159. pantsun Krimināllikuma 218. pants nevar tikt uzskatīti par

un Krimināllikuma 218. pants nevar tikt uzskatīti par

1saudzējošākiem līdzekļiem, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu

2sasniegt tādā pašā kvalitātē, bet personas tiesības mazāk

3ierobežojošā veidā. Proti, pazīmes, kādas ir jākonstatē, lai

4piemērotu apstrīdētās normas, atšķiras no tām pazīmēm, kas

5raksturo noziedzīgu nodarījumu - izvairīšanos no nodokļu

6nomaksas. Atbilstoši Nodokļu likumā ietvertajai definīcijai

7izvairīšanās no nodokļu vai nodevu maksāšanas ir apzināta

8nepatiesas informācijas sniegšana nodokļu deklarācijās, nodokļu

9deklarāciju, informatīvo deklarāciju vai nodokļu administrēšanai

10un kontrolei nepieciešamās pieprasītās informācijas

11neiesniegšana, nelikumīga nodokļu atvieglojumu, priekšrocību un

12atlaižu piemērošana vai jebkura cita apzināta darbība vai

13bezdarbība, kuras dēļ nodokļi vai nodevas nav samaksātas pilnā

14apmērā vai daļēji.

15Abas minētās normas pēc būtības nosaka personai

16kriminālprocesam raksturīgus tiesību ierobežojumus un paredz sodu

17par konkrētajām pazīmēm atbilstošiem sabiedriski kaitīgiem

18nodarījumiem. Savukārt apstrīdētās normas primāri ir vērstas uz

19nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu valsts budžetam. Turklāt

20jāievēro, ka Krimināllikumā paredzēta sankcija pēc savas ietekmes

21uz personas tiesībām ir galēji ierobežojoša salīdzinājumā ar cita

22veida sankcijām pat tādā gadījumā, ja tām piemīt atsevišķas

23krimināltiesību jomai raksturīgas pazīmes.

24Satversmes tiesa atzinusi, ka tās uzdevums ir izvērtēt

25apstrīdēto normu atbilstību Satversmē noteiktajām pamattiesībām,

26nevis aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par

27racionālāko risinājumu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 30.

28marta sprieduma lietā Nr. 2009-85-01 19. punktu). No

29lietas materiāliem izriet, ka likumdevējs ir apsvēris apstrīdēto

30normu alternatīvas un izvēlējies saudzējošāko leģitīmā mērķa

31sasniegšanas līdzekli.

32Tādējādi nav saudzējošāku līdzekļu,

33ar kuriem būtu iespējams sasniegt īpašuma tiesību ierobežojuma

34leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē.

3511.3.3. Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma

36samērīgumu, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas

37personai rodas pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas

38par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā (sk.,

39piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija sprieduma lietā

40Nr. 2010-70-01 17. punktu). Tādējādi Satversmes tiesai

41jānoskaidro šajā lietā līdzsvarojamās intereses un jānoteic,

42kurām no šīm interesēm būtu piešķirama prioritāte.

43Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdēto normu

44piemērošana nodarot indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm

45zaudējumu, kas esot lielāks nekā sabiedrības ieguvums no šo normu

46piemērošanas, un sabiedrībai, visdrīzāk, no apstrīdētajām normām

47nebūšot nekāda labuma.

48Savukārt Saeima, Finanšu ministrija un VID uzskata, ka labums,

49ko no apstrīdēto normu piemērošanas gūst sabiedrība, ir lielāks

50par indivīdam nodarītajiem zaudējumiem. Sabiedrības interesēs

51esot veicināt labprātīgu nodokļu nomaksu, novērst nodokļu

52savlaicīgu nemaksāšanu, kā arī sekmēt godīgu konkurenci. Personas

53pamattiesību ierobežojums esot samērīgs, jo no valdes locekļa

54tiekot prasīts tikai tas, lai viņš novērš negatīvās sekas, kas

55radušās valsts budžetam tādu apstākļu ietekmē, kuri bija viņa

56kontrolē un kurus viņam bija objektīvas iespējas un pienākums

57novērst. Turklāt apstrīdētajās normās paredzēts pilnīgs personas

58tiesību aizsardzības mehānisms atbilstoši administratīvā procesa

59principiem.

60Satversmes tiesa ir norādījusi, ka nodokļi pamatā īsteno

61fiskālo funkciju, kas nodrošina ieņēmumus valsts budžetā. Ar

62budžeta ieņēmumu palīdzību valsts spēj pildīt savas funkcijas un

63pienākumus, citstarp arī pamattiesību nodrošināšanas jomā

64(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra

65sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 9. punktu). Arī ECT atzinusi,

66ka efektīva nodokļu iekasēšana ir svarīga valsts finansiālā

67interese (sk. ECT 2002. gada 23. jūlija sprieduma lietā

68"Janosevic v. Sweden", pieteikums Nr. 34619/97,

69103.-104. punktu). Tādējādi, ņemot vērā apstrīdēto normu

70ietekmi uz labprātīgas nodokļu nomaksas veicināšanu un godīgas

71konkurences uzlabošanu, Satversmes tiesa atzīst, ka sabiedrības

72ieguvums no apstrīdētajām normām ir nozīmīgs.

73Valdes locekļiem juridiskās personas nokavētie nodokļu

74maksājumi (nodokļu parāds), kas atbilstoši Nodokļu likuma 26.

75pantam ietver ne tikai nodokļu pamatparāda summu, bet arī soda

76naudas un nokavējuma naudas, jāatlīdzina valsts budžetam tikai

77tādā gadījumā, ja tiek konstatēta visu likumā noteikto kritēriju

78kumulatīva izpildīšanās. Turklāt valdes locekļu atbildība ir

79solidāra. Šis apstāklis vēl vairāk samazina apstrīdēto normu

80ietekmi uz atsevišķu indivīdu.

81Izvērtējot, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par

82indivīdam nodarītajiem zaudējumiem, jāņem vērā arī tas, ka

83apstrīdētajās normās ir iestrādāts īpašs mehānisms, lai valdes

84locekļa tiesības tiktu ierobežotas pēc iespējas mazāk (piemēram,

85iespēja izbeigt juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu

86atlīdzināšanas procesu gadījumā, kad tiek iesniegts

87maksātnespējas procesa pieteikums; lēmuma darbības apturējums

88gadījumā, kad lēmums pārsūdzēts tiesā).

89Līdz ar to likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, ir

90ievērojis līdzsvaru starp sabiedrības un indivīda interesēm un ar

91apstrīdētajām normām noteiktais ierobežojums ir samērīgs.

92Tādējādi apstrīdētās normas atbilst

93Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.

9412. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka ar apstrīdētajām

95normām ir pārkāpts no Satversmes 92. panta otrā teikuma

96izrietošais nevainīguma prezumpcijas princips. Satversmes tiesas

97kolēģija lietu ierosinājusi par apstrīdēto normu iespējamo

98neatbilstību visam Satversmes 92. pantam. Tas noteic, ka ikviens

99var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā

100tiesā, ka ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav

101atzīta saskaņā ar likumu, ka nepamatota tiesību aizskāruma

102gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu un ka

103ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību.

104Satversmes 92. pantā tiesības uz taisnīgu tiesu ir formulētas

105lakoniski. Šā panta otrais un ceturtais teikums īpaši izceļ divus

106no tiesībām uz taisnīgu tiesu izrietošus principus - nevainīguma

107prezumpciju un tiesības uz advokāta palīdzību.

108No pieteikuma izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības

109lūdz izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību tieši Satversmes 92.

110panta otrajam teikumam. Saeimas un lietā pieaicināto personu

111sniegtie argumenti arī attiecas uz apstrīdēto normu atbilstību

112Satversmes 92. panta otrajam teikumam. Ņemot vērā to, ka

113Satversmes 92. panta otrais teikums nevainīguma prezumpciju kā

114taisnīgas tiesas elementu izdala atsevišķi, Satversmes tiesa

115izvērtēs apstrīdēto normu atbilstību šā panta otrajam

116teikumam.

11713. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka Satversmes 92.

118panta otrajā teikumā nostiprinātā nevainīguma prezumpcija ir

119viens no tiesiskas valsts pamatprincipiem (sk., piemēram,

120Satversmes tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr.

1212005-22-01 4. punktu).

122Nevainīguma prezumpcija ir viens no taisnīga kriminālprocesa

123elementiem. Atbilstoši nevainīguma prezumpcijai personas

124nevainīgums kriminālprocesā tiek prezumēts. Proti, nevainīguma

125prezumpcija pasargā personu, par kuru izteikts kāds pieņēmums vai

126apgalvojums par, iespējams, tās izdarītu noziedzīgu nodarījumu,

127no atzīšanas par vainīgu, pirms šīs personas vaina nav pierādīta

128likumā noteiktajā kārtībā un noteikta ar spēkā stājušos nolēmumu

129krimināllietā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 23.

130februāra sprieduma lietā Nr. 2005-22-01 4. punktu un 2008. gada

1315. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 10.3. punktu).

132Satversmes tiesa līdz šim nevainīguma prezumpciju vērtējusi kā

133tiesību uz taisnīgu tiesu elementu krimināllietās un

134administratīvo pārkāpumu lietās un jau norādījusi, ka Satversmes