159. pants
un Krimināllikuma 218. pants nevar tikt uzskatīti par

saudzējošākiem līdzekļiem, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu

sasniegt tādā pašā kvalitātē, bet personas tiesības mazāk

ierobežojošā veidā. Proti, pazīmes, kādas ir jākonstatē, lai

piemērotu apstrīdētās normas, atšķiras no tām pazīmēm, kas

raksturo noziedzīgu nodarījumu - izvairīšanos no nodokļu

nomaksas. Atbilstoši Nodokļu likumā ietvertajai definīcijai

izvairīšanās no nodokļu vai nodevu maksāšanas ir apzināta

nepatiesas informācijas sniegšana nodokļu deklarācijās, nodokļu

deklarāciju, informatīvo deklarāciju vai nodokļu administrēšanai

un kontrolei nepieciešamās pieprasītās informācijas

neiesniegšana, nelikumīga nodokļu atvieglojumu, priekšrocību un

atlaižu piemērošana vai jebkura cita apzināta darbība vai

bezdarbība, kuras dēļ nodokļi vai nodevas nav samaksātas pilnā

apmērā vai daļēji.

Abas minētās normas pēc būtības nosaka personai

kriminālprocesam raksturīgus tiesību ierobežojumus un paredz sodu

par konkrētajām pazīmēm atbilstošiem sabiedriski kaitīgiem

nodarījumiem. Savukārt apstrīdētās normas primāri ir vērstas uz

nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu valsts budžetam. Turklāt

jāievēro, ka Krimināllikumā paredzēta sankcija pēc savas ietekmes

uz personas tiesībām ir galēji ierobežojoša salīdzinājumā ar cita

veida sankcijām pat tādā gadījumā, ja tām piemīt atsevišķas

krimināltiesību jomai raksturīgas pazīmes.

Satversmes tiesa atzinusi, ka tās uzdevums ir izvērtēt

apstrīdēto normu atbilstību Satversmē noteiktajām pamattiesībām,

nevis aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par

racionālāko risinājumu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 30.

marta sprieduma lietā Nr. 2009-85-01 19. punktu). No

lietas materiāliem izriet, ka likumdevējs ir apsvēris apstrīdēto

normu alternatīvas un izvēlējies saudzējošāko leģitīmā mērķa

sasniegšanas līdzekli.

Tādējādi nav saudzējošāku līdzekļu,

ar kuriem būtu iespējams sasniegt īpašuma tiesību ierobežojuma

leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē.

11.3.3. Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma

samērīgumu, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas

personai rodas pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas

par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija sprieduma lietā

Nr. 2010-70-01 17. punktu). Tādējādi Satversmes tiesai

jānoskaidro šajā lietā līdzsvarojamās intereses un jānoteic,

kurām no šīm interesēm būtu piešķirama prioritāte.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdēto normu

piemērošana nodarot indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm

zaudējumu, kas esot lielāks nekā sabiedrības ieguvums no šo normu

piemērošanas, un sabiedrībai, visdrīzāk, no apstrīdētajām normām

nebūšot nekāda labuma.

Savukārt Saeima, Finanšu ministrija un VID uzskata, ka labums,

ko no apstrīdēto normu piemērošanas gūst sabiedrība, ir lielāks

par indivīdam nodarītajiem zaudējumiem. Sabiedrības interesēs

esot veicināt labprātīgu nodokļu nomaksu, novērst nodokļu

savlaicīgu nemaksāšanu, kā arī sekmēt godīgu konkurenci. Personas

pamattiesību ierobežojums esot samērīgs, jo no valdes locekļa

tiekot prasīts tikai tas, lai viņš novērš negatīvās sekas, kas

radušās valsts budžetam tādu apstākļu ietekmē, kuri bija viņa

kontrolē un kurus viņam bija objektīvas iespējas un pienākums

novērst. Turklāt apstrīdētajās normās paredzēts pilnīgs personas

tiesību aizsardzības mehānisms atbilstoši administratīvā procesa

principiem.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka nodokļi pamatā īsteno

fiskālo funkciju, kas nodrošina ieņēmumus valsts budžetā. Ar

budžeta ieņēmumu palīdzību valsts spēj pildīt savas funkcijas un

pienākumus, citstarp arī pamattiesību nodrošināšanas jomā

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra

sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 9. punktu). Arī ECT atzinusi,

ka efektīva nodokļu iekasēšana ir svarīga valsts finansiālā

interese (sk. ECT 2002. gada 23. jūlija sprieduma lietā

"Janosevic v. Sweden", pieteikums Nr. 34619/97,

103.-104. punktu). Tādējādi, ņemot vērā apstrīdēto normu

ietekmi uz labprātīgas nodokļu nomaksas veicināšanu un godīgas

konkurences uzlabošanu, Satversmes tiesa atzīst, ka sabiedrības

ieguvums no apstrīdētajām normām ir nozīmīgs.

Valdes locekļiem juridiskās personas nokavētie nodokļu

maksājumi (nodokļu parāds), kas atbilstoši Nodokļu likuma 26.

pantam ietver ne tikai nodokļu pamatparāda summu, bet arī soda

naudas un nokavējuma naudas, jāatlīdzina valsts budžetam tikai

tādā gadījumā, ja tiek konstatēta visu likumā noteikto kritēriju

kumulatīva izpildīšanās. Turklāt valdes locekļu atbildība ir

solidāra. Šis apstāklis vēl vairāk samazina apstrīdēto normu

ietekmi uz atsevišķu indivīdu.

Izvērtējot, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par

indivīdam nodarītajiem zaudējumiem, jāņem vērā arī tas, ka

apstrīdētajās normās ir iestrādāts īpašs mehānisms, lai valdes

locekļa tiesības tiktu ierobežotas pēc iespējas mazāk (piemēram,

iespēja izbeigt juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu

atlīdzināšanas procesu gadījumā, kad tiek iesniegts

maksātnespējas procesa pieteikums; lēmuma darbības apturējums

gadījumā, kad lēmums pārsūdzēts tiesā).

Līdz ar to likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, ir

ievērojis līdzsvaru starp sabiedrības un indivīda interesēm un ar

apstrīdētajām normām noteiktais ierobežojums ir samērīgs.

Tādējādi apstrīdētās normas atbilst

Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.

12. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka ar apstrīdētajām

normām ir pārkāpts no Satversmes 92. panta otrā teikuma

izrietošais nevainīguma prezumpcijas princips. Satversmes tiesas

kolēģija lietu ierosinājusi par apstrīdēto normu iespējamo

neatbilstību visam Satversmes 92. pantam. Tas noteic, ka ikviens

var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā

tiesā, ka ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav

atzīta saskaņā ar likumu, ka nepamatota tiesību aizskāruma

gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu un ka

ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību.

Satversmes 92. pantā tiesības uz taisnīgu tiesu ir formulētas

lakoniski. Šā panta otrais un ceturtais teikums īpaši izceļ divus

no tiesībām uz taisnīgu tiesu izrietošus principus - nevainīguma

prezumpciju un tiesības uz advokāta palīdzību.

No pieteikuma izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības

lūdz izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību tieši Satversmes 92.

panta otrajam teikumam. Saeimas un lietā pieaicināto personu

sniegtie argumenti arī attiecas uz apstrīdēto normu atbilstību

Satversmes 92. panta otrajam teikumam. Ņemot vērā to, ka

Satversmes 92. panta otrais teikums nevainīguma prezumpciju kā

taisnīgas tiesas elementu izdala atsevišķi, Satversmes tiesa

izvērtēs apstrīdēto normu atbilstību šā panta otrajam

teikumam.

13. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka Satversmes 92.

panta otrajā teikumā nostiprinātā nevainīguma prezumpcija ir

viens no tiesiskas valsts pamatprincipiem (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr.

2005-22-01 4. punktu).

Nevainīguma prezumpcija ir viens no taisnīga kriminālprocesa

elementiem. Atbilstoši nevainīguma prezumpcijai personas

nevainīgums kriminālprocesā tiek prezumēts. Proti, nevainīguma

prezumpcija pasargā personu, par kuru izteikts kāds pieņēmums vai

apgalvojums par, iespējams, tās izdarītu noziedzīgu nodarījumu,

no atzīšanas par vainīgu, pirms šīs personas vaina nav pierādīta

likumā noteiktajā kārtībā un noteikta ar spēkā stājušos nolēmumu

krimināllietā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 23.

februāra sprieduma lietā Nr. 2005-22-01 4. punktu un 2008. gada

5. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 10.3. punktu).

Satversmes tiesa līdz šim nevainīguma prezumpciju vērtējusi kā

tiesību uz taisnīgu tiesu elementu krimināllietās un

administratīvo pārkāpumu lietās un jau norādījusi, ka Satversmes