

Apstrīdētās normas neesot atzīstamas par sodošām, proti,

tādām, kam piemīt krimināltiesiskas sankcijas pazīmes. Valdes

locekļa pienākumam samaksāt juridiskās personas nokavētos nodokļu

maksājumus esot kompensējošs raksturs. Pat tādā gadījumā, ja

apstrīdētajās normās noteiktais regulējums tiktu atzīts par

noziedzīgu nodarījumu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. panta

izpratnē, nebūtu pamata uzskatīt, ka ir pārkāpta nevainīguma

prezumpcija. Apstrīdēto normu piemērošana un tiesiskuma kontrole

esot paredzēta administratīvā procesa ietvaros iestādē un tiesā,

kur piemērojams objektīvās izmeklēšanas princips. Atsevišķos

gadījumos administratīvā procesa ietvaros esot pamatota

nepieciešamība pieprasīt ziņas vai dokumentus, kas ir tikai

privātpersonas rīcībā un zināmi pašam nodokļu maksātājam. Arī

nodokļu maksātājam pašam vajagot būt ieinteresētam iesniegt

nodokļu administrācijai atbilstošus paskaidrojumus. Līdz ar to

valdes locekļa tiesības ar apstrīdētajām normām esot

aizsargātas.

6. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

uzskata, ka juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu

atlīdzināšanai valsts budžetam no valdes locekļa personīgajiem

līdzekļiem pēc būtības piemītot krimināltiesisks raksturs.

Apstrīdētajās normās noteiktajam regulējumam piemītot gan

sodošā, gan preventīvā funkcija, kas atbilstot kriminālsoda

piemērošanas mērķiem. Tādējādi, izvērtējot apstrīdētajās normās

ietverto regulējumu, esot izmantojamas arī krimināltiesību

teorijas atziņas un principi, citstarp piemērojama nevainīguma

prezumpcija.

Administratīvajā procesā tiekot atzīts objektīvās izmeklēšanas

princips, tomēr arī pašai personai esot līdzdarbošanās pienākums.

Nodokļu administrēšana ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs

lielā mērā balstoties uz informāciju, ko sniedz nodokļu

maksātājs. Tādējādi valdes loceklim ir iespēja pamatot un

pierādīt, ka viņš nav atbildīgs par sabiedrības nokavētajiem

nodokļu maksājumiem. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, šāda

pierādījumu nastas uzlikšana valdes loceklim nepārkāpjot

Satversmes 92. panta otrajā teikumā nostiprināto nevainīguma

prezumpciju.

Ar apstrīdētajām normām pēc būtības esot paredzēta valdes

locekļu personiskā atbildība attiecībā uz vienu specifisku

kreditoru - VID -, ierobežojot fiziskās personas īpašuma tiesības

un uzliekot tai pienākumu noteiktos gadījumos samaksāt juridiskās

personas nodokļu parādus. Tieslietu ministrija jau likumprojekta

izstrādes laikā, konkrēti, 2014. gada 26. novembrī, sniegusi

atzinumu Nr. 1-9.1/1549, norādot, ka apstrīdētās normas neiederas

kopējā tiesību sistēmā un neatbilst Satversmei.

Neesot šaubu par to, ka ierobežojums ir noteikts ar likumu.

Tomēr Tieslietu ministrija piekrīt Saeimas Juridiskā biroja 2014.

gada 11. decembra atzinumā Nr. 111.13/1-30-12/14 norādītajam, ka

tiesiskā valstī nav pieļaujama tāda situācija, ka valsts,

nespēdama panākt efektīvu juridiskās personas nodokļu nomaksas

pienākuma izpildi, šo pienākumu pārliek uz citu personu. Līdz ar

to rodoties šaubas, vai apstrīdētajās normās ietvertajam tiesību

ierobežojumam ir leģitīms mērķis. Pēc Tieslietu ministrijas

ieskata, apstrīdētās normas neatbilst arī samērīguma principam,

jo pastāvot alternatīvi līdzekļi, kas mazāk ierobežotu indivīda

tiesības, piemēram, juridiskās personas maksātnespējas

process.

Turklāt Tieslietu ministrija uzskata, ka apstrīdētās normas

nostāda nevienlīdzīgā situācijā citus juridiskās personas

kreditorus, jo radot VID nepamatotas priekšrocības.

7. Pieaicinātā persona - zvērināts advokāts Jānis

Taukačs - pauž viedokli, ka apstrīdēto normu galvenā ideja

esot atbalstāma, proti, valsts drīkstot piedzīt kapitālsabiedrību

nodokļu parādus no to negodprātīgajiem valdes locekļiem.

Bieži vien gadījumos, kad kapitālsabiedrība saņēmusi VID lēmumu

par nodokļu uzrēķinu, tās valde apsverot iespēju pamest attiecīgo

sabiedrību un veidot jaunu sabiedrību. Tas, ka persona

vieglprātīgi izturas pret nodokļu nomaksas pienākumu, neesot

pieļaujams.

Latvijā neiekasētā pievienotās vērtības nodokļa rādītāji esot

starp sliktākajiem visā Eiropas Savienībā un neiekasētā nodokļu

starpība jau ilgstoši esot liela. Šī plaisa veidojoties

galvenokārt tādu iemeslu dēļ kā pievienotās vērtības nodokļa

izkrāpšana, kļūdas pārvaldībā, strukturēšanas un maksātnespējas

gadījumi. Turklāt kapitālsabiedrības bieži vien vieglprātīgi

iesaistoties pirkšanas darījumos ar negodprātīgiem pārdevējiem,

jo uzskata, ka tā nav pircēja atbildība. Šāds uzskats neatbilstot

Eiropas Savienības Tiesas atziņai, ka pircēja atbildība var

iestāties gadījumos, kad tas zināja vai tam vajadzēja zināt par

pievienotās vērtības nodokļa izkrāpšanu.

Valdes locekļu atbildības institūts varētu atturēt sabiedrības

no iesaistīšanās riskantos darījumos un tādējādi arī daļēji

risināt šo pašu lielāko valsts budžeta problēmu. Šādu gadījumu

novēršanai esot paredzēti samērīgi un jo īpaši preventīvi

pasākumi. Turklāt Ekonomiskās sadarbības un attīstības

organizācija (angļu val. - Organisation for Economic

Co-operation and Development) (turpmāk - OECD) jau

2009. gada jūlijā korporatīvās pārvaldes un nodokļu risku vadības

ziņojumā uzsvērusi, ka valstīm, kur korporatīvā pārvalde kopumā

ir vāja, būtu jāapsver iespēja ar likumu noteikt sabiedrību

valdēm un vecākajiem vadītājiem papildu atbildību par nodokļu

samaksu.

J. Taukačs uzsver, ka juridiskās personas atbildība par tās

nodokļu parādiem bez attiecīgās fiziskās personas atbildības

neesot efektīva. Turklāt noteiktā solidārā atbildība un iespējamo

sankciju apmērs liecinot par to, ka apstrīdēto normu mērķis ir ne

vien preventīvs (atturēt valdi no rīcības, kas noved pie nodokļu

parādiem), bet arī fiskāls (iekasēt valsts budžetā sabiedrības

nesamaksāto nodokļu summu).

Komerclikums jau šobrīd paredzot, ka kreditori var prasīt

valdes atbildību gadījumā, kad nav izdevies gūt prasības

apmierinājumu no kapitālsabiedrības un ir iespējams pierādīt, ka

valdes loceklis ar savu darbību nodarījis sabiedrībai zaudējumus.

Arī Maksātnespējas likums paredzot noteiktu kreditoru rindu un

piedziņas kārtību. VID varot pieprasīt valdes atbildību par

kapitālsabiedrības nodokļu parādiem. Tomēr nodokļu parādu

pamešana Latvijā esot tik izplatīta, ka šī nodokļu parādu

piedziņas kārtība varot izrādīties neefektīva gan no valsts

fiskālo interešu, gan arī no prevencijas viedokļa.

Apstrīdētajās normās noteiktajam līdzīgs valdes atbildības

veids esot akceptēts aptuveni pusē ES dalībvalstu, taču atbildība

parasti vai nu esot ierobežota attiecībā uz konkrētiem nodokļu

vai darījumu veidiem, vai arī iestājoties gadījumā, kad valdes

locekļi zināja vai viņiem vajadzēja zināt, ka viņu pārstāvētais

uzņēmums būtiski pārkāpj nodokļu tiesību normas. No svara esot

arī tas, kādas tieši ir normas par valdes atbildību un kāda

vispār ir nodokļu samaksas kultūra, kā arī nodokļu piedziņas un

strīdu risināšanas sistēma konkrētajā valstī. Nopietni ārvalstu

investori neizskatot iespēju pamest kapitālsabiedrību ar nodokļu

parādiem, turklāt valdes locekļiem ārvalstīs esot atbilstošas

apdrošināšanas polises.

Valdes locekļu atbildība neesot pretrunā ar nevainīguma

prezumpciju. Pašreizējā kritiskā situācija, proti, pārlieku

daudzie gadījumi, kad no valsts tiek izkrāpts pievienotās

vērtības nodoklis un citi nodokļi, kā arī šo krāpniecisko darbību

fiskālais apmērs liecinot par to, ka īpašu prevencijas pasākumu

ieviešana ir samērīga un kopumā atbilstoša valsts interesēm.

8. Pieaicinātā persona - Stokholmas Ekonomikas

augstskolas Rīgā asociētā profesore Ph.D. Anete

Pajuste - piekrīt pieteikumā ietvertajiem argumentiem par

iespējamu nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu ar

apstrīdētajām normām. Tiekot "automātiski" pieņemts, ka

jebkura aktīvu atsavināšana ir ļaunprātīga un rada

kapitālsabiedrībai zaudējumus, nevis ir atbilstoša uzņēmuma

ekonomiskajai būtībai.

Dažas valstis, piemēram, Kanāda, paredzot nodokļu parādu

piedzīšanu no valdes locekļa, ja parāda piedziņa no

kapitālsabiedrības nav iespējama un valdes loceklis nav rīkojies

kā krietns un rūpīgs saimnieks. A. Pajuste uzsver, ka pirms

apstrīdēto normu pieņemšanas līdzīgs mehānisms jau bija noteikts

arī Latvijā, piemēram, Komerclikuma 170. pantā, ļaujot

kreditoriem celt prasību pret kapitālsabiedrības amatpersonām,

kuras nodarījušas zaudējumus sabiedrībai un nav tos

atlīdzinājušas.

Apstrīdētās normas vajagot skatīt kontekstā ar likumu

piemērošanas praksi konkrētajā valstī. Ja sabiedrība ir

pārliecināta par to, ka jebkura likuma piemērošanā tiek ievērots

nevainīguma prezumpcijas princips un piemērotājs nav materiāli

ieinteresēts uzlikt sodu, tā paļaujoties uz likuma normas

adekvātu piemērošanu. Latvijas, kā arī vairāku citu valstu

sabiedrības izpratnē nodokļu administrēšanas dienesti nodokļu

maksātājiem piemērojot "vainas prezumpciju", turklāt

rīkojoties saskaņā ar budžeta pildīšanai noteiktu iekasējamo sodu

plānu. Šādā kontekstā valdes locekļa personiskās atbildības risks

esot nesamērīgi liels. Daudzās valstīs esot iespēja apdrošināt

valdes locekļa atbildību, taču Latvijā apdrošināšanas prēmija par

šo pakalpojumu iepriekš minēto iemeslu dēļ varot būt nesamērīgi

liela.

Valdes locekļa vainas pierādīšana esot jāatstāj tiesas

kompetencē. Ja apstrīdētās normas paliks spēkā, VID vajadzēšot

ieguldīt nopietnu darbu savas reputācijas uzlabošanā, lai

pārliecinātu sabiedrību, ka tas nodokļu maksātājus uzskata par

klientiem, nevis sodāmajiem. Pretējā gadījumā apstrīdēto normu

ietekme uz uzņēmējdarbības vidi būšot negatīva.

Secinājumu

daļa

9. Pieteikumā apstrīdēta triju normu atbilstība

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, 92. un 105. pantam.

Nodokļu likuma 60. pants ietver nosacījumus administratīvā

procesa uzsākšanai par juridiskās personas nokavēto nodokļu

maksājumu atlīdzināšanu valsts budžetam no fiziskās personas,

kura ir bijusi juridiskās personas valdes loceklis laikā, kad

radies nodokļu parāds. Nodokļu likuma 61. pantā ir noteikta

kārtība, kādā VID pieņem lēmumu par juridiskās personas nokavēto

nodokļu maksājumu atlīdzināšanu valsts budžetam. Savukārt Nodokļu

likuma 62. pants reglamentē kārtību, kādā izpildāms lēmums par

nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu.

Pieteikuma iesniedzējs apšauba to, ka apstrīdētajās normās

noteiktā valdes locekļa atbildība par juridiskās personas

nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu valsts budžetam atbilst

Satversmei. Pieteikumā pausts uzskats, ka apstrīdētās normas

nesamērīgi ierobežojot kapitālsabiedrību, to dibinātāju un valdes

locekļu īpašuma tiesības. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

apstrīdētās normas rada arī nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu un

vienlīdzības principa pārkāpumu.

Saeimas atbildes rakstā un pieaicināto personu viedokļos

norādītie argumenti sniegti par apstrīdēto normu kā vienota

tiesiskā regulējuma atbilstību Satversmei galvenokārt attiecībā

uz kapitālsabiedrībām un to valdes locekļiem.

Apstrīdētās normas veido vienotu tiesisko regulējumu, jo

kopumā nosaka atbildību par nokavēto nodokļu maksājumu

atlīdzināšanu valsts budžetam un to atlīdzināšanas kārtību.

Tādējādi apstrīdētās normas savstarpēji ietekmē cita citas

tvērumu un saturu.

Tādu pieteikumu mērķis, kurus Satversmes tiesā iesniedz

abstraktās tiesību normu kontroles subjekti, tostarp Saeimas

deputāti, ir aizstāvēt publiskās intereses. Šāds pieteikums ir

uzskatāms par būtisku instrumentu nozīmīgu valsts un sabiedrības

interešu aizsardzībai. Abstraktā tiesību normu kontrole ir

līdzeklis, kas kalpo tiesību sistēmas sakārtošanai. Līdz ar to

Satversmes tiesai ir jāizvērtē apstrīdēto normu atbilstība

augstāka juridiska spēka tiesību normām attiecībā uz visu to

personu loku, uz kurām likumdevējs attiecinājis konkrēto

regulējumu (sal.: Satversmes tiesas 2006. gada 15. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 20.2. punkts). Tomēr

Satversmes tiesa var vērtēt apstrīdētās normas par tik, par cik

pieteikumā sniegts juridiskais pamatojums, un ievērojot tā

saprātīgu saistību ar apstrīdēto normu tvērumu. Pieteikumā

ietvertais pamatojums attiecas uz kapitālsabiedrību, to

dibinātāju un valdes locekļu situāciju. Tādējādi apstrīdēto normu

atbilstība Satversmei vērtējama, ņemot vērā Pieteikuma

iesniedzēja sniegtos argumentus.

Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs

apstrīdētās normas kā vienotu tiesisko regulējumu, visupirms

pārbaudot atbilstību Satversmes 105. pantam, bet pēc tam 92.

pantam un 91. panta pirmajam teikumam.

10. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās

normas neatbilst Satversmes 105. pantam.

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz

īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm.

Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma

piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai

izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu

atlīdzību."

Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura

tiesību garantiju, ar "tiesībām uz īpašumu" saprotot

visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var

izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas

gribas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 27.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu un 2011. gada 3.

novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu).

Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka gadījumos,

kad tiek apstrīdēta tiesību normas atbilstība visam Satversmes

105. pantam, jānosaka, tieši kuram no šā panta teikumiem

atbilstība ir izvērtējama (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 15.1.

punktu).

10.1. No lietas dalībnieku un pieaicināto personu

viedokļiem neizriet, ka apstrīdētās normas vērtējamas saistībā ar

Satversmes 105. panta ceturto teikumu. Satversmes 105. panta

ceturtais teikums noteic, ka īpašuma piespiedu atsavināšana

sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos pret

taisnīgu atlīdzību. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka šis teikums

neregulē situācijas, kas rodas sakarā ar valsts noteiktu

piespiedu līdzekļu izpildi (sk. Satversmes tiesas 2015.

gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 12.3.

punktu).

Apstrīdētās normas nevis paredz īpašuma piespiedu atsavināšanu

sabiedrības vajadzībām pret taisnīgu atlīdzību, bet gan ietekmē

personas tiesības brīvi rīkoties ar īpašumu gadījumā, kad VID

uzsāk nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanas procesu. Līdz ar

to apstrīdētajās normās paredzētais pamattiesību ierobežojums

neietilpst Satversmes 105. panta ceturtā teikuma tvērumā.

Tādējādi apstrīdētās normas

vērtējamas Satversmes 105. panta pirmo triju teikumu tvērumā.

10.2. Satversmes 105. panta pirmais teikums aizsargā

personas likumīgi iegūto īpašumu, tomēr otrais un trešais teikums

ļauj valstij ar likumu ierobežot īpašuma tiesības sabiedrības

interesēs. Pirmkārt, tiesības uz īpašumu sevī ietver īpašnieka

sociālo pienākumu pret sabiedrību - īpašumu nedrīkst izmantot

pretēji sabiedrības interesēm. Otrkārt, tiesības uz īpašumu var

ierobežot saskaņā ar likumu. Līdz ar to tiesības uz īpašumu var

ierobežot, ja vien ierobežojumi ir noteikti ar likumu leģitīma

mērķa labad un ir samērīgi ar šo mērķi (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2006-38-03 12. punktu un 2014. gada 10. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2014-04-03 7.2. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka ar apstrīdētajām normām

tiek nesamērīgi ierobežotas vairāku personu tiesības uz īpašumu.

Apstrīdētās normas ierobežojot juridiskās personas tiesības veikt

komercdarbību tādas sabiedrības formā, kura par savām saistībām

atbild tikai ar tās mantu, proti, kapitālsabiedrības formā.

Apstrīdētās normas vienlaikus ierobežojot arī šādu sabiedrību

dibinātāju (dalībnieku un akcionāru) tiesības veikt komercdarbību

kapitālsabiedrības formā.

Saeima, VID un Finanšu ministrija nepiekrīt šim Pieteikuma

iesniedzēja viedoklim un uzskata, ka apstrīdētās normas

neierobežo ne juridisko personu, ne to dibinātāju īpašuma

tiesības.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka personas ekonomiskā interese

veikt komercdarbību ietilpst Satversmes 105. panta pirmā teikuma

tvērumā (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 12. decembra

sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 10.1. punktu). Attiecīgi šādas

intereses ierobežojumam būtu jāizpaužas kā konkrētai negatīvai

ietekmei uz komercdarbību, piemēram, kā peļņas samazinājumam, kas

radies apstrīdēto normu piemērošanas rezultātā. Proti, ir

jākonstatē cēloniskā saikne starp īpašuma tiesību ierobežojumu un

apstrīdētajām normām.

Apstrīdētās normas attiecas uz juridiskās personas valdes

locekli kā fizisko personu. Likumprojekta anotācijā norādīts, ka,

ieviešot apstrīdētajās normās noteikto regulējumu, tiks izveidots

mehānisms, pateicoties kuram VID būs tiesīgs pieprasīt, lai

valdes loceklis sedz juridiskās personas nokavēto nodokļu

maksājumu saistības [sk. 2014. gada 10. decembrī Saeimā

iesniegtā likumprojekta Nr. 98/Lp12 "Grozījumi likumā

"Par nodokļiem un nodevām"" sākotnējās ietekmes

novērtējuma ziņojuma (anotācijas) 2. punktu]. Citi subjekti

apstrīdētajās normās nav norādīti. Lietā nav pausti argumenti

tam, ka apstrīdētās normas būtu piemērojamas citiem subjektiem.

Līdz ar to nav konstatējama cēloņsakarība starp apstrīdētajām

normām un juridisko personu vai to dibinātāju ekonomiskajām

interesēm.

Tādējādi apstrīdētās normas

neierobežo ne juridiskajām personām, ne to dibinātājiem

Satversmes 105. pantā noteiktās īpašuma tiesības.

10.3. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās

normas nesamērīgi ierobežojot arī juridiskās personas valdes

locekļa kā fiziskās personas īpašuma tiesības.

Apstrīdētās normas paredz kārtību, kādā juridiskās personas

nokavētie nodokļu maksājumi atlīdzināmi valsts budžetam no

personas, kura bijusi šīs juridiskās personas valdes loceklis

laikā, kad attiecīgie nokavētie nodokļu maksājumi ir

izveidojušies. Apstrīdētajās normās noteikts, ka konkrētu

nosacījumu izpildīšanās gadījumā juridiskās personas nokavēto

nodokļu maksājumu atlīdzināšanas pienākums tiek pārcelts uz

valdes locekli kā fizisko personu. Juridiskās personas nokavētie

nodokļu maksājumi valdes loceklim jāiemaksā valsts budžetā 30

dienu laikā no VID lēmuma paziņošanas dienas. Ja tas netiek

izdarīts, pēc lēmuma stāšanās spēkā šos maksājumus piedzen no

valdes locekļa bezstrīda kārtībā, izmantojot naudas līdzekļus no

attiecīgās personas konta kredītiestādē un attiecīgās personas

mantu (kustamo un nekustamo īpašumu, kā arī mantu, kura atrodas

pie trešajām personām).

Līdz ar to apstrīdētās normas

ierobežo juridiskās personas valdes locekļa kā fiziskās personas

īpašuma tiesības.

11. Lai pārbaudītu apstrīdētajās normās ietvertā

Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojuma

satversmību, jānoskaidro, vai tas ir noteikts ar likumu, vai tas

ir noteikts leģitīma mērķa labad un vai tas atbilst samērīguma

principam (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 22. punktu).

11.1. Lai izvērtētu to, vai īpašuma tiesību

ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu,

Satversmes tiesai jāpārbauda, vai apstrīdētās normas ir

pieņemtas, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 8. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 14. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdēto normu

pieņemšanas procesā ir ignorēts vairāku Saeimas deputātu

viedoklis, nav ņemts vērā Saeimas Juridiskā biroja atzinums, kurā

norādīts uz iespējamiem Satversmes 91., 92. un 105. panta

pārkāpumiem, kā arī dažu nozares pārstāvju viedoklis.

Atbilstoši Satversmes 21. pantam Saeima tās iekšējās darbības

un kārtības noteikšanai izstrādā sev kārtības rulli. Savukārt

Satversmes 24. pants citstarp noteic, ka Saeima pieņem lēmumus ar

klātesošo deputātu absolūto balsu vairākumu.

No apstrīdētās normas ietverošā likumprojekta apspriešanas

materiāliem ir konstatējams, ka Saeimas Budžeta un finanšu

(nodokļu) komisijā likumprojekts izskatīts, izvērtējot visus

iesniegtos priekšlikumus un uzklausot nozares pārstāvjus. Budžeta

un finanšu (nodokļu) komisija saņemtos priekšlikumus pēc

diskusijām iesniegusi izskatīšanai Saeimas sēdēs. Saeima Kārtības

rullī noteiktajā kārtībā ir izskatījusi katru noteiktajā kārtībā

iesniegto priekšlikumu. Likumprojekts pieņemts, 56 deputātiem

balsojot "par" un 33 "pret".

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka lēmumu pieņemšanas procesā

Saeimā gan būtu vēlams uzklausīt un analizēt normatīvā akta

projekta sagatavošanas procesā iesaistīto kompetento valsts

institūciju un citu ieinteresēto personu viedokļus, tomēr nedz

Satversme, nedz Saeimas kārtības rullis nenosaka jebkura paustā

viedokļa ievērošanu par obligātu priekšnoteikumu tiesību normu

pieņemšanai, ja tas tiek noraidīts demokrātiskā likumdošanas

procesā. Ieinteresēto personu līdzdalība normatīvā akta projekta

izskatīšanas procesā var sekmēt objektīva lēmuma pieņemšanu un

dažādu interešu līdzsvarošanu, tomēr konkrētas personu grupas

viedoklis likumdevējam nav saistošs (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103

18.1. punktu). Tādējādi nav pamata atzīt, ka apstrīdētās

normas pieņemtas, neievērojot Satversmē un Saeimas kārtības rullī

noteikto kārtību.

Lietā nav strīda par citiem apstrīdēto normu pieņemšanas vai

izsludināšanas aspektiem.

Līdz ar to apstrīdētajās normās

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

11.2. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra

sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). Satversmes tiesa

ir atzinusi, ka pienākums norādīt leģitīmo mērķi Satversmes

tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto

aktu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 25. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2011-01-01 13.2. punktu).

Saeima atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētajās normās

ietvertais īpašuma tiesību ierobežojums noteikts, lai radītu

efektīvu nodokļu iekasēšanas sistēmu, un tādējādi tas atbilst

Satversmes 116. pantā noteiktajam leģitīmajam mērķim -

sabiedrības labklājības aizsardzībai. Apstrīdētajās normās esot

ietverts īpašs mehānisms attiecībā uz valdes locekļiem, lai

sekmētu godprātīgu nodokļu maksājumu veikšanu un veicinātu

nodokļu iekasēšanas efektivitāti. Šo viedokli pēc būtības

neapšauba arī Pieteikuma iesniedzējs un visas lietā pieaicinātās

personas.

Satversmes tiesa atzīst, ka savlaicīga nodokļu maksājumu

veikšana ir visas sabiedrības interesēs. Apstrīdētās normas ir

vērstas uz to, lai efektīvi atgūtu juridiskās personas savlaicīgi

neveiktos nodokļu maksājumus, un tādējādi ir pieņemtas

sabiedrības labklājības interesēs.

Līdz ar to apstrīdētajās normās

ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir

sabiedrības labklājības aizsardzība.

11.3. Konstatējot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķi, nepieciešams izvērtēt tā atbilstību samērīguma principam.

Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jānoskaidro:

1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai; 2) vai nepastāv personu pamattiesības mazāk

ierobežojoši (saudzējošāki) līdzekļi; 3) vai labums, ko iegūs

sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām

interesēm nodarīto zaudējumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 23.

punktu).

11.3.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevēja

izraudzītie līdzekļi ir piemēroti mērķa sasniegšanai, ja ar

attiecīgajām tiesību normām šo mērķi var sasniegt (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija sprieduma lietā

Nr. 2010-70-01 15. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka likumdevēja izraudzītie

līdzekļi nav piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Saeima šim viedoklim nepiekrīt un norāda, ka apstrīdētās

normas ir piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Šim uzskatam

pievienojas lietā pieaicinātās personas VID, Finanšu ministrija

un J. Taukačs.

Likumprojekta anotācijā norādīts, ka valdes loceklis atbild

par juridiskās personas nodokļu parādiem tikai tādā gadījumā, ja

ir izveidojies noteikta lieluma nodokļu parāds, šo parādu nav

iespējams piedzīt no pašas juridiskās personas, ir konstatēta

aktīvu atsavināšana ieinteresētajai personai un turklāt nav

izpildīts likumā noteiktais pienākums iesniegt juridiskās

personas maksātnespējas procesa pieteikumu.

Valde ir svarīgākais kapitālsabiedrības lēmējorgāns, un tai ir

īpaša loma juridiskās personas vadīšanā. Valde ir

izpildinstitūcija, kas realizē juridiskās personas rīcībspēju.

Kapitālsabiedrībā tā īsteno divas funkcijas: sabiedrības vadību

un pārstāvību. Sabiedrības vadība ir uz sabiedrības darbības

nodrošināšanu vērsto pasākumu veikšana sabiedrības iekšienē,

proti, sabiedrības saimnieciskā un organizatoriskā vadīšana

(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 8. novembra lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-04-03 14. punktu).

Ņemot vērā valdes īpašo lomu juridiskās personas pārvaldē un

darba organizācijā, Satversmes tiesa atzīst, ka apstrīdētajās

normās ietvertie valdes locekļu solidārās atbildības

priekšnosacījumi ir tiešā valdes kontrolē.

Valdes locekļa atbildība par juridiskās personas nokavētajiem

nodokļu maksājumiem ir paredzēta arī citu valstu tiesību

sistēmās, piemēram, Austrijā, Bulgārijā, Kiprā, Somijā, Francijā,

Vācijā, Īrijā, Lietuvā, Maltā, Nīderlandē, Slovēnijā, Zviedrijā

un Lielbritānijā.

Tādējādi Satversmes tiesa atzīst, ka izskatāmās lietas

apstākļos valdes locekļa atbildība, kas izpaužas kā īpašuma

tiesību ierobežojums, ir piemērots līdzeklis nodokļu iekasēšanas

efektivitātes uzlabošanai. Pastāvot apstrīdētajās normās

ietvertajam regulējumam, valdes loceklis apzināsies sekas, kas

izriet no tā, ka nav pildīts likumā noteiktais pienākums ar

pienācīgu rūpību vadīt kapitālsabiedrības ikdienas darbu, un

rīkosies atbildīgāk. Līdz ar to paredzams, ka ilgtermiņā

uzlabosies gan nodokļu iekasēšanas efektivitāte, gan

uzņēmējdarbības vide.

Tādējādi apstrīdētajās normās

paredzētais līdzeklis ir piemērots leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

11.3.2. Noskaidrojot, vai likumdevēja rīcībā bija mazāk

ierobežojoši līdzekļi, Satversmes tiesai jāizvērtē, vai

likumdevējs apsvēris apstrīdēto normu alternatīvas (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma

lietā Nr. 2009-43-01 30.2. punktu). Turklāt, vērtējot, vai

leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, jāņem vērā, ka

saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds

līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt tādā pašā

kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 20.

maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 16.1.

punktu).

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka alternatīvi līdzekļi varētu

būt maksātnespējas process atbilstoši Maksātnespējas likuma

regulējumam, kā arī LAPK 159. pantā un Krimināllikuma 218. pantā

paredzētais regulējums.

Finanšu ministrija un VID uzsver, ka apstrīdētās normas līdz

ar jau iepriekš pieņemto regulējumu attiecībā uz valdes locekļu

atbildību par pārkāpumiem nodokļu tiesību jomā veido vienotu

tiesisko mehānismu un rosina tieši valdes locekļus rīkoties

atbildīgāk un nepieļaut tādu situāciju, ka VID rastos pamats

piemērot apstrīdētās normas.

Apstrīdēto normu nepieciešamība pamatota arī Saeimas Budžeta

un finanšu (nodokļu) komisijai adresētajā Finanšu ministrijas

2014. gada 15. decembra vēstulē Nr. 20-02/7163. Tajā citstarp

uzsvērts, ka, vēršoties pret fizisko personu (valdes locekli) ar

civilprasību, leģitīmais mērķis nevarētu tikt sasniegts tādā pašā

kvalitātē kā ar apstrīdētajām normām. Turklāt šāds līdzeklis

personas tiesības ierobežotu vēl vairāk nekā apstrīdētās normas,

jo nebūtu piemērojams administratīvajam procesam raksturīgais

objektīvās izmeklēšanas princips.

Satversmes tiesa atzīst Finanšu ministrijas un VID argumentus

par pamatotiem. Apstrīdētās normas attiecas uz citādu tiesisko

situāciju nekā tā, uz kuru attiecas maksātnespējas procesa

regulējums. Proti, apstrīdētās normas tiek piemērotas tikai tādā

gadījumā, ja juridiskās personas maksātnespējas process nav

ierosināts. Apstrīdētajās normās noteiktais process nevar notikt

vienlaikus ar maksātnespējas procesu. Ja apstrīdētajās normās

noteiktais process ir uzsākts, bet vēlāk ierosināts juridiskās

personas maksātnespējas process, VID izbeidz procesu par

juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu no

tās valdes locekļiem. Tādējādi maksātnespējas procesa

ierosināšana nav atzīstama par saudzējošāku līdzekli.

Saeima ir sniegusi pamatotus argumentus tam, kāpēc arī LAPK